Zinātne

Par mūsu zinātnes koku
zem Eiropas Savienības augstajām debesīm

Otrdien, 14.februārī, Latvijas Zinātņu akadēmijai un visai Latvijas zinātniskajai sabiedrībai ir liela diena. Sanāk LZA Senāta paplašinātā svinīgā sēde, kas veltīta LZA Hartas pieņemšanas 20.gadadienai – gadiem, kuri iezīmē akadēmijas visjaunākos, personālakadēmijas laikus.

Šajā sakarā Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa gatavo svētku uzrunu, Zinātņu akadēmijas prezidents akadēmiķis Juris Ekmanis – referātu “Latvijas Zinātņu akadēmijas vieta un uzdevumi mūsdienu Latvijā”, akadēmiķis Tālis Millers – retrospekciju “Latvijas Zinātņu akadēmijas izveidošanās pārejas laikmets un Hartas apstiprināšana Saeimā”, akadēmiķis Andrejs Siliņš – apskatu “Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnes padomes savstarpējā sadarbība”. Bet LZA Senāta priekšsēdētājs akadēmiķis Jānis Stradiņš savam referātam “Latvijas Zinātņu akadēmijas transformācija, Hartas pieņemšana un tradīciju ieveidošana” jau vakar pielicis punktu.

Pēc “Latvijas Vēstneša” lūguma profesors Jānis Stradiņš neliedza ar to jau iepriekš iepazīties arī “Latvijas Vēstneša” lasītājiem. Lūk, Latvijas Zinātņu akadēmijas autentiskais ceļš līdz šodienai!

“LV” informācija

Latvijas Zinātņu akadēmijas transformācija,
Hartas pieņemšana
un tradīciju ieveidošana (kā tās lietas tika darītas)

LZA Senāta priekšsēdētājs akadēmiķis prof. Jānis Stradiņš:

14.februāra datums divas reizes ir iegājis Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) vēsturē. Pirmoreiz 1946.gadā, kad šajā dienā Ministru padomes ēkā, Brīvības ielā 36, sanāca kopā nule dibinātās Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas locekļi, lai ievēlētu pirmo prezidentu un akadēmijas vadību. Viļa Lāča pulcēto ZA locekļu vidū bija Jānis Endzelīns, Arvīds Kalniņš, Augusts Kirhenšteins, Artūrs Krūmiņš, Paulis Lejiņš, Pēteris Nomals, Jānis Peive, Pauls Stradiņš, Aleksandrs Šmits, Ernests Štālbergs un citas Latvijas zinātnes prominences, kas par ZA prezidentu ievēlēja agrārzinātnieku Pauli Lejiņu, kura vadībā pirmajā ZA pastāvēšanas piecgadē (1946–1951) tika izveidota akadēmijas institūtu struktūra, kas 40 gados nostiprinājās, līdz 1986.gadam sasniedzot 15 lielus institūtus ar kopskaitā 8090 darbiniekiem. Izveidojās milzu sistēma, kas sastāvēja gan no vēlētiem ZA locekļiem, tiesa, samērā nedaudziem (1989.gada vasarā tādu bija 65), gan no 15 institūtiem, sešiem konstruktoru birojiem, piecām ražotnēm, divām bibliotēkām, izdevniecības “Zinātne” un citām iestādēm. Nedodot gan toreizējās ZA raksturojumu (tā detalizētāk izklāstīta manā grāmatā “Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības”. Rīga, 1998), vēlos tomēr sacīt, ka šī sistēma funkcionēja samērā efektīvi, bija guvusi pietiekamu autoritāti gan toreizējā PSRS, gan arī atsevišķās nozarēs pasaules mērogā.

Otrreiz 14.februāri pieminam saistībā ar 1992.gadu, kad atjaunotās Latvijas neatkarības apstākļos akadēmija būtiski pārveidojās – kļuva par valsts augstāko zinātnisko institūciju ar tikai vēlētiem locekļiem, bez lielajiem pētnieciskajiem institūtiem. Tos ar laiku, līdz 1998.gadam, vai nu iekļāva LU (dažus arī RTU vai RSU) sastāvā, vai deva tiem patstāvību kā valsts nozīmes zinātniskajiem centriem. 1992.gada 14.februārī LZA pilnsapulcē, kurā piedalījās Zviedrijas Karaliskās zinātņu akadēmijas prezidents un ģenerālsekretārs, pirmoreiz pieņēma LZA Hartu un apstiprināja jaunus LZA Statūtus, kas definēja jaunu ZA modeli. Man bija tā laime vistiešākajā veidā (kopā ar toreizējo LZA prezidentu Jāni Lielpēteru un prezidenta padomnieku Jāni Kristapsonu) izveidot Hartas tekstu, mazākā mērā – arī Statūtus, izvirzīt tēzi, ka LZA ir ne tikai 1946.gadā dibinātās Latvijas PSR ZA turpinājums jaunos apstākļos, bet arī agrāk pastāvējušo šāda veida institūciju darbības pārmantotāja (ne tikai 1869.gadā dibinātās Rīgas Latviešu biedrības Zinātņu komisijas un 1932.gadā pārveidotās Zinātņu komitejas – Academia Scientiarum SRL, bet pat 1815.gadā dibinātās Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības tradīciju pārņēmēja).

Vecās Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas pārveidošana neritēja viegli, bija jāiztur sīva kritika gan no vienas, gan otras puses. Pirmoreiz ZA jauno koncepciju mēģināju postulēt 1989.gada 8.jūnijā Augstceltnē notiekošās nule izveidotās Zinātnieku savienības (LZS; dib. 1988.g.) konferencē, kur LZS pārstāvji J.Vaivads, J.R.Kalniņš un I.Vītols piedāvāja Latvijai jaunu zinātnes organizācijas modeli, kas balstītos uz pētniecisko darbu finansējumu konkursa kārtībā (“grantu sistēmu”) un dažu veiksmīgāko institūtu bāzes finansējumu, prioritāri atbalstot tomēr pētniecību augstskolās (universitātēs). Tika rosināta jaunas, demokrātiski vēlētas institūcijas – Latvijas Zinātnes padomes – dibināšana. Līdz ar to Zinātņu akadēmija jaunajā modelī izrādījās maznozīmīga, ja ne pavisam lieka, kaut arī skaidri tas netika teikts.

Man šajā reizē bija ļauts nolasīt referātu “Vai Latvijā vajadzīga Zinātņu akadēmija?”, kurā mēģināju izanalizēt jauno situāciju un atrast iespējamās funkcijas, kādas nākotnē būtu veicamas Zinātņu akadēmijai. Šīs idejas gan neguva plašāku atbalsi. Toreizējā LZA vadība, prezidents B.Puriņš un akadēmiķu vairākums tam nebija gatavi, bet tautfrontiski noskaņotie LZS delegāti lielākoties pārstāvēja universitātes un vidējā vai zemākā ranga institūtu darbiniekus, kuriem ZA liktenis rūpēja maz. Pat otrādi, toreizējā ZA viņiem šķita konservatīvisma citadele. Referāta tekstu B.Puriņš un arī pretējā puse man neieteica publicēt, lai “neizraisītu liekas diskusijas” (tas publicēts grāmatā “Trešā atmoda”. Rīga, 1992).

Taču LZA pārveides tēzes pamazām guva vēlākā LZA prezidenta (ievēlēts tā paša 1989.gada rudenī) J.Lielpētera un vairāku reālistiski domājošu akadēmiķu, arī galvenā zinātniskā sekretāra Viļa Samsona atbalstu un pamazām – vismaz daļēji tika paklusām attīstītas un īstenotas. Tādējādi tika novērsts LZA pastāvēšanas pārsteidzīgs noliegums vai pat darbības apturēšana pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kā tas notika, piemēram, Berlīnes (VDR) ZA un daļēji Čehoslovākijas ZA gadījumā.

Pēc Zinātnieku savienības tālaika aplēsēm, 12 toreizējo Latvijas PSR ZA īsteno locekļu (akadēmiķu), ieskaitot viceprezidentu J.Lielpēteri, 1989.gadā simpatizēja Latvijas suverenitātes atjaunošanas idejai, desmit orientējās uz PSRS, četri bija neitrāli (pavisam toreiz bija 26 akadēmiķi). Zinātņu akadēmijas locekļu korpuss visumā bija pasīvi vērojošs (ja atskaita R.Kukaini, pašu J.Lielpēteri un vēl dažus), sekoja Latvijas PSR Ministru Padomes “oficiālajai līnijai”, un, kā atskaites ziņojumā izteicās akadēmiķis sekretārs V.Samsons, – “velkamies notikumiem astē”. Toties ļoti aktīva un radikāli noskaņota bija LZA Tautas frontes organizācija 3000 ZA darbinieku un līdzjutēju sastāvā. Vairāki tās un arī Zinātnieku savienības pārstāvji iestājās par jaunas Latvijas Nacionālās zinātņu akadēmijas izveidošanu, kas personāliju un mērķu ziņā kardināli atšķirtos no līdzšinējās. ZA 1989.gada pavasara pilnsapulcē un vēlāk presē emocionāli uzstājās matemātiķis Aivars Lorencs, kas ierosināja vismaz vairākus ZA locekļus – A.Drīzuli, V.Karaļunu, A.Pelši, A.Griguli – izslēgt no ZA sastāva (pēdējos trīs – pēc nāves).

Zinātnieku sabiedrība sprieda: vai ZA ir reformējama “no iekšpuses”, vai noārdāma ar MP lēmumu, vai pašreizējie akadēmijas locekļi neesot vien “institūtu direktoru klubs”. Taču nebija skaidri jaunās ZA locekļu atlases kritēriji, pavīdēja bažas, vai priekšplānā neizvirzīsies tīri politiski motīvi, personu ambīcijas, nesāksies šķelšanās pašu zinātnieku sabiedrībā. Turklāt līdz 1990.gada 4.maijam pie varas joprojām bija tā pati vecās nomenklatūras veidotā Ministru padome, kura pati nebaudīja pilnīgu sabiedrības uzticību un nevarēja būt vispāratzīts arbitrs elites zinātnieku izvēlē.

Izšķirošais arguments tomēr ir, ka, likvidējot veco ZA, tiktu norakstīta 40 gadus ilga tradīcija, līdz ar A.Pelši, J.Bumbieru un līdzīgajiem “pēc nāves tiktu izslēgti” arī J.Endzelīns, P.Lejiņš, P.Stradiņš, A.Kirhenšteins, G.Vanags, A.Ieviņš, S.Hillers, L.Liepiņa, P.Nomals, A.Krūmiņš un daudzi citi Latvijas zinātnes klasiķi.

Diemžēl eļļu ugunij pielēja tas, ka Latvijas PSR ZA locekļu 1989.gada 26.novembra kopsapulcē kvalificētu balsu vairākumu neguva priekšlikums nomainīt Latvijas PSR ZA nosaukumu pret LZA nosaukumu, kaut gan par to strikti nostājās visa Ķīmijas un bioloģijas nodaļa, kas tolaik bija visprogresīvākā, laikmeta prasības izprotošākā nodaļa visā ZA. Vairākās ZA 1989./90.gada sākuma kopsapulcēs izvērsās neparasti asas diskusijas. Jaunievēlētais prezidents J.Lielpēters nosaukuma maiņu uztvēra labvēlīgi, to pozitīvi vērtēšot Latvijas sabiedrība, toties tas kavēšot sakarus ar “lielo” (resp., PSRS) ZA, kura tolaik vēl finansēja arī zinātni Latvijā. Līdzīgi arī iepriekšējais prezidents B.Puriņš balsojot atturējās, jo ZA nosaukuma maiņu Maskavā uztvertu kā baltiešu separātisma izpausmi un tas apgrūtinātu J.Lielpēteram uzņemt sakarus ar PSRS ZA vadību.

Galu galā 1990.gada 4.janvāra kopsapulce (oponējot A.Mālmeistaram, J.Mihailovam un I.Kirtovskim, bet priekšlikumu aizstāvot R.Kārkliņam, J.Stradiņam un Organiskās sintēzes institūta vēlētajam pārstāvim I.Kalviņam) uzdeva J.Lielpēteram griezties Latvijas PSR Ministru padomē ar lūgumu mainīt Latvijas PSR ZA nosaukumu (64 par, 3 pret, 6 atturējās, par balsotāji bija galvenokārt institūtu deleģētie pārstāvji). Un 1990.gada 15.martā Latvijas PSR Ministru padome (V.Breša vadībā) pieņēma lēmumu ZA turpmāk saukt par Latvijas Zinātņu akadēmiju, gandrīz vienlaikus noņemot arī P.Stučkas, A.Pelšes, V.Lāča un J.Kalnbērziņa vārdus attiecīgi Latvijas Universitātei, Rīgas Politehniskajam institūtam, Liepājas un Daugavpils Pedagoģiskajam institūtam.

Nosaukuma maiņa ļāva ievēlēt 1990.gada vasarā pirmos LZA ārzemju locekļus un goda locekļus – ārzemniekus, kas ievēlēšanu LPSR ZA nebūtu pieņēmuši. Par ārzemju locekļiem tika ievēlēti 11 trimdas zinātnieki, to skaitā A.Dreimanis, A.Ezergailis, V.Vīķe-Freiberga, J.Kļaviņš, V.Nollendorfs, A.Plakans, V.Rūķe-Draviņa, par goda locekļiem – deviņi prominenti zinātnieki un kultūras darbinieki – H.Biezais, E.Dunsdorfs, K.Keggi, V.Toporovs, Ē.Ezerietis, N.Skuja, B.Treijs, I.Ziedonis un M.Zīverts. Par polarizāciju ZA liecina fakts, ka V.Vīķi-Freibergu un I.Ziedoni ievēlēja Ķīmijas un bioloģijas nodaļa attiecīgi kā psiholoģi un ekologu, bet V.Belševicas un J.Petera kandidatūras tika noraidītas. Taču process bija sācies, 1990.gada decembrī varējām ievēlēt vēl deviņus ārzemju locekļus (to skaitā fiziķi J.Melgaili, informātiķi J.Hartmani, mediķi K.Zariņu, tiesībzinātnieku D.A.Lēberu, valodnieku T.Fennelu) un astoņus goda locekļus, to skaitā V.Belševicu, M.Birzi, K.Fridrihsonu, J.Peteru, Anšlavu Eglīti un Magdu Štaudingeri-Voitu. Tādā kārtā 1990.gadā tika likti stabili pamati ZA goda un ārzemju locekļu korpusam, un to akadēmija varēja veikt pašas spēkiem, jo tas neprasīja finanšu līdzekļus no Ministru padomes, kura tolaik izdalīja zināmu piemaksu par akadēmiķa un korespondētājlocekļa nosaukumu. Vēlāk, atceļot šīs piemaksas, 1992.gada janvārī ZA pati varēja ievēlēt cienījamus un zināmā mērā politisku iemeslu dēļ agrāk neievēlētus Latvijas zinātniekus, tādus kā E.Siliņu, I.Lazovski, J.Ērenpreisu, M.Rudzīti, tāpat E.Blūmu, A.Siliņu, V.Tamužu, R.Kondratoviču, T.Milleru, par korespondētājlocekļiem – vairākus citus, ieskaitot tagadējo ZA prezidentu J.Ekmani. Šīs sastāva izmaiņas būtībā atrisināja līdzšinējās LZA pēctecības jautājumu. Akadēmijas sastāvu nolēma pārveidot, nevis kādus locekļus izslēdzot vai izvēloties pavisam jaunu locekļu sastāvu, bet gan “atšķaidot” esošo sastāvu un pārējo atstājot “bioloģisko procesu ziņā”. Šie procesi diemžēl patiešām arī noris, un tagad, pēc 20 gadiem, varam ar kādreizējiem sīviem oponentiem runāt vairs tikai iztēlē. Un arī šo akadēmiķu oponentu reālais zinātniskais devums ir palicis mūsu ZA mantojumā.
 

1990.gada jūlijā tika izveidota Latvijas Zinātnes padome (LZP). Zinātņu akadēmija zaudēja administratīvās un finanšu sadalītājas funkcijas. Par pirmo LZP priekšsēdētāju tika ievēlēts nevis toreizējais ZA prezidents, bet gan akadēmiķis E.Grēns. Taču no 28 toreizējiem LZP locekļiem 19 bija ZA locekļi. Nu atkal sākās diskusija par LZA turpmāko statusu, vai tas bez vēlētu ZA locekļu korpusa ietvertu arī ar LZA asociētus institūtus, kā tas notika vairumā bijušo Austrumeiropas valstu. Patiesības labad jābilst, ka ne visās valstīs zinātņu akadēmija ir tikai ievēlētu zinātnes elites pārstāvju kopa, kā Zviedrijā, Francijā, Itālijā, Lielbritānijā un vairumā Rietumeiropas valstu. Maldīgi domāt, ka zinātņu akadēmija kombinācijā ar pētnieciskiem institūtiem bija tikai PSRS un tās satelītvalstīm raksturīgs modelis. Šāds modelis veiksmīgi darbojas arī šodien, piemēram, Austrijā, Nīderlandē un citviet. Taču Latvija, tāpat kā Igaunija un Lietuva, izšķīrās par Ziemeļvalstu modeli, kas – gan ar dažādu efektivitātes pakāpi – ir pārstāvēts Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā un Dānijā.

Diskusijas par to, vai Latvijā Zinātņu akadēmija turpmāk darbosies kā “personālā ­akadēmija” tīrā veidā vai kā “hibrīdakadēmija”, kurā būtu apvienota ZA locekļu korporācija un zinātnisko institūtu asociācija, aizsākās LZA 1991.gada 28.marta kopsapulcē. Bet komisijas un arī akadēmijas darbinieku domas dalījās. Toreiz vadīju komisiju, kuras uzdevums bija iesniegt priekšlikumus Ministru kabinetā gatavojamajam lēmumam. Referēju par LZA ģenēzi un statusu. Konkrētu lēmumu šajā pilnsapulcē nepieņēma, toties nosūtīja izglītības un zinātnes ministram J.Vaivadam LZA definīciju gatavojamajam LR likumprojektam par zinātnisko darbību. (Sākotnēji pirmajā likumprojekta versijā LZA vispār nebija paredzēta!)
 

Kopsapulcē ievēlētā LZA Satversmes komisija prezidenta J.Lielpētera vadībā darbu praktiski uzsāka 1991.gada septembrī gluži jaunā vēsturiskā situācijā, kad Latvija pēc Augusta puča sagrāves gan formāli, gan faktiski bija pilnībā atguvusi neatkarību no PSRS. Psiholoģiski politikā bija ļoti spēcīga sabiedrības opozīcija pret jebkādu iesaistīšanos asociācijās vai federācijās. Arī ZA kā institūtu asociācija vairs neguva sabiedrības atbalstu kā iepriekš. Tiesa, par to joprojām iestājās vairāki ietekmīgi institūtu direktori, ZA vadībā – arī viceprezidenti U.Viesturs un E.Jakubaitis, Satversmes komisijā – R.Kukaine. Asākais šā viedokļa oponents E.Grēns aizstāvēja tūlītēju “personālās akadēmijas” izveidošanu. Pēc nelielām svārstībām šim viedoklim 1991.gada 10.oktobrī pievienojās arī komisijas priekšsēdētājs J.Lielpēters, kaut sākotnēji bija domāts par ZA kā personālakadēmijas un institūtu asociācijas hibrīdu. Arī es pats vairāk nosliecos uz “tīru personālakadēmiju” un turpmāk akcentēju to. Komisija akceptēja Hartas pirmuzmetumu, nolēma nodot nākamajai ZA kopsapulcei ZA definējumu divos variantos – kā “tīru personālakadēmiju” un kā akadēmiju ar tajā iekļautajiem institūtiem.

Taču dominējošā koncepcija bija Zviedrijas Karaliskās ZA modelis, tādēļ arī Statūtus atbilstoši šim principam veidoja prezidenta padomnieks J.Kristapsons. Principā tika izlemts: jauno ZA Satversmi sadalīt divās daļās – Harta, ko akceptētu Latvijas parlaments un kas ietvertu galvenās, negrozāmās tēzes par ZA mērķiem, uzdevumiem, pārvaldes struktūru, īpašām tiesībām u.tml., un Statūti, ko varētu mainīt ar LZA kopsapulces lēmumu, pielāgojoties mainīgajai situācijai.

Hartas pirmuzmetumu bija ļauts sastādīt man, iestrādājot tajā 1991.gada 28.marta kopsapulcē izvirzītās tēzes par ZA vēsturisko ģenēzi un saistību ar Latvijā agrāk pastāvējušām zinātniskajām biedrībām. Tāpat izmantoju Londonas Karaliskās biedrības un Zviedrijas Karaliskās ZA principus. Statūtu projektu izstrādāja galvenokārt Jānis Kristapsons, izmantojot Skandināvijas valstu ZA normas (tiesa, neiegājās doma par ģenerālsekretāru kā galveno darbojošos personu ZA pārvaldē, akadēmijas prezidentam piešķirot vairāk reprezentatīvas funkcijas).

Hartas un Statūtu projektus apsprieda LZA 1992.gada 9.janvāra pilnsapulcē, kurā notika arī jauno locekļu vēlēšanas. Apspriešana noritēja samērā asi. Nonāca pie secinājuma, ka “veco Zinātņu akadēmiju” ar institūtiem saglabāt nevar, taču atbalsi neguva arī Latvijas Zinātnieku savienības radikālāko pārstāvju atkārtoti izteiktie ierosinājumi – pasludināt esošo LZA par neesošu un izveidot personāliju ziņā pavisam jaunu Zinātņu akadēmiju, kuras locekļi būtu izcili zinātnieki, nevis administratori. Panāca gan kompromisu, ka līdzšinējie ZA korespondētājlocekļi netiek automātiski pārvēlēti par akadēmiķiem, kā bija ticis izdarīts Igaunijā, bet tie jāievēl par akadēmiķiem ar 2/3 balsu vairākumu.

Par Hartas pieņemšanas datumu tika izraudzīts 14.februāris, atceroties pirmo ZA locekļu kopā sanākšanu 1946.gada 14.februārī. Kopsapulce notika Augstceltnes lielajā konferenču zālē, piedaloties arī ZA institūtu un iestāžu vēlētiem delegātiem un sapulces pirmajā daļā arī Zviedrijas Karaliskās ZA prezidentam un ģenerālsekretāram. Kaut arī pēc janvāra kopsapulces likās, ka dokumentus pieņems bez īpašām iebildēm, debašu noslēgumā sapulce bezmaz vai nonāca strupceļā, jo A.Plotnieks atgriezās pie hibrīdakadēmijas modeļa, viņa argumentus atbalstīja R.Kukaine, P.Guļāns, M.Beķers, U.Viesturs, A.Blinkena. Pirmajā balsojumā Harta nesavāca apstiprināšanai nepieciešamās 2/3 (65 balsis), arī statūtu apstiprināšanai pietrūka viena balss.

Pēc tam, kad sēdes vadību atkal pārņēma J.Lielpēters, kurš bija izgājis uzsmēķēt, atsākās īsa, emociju pārpilna diskusija. Balsošanu atkārtoja, un rezultātā kopsapulce akceptēja Hartu (68 balsis par, 1 pret, 1 atturas) un pieņēma arī Statūtus. Tādā kārtā ZA pārtapšana nenotika gluži mierīgi. Un viceprezidents, nu jau mūžībā aizgājušais Uldis Viesturs, melanholiski teica, ka Sv.Valentīna diena (14.februāris) kļūšot par Zinātņu akadēmijas bēru dienu. Taču tā bija realitātes (arī Ministru kabineta viedokļa) diktēta pārtapšana un ļāva pārmantot “vecās akadēmijas” labākās tradīcijas.
 

Sākās jauns posms LZA attīstībā un Latvijas zinātnē, arī nebūt ne harmonisks, drīzāk gan dramatisks un brīžiem pat kritisks, taču Akadēmija tika glābta un saglabāta. Institūtu asociēšanās ar personālo akadēmiju, ko Harta pieļāva, neīstenojās dramatiskā zinātnes krituma dēļ, katrs glābās, kā prata, līdz kamēr 1998.gadā arī tie institūti, kuri sākumā bija mēģinājuši asociēties ar LZA, bija iekļāvušies LU sastāvā.

Piebildīsim gan, ka 1992.gadā Hartu neapstiprināja LR Augstākā Padome, jo iebilda frakcijas “Satversme” vadītājs J.Vaivads un Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas vadītājs Pēteris Laķis, izsakot bažas, ka deputātu vairākums varētu Hartu neapstiprināt un tad LZA jēdzienu būtu grūti iekļaut likumā “Par zinātnisko darbību” – opozīcija pret Zinātņu akadēmiju tātad joprojām bija dzīva daļā sabiedrības, kas to turpināja uzlūkot kā lieku vai pat nevēlamu struktūru. Galu galā LR Augstākā Padome 1992.gada 10.novembrī pieņēma pirmo likumu par zinātnisko darbību, kura 15.pantā bija norādīts “Zinātniskās darbības valsts organizatoriskajā sistēmā ietilpst [..] 4) Latvijas Zinātņu akadēmija, bet likuma 23.pantā sniegts LZA definējums:

“Latvijas Zinātņu akadēmija ir autonoma valsts subsidēta bezpeļņas zinātniska institūcija, kura sastāv no ievēlētiem Zinātņu akadēmijas locekļiem. Zinātņu akadēmija darbojas saskaņā ar tās Hartu un Statūtiem. Valsts ar Saeimas vai Ministru kabineta lēmumu var deleģēt tai īpašas funkcijas vai pilnvaras zinātnes jomā.”

Debatēs par likumu deputāts R.Rikards aicināja svītrot vārdus “valsts subsidēta”, taču Augstākā Padome ierosinājumu nepieņēma, toties noraidīja ierosinājumu, ka LZA Hartu apstiprina LR Augstākā Padome. Pie šā jautājuma atgriezās pēc pieciem gadiem, kad jau ZA prezidenta T.Millera laikā Saeima 1997.gada 23.janvārī vienbalsīgi bez iebildēm un labojumiem apstiprināja LZA Hartas nedaudz koriģētu versiju. Līdz ar to LZA tika galīgi legalizēta neatkarīgajā Latvijā.
 

LZA izveidoja savus simbolus (karogs, kuru līdz ar Augstceltnes ēku iesvētīja jaunievēlētais ZA goda loceklis prāvests R.Akmentiņš 1993.gada februārī, tāpat ģerbonis – emblēma, savas īpašas funkcijas – zinātnieku un zinātnes virzienu izvērtēšana, emeritēto zinātnieku aprūpe (kopš 1996.g.), Lielās medaļas un izcilo zinātnieku vārdā nosaukto vārdbalvu piešķiršana, jauno zinātnieku stimulēšana – L'ORÉAL un LZA stipendijas “Sievietēm zinātnē”, Z.Mauriņas, Jansonu, Straumaņa-Ieviņa, E.Gudrinieces balvas, tāpat LZA un sponsoru balvas, sākot ar LZA un “Grindeks” balvu, Štaudingeres un Lēbera fonda balvām, LZA un Latvenergo, A.Vītola balvu u.c. LZA ir aktīva sadarbībā ar universitātēm ne tikai Rīgā, bet arī reģionos, ar valsts pētnieciskajiem institūtiem, rīko akadēmijas un nodaļu sēdes, tāpat Senāta sēdes un LZA pilnsapulces par zinātnes un kultūras jautājumiem ar interdisciplināru ievirzi. Senāta sēžu noslēgumā ierasti tiek atklāta kāda skaista mākslas izstāde (piedaloties LZA goda locekļiem).

Sekojot Hartas uzstādījumiem, “atjaunotajā Latvijas Republikā LZA veicina zinātņu attīstību, veic zinātniskus pētījumus. Tā gādā, lai apzinātu, pētītu, izkoptu, saglabātu un nodotu nākamajām paaudzēm visu to īpašo, ko pasaules zinātnei un kultūrai ir devusi Latvija un latviešu tauta: nacionālo kultūru, valodu, folkloru, literatūru, sociālo un saimniecisko pieredzi, tradīcijas. Tā pēta un saglabā Rīgas un Latvijas novadu kultūrvēsturiskās tradīcijas, apzina Latvijas valsts vietu pasaulē. LZA ir iekļāvusies starptautiskajā zinātniskajā kopienā, sadarbojas ar citām zinātņu akadēmijām un zinātniskām organizācijām Eiropā un pasaulē”. Šajā sakarībā jāuzsver, ka tieši LZA ir rosinājusi un vada (koordinē) valsts pētījumu programmu “Letonika” (kopš 2010.gada – “Nacionālā identitāte: valoda, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība”), kurā iesaistītas 16 universitātes, institūti u.c. organizācijas), ir sarīkojusi četrus Letonikas kongresus (2005, 2007, 2009, 2011) un divus Pasaules latviešu zinātnieku kongresus (2001 un 2011). Programmas ietvaros iecerēts izdot jaunu latviešu valodas gramatiku un trīssējumu akadēmisku izdevumu par latviešu etnosu un Latvijas valsti. LZA 1999.gadā ir rosinājusi atjaunot 1935.gadā aizsākto Baltijas intelektuālās sadarbības konferenču tradīciju (tādas notikušas Rīgā un Turaidā 1999. un 2007.gadā, Tallinā, Helsinkos un Viļņā; rīkotājas ir visu trīs Baltijas valstu ZA. Šajā sakarā iedibināta arī triju Baltijas valstu ZA kopīga medaļa, kuru kopš 1999.gada piešķir izciliem zinātniekiem). Rīgas izpētes un kultūrvēsturisko tradīciju popularizēšana aizsākta sakarā ar gatavošanos galvaspilsētas 800 gadu jubilejai (1998–2001), pēc tam 2001.gadā LZA dibinājusi Rīgas balvu, kuru piešķirot izvērtē sasniegumus Rīgas izpētes un inovatīvu virzienu iedibināšanā, Rīgas identitātes veidošanā – nupat Rīgas balva piešķirta desmito reizi (balvu pašreiz sponsorē firma “ITERA Latvija” un Juris Savickis).

Starptautiskā plāksnē cita starpā izceļama sadarbība ar Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmiju (Zalcburgā), tās dibinātāju un prezidentu prof. Feliksu Ungeru – ievērojamu zinātnes mecenātu, kas Latvijai iedibinājis īpašas “Feliksa balvas”, ko piešķir kopš 2001.gada, sarīkojis Rīgā vairākas EZMA izbraukuma sēdes un starptautiskus simpozijus par būtiskām zinātnes filozofijas, reliģijas, pētnieku novecošanās un veselības aprūpes reformas problēmām. LZA piedalījusies UNESCO Starptautiskā astronomijas gada (2009) un Starptautiskā ķīmijas gada (2011) pasākumu īstenošanā Latvijā, rīko zinātnieku naktis, popularizē zinātni, izstrādājusi zinātnieku ētikas kodeksu un iedibinājusi ētikas komisiju.
 

Hartā uzsvērts LZA pienākums brīdināt sabiedrību par apdraudējumiem. ZA publicējusi vairākus paziņojumus par zinātnes kritisko situāciju valstī, par ozona slāņa sarukšanas briesmām, par Salaspils kodolreaktora darbības apturēšanu (1998). Tieši pēc LZA 1998.gada maija aicinājuma (pēc Jāņa Endzelīna 125 gadu jubilejai veltītas sēdes ieteikumiem) Valsts prezidentam, Saeimai un Ministru kabinetam Saeima tā paša gada oktobrī iekļāva Satversmē pantu par latviešu valodu kā valsts valodu, pantu, kas grozāms tikai referenduma rezultātā. Arī šodien mēs pieņemam divus aicinājumus sabiedrībai – par līdzdalību valsts valodas referendumā un par demogrāfisko situāciju Latvijā.

Nozīmīgas šķiet LZA izbraukuma sēdes dažādos Latvijas reģionos, pie ZA darbojas Sēlijas asociācija un arī Latvijas zinātņu vēstures asociācija. Pēdējā kopš 1990.gada ir Baltijas zinātņu vēstures un filozofijas asociācijas sastāvdaļa, piedalās tradicionālo, pēc Rīgas iniciatīvas tapušo Baltijas zinātņu vēstures konferenču rīkošanā (kopš 1958.g.).
 

Kārtējā, 25.Baltijas starptautiskā zinātņu vēstures konference notiks šā gada 4.–6.oktobrī Viļņā, bet pēc tam 26.starptautisko konferenci iecerēts rīkot 2015.gadā Rīgā un Jelgavā sakarā ar Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dibināšanas atceres 200 gadiem. Šo 1815.gadā dibināto biedrību arī uzskatām par Latvijas Zinātņu akadēmijas tālīnu priekšteci, pirmās pastāvēšanas gadu desmitos tā darbojās kā īsta zinātņu akadēmija – tās rakstu krājumos publicēti izcilo zinātnieku Teodora Grothusa, Edvarda Eihvalda, Magnusa Paukera, arī K.F.Gausa un V.Strūves pētījumu rezultāti, tās sēdēs diskutēts par latviešu valodas lomu pēc dzimtbūšanas atcelšanas un pēc K.Vatsona ierosmes akceptēts viedoklis, ka latviešiem izglītība un zināšanas par pasauli (ar avīzes starpniecību) jādod latviešu valodā.

Protams, Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība nav LZA sākums, tāpat kā 1918.gadā dibinātā Latvijas Republika nav kādreizējās Kurzemes–Zemgales hercogistes tiešs turpinājums (tā varētu salīdzināt), taču eiropeiskais vācbaltiešu mantojums arī ir mūsu kultūras un zinātnes iedīglis, ko aicināta saglabāt Latvijas Zinātņu akadēmija līdz ar V.Ostvalda, P.Valdena, F.Candera, M.Doļivo-Dobrovoļska un, saprotams, latviešu zinātnes klasiķu E.Zemmera, K.Helmaņa, K.Mīlenbaha, J.Endzelīna, P.Šmita, K.Baloža un citu mantojumu. Tādējādi pēc trim gadiem varēsim atzīmēt mūsu ZA priekšvēstures 200 gadus. Arī šis gads ir ierakstīts mūsu ZA karogā un Hartā, kuras divdesmitgadi šodien atzīmējam, atcerēdamies, ka zinātnes saknes Latvijā iesniedzas jau pirms 200 gadiem un pat vēl agrāk.
 

Mūsu pamatuzdevums – nepieļaut izaugušajam zinātnes un augstākās izglītības kokam nīkuļot, pat zem Eiropas Savienības augstajām debesīm!