Frakciju viedokļi pēc 2012. gada 2. februāra sēdes

 I.Līdaka (ZZS):

Esiet sveicināti šajā aukstajā ziemas dienā, kurā esot pārsniegti daži aukstuma rekordi Latvijā!

Saeimā diena nebija auksta, tā bija ļoti, ļoti karsta: tika, manuprāt, trīs būtiski – ļoti būtiski! – jautājumi izskatīti.

Viens no tiem. Tika pieņemts Saeimas paziņojums "Par latviešu valodas valstisko lomu", tātad principā Saeimas aicinājums – lielas daļas Saeimas aicinājums! – doties 18.februārī uz referenduma iecirkņiem un, neapšaubāmi, atbalstīt latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu. Līdz pilnīgai... nu, teiksim tā, pilnvērtībai šim dokumentam pietrūka pavisam nedaudz. Arī Zaļo un Zemnieku savienības iesaistīšanas tā sagatavošanā... Nu, es domāju, ka jautājumā par valodu nevajadzētu būt starp latviskajām partijām pozīcijai un opozīcijai, un šis bija tāds dokuments, kurš bija jāgatavo visām kopā, un droši vien ZZS ar lielāko prieku liktu klāt šeit arī savu galvu, savu prātu.

Bet, protams, esam priecīgi par šāda dokumenta pieņemšanu un ceram, ka tiešām 18.februārī cilvēki būs ļoti aktīvi un nekas mūsu valodas statusā nemainīsies.

Otrs būtisks jautājums, neapšaubāmi, bija Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļu ievēlēšana. Diskusijas bija ļoti karstas, un atkal varētu teikt, ka opozīcijas bažas bija diezgan, diezgan pamatīgas par to, cik tad nepolitisks būs šīs padomes jaunais sastāvs. Nu, brīžam šķita, ka varbūt vienkāršāk būtu bijis piemērot to pašu sistēmu, kas bija līdz šim, – ka partijas izvirzīja – atklāti, skaidri izvirzīja! – sev vēlamos, pašu atbalstītos kandidātus un tad bija tāda diezgan... spēle varbūt ar atklātām kārtīm. Nu, šoreiz bija tā, ka bija patiesībā jāzīlē, kas, kāda koalīcijas partija stāv aiz Aināra Dimanta, Aijas Dulevskas, Ginta Grūbes, Daiņa Mjartāna un Ivara Zviedra. Nu, katrā ziņā aiz visiem šiem cilvēkiem, manuprāt, tomēr stāvēja kāda koalīcijas partija, un dažam arī partijas piederība bija skaidri ierakstīta viņa CV, un līdz ar to iznāca tāda spēle ar mazliet – nu, teiksim tā – piedurknē paslēptām kārtīm.

Protams, Zaļo un Zemnieku savienībai būtiskākais jautājums bija beidzot – pirmo reizi Saeimas pastāvēšanas... nu, tagadējās... laikā! – notikusī diskusija par Latvijas līdzdalību Visaginas atomelektrostacijas celtniecības projektā. Šī bija pirmā diskusija, un mums radās pārliecība... it sevišķi jau, noklausoties Ekonomikas ministrijas nedrošo viedokli, radās pārliecība, ka diskusija turpināsies un ka visas šīs baumas par to, ka februārī varētu tikt diezgan lielā steigā pieņemts lēmums parakstīt jau konkrētu līgumu par Latvijas līdzdalību šajā miljardu projektā... nu, ka tas nenotiks tomēr steigā un ka tās paliks tikai baumas un notiks patiešām pilnvērtīga skaitļu izvērtēšana, cik tad izdevīgi tas varētu būt vai cik izdevīgi nebūs Latvijai.

Mūsu viedoklis ir tāds, ka šis ir ceļš uz "Latvenergo" privatizāciju. Būtībā, "Latvenergo" uzņemoties saistības, tātad parādsaistības vairāk nekā miljarda latu apjomā (pēc mūsu aplēsēm, varbūt pat līdz 2 miljardiem latu), varētu būt – tas varētu būt pēc kāda laika –, ka valsts būtu varbūt – pēc kāda laika! – spiesta, lai neapgrūtinātu sevi ar šīm parādsaistībām, iespējams, arī privatizēt "Latvenergo" ar visu Daugavas kaskādi.

Nu ir prieks, ka mūsu šis pieprasījums tomēr raisīja debates pusotras stundas garumā, un ceru, ka tās turpināsies.

Paldies par uzmanību. Esiet uzmanīgi ar aukstumu!

I.Druviete (VIENOTĪBA):

Esiet sveicināti! No daudzajiem šīsdienas darba kārtības jautājumiem es runāšu par vienu, kura nozīme tālu pārsniedz vienas Saeimas sēdes darba kārtības punktu. Tas ir "Latvijas Republikas Saeimas paziņojums "Par latviešu valodas valstisko lomu"". Ar šo paziņojumu mūsu parlaments ir parādījis, ka tas stāv Latvijas valsts un tās vienotājvērtību sardzē. Ar šo paziņojumu Latvijas Saeimas deputāti ir parādījuši, kuri tik tiešām darbos vēlas stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un kuriem šis svinīgais solījums vai zvērests ir bijis tikai tukša skaņa.

Šajā paziņojumā Latvijas parlaments ir uzsvēris svarīgākos principus, kas apliecina, ka latviešu valoda ir ietverta Satversmes kodolā un ir viena no Latvijas valsts konstitucionālās iekārtas pamatiem.

Paziņojumā ir uzsvērts, ka Latvijas valstiskā identitāte ir nesaraujami saistīta ar latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, un atgādināts, ka Latvija ir vienīgā vieta pasau­lē, kur iespējama latviešu kultūras un valodas pastāvēšana un attīstība.

Latvija tieši tāpat kā citas Eiropas demokrātiskās valstis ir garantējusi visu Latvijas mazākumtautību tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Divdesmit neatkarības gadu laikā Latvijas valsts ir darījusi ļoti daudz, lai stiprinātu latviešu valodu visu Latvijas iedzīvotāju starpā. Diemžēl mūsu ģeopolitiskā situācija, diemžēl dažu politisko spēku nostāja, kas nepārtraukti mudina Latvijas iedzīvotājus apšaubīt Latvijas valstiskumu un latviešu valodas vienojošo lomu, ir darījusi savu un latviešu valodas konkurētspēja joprojām nav saprotama pati par sevi, un tieši tādēļ Latvijas parlaments skaidri ir paudis savu gribu aicināt visus Latvijas pilsoņus piedalīties 18.februāra tautas nobalsošanā, šādi stiprinot Latvijas valstiskumu un sabiedrības saliedēšanu.

Latvijas Saeima līdz ar to arī skaidri ir parādījusi, ka mēs virzāmies uz sabiedrības saliedēšanu, neļaujoties provokācijām, nepaļaujoties uz puspatiesībām un mītiem par valodu konkurenci Latvijā un skaidri norādot, ka juridiska aizsardzība latviešu valodai kā valsts valodai ir nepieciešama. Parlaments aicina visus iedzīvotājus apzināties situācijas nopietnību, apzināties, ka balsojums ir tieši par valodu kā Latvijas pamatu, nevis par mūsu attieksmi pret procesiem Latvijas politikā, un paust savu attieksmi, skaidri ievelkot krustiņu ailītē "pret", tādējādi balsojot pret krievu valodu kā otro valsts valodu un tādējādi atbalstot latviešu valodu kā mūsu valsts pamatu.

Aicinu visus piedalīties 18.februāra referendumā, apzināties savu izvēli un atcerēties, ka tie, kas ir par Latvijas valsti un valstiskumu, ievelk krustiņu ailītē "pret".

I.Mūrniece (VL–TB/LNNK):

Šodien Saeimā bija divas ļoti būtiskas, ievērības cienīgas lietas: pirmā – paziņojums "Par latviešu valodas valstisko lomu", un otrā – Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes ievēlēšana.

Paziņojums "Par latviešu valodas valstisko lomu". Arī Nacionālā apvienība aicina visus, kam ir būtisks latviešu valodas liktenis un arī Latvijas valsts kā latviskas valsts liktenis un pastāvēšana, doties 18.februārī uz referendumu un balsot pret krievu valodu kā valsts valodu Latvijā. Mums ir jāapzinās, ka latvieši ir valsts­nācija Latvijā un šis balsojums būs, protams, par valodu, bet – ne tikai par valodu. Balsojums būs par valsts pamatiem, par to, kādā valstī mēs dzīvosim, – vai Latvijā kā latviskā valstī vai Latvijā kā kādā citā valstī. Es visus aicinu apzināties šīs situācijas nopietnību un 18.februārī noteikti nepalikt mājās.

Otrs jautājums, par ko gribu šodien runāt, ir Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes ievēlēšana. Tā patiesi raisīja ļoti karstas diskusijas Saeimas sēžu zālē, un dažkārt atmosfēra nokaita, manuprāt, pat līdz baltkvēlei. Diskusijas bija karstas, jo šis jautājums ir patiešām ļoti būtisks. Tieši padome ir tā, kas veido un nākamos piecus gadus strādās pie tā, kāda būs nacionālā informatīvā telpa Latvijā, kas tajā dominēs. Vai situācija paliks tāda kā līdz šim, vai tomēr padome strādās tā, lai nacionālo informatīvo telpu stiprinātu? Tika ievēlēti pieci padomes locekļi: Ainārs Dimants, Aija Dulevska, Gints Grūbe, Dainis Mjartāns un Ivars Zviedris. No viņiem mēs gaidām ļoti godprātīgu attieksmi pret darbu un tiešām godprātīgu un tādu konsekventu darbu.

Kārtība, kādā tika šī padome izraudzīta un ievēlēta, ir patiešām jauna kārtība: politiskās partijas vairs tieši nevirza savus protežē, savus ielikteņus, bet šie kandidāti tika atlasīti patiešām ļoti detalizētā, ilgstošā, dziļā procesā. Viņi tika iztaujāti, par viņiem savas atsauksmes sūtīja nevalstiskās organizācijas, un diskusijas bija patiešām ļoti dziļas. Viņi pierādīja gan savu profesionalitāti, gan arī savu spēju un vēlmi strādāt komandā... kā vienotai komandai; katrs no viņiem pierādīja to, ka ir īsts profesionālis, ka pārzina šos jautājumus. Padomei varētu vēlēt tikai veiksmīgu darbu.

Gribu pateikt tiešām ļoti lielu paldies visai sabiedrībai, pirmām kārtām nevalstiskajām organizācijām, kuras ļoti aktīvi iesaistījās šajā darbā, un tieši nevalstiskās organizācijas bija tās, kuras pieteica kandidātus. Gribu teikt paldies mediju ekspertiem, kuri stāvēja mums blakus, izteica labi domātus pamudinājumus, priekšlikumus, izteica dažkārt arī kritiku, kas lika komisijai paraudzīties uz savu darbu no malas un domāt: varbūt tajā kaut kas ir jāmaina?

Gribu teikt paldies arī tam 41 kandidātam, kas piekrita savas kandidatūras virzīšanai. Paldies par uzņēmību! Paldies, ka jūs visi piedalījāties!

Man jāteic, ka tā profesionalitāte, kuru pierādīja daudzi kandidāti (patiešām man jānožēlo, ka padomē mēs ievēlējām tikai piecus!), ir atbilstoša, lai arī viņi turpinātu darbu pie tiem būtiskajiem uzdevumiem un tām būtiskajām problēmām, kas ir jārisina mediju jomā. Ceru, ka viņi šo darbu turpinās, strādājot gan sabiedriski konsultatīvajā padomē, gan arī plašsaziņas telpā vai masu medijos, nākot klajā ar rakstiem un priekšlikumiem, un ieteikumiem.

Tā ka jaunajai padomei vēlēsim sekmīgu darbu un sekosim līdzi tās darbībai!

V.Agešins (SC):

Šodien es vēlos paust frakcijas "Saskaņas Centrs" viedokli un nostāju attiecībā uz tā dēvēto finanšu stabilitātes politiku Latvijā.

Ir zināms, ka Latvijas Banka samazinājusi IKP pieauguma prognozi šim gadam līdz 1,3 procentiem. Pagājušā gada nogalē Latvijas Banka prognozēja, ka ekonomika šogad augs par 2,5 procentiem. Latvijas Bankas veiktais iekšzemes kopprodukta prognozes samazinājums apliecina, ka mūsu valsts nav gatava jauniem triecieniem ekonomikā. Šāds prognozes samazinājums neesot nekāds pārsteigums un sen jau bijis gaidāms. Tas nozīmē, ka valdība un premjers mēģinājuši noslēpt no tautas īsto situāciju Latvijas ekonomikā. Tas nozīmē, ka veiktie pasākumi nav uzlabojuši situāciju un gaidāmajai recesijai un krīzei nav plānoti nekādi pretpasākumi. Pēc mūsu domām, lai izvairītos no jaunas ekonomiskās krīzes, valdībai vajadzētu tagad uzlabot uzņēmējdarbības vidi, atvieglot darbību eksportētājiem, kā arī grozīt nodokļu likumdošanu, samazinot akcīzes nodokli un pievienotās vērtības nodokli (iespēju robežās, protams), kā arī darbaspēka izmaksas. Tādējādi ražotāji varētu samazināt galaprodukta cenu, neciest zaudējumus, palielināt konkurētspēju un iekarot citus tirgus. "Saskaņas Centrs" šādus priekšlikumus iesniedza jau 2012.gada valsts budžetam, bet tie netika atbalstīti, koalīcijai apgalvojot, ka viss būs kārtībā. Nu, un kas notiek pašlaik? Tiekoties ar Valsts prezidentu, "Saskaņas Centrs" valsts vadītājam pauda uzskatu, ka šobrīd pat Eiropas Savienībā kopumā vēl nav skaidrības, kas notiks gan ar Lisabonas līguma grozījumiem, gan jauno līgumu. Bet Latvijas valdība jau grib šos jautājumus steigšus risināt. "Saskaņas Centrs" uzskata, ka ar taupīšanu un taupības režīmu neviena valsts bagātāka nav kļuvusi un ka tas ved tikai pie jaunas aizņemšanās. Turklāt Fiskālās disciplīnas likums savā esošajā formā ir ļoti slikti izstrādāts un nav pieņemams, jo nerada nekādu iespēju valsts attīstībai.

"Saskaņas Centrs" uzskata, ka Eiropas Savienībā veiktā ekonomiskās bardzības politika, kuru mūsu valdība politkorekti
sauc par taupības politiku, ir aplama un kaitē Latvijas ekonomiskajai un politiskajai suverenitātei. Šī politika balstās uz pieņēmumiem, nevis uz pierādījumiem un kalpo Eiropas ekonomiski attīstīto valstu dominēšanas pastiprināšanai. Finanšu stabilizācija, kas izpaužas valsts budžeta konsolidācijā, un ne jau pirmo reizi, arī nozīmē, ka krīzes laikā nauda aiziet finanšu sektora stabilizācijai, tātad vienkārši – bankām, nevis darba vietu un reālas ekonomikas uzturēšanai.

"Saskaņas Centrs" uzskata, ka finanšu stabilitāte var balstīties tikai uz ražošanas, tranzīta un reālas ekonomikas attīstības pamatiem, tāpēc "Saskaņas Centrs" iestājas nevis par mūžīgu taupības režīmu, bet par attīstības politiku. Rodas jautājums – kas ir atbildīga fiskālā disciplīna? Mūsu izpratnē, valstij ir pareizi tērēt naudu krīzes laikā un ietaupīt treknajos gados. Savukārt akla pakļaušanās tā saucamās fiskālās disciplīnas principiem pēc būtības nozīmē finansiālas, ekonomiskas neatkarības zaudēšanu. Un tagad varas partijas vienkārši vēlas noslēpt no tautas īsto situāciju, novērst cilvēku uzmanību no būtiskām problēmām sociāli ekonomiskajā jomā.

I.Bite (ZRP):

Mazliet interesanti klausīties "Saskaņas Centra" viedokli par fiskālo disciplīnu un to, ka būtu pareizi tērēt krīzes laikā un taupīt treknajos gados. No tā mēs saprotam, ka acīmredzot "Saskaņas Centrs" atbalstīs valdības ierosināto politiku, kur tieši tas arī ir paredzēts – tērēt krīzes laikā un taupīt treknajos gados. Bet, lai varētu tērēt krīzes laikā, ir jābūt pirms tam kaut kam sataupītam. Diemžēl šobrīd mēs tādā situācijā neesam.

Tomēr, atgriežoties pie Saeimas šodienas sēdes, jāsaka, ka trīs būtiskākie jautājumi, kas šodien Saeimā tika izskatīti, izdebatēti un attiecīgi nobalsoti, jau ir tikuši pieminēti, bet es arī tos gribētu pieminēt, šoreiz gan secībā no mazāk svarīgā uz svarīgāko.

Pirmais no šiem trim, ko es varētu pieminēt, ir jau Līdakas kunga pieminētā Visaginas atomelektrostacija. Par to, neapšaubāmi, ir nepieciešamas debates gan Saeimā, gan valdībā, gan arī sabiedrībā, gan ar attiecīgām nevalstiskajām organizācijām, gan ar vides speciālistiem un ekspertiem. Taču tas, ko mēs dzirdējām no Ekonomikas ministrijas puses, un situācija, kurā mēs šobrīd esam, liecina par to, ka notiek izvērtējums, cik dārga būs šī atomelektrostacija, vai tā atmaksāsies, cik maksās Latvijai no šīs stacijas saņemtā elektrība, kādu iespējamu piesārņojumu tā var radīt un kā to iespējams novērst, un tiek runāts arī par visiem citiem jautājumiem, kas ir saistīti ar šo būvniecību. Dotajā brīdī spekulēt ar cipariem, kuri ir vienkārši, jāsaka, paņemti no gaisa, – tas diemžēl nav īsti pamatoti. Attiecīgi arī tas bija iemesls, kāpēc koalīcija, tajā skaitā Zatlera Reformu partija, šobrīd balsoja pret konkrēto pieprasījumu, taču diskusijas viennozīmīgi tiks turpinātas – un tiks turpinātas ar kvalitatīviem datiem tad, kad tie būs pieejami.

Nākamais jautājums – jau pieminētā Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļu kandidātu izvirzīšana. Arī par šiem kandidātiem debates bija pietiekami karstas, taču interesanti, ka neviens no deputātiem nerunāja... gandrīz neviens no deputātiem nerunāja par konkrētiem vārdiem un uzvārdiem, kurus gribētu vai negribētu redzēt šajā padomē. Notika ļoti daudz spekulācijas un, kā Līdakas kungs teica, zīlēšanas ar to, vai kādam no kandidātiem ir vai nav kāda politiskā piederība vai kādas politiskās simpātijas. Taču ļoti maz no Saeimas tribīnes izskanēja šo kandidātu profesionālais novērtējums. Jāsaka, ka kritiķiem ar profesionālā novērtējuma kritiku būtu grūti, ja vien viņi to būtu mēģinājuši darīt. Jo šobrīd Saeimas ievēlētie kandidāti ir tiešām profesionāli, ar pieredzi mediju darbā, ar pieredzi elektronisko mediju jomā, un katrs no viņiem ir speciālists savā konkrētajā jautājumā. Savukārt, saliekot šīs zināšanas kopā... Mēs tiešām ticam, ceram un esam pārliecināti, ka jaunā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome nodrošinās līdz šim pieļauto kļūdu labošanu, nodrošinās to, ka nebūs Latvijā vairs horizontālo taimkodu, cenzūras un pēkšņas licenču nosacījumu maiņas; nodrošinās to, ka mūsu elektroniskie mediji kļūs arvien kvalitatīvāki un sabiedrībai arvien pieejamāki un interesantāki.

Un pēdējais, ko es gribu pieminēt šobrīd, droši vien vissvarīgākais jautājums, – jau pieminētais Saeimas paziņojums "Par latviešu valodas valstisko lomu". Zatlera Reformu partija vienmēr ir uzstājusies par sabiedrības integrāciju un sabiedrības saliedētību. Mēs dzirdam, ka atsevišķi deputāti, atsevišķi politiskie spēki, atsevišķi politisko spēku pārstāvji saka, ka šis nav balsojums par krievu valodu kā otro valsts valodu, ka šis ir balsojums pret līdz šim īstenoto integrācijas politiku.

Godātie klausītāji! Es gribu aicināt jūs nepakļauties šādām manipulācijām un pārdomāt sava balsojuma jēgu un nozīmi. Es aicinu tos cilvēkus, kuri nav apmierināti ar līdzšinējo integrācijas politiku, izteikt to pašreizējiem Saeimas deputātiem, izteikt to tostarp arī Zatlera Reformu partijai, un risināt jautājumus atbilstoši to saturam, proti, integrācijas politikas jautājumus risināt integrācijas politikas ietvaros, bet nesākt karu pret Latvijas valsts pamatiem, nesākt karu pret Latvijas valsts valodu – latviešu valodu.

Mēs atzīstam, ka valstī ir problēmas ar integrāciju, mēs atzīstam, ka ir problēmas ar mazākumtautību iedzīvotājiem, un mēs vēlamies un gribam risināt šīs problēmas, taču lūdzam to darīt konkrēto jautājumu izskatīšanas ietvaros. Tāpēc pievienojamies šim Saeimas paziņojumam un aicinām atbalstīt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, doties uz referendumu 18.februārī, balsot pret iesniegtajiem Satversmes grozījumiem.

Frakciju viedokļi — Saeimas Kancelejas stenogrammu nodaļas redakcijā