Labklājības ministrija:
Par pabalstiem un nabadzības riska mazināšanu

Statistika liecina, ka pēc dažādu sociālo pabalstu, pensiju un citas atlīdzības saņemšanas 2010.gadā nabadzības riskam bija pakļauti 19% iedzīvotāju. Savukārt situācijā, ja šāda atbalsta nebūtu, uz nabadzības riska robežas nonāktu 46% Latvijas iedzīvotāju, atzīst Labklājības ministrija (LM).

Iepriekšējos gados valsts un pašvaldību sniegtais atbalsts ir bijis būtisks, lai liela daļa iedzīvotāju nenonāktu nabadzībā, secina LM, analizējot Centrālās statistikas pārvaldes publiskotos nabadzības un sociālās atstumtības datus par 2010.gadu.

“Salīdzinot jaunākos statistikas datus ar iepriekšējiem gadiem par valsts un pašvaldību sniegto atbalstu grūtībās nonākušajiem cilvēkiem, jāsecina, ka 2010.gadā sniegtā atbalsta ietekme ir lielākā kopš 2004.gada. Tas ir apliecinājums, ka sociālās aizsardzības sistēma ir bijusi efektīva un mērķtiecīga, īpaši šajos sociālekonomiskajos apstākļos,” uzsver LM speciālisti.

“Eurostat” dati atspoguļo nabadzības un sociālās atstumtības situāciju kopumā, kas liecina, ka 2010.gadā Latvijā nabadzības un sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 38% iedzīvotāju.

Norādītie nabadzības un sociālās atstumtības dati veidojas no trīs rādītājiem:

1) nabadzības riska indekss (personu īpatsvars, kas atrodas zem nabadzības riska sliekšņa – 149 lati mēnesī 2010.gadā);

2) materiālā nenodrošinātība. Tiek uzskaitītas tās mājsaimniecības, kuras nevar atļauties četras no deviņām tālāk minētajām precēm/pakalpojumiem:

• segt komunālos maksājumus un norēķināties par pirkumiem uz kredīta,

• finansiāli atļauties uzturēt mājokli siltu,

• atļauties segt neparedzētus izdevumus Ls 170 apmērā (2010.gadā) no pašu līdzekļiem viena mēneša laikā,

• ēst gaļu, putnu gaļu vai zivis katru otro dienu,

• uz sava rēķina katru gadu vienu nedēļu pavadīt prom no mājām,

• vieglais automobilis,

• veļas mazgājamā mašīna,

• krāsu televizors,

• telefons (ieskaitot mobilo telefonu);

3) mājsaimniecības, kurās ir zema darba slodzes intensitāte jeb iedzīvotāju skaits vecumā no 18 līdz 59 gadiem, kuri strādā mazāk par 20% no sava kopējā nodarbinātības potenciāla.

Šie statistikas dati par materiālo nenodrošinātību atspoguļo valsts kopējo sociālekonomisko situāciju un iedzīvotāju spēju sevi nodrošināt ar dažādām precēm un pakalpojumiem, kā arī spēju segt noteiktus maksājumus. Skaitļi liecina, ka iedzīvotāju nespēja segt dažādus izdevumus aizvien pieaug. Materiālā nenodrošinātība ir relatīvs rādītājs, un tas automātiski neliecina par nabadzību, bet gan norāda uz mājsaimniecību spēju sev nodrošināt noteiktu dzīves līmeni.

Jāatzīmē, ka LM īstenoto politiku mērķis ir sniegt cilvēkam atbalstu noteiktās dzīves situācijās un apstākļos, piemēram, zaudējot darbu, saslimstot, iegūstot invaliditāti u.c., nevis nodrošināt pastāvīgu dzīves vajadzību un saistību apmierināšanu. Tāpēc materiālās nenodrošinātības mazināšanai ir jāmobilizē plašs nozaru politiku klāsts.

Ministrijas Komunikācijas nodaļa