Zinātne / Vēsture

Par Latvijas armijas iznīcināšanu.
1940.–1941.gads

Ir nācis klajā Latvijas Vēsturnieku komisijas Rakstu kārtējais – 27. – sējums. Viena no tā divām lielajām nodaļām apkopo un papildina aizvadītovasar, 2011.gada 14.jūnijā, notikušās Litenes zinātniskās konferences referātus/rakstus. Tas ir kolektīvs traģiskais stāsts par to, kā vēl bez kara, pirms kara Padomju savienība iznīcināja Latvijas armiju, Latvijas bruņotos spēkus.

Ar dziļu kompetenci savas tēmas risinājuši tādi autori kā (alfabētiska secībā): Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks Mag.hist. Juris Ciganovs, Murmanskas Humanitārās universitātes docents Cand.hist. Aleksandrs Čapenko, Kara muzeja vēsturnieks Mag.hist. Kārlis Dambītis, Kara muzeja nodaļas vadītāja Mag.hist. Barba Ekmane, Kara muzeja direktore, vēsturniece Aija Fleija, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, asoc.prof. Dr.hist. Ēriks Jēkabsons, LU doktorante, Mag.hist. Ilze Jermacāne, Kara muzeja vēsturnieks, Gulbenes novada muzeja nodaļas vadītājs, Mag.hist. Anatolijs Savickis, Litenes vēstures pētnieks, skolotājs Jānis Zvaigzne.

Plaša ir arī tēmu aptvere: “Latvijas armijas iznīcināšana un Sarkanās armijas 24.teritoriālais strēlnieku korpuss”, “Kara muzeja likvidācija”, “Latvijas armijas intendantūras dienestu likvidācija”, “Izmaiņas armijas iekšējā dzīvē 1940.–1941.gadā: kā tas atspoguļojas Kara muzeja materiālos”, “Latvijas bruņoto spēku mobilizācijas plāni 1939.gada beigās – 1940.gada sākumā”, “Represijas pret 24.teritoriālā strēlnieku korpusa virsniekiem”, “24.teritoriālā strēlnieku korpusa liktenis kara sākumā”, “24.teritoriālā strēlnieku korpusa nepublicētie arhīvu materiāli”, “Atsevišķās aviācijas eskadriļas formēšana”, “Vietas Litenē un tās apkārtnē, kas saistītas ar 1941.gada represijām pret latviešu karavīriem”.

Šeit tālāk – prof. Ērika Jēkabsona publikācija, otras nodaļas rakstus ievadot.

Latvijas armijas iznīcināšana un Sarkanās armijas 24.teritoriālais strēlnieku korpuss

Dr.hist., prof. Ēriks Jēkabsons, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks:

1940.gada jūnijā Latvijas valsts neatkarība tika vardarbīgi iznīcināta, turklāt bruņotie spēki, valdībai un prezidentam vēloties noticēt okupētājvalsts pārliecinoši paustajam par neatkarības saglabāšanu, pakļaujoties ultimātam un vienīgi uz laiku kļūstot par ciešu Padomju Savienības sabiedroto, saņēma pavēli nepretoties masveidā ienākošiem PSRS Sarkanās armijas spēkiem. Pretējā gadījumā bija draudēts ar bruņotu iebrukumu, kam sekmīgi pretoties nebija iespējams. Pēc tam armija un flote, kā arī Robežsargu brigāde bija iesaistīta procesos, kuru mērķis bija Latvijas aneksija Padomju Savienībā, likumdošanas un iekšējās kontroles pārņemšanas ceļā paralizējot iespējamo pretestību. Augusta sākumā aneksijas process tika noslēgts, un uz armijas bāzes, atvaļinot no tās apmēram divas trešdaļas virsnieku un karavīru, izveidots Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas (SZSA) 24.teritoriālais strēlnieku korpuss. Bija reorganizēta arī robežsardzes struktūra, likvidējot brigādi, gandrīz pilnībā nomainot personālsastāvu un pakļaujot robežsardzi PSRS Iekšlietu tautas komisariātam (ļoti stingra republikas robežu apsardzība turpinājās līdz pat Vācijas un PSRS kara sākumam).

Korpusa iekšienē turpinājās sovetizācijas procesi, tagad jau forsēti ieviešot SZSA pastāvošo kontroles sistēmu, un ļoti būtiska tās sastāvdaļa bija sevišķās daļas – čekas analogs bruņotajos spēkos – un politiskā vadītāja jeb “poļitruka” institūts. Vienlaikus jau kopš 1940.gada vasaras pret Latvijas armijas virsniekiem un karavīriem bija vērstas represijas, kas sevišķi pastiprinājās pēc 1941.gada 23.februārī dotā SZSA karavīra zvēresta un kulmināciju sasniedza 1941.gada 14.jūnijā, kad apmēram 550–555 vasaras nometnēs Litenē, Ostroviešos un citās novietojuma vietās vai ārpus tām esošu vienību karavīrus apcietināja, nogādāja uz iepriekš sagatavotiem vilcienu sastāviem un izveda uz ieslodzījuma vietām Krievijā, kur lielākā daļa bija noslepkavota vai gāja bojā necilvēciskos darba un sadzīves apstākļos.

Latvijā pēc neatkarības atgūšanas ir pieejamas bijušajā PSRS Valsts drošības komitejas arhīvā glabāto gandrīz visu apcietināto 1940.–1941.gadā Latvijai piederīgo militārpersonu krimināllietas, izņemot arestēto augstāko Latvijas armijas un korpusa virsnieku lietas, kas joprojām atrodas Krievijas arhīvos. Tās glabājas Latvijas Valsts arhīva (LVA) Latvijas PSR Valsts drošības komitejas par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietu fondā un ietver lēmumus par apcietināšanu, nopratināšanas protokolus visā izmeklēšanas gaitā, liecinieku, bieži – citu apcietināto, liecības vai to fragmentus, tribunāla vai Sevišķās apspriedes spriedumus, kā arī (ne vienmēr) apliecinājumu par nāvi (necilvēcisko apstākļu dēļ vai nošaujot). Daļa šo materiālu ļauj rekonstruēt armijā un korpusā notiekošās norises, kā arī latviešu karavīru pretestības formas. Jāpiezīmē gan, ka šajās lietās figurējošais apsūdzības materiāls, kas veido minētās liecības par norisēm korpusā, jāuztver piesardzīgi, jo attiecīgā laikaposma padomju represīvo iestāžu izmeklēšanas dokumentācija lielā mērā bija veidota, balstoties uz 20.gs. 30.gados notikušo masveida represiju laikā iedibināto pamatprincipu: ne tikai apsūdzētā vainas pierādīšana, bet arī faktiski tās radīšana, dažkārt – bez mazākā reālā pamata jeb personas nodarījuma pazīmēm. Citkārt apsūdzība radās, pamatojoties uz padomju drošības iestāžu izpratni par noziedzīgu nodarījumu, kas arī balstījās uz minētajā laikā izveidotajiem tiesvedības pamatprincipiem, kas ievērojami atšķīrās no netotalitāru valstu vai mūsdienu izpratnes par tiesvedību. Šajā pašā arhīvā glabājas neliels 24.teritoriālā strēlnieku korpusa fonds, taču tajā ir vien daži pavēļu materiāli un korpusa štāba dokumenti, ko nelielā apjoma un fragmentārisma dēļ var izmantot kā papildmateriālu, nevis pamatu kāda 24.korpusa vēstures pamatjautājuma izpētei.

Samērā daudz materiālu par Latvijas armijas iznīcināšanas gaitu ir Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Faktiski tie ir visi 1940.gada vasarā pastāvējušo karaspēka daļu un iestāžu, arī kara slimnīcu, noliktavu un darbnīcu fondi. Svarīga dokumentācija atrodas Armijas štāba, visu četru kājnieku divīziju un Tehniskās divīzijas, pilnīgi visu pulku, Armijas štāba bataljona, Karaskolas, Apgādes pārvaldes, kara apgabalu pārvalžu, visu kara slimnīcu, armijas noliktavu u.c. fondos. Daļēji saglabājušies politisko vadītāju ziņojumi, pilnībā – lūgumi par pieņemšanu dienestā u.c. ienākošā un izejošā, kā arī Latvijas armijas Likvidācijas komisijas dokumentācija. Savukārt Armijas štāba personisko lietu kolekcijā, kurā glabājas gandrīz visu Latvijas armijas virsnieku dienesta dokumenti, ir vienīgi daži desmiti SZSA 24.korpusā krievu valodā sagatavoto dienesta gaitu sarakstu, galvenokārt tādiem virsniekiem, kurus atvaļināja 1941.gada pirmajos mēnešos, piemēram, 1941.gada februārī atvaļinātā ārsta pulkveža-leitnanta jeb korpusa 2.ranga kara ārsta Jāņa Paegles personiskā lieta.

Materiāli par tā saukto Latvijas Tautas armiju atrodas arī Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā, un tie ir gan fotouzņēmumi, gan dokumentālās filmas. Būtiski avotu materiāli – bijušo karavīru un viņu tuvinieku dažādas formas liecības, fotogrāfijas, personas dokumenti u.c. – par Latvijas armijas iznīcināšanas gaitu glabājas muzejos, pirmkārt Latvijas Kara muzejā un Okupācijas muzejā, kā arī reģionālajos muzejos, īpaši Gulbenes vēstures un mākslas muzejā u.c.

Tāpat pētniecībā ir jāiekļauj arī 1940.–1941.gada prese, pirmkārt laikraksts “Latvijas Kareivis”, kas iznāca līdz 1940.gada augustam, atspoguļojot norises bruņotajos spēkos tā sauktās Tautas armijas periodā. Turklāt jāatzīst, ka preses sniegtās informācijas iespējas vēl nav pilnībā izmantotas arī līdzšinējos pētījumos, tas sakāms par tādu krievu valodā iznākošo avīzi kā 1940.–1941.gadā izdoto 24.teritoriālā korpusa laikrakstu “Sarkanais Kareivis”, kurā no decembra raksti bija iespiesti divās valodās – arī latviešu valodā, un kuras redaktora vietnieks bija Mavriks Vulfsons, reģionālā avīze “Latgaļskaja pravda” u.c. laikraksti.

Izpēte

Vācu okupācijas laiks. Korpusā notikušo masveida represiju izpētē ārkārtīgi nozīmīgi ir vācu okupācijas sākuma posma preses avoti. Gan Rīgā iznākošajā centrālajā laikrakstā “Tēvija”, gan reģionālajās avīzēs, piemēram, Liepājā izdotajā “Kurzemes Vārdā”, 1941.gada vasarā un vēl rudenī bija publicēti gan sludinājumi, kuros pazudušos – arestētos, līdzi uz Krieviju aizrautos vai brīvprātīgi aizgājušos – karavīrus meklēja tuvinieki, kolēģi, draugi un paziņas. Tāpat šajās avīzēs rakstu formā ir aculiecinieku, arī represijas pārdzīvojušo karavīru vai vietējo iedzīvotāju liecības par redzēto vai dzirdēto saistībā ar norisēm 24.teritoriālā strēlnieku korpusa karaspēka daļās, kā arī uz bijušajiem Latvijas kara flotes kuģiem Liepājas kara ostā.

Uz Latvijas Sarkanā Krusta organizācijas bāzes izveidotā organizācija “Tautas palīdzība”, kas nodarbojās arī ar informācijas vākšanu par represijām padomju varas periodā, apkopoja informāciju par represijām pret bijušajiem Latvijas armijas karavīriem, tomēr šīs organizācijas aprēķini bija nepilnīgi, tāpat kā par represijām kopumā. Represēto karavīru sarakstos bieži bija iekļautas personas, kuras patiesi tika represētas, taču bija atvaļinātas no Latvijas armijas vēl pirms valsts okupācijas, turklāt dažos gadījumos – ļoti sen, piemēram, Aviācijas pulka pulkvedis-leitnants Jānis Priedītis (atvaļināts 1936.g. oktobrī, arestēts 1940.g. decembrī, nošauts 1941.g. martā) un pulkvedis-leitnants un Aizsargu aviācijas pulka komandieris Jūlijs Ērglis (atvaļināts 1920.g. jūlijā, arestēts 1940.g. oktobrī, nošauts 1941.g. jū­nijā), kā arī daži nemaz nebija represēti, kā sākotnēji uzskatīja, bet dienēja SZSA (piemēram, pulkveži Kārlis Priedītis un Roberts Lielbiksis bija pasniedzēji karaskolās). Viss minētais lielā mērā bija pārņemts arī trimdas latviešu historiogrāfijā, tāpat kā viedoklis par atsevišķiem padomju varas līdzskrējējiem, kuri patiesībā bija represēti, piemēram, virsleitnants Valērijs Irbe, kuru arestēja 1941.gada 30.jūnijā “par mēģinājumu dezertēt”, turklāt vēlāk viņu apsūdzēja par to, ka, būdams “pretpadomju grupas dalībnieks, veicis pretpadomju aģitāciju Saranskas cietuma ieslodzīto vidū”.

LVVA glabātajā organizācijas “Tautas palīdzība” fondā atrodama tās darbinieku apkopotā samērā detalizēta informācija par apcietinātajiem virsniekiem atsevišķās korpusa vienībās (ar uzvārdu uzskaitījumu). Saskaņā ar tiem 1941.gada 14. jūnijā atsevišķās korpusa vienībās kopumā bija apcietināti, ieskaitot uz kursiem nosūtītos, no kuriem četri nebija represēti, bet dienēja par pasniedzējiem PSRS militārajās mācību iestādēs: korpusa štābā – 11, korpusa 24. aviācijas eskadriļā – 16, korpusa Sapieru bataljonā – 7, korpusa Sakaru bataljonā – 5, 613.artilērijas pulkā – 36, 181.divīzijas štābā – 17, 181.divīzijas Sapieru bataljonā – 7, 181.divīzijas Sakaru bataljonā – 7, 181.divīzijas 8. zenītartilērijas divizionā – 12, 181.divīzijas Izlūku bataljonā – 9, 186.strēlnieku pulkā – 18, 195.strēlnieku pulkā – 46, 243.strēlnieku pulkā – 46, 639.artilērijas pulkā – 28, 640.artilērijas pulkā – 20, 181.divīzijas Atsevišķajā prettanku divizionā – 6, 183.divīzijas štābā – 14, 183.divīzijas Atsevišķajā prettanku divizionā – 5, 183.divīzijas Sapieru bataljonā – 7, 183.divīzijas Izlūku bataljonā – 10, 183.divīzijas Sakaru bataljonā – 6, korpusa 111.zenītartilērijas divizionā – 6, 227.strēlnieku pulkā – 41, 285.strēlnieku pulkā – 41, 295.strēlnieku pulkā – 34, 623.artilērijas pulkā – 10, 624.artilērijas pulkā – 11 virsnieki. Bez tam Rīgas Kājnieku karaskolā bija apcietināti 11 virsnieki. Saraksts ar 487 virsnieku uzvārdiem nav uzskatāms par pilnīgu, jo tajā nav uzskaitīti visi apcietinātie un uz kursiem nosūtītie, kā arī nav iekļautas visas vienības, taču tas sniedz priekšstatu par apcietināšanas mērogiem atsevišķās vienībās un korpusā kopumā. Pēc organizācijas “Tautas palīdzība” apkopotajiem datiem 1941.gada 14. jūnijā bija apcietināti un izvesti 540 virsnieki, kā arī 90 instruktori un kareivji, bet vēl pirms tam – 247 virsnieki, kā arī 179 instruktori un kareivji. Tomēr vēlreiz jāuzsver minētās datu apkopošanas īpatnības, kas nosaka šo skaitļu zināmu neprecizitāti.

Unikālas un samērā plašas liecības par norisēm 1941.gada 13.–14.jūnijā un vēlāk Litenes un Ostroviešu nometnē, kā arī atkāpšanās laikā uz Krieviju apkopojis Osvalds Freivalds, kura grāmatā par represijām kopumā ievietota nodaļa par notikušo 24.teritoriālajā korpusā. Lielākoties tās balstītas uz anonīmu, taču acīmredzami reālu liecinieku, arī apcietinātos virsniekus uz Gulbenes dzelzceļa staciju vedušo latviešu karavīru – šoferu, palikušo virsnieku u.c. tiešo un netiešo notikumu līdzdalībnieku redzēto. Par atmiņām uzskatāms arī pulkveža Arvīda Krīpena darbs par partizānu kustību Smiltenes apkārtnē 1941.gada vasarā, kurā piedalījās dezertējušo korpusa karavīru grupas, u.c. ar pretpadomju partizānu kustību saistīti raksti presē, kādu bija samērā daudz. Norises Latvijas armijā un teritoriālajā korpusā savā darbā par 1940.–1941.gadu Latvijā nedaudz piemin arī Alfrēds Ceihners.

Kopumā minētās liecības ir nozīmīgas un, ņemot vēra nelielo laika atstarpi, maksimāli objektīvas, vien atmetot vācu okupācijas laika “nodevu” – varas un cenzūras prasīto obligāto antisemītisko akcentu, kas parādās vien sekundāri, un tādējādi minētie avoti, īpaši aculiecinieku liecības, noteikti ir izmantojami pētniecībā.

Trimda. Latviešu trimdas periodiskajos izdevumos un grāmatās pēc Otrā pasaules kara par norisēm bruņotajos spēkos un represijām pret karavīriem padomju varas laikā rakstīts samērā daudz. Galvenokārt tās ir atmiņas, kuru nozīme ir nepārvērtējama. Izdevumos “Daugavas Vanagi” un “Daugavas Vanagu Mēnešraksts”, “Kadets”, “Kara Invalīds”, “Lāčplēsis”, “Mūsu Dzīve” (Siguldas pulka piemiņas fonda izdevums), “Par Latviju” (8.Daugavpils kājnieku pulka 50 gadu piemiņas izdevums), laikrakstos “Latvija Amerikā”, “Laiks” u.c. ir publicētas karavīru – notikumu aculiecinieku vai viņu tuvinieku atmiņas. Turklāt tās ir gan trimdā Rietumos nokļuvušo augstākā vai vidējā ranga virsnieku, kā arī ierindas karavīru atmiņas. Norises armijā 1940.gada vasarā un vēlāk atspoguļotas arī atsevišķos atmiņu izdevumos, piemēram, Aleksandra Lasmaņa atmiņās par norisēm Rīgas kara apriņķa pārvaldē, Pāvila Klāna darbā par notiekošo Latvijas Karaskolā u.c.

Organizācijas “Daugavas Vanagi” centrālās valdes sagatavotā dokumentu un atmiņu krājuma “Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā” 1.sējumā, kurā ievietoto atmiņu fragmenti un notikumu vispārīgais izklāsts sniedz samērā labu notiekošā kopainu, publicēts represēto virsnieku saraksts, kas tomēr, raugoties no mūsdienu zinātnes, pirmkārt no izmantoto avotu – vācu okupācijas laikā “Tautas palīdzības” organizācijas sastādītais represēto saraksts un atmiņas – viedokļa, uzskatāms par fragmentāru un nepilnīgu, kas arī ir pilnīgi saprotams. Vēl 1999.gadā Latvijas Valsts arhīva izdotajā dokumentu krājumā par okupācijas varu politiku armijas iznīcināšanas un pret virsniekiem vērsto represiju atspoguļojumam izmantoti vairāki minētā izdevuma fragmenti.

Faktiski atmiņu krājumiem var pieskaitīt arī trimdā izdotos atsevišķu Latvijas pulku un Karaskolas vēsturei veltītos izdevumus, un spilgtākais piemērs tam ir bijušā pulka komandiera Alberta Liepiņa apkopotais Jātnieku pulkam veltītais krājums, kas ietver samērā daudz nozīmīgas informācijas arī par norisēm vienībā 1940.gadā un 24.korpusa 20.kavalērijas pulkā līdz pat tā likvidācijai 1941.gada maijā. Nozīmīga ir arī Kārļa Irbīša sagatavotā Latvijas aviācijas vēsture, kurā aplūkota Aviācijas pulka likvidācija.

Par Latvijas kara flotes bojāeju rakstījis bijušais jūras virsnieks Austris Ķirsis, pievienojot arī savas atmiņas par notiekošo Liepājā pēc 1940.gada 17.jūnija. Sa­vos darbos trimdā visplašāk Latvijas armijas un karavīru likteni 1940.–1941.gadā skāris latviešu izcelsmes amerikāņu vēsturnieks Edgars Andersons. Galvenokārt tas darīts, atkal balstoties uz trimdā esošo karavīru atmiņām, turklāt dažas no tām ir sevišķi nozīmīgas, jo nav publicētas, bet sūtītas personiski E.Andersonam vēstuļu formā.

Padomju Savienība un Krievija. Padomju Latvijā pēc kara šis jautājums bija skatīts, strikti balstoties uz padomju historiogrāfijas prasībām, kuras viens no būtiskākajiem pamatprincipiem bija jebkādu savai doktrīnai neizdevīgu faktu un to kopuma pilnīga noklusēšana, turklāt arī šajā gadījumā tādi neapšaubāmi veidoja absolūto vairākumu. Gadījumā, ja kaut ko noklusēt vienkārši nebija iespējams, tika lietots otrs minētajai historiogrāfijai raksturīgākais pamatprincips – klaja melošana un faktu galēja sagrozīšana. Tādējādi padomju vēsturnieki runāja vienīgi par “sociālistiskajiem pārveidojumiem armijā” un vienkāršo karavīru – absolūtā vairākuma – sajūsmu par notikušajām pārmaiņām un iespēju dienēt SZSA, minot vienīgi “reakcionārāko” virsnieku padzīšanu no armijas. Par represijām vispār netika runāts jeb tās vienkārši noklusēja, tieši tāpat kā masveida represiju faktu Latvijas vēsturē kopumā. Šie pētījumi, vismaz par laika periodu līdz korpusa faktiskajai reformēšanai līdz stāvoklim, kad to faktiski vairs nevar saukt par latviešu karaspēka vienību, kas notika 1941.gada jūnija beigās, gandrīz nav izmantojami. Ārkārtīgi piesardzīgi un paturot prātā minētos uzstādījumus, kas visaugstākajā mērā iespaidoja autora nostāju, jāizmanto arī no aplūkojamās tēmas izpētes viedokļa pilnvēr­tīgākais padomju laikā sarakstītais darbs – Ērika Žagara pētījums par “sociālistiskajiem pārveidojumiem” Latvijā, kurā kopumā apmēram piecas lappuses veltītas norisēm armijā 1940.gada vasarā.

Laiku pa laikam Rīgas un provinces presē parādījās atsevišķas bijušo karavīru atmiņas, kas zināmā mērā bija saistītas ar bijušo Latvijas armiju un Rīgas Kājnieku karaskolas gaitām, piemēram, bijušais kursants Igors Briežkalns rakstīja par karaskolas kauju pie Skrundas ar “vācu izpletņlēcējiem”, kurā krita Latvijas armijas kapteinis Alek­sandrs Zelmenis. Patiesībā situācija saskaņā ar vēsturnieces Ineses Dreimanes šajā sējumā publicēto pētījumu bija citāda.

1941.gada jūnija beigās zuda pamats 24.teritoriālo korpusu uzskatīt par latviešu karaspēka daļu personālsastāva nomaiņas dēļ. Tomēr korpusā līdz pat tā izformēšanai pēc dažiem mēnešiem dažādā ceļā palika latviešu karavīri, īpaši artilērijas daļās, arī daudzi virsnieki, kuriem netika piedāvāta atvaļināšanās iespēja. Tādēļ zinātnisko nozīmi joprojām nav zaudējuši padomju vēsturnieka Vasilija Savčenko un Ērika Žagara pētījumi, kuros viņi aplūko notiekošo bruņotajos spēkos padomju varas gada laikā, kā arī korpusa, Rīgas Kājnieku karaskolas un bijušo Latvijas kara flotes kuģu un jūrnieku kaujas ceļu 1941.gada jūnijā–augustā. Cita starpā tajos atzīts, ka “korpusā notikusi asa ideoloģiska cīņa” un politiskās propagandas darbs neesot devis vēlamos rezultātus. Jāpiezīmē, ka tieši V.Savčenko jau atmodas jeb atklātības laikā publicēja rakstu par 24.teritoriālā korpusa gaitām, kurā runāja par represijām un “nepamatotajām apsūdzībām” daudz atklātāk nekā pirms tam, arī par notiekošo korpusā pēc kara sākšanās, minot jūnija beigās izdoto pavēli par Latvijas pilsoņu atvaļināšanu, Sarkanajā armijā palikušajiem bijušajiem Latvijas armijas virsniekiem, kā arī citiem jautājumiem.

Mūsdienās Krievijā 24.teritoriālā korpusa gaitas skartas vairāku vēsturnieku darbos. Jāatzīmē divi virzieni. Daudzos darbos iespējams gūt nozīmīgu, uz arhīvu materiāliem balstītu informāciju arī par Latvijas vēsturi, lai gan dažkārt ir manāma ierobežota pieeja arhīviem un tās sekas. Piemēram, nesen izdotā Alekseja Gaiduka un Romana Lapšina grāmata par Baltijas valstu kara flotēm sniedz nozīmīgu informāciju par kara sākumā Sarkankarogotajā Baltijas flotē esošo un uz Krieviju aizvesto bijušo Latvijas karakuģu likteni. Tomēr pastāv arī virziens, kura pārstāvji pilnībā saglabājuši padomju laika historiogrāfijas pamatprincipus. Visumā samērā augstvērtīgo darbu sērijā “Военно-историческая библиотека” (Kara vēstures bibliotēka) 2004.gadā izdota Ruslana Irinarhova grāmata par Baltijas sevišķo kara apgabalu kara sākuma posmā, kurā, balstoties uz “pieejamiem arhīvu materiāliem un atmiņām”, aplūkotas visu trīs uz iznīcināto Baltijas valstu armiju bāzes izveidoto teritoriālo korpusu vadība, bruņojums un darbība. Jāatzīst, ka šīm ziņām neapšaubāmi piemīt zināma vērtība arī Latvijas vēsturniekiem. Tomēr, rakstot par 24.korpusu, nav ne vārda par pašā kara priekšvakarā notikušo augstākā komandējošā sastāva nomaiņu, latviešu komandierus nosūtot uz kursiem PSRS augstākajās militārajās mācību iestādēs, kur viņi, karam sākoties, gandrīz visi tika arestēti un ieslodzīti soda nometnēs vai nošauti, un masveida represijām, kas nevarēja tieši neiespaidot korpusa kaujasspējas no visiem viedokļiem, ne vārda par jūnija beigās izdoto pavēli par bijušo Latvijas pilsoņu atvaļināšanu, viņiem izsakot attiecīgu vēlēšanos utt. Vēl vairāk, kā korpusa komandieris 1941.gada 22.jūnijā ir nosaukts ģenerālis Roberts Kļaviņš, bet par štāba priekšnieku – ģenerālis Mārtiņš Jeske (autors sniedz vienīgi uzvārdus, zemsvītras piezīmē atzīmējot, ka vārdus nav izdevies noskaidrot!). Patiesībā R.Kļaviņu kopā ar gandrīz visiem augstākajiem korpusa apakšvienību komandieriem latviešiem, amatos nomainot viņus ar krieviem, uz kursiem nosūtīja 1941.gada 13.jūnijā, jau 22.jūnijā viņu apcietināja, bet 29 jūlijā piesprieda nāvessodu (nošauts 16.oktobrī), bet M.Jeski atvaļināja jau 1940.gada oktobrī un 1941.gada 14.jūnijā apcietināja. Faktiski šeit ir skaidri saskatāms virziens Krievijas historiogrāfijā, kas tieši pārņem padomju vēstures literatūras tradīcijas.

2002.gadā izdotajā Iļjas Moščanska bagātīgi ilustrētajā neliela apjoma darbā par “Piebaltijas” aizstāvēšanu 1941.gada jūnijā–jūlijā ievietoti nozīmīgi 24.teritoriālā korpusa fotouzņēmumi – virsnieki un karavīri, Sarkanās armijas zvēresta parakstīšana korpusā 1941.gada 23.februārī, Latvijas armijas vecās vācu autotehnikas un artilērijas piedalīšanās 1941.gada 1.maija parādē Rīgā u.c. Daudz stāstīts par latviešu, igauņu un lietuviešu karavīru drosmi un cīņas degsmi kara pirmajās dienās un pat mēnešos, taču atkal nav bilsts ne vārds par 14.jūnija notikumiem, ar šo datumu gan datēts kāds fotouzņēmums, kurā attēlota baterijas komandiera S.Moščanska ģimene idilliskā atpūtā pie Rīgas. Arī Andrejs Petrenko, kurš atsevišķā grāmatā aplūko latviešu, igauņu un lietuviešu divīziju darbību Sarkanajā armijā 1941.–1944.gadā, teritoriālā korpusu darbību pirms šo divīziju izveidošanas neapskata, latviešu divīzijas gadījumā vien min, ka pēc 24.korpusa izformēšanas un jaunās divīzijas izveides sākumā tajā pirmie ieradušies tieši bijušie korpusa karavīri. Viņš nosauc vairākus uzvārdus, starp tiem arī bijušo Latvijas armijas kapteini Jāni Lepini, bijušo virsleitnantu Jāni Priedi, Elmāru Briedi u.c.

Atmodas periods Latvijā. 20.gs. 80.gadu otrajā pusē Latvijas prese publicēja desmitiem vēstures svarīgo procesu un notikumu dzīvo aculiecinieku, arī bijušo Latvijas armijas karavīru liecību. Centrālajā un vietējā presē atmiņas bija publicētas kā atsevišķi raksti un pat vienkārši lasītāju vēstules. Sevišķi nozīmīgas bija tieši 1941.gada 14.jūnijā represēto un izdzīvojušo 24.teritoriālā korpusa virsnieku šādā veidā sniegtās liecības, nerepresēto karavīru atmiņas, līdzieslodzīto un, piemēram, ar Jeņisejas baržu (baržas pārvadāja ieslodzītos) šķiperiem savā laikā runājušo izsūtīto un ieslodzīto latviešu, Sarkanajā armijā arī vēlāk dienējušo karavīru, korpusa karavīru paziņu, arestētos virsniekus vedušā šofera, tālaika Litenes un apkārtnes, kā arī citu iespējamo represēšanas vietu iedzīvotāju, galu galā – Noriļsku un apkārtni apmeklējušo cilvēku liecības. Presē parādījās pat bijušā miliča V.Gustavsona atmiņas, kurās viņš centās pierādīt no korpusa dezertējušo noziedzīgo dabu, un bijušā politiskā vadītāja Mavrika Vulfsona liecība, viņam norādot, ka bez Sarkanās armijas atbalsta komunisti Latvijas armijas vienībās nekādas pārmaiņas ieviest nespētu, utt. Ļoti nozīmīgas bija Baibas Vītoliņas sakārtotās Latvijas armijas politiskā vadītāja Bruno Kalniņa atmiņas.

Perioda izpētē nozīmīga bija 1989.gadā izveidotās Latviešu strēlnieku apvienības darbība, īpaši tās no 1990.gada iznākošais mēnešraksts “Latviešu Strēlnieks”, kurā samērā regulāri publicēja bijušo karavīru atmiņas rakstu vai lasītāju vēstuļu formā, represēto virsnieku tuvinieku liecības u.c. materiālus. Nozīmīgas bija 7.Siguldas kājnieku pulka kareivja, vēlākā Sarkanās armijas pulkveža Igora Briežkalna atmiņas u.c., bet īpaši svarīgas – 1941.gadā represētā un sodu Lamas ezera nometnē Noriļskas nometņu sistēmā kopā ar latviešu un lietuviešu virsniekiem izcietušā Igaunijas armijas pulkveža Georga Lētsa un ar baltiešu virsniekiem sodu kopā izcietušā Ivana Sidorova atmiņas. Tāpat apvienības Vēstures sekcija, arī aptaujājot bijušos ieslodzītos, sagatavoja pēckara Latvijā pirmo 1941.gada 14.jūnijā uz Noriļskas nometnēm deportēto Latvijas armijas virsnieku sarakstu, kas gan saprotamu iemeslu dēļ vēl bija nepilnīgs, taču noteikti veidoja būtisku pamatu tālākiem pētījumiem. Noteikti jāmin apvienības Tukuma nodaļas atsevišķā brošūrā izdotās bijušā Aviācijas pulka un korpusa eskadriļas lidotāja Alberta Ansona atmiņas. A.Ansons apcietināts 1941.gada martā, izvests uz Vorkutas soda nometnēm, kur piespriests nāvessods, taču pēc tam tas atcelts, pašu iedalot Sarkanās armijas latviešu daļās.

Īpaši nozīmīgs stimuls represēto virsnieku tuviniekiem un sabiedrībai bija 1990.gadā notikusī Latviešu strēlnieku apvienības un Represēto kluba ekspedīcija uz Noriļskas nometņu vietām (Lamas ezera nometnes vieta), ko vadīja profesionāls vēsturnieks Ainārs Bambals. 1991.gada 15.jūlijā–17.augustā viņa vadībā norisa vēl viena ekspedīcija uz Noriļsku, uzstādot tur pieminekli bojāgājušajiem.

Svarīgi, ka atmodas periodā darbību ievērojami aktivizēja un zināmā mērā mainīja jau pastāvošās 24.teritoriālā korpusa veterānu organizācijas, kas sāka pievērst uzmanību jautājumiem, par kuriem runāt pirms tam nebija iespējams, piemēram, par atkāpšanās apstākļiem aiz Latvijas robežām u.c., un tas rada izpausmi arī latviešu presē. Sakarā ar to, ka korpusā pēc atkāpšanās tomēr palika zināms skaits bijušo Latvijas armijas karavīru, tas ir būtiski arī no aplūkojamās tēmas viedokļa. Īpašā ekspedīcijā bija aptaujāti arī kauju vietu iedzīvotāji, atklājot Pleskavas apgabalā kritušo latviešu karavīru apbedījuma vietas.

Turpinājums – seko