Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Latvijas armijas iznīcināšanu. 1940.–1941.gads. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.02.2012., Nr. 28 (4631) https://vestnesis.lv/ta/id/244190

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Valsts izglītības attīstības aģentūra: Par pētījumu "Pamatdati par izglītību Eiropā 2012"

Vēl šajā numurā

17.02.2012., Nr. 28 (4631)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par Latvijas armijas iznīcināšanu. 1940.–1941.gads

Dr.hist., prof.  Ēriks  Jēkabsons,

LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks:

Nobeigums. Sākums "LV" nr.27, 16.02.2012.

Lielu rezonansi izpelnījās rakstnieces Anitas Liepas sarakstītais dokumentālais romāns par represētā Latvijas armijas un 24.teritoriālā korpusa kapteiņa Anatolija Sondora un viņa ģimenes gaitām dzimtenē un Noriļskas soda nometnēs, kas bija balstīts ar reāliem dokumentiem un vairāku atgriezušos virsnieku, kā arī viņu tuvinieku liecībām un fotomateriāliem. Tāpat plašu lasītāju atsaucību guva bijušā Latvijas armijas virsnieka vietnieka un 24.korpusa jaunākā leitnanta 1941.gada 14.jūnijā apcietinātā un Noriļskas soda nometnēs ieslodzītā Roberta Gabra atmiņas, ko sākotnēji publicēja četros turpinājumos žurnālā "Karogs" 1989.gada nogalē. Tā bija pirmā apjomīgā, grāmatas formā izdota šāda veida liecība, ko būtiski papildināja vēsturnieka Ilgvara Kļavas sagatavotais represēto Latvijas armijas virsnieku saraksts ar autoram tajā brīdī pieejamo informāciju. 1991.gadā Latvijā bija atkārtoti izdots rakstnieka Valdemāra Kārkliņa pirmo reizi 1957.gadā iespiestais romāns, kas lielā mērā balstīts uz dzejnieces Elzas Ķezberes un viņas vīra represētā Latvijas armijas un korpusa virsleitnanta Osvalda Ķezbera dzīvesstāstu. Grāmata papildināta ar Latvijas armijas beigu posma un represēto virsnieku, kā arī Litenes nometnes teritorijā 1988.gadā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos iegūto materiālo liecību fotogrāfijām.

Presē parādījās vēsturnieku un publicistu diskusijas par Latvijas armijas pastāvēšanas beigu posmu un, aktualizējoties jautājumam tiktāl, ka vairs nebija iespējams par to nerunāt, arī par represijām. Tipisks un ļoti simptomātisks bija mēģinājums diskusijā izmantot vecās metodes "bijušā 24.teritoriālā korpusa virsnieka" – tieši tāds liecinieka šķietamais amats minēts rakstā – Mihaila Tarkača izpildījumā. Kāda O.Sirmā parakstītā rakstā viņš paziņoja, ka pats redzējis, kā "14.jūnijā Litenes [?] stacijā ierindā tika nostādīti apmēram 140 virsnieku. Viņiem tika nolasīta korpusa komandiera pavēle, kurā bija pateikts, ka viņi tiek uzskatīti pa neuzticamiem un tiek izsūtīti uz mūsu zemju austrumu rajoniem. Pēc tam bez jebkādiem incidentiem viņi nodeva ieročus un sakāpa četros preču vagonos." Nekādas vardarbības un neapmierinātības starp karavīriem neesot bijis, tikai izpratne. Taču lieta tāda, ka lasītājs ir apzināti maldināts jau ar paša autora amatu, un tas skaidri atspoguļo visas liecības būtību: patiesībā M.Tarkačs bija nevis virsnieks, bet 1940.gada 16.jūlijā par Zenītartilērijas pulka politisko vadītāju ieceltais bijušais 4.Valmieras kājnieku pulka kareivis, kurš salīdzinājumā pat ar saviem kolēģiem bija izrādījis sevišķu aktivitāti ziņojumu rakstīšanā par karavīru politisko noskaņojumu. Piemēram, jau jūlija beigās viņš ziņoja, ka no kādās pārrunās dalību ņēmušiem 40 karavīriem divi bijuši neapmierināti ar "notikušām pārmaiņām", tātad uzdrīkstējušies atklāti paust šo neapmierinātību. Virsniecības attieksme bijusi "nogaidoša", taču pēc Smagās artilērijas pulkā nolasītā referāta par Latvijas "pievienošanos" PSRS daži virsnieki ar jautājumiem mēģinājuši "nostādīt PSRS pret Vāciju", "apšaubīja Saeimas vēlēšanu pareizību" utt.

Atmodas laikā bijušā Litenes poligona teritorijā no 1988.gada 25.oktobra bija veikti arheoloģiskie izrakumi Māra Atgāža vadībā, piesaistot aculieciniekus un Ģenerālprokuratūras pārstāvju klātbūtnē pārbaudot liecinieku sniegto informāciju par tur notikušajām slepkavībām. Bija atklātas 11 nogalinātu cilvēku mirstīgās atliekas. Turklāt saistībā ar minēto izmeklēšanas procesu preses izdevumu redakcijās, pirmkārt jau "Lauku Avīzē", ieplūda daudzas lasītāju vēstules, tiem cenšoties palīdzēt izmeklēšanai, un daudzām no tām ir nozīmīga avota vērtība.

Tāpat jāatzīmē arī profesionālo vēsturnieku iesaistīšanās Latvijas armijas bojāejas atspoguļojumā. Piemēram, Heinrihs Strods presē atreferēja Koblencas arhīvā Vācijā atklāto dokumentu, kurā vācu okupācijas laikā apcietinātais bijušais Latvijas "Tautas valdības" kara ministrs Roberts Dambītis, atrazdamies ieslodzījumā, raksturoja "Latvijas armijas boļševizāciju". Pilnībā šo dokumentu šajā pašā laikā vēl trimdā publicēja vēsturnieks Kārlis Kangeris.

 

Neatkarīgās Latvijas Republikas laiks

Atmiņas. 20.gs. 90.gados un 21.gs. pirmajos gados turpinājās vairāku Latvijas armijas karavīru nozīmīgu atmiņu izdošana, turklāt ne tikai represēto virsnieku, piemēram, Litenes nometnē arestētā kapteiņa-leitnanta Jura Ozoliņa, virsleitnanta Vernera Līguta, virsleitnanta Osvalds Ķezbera, virsleitnanta Iraklija Pūpola, kopā ar apcietinātajiem korpusa virsniekiem ieslodzītā Rīgas Kājnieku karaskolas kursanta Jura Popova u.c. atmiņas, bet arī Sarkanajā armijā vēlāk dienējušo, piemēram, bijušā Aviācijas pulka virsdienesta instruktora Emīla Brieža, 7.Siguldas kājnieku pulka karavīra un Rīgas Kājnieku karaskolas kursanta Igora Briežkalna u.c. atmiņas vai vienkārši no represijām izvairījušos, piemēram, bijušā kara flotes komandkapteiņa zemūdenes "Ronis" pēdējā komandiera Hugo Legzdiņa, bijušā 1.Liepājas kājnieku pulka kapteiņa un teritoriālā korpusa majora, Dobeles garnizona priekšnieka un bataljona komandiera Jāzepa Ozoliņa u.c. atmiņas. Parādījās arī bijušo robežsargu liecības u.c. Atmiņas joprojām publicēja daļēji uz Latviju pārceltie trimdas izdevumi, piemēram, Latviešu virsnieku apvienības žurnāls "Kadets" 1992.gadā sāka iespiest virsleitnanta Andreja Kalniņa plašās atmiņas, u.c.

Biogrāfiskās vārdnīcas, saraksti, dokumenti. Tēmas izpētē nozīmīga ir tolaik LVVA arhīvu speciālistu Ērika Jēkabsona un Valtera Ščerbinska sagatavotā biogrāfiskā vārdnīca par Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem, kurā atspoguļots arī valsts okupācijas brīdī karadienestā esošo personu tālākais liktenis. Tajā sastādītāju iespēju robežās sniegta informācija par ģenerāļu, pulkvežu un pulkvežu-leitnantu, arī atbilstošo dienesta pakāpju kara flotes virsnieku un kara ierēdņu likteni pirms un pēc valsts okupācijas, izmantojot arī Latvijas Valsts arhīvā esošās PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sastādītās apcietināto bijušo Latvijas armijas augstāko virsnieku krimināllietas un administratīvi izsūtīto personiskās lietas. Šī darba ievadā dots vispārīgs pārskats un statistiskā analīze par latviešu virsnieku gaitām vēsturē un līdz Otrā pasaules kara beigām. Šie paši sastādītāji izveidojuši Latvijas ārlietu dienesta darbinieku biogrāfisko vārdnīcu, kas ietver arī militāro atašeju, tolaik – kara aģentu dzīvesstāstus un ļauj konstatēt Armijas štāba Informācijas daļas pārzinātā kara atašeju dienesta iznīcināšanu. No vairākām valstīm atašeji atteicās atgriezties, līdzīgi diplomātiem, piemēram, V.Deglavs no Kauņas izkļuva uz Vāciju, bet A.Plensners palika Berlīnē, viņu izslēgšana – A.Plensnera gadījumā – no valsts dienesta arī notika līdzīgi: Valsts prezidentam izsludinot viņus par dzimtenes nodevējiem.

Vēstures pētnieks Voldemārs Eihenbaums 1991.–1994.gadā 50 eksemplāru metienā sagatavoja Latvijas Karaskolu beigušo 1675 virsnieku biogrāfisko vārdnīcu 17 burtnīcās, kurā, balstoties uz LVVA Armijas štāba personisko lietu kolekciju un citiem fondiem, iekļauta informācija par dienesta gaitām Latvijas armijā un ziņas par virsnieku tālāko likteni, pamatojoties pirmkārt uz trimdā sagatavotiem izdevumiem un informāciju par padomju represijām pret bijušajiem Latvijas armijas virsniekiem. Tādējādi šajās burtnīcās ievietotās ziņas par virsnieku represēšanu jāuzskata par būtiskām, taču fragmentārām.

Dzejnieka un bijušā disidenta Gunāra Freimaņa 1993.–1994.gadā izdotos represēto Latvijas iedzīvotāju atmiņu un materiālu krājumos ievietots arī Ērika Jēkabsona sagatavots represēto Latvijas armijas ģenerāļu, pulkvežu, pulkvežu-leitnantu un kapteiņu saraksts, kurā apkopota izdošanas laikā pieejamā informācija.

Būtiskākie dokumenti par norisēm armijā – Valsts prezidenta apstiprināts lēmums par politisko vadītāju institūcijas ieviešanu, B.Kalniņa intervija presei par pārkārtojumiem armijā u.c. – publicēti vēsturnieku Ilgas Gravas-Kreituses, Ineša Feldmaņa, Jura Goldmaņa un Aivara Strangas sagatavotā avotu krājumā par Latvijas okupāciju un aneksiju. Tāpat jau minētajā Latvijas Valsts arhīva sagatavotajā dokumentu krājumā par okupācijas laiku Latvijā iekļauti vairāki ar Latvijas armijas pārveidošanu par 24.teritoriālo korpusu saistīti dokumenti – izvilkumi no likuma par politiskajiem vadītājiem armijā, 11.jūlija pavēles par Baltijas kara apgabala izveidi, pavēles par Baltijas valstu armiju pārveidošanu teritoriālajos strēlnieku korpusos. Armijā notikušās pārmaiņas atspoguļotas arī Latvijas vēstures institūta pētnieku Irēnes Šneideres un Artura Žvinkļa publicēšanai sagatavotos Latvijas valdības sēžu protokolu izdevumos. Savukārt Ilgoņa Upmaļa un citu sagatavotā dokumentu un materiālu krājumā par Latviju kā Padomju Savienības bruņoto spēku karabāzi publicēts 1993.gadā Krievijas pusei iesniegtais 1940.gada 17.augustā Baltijas sevišķajam kara apgabalam nodotās militārās tehnikas un bruņojuma saraksts.

Tāpat jāatzīmē Rudītes Vīksnes sagatavotā Latvijas armijas karavīra Borisa Golubeva dienasgrāmatas publikācija, kurā atspoguļotas gan krievu tautības ierindas karavīra izjūtas valsts okupācijas dienās, kā gatavība cīņai ar iebrucējiem, gan viņa redzējums par vēlākajiem 2.Ventspils kājnieku pulka iekšējās dzīves procesiem un notikumiem.

Literatūra. Pašā neatkarības posma sākumā iznāca Valda Bērziņa un Aināra Bambala grāmata par Latvijas armijas vēsturi kopumā, kas īsi apskata arī Latvijas armijas iznīcināšanas gaitas sākumu. A.Bambals ir sarakstījis vairākus uz arhīvu materiāliem balstītus rakstus – par rakstnieka Latvijas armijas un teritoriālā korpusa kapteiņa un rakstnieka Aleksandra (Jēkaba) Grīna represēšanu, uz Noriļskas soda nometnēm izvesto latviešu virsnieku liktenim, par 1941.gada 12.jūnijā uz kursiem aizsūtītiem un arestētiem augstākajiem artilērijas virsniekiem, kā arī dažus vispārīgākus rakstus par aplūkoto tēmu.

Atjaunotās Latvijas valsts neatkarības sākuma posmā ar Krievijas varas iestāžu atļauju Krievijas represīvo iestāžu arhīviem izdevās piekļūt toreizējam Latvijas vēstures institūta direktoram Indulim Ronim, un viņš dažos rakstos presē atklāja patiesību arī par tiem represētajiem augstākajiem Latvijas armijas virsniekiem ģenerāļiem Rūdolfu Klinsonu, Andreju Krustiņu, Jāni Ezeriņu, Vili Spandegu u.c., kuru krimināllietas neatrodas Latvijā.

Rakstu, kas, vadoties pēc nosaukuma, pretendē uz visa Latvijas armijas iznīcināšanas procesa atainojumu, turklāt arī 1941.gadā, publicējis Ojārs Niedra, tomēr tas nedabiskā veidā apraujas ar 1940.gada jūlijā armijā un valstī notiekošo procesu analīzi, līdz ar to būtībā skarot vienīgi armijas iznīcināšanas pašu sākumu. Savukārt pulkveža Aivara Pētersona rakstā "Latvijas armijas bojāeja 1940.gadā", kas ievietots Aizsardzības ministrijas organizētas zinātniskas konferences materiālu krājumā, acīmredzot redakcionāla pārpratuma dēļ par nosaukumā minēto rakstīts vien netieši, galvenokārt skarot nerealizētos Padomju Savienības militārā uzbrukuma un Latvijas aizsardzības plānus, taču pielikumā ievietotā Baltkrievijas sevišķā kara apgabala karaspēka pavēlnieka 1940.gada 1.jūnija dienesta vēstule Aizsardzības tautas komisariātam labi parāda at­tieksmi un plānus attiecībā uz Latvijas armiju. Šajā vēstulē bija piedāvāts Baltijas valstu armijas atbruņot un ieročus izvest uz PSRS, pieļaujot iespēju, ka Lietuvas un Igaunijas armijas pēc "tīrīšanas" varētu izmantot pret Rumāniju, Turciju vai Japānu, bet "latviešus vajadzētu atbruņot pilnībā".

Zināmā mērā par līdz šim apzinātā apkopojumu, kas skar procesus bruņotajos spēkos 1940.–1941.gadā, var uzskatīt Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu 3.sējumā publicēto rakstu, ko sarakstījis Ē.Jēkabsons, izmantojot arī A.Bambala 1989.gadā tapušo vēstures studiju diplomdarbu. Tajā aplūkoti procesi armijā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1941.gada jūlija sākumam, iztirzājot arī politisko darbinieku institūta, personāla funkcionēšanas u.c. jautājumus. Šī raksta mērķis bija, izmantojot Latvijā pieejamos avotus, to skaitā arhīvu materiālus un literatūru, vispusīgi aplūkot Latvijas armijas iznīcināšanas gaitu. Rakstā sevišķi detalizēti skarts tā dēvētās Latvijas Tautas armijas posms no 1940.gada jūnija līdz septembrim. Tas izskaidrojams ar to, ka materiāli par 24.teritoriālo korpusu, kā jau minēts, Latvijā pieejami vien fragmentāri Latvijas Valsts arhīvā un virsnieku un karavīru atmiņās, bet gandrīz visa korpusa dokumentācija atrodas Krievijas arhīvos. Tāpat Ē.Jēkabsons ir autors līdzīgam apkopojumam par 1941.gada 14.jūnija represijām 24.teritoriālajā strēlnieku korpusā un rakstam par Polijas armijas karavīru internēšanu Latvijā, kurā atspoguļota Tautas armijas vadības piespiedu loma internēto nodošanā PSRS Iekšlietu tautas komisariāta rīcībā, kā arī internēto ieroču un tehniskā ekipējuma atstāšanā Sarkanajai armijai. Arī profesors H.Strods, prasmīgi izmantojot dažus iegūtos Krievijas Valsts sociāli politiskā arhīva materiālus, rakstījis par Sarkanās armijas atkāpšanos no Latvijas 1941.gada vasarā, turklāt īsumā parādot 24.teritoriālā korpusa izveidošanu, struktūru un bojāeju (citējot Aizsardzības tautas komisariāta pavēli par Baltijas korpusu virsnieku paaugstināšanu ģenerāļa pakāpē, viņš gan kļūdaini latviešiem pieskaita igauni H.Brēdi).

Ļoti nozīmīgu, uz arhīvu materiāliem un citiem avotiem balstītu darbu par Robežsargu brigādes darbību valstij liktenīgajās dienās un tās iznīcināšanu sarakstījis Okupācijas muzeja darbinieks Andrejs Edvīns Feldmanis, kura tēvs virsleitnants (korpusā – vecākais leitnants) Frīdrihs Feldmanis bija viens no tiem virsniekiem, kuri 1941.gada 14.jūnijā izrādīja aktīvu pretestību apcietināšanas brīdī. Grāmatā, balstoties uz plašiem LVVA un muzejos glabātiem materiāliem, atspoguļots Latvijas robežapsardzības stāvoklis okupācijas priekšvakarā, kā piemēru izmantojot Robežsargu brigādes 3.Abrenes bataljonu un tā sardzes, 1940.gada 14.jūnija nakts uzbrukums sardzei Masļenkos, nogalinot robežsargus un viņu tuviniekus, bet namu nodedzinot, un sekojošo Latvijas Robežsargu brigādes likvidāciju. Par Robežsargu brigādes likteni 1940.gada vasarā un rudenī saistībā ar robežapsardzības rīkotajiem piemiņas pasākumiem presē rakstījusi arī Vija Māra Kronberga u.c.

1940.gada vasarā par Latvijas tautas armijas politisko vadītāju ieceltā Bruno Kalniņa arhivāre Baiba Vītoliņa analītiski un plaši, balstoties uz arhīvu materiāliem, aplūkojusi viņa darbību šajā amatā, motīvus un atbrīvošanu no tā. Viņa arī detalizēti analizējusi trimdā kopš 20.gs. 50.gadiem notiekošo diskusiju šajā jautājumā.

Savos darbos par Kara flotes pastāvēšanas pēdējām dienām rakstījis Vidvuds Bormanis un Ērihs Priedītis, par Armijas štāba Ģeodēzijas un topogrāfijas daļas likvidāciju – Jānis Kavacs, par pretestības kustību korpusā – Tālivaldis Vilciņš, par izmaiņām armijas ietērpā un atšķirības zīmēs pēc valsts okupācijas 1940.gada vasarā un rudenī – Egīls Gelderiņš, par Latvijas armijas materiāli tehnisko līdzekļu pārņemšanu Sarkanās armijas rīcībā, par pretošanās kustību Latvijā padomju okupācijas gadā, kā vienu no tās formām minot vairāku augstāko virsnieku pašnāvību un raksturojot vairāku 24.teritoriālā korpusa karavīru piedalīšanos pretošanās kustībā, par PSRS robežsargu vienību uzbrukumu Latvijas robežsargu sardzei Masļenkos, izmantojot Krievijas Valsts centrālā armijas arhīva materiālus, par 24.korpusa augstāko amatu kandidātu vērtējumu no kāda cita virsnieka – informatora puses 1940.gada rudenī, izmantojot Krievijas Valsts kara arhīva materiālus, – Juris Ciganovs. Minētajos rakstos atklātie materiāli par uzbrukuma norisi un apstākļiem, kā arī augstāko virsnieku vērtējumu skaidri apliecina Krievijas arhīvu informatīvo, līdz šim gandrīz neizmantoto potenciālu aplūkojamās tēmas izpētē. Detalizētāk pretošanās kustību padomju režīmam arī korpusā un bruņoto pretestību kara sākumā savos pētījumos skatījis Jānis Viļums, īpaši uzsverot organizācijas "Tēvijas sargi", kuras kara nodaļu vadīja korpusa leitnants Laimonis Sala, un no korpusa dezertējušo karavīru grupu iesaistīšanos partizānu kustībā u.c. Par Latvijas armijā pēc valsts okupācijas notiekošajiem procesiem, izmantojot arī Latvijas Valsts arhīva materiālus, rakstījis Jānis Riekstiņš, bet par notikumiem Zenītartilērijas pulkā pēc valsts okupācijas un Litenes nometnē 1941.gada jūnijā, izmantojot arī V.Līguta atmiņas, – Kārlis Dambītis.

Latvijas pusei ārkārtīgi nozīmīgas ir Murmanskas Valsts pedagoģiskā institūta docenta Aleksandra Čapenko publikācijas, kurās viņš, izmantojot Krievijas arhīvu materiālus, raksta par Latvijas armijā un teritoriālajā korpusā notiekošajām norisēm. Piemēram, viņš izvērš jau saistībā ar J.Ciganova rakstā minēto, Latvijas armijas virsnieku raksturojumā esošo "īpašo piezīmju" apskatu, balstoties uz Krievijas Valsts kara arhīva Baltijas sevišķā kara apgabala fonda materiāliem. Pētījums skaidri apliecina jau minēto par Krievijas arhīvu ārkārtīgo nozīmi Latvijas vēstures aplūkojamo jautājumu izpētē. Tas pats pilnībā attiecas arī uz A.Čapenko Latvijā publicēto rakstu par Latvijas armijas artilērijas vienību iekļaušanu 24.teritoriālajā korpusā.

Zināmā mērā ar tēmu ir saistīts Elmāra Pelkaua sagatavots pētījums par 1941.gada jūnija un jūlija partizānu cīņām Latvijā, jo ļoti daudzos gadījumos, sevišķi Vidzemē, partizānu vienības veidojās no dezertējušiem 24.teritoriālā korpusa karavīriem, bet dažos citos viņi sadūrās ar vienībām, kurās bija bijušie Latvijas armijas karavīri un virsnieki. Pētījuma vērtību ievērojami paaugstina apstāklis, ka autors plaši izmantojis pēc kara apcietināto partizānu padomju represīvajām iestādēm sniegtās liecības u.c. Latvijas Valsts arhīva materiālus. Minēto tēmu vairākās publikācijās skāris arī Juris Pavlovičs, bet ļoti labu paraugu tam, kā, izmantojot Latvijā pieejamus avotus, iespējams restaurēt traģiskos 1941.gada vasaras notikumus, ir demonstrējusi Inese Dreimane, šajā sējumā publicētajā rakstā atspoguļojot Rīgas Kājnieku karaskolas darbību Kurzemē pēc kara sākuma un argumentēti mainot līdz šim atmiņās un literatūrā pausto viedokli par to.

Ļoti rūpīgi sagatavots ir Edvīna Brūveļa pētījums par Latvijas aviācijas vēsturi, kurā ir nozīmīga sadaļa par Aviācijas pulka situāciju okupācijas brīdī un tā likvidāciju, kā arī korpusa eskadriļas gaitām. Diemžēl grāmatā nav pilnvērtīga zinātniskā aparāta, taču kopumā šis apkopojušais darbs ir izmantojams tālākajā pētniecībā.

Lielisks piemērs tam, kā novadpētnieks ar savu prasmīgo darbu var būtiski papildināt ne tikai savas dzimtās puses, bet visas valsts mēroga norišu vēsturi, ir Jānis Zvaigzne, kurš savā darbā par Litenes vēsturi lielu uzmanību ir pievērsis notikumiem karaspēka nometnē 1941.gada jūnijā. Tas darīts, ļoti analītiski un prasmīgi apkopojot daudz ko no līdz šim presē publicētajām atmiņām, kā arī aptaujājot aculieciniekus un tālaika apkārtnes iedzīvotājus, turklāt pēc tam visas minētās liecības salīdzinot ar zinātnieku publikācijām un mēģinot konstatēt patiesību par konkrētiem notikumiem un epizodēm. Tas veikts ar lielu rūpību, tādējādi īpaši uzskatāmi demonstrējot, ka Latvijā faktiski izdarīts gandrīz viss iespējamais minēto notikumu izpētē, un tālākai apstākļu noskaidrošanai nepieciešams darbs Krievijas arhīvos.

Samērā daudz apkopojošu rakstu ar citur publicētu informāciju ir sagatavojis Igors Vārpa, turklāt noslēgumā to visu publicējot apjomīgā grāmatā. To var izmantot, taču jārēķinās, ka autors vienkārši apkopojis citu autoru vai liecinieku sacīto, dažkārt pieejot tiem neuzmanīgi, tādējādi pieļaujot neprecizitātes un kļūdas.

Tāpat labs piemērs, kā saistoši arī vienkāršam lasītājam var pasniegt nopietnu vēsturisku tēmu, ir somu žurnālista un rakstnieka Jukas Rislaki sagatavotais dokumentāli biogrāfiskais apraksts par Latvijas armijas pēdējo komandieri un kara ministru ģenerāli Krišjāni Berķi, kurā skartas arī norises armijā pēc valsts okupācijas un ģenerāļa represēšana.

 

Secinājumi

Pašreiz Latvijas Kara muzejā, Latvijas Aizsardzības akadēmijas Zinātniskās pētniecības centrā – tieši šeit pulkveža Jāņa Meldera vadībā pēc Latviešu virsnieku apvienības iniciatīvas ir apkopota apjomīga datu bāze par Latvijas armijas virsnieku likteni 1940./1941.gadā –, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtā un Vēstures un filozofijas fakultātē, kā arī citur strādājošie vēsturnieki, militārvēsturnieki un novadpētnieki represiju analīzē ir izdarījuši gandrīz visu svarīgāko aplūkojamā jautājuma izpētē, kas bijis iespējams, balstoties uz Latvijā esošajiem avotu materiāliem, turklāt ievērojama daļa tajos ir atmiņas. Atsevišķi notikumi, piemēram, represiju norise, raksturoti, balstoties vienīgi uz tām. Pašlaik gandrīz ir noslēgusies jaunu atmiņu apkopošanas iespēja, jo kopš šiem notikumiem ir pagājis vairāk nekā 70 gadu. Latvijas arhīvos vēl ir materiāli, taču tie lielākoties nav tiešo dalībinstitūciju dokumentācija vai arī šie materiāli ir ļoti fragmentāri.

Tādējādi pašlaik jautājums ir izpētīts zinātnei ne pilnībā tradicionālā līmenī. Teorētiski un pilnīgi pamatoti līdzīgos gadījumos sākotnēji jāveic galveno dalībinstitūciju un tās pārraugošo iestāžu arhīvu materiālu analīze, pēc tam iegūto informāciju papildinot ar sekundārajiem arhīvu materiāliem, preses sniegto informāciju un aculiecinieku atmiņām, taču šajā gadījumā ir otrādi. Minētais nenozīmē, ka izpētītais pamatā nav pareizs, taču to, ka tas ir nepilnīgs, noliegt nevar, turklāt tādējādi izpētes procesā iets grūtākais ceļš. Par samērā daudz ko, piemēram, 20.kavalērijas pulka likvidācijas iemesliem 1941.gada maijā, 1941.gada 14.jūnija apcietināšanas akcijas norises laikā izrādītās pretestības gadījumiem u.c., joprojām lielā mērā ir runāts pieņēmuma formā un balstoties vienīgi uz nepilnīgām atmiņām, turklāt nevis galveno vai pat vispār izpildītāju, bet dažos gadījumos tikai cietušo atmiņām, kam šādos gadījumos ir nozīme. Krievijas speciālajos, resoriem piederīgos arhīvos joprojām glabājas gan Baltijas sevišķā kara apgabala pārvaldes un tā attiecīgo institūciju, 24.teritoriālā korpusa un tā sevišķās daļas, gan apcietināšanas un deportāciju norisē iesaistīto Iekšlietu tautas komisariāta karaspēka daļu lietas. Izpētei sevišķi nozīmīgi būtu tieši 1941.gada 14.jūnija notikumus korpusā atspoguļojošie dokumenti. Latvijā nav 24.korpusa no ārienes pārcelto virsnieku un politisko komisāru, politisko vadītāju ar R.Šteinbergu priekšgalā personiskās lietas, vairāku bijušo Latvijas armijas augstāko virsnieku, to skaitā korpusa komandiera Roberta Kļaviņa krimināllietas, korpusa virsnieku personiskās lietas, kā arī ieslodzītos pārvadājušo dzelzceļa struktūru u.c. dokumentācija, LVVA Armijas štāba personisko lietu fondā ir vienīgi nedaudzas šādas lietas vai to fragmenti. Ja izdotos šiem materiāliem piekļūt un ieviest jauno informāciju zinātniskajā apritē, Latvijas armijas iznīcināšanas procesa izpēti varētu uzskatīt galvenos vilcienos par pabeigtu šī vārda pilnā nozīmē. Viens no veidiem, kā to izdarīt, ir cieša sadarbība gan ar Krievijas, gan līdzīgā situācijā esošiem Igaunijas un Lietuvas vēsturniekiem, turklāt jāatzīmē, ka gan viena, gan otra iespēja dažādu iemeslu dēļ līdz šim bijusi nepietiekami izmantota.

Savukārt Vācijas arhīvos teorētiski būtu jābūt informācijai par vācu gūstā saņemtiem vai kaujās kritušiem 24.teritoriālā korpusa karavīriem, kurus vienā grupā nosūtīja uz karagūstekņu nometnēm Austrumprūsijā, atbrīvoja 1942.gada sākumā, vēlāk lielāko daļu mobilizējot leģionā. Informācija par to ir, jo saraksti par viņiem atrodami Rīgā iznākušajā laikrakstā "Tēvija". Arī par šo jautājumu ir norādes gandrīz vienīgi atmiņās, un nav skaidrs kopējais šādu gūstekņu skaits un attieksme pret viņiem, iespējams, ir nopratināšanas protokoli u.c. materiāli. Daļēji to pamato apstāklis, ka vācu iestādēm šos karavīrus saskaņā ar saņemto pavēli bieži nodeva pašu latviešu pašaizsardzības jeb partizānu vienības, tāpēc par to runāt bija "neērti" arī trimdā.

Viss teiktais nenozīmē, ka Latvijas armijas iznīcināšanas procesa izpēti, balstoties uz valstī esošajiem materiāliem, vairs nav iespējams turpināt vispār. Kā jau teikts, Latvijas Valsts vēstures arhīvā joprojām glabājas daudz lietu par norisēm karaspēka daļās un iestādēs 1940.gada vasarā, kas gandrīz nav ne zinātnieku, ne novadpētnieku izmantotas. Tās var sniegt nozīmīgu informāciju gan aprakstīto procesu un notikumu atspoguļojuma papildināšanai un precizēšanai, gan novadpētniecībai un atsevišķu nozaru, kā medicīnas, aviācijas u.c., ģimeņu un personu darbības vēsturei. Tāpat vēl ir iespējams pētīt, balstoties uz Latvijas arhīvu materiāliem, piemēram, dažādus politisko vadītāju darbības aspektus, galu galā – veikt viņu personālsastāva kontentanalīzi, izdarot attiecīgus secinājumus, u.c. Var veikt arī, piemēram, Latvijā esošo represēto virsnieku krimināllietu satura analīzi pēc dažādiem kritērijiem utt. Tāpat, lai gan tas izklausās nedaudz paradoksāli – patiesībā, ņemot vērā Latvijas vēstures zinātnes attīstības un pastāvēšanas apstākļus, pamatoti – ne tuvu pilnīgi nav izmantoti trimdā publicētie atmiņu avoti.

Autora publikāciju "Latvijas armijas iznīcināšana un Sarkanās armijas 24.teritoriālais strēlnieku korpuss" turpinot. Pēc Latvijas Vēsturnieku komisijas jauniznākušā Rakstu 27.sējuma "Otrais pasaules karš un Latvija: notikumi un sekas. 20.gadsimta 40.–60.gadi": Rīga, 2011., izd. "Zinātne"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!