Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kultūras ministrija: Par latviešu valodu un sabiedrības integrāciju. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.02.2012., Nr. 28 (4631) https://vestnesis.lv/ta/id/244216

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru kabineta sēdē: 2012.gada 14.februārī

Vēl šajā numurā

17.02.2012., Nr. 28 (4631)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kultūras ministrija: Par latviešu valodu un sabiedrības integrāciju

Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende pirmsreferenduma diskusijā ar kultūras iestāžu vadītājiem uzsvēra, ka “straujajā skrējienā pēc ekonomiskās izaugsmes rādītājiem esam aizmirsuši par kaut ko ļoti būtisku un vērtīgu, tāpēc tagad mums jāaizstāv valsts valoda”.

Diskusijā piedalījās Rakstniecības un mūzikas muzeja vadītāja Ilze Knoka, muzeja “Ebreji Latvijā” vadītājs Iļja Ļenskis un bijušais vadītājs Marģers Vestermanis, Latvijas Vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš, Okupācijas muzeja pārstāvis Valters Nollendorfs, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs, Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes loceklis, publicists Gints Grūbe, VA “Latvijas Nacionālais mākslas muzejs” direktore Māra Lāce, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Dagnija Baltiņa un Latvijas Nacionālās operas solists Nauris Puntulis.

Diskusijas moderatore S.Ēlerte, ministres ārštata padomniece integrācijas un elektronisko mediju attīstības jautājumos, atzina, ka latviešu valodas zinātāju skaits nelatviešu vidū ir palielinājies, bet tomēr tas vēl ir nepietiekams. Viņa iezīmēja vairākas problēmsituācijas, piemēram, to, ka konsekventas politikas trūkums ir radījis sabiedrībā sašķeltu vēsturisko atmiņu. Tas nozīmē, ka Latvijas sabiedrībā ir atšķirīgi viedokļi par būtiskiem Latvijas vēstures jautājumiem. Jau desmit gadus tiek runāts par sašķeltu informatīvo telpu, diemžēl konsekventa rīcība nav sekojusi.

Okupācijas muzeja pārstāvis V.Nollendorfs diskusijas sākumā atzina, ka ir svarīgi iespējami plašāk parādīt okupācijas vēsturi un vienlaikus risināt sabiedrībā dialogu par šiem jautājumiem. Viņš uzskata, ka vairāk jāizmanto mūsdienīgi plašsaziņas līdzekļi. Tikpat nozīmīgi ir Latvijas vēstures stāstu skaidrot ārpus Latvijas robežām. Runājot par latviešu valodas izmatojumu, V.Nollendorfs uzsvēra, ka ir jāveicina ne tikai valodas mācīšana, bet arī lietošana.

Muzeja “Ebreji Latvijā” bijušais vadītājs M.Vestermanis uzsvēra, ka “ir jāmācās no pašaizliedzīgo cilvēku rīcības, kuri skarbajos kara gados, riskējot ar savu dzīvību, ir glābuši daudzus ebrejus. Arī šodien ir svarīgi parādīt un runāt par to, ka ir bijusi ne tikai naidīga pretdarbība, bet arī sadarbība visaugstākajā līmenī. Ļoti svarīgi ir nevis baidīt cittautiešus ar asimilāciju, bet gan attīstīt viņos piederības apziņu”. Viņaprāt, ir jāveido piemiņas vietas, kas atgādinātu krievu valodā runājošajai sabiedrībai, ka arī cittautieši ir piedalījušies Latvijas kā neatkarīgas valsts veidošanā.

Latvijas Vēstures muzeja direktors A.Radiņš atzīmēja konsekvences trūkumu un aicināja analizēt pieļautās kļūdas integrācijas politikā. A.Radiņš uzskata, ka ir “steidzami jādomā par vienotas informācijas telpas izveidi, kas veicinātu piederības sajūtu. Piemēram, Muzeju nakts pasākumi liecina, ka ir ļoti liela interese no nelatviešu puses iepazīties ar Latvijas kultūru. Tas nozīmē, ka cilvēki ir atvērti un vēlas uzzināt par Latvijas vēsturi” .

Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes loceklis G.Grūbe atzīmēja, ka nepieciešams sabiedriskais pasūtījums kvalitatīvas informatīvas telpas izveidē, kas var konkurēt ar tiem medijiem, kas informācijas telpu sašķeļ. Viņš rosināja pārņemt veiksmīgāko starptautisko praksi, kas saistīta ar mediju informatīvās telpas izveidi, adaptējot to Latvijas situācijai. Viņaprāt, kvalitatīvā satura veidošanā nepietiekami tiek izmantoti sabiedriskie mediji. Ir jābūt valstiskiem risinājumiem, kuri ir saistīti ar kultūru un sociālajiem projektiem, kas ir neizmantots resurss. G.Grūbe uzskata, ka nepietiekami tiek izmantots arī nevalstiskais sektors, kuram ir liela nozīme integrācijas procesos. Arī šajā virzienā ir svarīga valsts programma, kas stimulētu šā sektora attīstību.

VA “Latvijas Nacionālais mākslas muzejs” direktore M.Lāce, raksturojot situāciju kultūrizglītībā, atzina, ka “kultūras institūcijas, kurām ir jānodrošina integrācijas process, gadu gaitā ir noplicinātas”. Viņasprāt, nav normāli, ka valsts dotācija ir tikai komunālajiem maksājumiem, bet trūkst valsts uzstādījuma par Latvijas mākslas popularizēšanu un vēstures skaidrošanu, īpaši ārvalstīs. Viņa atzina: muzeja pieredze liecina, ka latvieši skolu interese par muzeja apmeklējumu samazinās, kas ir vērtējama kā negatīvs process. M.Lāce uzvēra, ka bieži vien, izstrādājot jaunas attīstības stratēģijās, trūkst pēctecības.. Vēl viņa izteica domu, ka “ir nesaprotami, kāpēc neatkarīgā Latvijas valstī cilvēkiem ir jābalso par tik pašsaprotamu lietu kā latviešu valoda un jāpierāda tās nozīmība. Referendums ir nodarījis lielu ļaunumu visām Latvijā dzīvojošajām nācijām. Ļoti svarīgi ir apzināties kultūras vērtības kā prioritātes”.

UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre D.Baltiņa atzīmēja, ka “neviens cits mūsu vietā neizvirzīs vērtības, kas ir svarīgas valsts attīstībai. Tas ir būtiski, ka šīs vērtības tiktu ieļautas Nacionālās attīstības plānā”. Viņa ir pārliecināta, ka plānotos mērķus var sasniegt, bet ir svarīgi, lai visas valsts iestādes apzinās kopīgās vērtības un uzdevumus. “Mēs kopīgi nevirzāmies uz mērķiem, bet veidojam iekšējo konkurenci starp valsts iestādēm,” secināja Dagnija Baltiņa.

Muzeja “Ebreji Latvijā” vadītājs I.Ļenskis uzvēra, ka svarīga ir vienotas informatīvās telpas izveidošana, kurā notiek diskusija starp etniskajām kopienām. Tas būtu efektīvs instruments, kas palīdzētu integrācijas procesā. Viņš atzina, ka Latvijā ir jāattīsta publiskās diskusijas kultūra. Tikpat svarīgi ir atraktīvi popularizēt latviešu kultūru, piemēram, izmantojot internetu un citus modernus saziņas līdzekļus, stāstīt par izcilajiem Latvijas kultūras darbiniekiem.

Latvijas Mākslas akadēmijas rektors A.Naumovs atzina, ka kultūrai ir saliedējoša funkcija, tāpēc tai ir liela nozīme izglītībā sistēmā un kultūrizglītībā. Tas, ka jaunieši jau no agras bērnības darbojas mākslas, mūzikas, dejas vai literatūra jomā, ir labs pamats integrācijai.

Rakstniecības un mūzikas muzeja vadītāja I.Knoka minēja, ka “liela problēma ir nepietiekamas latviešu valodas zināšanas”. Tas nozīmē, ka daudzi nelatvieši nevar pilnvērtīgi izmantot kultūras piedāvājumu. Viņa minēja negatīvu tendenci nelatviešu skolās, kas liecina, ka latviešu literatūras apguve daudzviet nenotiek vajadzīgajā līmenī, kā arī ir gadījumus, kur tā vispār nenotiek.

Latvijas Nacionālās operas solists N.Puntulis uzsvēra, ka valoda nav tikai instruments, tā nozīmē kaut ko vairāk. Viņš uzskata, ka svarīga ir izglītības reforma, jo tā palīdzēs veidot vienotu sabiedrību. Latviešu valoda ir jābūt tai valodai Latvijā, kurā sabiedrība var brīvi diskutēt par jebkuru tēmu. N.Puntulis ir pārliecināts, ka “latviešu valodas lomai ir jāpalielinās, tāpēc tās apguvei ir īpaša nozīme. Pēc referenduma mums ir jādomā ne tikai par etniskajām minoritātēm, bet vairāk par to, kā mēs paši mainīsimies”.

Sarmīte Ēlerte, rezumējot diskusijā izteiktās atziņas, secināja, ka “svarīgas ir ne tikai latviešu valodas zināšanas, bet arī jēgpilna un atklāta saruna, piedaloties visām pusēm un runājot par sāpīgajiem jautājumiem. Tieši tāpēc nav jāveido atsevišķas informatīvās telpas visām mazākumtautībām jeb “informatīvos geto”, bet vajadzīga vienota un kvalitatīva informatīvā telpa”. Diskusijas laikā vairākkārt izskanēja doma par izmaiņām izglītības sistēmā un par to, ka skolās un pirmskolas vecuma izglītības iestādēs jau bērnībā veidojas plaisa starp latviešiem un krievvalodīgo iedzīvotāju daļu. Viņasprāt, ir jāakcentē un jāuzsver mazākumtautību loma Latvijas valsts tapšanā.

Kultūras ministre Ž.Jaunzeme-Grende secināja: “Situācija ar referendumu parādīja mums virzienus, kādos mums ir jāmainās, tā liek mainīties un ir kā izaicinājums labāk sakārtot daudzus jautājumus. Esmu nolēmusi stingri iestāties par vērtību sadaļu Nacionālajā attīstības plānā. Ja mums būtu zināšanas par to, kas ir mūsu vērtības, mēs visi būtu lepni, ka dzīvojam Latvijā, un līdz referendumam nenonāktu. Ja tiktu kultivēta vērtību cieņa un sadarbība starp visām Latvijā dzīvojošajām nācijām, mēs nekad nenonāktu līdz referendumam. Mums visiem jāiemācās cienīt savu valsti un mīlēt savu dzimteni, par spīti negatīvajai attieksmei pret politiķiem.”

Lolita Rūsiņa, KM sabiedrisko attiecību speciāliste

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!