Saeimas 2012.gada 9.februāra sēdes stenogramma (nobeigums)

Stenogrammas nobeigums. Sākums – Saeimas materiālu 9.laidienā („LV”, Nr.27, 16.02.2012.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 11.Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.

[Tiek turpināts likumprojekta „Grozījumi Darba likumā” pirmais lasījums. – Red.]

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Vinetai Poriņai.

V.Poriņa (VL–TB/LNNK).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātie kolēģi! Esošās un nākamās latviski runājošās paaudzes būs pateicīgas mums, ja šodien pieņemsim pirmajā lasījumā Darba likuma grozījumus, kas paredz aizliegt nepamatotu svešvalodu prasmes pieprasīšanu darba ņēmējam.

Arī šodien Saeimai ir būtiski apzināties savu spēku un atbildību, pirmkārt, latviski runājošo jauniešu priekšā, kuri pēc vidējās un augstākās izglītības iestāžu absolvēšanas ir spiesti meklēt darbu ārpus Latvijas, jo darba tirgū nepamatoti tiek pieprasītas vienas svešvalodas – krievu valodas – prasme un ar likumdošanas palīdzību situācija joprojām netiek koriģēta.

Otrkārt, mūsu atbildība ir to ārzemju latviešu priekšā, kuri atgriežas savā un savu vecāku dzimtenē – Latvijā. Lai arī vairumam no viņiem ir izcilas profesionālās prasmes un daudzvalodu pieredze, tā kā krievu valodu viņi neprot, Latvijā darbu viņi neatrod un ir spiesti kopā ar ģimenēm doties atkal prom no Latvijas.

Mani pētījumi ir vienīgie Latvijā par lingvistiskās diskriminācijas tēmu, kuros uz zinātniskiem pamatiem ir pētīta gan Latvijā, gan ārvalstīs... gan Latvijā, gan ārvalstīs ir publiskota šī ciniskā attieksme pret latviski runājošajiem cilvēkiem, pārsvarā tieši latviešiem.

Kopš 2005.gada es esmu apkopojusi vairākus desmitus gadījumu, kad darba devēji nepamatoti pieprasījuši krievu valodas zināšanas. Sākotnēji Eiropas Komisijas projekta ietvaros ar Getingenes Universitātes piedāvāto metodiku es anketēju un vēlāk arī intervēju Latvijas cilvēkus par viņu kritiskāko pieredzi starpkultūru komunikācijā Latvijā. Tas ir pētījums, kurā var uzskatāmi redzēt diskriminējošas situācijas latviešu valodas lietojumā visdažādākajās dzīves jomās, ne tikai darba tirgū. Lūgti aprakstīt kritiskāko atgadījumu savā dzīvē, savā komunikācijā ar citu kultūru cilvēku vai cilvēkiem, vairāki desmiti respondentu aprakstīja savu dramatisko pieredzi tieši darba meklējumos.

Ieskatam daži piemēri no mana pētījuma. Kādai jaunietei, 21 gadu jaunai optiķei, kura runā latviski un vairākās Eiropas Savienības oficiālajās valodās, atteikts darbs divos optikas salonos Rīgā un vēl krievu valodā izteiktas pamācības, lai iemācās krievu valodu, ja vispār grib strādāt savā profesijā.

Trešajā optikas salonā Rīgā darba intervija notikusi bilingvāli. Jauniete uz jautājumiem krievu valodā atbildējusi latviski. Viņa ir pieņemta darbā, bet viņas kolēģiem piekodināts ar jauno darbinieci sarunāties tikai krieviski, lai viņa ātrāk iemācītos šo svešvalodu.

Arī kādam daudzvalodīgam ārzemju latvietim, augsta līmeņa datorspeciālistam, kurš atgriezies uz dzīvi Latvijā, darbs ir atteikts krievu valodas neprasmes dēļ. Vīrieša ģimene tā rezultātā spiesta no Latvijas aizbraukt.

Tātad Latvijā pastāv tā saucamie stikla griesti. Cilvēks var būt nezin cik izcils savā profesijā, bet, ja viņš nezina krievu valodu, Latvijā darbu viņš var arī nekad neatrast.

Un trešais piemērs. Cilvēks, kurš meklēja krāvēja darbu. Tas viņam ir atteikts, jo viņš nepārzināja krievu valodu, kaut arī šajā darbā viņam pilnīgi noteikti nav jādibina vai jāuztur sakari ar Krieviju.

Var tikai atgādināt, ka mani kolēģi starptautiskajā projektā, augsta līmeņa profesionāļi, izglītības un zinātnes eksperti savā valstī, no Vācijas, Francijas, Anglijas, Zviedrijas un citām Eiropas Savienības valstīm nespēja noticēt – un tas viņiem bija liels pārsteigums –, ka vispār ir iespējama šāda valstsnācijas pārstāvju un valsts valodā runājošo diskriminācija.

Vēl ir jāuzsver... Ir raksturīgi: ja cilvēks meklē darbu un ir diskriminēts krievu valodas neprasmes dēļ, viņš parasti sūdzību tiesā nesniegs, lai vispār nezaudētu iespējas atrast darbu.

Uz šī lingvistiskās diskriminācijas pētījuma fona ir redzams, cik kļūdaini Latvijas valodas politikā reizēm tikusi popularizēta doma, ka attieksme nosaka visu, lai tiktu lietota vai nelietota konkrētā valoda. Latvijā, protams, tā tas nav. Attieksme nenosaka visu, kas attiecas uz latviešu valodas izvēli, un attieksme nespēlē lomu situācijā, kad (pie pašreizējās likumdošanas) cilvēks meklē darbu un vēlas runāt tikai valsts valodā. Darba meklējumos viņam jāsaskaras ar situācijām, kad tiek pieprasīta krievu valodas prasme neatkarīgi no izraudzītā darba.

Savā jaunākajā monogrāfijā „Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā” es biju spiesta konstatēt, ka par krievu valodas prasmes nepieciešamību ar katru gadu arvien vairāk sāk liecināt prakse, kas pārkāpj pamata cilvēktiesības Latvijā pret valsts valodā runājošajiem, jo valodas izvēles iespējas runāt valsts valodā ir iluzoras. Respektīvi, it kā skaitās, ka ir izvēle, bet patiesībā tādas valodas izvēles nav. Piemēram, daudzvalodīgam latvietim vai latvietei ar attieksmi jeb priekšstatu, ka latviešu valodai publiskajā telpā ir jābūt dominējošai valodai, un kas neprot krievu valodu, šī valoda ir jāapgūst un jālieto, ja viņš vai viņa vēlas turpmāk Latvijā strādāt savā profesijā. Tādējādi veidojas sociālpsiholoģiski konflikti, kas vēl vairāk sarežģī publiskajā telpā latviešu valodas kļūšanu par faktiski dominējošo valodu.

Tātad ir jāuzsver, ka latviešu attieksme lietot latviešu valodu Latvijā ir jāatbalsta ar likumdošanas palīdzību, nevis ar saukļiem: „Latvieši paši vainīgi pie pašreizējās valodas situācijas!”, „Vajag tikai lietot latviešu valodu!”, jo darba tirgū šie saukļi ir bez faktiska seguma.

Pirms nedēļas laikrakstā „Latvijas Avīze” manu lingvistiskās diskriminācijas pētījumu atkal ir komentējis kāds Saeimas deputāts, sakot: „Tas, ka kādas darba devēja prasības likušas cilvēkiem just diskomfortu, vēl nenozīmē, ka varam runāt par diskriminācijas gadījumu.” Es vēlētos teikt: kurš tad galu galā labāk pazīst manu pētījumu – es kā šī pētījuma autore un veicēja vai kāds cits? Es taču pati zinu, kas ir šajā pētījumā par latviski runājošo diskrimināciju, jo es esmu šī pētījuma autore un interviju veicēja. Un es neaicinu savā vietā šīs intervijas veikt un veikt anketēšanu kādu citu Saeimas deputātu... manā vietā, manā kā valodas politikas zinātnieces vietā.

Nepārtraukti akcentējot – bez valsts valodas prasmes – krievu un angļu valodas kā pirmās nepieciešamības valodas, svešvalodas, mēs noplicinām mūsu valsts lingvistisko dažādību. Kāpēc gan paralēli latviešu valodai lai tās nebūtu igauņu un dāņu valodas, kāpēc apstāties pie krievu un angļu valodām kā rekomendējamām svešvalodām, kuras jaunākai paaudzei iesaka apgūt viņu vecāki un skolotāji?

Ar Darba likuma pašreizējo redakciju, kas stimulē krievu valodas apguvi, Latvija ir pretrunā ar Eiropas Savienības daudzvalodības politiku, kurā nekas nav teikts par krievu valodu kā rekomendējamo svešvalodu, kura jāapgūst.

Arī politiķi reizēm apgalvo: „Ļoti labi, ka krievu valodas prasme iedzīvotājiem neizzūd. Ko gan darīsim, ja bērni nemācīsies krievu valodu?” Kamēr šāda Eiropas Savienības valstij neraksturīga politika turpināsies, situācija uz labu nemainīsies.

Mūsu bērniem nākotne saistās ar Eiropu, nevis ar Krieviju, tāpēc mums ir svarīgi radīt apstākļus, lai bērni neierobežotu sevi minētajā trīsvalodu rāmī, bet valstī paralēli latviešu kā vienīgajai valsts valodai tiktu veicināta svešvalodu izvēle, priekšroku dodot Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Tā ir mazvērtības izjūta, ja kāds uzskata, ka bez krievu valodas prasmes pasaulē viņš būs pazudis un ka krievu valoda būtu būtiskāka valoda par igauņu, spāņu vai dāņu valodu.

Cilvēks Eiropā nepazudīs bez krievu valodas prasmes, bet fakts gan ir tāds, kuru izsaka mans pētījums, ka Latvijā cilvēks bez krievu valodas prasmes jūtas neaizsargāts. Lūk, tik tālu esam nonākuši!

Dažādi Latvijas cilvēktiesību eksperti un sabiedrības integrācijas veicinātāji saka: „Vai, cik labi, ka pamīšus runājam latviski un krieviski!” Patiesībā tas uz latviešu valodu atstāj katastrofālu ietekmi. Sabiedrības divvalodība, kas joprojām eksistē – un lielos apgriezienos! – Latvijā, latviešu valodu ietekmē līdz latviešu valodas dziļākajām struktūrām, līdz sintaksei, vārdu kārtībai teikumā.

Atcerēsimies nu jau folklorizējušos priekšpēdējo vēlēšanu saukli „Cieti!”, kas bija rakstīts it kā latviski, bet, ja cilvēks nezinātu krievu valodu, šī vārda nozīmi viņš nesaprastu. Tātad šobrīd Latvijā ir izveidojusies situācija: ja cilvēks nezina krievu valodu, no kuras nākusi ietekme latviešu valodā, atsevišķus it kā latviešu valodas vārdus vai izteicienus var pilnīgi pārprast.

Nav taisnība tiem, kas saka: „Latviešu valoda attīstās, tā ir valodas attīstības pazīme.” Vai arī: „Ir pieaugusi sabiedrības saskaņa, jo visi pamīšus spējam runāt divās valodās.” Kad valstī ir bilingvāla situācija, valoda mainās pavisam neprognozējami. Var veidoties trešā valoda, un, ja šāda divvalodu situācija turpinās sabiedrībā pastāvēt, mēs nezinām, vai tā valoda, kas veidosies, vispār būs baltu valoda. Sabiedrības divvalodība, kuru veicina pašreizējā iespēja pieprasīt krievu valodu darba tirgū, nav vēlama, jo tā apdraud latviešu valodas – senas valodas un informācijas nesējas – kā baltu valodas nākotni.

Valda Dombrovska valdības deklarācijā ir teikts: „Nodrošināsim latviešu valodas kā nacionālās bagātības, garīgā mantojuma un demokrātiskās līdzdalības valodas popularizēšanu un prestiža celšanu.”

Saeima pirms nedēļas pieņēma paziņojumu „Par latviešu valodas valstisko lomu”, kurā teikts, ka latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir ietverta Satversmes kodolā un ir viens no Latvijas valsts konstitucionālās iekārtas virsprincipiem.

Mans aicinājums šodien Saeimai: apliecināsim šos vārdus ar darbiem, pieņemot jau pārdomāti un profesionāli sagatavotus grozījumus Darba likumā!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Vjačeslavam Dombrovskim.

V.Dombrovskis (ZRP).

Tā, godātie kolēģi! Es gribu pateikt paldies Nacionālajai apvienībai par šo likumprojektu. Es domāju, ka tā iecere ir, manuprāt, ļoti laba, jo es domāju, ka mēs visi varam piekrist tam, ka prasīt – nepamatoti prasīt! – svešvalodas zināšanas ir nepareizi. Nu, vispār kaut ko prasīt nepamatoti ir nepareizi. Es domāju, ka diez vai kāds varētu apgalvot pretējo. Es arī ceru, ka mēs redzēsim tālākos soļus šajā virzienā no Nacionālās apvienības, lai sakārtotu darba tirgu. Nu, piemēram, es varu te rekomendēt vēl dažas iniciatīvas kā, piemēram, aizliegt darba devējam nepamatoti prasīt darba ņēmējam augstāko izglītību vai izglītību kā tādu, noteiktas darba prasmes... nu, vai vispār nepamatoti prasīt strādāt...

Taču, kā es jau teicu, iecere ir laba, bet ir daži jautājumi par tās izpildījumu. Un te, manuprāt, es gribētu pagaidām pievērst uzmanību dažām problēmām.

Pirmā. Es domāju, ka mums būs dažas diskusijas par to, kas ir pamatoti un kas nav. Nu, piemēram, ņemsim pakalpojumu nozari, un mums te, Latvijā, lielā mērā ir tikai pakalpojumu nozares. Mēs runājam par tādām lietām kā kafejnīcas, frizētavas, restorāni un tā tālāk. Nu, ņemsim kaut vai kafejnīcas! Vai tas pakalpojums, ko sniedz kafejnīca, ir tikai kafija vai tā ir arī kaut kāda apkalpošanas kultūra, prasme runāt laipni? Bet varbūt arī prasme runāt klientu valodā? Un tad arī sanāk, ka tās kafejnīcas, kur oficianti vai oficiantes māk runāt viņu klientu valodā, sniedz labākus pakalpojumus nekā citi. Un tad varētu sanākt, ka svešvalodu prasmes ir pamatotas. (No zāles dep. J.Kursītes-Pakules starpsaucieni.)

Nu, mums te būs domstarpības. Es negribu argumentēt ne „par”, ne „pret”, bet es domāju, ka juristi pavisam noteikti būs priecīgi par to, jo noteikti būs kādas tiesvedības par to, kas ir un kas nav pamatoti konkrēti pakalpojumu nozarēs.

Otrā ir tā, ka man ir šaubas par to, vai šis likumprojekts vispār atrisinās problēmu pēc būtības. Pieņemsim, ka mums ir kāds negodprātīgs darba devējs, kurš nepamatoti prasa svešvalodu zināšanas. Tātad šis likumprojekts aizliedz šādam darba devējam prasīt svešvalodu zināšanas konkrēti darba sludinājumā. Bet vai tas kaut kā novērsīs un nedos šim negodprātīgajam darba devējam vispār iespēju pārbaudīt kandidāta svešvalodu zināšanas? Diezgan skaidri, ka ne. Tad viņš var uzaicināt uz interviju. Protams, mēs varam pilnveidot šo likumu, pasakot, ka arī intervijā ir aizliegts nepamatoti runāt svešvalodās vai uzdot jautājumus, bet droši vien darba devējs atradīs iespēju kaut kā saprast, vai cilvēks var vai nevar runāt svešvalodās. Te, manuprāt... Pēc būtības man pagaidām ir šaubas par to, vai šis mērķis vispār tiek sasniegts.

Tā trešā problēma, manuprāt, ir daudz nopietnāka, jo, manuprāt, šī likumprojekta galarezultāts būs tāds, ka tas, visticamāk, diskriminēs latviešus darba tirgū. Kāpēc? Es gribu pievērst jūsu uzmanību vēl vienam pantam, kurā pateikts apmēram sekojošais, ka, ja strīda gadījumā darbinieks norāda uz diskrimināciju attiecībā uz valodas zināšanām, tad tas būtu darba devēja pienākums – pierādīt, ka konkrētais cilvēks tika atlaists no darba, kā es sapratu, vai arī netika pieņemts darbā kādu objektīvu iemeslu dēļ, nevis valodas... svešvalodu zināšanas vai nezināšanas dēļ.

Tad, citiem vārdiem runājot, padomājiet par to, kas notiks. Piemēram, darba devējs grib pieņemt darbā kādu cilvēku. Viņam ir divi kandidāti: latvietis un krievvalodīgais, un abi ir līdzvērtīgi, ja mēs runājam par kādām objektīvām prasmēm, izņemot attiecīgo svešvalodu zināšanas. Darba devējs, protams, saprot jau pašā sākumā, ka dzīvē var daudz kas gadīties, darba ņēmējs varētu būt pēc tam neapmierināts vai nu, viņaprāt, zemas samaksas dēļ, vai... Viss kas var būt... Citiem vārdiem, cilvēki var „kasīties”, un, kad „kasās”, viņi var piesaukt kādus citus iemeslus. Darba devējs, protams, sapratīs, ka latvietim ir daudz lielākas iespējas „kasīties”, jo viņš var piesaukt šīs svešvalodu zināšanas vai nepietiekamas zināšanas kā iespējamu iemeslu, kāpēc viņš nav apmierināts ar darba devēju, un tad tas būs darba devēja pienākums – pierādīt, ka tas iemesls būs kaut kas cits. Citiem vārdiem – darba devējam varētu rasties papildu izmaksas no tā, ja viņš pieņems darbā tieši latvieti, nevis krievu. Es domāju, ka jebkurš racionāls darba devējs, ja viņam būs tāda izvēle, pieņems darbā krievvalodīgo, nevis latvieti, tāpēc ka tas nākotnē varētu radīt mazāk problēmu.

Tātad, manuprāt, te nepavisam nav skaidrs, vai šis likumprojekts mazinās vai turpretī veicinās latviešu diskrimināciju darba tirgū.

Tāpēc, summējot, kolēģi, tas, manuprāt... Tā iecere ir laba, bet ar izpildījumu, manuprāt, dotajā brīdī ir, teiksim tā, problēmas. Bet es tomēr aicināšu dot sākotnējo uzticības kredītu kolēģiem un atbalstīt šo likumprojektu pirmajā lasījumā, cerot, ka uz otro un trešo lasījumu tie trūkumi tiks vai nu novērsti, vai kaut kādā veidā mīkstināti.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Inai Druvietei.

I.Druviete (VIENOTĪBA).

Cienījamie kolēģi! Par to, ka mums ir nepieciešams Satversmes 4.panta garu iedzīvināt konkrētos likumos, esam runājuši ne reizi vien. Tādēļ šoreiz par šīs normas filozofisko pamatu neatkārtošos. Runāšu tieši par to, kā konkrēta likuma konkrēti grozījumi var aizpildīt balto plankumu mūsu valodas politikā, kā arī centīšos atspēkot dažas šaubas un bažas par šādas normas mērķiem un tās lietderību.

Vispārzināms fakts, ka Latvijā saskaņā ar Valsts valodas likumu citas valodas tiek atzītas par svešvalodām, un šis termins nav tikai nosacīts: tas norāda uz latviešu valodas vietu valodu hierarhijas virsotnē, un no tā savukārt izriet pieņēmums, ka Latvijā tikai latviešu valodas zināšanas var būt obligātas, ieņemot dažus amatus un strādājot dažās profesijās. Un latviešu valodas prasmes prasību līmenis ir skaidri noteikts. Tas ir noteikts Ministru kabineta 733.noteikumos, un darba devējs nevar voluntāri izvēlēties, kuru valodas prasmes līmeni prasīt. Ir skaidri noteikts, ka, piemēram, deputātam ir nepieciešams C2 līmenis, bet apkopējai – A1 līmenis. Ja darba devējs atļautos no apkopējas vai no apsarga prasīt augstāku valsts valodas prasmes līmeni, sekotu tiesu darbi. Tātad, lūdzu, nejauksim, par ko ir runa! Šoreiz nav runa par latviešu valodas kā valsts valodas prasmes likumīgu prasīšanu dažos amatos un profesijās, bet par to, ka pašreiz darba devēji nemotivēti izvirza citu valodu prasmes prasības, turklāt mums nav nekādu konkrētu kritēriju, kurā līmenī šī valoda jāprot, kā šī prasme jāpārbauda. Tātad nav nekādu garantiju, ka tik tiešām šī prasība pēc citu valodu prasmes ir nepieciešama vispār un ka šīs prasības pēc noteikta līmeņa ir samērīgas. Un ļoti daudzos iebildumos tieši pret konkrētajiem Darba likuma grozījumiem es gluži vienkārši redzu šo temata nobīdi. Diskusija notiek vai nu par Latvijas valsts valodas politiku vispār, vai arī par tām prasībām, kas ir izvirzītas tieši valsts valodas prasmes sakarā, un tikai nedaudzi no šiem iebildumiem tik tiešām ir par lietu. Un to es varētu attiecināt arī uz vairākās Sociālo un darba lietu komisijā saņemtajās vēstulēs izteiktajām tēzēm. Tās nav par būtību! Tās skar citus valodas politikas segmentus.

Bet tagad runāsim tieši par šo. Kas tad šajā likuma normā tiek piedāvāts? Vienkāršiem vārdiem sakot, darba devējs nemotivēti nedrīkstēs pieprasīt citu valodu zināšanas. Un šajā normā ir arī pateikts, ka tad, kad tik tiešām šīs profesijas vai amata prasības objektīvi prasa šādas zināšanas, darba devējs prasību drīkst izvirzīt. Ļoti vienkārši un elementāri! Ja valoda tik tiešām ir nepieciešama, tad nebūs ne mazākās grūtības to objektīvi pierādīt.

Un atgādināšu, ka Valsts valodas likuma norma un arī izpildes noteikumi skaidri norāda sfēras, kurās ir pieļaujama citu valodu lietošana. Un tur ietilpst starptautiskie sakari, tūrisms. Runājot par apkalpojošo sfēru, tā ir ietilpināma šajā tūrisma industrijā, vismaz nosacīti, vismaz pagaidām, un līdz ar to šo normu mēs varētu izslēgt no diskusijas par apkalpojošo sfēru. Tātad lūdzu nepiesaukt pārdevēju, lūdzu nepiesaukt dzelzceļa kasieri, jo tas ir cits stāsts! Mēs runājam par profesijām, kur darbinieks strādā Latvijas iekšējam tirgum.

Darba devējam nebūs ne mazāko grūtību pierādīt, kāpēc tiek prasīta noteikta valoda, ja tā tiešām ir objektīva nepieciešamība. Grūtības radīsies tādā gadījumā, ja darba devējam šī nepieciešamība būs jāpievelk ar matiem... aiz matiem vai arī to būs pilnīgi neiespējami izdarīt. Un tieši tādēļ arī šie protesti.

Kā jau pagājušajā reizē ne viens vien no kolēģiem konstatēja, Latvijas Darba devēju konfederācija gluži vienkārši aizsargā pati savas tiesības – tātad darba devēja tiesības būt monolingvālam valstī, kurā ir noteikta cita valsts valoda, vai, vēl precīzāk, šī norma par krievu valodas prasmi darbiniekiem ļoti bieži ir tieši darba devēju ērtību labad, nebūt ne klientu, nebūt ne apkalpotāju, nebūt ne sadarbības partneru labad. Un tas mums arī skaidri ir jāatzīst un nav jāpārvirza akcenti, jo tik tiešām darba devējs spēs pierādīt to, ka citu valodu prasme ir nepieciešama.

Un, protams, aicinu diskusijā neizvērst tādus globālus tematus kā svešvalodu prasmes nepieciešamība vispār. To mēs atbalstām! Neizvirzīt argumentus par to, ka Latvijas valodu situācijā mēs virzāmies uz multilingvismu. Jā, bet valsts valodas prioritāte ir noteikta. Tātad runa ir par ļoti konkrētu normu. Un tā ir nepieciešama. Un es tāpēc, protams, aicinātu ieklausīties ne tikai darba devēju, bet arī darba ņēmēju domās, atcerēties, ka mums blakus nodarbinātības politikai ir arī valodas politika, un ar reāliem darbiem pierādīt to, ka mēs tik tiešām izprotam Satversmes 4.panta burtu, bet izprotam arī Satversmes 4.panta garu, un vienreiz aizpildīt šo balto plankumu mūsu valodas politikā.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (VL–TB/LNNK).

Cienījamā priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Ne pirmo reizi mēs debatējam par šo jautājumu. Un tomēr man rodas iespaids, ka daudzi no klātesošajiem dzīvo atrauti no realitātes un neredz to, kas notiek patiesībā.

Patiesībā situācija ir tāda: kad jūs atvērsiet „Neatkarīgās Rīta Avīzes” 11.lapaspusi noteiktā nedēļas dienā, jūs varēsiet redzēt daļu no šīs patiesības. Un tā daļa ir ļoti vienkārša: adītājai, mežstrādniekam, krāvējam prasa krievu valodas zināšanas. Ar ko mežstrādnieks šeit, Latvijā, sarunāsies krievu valodā? (No zāles: „Ar darba devēju!”, „Nav motivācijas!”) Ar kokiem?

Tātad, ja būs motivācija šādai prasībai, – to arī šis likums paredz... Ja būs motivācija, tad varēs rakstīt tā. Bet motivācijas nav! Un, kolēģi Zaļie un Zemnieki, zināt, kāpēc nav motivācijas? Motivācijas nav tāpēc, ka darba devējs ir vai nu sliņķis un nevēlas apgūt valsts valodu, vai arī skopulis un nevēlas maksāt tulkam. (No zāles dep. A.Bērziņš: „Tas otrais!”)

Ir tikai divas motivācijas.

Un, lai novērstu šo diskrimināciju, kolēģi, es tomēr aicinu atbalstīt pirmajā lasījumā, mainīt savu viedokli. (No zāles: „Kāds tad būs viedoklis?” Deputātu A.Bērziņa un I.Grigules starpsaucieni.) Un uz otro, trešo lasījumu... (Starpsaucieni no zāles.) Jo komisijā jūs balsojāt „pret” kopā ar „Saskaņas Centru”. Tā ka aicinu atbalstīt un virzīt šo projektu pieņemšanai otrajā un trešajā lasījumā, lai novērstu latviešu diskrimināciju darba tirgū. Tie ir jūsu vēlētāji, starp citu.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Borisam Cilevičam.

B.Cilevičs (SC).

Cienījamie kolēģi! Protams, valsts valodas aizsargāšana ir ļoti laba lieta, bet imitācija... aizsargāšanas imitācija ir ļoti slikta lieta. (No zāles dep. I.Druvietes starpsaucieni.) Ja mēs pasliktinām mūsu likumu juridisko kvalitāti dēļ tā, lai izskatītos pēc patriotiem, tas ir neprofesionāli, un šie grozījumi ir tīri politiski. Es ļoti ieteiktu kolēģiem neatkārtot kārtējo reizi tos briesmu stāstus par krievu valodas statusu Latvijā un tā tālāk, bet ieklausīties juristu argumentos.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā notika ļoti interesanta diskusija. Es neatkārtošu visus tos argumentus, ko jau minēja gan darba devēji, gan juristi. No juridiskās tehnikas viedokļa, šie grozījumi nekādu kritiku neiztur, un tie nav labojami.

Dombrovska kungs, jūs ļoti labi uzstājāties, bet vienā lietā es jums gan nepiekrītu: neko šeit nevar labot ne uz otro, ne uz trešo lasījumu. Tā ka es... Es saprotu, ka jūs esat ļoti disciplinēts koalīcijas deputāts, jums nav citas izejas. Nu, bet... nu tomēr kaut kādai konsekvencei būtu jābūt. Nu, ko tur var labot? (No zāles dep. I.Druvietes starpsaucieni.)

Jau tagad Latvijas antidiskriminācijas likumdošana, kas pilnībā atbilst Eiropas Savienības direktīvu prasībām, aizliedz jebkuras nepamatotas prasības, ieskaitot svešvalodu prasmes prasības. Nekā jauna jūsu priekšlikumā nav. Kolēģi! Nu, pamēģiniet, lūdzu, to saprast! Šis ir tīri politisks priekšlikums, jā, un Druvietes kundze uzsver šī priekšlikuma politisko raksturu. Nekāda juridiskā satura tur absolūti nav. Tā ir tīra politika, nekas cits.

Jau tagad ir visas iespējas sodīt darba devēju, kas izvirza nepamatotas prasības, gan nepamatotas svešvalodu prasmes prasības, gan jebkuras citas prasības. Mūsu likumdošana to pieļauj. Mums ir mehānismi.

Kāpēc šis priekšlikums ir slikts? Tāpēc, ka tas... Nu, es ilgi nerunāšu, jo katrs, kam ir ausis, var sadzirdēt, bet tam, kas negrib dzirdēt, es nemēģināšu pierādīt. Tas ir aptuveni tas pats, kas iestrādāt likumā normu, ka ir aizliegts diskriminēt vīriešus pēc dzimuma pazīmes. (No zāles: „Jā! Jā!”) Taču mēs tā nerakstām, jo Satversmē ir ietverta pretdiskriminācijas norma, ir aizliegta jebkura veida diskriminācija. Tātad... Tātad mums šādas normas, kas aizsargā darba ņēmējus pret diskrimināciju, ir. Vai šīs normas tiek izmantotas? Cik aktuāla ir problēma?

Kolēģi, mēs jau diskutējām par šo jautājumu šeit, un es jau minēju šo problēmu. Parādiet man konkrētas sūdzības! Latvijas nevalstiskās organizācijas izpētīja šo jautājumu, cik daudz sūdzību ir tiesībsargam par to, ka darba ņēmēji tiek diskriminēti krievu valodas nezināšanas dēļ. Jūs zināt, cik ir tādu sūdzību? Es jums pateikšu: nav nevienas! Cik daudz ir sūdzību Valsts darba inspekcijai par šo jautājumu? Zināt? Es jums pateikšu: nevienas! Cik daudz sūdzību ir Valsts valodas centram? Tam pašam Kursīša kungam, kas tīri politiski par šo lietu runā visās avīzēs un tā tālāk... Kad viņam uzdeva tiešu jautājumu un vērsās pie Kursīša kunga ar lūgumu parādīt nu vismaz vienu konkrētu sūdzību, viņš neko nebija spējīgs parādīt. Tātad praksē šādas problēmas nav. Tā ir tīri politiski izdomāta problēma, kas faktiski ļoti būtiski pasliktina mūsu pretdiskriminācijas likumdošanu un ļauj jums kārtējo reizi parādīt savu nacionālo stāju.

Es vēlreiz gribu uzsvērt: „Saskaņas Centrs” stingri iebilst pret jebkura veida diskrimināciju. Mēs esam gatavi aizstāvēt jebkuru cilvēku, kas tiek pakļauts diskriminācijai, ieskaitot cilvēku, kas tiek diskriminēts krievu valodas nezināšanas dēļ. Parādiet man kaut vai vienu konkrētu gadījumu, un mēs nevis ar lozungiem, nevis ar politisko retoriku, bet praksē šim cilvēkam palīdzēsim! Jūsu mērķi ir acīmredzot pilnīgi atšķirīgi.

Es labi atceros, cik daudz Saeimai bija jāpiestrādā, lai tomēr sakārtotu Latvijas likumdošanu saskaņā ar Eiropas Savienības pretdiskriminācijas normām. Tagad šis darbs daudzmaz ir izdarīts. Tagad ir vajadzīga īstenošana. Cilvēkiem – ieskaitot darba ņēmējus – jāskaidro, kādas tiesības viņiem ir, kādas praktiskās iespējas viņiem ir, lai aizstāvētu šādas tiesības. Tā vietā, lai ķertos pie šī konkrētā darba, mēs nodarbojamies ar tīru politisko retoriku. Manā skatījumā, tas nevis palīdz, bet kaitē antidiskriminācijas likumdošanas un prakses pilnveidošanai Latvijā.

„Saskaņas Centrs” nevar atbalstīt šādu priekšlikumu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Vladimiram Reskājam.

V.Reskājs (SC).

Augsti godātā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Es domāju, ka pirmām kārtām pie šībrīža bezdarba līmeņa mums viennozīmīgi jādomā arī par darba ņēmējiem, bet primāri jādomā arī par to, kā jūtas mūsu darba devēji. Un es atceros vienu gadījumu. Kad mani tikko ievēlēja pašvaldībā un es biju jauns pašvaldības deputāts, es iedomājos: „Nu, tagad braukšu tikties ar iedzīvotājiem!” Un pirmie bija uzņēmēji. Es aizbraucu tikties ar uzņēmējiem, bija atbraukuši daži uzņēmēji, un tad es viņiem prasīju: „Nu, sak, kā tad es tagad varu jums palīdzēt? Re, man tagad tāds statuss, un tagad es varu visādus labumus varbūt izdabūt.” Un viņi pateica man ļoti konkrētu frāzi. Viņi teica: „Vladimir, tu esi baigi foršs čoms, bet pasaki tur savējiem, lai viņi netraucē mums strādāt!”

Es domāju, ka tagad šis ir tieši tas gadījums. Netraucēsim nevienam strādāt!

Paldies. (No zāles dep. I.Čaklais: „Baigi foršs čalis. Bet netraucē mums strādāt!”)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Vinetai Poriņai, otro reizi.

V.Poriņa (VL–TB/LNNK).

Man ir īss komentārs par Cileviča kunga teikto. Kā jau es savā uzrunā teicu, Cileviča kungs, nepārvērtējiet savas spējas! Par to, kas ir manā pētījumā, es pati labāk zināšu: vai tā ir neērtības sajūta darba ņēmējam vai tā ir diskriminācija.

Latvijā ir vērojama situācija, kuru, es domāju, kliedēs arī šīsdienas Saeimas debates. Un tā ir situācija, ka iedzīvotāji, latviski runājošie cilvēki, vispār neapzinās, ka uz valodas pamata var notikt diskriminācija. Ir zināma diskriminācija dzimuma, vecuma un citu jautājumu sakarā, bet valoda vienmēr ir palikusi novārtā. Bet tas, ko cilvēki, vairāki simti... kādus atgadījumus ir rakstījuši kā savu kritiskāko pieredzi starpkultūru komunikācijā Latvijā, lielākā daļa no tiem ir kvalificējami kā diskriminācijas gadījumi.

Vēl pie savas atbildes es gribu teikt par to, ka Vācijas likumdošanā, piemēram, šobrīd ir noteikts, ka darba vajadzībām drīkst lietot tikai vācu valodu un nekādā citā valodā darba vietās cilvēkiem nav pieļaujama sarunāšanās. Tā ka Latvija ir patiesībā ļoti tālu aizmugurē aiz Eiropas progresīvo valstu likumdošanas.

Bet tātad es jau savā uzrunā iepriekš teicu, ka, ja Cileviča kungs min, ka nav tiesās neviena gadījuma iesniegta par to, ka cilvēki – latviski runājošie latvieši visbiežāk! – ir diskriminēti uz valodas pamata... Pirmkārt, kā jau es minēju, tad, kad cilvēks tiešām, meklējot darbu, ir diskriminēts, ja viņš neprot krievu valodu, viņš parasti tādā situācijā sūdzību tiesā nesniegs, jo viņam primārais ir atrast darbu un viņš nevēlas izsaukt uguni uz sevi.

Otrkārt, es varu teikt savu vēlētāju vārdā, ka latviešiem tā ir pēc būtības pazemojoša situācija – savā valstī iet un kārtot tiesas lietas par to, ka viņš (vai viņa) nav varējis, nav drīkstējis runāt latviešu valodā un ka no viņa ir pieprasīta kāda mazākumtautas valoda darba vajadzībām. Tas ir ļoti sensitīvs jautājums, un es domāju, ka cilvēki nesniedz tiesās prasības tādēļ, ka viņiem tas ir aizvainojoši, tas ir aizskaroši pamatnācijas cilvēkam. Par to patiesībā latvieši negrib runāt, un tāpēc arī nav liels iesniegumu skaits. Bet es ceru, ka situācija mainīsies, un no savu pētījumu pieredzes es varu teikt, ka tad, kad cilvēki atzinās, kā viņi ir jutušies šajās situācijās, vairāki no viņiem jautāja: „Vai es vispār pareizi domāju? Vai man tikai šķiet, ka tā ir diskriminējoša situācija? Vai tas būtu pareizi?” Jo, kā es, šo uzrunu sākot, teicu, cilvēki neapzinās, ka ir iespējama diskriminācija uz valodas pamata.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Igoram Pimenovam.

I.Pimenovs (SC).

Labdien!

Šajā diskusijā labi pamatots teorētiski, kāpēc mums tomēr jāaizsargā darba ņēmēji no nepamatotām prasībām – prasībām prast krievu valodu. Ir arī tiesiski pamatots, kāpēc tas ir nepieciešams. Bet pavisam savādāk izskatās šī problēma, ja skatāmies tieši no praktiskā viedokļa. Ja tas būtu regulējams administratīvi – tā, kā bija padomju Latvijā –, tad varbūt tas būtu iespējams, bet brīvajā tirgū noslēdzošais vārds, pēdējais vārds jebkādās debatēs būs darba devējam. Darba devējs vienmēr atradīs iespēju pieņemt darbā tieši to personu, kuru viņš vēlas. Un neviens likums viņam to nenorādīs – pieņemt šo un neņemt to. Un līdz ar to es domāju, ka mēs vienkārši izdarām lāča pakalpojumu mūsu latviešu bērniem, kad pārliecinām viņus, ka viņiem būs iespēja tomēr pieprasīt sev vietu jebkurā darba... pie jebkura darba devēja tikai ar šā konkrētā likuma normu palīdzību. Tas, ka viņi brauks, saduroties ar problēmām, pēc tam uz ārzemēm, – tā nebūs negodīga darba devēja vaina, bet būs drīzāk mūsu vaina, ka mēs vienkārši neesam viņiem paskaidrojuši pareizi, kas ir jādara. Tas, ka viņi ir iemācījušies angļu valodu un pēc tam brauc projām strādāt, nevis paliek šeit, nozīmē tikai to, ka viņi mācījās droši vien ne to valodu, ko viņiem vajadzēja mācīties. Jo, dzīvojot šeit, Latvijā, un ar visu cieņu izturoties pret latviešu valodu, saglabājot visu to nozīmi un to simbolu nozīmi, un arī politisko nozīmi mūsu likumdošanā, tomēr ir jāatceras, ka prakse pavisam savādāk liek akcentus. Un prakse ir noteikti tāda, ka dažās vietās Latvijas Republikā krievu valoda joprojām tiek izmantota ļoti aktīvi. Un, ja persona, jauna persona, vēlas turpināt strādāt šajos reģionos, aktīvi meklējot darba vietu, tad droši vien lietderīgi tomēr mācīties kā otro svešvalodu krievu valodu, nevis kādu citu. Es domāju, tas ir vienkāršs atrisinājums problēmai, mēģinot pacelt kādas citas valodas. Pazeminot statusu ar konkrēto likuma normu, mēs... atkal saku... mēs mēģinām grozīt praksi, kura mums nekā nepakļausies. Galu galā – vēlreiz! – noslēdzošais vārds būs nevis likuma normai, bet konkrētajam pieprasījumam tirgū. Nemānīsim ne sevi, ne mūsu bērnus! Es vienkārši rosinu šo likumprojektu un šo konkrēto priekšlikumu likumprojektā neatbalstīt, jo mēs zaudēsim laiku. Un es vēlreiz saku: mēs mānīsim savus bērnus!

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Ivetai Grigulei.

I.Grigule (ZZS).

Cienījamie kolēģi! Labdien! Mēs gan nebijām domājuši kāpt šeit, tribīnē, un aģitēt par it kā saprotamu lietu. Mums bija valdes... nevis valdes, bet frakcijas sēde pagājušajā trešdienā, un šo jautājumu mēs jau frakcijas sēdē izdiskutējām, izanalizējām pagājušajā trešdienā.

Bet, tā kā Rasnača kungs tagad mūs ir samulsinājis ar savu aicinājumu mainīt mūsu viedokli, tad es gribētu tomēr kolēģiem atgādināt, ko mēs lēmām... ZZS kolēģiem... ko mēs runājām pagājušās trešdienas sēdē. Mēs taču bijām jau pagājušajā ceturtdienā gatavi atbalstīt šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Tā ka nepakļaujieties Rasnača kunga provokācijām, lai gan mēs viņu ļoti cienām!

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Imantam Parādniekam.

I.Parādnieks (VL–TB/LNNK).

Labdien, godātie kolēģi! Man ļoti patika Cileviča kunga sacītais, kad viņš teica: „Ja būtu problēma, mēs paši nāksim un palīdzēsim to risināt.” Aicinu uzrotīt piedurknes! Ir īstais brīdis to darīt.

Un Pimenova kunga sacītais par to, ka brīvais tirgus visu sakārtos... Tas ir tāds aicinājums laikam vispār atcelt šo diskriminācijas aizliegumu kā normu, jo brīvais tirgus jau var visu sakārtot. Darba devējs var beigu beigās pajautāt... paskatīties pasē, pajautāt, vai viņš ir bijis parakstīties par krievu valodu kā otro valsts valodu, un brīvais tirgus... Darba devējs izspriež, ka tāds darbinieks viņam īsti nav vajadzīgs. Tad viņam varbūt vēl neiepatiksies kāda šī darbinieka pārliecība, un viņš kā brīvā tirgus dalībnieks izlems tā, kā viņam labpatīkas...

Tā ka šādi aicinājumi no Saeimas tribīnes laikam būtu nu... mazākā mērā nekorekti.

Bet kas attiecas uz to argumentu, ko arī Cileviča kungs ir teicis, ka tur taču viss ir ierakstīts... Tur ir rakstīts, ka ir aizliegta jebkāda veida diskriminācija. Nu, ziniet, Cileviča kungs, nu jau jūs esat demagogs augstākajā mērā... Ir evolucionējušas daudzas likuma normas, arī šī, un daudzas lietas tur lēnā garā tika ierakstītas. Un arī šī norma, kas tiks ierakstīta, – tā noteikti tiks ierakstīta! – cilvēkiem beidzot liks apzināties, ka tā patiešām ir diskriminācija, jo latvieši... viņi pēc savas būtības ir pārāk iecietīgi, pieklājīgi... dažbrīd pat uz savu tiesību rēķina... tikai tāpēc, lai kādam citam būtu ērtāk. Jā, tādi latvieši ir! Brīžiem mums savas tiesības vienkārši ir jāpieprasa pamatīgi, skaidri un atbilstoši, nevis jāpakļaujas dažādiem pseidoargumentiem.

Ziniet, nesen es nopirku... gāju uz veikalu pirkt līmi... epoksīda sveķus, jo man vajadzēja salīmēt koku, un es paskatījos, kas ir rakstīts instrukcijā. Instrukcijā bija rakstīts tā: „Šī līme ir paredzēta visu veidu materiālu līmēšanai.” Principā vajadzēja pielikt punktu un vairāk neko nerakstīt tālāk. Nē, tur tālāk bija rakstīts: „Kokam, finierim, mālam, keramikai, porcelānam, pat ziloņkaulam...” Ziniet, varbūt var pateikt: nu kāpēc kādam vajadzēja ierakstīt tur ziloņkaulu? Nu, cik daudz cilvēku līmē Latvijā ziloņkaulu... (Zālē smiekli.) Nu, nezinu... Bet nez kāpēc ziloņkaulu tur vajadzēja pieminēt, laikam tātad tas bija aktuāli.

Redziet, aktualitāte... neviens... arī šobrīd, ka šāda aktualitāte varētu būt divdesmit gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, nevarēja paredzēt, tāpēc mēs to ierakstīsim un cilvēkiem skaidri pateiksim: diskriminācija pēc valodas prasmes nepamatoti šeit nenotiks!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Borisam Cilevičam, otro reizi.

B.Cilevičs (SC).

Paldies.

Nu, Parādnieka kungs ļoti uzskatāmi nodemonstrēja dažu latviešu iecietību un pieklājību. Es tomēr, kā saka, parasti nelietoju tādus vārdus, kādus jūs uzdrošināties lietot. Jūs varbūt patiešām esat liels eksperts ziloņkaula līmēšanas jautājumos, bet, piedodiet, Parādnieka kungs, antidiskriminācijas jautājumos jūs nesajēdzat neko. Un jūs to spīdoši nodemonstrējāt ar savu uzstāšanos.

Augsti cienījamā Poriņas kundze! Patiešām, mēs runājam ar jums it kā par pilnīgi atšķirīgām lietām. Diskriminācija ir juridisks jēdziens. Jūs vai Parādnieka kungs, vai Lindermana kungs varat kaut kādu parādību uzskatīt par diskriminējošu, tā ir jūsu personiskā lieta. Pēc tam, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai un uzņēmās saistības antidiskriminācijas jomā, tika nozīmēta arī atbildīgā institūcija. Tas ir tiesībsargs. Ir arī tiesu sistēma, ir ļoti labi izstrādāta un vispārpieņemta prakse, kā tiek iesniegtas sūdzības par diskrimināciju. Ir ļoti svarīgs princips – tas ir pierādīšanas nastas pārnešanas princips. Tas nozīmē, ka personai, kas uzskata, ka tā tiek diskriminēta, nav pienākuma pierādīt šo diskrimināciju. Protams, kaut kādi apliecinājumi jāiesniedz prima facie, bet principā, ja šāda sūdzība tiek iesniegta, tad šīs sūdzības objektam jāpierāda, ka šī objekta rīcība nebija diskriminējoša. Tas viss jau ļoti labi zināms, diemžēl ne jums.

Un līdz ar to jūsu atsauces uz jūsu pētījumu... Ziniet, es to dzirdu nu jau vairākus gadus laikam. Arī tiesībsarga konferencē tika uzdots konkrēts jautājums: „Kur var to izlasīt?” Un es labprāt joprojām gribētu to saņemt un izlasīt. Jūs visu laiku atsaucaties uz to, bet neviens to nav redzējis. Tā tiešām ir ļoti dīvaina situācija.

Jā, cik es sapratu, jūs esat savākusi daudzas liecības par to, kā cilvēki, latvieši, jūt diskomfortu zināmās situācijās. Tā ir problēma. Es domāju, ka ne tikai latvieši jūt diskomfortu valodu problēmu dēļ, bet arī ārzemnieki, arī vietējie mazākumtautībām piederošie cilvēki. Bet pats par sevi šis diskomforts vēl nav apliecinājums tam, ka notiek diskriminācija. Lai noteiktu, vai ir diskriminācija vai nav diskriminācijas, jāiziet tā procedūra, ko nosaka Eiropas Savienības direktīvas un Latvijas Republikas likumdošana, un tieši uz to mēs aicinām jūs. Izmantosim to likumdošanu, kas jau ir pieņemta un kas ir pietiekoši efektīva, piemēram, dzimumu līdztiesības nodrošināšanai! Un, ja mēs, pieņemsim, sekotu jūsu loģikai, ka ir kaut kādi psiholoģiski šķēršļi un tāpēc cilvēki to neizmanto... nu, neizmantos arī jaunās normas, jo tās ir pilnīgi citas dabas problēmas. (No zāles dep. R.Kārkliņas starpsaucieni.) Tāpēc patiešām es neredzu absolūti nekādus argumentus, kāpēc mums būtu būtiski jāpasliktina mūsu likumdošana. Protams, ja tas ir, kā saka, jūsu politiskā PR elements, to es varu saprast, bet man šķiet, ka tomēr taisīt sev politisku PR uz labas likumdošanas rēķina, uz labas likumdošanas pasliktināšanas rēķina, – tas ir politiski bezatbildīgi.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Pirms mēs turpinām debates, informēju, ka ir saņemts piecu deputātu – Smiltēna, Zaķa, Čigānes, Kalniņa... – iesniegums ar lūgumu turpināt 9.februāra sēdi bez pārtraukuma līdz visu jautājumu izskatīšanai. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Tātad turpinām debates.

Vārds deputātam Igoram Pimenovam, otro reizi.

I.Pimenovs (SC).

Paldies.

Cienījamie kolēģi, es gribētu precizēt savu nostāju šajā jautājumā, kas ir ļoti sensitīvs. To es labi saprotu. Bet mums visiem vajag būt prātīgiem neatkarīgi no tā, no kurām frakcijām mēs esam. Es nekad neesmu uzskatījis, ka brīvais tirgus nostāda visu savās vietās, Imant! Tā nav mana ticība. Nekādā gadījumā! Šī neoliberālā ticība drīzāk raksturīga citu filozofiju piekritējiem. Es tiešām uzskatu, ka brīvais tirgus ir formējams, ir veidojams ar konkrētu valsts politiku, bet brīvajam tirgum ir jāpielāgojas noteikti. Nekad nebūs tā, ka likumdevējiem būs noslēdzošais vārds konkrētu darba attiecību veidošanā starp darba ņēmējiem un darba devējiem. Darba devējam vienmēr būs pēdējā lemšana, ar ko viņš vai viņa parakstīs līgumu un ar ko neparakstīs līgumu.

Līdz ar to, ja mēs vēlamies mūsu jaunajai paaudzei palīdzēt rast vietu darba tirgū Latvijā, tomēr ir jāuzstāda pareizi akcenti, uzrādot, ka šeit, Latvijā, tomēr angļu valoda ir ļoti svarīga valoda nākotnē varbūt, bet šobrīd tomēr runājamas ir divas valodas. Visa mūsu nelielā nācija tomēr runā lielākoties divās valodās, kaut mēs daži esam... esam no daudzām etniskajām grupām. Bet paskatieties statistiku! Visa nācija tomēr dalās divās lingvistiskajās grupās: latviski runājošie un krieviski runājošie. 63 procenti un 36 procenti... Viens procents mājās runā dažreiz poļu valodā vai kādā citā valodā, bet tomēr pārsvarā divās valodās.

Un vienkārši neredzēt vai mēģināt slēpt šo faktu nozīmē melot. Vai mēs vēlamies to darīt? Nu, drīzāk, ka ne! Nu, negribam mēs to darīt! Tad nemelosim un vienkārši arī nemānīsim mūsu bērnus! Vēlreiz saku: ir jāmāca tās valodas Latvijā, kas būs pieprasītas tirgū! Nekad Latvijā droši vien franču valodā tirgū nerunās, bet runās latviski noteikti, un es domāju, ka nākamajās desmitgadēs arī krievu valodā.

Kas būs pēc tam? Es domāju, ka ķīniski gan mēs nerunāsim un droši vien (No zāles dep. I.Druvietes starpsaucieni.) arī citās valodās nerunāsim, bet šīs divas valodas saglabāsies mūsu valstī.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Kārlim Seržantam.

K.Seržants (ZZS).

Godājamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Kā jau mana kolēģe Iveta teica, mēs šo likumu, visticamāk, atbalstīsim pirmajā lasījumā. Bet tajā pašā laikā es tomēr gribētu jūsu uzmanību vērst uz to, ko teica Dombrovska kungs, un ieklausīties tajā, jo arī man šķiet, ka šajā likumā tomēr būtu jāparedz normas vai situācijas, kā noteikt, vai šī valoda... valodas prasmes pieprasīšana ir attaisnojama vai ne, jo... Visu cieņu Druvietes kundzei, bet apkopējas piemērs, es nezinu, vai bija veiksmīgs, jo, ja, pieņemsim, Pampāļu kultūras nama apkopējai šo valodu nevarētu prasīt, tad, teiksim, apkopējai Amerikas vēstniecībā, es domāju, tas būtu ļoti normāli – pieprasīt šīs valodas prasmi... (No zāles dep. I.Druviete kaut ko iebilst.) Nē, tāpēc jau es runāju, ka tomēr ir vajadzīgi šie kritēriji, kas noteiktu, kad šī valoda prasīta attaisnoti un kad – ne. Tas šinī likumā ir jāievieš arī tāpēc, lai padarītu neiespējamu ļoti daudzās situācijās tiesāšanos, jo tiesāšanās dzimst tur, kur ir zināmas neskaidrības.

Un otra lieta. Es gribētu pievērst uzmanību kādam citam aspektam un varbūt atbildēt arī uz Rasnača kunga jautājumu: „Ar ko mežstrādnieks runās krieviski?” Viņš runās krieviski ar otru mežstrādnieku. Kā tad jūs domājat: vai mežstrādnieki mežā viens otram teiks tā, pat divi latvieši: „Cienījamais kolēģi Jāni! Es ļoti atvainojos, ka es biju tik neuzmanīgs un uzmetu jums uz kājas bluķīti!” (Zālē smiekli.) Viņi teiks... Nē, viņi teiks tā: „Jāni!” Sekos desmit netulkojami vārdi, un beigās būs kaut kas... viens vārds latviski. Par to es aicinu padomāt!

Jūs neesat dzirdējuši, kā uz ielas runā latviešu skolnieki, sākot no 6.klases? Tur ir krievu valoda vairāk nekā latviešu. Par to mums arī ir jādomā!

Un trešais, ko es gribētu teikt. Es labprāt sarīkotu eksperimentu ar visiem šeit, zālē, sēdošajiem vīriešiem naglu sišanā, un es labprāt paklausītos, ko visi šeit sēdošie teiktu brīdī, kad trāpītu ar āmuru sev pa pirkstiem. Un tad mēs konstatētu, ka tā krievu valoda mūsos sēž dziļāk, nekā mēs patiesībā domājam.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Ivaram Zariņam.

I.Zariņš (SC).

Labdien, kolēģi! Es, kad iesistu sev ar āmuru pa pirkstiem, laikam teiktu: „Sasodīts!” Par to es esmu pārliecinājies... (Pauze. No zāles: „Ivar, ieslēdz mikrofonu!”) Bet tad skaļāk mikrofonu vienkārši uzgrieziet...

Šeit tika runāts par regulēšanu. Desmit gadus es nodarbojos ar regulēšanas jautājumiem, un man ir bijusi iespēja iegūt plašu pieredzi, kā tas notiek pasaulē un kādas vispār ir šīs progresīvās atziņas attiecībā uz regulēšanu, jo ar regulēšanu mēs saprotam ne jau vienkārši to, ko pašlaik dara regulators, bet vispār šo principu, kā valsts var regulēt ekonomiskās darbības subjektus, lai tie darītu to, kas ir vajadzīgs sabiedrības interesēs. Un tas, pie kā ir beidzot nonākusi pasaule – un tā ļoti konkrēti un stingri! –, ir, ka tas veids – censties kaut ko imperatīvā aizlieguma veidā panākt – ir pats neefektīvākais. Diemžēl visa mūsu likumdošana pamatā ir vērsta šādā veidā, ka mēs cenšamies optimizēt kaut kādus procesus tieši caur šiem aizliegumiem, caur šiem imperatīviem. Tas, ko beidzot ir sapratis mežonīgais kapitālisms un ko droši vien arī mums būtu laiks saprast, – ka vislabāk mēs varam šos ekonomiskās darbības subjektus virzīt sev vēlamajā virzienā, ja mēs to darām nevis caur aizliegumiem, bet caur motivāciju. Attiecībā uz regulēšanu ir tāds starptautisks termins incentive regulation, tas nozīmē, ka jūs kaut ko cenšaties panākt, nevis aizliedzot, bet motivējot. Un tagad ļoti veiksmīgi, es domāju, motivācijas analīzi iedeva Vjačeslavs Dombrovskis. Kas notiks ar šiem likuma grozījumiem patiesībā? Tātad viens ir tas, ko mēs gribam panākt, otrs – ko mēs reāli panāksim. Ja mēs skatāmies tās iniciatīvas, kādas mēs radīsim, tad redzam, ka mēs radīsim tieši pretējo: mēs nevis pastiprināsim latviešu darba ņēmēju pozīciju darba tirgū, bet – tieši otrādi – pavājināsim. Jo – kas reāli notiks? Kā jau tas tika pieminēts arī no likumprojekta iniciatoru puses, tad, ja man kā darba devējam ir jāpieņem tagad darbā divi darbinieki un es esmu izvēles priekšā, jo ir viens, ar kuru man būs problēmas, un otrs, ar kuru man nebūs problēmu, tad kuru es pieņemšu darbā? Protams, es pieņemšu to, ar kuru, kā es zinu, man pēc tam nebūs problēmu, ko rada šis likums. Un ko tas nozīmē? To, ka no desmit potenciālajiem un tālāk...

Jūs sakāt, ka ar to jūs aizsargāsiet latviešu darba ņēmēju tiesības. Nu kādā veidā jūs viņus aizsargāsiet, šos neuzņēmīgos, nedrošos, kā jūs teicāt, latviešus? Jā, no tiem desmit varbūt viens aizies un izmantos šīs likuma priekšrocības, bet pārējie desmit vispār netiks klāt pie šī darba, jo viņus darba devējs vienkārši neņems. Es aicinu par to padomāt. Jo tagad sanāk paradoksāli, ka „Saskaņas Centram” ir jāaicina pārējās frakcijas domāt par latviešu darba ņēmēju tiesībām.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Dzintaram Ābiķim.

Dz.Ābiķis (VIENOTĪBA).

Cienījamā priekšsēdētāja! Kolēģi! Taisnība ir tiem, kas pauda bažas, ka šīs likuma normas būs grūti piemērojamas reālajā dzīvē. Bet, lai to varētu izdarīt, mēs nedrīkstam apmierināties tikai ar šī likuma pieņemšanu. Es uzskatu, ka obligāti būs vajadzīgi Ministru kabineta noteikumi, kas precīzi nosaka visas tās profesijas, kurās nevar izvirzīt šīs nepamatotās prasības. Pretējā gadījumā tiešām būs ļoti sarežģīti šo likumu dzīvē piemērot.

Tā ka, ja mēs izdarīsim arī tos darbus, kas jāizdara pēc šī likuma pieņemšanas, lai likums tiešām varētu reāli darboties, tad pastāv iespēja, ka arī tas nesīs savu labumu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Debates slēdzu. Vai komisijas vārdā Barčas kundze vēlas ko piebilst? (No zāles dep. J.Ādamsons: „Aicinu runāt latviski!”)

A.Barča. Godātie kolēģi! Es saprotu un runāšu īsi.

Saskaitīju, ka pavisam 13 deputāti izteica ļoti nopietnas domas, trīs no tiem – divas reizes. Tāds bija mans uzdevums. Un līdz ar to es saprotu – ja šodien parlaments atbalstīs likumprojektu „Grozījumi Darba likumā” pirmajā lasījumā, tad Sociālo un darba lietu komisijai būs ļoti daudz priekšlikumu – no Poriņas kundzes noteikti, no Dombrovska kunga, no Druvietes kundzes, protams, no Rasnača kunga, Parādnieka kunga un tā tālāk, un tā joprojām. Bet, godātie kolēģi, es saku to ļoti nopietni, jo Sociālo un darba lietu komisija, divas reizes izskatot likumprojektu „Grozījumi Darba likumā”, aicināja iesniedzējus ierasties komisijā un aizstāvēt savu likumprojektu. Diemžēl iesniedzēju pārstāvjus nesagaidījām (No zāles: „Ai-ai-ai!” Dep. J.Ādamsons: „Šausmas!”), tādēļ vēl jo vairāk... Tādēļ vēl jo vairāk es ļoti aicinu ne tik vien viedokļus izteikt šeit debatēs un censties pierādīt, kurš te ir lielāks latviešu valodas un latviešu uzņēmēju aizstāvis, bet tik tiešām likumprojektā sniegt priekšlikumus, ja mūsu balsojums būs pozitīvs.

Un it sevišķi es vēlos vērsties pie Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāra, jo komisijas sēdē parlamentārā sekretāra kungs mums vairākkārt stāstīja: „Mans viedoklis... Es domāju...” Bet diemžēl Saeimā, ierodoties komisijās, parlamentārie sekretāri nepauž vis savu viedokli, bet gan ministrijas viedokli. Taču man šodien gribas ticēt šim jaunajam parlamentārajam sekretāram, kurš teica, ka mēs neesam sevišķi labi izpratuši, kā ir domājuši ierēdņi. Nu, šīs domas tad nāksies uzlikt uz papīra.

Aicinu, kolēģi, izteikt savu viedokli balsojot!

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījumi Darba likumā” atbalstīšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 60, pret – 30, atturas – 3. Likumprojekts pirmajā lasījumā atbalstīts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam.

A.Barča. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš otrajam lasījumam – 9.marts.

Sēdes vadītāja. Citu priekšlikumu nav. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš – 9.marts. Paldies. (No zāles: „Līdz maijam vajadzēja!”)

Nākamais darba kārtības jautājums – likumprojekts „Grozījums likumā „Par Latvijas Banku””, pirmais lasījums.

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vārdā – deputāts Jānis Ozoliņš.

J.Ozoliņš (ZRP).

Labdien, kolēģi! Es, iepriekšējās debates klausoties, domāju, ka jāuzņem ir filma, kas saucas „Trīs gadi Saeimā”... Bet nu par jautājumu!

Tātad likumprojekts „Grozījums likumā „Par Latvijas Banku”” paredz, ka Saeima Latvijas Bankas prezidentu, bankas prezidenta vietnieku un padomes locekļus gan ievēlē, gan atsauc atklātā balsojumā. (No zāles starpsaucieni: „Pareizi! Pareizi!”, „Kā citādi zināsim, kas ir kas!”) Tātad atklātā atlaišana...

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vārdā ir lūgums atbalstīt šo likumprojektu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījums likumā „Par Latvijas Banku”” atbalstīšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 92, pret un atturas – nav. Likumprojekts pirmajā lasījumā atbalstīts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam.

J.Ozoliņš. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš ir 2012.gada 15.februāris.

Sēdes vadītāja. Citu priekšlikumu nav. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš – 15.februāris. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums – likumprojekts „Grozījumi Invaliditātes likumā”, pirmais lasījums.

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vārdā – deputāts Jānis Ozoliņš.

J.Ozoliņš (ZRP).

Kolēģi! Šis ir no budžeta paketes faktiski izslēgtais likumprojekts, kas tika izslēgts budžeta pieņemšanas procesā. Šie jautājumi būtībā ir atrisināti savādākā veidā, un tāpēc tas mums ir jānoraida. Un lūgums ir noraidīt šo – visiem balsot „pret”.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījumi Invaliditātes likumā” atbalstīšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 2, pret – 88, atturas – 1. Likumprojekts pirmajā lasījumā nav atbalstīts. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums – likumprojekts „Parāda atgūšanas likums”, otrais lasījums.

Juridiskās komisijas vārdā – deputāts Dzintars Rasnačs.

Dz.Rasnačs (VL–TB/LNNK).

Godātie kolēģi! Juridiskā komisija likumprojekta „Parāda atgūšanas likums” otrajam lasījumam ir saņēmusi trīs priekšlikumus, un visus trīs priekšlikumus ir iesniedzis ekonomikas ministrs Pavļuts.

1.priekšlikums. Komisija atbalstīja.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

Dz.Rasnačs. Arī 2.priekšlikumu iesniedzis ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. Komisija atbalstīja, redakcionāli precizējot.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

Dz.Rasnačs. Arī 3.priekšlikumu iesniedzis ekonomikas ministrs. Un komisija to ir atbalstījusi.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

Dz.Rasnačs. Līdz ar to komisijas vārdā lūdzu...

Sēdes vadītāja. Es atvainojos, par 3.priekšlikumu deputāti lūdz balsojumu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par 3. – ekonomikas ministra Pavļuta iesniegto priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 62, pret – 28, atturas – 1. Priekšlikums atbalstīts.

Dz.Rasnačs. Līdz ar to komisijas vārdā aicinu balsot par likumprojekta pieņemšanu otrajā lasījumā.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Parāda atgūšanas likums” atbalstīšanu otrajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 64, pret – nav, atturas – 28. Likumprojekts otrajā lasījumā atbalstīts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu trešajam lasījumam.

Dz.Rasnačs. Komisija ierosina šī gada 23.februāri.

Sēdes vadītāja. Citu priekšlikumu nav. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš – 23.februāris. Paldies.

Un pēdējais šīsdienas darba kārtības jautājums – lēmuma projekts „Par priekšlikumu iesniegšanas termiņa pagarināšanu likumprojekta „Fiskālās disciplīnas likums” (Nr.137/Lp11) otrajam lasījumam līdz 2012.gada 15.martam”. Vai komisijas vārdā kāds referēs?

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vārdā – deputāts Jānis Ozoliņš.

J.Ozoliņš (ZRP).

Kolēģi! Mēs lūdzam pagarināt priekšlikumu iesniegšanas termiņu sakarā ar to, ka faktiski likumprojekts nav pienācīgi sagatavots šajā brīdī, jo kopējais redzējums ir tāds, ka šī fiskālā jeb budžeta... Nu, jā, tas ir budžeta disciplīnas, nodokļu disciplīnas likums, tas ir jāskata gan daudzu gadu kontekstā, gan kontekstā ar nodokļu samazināšanas tendencēm, gan arī saistībā ar darbaspēka nodokļiem, gan arī ar tiem procesiem, kas Eiropas Savienībā notiek šajā brīdī.

Lūgums ir šo termiņu pagarināt līdz 15.martam, lai mēs kopā ar Finanšu ministriju varētu šo likumprojektu kvalitatīvi izstrādāt.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par priekšlikumu iesniegšanas termiņa pagarināšanu likumprojekta „Fiskālās disciplīnas likums” (Nr.137/Lp11) otrajam lasījumam līdz 2012.gada 15.martam”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 94, pret un atturas – nav. Lēmums pieņemts. Tātad priekšlikumu iesniegšanas termiņš pagarināts līdz 15.martam.

Pirms mēs reģistrējamies, es vēlos jūs informēt, ka ir saņemts deputātu Elksniņa, Ādamsona, Jakimova, Nikonova, Ivanovas-Jevsejevas un citu deputātu jautājums Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim „Par Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīguma starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, Austrāliju, Kanādu, Japānu, Korejas Republiku, Meksikas Savienotajām Valstīm, Marokas Karalisti, Jaunzēlandi, Singapūras Republiku, Šveices Konfederāciju un Amerikas Savienotajām Valstīm sagatavošanu un attiecīgā likumprojekta virzību”. Jautājums tiks nodots Ministru prezidentam.

Bet, pirms reģistrējamies, es vēlos visu mūsu vārdā sveikt dzimšanas dienā mūsu kolēģi Jāni Vucānu, kuram dzimšanas diena ir tieši šodien. (Aplausi. Saeimas priekšsēdētāja S.Āboltiņa pasniedz J.Vucānam rozes. No zāles: „Uzrunu!”)

Tā... Un vēl vārdu paziņojumam ir lūgusi deputāte Inita Bišofa.

I.Bišofa (ZRP).

Cienījamie Sociālo un darba lietu komisijas deputāti! Aicinām jūs uz sēdi pulksten 11.20.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Un vēl. Es vēlos paziņot, ka 4.februārī Saeimas hokeja komanda ļoti sīvā cīņā ar rezultātu 5:4 uzvarēja Zemnieku Saeimas komandu. (No zāles: „Negaidīti!” Dep. V.Orlovs: „Nevar būt!”) Tātad paldies visiem tiem, kas piedalījās, it īpaši komandas kapteinim Imantam Parādniekam un tiem, kas juta līdzi gan klātienē, gan neklātienē. Spēle tiešām bija ļoti spraiga, un tiešām es varu tikai apbrīnot savus kolēģus, kuri paralēli šīm garīgajām nodarbēm spēj saglabāt labu fizisko formu. Iegūtais kauss ir aplūkojams Balsošanas zālē un arī iemūžinātie fotomomenti par šo uzvaru.

Bet tagad lūdzu zvanu! Lūdzu deputātu klātbūtnes reģistrācijas režīmu! Paldies.

Vārds Saeimas sekretāra biedram Jānim Vucānam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

J.Vucāns (11.Saeimas sekretāra biedrs).

Godātie kolēģi! Tiešām paldies par sveicienu dzimšanas dienā! (No zāles dep. J.Tutins: „Kurā kabinetā?”) Un tagad, pildot savu amata pienākumu, nolasu, ka šodien elektroniski nav reģistrējies attiecībā uz dalību sēdē Jānis Dombrava... nav klāt, Jānis Reirs... arī nav un Elīna Siliņa... arī nav. Paldies jums!

Sēdes vadītāja. Paldies.

Līdz ar to 9.februāra sēdi pasludinu par slēgtu. Paldies.