Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

"Valdībai jāturpina strādāt ar visu atbildību"

Turpinājums

no 1.lpp.

22.03.1999 Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Es ceru, ka mēs nemeklējam šaubas, mēs vienkārši nodrošināmies. Vēl par pagājušās nedēļas notikumiem. Jūs vizītē Prāgā izteicāties, ka NATO būtu jāuzņem visas trīs Baltijas valstis vienlaikus, lai izvairītos no nestabilitātes rašanās šajā reģionā. Jaunākā informācija liecina, ka, piemēram, bijušais ASV prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Zbigņevs Bžezinskis domā, ka — citēju — katra valsts ir jākvalificē pēc tās nopelniem. Kāds ir jūsu viedoklis?

G.Ulmanis:

— Nu, par NATO mēs pēdējās pārdesmit dienās esam ļoti daudz sprieduši, diskutējuši un izteikušies. Pirmām kārtām jau bija nedēļu gara vizīte Amerikas Savienotajās Valstīs, ko jūs arī ļoti labi atspoguļojāt, bija sarunas ar Islandes valdību, bija sarunas ar Čehijas valdību kā ar divām NATO dalībvalstīm. Un jautājums nav tik vienkāršoti skatāms — uzņemsim vienu vai vairākas. Jautājums ir daudz plašāks — kā mēs nodrošināsim Eiropas drošību vispirms jau uz Dienvidslāvijas traģiskā piemēra, lai nekas tāds neatkārtotos citur kaut kur Eiropā. Un jautājums par Eiropas drošību nav tikai par vienas atsevišķas valsts drošību, bet ir jautājums par kolektīvās drošības sistēmas tālāku pilnveidošanu. Un, uzņemot Čehiju, Ungāriju un Poliju, trīs valstis uzreiz, kaut arī pēc individuāliem rādītājiem, katrs, kas mazlietiņ pārvalda šo situāciju, gan vēsturisko, gan ģeogrāfisko, ļoti labi redz, kāpēc tas tā notika. Tika pateikts skaidrs — nē dažādu sarkano līniju veidošanai, kur NATO apstājas. Ar šo paplašināšanās procesu — Čehija, Ungārija, Polija — tika skaidri pateikts, ka NATO ir gatava tālāk realizēt kolektīvās drošības sistēmas principus. Mans viedoklis ir — lai šie kolektīvās drošības sistēmas principi tiktu realizēti konsekventi un ar lielu drošības garantiju, un es uzskatu, ka tas būtu pareizi, ja vadoties pēc individuāliem darbības principiem un rādītājiem, pēc katras atsevišķas valsts gatavības, NATO paplašināšanās nākamajā procesā tiktu nosauktas trīs Baltijas valstis. Protams, ja kāda no šīm trim Baltijas valstīm kristu katastrofāli ārā, nespētu dot tās garantijas, kas ir nepieciešamas, jeb nespētu izpildīt NATO normatīvus, NATO prasības, tad tas ir cits jautājums.

Vašingtonā tika atzīts, ka trīs Baltijas valstis, citēju to kārtību, kā tika nosaukts — Igaunija, Latvija, Lietuva, un netika neviena no šīm trim Baltijas valstīm kaut kādā veidā izvirzīta pozitīvākā vai negatīvākā nozīmē. Un ne velti ir nosauktas visas trīs vienā komandā un vienā secībā šīs valstis, kuras nopietni pretendē uz NATO paplašināšanās nākamo kārtu. Ja mums nav noslēpums, un tas nav noslēpums, gan par vēsturiskajiem procesiem, gan par ģeogrāfisko situāciju, gan arī par pašu drošības sistēmas garantēšanu, tad skaidrs ir, ka trīs Baltijas valstu uzņemšana, tām individuāli gatavojoties plānam, ko Vašingtonā pieņēma, ko tagad apstiprinās NATO struktūras un ko arī dalībvalstis mums palīdzēs realizēt (es runāju šinī gadījumā konkrēti gan par Islandi, gan par Čehiju), tad šī uzņemšanas paplašināšanas nākamā kārta varētu būt saistīta ar trim Baltijas valstīm. Un pēdējais. Ja nu notiek tā, ka uzņem vienu, tad mēs esam vienmēr deklarējuši, ka apsveiksim jebkuras valsts panākumu, un tas nav pretrunā ar Latvijas principu, ka vismaksimālākais drošības garants nākotnē būtu, ja paplašināšanas nākamajā kārtā runātu par visu trīs Baltijas valstu uzņemšanu. Es neredzu šeit pretrunas. Es redzu varbūt atsevišķu politiķu vai diplomātu ieinteresētību ārpus Latvijas un Latvijas teritorijā, kuri labprāt gribētu kaut kādā veidā konfrontēt šos uzskatus, bet nav šeit nekā konfrontējoša. Ārlietu ministrijai, prezidentam, valdībai, lielākajai daļai politisko spēku ir vienojošs uzskats par Latvijas nākotni NATO struktūrās.

— Prezidenta kungs, vai jūs esat, tā teikt, konsultējies un saskaņojis viedokli šai jautājumā ar saviem kolēģiem Lietuvā un Igaunijā par šo vienoto, vienlaicīgo iestāšanos?

G.Ulmanis:

— Jā, mēs esam ļoti daudz diskutējuši, un mums šie viedokļi par NATO paplašināšanos nav pretrunā nedz ar ziemeļu un dienvidu kaimiņu, protams, diskusijā katram no mums ir arī sava patmīlība. Lietuviešu prezidents uzskata, ka viņi ir labāk sagatavoti, grūti tam nepiekrist šobrīd. Ar Igaunijas prezidentu mums nav bijis tādas konkrētas sarunas par NATO, viņi vairāk ar Eiropas Savienību pašreiz ir aizrāvušies un pilnīgi objektīvi, taču ir jānovērtē Lietuvas panākumi militārajā jomā. Bet mūsu pēdējo gadu izrāviens... un ja nākamajā gadā budžets tiks palielināts vēl redzamāk un ja mēs savu militāro profesionāļu sagatavošanas līmeni paaugstināsim vēl straujāk, ja mēs veidosim labāku organizāciju un stiprināsim arī savu robežapsardzību, arī gaisa kontroli, tad noteikti mums nav nekādas problēmas tuvākajā laikā jau arī gatavības ziņā nostāties līdzās daudzām valstīm, kuras pretendē uz šo statusu.

— Tātad mums ir daudz darba, lai, kā jūs teicāt, katostrofāli nekristu ārā no šī Baltijas ansambļa tieši militārajā jomā.

G.Ulmanis:

— Jā, 1999. gads parādīja, ka mums šī vēlēšanās ir, tieši caur budžetu mēs to parādījām, tagad mēs mēneša laikā organizēsim Latvijas armijas sanāksmi, kurā piedalīsies Baltijas valstu aizsardzības ministri un arī kādas NATO militārpersonas, šajā sanāksmē mēs gribam arī runāt par Latvijas konkrēto devumu drošības sistēmas stiprināšanā un par to, kas Latvijai būtu jāizdara, lai šī drošības sistēma un nākotnes perspektīvas NATO mums būtu daudz argumentētākas un daudz cerīgākas.

— Tā nu sanāk, ka šajās minūtēs tā ornamentāli runājam par daudzām un ļoti dažādām lietām. Latvijas aktualitāte neapšaubāmi ir mūsu lauku iedzīvotāju, konkrēti zemnieku, pavisam konkrēti — cūkgaļas audzētāju problēmas. Arī šodien notika Lauku konsultatīvās padomes sēde, un padome ir lūgusi zemniekus vēl gaidīt līdz 20. maijam, kad, iespējams, varētu ieviest ārkārtas pasākumus iekšējā tirgus aizsardzībai. Arī par to mēs runājām pagājušo reizi, kad tikāmies šeit, un, šķiet, arī tas ir viens no mīnusiem Aināra Šlesera darbībā, kas viņam tiek pārmests, — šie iekšējie tirgus aizsardzības jautājumi. Kā jūs domājat — kā būtu jāreaģē valdībai, jo patiesībā šie zemnieku protesti ir pavisam tuvi, acīmredzot šoreiz ļoti reāli?

G.Ulmanis:

— Zemnieku protesti ir pamatoti, protams, es saku to pašu, ko pagājušoreiz teicu, es neaicinu uz daudz agresīvāku rīcību, taču valdībai jādarbojas šajā situācijā noteiktāk un konkrētāk. Un es ceru, ka pēc ekonomikas ministra maiņas šī darbība arī būs redzama, un es ceru, ka ar savu darbību premjers šajās dienās ir pierādījis, ka viņš nolēmis aktīvi pieslēgties lauku problēmu risinājumam. Nu, pagaidīsim nedēļu, desmit dienas, es domāju, ka rezultātiem vajadzētu būt.

— Un atkal mēs atgriežamies pie Jaunās partijas. Jaunās partijas kongress 22. maijā, un Valsts prezidenta amatam noteikti tiks izvirzīts Raimonds Pauls, viņš nav vēl teicis, vai piekritīs. Zināms, ka tiek minēts arī Valda Birkava vārds. Šodien pavisam svaiga ziņa pirms pusstundas aģentūrās lasāma, ka arī Anatolijs Gorbunovs tieši šodien teiks savu galīgo vārdu, vai piekritīs saviem kolēģiem no "Latvijas ceļa" kandidēt vai ne. Kā jūs varat komentēt šīs trīs kandidatūras — Pauls, Birkavs, Gorbunovs.

G.Ulmanis:

— Es domāju, ka Latvijai ir ja ne daudz, tad vismaz zināms skaits cilvēku, kas varētu godam pretendēt, kandidēt un arī ļoti labi izpildīt prezidenta funkcijas. Es ceru, ka politiskie spēki, Saeimas dseputāti darīs visu, lai mēneša laikā atrastu pašu labāko un pašu lietderīgāko un arī tādu cilvēku, kurš patiesi to vēlas. Es nekādā ziņā šais procesos neiejaukšos, un velti jums no manis ir gaidīt, ka es nosaukšu kādu kandidatūru vai izteikšos kādam kandidātam par labu. Bet, ja patiesi es gribētu ko tiekt, tad es gribētu vēlēt šim cilvēkam, kurš kļūs vai gatavojas kļūt par prezidentu, lai viņš savu vēlmi izsaka ļoti noteikti un ļoti argumentēti. Jo es negribētu redzēt prezidenta krēslā cilvēku, kurš pēc tam pateiks: es jau lāgā negribēju, es jau šaubījos, es jau ilgi domāju, bet, ziniet, mani piespieda vai mani aicināja. Par prezidentu ir jākļūst cilvēkam, kurš pats to ļoti noteikti, stingri un skaidri redz, cilvēkam, kurš skaidri redz, kā viņš šīs prezidenta finkcijas nākotnē var pildīt. Tas ir mans vienīgais vēlējums nākamajam kandidātam.

— Jūs jau ļoti savlaicīgi esat izteicies, ka prezidenta vēlēšanām ir jābūt laikus pirms jūsu termiņa beigām. Kā jūs uzskatāt, kad būtu jānotiek Saeimā balsojumam?

G.Ulmanis:

— Es aicināju uz 7. jūniju, kā jūs zināt, bet Saeimas kompetencē ir noteikt jebkuru citu dienu, un es ceru, ka viņi tuvākajā laikā izlems par to, jo veselais saprāts saka priekšā, ka prezidenta vēlēšanas ir jāuzsāk laikus, lai izvairītos no liekiem sarežģījumiem. Es nepretendēju uz savu vienīgo taisnību, ko iedevu priekšlikumā Saeimai, mans priekšlikums bija drīzāk iemesls un arguments, ka ir jāizskata šis jautājums, bet, ja Saeimas deputāti manus priekšlikumus palabos tajā vai citā virzienā, tas nebūs nekādā veidā pretrunā ar manu izteikto viedokli, ka prezidents ir jāievēlē laikā un ļoti pārdomāti.

— Jā, protams, mēs šeit vēl tiksimies, mums vēl stāv priekšā daudz darba. Bet ko jūs uzskatāt par saviem neatliekamiem darbiem, kas jāveic vēl līdz prezidentūras beigām?

G.Ulmanis:

— Protams, NATO, armija, drošība — tie ir trīs atslēgvārti, pie kuriem ir jāpiestrādā. Otrs — vēsture, vēstures izpratne, priekšstats par to. Jo, kaut arī es aizeju no prezidenta amata, es nevaru palikt vienaldzīgs pret tām pārdomām un pret to viedokļu dažādību, kādi ir par mūsu vēsturi, par mūsu pārdzīvoto, par mūsu traģēdijām, par mūsu vīriem, kuri cīnījās dažādās armijas pusēs, par holokaustu un citiem cilvēku cieņu aizskarošiem procesiem, kas ir bijuši pagātnē, un, ja kāds domā, ka mēs bez morāliem, garīgiem upuriem spēsim izsvērt un apzināties tās traģēdijas, ko esam pārdzīvojuši, ka gribētu it kā paslīdēt pa maliņu garām visiem šiem jautājumiem, varbūt neatzīstot arī savas kļūdas un neizanalizējot šos procesus līdz galam, lai ko tas arī mums maksātu, tad tā būtu alošanās, kas katru nākamo gadu mums atkal nesīs jaunus pārsteigumus. Un es noteikti šais pēdējās dienās arī piestrādāšu pie jautājumiem par vēstures izpēti un vēstures pētījumiem. Ir vēl palikuši dažādi citi nelieli darbiņi. Ir Liepājā ekonomiskā konference, ir nelielas piemiņas zīmes, kuras ir vēl jāpaspēj atklāt šai laikā, tai skaitā arī Kārlim Ulmanim, un tīri organizatoriskie sakārtošanas darbi, kas saistās, kā jau vienmēr, kad tu nobeidz ko tādu lielu ilgākā laika periodā.

— Un pavisam tuvu arī būs kāds ievērojams notikums — Latvijā ieradīsies Romāns Hercogs, Vācijas prezidents, būs sarunas ar viņu?

G.Ulmanis:

— Jā, mēs par ārlietām tik daudz ar jums vienmēr runājam, ka es jau tagad pārslēdzos vairāk uz iekšējiem procesiem. Ja runājam par ārlietām, tad Vācijas vizīte ir ļoti simboliska, tā ir spēcīgs signāls arī mums pašiem un arī ārpasaulei par to, ka Vācija mūs atbalsta un atbalstīs nākotnē. Un es īsi pirms savas prezidentūras beigām došos arī vizītē pie Romas pāvesta, kurš ir izteicis priekšlikumus tikties ar mani pirms prezidentūras beigām, lai gan garīgi, gan loģiski, gan saturīgi vēl nelielā sarunā pabeigtu šo laika procesu no atmodas laika līdz gadsimta beigām. Un es pabūšu arī vēl Valmierā, pabūšu vēl vienā otrā citā pilsētā, ir ieceres pabūt Daugavpilī. Bet es domāju, ka labāk ir darīt nekā par to visu stāstīt, gan jau iedzīvotāji par to būs informēti un dzirdēs pēc jūsu radio raidījumiem.

— Paldies! Acīmredzot mēs tradīciju turpināsim un tiksimies pēc divām nedēļām. "Pusdienas" studijā bija Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

 

Pēc ieraksta "LV" diktofonā