Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Dievs bija iemīlējies, pasaulē laizdams Gauju" (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.05.1999., Nr. 159/160 (1619/1620) https://vestnesis.lv/ta/id/24440

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru prezidents: - preses konferencē vakar, 17.maijā (turpinājums)

Vēl šajā numurā

18.05.1999., Nr. 159/160 (1619/1620)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Dievs bija iemīlējies, pasaulē laizdams Gauju"

Redzēts, dzirdēts un uzņemts fotofilmā Gaujas plostnieku svētkos Strenčos 15.maijā

Turpinājums no 1.lpp.

Kokus tad pludinājuši no Gaujas augšteces caur Baltezera kanāla slūžām uz Baltezeru, uz Mīlgrāvi un pat pa jūru uz kokzāģētavām un kuģiem. Par trīs nedēļu darbu, nogādājot plostus no Strenčiem līdz Baltezeram, maksāja 160 latus. "Varēja ieiet Rīgas veikalā, apģērbties kā kungs no galvas līdz kājām, iedzert ceļakāju krogā, un tad vēl palika nauda ceļam līdz Strenčiem," — tā atceras Ārijs Luziks, plostnieks ar divdesmit piecu gadu stāžu uz ūdeņiem.

Strenči — Gaujas plostnieku galvaspilsēta

Strenči no neliela ciematiņa pagājušā gadsimta beigās līdz pilsētai 1928.gadā izauga galvenokārt kā kokmateriālu pārkraušanas centrs. Pašreizējā pilsētas domes priekšsēdētāja Velga Graumane uzskata, ka Strenču mežrūpniecības saimniecība un psihiatriskā slimnīca dod darbu daudziem no divi tūkstošiem mazpilsētiņas iedzīvotāju. Bezdarba procents — septiņi, ievērojami mazāks nekā caurmērā Latvijā. Atvērta jauna degvielas uzpildes stacija, veikali, uzbūvēta moderna skolas ēka, kas no pamatskolas pārtaps par vidusskolu. Arī kultūras dzīve uzplaukst. Jau piekto gadu augustā notiks pilsētas svētki, būs bērnu svētki, darbojas koris, divi deju kolektīvi, pūtēju orķestris, teātris. Arī plostnieku svētki, kas notiek otro gadu, kļūs arvien interesantāki. Par tiem stāsta pats idejas autors Strenču virsmežniecības virsmežzinis Mārtiņš Gaigals:

— Esmu mežinieks, un Gauja un koku pludināšana ir ar mežu saistītas lietas. Man nepatīk, ka Strenčus uztver tikai ar domu par psihiatrisko slimnīcu. Vēlētos, lai šī pilsētiņa pie Gaujas kļūtu slavena kā sena plostnieku mājvieta, kā tūrisma citadele, tāpēc uzsākām rīkot plostnieku svētkus un vākt līdzekļus piemineklim "Gaujas plostnieks", kura maketu jau izgatavojis kokgriezējs Guntis Priedīte.

Veiksmīgu mednieku un tūrisma novads

Gaujas plostnieku svētku ietvaros rīkotajā aļņu ragu trofeju izstādē tika pieņemtas tās trofejas, kas iegūtas pašreizējā Strenču virsmežniecības teritorijā. Vērtēšanā, kas notika pēc Vispasaules medību un medījamo dzīvnieku aizsardzības padomes noteikumiem eksperta Jāņa Censoņa vadībā uzvarēja un sudraba medaļa tika piešķirta Gunāra Kugas Vijciema mežniecībā nošautā aļņa ragiem. Kādreizējais Latvijas čempions riteņbraukšanā Gunārs Kuga ir veiksmīgs arī medību sportā, jo viņam pieder pasaules izstādē zelta godalgu ieguvušie vilka ilkņi un līdzīgas vērtības lūša galvaskauss, bet viņa atpūtas bāzē "Dravnieki" var lieliski apvienot atpūtu, sportu un izziņas uzkrāšanu par Latvijas dabu, senām kulta vietām, uzņemt enerģiju Vijciema enerģijas bedrēs.

No veco plostnieku stāstiem

Aiz nākamā līkuma

"Dzīve ir kā upe — mēs nezinām, kas būs aiz nākamā līkuma." Tāds moto ir Gaujas nacionālā parka dabas aizsardzības inspektora Māra Mitrevica stāstam par savām jaunības dienu plostnieka gaitām.

Ja jaunam lauku spēka mitriķim nepieciešama nauda un uz Gaujas tā ir, vajag tikai ar ķeksi bakstīt baļķus, un nauda nāks. Apģērba gabals mazs "trīsstūrītis", saule un ūdens — nu lieliski! Bet maiņas beigās vakarā jūties kā salauzts, riebjas baļķi, saule, galīgi riebjas ūdens un citreiz tik skaistie Gaujas krasti. Gribas tikai ēst un gulēt. Bet, ielienot barakā — būdā uz plosta, sākas kauja ar odiem. Māris Mitrevics neslēpj, ka vēl viena kauja jaunam puisim bija jāiztur ar vīriem, jo tikpat gara kā viņu sietie plosti bija arī "plostošana". Vecie vīri zināja sacīt, ka, tuvojoties Baltezeram, plostnieki esot bijuši pilnīgi kaili, jo drēbes ūdeņos nopūstot, bet naudu sabāžot pudelēs.

Māris Mitrevics uzvarēja arī šo kauju, un viņš dzīvē veica līkumu aiz līkuma, kļūstot par autoritāti jaunajiem dabas mīlestībā un saudzēšanā, orientēšanās sportā, slēpošanā, ūdenstūrismā... Un Māris meta izaicinājumu jaunākajiem puišiem arī šajos plostnieku svētkos.

"Kumbris", "malacis" un Jānis ar vijoli

Plostnieku sarunvalodu atveda Daugavas amata brāļi. "Korņiks" bija plosta vecākais, tāds kā kapteinis. Ja kāds viņam neklausīja, to nekavējoties varēja sūtīt malā, vietā gribētāju netrūka. Viņa palīgu sauca par "malaci", tas parasti rīkojās ap garo vadairi plosta priekšgalā. Otrs airis resnā pamatbaļķī — kumbrā — iestiprināts, atradās plosta pakaļgalā. Plosts sastāvēja no plenēm — baļķu sakopojumiem — no plenes malējiem baļķiem un šķērskokiem, kur tie piesieti.

Vidēji vienā plostā bija 14–16 plenes, reti 20 un vairāk. Baļķus sēja ar zeili — daudzu tievu stiepļu savijumu, kuras karsēja ugunskuros, lai taptu mīkstākas. Cara laikā, dažviet arī pirmskara Latvijā, siešanai izmantoja kārklu klūgas vai raudošo bērzu zarus, iepriekš mērcējot un sutinot. "Pie laba ūdens un veiksmes" dienā ar plostu varēja nobraukt līdz 50 km. Pirmskara Latvijā ūdens zābaki maksāja ap Ls 50, ne katrs to varēja atļauties. Gumijas zābaki parādījās vēlāk. Plostnieki dzīvoja uz plosta būdiņās vai pārnakšņoja kāda Gaujmalas saimnieka klētiņā, parastais ēdiens — rudzu maize ar speķi vai zivis, piedzerot avenāju tēju.

Pa Gauju laida lejā arī vaļējus baļķus, no ragates uz ragati. Ragates bija mākslīgi baļķu aizsprosti, izmantojot salas vai asus līkumus.

Liepiņtēvs atcerējās arī Zariņu Jāni, kas ņēmis līdzi uz plosta vijoli. Agrāk plostus sējuši Gaujas augštecē Igaunijā. Jānis, gribēdams iepriecināt igauņu meitenes, sācis tām spēlēt serenādi. Plosts gājis savā gaitā, Jānis spēlēdams pamazām pārvietojies uz plosta pakaļgalu, lai būtu pretī savām klausītājām krastā. Tad izlēcis uz saliņas. Kad koncerts beidzies, plosts jau bijis gabalā. Nu Jānis pa krastu meties tam pakaļ un līdz kaklam ūdenī, vijoli augstu turēdams, bridis līdz plostam. Igaunietes smējušās un aplaudējušas.

"Korņiks" Luziks atceras

Kad Gaujas plostnieku svētkos vajadzēja siet plostus un kuģot no Spicu tilta līdz Strenčiem, Mārtiņš Gaigals par korņiku izvēlējās Āriju Luziku, savulaik plostus stūrējušu pa Salacu, Sedu, Gauju, Burtnieku ezeru un pat Vidzemes jūrmalu. Luziks kā sešpadsmitgadīgs zēns uzkāpa uz plosta 1943. gadā un kuģoja līdz 1968. Luziks atceras un salīdzina:

— Plostojot pāri Burtniekam, pārtikām tikai no zivīm, jo ezers ar to mantu bija ļoti bagāts. Savukārt gar Vidzemes jūrmalu ar kuģīti vilka plostus no Salacgrīvas uz Sloku vai Mīlgrāvi. Gadījās, ka uznāca pūtiens. Kuģītis mūs vairs nevarēja noturēt un palaida. Mēs gājām uz akmeņiem, ka brakšķēja vien. Nācās siet no jauna. Dažreiz vajadzēja pamest plostu, jo to pūta uz Zviedriju. Nebija viegli — reimatisms un kuņģa slimības no vienveidīgās barības, parastās plostnieku amata kaites.

Gauja un Seda tagad ir mežonīgas. No krastiem sagāzušies koki un barikādes savāc visādas drazas. Uz tām zalkši ka mudž. Lai tiktu līdz Strenčiem, nācās pamatīgi pastrādāt ar "Husqvarnu". Agrāk regulāri upes iztīrīja plostnieki, bet tagad par to neviens nerūpējas. Kā zināms, nogrimušie baļķi nepūst. Kāpēc pārtrauca koku pludināšanu 1972. gadā? Ne jau lētāk vest pa šoseju, bet uzskatīja, ka tā piesārņojot upes. Viszinošs krievs Tihanovičs — toreizējā pludināšanas kantora priekšnieks — gribēja mūs, vecos latviešu plostniekus, mācīt kā pludināt kokus. Augštecē palaida brīvus nesasietus baļķus, citreiz 18 bērzu plenes. Visa Gauja bija pilna apsusušu baļķu, bet no bērzu plenēm tikai viena nopeldēja līdz Strenčiem.

Kā "velni" bēra Gauju ciet

Bet plostnieku dinastijas pārstāvis Dainis Sebris, nenoņemot kaklasaiti, visiem uzskatāmi pierādīja, ka četrdesmit gadu pārtraukums nav deldējis plostnieka iemaņas, braucot uz noglumējuša baļķa. Stāsta par Strenču plostnieku leģendu sauktais Dainis Sebris:

— Nāku no Ziemeļlatvijas, Gaujas augšgala pagasta Velēnas. Piecpadsmit gadu vecumā sāku braukt uz plostiem. Bijām pieci bērni ģimenē, un 1949. gadā kolhozā varēja badā nomirt. Esmu plostus pinis arī Aiviekstē un kuģojis pa Daugavu. Tā kā esmu dzimis un audzis pašā Gaujas malā, labi pārzināju ūdeņus. Pēc straumes, ūdens virpuļiem un ūdenszāļu spēles varēju pasacīt, kur labāk vadīt plostu. Uz plostiem brauca dažādi jauni cilvēki, bez dzeršanas jau neiztika, bet nebija gadījumu, ka no mūsu mugursomām pazustu kāda manta vai rublis. Esmu racis Gauju un kā velns ar akmeņiem bēris ciet. Rakt nācās pie Dūres tā saucamā Velnazara, kur vienmēr radās barikādes. Iztaisnojām Gauju, rokot ar lāpstām divus metrus dziļu un sešus platu gultni. Savukārt bērām ciet tur, kur Gauja sadalījās, apvijot salas. Uz salām uzsēdās baļķi, ja straume tecēja tiem pa abām pusēm. Plostnieku valodā "lauzt spriedumu" nozīmēja atbrīvot uz salām uzsēdušos baļķus. Smilšu sērēs sadzītos, krustu šķērsu sakrāvušos baļķus "lauzt" bija grūts darbs.

Arī Dainim Sebrim plostnieku rūdījums palīdzēja neklātienē iegūt augstāko inženiera izglītību, izaudzināt un izskolot bērnus un, kā viņš pats sacīja — mazliet mainīties, jo, kur nu tie gadi, kamēr vairs nelietojot plostnieku zāles — šņabi.

"Kurš ūdens tā būtu smējies,

ja to pasmeļ ar sauju?

Dievs bija iemīlējies,

pasaulē laizdams Gauju."

Tā rakstījis Ojārs Vācietis. Plostnieku svētkos dzirdēto un redzēto gribas pabeigt ar Māra Mitrevica vārdiem:

"Iedomājos savu sudrabaino plostnieka darbarīku, kas tagad bez kāta guļ manā čemodānā, un man kļūst mazliet skumji..."

Andris Kļaviņš,

plostnieku svētkos klātesot,

īpaši "Latvijas Vēstnesim"

P3.JPG (48806 BYTES)P4.JPG (42537 BYTES)
Pieminekļa "Gaujas plostnieks" maketa autors kokgriezējs Guntis Priedīte. Tāds, tikai desmit reizes lielāks būs piemineklis

P5.JPG (44702 BYTES)
Vecais plostnieks Dainis Sebris uz vaļēja baļķa jutās stabili un pat nebaidījās samērcēt svētku uzvalka kaklasaiti

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!