Vakar, 17. maijā, bija valsts svētki — Konstitūcijas diena

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Herberts Linders, Norvēģijas Karalistes ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

— Šajā dienā mēs svinam savas pirmās konstitūcijas pieņemšanu 1814. gadā. Mēs tolaik jau bijām kādus 435 gadus savienībā ar Dāniju, un 1814. gada 17. maijā tika pieņemta mūsu pirmā konstitūcija, kas deklarēja Norvēģijas neatkarību no Dānijas. Tā ka šogad šai konstitūcijai ir jau 185 gadi.

— Kā jūsu tauta svin savu Konstitūcijas dienu? Norvēģija ir monarhija un arī ļoti demokrātiska valsts.

— Jā, mūsu valsts ir parlamentāra monarhija. Taču šīs dienas svinēšanas tradīcijas kopš 1820. gada, kad sākām svinēt savu Konstitūcijas dienu, ir ļoti mainījušās. Tagad es teiktu, ka 17. maijs ir pirmām kārtām bērnu diena. Mēs šajā dienā nerīkojam militāras parādes, toties ikvienā Norvēģijas pilsētā notiek bērnu gājieni. Protams, lielākais gājiens ir Oslo, kur tas ilgst vairākas stundas. Bērni iet pa pilsētas galveno — Kārļa Johana — ielu. K.Johans bija viens no Zviedrijas karaļiem vēl pagājušajā gadsimtā. Norvēģi šo nosaukumu nav mainījuši, un es pieņemu, ka Norvēģija varbūt ir vienīgā valsts pasaulē, kur galvaspilsētas galvenā iela joprojām saucas citas valsts monarha vārdā. Pa šo centrālo ielu bērni dodas uz karaļa pili. Karaliskā ģimene sveic bērnus no pils balkona, un tā ir šo svētku kulminācija. Gājienā piedalās ļoti daudzi orķestri, tas arī ir šo svinību neiztrūkstošs elements. Vēl mūsu valsts svētki ir arī ģimenes svētki, kad sanāk kopā radi un draugi. Daudzi šajā dienā uzvelk tautastērpus. Tas piedod visam ļoti krāšņu noskaņu.

— Tāds iespaids, ka šie svētki ir visnotaļ neformāli.

— Jums taisnība, mēs šo dienu svinam neformāli. Bez armijas parādēm. Bez politiskām runām. Vienīgais varbūt formālais elements jeb vienīgie uniformās tērptie cilvēki šajā dienā ir karaliskā orķestra muzikanti.

— Vai Norvēģijā nekad nenotiek militāras parādes?

— Nekad.

— Kaut gan Norvēģija ir NATO dalībvalsts ar labu armiju?

— Jā, taču tā ir mūsu zemes tradīcija, kas laika gaitā nostiprinājusies. Protams, tā nebūt nav klusa diena — bērnu līksmās balsis jaucas ar orķestru skaņām. Tiesa, katrā pilsētā gan mērs saka tradicionālo 17. maija uzrunu, taču tā ir veltīta tieši šiem svētkiem.

— Kā Norvēģija šogad sagaidīja savus valsts svētkus? Cik man zināms, Norvēģijā valda labklājība un politiska stabilitāte.

— Ekonomiskā situācija mūsu valstī ir laba. Pazeminājies bezdarba līmenis, inflācija ir zema, krītas arī kredītu likmes. Ja jūs jautājat par politisko stāvokli, tad mums pašlaik ir mazākuma valdība.

— Līdzīgi kā Latvijā.

— Jā, situācija ir līdzīga. Mūsu parlamentā gan ir 165 deputāti. Taču valdības partijām kopā ir tikai 42 deputāti. Tā ka valdība vārda tiešā nozīmē uz reizi balsojumā ir atkarīga no deputātu vairākuma atbalsta katrā konkrētā gadījumā.

— Kā zināms, daudzu valstu tautsaimniecību negatīvi iespaidojusi ekonomiskā krīze Krievijā. Kā ir Norvēģijā? Jums taču, līdzīgi kā Latvijai, Krievija ir robežvalsts, kaut arī šī robeža ir pavisam īsa.

— Jā, mēs esam Krievijas robežvalsts. Taču domāju, ka Krievijas krīze ir atstājusi relatīvi mazu iespaidu uz Norvēģijas ekonomiku. Jo 70 procenti mūsu eksporta tiek nosūtīts uz Eiropas Savienības valstīm, un pavisam mazs mūsu eksporta procents ir uz Krieviju. Jā, protams, arī mēs izjūtam zināmu Krievijas krīzes ietekmi, taču tas ir relatīvi mazs. Mūsu ekonomiku gan ir skārusi naftas cenu krišanās pasaules tirgū — tā mums radījusi miljoniem dolāru lielus zaudējumus.

— Bet norvēģu dzīves līmeni tas nav iespaidojis. Kā jūs to spējāt nodrošināt?

— O, tas nebija viegli. Mums bija jāsper visai dramatiski soļi, pārskatot pērn savu valsts budžetu. Mums bija jāsamazina valsts izdevumi daudzās pozīcijās, valdībai tie bija patiešām dramatiski lēmumi. Valdībai vajadzēja iet uz daudziem kompromisiem ar opozīciju. Taču mūsu cilvēki dzīvo labi. Nupat es saņēmu jaunākos datus no Oslo, un tie ir visnotaļ zīmīgi. Līdz šim 1988. gads bija norvēģiem pats intensīvākais iepirkšanās gads kopš Otrā pasaules kara beigām. Jaunākie dati rāda, ka norvēģi tagad iepērkas vēl intensīvāk. Tas neapšaubāmi rāda, ka cilvēki dzīvo labi.

— Kā jūs, vēstnieka kungs, vērtējat mūsu valstu divpusējās attiecības?

— Domāju, ka tās ir teicamas. Mums ir laba sadarbība daudzās nozarēs, īpaši kultūrā un izglītībā. Ļoti labi kontakti ir starp mūsu valdībām. Un, protams, ļoti laba ir mūsu ekonomiskā sadarbība. Norvēģijas investīcijas Latvijā joprojām pieaug. Raksturīgs piemērs tam ir fakts, ka šonedēļ Rīgā savu misiju atvērs Norvēģijas Tirdzniecības padome.

— Spilgts akcents mūsu valstu divpusējās attiecībās bija Norvēģijas karaļpāra oficiālā vizīte Latvijā pērnvasar.

— Ziniet, mūsu karalis un karaliene Latvijā guva ārkārtīgi labus, jaukus iespaidus — vēl tagad viņi ar siltiem vārdiem atceras šo pērnā gada vizīti. Īpaši ļoti sirsnīgo uzņemšanu Latvijā.

— Kā jūs, vēstnieka kungs, vērtējat Latvijas stratēģisko mērķi — iestāties NATO — un mūsu valsts virzību uz šo mērķi?

— Norvēģija vienmēr ir atbalstījusi šo Latvijas vēlmi, un šo atbalstu mūsu valsts arī turpinās. Kā jūs zināt, mēs arī atbalstām konkrētas programmas jūsu Nacionālo bruņoto spēku attīstīšanai, tas jums palīdzēs labāk sagatavoties iestājai NATO.

— Kā jūs vērtējat NATO Vašingtonas sanāksmi — Latvijas virzības kontekstā?

— Es domāju, sanāksmes rezultāti jums ir ļoti labvēlīgi. Latvija, tāpat kā abas pārējās Baltijas valstis, tika nosauktas kā NATO kandidātvalstis. Tātad nav vairs jautājuma, vai Latvija tiks uzņemta. Jautājums ir vienīgi — kad.

— Jums vēstnieka kungs, šie ir pirmie Norvēģijas valsts svētki Rīgā, jo savu akreditācijas vēstuli mūsu Valsts prezidentam jūs iesniedzāt tikai martā. Kā esat iejuties mūsu valstī?

— Pie jums es jūtos ļoti labi. Rīga ir brīnišķīga pilsēta. Un tagad, pavasarī, kad viss zied un zaļo, Rīga kļūst ar katru dienu jo brīnišķīgāka. Jūsu galvaspilsēta uz mani ir atstājusi dziļu iespaidu.

— Pēc izglītības jūs esat filologs.

— Jā, es esmu studējis modernās valodas Oslo universitātē. Bet Ārlietu ministrijā sāku strādāt 1972. gadā. Ja jūs man tagad jautātu, kāpēc es, filologs pēc izglītības, izvēlējos diplomātiju, man laikam būtu jāatbild — tāpēc, ka mani interesēja starptautiskās attiecības. Savu diplomāta karjeru es sāku Meksikā. Pēc tam strādāju mūsu vēstniecībā Belgradā, tas bija vēl 70. gados. Esmu strādājis arī Berlīnē un Stokholmā. Pēc tam biju Norvēģijas vēstnieks Brazīlijā. Tad daži gadi Ārlietu ministrijā Oslo. Un tagad esmu ļoti laimīgs, ka varu būt vēstnieks Latvijā.

— Kas jums dod šo pamatu teikt, ka esat laimīgs pārstāvēt savu valsti Latvijā?

— Tas, ka mūsu valstu divpusējām attiecībām ir ļoti dziļš saturs.

— Taču šis dziļais saturs nozīmē arī ļoti intensīvu darbu.

— Jums taisnība. Taču to es arī ar prieku daru. Protams, mūsu vēstniecībai ir ļoti daudz darba. Taču tas ir patīkams darbs.

— Vai Rīgā jūs esat ar ģimeni?

— Es šeit esmu kopā ar sievu. Mums ir divi pieauguši bērni, bet viņi nav ar mums. Dēls ir sinologs un pašlaik papildinās Pekinā. Meita dzīvo Oslo, kur nupat beidza studijas. Viņa bija izvēlējusies iet manu ceļu, studēja modernās valodas un tagad strādā ceļojumu biznesa nozarē.

— Kā Latvijā jūtas jūsu kundze?

— Ļoti labi. Viņai patīk arhitektūra, un Rīga šajā ziņā ir lieliska vieta dzīvošanai — tik dažāda arhitektūra.

— Kā jūs pavadāt savu brīvo laiku Rīgā?

— Taisnību sakot, man nav pārāk daudz brīvā laika, jo, kā jau teicu, es daudz strādāju. Ko es daru? Cenšos mācīties latviešu valodu, kaut tas ir visai grūti. Man arī ļoti patīk staigāt kājām, un pastaigas ir arī vislabākais veids, kā iepazīt pilsētu, kurā esi ieradies un strādā.

— Ko jūs gribētu novēlēt mūsu lasītājiem un visai Latvijas tautai?

— Es ceru, ka latvieši arī turpmāk tikpat atzinīgi vērtēs sadarbību ar Norvēģiju. Es jūsu tautai novēlu patiesus panākumus savas valsts attīstībā. Un vēl es gribu novēlēt, lai laba sadarbība būtu ne vien starp mūsu valdībām, bet arī starp norvēģu un latviešu tautām.

Jānis Ūdris,

"Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktors

Vēstnieka foto no "LV " arhīva