Vēstules

Eiropa mūs nesapratīs

(Saeimas dok.nr. 591d.)

Pēdējo nedēļu laikā sabiedrību satraukusi informācija par Latvijas Medicīnas akadēmijas (Rīgas Stradiņa universitātes) P.Stradiņa klīniskās slimnīcas un Bērnu slimnīcas likteni. Labklājības ministrijas izteiktā kategoriskā prasība par slimnīcu atdalīšanu no augstskolas un pārveidi par uzņēmējsabiedrībām kā obligāts priekšnosacījums tālākai slimnīcu attīstības finansēšanai ir izraisījusi vētrainu reakciju mediķu aprindās.

Vieni, akli uzklausot solījumus par lielu finansiālu līdzekļu piesaisti investīciju un kredītu veidā, cer uz strauju savas medicīnas nozares uzplaukumu, nedomājot, ka uzņēmējsabiedrībai iegūtie kredītlīdzekļi pašiem ir jāatpelna un jaatdod. Šie cilvēki sapņo par lielu naudu, ignorējot attīstības būtiskākās sastāvdaļas — cilvēku resursus, izglītību un zinātni.

Otrie, pie kuriem piederam arī mēs, kategoriski iebilst pret slimnīcu atdalīšanu no AML (RSU). Eiropā, Amerikā u.c. lepojas ar gadu simtu tradīcijām bagātām universitāšu klīnikām. Tur strādā valsts labākie ārsti, tiek koncentrēta jaunākā aparatūra, ieviestas progresīvākās pacientu ārstēšanas metodes, vienlaikus veicot jauno mediķu sagatavošanu, nacionālos un starptautiskos pētījumus medicīnā.

Ne velti šādu klīniku pacientu vidū ir gan valsts augstākās amatpersonas, gan ierindas cilvēki. Ārstēšanu šajās slimnīcās nenosaka pacientu maka biezums. Universitāšu klīnikās ārstējas slimnieki gan ar ļoti retām un sarežģītām slimībām, gan ar biežāk sastopamām slimībām, kuru ārstēšana ne vienmēr ir ekonomiski izdevīga.

Kā rāda pašreizējo medicīnas uzņēmējsabiedrību pārveide, neviena no tām ar medicīnisko aprūpi negūst peļņu, jo līkumo starp lieliem iekavētiem parādiem, algu aizturi un skaitliski lielām darbinieku atlaišanām.

Latvijas neatkarības gados simtiem mediķu, stažējoties ārvalstīs, paši ir pārliecinājušies par universitāšu klīnikas modeļa efektivitāti. Arī mēs, atkārtoti strādājot gan Eiropas, gan Amerikas vadošajās klīnikās, iepazīstoties ar to darbības virzieniem, diskutējot ar ārvalstu vadošajiem speciālistiem, esam pārliecinājušies par šī modeļa lietderīgumu arī Latvijā.

Padomju laikā medicīnisko izglītību un zinātni centās mākslīgi nošķirt no praktiskās medicīnas. Lai gan katedras atradās slimnīcās, tomēr īsta sadarbība starp kolēģiem neizveidojās, jo katrs pārstāvēja citu iestādi. Nereti izveidojās nevajadzīga spriedze starp tā saucamajiem "praktiķiem" un akadēmisko personālu, no kuras galvenokārt cieta pacienti.

Sekojot ārvalstu ekspertu ieteikumiem un mediķu personīgajai pieredzei, 1995.gadā ar valdības lēmumu divas lielākās un akadēmiskām tradīcijām bagātākās slimnīcas — P.Stradiņa klīniskā slimnīca un Valsts bērnu klīniskā slimnīca tika pārveidotas par Latvijas Medicīnas akadēmijas klīnikām. Pagājuši tikai nepilni 4 gadi, un par spīti daudzajiem šķēršļiem un ekonomiskām grūtībām, kuras radījis Labklājības ministrijas nepietiekamais finansējums, slimnīcas strādā bez parādiem un attīstās. Par to liecina nemitīgais pacientu pieplūdums, labi ārstēšanas rezultāti un slimnieku atzinība. Vislielākais gandarījums ir tas, ka gan P.Stradiņa slimnīca gan Bērnu slimnīca ir īstas tautas slimnīcas, kur bieži vien slimnieks saņem veselībai un dzīvībai izšķirošo palīdzību. Slimnīcās izveidota stabila dažādu profila klīniku struktūra, kur praktisko ārstu, akadēmiskā personāla un zinātnieku kopdarbība nodrošina ne tikai slimnieku ārstēšanu, bet arī jaunāko tehnoloģiju ieviešanu, mediķu sagatavošanu un pētniecību. Mūsu ārstu un medmāsu zināšanas ir augsti novērtētas starptautiskā līmenī. Arvien biežāk mūsu kolēģi ar nopietniem, zinātniski pamatotiem ziņojumiem piedalās Eiropas un pasaules kongresos, gūstot starptautisku atzinību. Pateicoties universitātes klīnikas modelim, arvien biežāk ir aicinājumi piedalīties starptautiskos pētniecības projektos, lasīt lekcijas ārvalstīs, kā arī kolēģi no ārvalstīm uzskata par godu apmeklēt mūsu klīnikas. Pamazām mēs ieejam Eiropā, tuvojamies tur pieņemtajiem standartiem.

AML (RSU) klīniku nepieciešamība un efektivitāte ir pārliecinoša. Tāpēc loģiski rodas jautājums, kam un kāpēc ir izdevīgi šo modeli izjaukt, vienlaikus diskreditējot Latvijas medicīnu, izglītību un zinātni starptautiski. Vai tiešām Labklājības ministrijai valsts virzība uz Eiropu un Latvijas tēls pasaulē ir vienaldzīgi? Vai Latvijas pacientiem ir izdevīga sašķelta un savstarpēji naidīga medicīnas sabiedrība?

Mēs aicinām Labklājības ministriju atteikties no politiskām spēlēm, personīgām ambīcijām, simpātijām un antipātijām, jo runa ir par cilvēka dzīves pamatvērtībām — veselību un izglītību, kas nedrīkst kļūt par peļņas avotu.

Universitātes klīnikas šodienas apstākļos nav savienojamas ar uzņēmējsabiedrības statusu, kura galvenais uzdevums ir naudas peļņa.

Protams, ka Latvija atkal var izcelties, izgudrojot jaunu divriteni medicīnas aprūpē un izglītībā. Bet vienīgi, kungi, jājautā vai Eiropa sapratīs...

LZA īstenais loceklis, kardioķirurgs, prof. Jānis Volokolakovs

LZA īstenais loceklis, traumatologs, prof. Viktors Kalnbērzs

LZA īstenais loceklis, terapeits, prof. Jūlijs Anšelevičs

LZA goda loceklis, ķirurgs, prof. Ēvalds Ezerietis

LZA goda loceklis, gastroenterologs, prof. Nikolajs Skuja

LZA korespondētājloceklis, ķirurgs, prof. Jānis Gardovskis

Darba un vides veselības instit.direktore, prof. Maija Eglīte

Terapeits, prof. Anatolijs Daņilāns

Kardioķirurgs, prof. Romāns Lācis

Rīgā 12.05.1999 Otolaringologs, asoc.prof. Jānis Sokolovs