"Latvijas ekonomikas ministrs atlaists"

"Aftenposten"

— 99.05.14.

Latvijas premjerministrs ir atlaidis agrāko Varner darbinieku Ainaru Šleseru no ekonomikas ministra amata.

29 gadus vecajam Ainaram Šleseram vajadzēja izvēlēties, vai iesniegt atlūgumu vai sagaidīt atlaišanu pēdējās nedēļas laikā, kā to bija teicis premjers Vilis Krištopāns. Tas beidzās ar to, ka ministrs tika atlaists. Daudzi šaubīgi grozīja galvas jau tad, kad pirms pusgada Šleseru nosauca par Ekonomikas ministru. Bet viņa jaunajai partijai, kura tā arī saucas - Jaunā partija - bija svarīgi iekļūt koalīcijā. Šlesers politikā ir jaunienācējs, un, neskatoties uz to, ka viņam ir bijuši labi panākumi uzņēmējdarbībā, cita starpā esot Varner darbiniekam un Varner Baltica līdzīpašniekam, pēc visa spriežot, izskatās, ka viņš nebija pietiekoši labs politiķis.

Šlesers, pēc Krištopāna teiktā, ir slikti strādājis, arī privatizācijas process ir bijis ļoti lēns.

Jautājums patreiz ir, kas notiks ar koalīcijas valdību, ja Jaunā partija izstāsies no koalīcijas. Valdība sastāv patreiz no premjera partijas Latvijas Ceļš un nacionālās Tēvzemei un Brīvībai partijas. Bez Jaunās partijas koalīcijas valdībai vajadzētu cerēt uz sociāldemokrātu palīdzību. Šī partija ir atbalstījusi valdības politikas kursu kopš sociāldemokrātu pārstāvis ir zemkopības ministra amatā. Lielā opozīcijas partija - Tautas partija, kurai parlamentā ir 24 no 100 vietām, izskatās, ka vēlas "zvejot samaisītajos ūdeņos" un radīt valdības krīzi.

Pērs Nordrums

"Baltija jāuzņem Eiropas Savienībā"

"Sųndagsavisen"

— 99.05.16.

Ārlietu ministrs vēlas mainīt ES paplašināšanās plānu - tā, lai visas trīs Baltijas valstis tiktu uzņemtas vienlaikus.

Dānijas valdība grib strādāt pie tā, lai, Eiropas Savienībai tuvāko gadu laikā paplašinoties uz Centrālo un Austrumeiropu, visas Baltijas valstis - Igaunija, Latvija un Lietuva - būtu iekļautas pirmajā uzņemšanas kārtā.

To intervijā "Sųndagsavisen" apgalvo Nilss Helvegs Petersens. Ārlietu ministrs tagadējās situācijas gaismā pauž uzskatu, ka, domājot par Eiropas stabilitāti nākotnē, esošie uzņemšanas plāni ES ir jāmaina.

No Baltijas valstīm pagaidām tikai Igaunijai izdevies izlīst caur ES adatas aci un kopā ar Ungāriju, Poliju, Čehiju, Slovēniju un Kipru iekļūt pirmajā uzņemšanas kārtā. Šādu lēmumu ES pieņēma 1997. gadā.

"Mēs ceram, ka galotņu tikšanās laikā Helsinkos 1999. gada decembrī tiks pieņemts lēmums par vairāku citu valstu pievienošanos pirmajai grupai. Latvija, Lietuva un Slovākija ir pietiekami labas kandidātes, kas būtu pelnījušas sēsties pie sarunu galda."

Jespers Vinds Jensens

"Lietuvas politiku vadīs pilots"

"Die Welt"

— 99.05.17.

Premjera amatam nominēs Viļņas mēru. Valdības krīze novērsta.

Stokholma

. Šķiet, ka Lietuvā ir novērstas ilgstošas valdības krīzes briesmas. Pēc tam, kad ministru prezidents Ģedimins Vagnoris sekoja prezidenta Valda Adamkusa aicinājumam un paziņoja par atkāpšanos, viņš sākumā draudēja, ka viņa Konservatīvā partija neakceptēs pēcteci no savām rindām.

Acīmredzot, lielākā frakcijas daļa tomēr nedomā tāpat kā viņš, un Adamkus ieteikto konservatīvo Viļņas mēru Rolandu Paksu (42) šonedēļ var ievēlēt par valdības vadītāju. Mērs pieder pie Konservatīvās partijas nozīmīgākajiem cilvēkiem. Taču viņa uzstāšanās iespaidīgas drīzāk ir viņa atturības dēļ.

"Viņš runā maz, taču pasaka daudz," tā viņu apraksta kāds augsts ierēdnis. Un pats Paksu, kuru galvaspilsētas mēra amatā ievēlēja 1997. gada aprīlī, pats sevi "vispirms uzskata par lidotāju un tikai tad par politiķi". Inženieris ir lidošanas sporta entuziasts un izmanto katru izdevību, lai ņemtu rokās lidmašīnas stūri. Viņa valdības programma diez vai atšķirsies no iepriekšējās. Galu galā, kā saka Viļņā, prezidents nekritizēja valdības politiku, bet līdzšinējā ministru prezidenta "autoritāro uzstāšanos".

Lietuvas politikas principi ir skaidri: tās mērķis ir līdzdalība NATO un ES. Te pieder arī tirgus ekonomikas ieviešana, privatizācijas turpināšana, kā arī labas attiecības ar kaimiņvalstīm, arī ar Krieviju un Baltkrieviju. Tas saskan ar prezidenta priekšstatiem, kuram, saskaņā ar konstitūciju, ir spēcīgas pozīcijas ārpolitiskajos jautājumos.

Krīze sākās, kad prezidents aprīļa vidū paziņoja, ka vairs neuzticas ministru prezidentam, kurš "nav spējīgs konstruktīvi pildīt savus pienākumus". Izraisījās neliels personiskais karš. Runa bija par Revīzijas pārvaldes un par Patērētāju aizsardzības virsuzraudzības dienesta vadību. Nākošā strīdus joma bija enerģijas politika.

Pēc tam, kad Vagnoris pirms divām nedēļām atkāpās, prezidents par premjerministra vietas izpildītāju iecēla populāro sociālo un darba lietu ministri Irēnu Degutieni. Taču Degutienes kundze nevēlējās uz ilgu laiku palikt šajā amatā. Tāpēc līdzšinējais ārlietu ministrs un Kristīgo demokrātru partijas vadītājs Alģirds Saudargs aicināja konservatīvos aktīvi līdzdarboties krīzes atrisināšanā, pretējā gadījumā vajadzēšot meklēt citu partneri.

Acīmredzot, izšķirošā tomēr bija iekšējā cīņa par varu Konservatīvajā partijā starp Vagnori un partijas priekšsēdētāju un parlamenta prezidentu Vitautu Landsberģi. Viņš neakceptēja blokādi un mobilizēja frakcijā savus piekritējus. Plaisa partijā skaidri parādījās konservatīvo deputātu balsojuma laikā.

Pēc tam prezidents parlamentam kā kandidātu varēja nosaukt Rolandu Paksu (Konservatīvā partija), kuram tagad ir jāizstrādā valdības programma un jāsastāda ministru kabinets. Viļņā gandrīz neviens nešaubās par to, ka parlaments, kurā konservatīvajiem ar 68 balsīm no 138, kopā ar 13 koalīcijas partneru, kristīgo demokrātu, mandātiem, ir vairākums, izteiks viņam uzticību. Iespējams, ka apmēram 20 Vagnora piekritēju balsos pret viņu, vai arī atturēsies, tomēr vienlaicīgi atbalstu viņam ir apsolījusi arī Centra partija.

Paksas ir licis noprast, ka iecels jaunu ekonomikas ministru. Valda uzskats, ka līdzšinējais ministrs Vincs Babiļus nav attaisnojis uz viņu liktās cerības. Kristīgie demokrāti, kuri ir par patreizējās koalīcijas turpināšanu, paturēs valdībā līdzšinējos posteņus - ārlietu un aizsardzības ministru amatus. Nav izslēgts arī trešais resors.

Rainers Gatermans

"Notiks diskusijas par Baltijas valstīm"

"Dagens Industri"

— 99.05.15.

Kopenhāgena. NATO ģenerālsekretārs Havjers Solana ir iekļauts runātāju sarakstā ar ievērojamām personām pārpilnā konferencē par tautsaimniecību un attīstību Baltijas valstīs, kas svētdien sāksies Kopenhāgenā.

Havjers Solana saprotamu iemeslu dēļ ir atteicies piedalīties, taču viņa vārds liecina par šī pasākuma augsto līmeni.

Visnozīmīgākās personas, kuras ir kompetentas Baltijas valstu jautājumos, divas dienas spriedīs par ieguldījumiem, drošību un kultūru Baltijas valstīs.

Runātāju sarakstā citu starpā ir Igaunijas prezidents Lennarts Meri, Zviedrijas tirdzniecības ministrs Leifs Pagrockis, Dānijas ekonomikas ministre Pia Gjellerupa, Nokia izpilddirektors Stefans Vidomskis, Vattenfall izpilddirektors Karls-Ēriks Nīkvists, Ivo-Neste grupas izpilddirektors Jāko Ihamuotila, kā arī Peters Vallenbergs. Klāt būs arī uzņēmumu IBM, Microsoft, ABB un investīciju bankas Goldman Sachs vadības pārstāvji.

Havjeru Solanu, kurš ir aizņemts ar karu Balkānos, aizvietos viņa padomdevējs Centrālās un Austrumeiropas jautājumos Kristofers Donelijs.

Konferenci organizē tā sauktā bezpeļņas organizācija Baltic Development Forum kopā ar Zviedrijas Ārlietu ministriju un Dānijas Ekonomikas ministriku kā galvenajiem sponsoriem. Tās priekšsēdis ir Dānijas bijušais ārlietu ministrs Ufe Elemans-Jensens.

Līdzekļus Baltic Development Forum piešķir arī privātuzņēmumi, to starpā SAS, konsultantu uzņēmums Price Waterhouse, Danisco, Telia, Ericsson un pārtikas produktu gigants Unilever, kā arī cigarešu ražošanas uzņēmums House of Prince.

"Atklāj Baltijas celtniecības centru"

"Dagens Industri"

— 99.05.15.

Rīga. NCC Industri Latvia SIA

paredz strauju attīstību Latvijā.

Betona pārdošana 1999. gadā divkāršosies, salīdzinot ar 1998. gadu, un sasniegs 1 miljonu latu. Uzņēmums arī nodarbošoties ar Latvijā vēl neiepazītas jaunas celtniecības tehnikas reklamēšanu. Tas kļuva zināms preses konferencē, kas tika rīkota sakarā ar NCC Industri jaunā servisa jeb pakalpojumu centra atklāšanu Rīgā.

Šajā centrā ietilpst arī pilnīgi jauna betona fabrika, kurā strādā trīs cilvēki (ja klāt pieskaita laboratorijas tehniķi, kurš uzrauga kvalitāti, bet nepiedalās ražošanas procesā) un kas stundā saražo apmēram 66 kubikmetrus gatava betona maisījuma.

Latvijas meitas uzņēmuma izpilddirektors Jākobs Lalanders atgādināja, ka uzņēmums Latvijā sāka darboties mazāk nekā pirms diviem gadiem, kad NCC Industri 1997. gada beigās Ikšķilē nopirka betona fabriku.

Kopš tā laika NCC ir bijis galvenais betona piegādātajs vairākiem lieliem celtniecības projektiem, tostarp Skanska "Valdemāra centram", jaunai lielai automašīnu garāžai, ko būvē Latvijas uzņēmums Kalnozols, un viesnīcas Rīdzene atjaunošanas darbiem.

"Sajukums Krievijā"

"The Economist"

— 99.05.15./21.

Boriss Jeļcins atkal ir devies uzbrukumā. Ārpasaule nevar izdarīt neko citu, kā vien vērot no malas - un lūgt Dievu.

Ir grūti pat pasmaidīt par straujo, muļķīgo un acīmredzami atriebīgo prezidenta Borisa Jeļcina šīsnedēļas lēmumu atlaist premjerministru Jevgēņiju Primakovu. Ir tiesa, ka Primakovs neizrādījās nedz brīnumdaris, nedz arī drosmīgs reformators. Viņš izveicīgi sagādāja nepatikšanas Rietumiem pat tādā brīdī, kad Krievijas ekonomiskā un militārā vara turpināja izplēnēt. Taču viņu savās mājās respektēja un viņam visumā izdevās panākt zināmu stabilitātes periodu, kas deva atelpu Krievijai un līdz ar to nāca par labu arī visai pārējai pasaulei. Diplomātiskajos jautājumos viņš bija pieredzējis, skaidri domājošs un reižu reizēm pat saprātīgs. Ekonomiskajos jautājumos Primakovs nebija tik pārliecinošs, taču tomēr viņa astoņu mēnešu valdīšanas laikā Krievijas saimniecība nesagruva pilnībā, kā to viens otrs tika paredzējis.

Tagad pēc visa tā reāli kļūst juku laiki un pat asinsizliešanas, kā arī Krievijas nestiprās demokrātijas beigu iestāšanās iespējamība. Nav nekādas skaidrības, kurš beigu beigās nonāks vadībā. Konstitucionālā procedūra ir neskaidra. Nav iespējama nekāda vienprātība. Jeļcins droši vien novērsīs Krievijas parlamenta apakšpalātas - Domes - mēģinājumus atcelt viņu no amata, taču šie viņa centieni (kā tiek sagaidīts - ar Konstitucionālās un Augstākās tiesas tiesnešu atbalstu, kas pret prezidentu ir draudzīgi noskaņoti) padarīs vēl grūtāku prezidenta uzdevumu - pārliecināt saniknoto Domi par jauna premjerministra pieņemšanas nepieciešamību. Konstitucionālais sajukums, kas droši vien vilksies nedēļām, ja pat ne mēnešiem ilgi, varētu beigties ar Domes atlaišanu, pirmstermiņa vēlēšanu izsludināšanu, kuru rezultātā droši vien tiktu ievēlēts vēl agresīvāks un pilnīgi ne uz kādiem kompromisiem ar prezidentu nespējīgs jaunais parlaments.

Jeļcinam jau sen būtu vajadzējis atkāpties pašam: ir skaidri redzams, ka neaprēķināmais, straujais un viegli aizkaitināmais prezidents nespēj vadīt Krieviju. Ja vien viņš pirms termiņa neatkāpsies, tad pati labākā cerība ir, ka prezidents turpinās steberēt uz priekšu, ļaujot valdībai un premjerministram cīnīties pret totālu valsts sabrukumu laikā, kad politiskā uzmanība vispirms pievērsīsies decembrī paredzētajām parlamenta vēlēšanām un pēc tam - nākamajā vasarā paredzētajām prezidenta vēlēšanām. Līdz pat atlaišanai Primakovs šķita samērā piemērots uzdevumam - noturēt valsts milzīgo mašīnu vairāk vai mazāk uz ceļa. Katrā ziņā Jeļcina kandidāts pagaidu premjerministra amatam - Stepašins nekādā ziņā neiedveš lielāku uzticību: viņš ir apguvis Iekšlietu ministrijā valdošās metodes un morāli (Stepašins bija viens no vīriem, kas vadīja karu Čečenijā), kamēr Primakovu bija izskolojusi VDK.

Kādēļ tad Jeļcins spēra šo soli? Lai arī cik lielisks viņš nebija agrāk, graudams Padomju Savienību no iekšpuses, tomēr tagad rodas iespaids, ka viņa rīcību nenosaka vis vēlēšanās izdarīt labu Krievijai, bet gan centieni par katru cenu saglabāt savu varu. Vienīgais daudz maz racionālais skaidrojums Primakova atlaišanai ir Jeļcina neapmierinātība ar premjerministra relatīvi augsto popularitāti, ar viņa mērenajiem panākumiem, gāžot dažus no Jeļcina vismantkārīgākajiem drauģeļiem, kā arī ar to, ka Primakovs pēc gada varētu kļūt par tautas ievēlētu prezidentu.

Rodas iespaids, ka Krievijai dotajā brīdi palīdzēti nekādi nevar, tai ir jāļauj izvārīties pašai savā sulā. Premjerministru atlaišana ir kļuvusi par ikdienišķu pasākumu - Stepašins jau ir ceturtais nominētais kandidāts viena gada laikā. Krievijas finansu kolapss pagājušā gada augustā izraisīja tādus notikumus, kas radīja satricinājumus pat tik attālā reģionā kā Latīņamerika, tomēr lielākajai daļai Centrālās Eiropas un bijušās Padomju impērijas valstu izdevās noturēties kājās Krievijas vētras brāzmās. Ir grūti iedomāties, ka Krievija tagad vairs varētu kādam nodarīt lielus ekonomiskos postījumus.

Pat ja tas izrādītos kļūdaini, tomēr ārpusē esošie neko lielu nevar darīt, lai situāciju uzlabotu. Protams, Rietumiem būtu jāatsakās no uzskata, ka ar SVF naudas palīdzību vajadzētu atkal izpestīt Krieviju, par to pretī saņemot atbalstu Kosovas jautājumā. No naidīgi noskaņotās Domes pat Primakovs nespēja panākt SVF pašu minimālāko prasību izpildi jaunu kredītu saņemšanai - t.i. nodokļu un banku sistēmas sakārtošanu. Nav ticams, ka Stepašinam klāsies labāk.

Tomēr Krieviju nevar izolēt vai atteikties no tās. Tai vajadzētu kļūt par gaidītu partneri Rietumiem, jo īpaši jautājumā par Kosovu, jo tas būtu izdevīgi gan pašai Krievijai, gan arī visai apkārtējai pasaulei. Ar savām sarūsējušajām, bet vēl joprojām iespaidīgajām kodolraķetēm, ar savu teritoriju, kas aptver desmit laika zonas, ar savām spējām iebaidīt mazākos kaimiņus, ar potenciālo iespēju uzkurināt slāvisko nacionālismu pret NATO un Rietumiem pat pussabrukusī Krievija ir jāuztver nopietni.

Un tā tas arī notiks, ja vien Krievijai būs nopietni ņemama valdība. Bet kamēr Jeļcins atrodas pie varas, tā droši vien būs nepiepildāma cerība. Joprojām pastāv iespēja, ka viņu vismaz 200.gada vidū nomainīs Maskavas viltīgais, "draugu būšanas" kapitālismu atbalstošais mērs Jurijs Lužkovs vai arī Primakovs, vai, kaut arī tas ir mazāk iespējams, kašķīgais, bet visumā godīgākais bijušais ģenerālis Aleksandrs Ļebeds. Tāpat ir arī iespējams, ka parādīsies vēl kāds atbaidoši nacionālistiskāk noskaņots kandidāts. Sajukums, kuru šonedēļ radīja Jeļcins, taisni lej ūdeni uz šāda ekstrēmistu kandidāta dzirnavām.

"Jeļcina pēdējais pokers"

"Die Welt"

— 99.05.14.

Krievija virzās – vai pareizāk sakot – streipuļo uz nākošo lielāko politisko krīzi. Valstij tik smagā ekonomiskā stāvoklī un tik maz iepriecinošā ārpolitiskā vidē – vai arī tieši tāpēc – deputāti nevēlas atteikties no impīčmenta procesa, kuru daļēji vēlas arī Kremļa šefa demokrātiskie pretinieki.

Prezidents Jeļcins līdz ar, vismaz Krievijā visu augsti vērtētā, ministru preizdenta Jevgēņija Primakova atlaišanu pilnībā nonāca konfrontācijā ar nepielūdzamo parlamentu. Iemesls ir jāmeklē ne tikai Kremļa kunga impulsīvajā raksturā vien, kurš arī kā 68 gadus vecs hroniskais pacients mēģina piekopt barikāžu cīņu. Tam, kas pirmajā mirklī šķiet kā stūrgalvība, ir sava loģika: runa vairāk nekā jebkad agrāk ir par varas paturēšanu.

Reti kad Jeļcina pozīcijas ir bijušas tik vājas kā patreiz. Vēl pirms gada viņš varēja paļauties uz augstajām barjerām, kas konstitūcijā ir noteiktas prezidenta atcelšanai no amata. Pēc tam Federācijas padomē, kur teikšana ir no Maskavas budžeta atkarīgajiem gubernātoriem, priekšlikums droši vien tiktu noraidīts.

Taču provinces vīru simpātijas pret Jeļcinu ir zudušas. Atrodoties ekonomiskā sabrukuma priekšā, viņi meklē jaunu orientāciju. Viņi savu nākotni saista ar Lužkova vai Primakova vārdu, kuri popularitātes ziņā iedzīvotāju vidū jau sen ir apsteiguši valsts vadītāju. Kremlī dusmojas par to, ka grubernātori ir kļuvuši par neuzticamiem cilvēkiem, kuru rokās labāk ir nenodot lēmuma pieņemšanu par impīčmentu.

Tagad Jeļcins, līdz ar Primakova izsviešanu no amata, ir metis izaicinājumu parlamenta apakšpalātai: tā bija varas un kaujas gatavības demonstrēšana.

Protams, ka sazvērsetības teoriju netrūkst. Kā runā, šī lēmuma krustvecāki esot Jeļcina ģimenes draugs Valentīns Jumaševs un Jeļcina meita Tatjana. Tātad, nekur tālu nav jāmeklē arī Kremļa politikas pelēkā eminence Boriss Berezovskis, kuru ar abiem iepriekšminētajiem saista cieša draudzība.

Taču, tāpat kā vienmēr, ir jāšaubās par to, ka arī šoreiz Valsts Dome varētu piekāpties Kreļa spiedienam. Līdz parlamenta vēlēšanām decembrī ir tikai septiņi mēneši. Un ar iesāktu impīčmenta procesu draudošo apakšpalātas atlaišanu varē atlikt tikai uz četrām nedēļām.

Tā, protams, – no abām pusēm – ir spēle ar uguni. Šādā situācijā, kad nestabilitāte kļūst par ikdienas parādību, ieplānotā stratēģija uz šaha dēļa var neizdoties. Jau tagad lietišķāk domājošo politiķu, tādu kā Aleksandra Šohina un Vladimira Rižkova, aicinājumi abām pusēm rīkoties saskaņā ar konstitūciju, norāda uz divu veidu briesmām: kamēr komunisti varētu mēģināt draudošo pata situāciju aizpildīt ar masu protestiem, centra politiķi neizslēdz, ka Kremlis varētu reaģēt pielietojot spēku. Vēl ir dzīvas atmiņas par 1993. gada rudeni, kad Jeļcins savu varu lika aizsargāt ar tankiem un bija vismaz 100 nogalināto.

Līdz ar policijas ģenerāli Stepašinu Jeļcinam blakus ir nostājies cilvēks, kurš pieredzi lokālo nemieru apslāpēšanā ir guvis Karabahā, Abhāzijā un Čečenijā. Neatlaidība, ar kādu Kremļa šefs pēdējos 13 mēnešos ir turējies pie varas, dažiem novērotājie Maskavā liek izdarīt arī vēl citu pieņēmumu: iespējams, ka vēl taču nav teikts pēdējais vārds par galīgajām Jeļcina valdīšanas laika beigām. Konstitucionālā tiesa gan to izslēdza. Taču iegansts sprieduma koriģēšanai varētu atrasties.

Manfrēds Kvirings

"Ovācijas Jevgēņijam Primakovam"

"Die Welt"

— 99.05.14.

Vai bijušais premjers tagad izvirzīs savu kandidatūru prezidenta amatam?

Maskava

. To pirms viņa neviens Krievijas valdības vadītājs vēl nebija piedzīvojis. Citādi sastrīdējusies ministru komanda bija saliedēta un stāvot ar ovācijām apsveica Jevgēņiju Primakovu. Aizkustinājums bija manāms arī 69 gadus vecā premjera atvadu vārdos. Viņš pateicās par astoņos mēnešos paveikto darbu, lai beigās klusu un mierīgi aizietu.

Pavisam diplomātiski bijušais ārlietu ministrs neteica neviena ļauna vārda par cilvēku, kurš viņu regulāri bija atklāti pazemojis. "Pēc visa tā patreiz es jūtos daudz labāk," teica Primakovs un viņa vārdos bija jūtams atvieglojums. Slimīgi greizsirdīgam Borisam Jeļcinam visnepatīkamākie bija Primakova spīdošie aptauju rezultāti. 63% krievu uzticējās vīram ar smagajiem acu plakstiņiem, kurš atstāja tāda aparatčika iespaidu, kuram nav humora izjūtas. Kādreizējam tautas varonim Jeļcinam uzticas vairs tikai 3% iedzīvotāju. Kad masu mēdiji premjeru godāja kā nākamo Jeļcina pēcteci, Kremļa cara mērs bija pilns. Prezidenta atklātie atspēkojumi ("Par premjeru debatēts netiek") bija kā apstiprinājums runām par atlaišanu. Kad augsta ranga Kremļa darbinieki sāka runāt, ka "neaizstājamu valdības vadītāju" nav, premjera dienas bija skaitītas.

Lai gan Primakovs, būdams premjerministra amatā, nespēja uzrādīt ekonomiskus panākumus, krievi viņu uzskatīja par stabilitātes garantu. Viņš runāja viņiem pa prātam, kad apšaubīja tirgus ekonomikas dziedinošo spēku un pilsoņiem apsolīja vismaz nelielu Padomju Savienības gabaliņu. "Mērenais Brežņeva laika centrists, mērenais Gorbačova laika liberālis un mērenais Jeļcina laika patriots", kā viņu kādreiz raksturoja laikraksts "Itogi", labāk nekā jebkurš cits, ir spējis izturēt padomju un krievu vēstures pagriezienus.

Primakovs 1989. gadā nonāca līdz PSKP Centrālkomitejai un kļuva par Gorbačova padomnieku ārpolitikas jautājumos. Pēc neveiksmīgā puča 1991. gadā viņš kļuva par ārējā izlūkdienesta vadītāju, bet 1996. gadā par ārlietu ministru. Nav skaidrs, ko Primakovs darīs tagad. "Viņš tagad ir gandrīz vai spiests kandidēt uz prezidenta amatu," domā politologs Sergejs Markovs.

Jens Hartmans

"Dānija — nodokļu paradīze koncerniem"

"Metro"

— 99.05.17.

Viss liecina par to, ka Dānija kļūst par pasaulē populārāko nodokļu paradīzi, ne par matu neatpaliekot no Virdžīnu jeb Jaunavu, Antiļu un Bahamu salām.

Iemesls ir likuma grozījums, kas atceļ ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, raksta avīze Politiken. Pēc tam, kad Folketings gadu mijā atcēla visa veida ienākumu, kurus uzņēmumi ir guvuši ārzemēs, aplikšanu ar nodokļiem, Dānijas advokāti un revidenti ir gandrīz vai nokļuvuši ārzemju koncernu ielenkumā. Apmēram 200 ārvalstu akciju sabiedrības Dānijā ir nodibinājušas tā sauktās holdingsabiedrības, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas.

"Nodokļu likumiem būs tāda pati iedarbība kā cukurgraudam, kas pievilina kukaiņus", teica Dānijas augstākās nodokļu iestādes - Ligningsrādet - priekšsēdis profesors Ule Bjerns. Viņš aicina muitas un nodokļu pārvaldi pārbaudīt daudzās jaunās sabiedrības, lai tās netiktu izmantotas naudas atmazgāšanai.

"Korsikā apvienojas nacionālisti"

"Le Monde"

— 99.05.15.

Viena grupiņa pēc otras aiz tā paša saukļa četrpadsmit nacionālistu organizāciju pārstāvji Korsikas pilsētā Ajačo demonstrējuši savu vēlmi uzsākt samierināšanos, sapulcinot vairākus tūkstošus demonstrantu, lai pieprasītu Korsikas jautājuma politisku risinājumu.

Aktīvisti vai atbalstītāji, viņu bija apmēram divi tūkstoši, lai gan organizatori bija paredzējuši daudz vairāk. Nesot savu kopējo simbolu - karogu ar maura galvu - demonstrācija devās pāri Napolena laukumam. Demonstrācijā piedalījās visi galveno kustību un grupu līderi, kā arī bijušie lielie nacionālistu aktīvistu līderi. Pusotras stundas demonstrācija bez plakātiem un nekārtībām beidzās ar salas himnu un runu par Korsikas nācijas atjaunošanu. Vai Korsika beidzot kļūs par sava likteņa lēmēju - šis jautājums izskanēja skaļruņos Dimantu laukumā pēc virknes korsikāņu dziesmu. Runā, kura tikusi sacerēta jau šī gada janvārī, lai uzsāktu šo kopīgo soli, ne reizi netika pieminēti vārdi "autonomija" vai "neatkarība", bet tika runāts par to, kā "atjaunot korsikāņu tiesību sabiedrību" tautai, "kura nevēlas mirt". Galvenās frāzes šajā runā bija - "Mums nav jāuzklausa neviena pamācības attiecībā uz pilsonības izjūtu un morāli" un "Mēs pieprasām sev tiesības apstrīdēt jautājumus, kurus raksta valsts ar Francijas tiesību sistēmu"; "Mēs paredzam, ka pašreizējā Francijas republika izzudīs tāpat, kā izzuda Berlīnes mūris, tādēļ ka augstāko administrācijas skolu audzēkņi un aparatčiki izstrādā likumus, kas kalpo tikai viņu pašu interesēm, bet ne mūsējām".

Īsi pirms tam demonstranti bija gājuši tieši zem jaunā Korsikas prefekta Lakruā logiem, kurš šajā amatā vēl ir mazāk kā nedēļu - īstais laiks, lai sauktu: Francijas valsts - slepkava! un dziedādu komiskas dziesmiņas no filmas "Sentropezas žandarms". Bet retās policistu rindas lika vienam no organizatoriem teikt - šī ir jaunā Lakruā politika. "Pārāk bieži pret tautu izmanto armiju. Mēs vairs negribam nekādu ārkārtas stāvokli",saka kāda Korsikas iedzīvotāja. "Mēs netaisam demontrāciju kā pirms diviem gadiem par korsikāņu valodu, ņemt rokā vāli - tas nav risinājums", domā korsikāņi.

"Zaļo Bīlefeldes lēmums par Kosovu

apgrūtina koalīciju"

"Die Welt"

— 99.05.17.

Federālā kanclera Šrēdera brīdinājums. Radke pieprasa "izdarīt spiedienu uz valdību". Izstāšanās gadījumi Hamburgā. Spekulācijas ap Tritīnu.

Bonna. Zaļo Bīlefeldes kongresa prasība NATO par uguns pārtraukumu Kosovas karā apgrūtina koalīciju. Federālais kanclers Gerhards Šrēders (SPD) brīdināja zaļos, nerēķināties ar atlīdzību par principiāla atbalsta izteikšanu valdības līnijai.

"Tam, kurš patreiz domā, ka par realitātes akceptēšanu vēl dabūs atlīdzību, esot dīvaina izpratne par politiku", šādi kanclera izteikumu citēja laikrakts "Focus". Savukārt Zaļo valdes spīkere Gunda Restele laikrakstam "Bild" atzīmēja: "No federālās valdības mēs sagaidām to, ka tā sarunās ar sabiedrotajiem iestāsies par mūsu kongresa lēmuma īstenošanu". Viņas partijas prasību pamatotību pasvītrojot pēdējie NATO kļūdainie mērķi Korisas ciematā. Frakcijas spīkere Kerstina Millere teica, ka viņas partija šo tēmu uzrunāšot koalīcijas sēdē. Millere Šrēderam piedēvēja "zināmu aroganci".

Kamēr aizsardzības ministrs Rūdolfs Šarpings (SPD) izslēdza Zaļo lēmuma ietekmi uz valdību, Zaļo frakcijas vadītājs Šlauhs teica, ka tāda noteikti būšot. Valdes spīkere Antje Radke uzaicināja partiju izdarīt spiedienu uz valdību.

Hamburgā svētdienas vakarā pieci no Zaļo-alternatīvo saraksta izstājušies deputāti debatēja par atsevišķa parlamentārā spēka izveidošanu. Domstarpības Zaļo starpā pastāv arī jautājumā par kandidāta nozīmēšanu ES Komisijā. Restele paskaidroja, ka valde šodien nominēs kādu sievieti. Minēts tiek arī vides ministrs Jirgens Tritīns, kurš neesot apmierināts ar savu lomu kabinetā. Trīsdesmit sešus gadus vecais vīrietis, kurš Bīlefeldē, metot ar krāsu, ievainoja Fišeru, telefona sarunās ar laikrakstiem teica, ka viņa mērķis neesot bijis ievainot Fišeru. Pret vīrieti, kurš tiek pieskaitīts kreiso autonomai nometnei, notiek izmeklēšana.

"Desmitais prezidents iemieso nākotni"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.05.14.

Čampi izraudzīšana prezidenta amatam pierāda, ka Itālijas atjaunošanai ir pamats.

Roma

. Līdz šim prezidenta vēlēšanas Itālijā vairumā gadījumu izprovocēja politisku manevru sēriju, kas pilsoņiem egoistisko partiju roklaižu kundzību parādīja no ļaunākās puses. Tikai divas reizes - 1946. gadā un 1985. gadā - vienošanās tika panāka jau pirms vēlēšanu kolēģijas sanākšanas (toreiz starp kristīgajiem demokrātiem un komunistiem), un kandidāti Enriko Nikola (1946.) un Frančesko Kosiga (1985.) jau pirmajā vēlēšanu kārtā tika ievēlēti ar divu trešdaļu vairākumu.

Pārējos gadījumos abu palātu 1010 deputātiem, kuri ir pilnvaroti ievēlēt prezidentu, vajadzēja līdz pat 23 vēlēšanu kārtām. Visbeidzot, 1992. gada maijā, patreizējais prezidents Luidži Skalfaro tika ievēlēts 16 vēlēšanu kārtās, un arī toreiz ievēlēšana turpinātos ilgāk, ja vien valsti nebūtu tik ļoti satricinājusi mafijas izsekotāja Džovanni Falkones nogalināšana. Pie vilcināšanās iemesliem ir jāpieskaita arī mazāko partiju un politiķu ierakumu cīņas par pašu mazajām priekšrocībām. Dusmas izraisa ne jau interešu pretstatu parādīšanās, jo tas ir būtisks demokrātijas elements, bet necienīgais veids, kādā tās tiek pasniegtas.

Uz šāda fona neko labu nevarēja gaidīt arī no ceturtdien paredzētajām prezidenta vēlēšanām. Īpaši Tautas partija (PPI), kas ir viena no tām mazajām grupām, kas izveidojās no izformētās Democrazia Cristiana (kristīgie demokrāti) un kas šodien valdošajā kreisi – centriskajā koalīcijā ir svarīgākā kreiso demokrātu jaunākā partnere, rīkojās saskaņā ar vecajām metodēm. Tās vadītājs Frančesko Marini vienkārši paziņoja: "Mēs vēlamies prezidenta amatu."

Šis aprēķins neizdevās, un pārsteigums bija patiesi nepatīkams. Tā vietā jau pirmajā balsojumā par desmito Itālijas republikas vadītāju tika ievēlēts populārais finansu ministrs Karlo Azeljo Čampi. Viņa ievēlēšana ir iepriecinošs politiskais signāls daudzējādā ziņā, kā uz ārpusi, tā iekšpusi. Bezpartejiskais valsts kalpotājs Čampi pēc personiskās un politiskās attīstības gaitas ir tikpat uzticības cienīgs, cik veiksmīgs, tieši pretējs tēls intrigantam. Kā jauns antifašists viņš savā personā sniedza neapstrīdamu piemēru tam, ka eksistē arī efektīva Itālija, uz kuru var paļauties un kas labajam nācijā prot piešķirt produktīvu formu. Prodi un Čampi vārdi ir saistīti ar Itālijas grūto pievienošanos eiro, un lielu apmierinājumu sagādā tas, ka tagad abi šie vīri izvirzās Itālijas, attiecīgi, ES Komisijas vadībā.

To galvenokārt paveica Masimo d’Alema. Trešdienas vakarā pirms prezidenta vēlēšanām viņš noslēdza paktu ar opozīcijas vadītāju Silvio Berluskoni, kurš no savas puses apliecināja valstsvīra spējas. Pirmo reizi daudzu gadu laikā itāļi piedzīvoja to, ka viņu vadītāji ir gatavi saprasties nācijas interešu vārdā.

Var vienīgi cerēt, ka vienošanās slepenībā nav panākta par apšaubāmu cenu. Prezidenta vēlēšanām ir jābūt jaunam sākumam. Jau gadiem uz realizāciju gaida neatliekamās konstitucionālās reformas. Līdz šim tās cieta neveiksmi, jo Berluskoni tās padarīja atkarīgas no pārmērīgām, personiski motivētām prasībām, piemēram, tieslietu reformām. Tagad ir pienācis laiks mēģināt otru reizi. Beigās no tā labumu gūs visi, izņemot mūžīgās intrigas. Protams, ka nevar cerēt, ka tās uzreiz norims.

Klauss Brils

"NATO kalpo cilvēkiem"

"Die Welt"

— 99.05.13.

Šodien es apmeklēšu Maķedoniju un Albāniju. Abas valstis uz savas ādas izjūt Kosovas krīzes sekas: vairums no 800 000 bēgļiem atrodas tur - vai nu pie ģimenēm, vai arī bēgļu nometnēs.

Taču joprojām tūkstošiem cilvēku ik dienu bēg pāri robežai. Un katrs var pastāstīt par savu personisko traģēdiju. Ģimenes, kuras pirms tam dzīvoja normālu dzīvi, pamodās kā murgā: tēvi un brāļi bija nošauti. Mātes un meitas izvarotas. Tas, kas vēl palika, bija cerība uz izdzīvošanu bēgot, līdzi ņemot to, ko vēl var paņemt. Es bieži dzirdu šādus stāstus. Es saku, ka ne jau NATO bumbas viņus padzina no dzimtenes. Tā bija serbu militāristu brutālā rīcība, kas lika viņiem doties bēgļu gaitās. Un es zinu, ka bēgļi vēlas, lai mēs turpinātu uzbrukumus. Viņi vislabāk zina, ka tas viņiem ir vienīgais ceļš, kā atgriezties mājās.

Atcerēsimies: pēc vienošanās ar prezidentu Miloševiču oktobrī, bez 2000 neapbruņotajiem EDSO novērotājiem Kosovā, Maķedonijā tika izvietotas arī NATO militārās vienības, gadījumam, ja tiktu apdraudēta EDSO novērošanas akcija. Rambuijē sarunas neveiksmi cieta Slobodana Miloševiča dēļ. Kamēr viņa pārstāvji piedalījās sarunās Parīzē, viņa karavīri gatavojās etnisko tīrīšanu finālam Kosovā, kura organizēšana bija iesākta pirms vairākiem mēnešiem. NATO pienākums bija rīkoties. Un to mēs arī darījām. 24. martā sākās gaisa uzbrukumi. Mūsu mērķis bija un būs iznīcināt infrastruktūras, lai piespiestu apstāties Miloševiča militāro un padzīšanas mašinēriju.

Miloševiča rūpīgi sagatavoto padzīšanu intensifikācija noveda līdz neiedomājami lielai bēgļu plūsmai. Ņemot vērā šo humāno katastrofu, NATO vajadzēja reaģēt ātri. Tie bija 400 NATO karavīri, kuri 48 stundu laikā Maķedonijā iekārtoja pirmās bēgļu nometnes. Tur aizsardzību atrada 15 000 cilvēku. Lieldienu rītā tur ieradās autobusi ar bēgļiem un viņus apgādāja ar NATO karavīru pārtikas devām un viņi saņēma aprūpi lauku lazaretē.

Jau no paša sākuma NATO cieši sadarbojās ar ANO Bēgļu komisariātu: es pats regulāri uzturu kontaktus ar tā priekšsēdētāju Ogatu. NATO, kur vien var, atbalsta ANO bēgļu palīdzības misijas. Mēs plecu pie pleca sastrādājamies arī ar staptautiskajām nevalstiskajām organizācijām un Maķedonijas valdību. NATO virtuve sagatavoja 129 000 ēdiena porcijas, palīdzēja sadalīt palīdzības sūtījumus, vai tās būtu 20 000 zīdaiņu pudelītes vai 35 000 ziepju gabalu. Pašreiz apmēram 14 000 karavīru nometnēs palīdz 100 000 bēgļiem.

Arī Albāniju ir skārusi bēgļu katastrofa. Desmitiem tūkstoši cilvēku pāri robežai bēg Kukešas virzienā. Arī šeit NATO ir jāuzņemas atbildība un tā to arī dara. 7000 karavīru, starp viņiem arī no valstīm, kas nav NATO dalībnieces, operācijas "Sabiedroto osta" ietvaros sniedz humāno palīdzību. Pašreiz Albānijā atrodas 400 000 bēgļu - ceturtā daļa no viņiem bēgļu centros un nometnēs. NATO ir veikusi vairāk nekā 600 lidojumu ar humānās palīdzības kravu; NATO uz reģionu ir transportējusi vairāk nekā 4000 tonnu pārtikas līdzekļu, 1000 tonnas medicīnas preču un vairāk nekā 2000 tonnu telšu.

Es esmu ļoti lepns par to, ko ir paveikušas mūsu vienības, lai arī sākotnēji tās tur tika izvietotas citiem nolūkiem. Mūsu morālais pienākums ir rūpēties par Miloševiča upuriem. Citādi vērtībām, uz kurām balstās NATO, nebūs nekāda nozīme. NATO glābj cilvēku dzīvības. Mūsu vienības arī turpmāk darīs visu nepieciešamo, lai arī cik ilgi tas neturpinātos.

Es esmu ļoti pateicīgs par atbildību, ar kādu gan Maķedonija, gan Albānija reaģē uz šo krīzi. Starptautiskā sabiedrība noliec galvu šīs augsstirdības priekšā, jo mēs visi zinām par abu valstu milzīgo sociālo un ekonomisko slodzi. Mēs šos centienus neaizmirsīsim. Mēs valstīm, kuras mums palīdz, nepagriezīsim muguru. Un tas būs redzams arī reģiona atjaunošanā. Cilvēkiem Balkānos ir vajadzīga cerība uz labāku rītdienu. Ar to ir domāta arī demokrātiska Dienvidslāvija. To, kas kādreiz bija liela Eiropas valsts, Miloševiča režīms ir iedzinis nabadzībā un izolācijā. Taču cilvēki ir pelnījuši ko labāku. Dienvidslāvijai ir jāatgriežas starptautiskajā sabiedrībā.

NATO misija kalpo cilvēkiem. Mēs rīkojāmies, lai aizstāvētu tādas pamatvērtības kā brīvība un demokrātija. Cilvēki Kosovā, un arī visi pārējie, to ir pelnījuši.

Havjērs Solana

"Aviācijas uzlidojumi

joprojām ir pareizā pieeja"

"International Herald

Tribune"

— 99.05.17.

24. martā mēs un mūsu sabiedrotie NATO aliansē uzsāka kampaņu, atbildot uz etnisko tīrīšanu Kosovā, jo šī kampaņa bija pareizais solis. Kampaņas turpināšana joprojām ir pareizā pieeja. Dienvidslāvijas prezidenta Slobodana Miloševiča brutalitāte ir padarījusi mūsu apņēmību vēl stingrāku, nekā tā bija, kad mēs sākām rīkoties.

Mēs neapstāsimies, kamēr nebūsim ņēmuši virsroku - kamēr mēs nebūsim radījuši apstākļus, kuros varēs likvidēt Kosovas etniskās tīrīšanas sekas. Šajā vienkāršajā punktā mūsu vidū valda vienotība.

Viegli var saprast, kādēļ daži cilvēki var tiktāl ieslīgt gan konflikta, gan diplomātijas detaļās, ka aizmirst, kamdēļ tie cīnās. Ir pienācis laiks atgādināt, par ko notiek šī cīņa.

Mēs cīnāmies, lai bēgļi varētu atgriezties mājās, drošībā un mūsu aizsardzībā. To mājas ir iznīcinātas, to ciemi nodedzināti, to dzīves ir sagrāvis režīms, kurš ir apņēmies panākt etnisku tīrību un ir gatavs pielietot nežēlīgus un vardarbīgus līdzekļus šī mērķa sasniegšanai. Vairāk nekā miljons Kosovas albāņu ir zaudējuši savas mājas, simtiem tūkstošu ir kļuvuši par bēgļiem un desmitiem tūkstošu ir pazuduši bez vēsts.

Ir grūti aptvert, ka mums tik svarīgajā Eiropas nostūrī, 21. gadsimta priekšvakarā, mēs skatām tās pašas ainas, kuras tik ļoti šausmināja mūs pirms pusgadsimta. Sistemātiskās izvarošanas, masu kapi, liela mēroga deportācijas ar vilcieniem - tie ir skati, kuri, kā mēs domājām, uz visiem laikiem ir palikuši pagātnē. Taču no pārāk daudziem bēgļiem mēs esam dzirdējuši tieši šādas liecības, lai vēl varētu būt jebkādas šaubas par to, kas notiek. Bēgļiem jāatgriežas mājās uz Kosovu, kurā drošību uzturētu starptautisku spēku klātbūtne ar NATO kā kodolu. Šajā punktā nekas nav apspriežams. Mēs turpināsim uzbrukumus Miloševiča militārajai mašīnai, kamēr viņš nepakļausies.

Mēs Kosovā jau esam iznīcinājuši tādu skaitu tanku, smagā bruņojuma un militārās infrastruktūras, ka ar to pietiktu veselai brigādei. Mēs esam pārrāvuši Miloševiča spēku apgādes ceļus Kosovā, padarījuši darbotiesnespējīgu viņa pretgaisa aizsardzību un apslāpējuši degvielas piegādi. Pateicoties tam, ka ir iestājušies labvēlīgāki laika apstākļi, mēs tagad no visām pusēm uzbrūkam viņa Kosovā izvietotajiem spēkiem 24 stundas diennaktī. Tā rezultātā šie spēki tagad arvien mazāk laika spēj veltīt vardarbības vēršanai pret citiem un arvien vairāk ir spiesti lūkoties paši pēc savas izdzīvošanas.

Daudzi Serbijā jau ir sapratuši, kurp ved šī kampaņa. Katru nedēļu dezertē simtiem Miloševiča karavīru. Viņa tauta ignorē viņa aicinājumu cīnīties konfliktā, kuru tā nevēlas un kurā tā zin, ka nespēs uzvarēt. Daži no viņa kolēģiem valdībā aicina pieņemt izkārtojuma pamatprincipus, par kuriem mēs vienojāmies ar Krieviju. Viņa kaimiņi ir vienoti nosodījumā. Miloševičs ir pilnīgi izolēts starptautiskajā sabiedrībā un sāk kļūt izolēts arī paša mājās.

Neskatoties uz visu viņa izmisīgo bravūru un valsts mēdiju propagandu, mūsu militārā kampaņa iedarbojas. Mēs nodarām viņa slepkavošanas mašīnai lielākus zaudējumus, nekā viņš iedrošinās ļaut pasaulei redzēt televīzijā - viņš vēlas, lai šie zaudējumi būt prom no acīm un prātiem. Mums ir kopīga apņemšanās to saskatīt. Tas nozīmē ne tikai uzturēt savu garu, kad viss iet labi. Tas nozīmē arī stingru nostāju tad, kad mūsu gribasspēks tiek pakļauts pārbaudījumiem.

Daži izsaka apgalvojumus, ka pret Miloševiču militāri varētu vērsties ar "tīras piespiešanas" palīdzību, kurā netiktu pieļautas kļūdas un kura nenovestu pie nevainīgiem upuriem. Taču tāds nav konflikta raksturs. NATO ir īpaši centusies izvairīties no mierīgajiem iedzīvotājiem un uzbrukt militāriem mērķiem. Taču, tā kā katru nedēļu notiek tūkstošiem kaujas izlidojumu, pilnīga perfekcija nav sasniedzama.

NATO pasākumu rezultātā ir bijuši simtiem nevainīgu upuru, tajā skaitā arī Ķīnas vēstniecības kļūdainās bombardēšanas rezultātā. Mēs dziļi nožēlojam to. Mēs esam atklāti atzinuši savas kļūdas, un ikkatrā posmā mēs esam pārskatījuši savu darbību, lai likvidētu šo kļūdu atkārtošanās iespēju. Taču tik intensīvā konfliktā, kā šis, nav iespējams izvairīties no šādiem upuriem.

Kontrasts ar Miloševiču nevar būt skaidrāks. Viņš ne tuvu neko nenožēlo - tieši otrādi, simtiem tūkstošu etniskās tīrīšanas upuru ir iznākums, kuru bija paredzēts panākt ar viņa asiņainās un brutālās programmas palīdzību. Viņš ir parādījis, ka viņš neapstāsies, kamēr netiks piespiests to darīt.

Lai piespiestu Miloševiču mainīt kursu, mūsu militāro kampaņu atbalsta enerģiska diplomātija. Mēs jau esam panākuši plašu vienprātību ar Krieviju G8 foruma ietvaros par mierīgā izkārtojuma principiem, un mūsu diplomāti ļoti cenšas pārvarēt palikušās atšķirības viedokļos un izstrādāt vienošanās detaļas.

Mēs cenšamies panākt izkārtojumu, kurā Miloševičs izvestu savus spēkus un ļautu izvietot starptautiskus drošības spēku ar NATO to kodolā, tādējādi ļaujot bēgļiem atgriesties drošībā. Mēs joprojām atbalstām Rambujē izstrādāto politisko ietvaru, saskaņā ar kuru kosovieši varētu baudīt patiesu pašpārvaldi, un tajā pat laikā tiktu saglabāta Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas teritoriālā integritāte.

Tie ir godīga izkārtojuma nosacījumi.Ja Miloševičs nekavējoties pieņemtu un sāktu īstenot tos, arī NATO uzlidojumu kampaņa nekavējoties tiktu pārtraukta. Nepārprotami, ka alternatīva viņam izskatās drūma - nākotne, kurā viņa armija ir iznīcināta un viņa represīvais policijas aparāts sagrauts, nākotne, kurā viņam arvien vairāk un vairāk nāksies atbildēt savas tautas priekšā.

No mūsu puses, Savienotās Valstis un Lielbritānija, kopā ar mūsu sabiedrotajiem NATO, ir apņēmušās neatkāpties no mūsu centieniem, līdz kamēr Miloševičs nemainīs savu kursu un Kosovas tauta spēs atgriezties, apvienoties un ar mūsu palīdzību atjaunot savu dzīvi.

Madlēna Olbraita,

Robins Kuks

"Ahtisāri: Kosovai ir vajadzīga NATO"

"Dagens Nyheter"

— 99.05.17.

Oslo.

Somijas prezidents Marti Ahtisāri un Krievijas miera sūtnis Viktors Černomirdins strādā kopā, lai Dienvidslāvijas prezidentam Slobodanam Miloševičam varētu iesniegt gatavu miera plānu.

To pavēstīja Norvēģijas ārlietu ministrs Knuts Vollebeks pēc tam, kad svētdienas vakarā Gardemoenas lidostā Oslo bija ticies ar Ahtisāri.

Ahtisāri uzskata, ka militārajai aliansei NATO vajag uzņemties galveno lomu starptautiskā miera uzturēšanas vienībā Dienvidslāvijas provincē Kosovā.

"Ahtisāri nenoliedzami vēlas panākt lūzumu, tomēr viņš prasa izpildīt zināmus priekšnoteikumus. Par to vienisprātis ir Ahtisāri un Černomirdins, ja viņi nebrauks uz Belgradu", Vollebeks sacīja.

Ahtisāri vēlas, lai risinājuma meklēšanas pamatā būtu G-8 grupas principi. Viens no galvenajiem punktiem ir formulējums, ka Kosovai ir vajadzīga "starptautiska drošības klātbūtne".

"Ahtisāri uzskata, ka ir nepieciešams spēcīgs NATO elements, tādēļ ka tikai NATO ir vajadzīgā komandstruktūra. ANO tādas nav. Man liekas, ka Krievija tam varētu piekrist", Vollebeks teica.

"Kols brīdina nevilcināties"

"Die Welt"

— 99.05.14.

Berlīne

. Tieši Eiropas vēlēšanu cīņas sākumā sevi uz Eiropas skatuves atkal piesaka veckanclers Helmūts Kols. Konrāda Adenauera fonda sarīkotajā Eiropas kongresā Berlīnē, kura nosakums bija "Vadlīniju noteikšana Eiropai", Kols uzstājās ar pirmo lielo runu pēc aiziešanas no Vācijas kanclera amata.

Kols uzsvēra, ka ilgstošs miers Balkānos būšot iespējams tikai tad, ja ES tiks uzņemtas Dienvidaustrumeiropas valstis. "Jautājums par Eiropas māju ir arī kara un miera jautājums." Veckanclers aicināja vairāk piedalīties palīdzības sniegšanā Kosovas bēgļiem. Problēma Balkānos esot izaicinājums Eiropai. Neviens nedrīkstot atrunāties, norādot uz problēmām pašu mājās. "Kas gan ir 500 000 bēgļu salīdzinājumā ar 300 miljoniem eiropiešu?" jautāja Kols.

Saistībā ar ES paplašināšanos uz austrumiem Kols brīdināja rietumvalstis nebūt mazdūšīgām. "Ja mēs tagad egoistisku iemeslu dēļ teiksim, ka ES paplašināšanā ir jātaisa pauze, tad tas turpmākajai attīstībai radīs briesmas, kuras nav iespējams pat pietiekami novērtēt." Nedrīkst nodot Austrumeiropas kaimiņus. Tieši vāciešiem ir par daudz ko jāpateicas šīm valstīm, teica Kols, norādot arī uz robežas atvēršanu starp Ungāriju un Vāciju 1989. gadā, kas bija atkalapvienošanās sākums. Viņš noteikti noraidīja šaubas par paplašināšanās finansējamību. Paplašināšanās uz austrumiem investētā nauda esot labi ieguldīta.

Konrāda Adenauera fonda sarīkotajā kongresā uzstājās arī CDU priekšsēdētājs Volfgangs Šoible. Viņš izteicās par Eiropas konstitūcijas līgumu, kurā kompetences ir jānosaka pēc subsidiaritātes principa. Šoible uzsvēra, ka pie pilsoņiem tuvas Eiropas pieder arī Eiropas parlamenta nostiprināšana. "Ja Eiropai ir jāizdodas, tad cilvēkiem, lai tajā atkal atrastu sevi, ir tai pietiekami jāuzticas."

Eiropas kongresā eksperti debatēja arī par Eiropas institūcijām un par eiro. Somijas ārējās tirdzniecības ministrs Kimmo Sasi paziņoja, ka viņa valsts, kas vasarā pārņems ES prezidentūru, iestāsies par tālāku ES institūciju attīstību. Ņemot vērā ES palašināšanu uz austrumiem, īpaši vitāli svarīga esot perfekta ES Komisijas funkcionēšana. Bundestāga Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Fridberts Pfīgers iestājās par kopēju ES ārējo un drošības politiku.

Rolands Nelless

 

No alfas līdz omegai

Krievijas presē

— 99.05.14.

Kommersant

. Ar Primakova atstādināšanu beidzies laiks, kad valdības sastāvs ir svarīgāks par tās kursu. Jaunajai valdībai vajadzēs apstādināt krīzes jaunu vilni, bet Stepašinam pavēlēts kļūt par "Krievijas Pinočetu". Par reformām pirmais atbildēs V.Geraščenko.

Izvestija

. Vairāku autoru materiālu kopa par iespējamiem kandidātiem jaunajā valdībā. Par ārlietu ministru var palikt I.Ivanovs. KF ĀM darbinieki kandidātu sarakstos min arī Domes starptautisko lietu komitejas priekšsēdētāju V.Lukinu, bijušo prezidenta preses sekretāru S.Jastržembski, ārlietu ministra vietnieku G.Karasinu, kā arī bijušo PSRS ĀM vadītāju A.Bezsmertnihu. Baltajā namā savukārt runā par V.Černomirdina kandidatūru.

Novije izvestija

. Augšpalātas deputāti diezgan mierīgi reaģējuši uz Primakova atstādināšanu. Neviens no viņiem nav steidzīgi pametis savus apgabalus un devies ārkārtas braucienā uz Maskavu. Habarovskas apgabala gubernators izteicies, ka, atstādinot Primakovu, "valsts neko nav ieguvusi, tajā pašā laikā neko nav arī zaudējusi". 17 reģionu līderi aicinājuši Domi saglabāt valsts politisko balansu. No tā izrietot, ka impīčments negūs atbalstu augšpalātā.

Novije izvestija

. Vakar sākās impīčmenta procedūra. Visi sliecas domāt, ka Jeļcina likteni izlems 5, augstākais 10 balsis, t.i., lēmums tiks pieņemts ar šādu balsu vairākumu, vai attiecīgi tik daudz pietrūks. Pagaidām vēl agri zīlēt, jo Domē aizvien aktīvāk tiekot runāts par pašas balsošanas pārcelšanu.

Kommersant

. Pirmā diena, kad tika apspriests impīčments, pierādījusi, ka lielāko daļu deputātu vairāk interesē jauna premjera ievēlēšana un Domes atlaišana.

Izvestija

. Visveiksmīgākajā gadījumā par impīčmentu var nobalsot 320-330 deputātu. Bet deputātus satrauc tas, ka MMK politpadome pieņēmusi aicinājumu prezidentam par VD atlaišanu un sarīkot vēlēšanas tikai mažoritāros apgabalos. MMK protams riskē, jo labi saprot, ka nesavāks vairāk par 1-2% balsu, bet biedē tas, ka prezidents var pieņemt aicinājumu vai pat iespējams, ka tas ir saskaņots ar valsts vadītāju.

Kommersant

. Prezidenta administrācija atzīst, ka Primakova atstādināšana palielinājusi impīčmenta pozitīva iznākuma iespējas. Tajā pašā laikā cer, ka procedūra tiks apstādināta vēl VD, pretējā gadījumā tai draud atlaišana, kas var notikt jau jūlija sākumā.

Ņezavisimaja gazeta

. "Politisko pētījumu" fonda priekšsēdētājs A.Fjodorovs materiālā "Kā uzvedīsies Domes frakcijas" cenšas izanalizēt impīčmenta problēmu šodienas Krievijas situācijas kontekstā. Izejot no politiska aspekta - prezidents pēdējā gada laikā ir bijusi visvājākā Krievijas politiskā persona, kas nopietni ietekmēs deputātu balsojumu. Turklāt lielākā daļa deputātu Jeļcinu uztver kā aizejošu politiķi, "likt" uz viņu ir bezjēdzīgi. Līdz ar to impīčemts ir sava veida politisks "kontroldarbs", jo no tā atkarīgi parlamenta vēlēšanu rezultāti. Pat valdības krīzes situācijā impīčmentu vajag uztvert mierīgi, jo tas ir Konstitūcijā atļauts veids, kā izrādīt savu opozīciju prezidenta darbībai. "Cits ceļš būtu daudz bīstamāks." Tālāk autors analizē politisko partiju rīcību. KFKP izdevīgs jebkurš balsojuma rezultāts. Ja balsojums ir pozitīvs - viņi saņem legālu iespēju izdarīt spiedienu uz varu; ja negatīvs - "sētas un sienas rotās MMK un "Krievijas reģionu" deputātu portreti ar uzrakstu: "Viņi balsoja par Jeļcinu!" "Jabloko" arī balsojums izdevīgs, jo 1) Javlinska diezgan skaidrā pozīcija piesaistījusi sabiedrības uzmanību; 2) viņi sev izvēlējušies Čečenijas tēmu, kura līdz šim brīdim tuva daudziem Krievijas iedzīvotājiem; 3) procedūra dod iespēju Javlinskim kārtējo reizi apliecināt, ka viņš ir augstāko politisko ešelonu pārstāvis, kurš reāli pretendē uz prezidenta vietu. Priekš LDPR balsojums ir kā "Damokla zobens" Belgorodas apgabala gubernatora vēlēšanu kontekstā. Ja viņi nobalsos pret - tas nozīmēs zaudējumu "Belgorodas kaujā", kam sekos izslēgšana no parlamenta vēlēšanu "augstākās līgas". Primakova atstādināšana ietekmējusi MMK , kuriem aizvien grūtāk pieņemt vienotu lēmumu par balsojumu. Ja Jeļcins uzvedīsies kā 1992.-93.gadā., valsts var nokļūt nacionālas katastrofas priekšā. Iespējamie varianti: 1) VD atlaišana, neskatoties uz impīčmenta procedūras sākšanos. Tā sekas - konfrontācija ne tikai Maskavas, bet visu reģionu līmenī; 2) Jeļcins maksimāli īsā laikā centīsies aizliegt tās partijas, kuras pamudināja impīčmenta procedūru; 3) ne karš, ne miers. Stepašins paliek valdības vadītāja v.i., bet valsts paliek gan politiskas, ne ekonomiskas destabilizācijas stāvoklī. Jebkura Jeļcina nekonstitucionāla darbība var novest pie komunistu uzvaras parlamenta vēlēšanās.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS