Kā iznīcināja ne tikai Latvijas Republiku, bet arī Latvijas Republikas armiju

Vēsturnieku komisijas rakstu 27.sējumu lasot

Kā profesionāli mani neatstāja vienaldzīgu nesen iznākusī 344 lappušu biezā (kā parasti skaistos, cietos vākos, uz teicama papīra, ilustrēta) grāmata (sastādītāja Dr. hist Daina Bleiere) "Otrais pasaules karš un Latvija: notikumi un sekas. 20.gadsimta 40.–60.gadi". Ir daudz oriģinālas jauninformācijas! Neatkarīgās Latvijas valsts armijas iznīcināšanas apskatam 1940.–1941.gadā te veltīti 10 referāti un raksti, kuri vispirms gāja tautā 2011.gada 14.jūnijā zinātniskajā konferencē Litenē, kur plašā mērogā sākās latviešu virsnieku Golgātas ceļš.

Bet jāsāk ar Latvijas bruņoto spēku mobilizācijas plāniem, kurus, domājot par eventuālo sadursmi (karu) ar PSRS vai Vāciju, izstrādāja 1939.gada beigās un 1940.gada sākumā (apskata autors V.Kuzmins; vietas ekonomijas dēļ šeit no autoru zinātniskajiem tituliem un grādiem atturēsimies). Latvija, protams, nedomāja nevienam uzbrukt, bet par savu aizsardzību tai bija jādomā, tāpēc 20.–30.gados tika izstrādāti vairāki šādi dokumenti. Plāns "D" bija vērsts pret nacistisko Vāciju, jo pastāvēja varbūtība, ka tā varēja sākt karadarbību pret Lietuvu, lai atrisinātu "Klaipēdas problēmu", resp., sagrābtu to, kā arī notika. Tādā gadījumā karadarbība varētu pārsviesties arī uz Latvijas teritoriju. Robežas bija jānodrošina galvenokārt Jelgavas un Bauskas virzienā. Pēc 1939.gada 5.oktobra t.s. bāzu līguma parakstīšanas ar PSRS, cik tas paradoksāli arī neizklausītos, par neitralitātes draudu numur viens kļuva lielais Austrumu kaimiņš. Tālab plāns paredzēja sarkanarmijas galveno uzbrukuma virzienu gar Rīgas–Pleskavas šoseju. Pētniekam ir taisnība, ka "Latvijas bruņotie spēki bija spējīgi veikt mobilizāciju 36–48 stundu laikā, tātad, ja mobilizācija būtu izsludināta 15.jūnijā pl. 12.00 līdz 17.jūnijam pl. 12.00, tā būtu pabeigta tādā līmeni, lai Latvijas armija pēc mobilizēšanās būtu kaujas spējīga. Tomēr jāņem vērā, ka apstākļos, kādi izveidojās pēc Lietuvas kapitulācijas, Latvijas armijai nebija nekādu cerību pretoties ilgāk par 48 stundām ar visām no tā izrietošām sekām. Latvijas bruņoto spēku aizsardzības plānu īstenošanu vai neīstenošanu neizšķīra to gatavības pakāpe, tie bija izstrādāti un karaspēka vienības bija gatavas to īstenošanai. (..) Aizsardzības plānus izstrādāja, izejot no 1938.gada beigās pieņemtās neitralitātes deklarācijas. Latvijas politiskā vadība neuzskatīja, ka Latvija varētu kļūt par agresijas objektu".

Historiogrāfisks raksturs ir E.Jēkabsona apcerei par likvidētās Latvijas armijas vietā izveidoto padomju 24.teritoriālo strēlnieku korpusu, tā izpētes stāvokli un iespējām. Tās saturu konkrēti parāda apakšvirsraksti: vācu okupācijas laiks, Padomju Savienība un Krievija, atmodas periods Latvijā, neatkarīgās Latvijas Republikas laiks un secinājumi. Pēdējos konstatēts, ka dažādu profilu vēsturnieki, kā arī novadpētnieki uz Latvijā esošo dokumentu un materiālu bāzes ir izdarījuši gandrīz visu, kas bijis iespējams korpusa virsnieku likteņu izpētē. Taču represiju norises noskaidrošana gandrīz pilnīgi balstās tikai uz atmiņām. Tāpēc darbs ir jāturpina vairāk zinātniskā līmenī. Rīgā nav pat korpusa komandiera ģenerāļa Roberta Kļaviņa (1885–1941) krimināllietas, citu augstāko virsnieku personisko lietu u.c. dokumentācijas. Jāmeklē iespējas ciešāk sadarboties ar Krievijas vēsturniekiem un arhīvistiem, Igaunijas un Lietuvas kolēģiem. Pat Vācijas arhīvos var būt zināma informācija par nacistu gūstā kritušajiem korpusa karavīriem. Par viņu likteņiem 1941.gada vasarā dzimtenē un vēlāk Krievijā stāstīts arī K.Dambīša, I.Jermacānes un J.Zvaigznes rakstos. Pēdējās publikācijas autors novadpētnieks skrupulozi, bet ļoti konkrēti atsedz pielaistās kļūdas un neprecizitātes Litenes traģēdijas apgaismošanā.

Jaunajai varai nekas vecajā Latvijas armijā nebija pa prātam. Kas galīgi nederēja, to likvidēja, citas lietas pārveidoja pēc sava ģīmja un līdzības. Kam gan vairs vajadzēja tādu Kara muzeju? Kā krājumā stāsta tā tagadējā vadītāja A.Fleija, Tautas armijas (tā Latvijas bruņotos spēkus dēvēja okupācijas sākumā) likvidācijas komisija jau 28.oktobrī pieņēma lēmumu par Kara muzeja nodošanu Izglītības tautas komisariātam un steidzīgu (!) telpu atbrīvošanu Sarkanās armijas vajadzībām (!). Tas pats notika ar piemiņas objektiem Airītēs un Nāves salā. Pēdējais gan turpināja darbu kā jaunā Revolūcijas muzeja (!) filiāle. Savukārt B.Ekmane vēstī par Kara muzeja materiāliem, kurus, par spīti divām okupācijām, tomēr izdevās saglabāt, un to izmantošanu mūsdienās. Tajā skaitā nedaudz arī par jauno institūtu armijā – politvadītājiem. Par viņu, īpaši to priekšnieka B.Kalniņa darbu gan gribētos turpmākajos pētījumos lasīt vairāk. B.Kalniņa – viena no LSDSP visilgākajiem līderiem – garais, bet kontroversiālais mūžs neapšaubāmi ir pelnījis pat grāmatu.

Latvijas vēstures historiogrāfijā vairāk rakstīts par 24.teritoriālā korpusa karavīru likteņiem no 1941.gada 14.jūnija līdz laikam, kad tas atstāja Latvijas teritoriju, t.i., jūlija sākumam. I.Jermacāne izseko viņu tālākajām gaitām. Otrais posms aptvēra korpusa cīņas jūlijā un augustā jau Krievijas teritorijā, trešais posms – nu jau bijušo šā formējuma locekļu kara gaitas galvenokārt 1941.gada 12.septembrī nodibinātajā Sarkanās armijas 201.latviešu strēlnieku divīzijā. Bija arī brīvprātīgie vai mobilizētie, kas nokļuva Latviešu leģionā.

Autores slēdziens, var sacīt, ir satriecošs: "24.teritoriālā strēlnieku korpusa ceļš no 1941.gada 14.jūnija līdz augusta beigām atklāj to traģisko ainu, kas raksturo situāciju Sarkanās armijas vienībās vācu–padomju kara pirmajos mēnešos: haoss, panika, dezinformācija un dezorganizācija, arī represijas. Domājams, ka tieši kara sākuma haoss Sarkanajā armijā noveda korpusu līdz tā dabiskam galam, kad to izformēja kā kaujas nespējīgu vienību. Korpuss nekļuva par Sarkanās armijas nacionālo formējumu galvenokārt tāpēc, ka bija skaitliski nepilnīgs un militāri novājināts. Aptuveni trīs tūkstoši bijušo korpusa karavīru nonāca 201.divīzijā, kur sākotnēji ieņēma apakšvienību komandieru un politisko vadītāju vietas."

Otrā lielā tautu slaktiņa problemātikai ir veltīti arī grāmatā ievietotie divu ārzemju speciālistu pētījumi. A.Čapenko (Krievija) raksturojis 24.korpusa materiālus kaimiņzemes Valsts kara arhīvā un Aizsardzības ministrijas Centrālajā arhīvā. Viņa ieskatā un vērtējumā (šā krievu vēsturnieka raksts par līdzīgu tēmu 2006.gadā iespiests arī Latvijas Kara muzeja gadagrāmatā) minēto glabātavu dokumenti, pirmkārt, sniedz pilnīgu informāciju par šā formējuma veidošanu 1940.gada rudenī–1914.gada pirmajā pusē. Tajos aplūkoti gandrīz visi karaspēka daļu organizācijas un dislokācijas aspekti, personālsastāva atlase, komandējošā un politiskā sastāva formēšana. Tāpat atrodami dati par korpusa apbruņojuma, vienību sastāvu un atsevišķu vienību reorganizāciju. Diemžēl abos arhīvos ir skopas ziņas par vienībās notikušajām kaujas un politiskajām mācībām, kā arī par karavīru attieksmi pret pastāvošo režīmu un Sarkano armiju. Treškārt, ļoti fragmentāri ir dokumenti par korpusa karadarbību. Tie galvenokārt atrodami pārvaldes materiālos. Šīs laikmeta liecības rāda, ka 1941.gada 29. un 30.jūnijā notika latviešu tautības virsnieku un kareivju demobilizācija un viņu plaša mēroga dezertēšana. Te jāpiemetina, ka šajā jautājumā pilnīga taisnība ir iepriekš minētajai I.Jermacānei, kura raksta: "Kāds gan varēja būt korpusa karavīru cīņas spars, ka viņu acu priekšā pazuda bez vēsts vai tika deportēti biedri, bet to vietā nāca nekompetentas militārpersonas bez valodas un nacionālo īpatnību zināšanām un stājās pie komandēšanas."

Divi aizokeāna (ASV) lietpratēji J.Frics un E.Anderss atgriežas pie traģiskā notikuma Polijā kara laikā, kas saistīts arī ar latviešu vārdu. Mazajā Podgajes (Flederbornas) ciematā 1945.gada februārī tika noslepkavoti 32 poļu karagūstekņi, ko esot izdarījuši nacistiem kalpojošie nīderlandiešu grenadieri, latviešu 15.divīzijas leģionāri un vācu esesieši. Vēlreiz rūpīgi izanalizējot līdz šim zināmos un jaunus materiālus, autori secina, ka latvieši, visticamāk, nebija iejaukti šajās zvērībās, jo viņi ieradās minētajā vietā, kad gūstekņi jau bija nobendēti. Turklāt ārzemju vēsturnieki secina, ka nošauto skaits ir daudz lielāks – nevis 32, bet ap 160–210. Labi, ka šie pētnieki nav pēc tautības latvieši…

Par pērngad padarīto

Tas atrodams grāmatā piedāvātajos deviņos pētījumos, kuri tieši vai netieši tapuši Vēsturnieku komisijas aizvēnī. Šo bloku ievada par vienu no erudītākajiem historiogrāfiem pēdējā laikā tapušā Daugavpils Universitātes profesora A.Ivanova akadēmiskais traktāts ar pagaru nosaukumu "Latvija Otrajā pasaulē karā: izpētes gaita Latvijas jaunāko laiku historiogrāfijā, izpētes rezultāti un perspektīvas". Lai virsraksts kur virsraksts, bet saturs ir koncentrēts, vietumis pat enciklopēdisks, kuru pamato, izskaidro un papildina 153 (!) atsauces un komentāri, kuri aizņem 13 (!) lappuses. Pētījuma kvintesence ir izteikta tā pēdējā rindkopā. Lai gan tā nav īsa, jādomā, ka lasītājiem šis punkts uz "i" var noderēt.

"Historiogrāfiskā apskata noslēgumā vēlreiz jāatzīmē, ka mūsdienu Latvijas nacionālajā historiogrāfijā Otrā pasaules kara perioda Latvijas vēstures jautājumi ir reāli kļuvuši par prioritāro pētniecības jomu. Šo secinājumu apstiprina gan plašais historiogrāfiskais materiāls un pētījumu zinātniskā kvalitāte, gan arī šā posma konceptuālā apjēgšana un problēmu izpēte tieši Latvijas nacionālās vēstures kontekstā, kas prasa priekšplānā izvirzīt Latvijai liktenīgos vēstures jautājumus. Tajā pašā laikā posma apzināšanu un izpēti nevar uzskatīt par pabeigtu, jo konstatējami "robi" vēstures faktu reprezentācijā pētījumos, atsevišķu vēstures jautājumu izpētes palēnināšanās pēdējos gados, kā arī dažas svārstības atsevišķu konceptu un pamatjēdzienu lietošanā. Bieži vien arī trūkst kompleksas, sistēmiskas pieejas vēstures jautājumu izpētē un vēstures kopainas atveidē, sevišķi tas attiecas uz pirmās padomju okupācijas periodu un okupācijas varu maiņu Latvijā Otrā pasaules kara beigās. Tāpēc par aktuālu uzdevumu jāuzskata monogrāfisku pētījumu sagatavošana, jo tieši monogrāfijās faktiskais materiāls ir reprezentēts vispusīgi. Konstatēto trūkumu un nepilnību pārvarēšana, bez šaubām, sekmēs turpmāko progresu Otrā pasaules kara perioda Latvijas vēstures izpētē, bet šā progresa galvenais priekšnoteikums ir Latvijas Vēsturnieku komisijas koordinējoša darbība, pētījumu institucionālais atbalsts, kā arī Latvijas sabiedrības interese par šīm traģiskajām lappusēm Latvijas jaunāko laiku vēsturē."

Šķiet, ka Latvijas pagātnes izzināšanā nu jau pilnīgi ir iejuties dzimtenē ne tik sen atgriezies K.Kangeris, kas teicami orientējas Rietumeiropas arhīvos un jaunajās valodās. Viņš pievērsies Latvijas okupācijas starptautiski tiesiskajiem aspektiem. No šāda viedokļa autors Republikas bojāeju tēžveidīgi raksturo šādi:

• PSRS 1940.gada 16. jūnija ultimāts klasificējams kā intervencija. Tas uzskatāms ne tikai par starptautisko tiesību pārkāpumu, bet arī par starptautisko tiesību noziegumu;

• Latvijā notikusi bruņota intervencija kombinācijā ar okupāciju mierlaika apstākļos;

• Padomju Savienība lietojusi militāru un politisku varu, lai sasniegtu savus mērķus;

• pēc padomju tieslietu izpratnes intervencija bija "netieša agresija", tomēr šis jēdziens nav kļuvis par starptautisko tiesību sastāvdaļu. Neraugoties uz to, šī agresija bija nepārprotami pretrunā ar Latvijas un PSRS 1932.gada neuzbrukšanas līgumu;

• Latvijas pievienošanās PSRS nav bijusi Latvijas tautas brīvas gribas izpausme, jo pārkāpta Latvijas 1922.gada Satversme;

• Latvijas aneksija balstījās uz intervenciju un okupāciju, t.i., uz prettiesiskiem pamatiem. Tāpēc tā neizraisīja juridiskas sekas. Izpalika suverēnās varas maiņa: anektētā valsts saglabāja savu suverenitāti, un anektētājs to neieguva. Latvija turpināja de iure pastāvēt.

Vairāki būtiski sižeti grāmatā ir veltīti likvidētās valsts iekšpolitiskiem jautājumiem (I.Feldmanis, O.Stepens, J.Riekstiņš u.c.), kā arī to rezonansei kā Rietumos, tā Austrumos. Viņi kritizē vairākus krievu, lietuviešu un pašmāju vēsturniekus un starptautībniekus, kuriem joprojām nav pa prātam jēdziens "okupācija" un kuri turpina runāt un rakstīt par baltiešu "brīvprātīgu" iekļaušanos padomijas sastāvā. Saprotams, ka šis virziens dominēja Latvijas kompartijas propagandā 1940.–1941.gadā. Dažas ziemvasaras vēlāk okupanti un vietējie kangari ne vairs tik daudz izskaidroja, kā rīkojās. Pazīstamais arhīvists, daudzu edīciju sastādītājs J.Riekstiņš veicis plašu pētījumu par varas un pārvaldes institūciju politiku un mehānismiem politisko represiju īstenošanā pret Latvijas iedzīvotājiem 1944.–1945.gadā, kurā galvenokārt akcentēta uzmanība sarkanarmijas un drošības iestāžu darbībai. Interesentiem noderēs pārskats par padomju normatīvajiem aktiem, uz kuriem lielākā vai mazākā mērā balstījās terors pret "atbrīvoto" vietu ļaudīm. Viņu skaits 1944.–1945.gadā it kā būtu zināms, taču, kā norāda autors, čekas statistika vēl nav ne īsti apkopota un analizēta, ne plašākam pētnieku lokam pieejama. Jācer, ka turpmāko pētījumu norisē tomēr izdosies precizēt arī šo tik būtisko lietu.

Lai neapvainojas nenosauktie autori un viņu tēmas. Apskats jau tā ir kavējies, tāpēc jāpavelk svītra. Bet darbam jau netiek pielikts punkts. Ir prieks, ka vecajiem asiem ir pievienojušies jaunie talantīgie doktoranti un vienkārši entuziasti dažādās Latvijas malās un citvalstīs. Gaidīsim 28. tikpat fundamentālu sējumu, bet vēl pirms tam – pērn rudenī notikušā Latvijas vēsturnieku I kongresa un pasaules latviešu zinātnieku III kongresa attiecīgās sekcijas dokumentus un materiālus. Bet par 27.krājumu – mīļš paldies!

Prof., Dr.habil.hist. Rihards Treijs

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 27.sējums, "Otrais pasaules karš un Latvija: notikumi un sekas. 20.gadsimta 40.–60.gadi", Rīga: Zinātne, 2011, 344 lpp.