Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā "Melnītis pret Latviju"

Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 28.februārī pasludināja spriedumu lietā "Melnītis pret Latviju". Tiesa vienbalsīgi konstatēja Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 3.panta (spīdzināšanas, necilvēcīgas un pazemojošas apiešanās aizliegums) pārkāpumu attiecībā uz Aigara Melnīša (iesniedzējs) sūdzību par uzturēšanās apstākļiem un higiēnas piederumu neizsniegšanu Valmieras cietumā laika posmā no 2005.gada 15.maija līdz 14.oktobrim. Tiesa daļēji apmierināja iesniedzēja prasību morālā kaitējuma atlīdzībai un piešķīra iesniedzējam 7000 eiro (4920 latu) kompensāciju.

Tiesa noraidīja valdības iebildumu, ka lieta ir svītrojama no Tiesā izskatāmo lietu saraksta, tāpēc ka 2005.gada oktobrī līdz ar pieņemtajiem budžeta grozījumiem Valmieras cietums saņēma papildu finansējumu apcietināto nodrošināšanai ar higiēnas precēm, kuras iesniedzējs arī saņēma. Tiesa norādīja, ka drīz pēc higiēnas preču saņemšanas iesniedzējs tika atbrīvots, turklāt viņa sadzīves apstākļi iepriekšējo piecu mēnešu laikā Valmieras cietumā netika kompensēti.

Komentējot valdības izvirzīto argumentu par to, ka iesniedzējs nebija izsmēlis pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, proti, iespēju vērsties administratīvajā tiesā, kas notikumu brīdī jau darbojās vairāk nekā gadu, Tiesa norādīja, ka līdz ar jauna tiesību aizsardzības līdzekļa ieviešanu pierādīšanas nasta par tā efektivitāti gulstas uz atbildētājas valdības pleciem. Tā kā no zemāko instanču administratīvo tiesu lēmumiem varēja secināt, ka prakse attiecībā uz apcietināto personu tiesībām sūdzēties par apcietinājuma apstākļiem un saņemt par to kompensāciju 2005.–2006.gadā bija pretrunīga, Tiesas ieskatā nebija pietiekami pierādīts, ka iesniedzējam pastāvēja reāla iespēja vērsties administratīvajā tiesā. Lai gan valdība bija atsaukusies uz Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 15.jūnija lēmumu līdzīgā lietā, kurā Senāts bija nosūtījis lietu jaunai izskatīšanai norādot, ka personas, kas atrodas ieslodzījuma vietās, var griezties administratīvajā tiesā, ja ar ieslodzījuma vietu amatpersonu rīcību tiek būtiski aizskartas personas cilvēktiesības, Tiesa norādīja, ka valdība nebija iesniegusi minētā lēmuma kopiju, kā arī informējusi Tiesu par turpmāko lietas izskatīšanas gaitu. Papildus Tiesa norādīja, ka, lai gan notikumu brīdī arī prokuratūrai bija vispārīgas tiesības kontrolēt brīvības atņemšanas vietu stāvokli un aizsargāt ieslodzīto tiesības un prokuratūra bija informēta par higiēnas preču trūkumu Valmieras cietumā, nekas netika darīts, lai labotu iesniedzēja situāciju. Tā vietā iesniedzēja sūdzība tika pārsūtīta izskatīšanai Ieslodzījuma vietu pārvaldei. Rezultātā arī šo tiesību aizsardzības iespēju Tiesa neuzskatīja par efektīvu.

Iesniedzēja sūdzību par uzturēšanās apstākļiem pēc būtības Tiesa vērtēja kopsakarā gan ar iesniedzējam radīto pazemojumu, piecus mēnešus uzturoties kamerā ar nepietiekami atdalītu tualeti, gan arī vērtējot Valmieras cietuma atteikumu izsniegt higiēnas preces finanšu līdzekļu trūkuma dēļ. Valdības iesniegtajā kameras plānā nebija norādītas sīkākas vienības, kā, piemēram, tualetes nodalījumu atdalošais aizslietnis un mēbeļu izvietojums. Tiesa norādīja, ka iesniedzēja sūdzībā minētie apstākļi sakrīt arī ar Valsts cilvēktiesību biroja (tagad – tiesībsargs) ziņojumā konstatēto par vizīti Valmieras cietumā un Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojumos konstatēto par citiem Latvijas cietumiem minētajā laika posmā. Tiesa secināja, ka no kameras dzīvojamās telpas nenodalītas tualetes ir raksturīga Latvijas cietumu problēma, un, ņemot vērā, ka valdība nebija iesniegusi pietiekami pārliecinošus pierādījumus, kas liecinātu par pretējo, atzina, ka tualetes telpa nebija pietiekami nodalīta no kameras dzīvojamās daļas. Vērtējot otru sūdzības daļu par higiēnas priekšmetu trūkumu, Tiesa norādīja, ka šis fakts bija pretrunā ar starptautiskajām un nacionālajām tiesību normām. Valsts pienākums ir organizēt soda izpildes sistēmu tā, lai nodrošinātu ieslodzītajiem nepazemojošus apstākļus, un to nevar attaisnot ar līdzekļu trūkumu. Tā rezultātā Tiesa secināja, ka iesniedzējs ir atradies pazemojošos apstākļos un konstatēja Konvencijas 3.panta pārkāpumu.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Tiesas Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Tiesas Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Fakti lietā"Melnītis pret Latviju"

2005.gada 19.maijā Aigars Melnītis (iesniedzējs) tika ievietots Valmieras cietuma izmeklēšanas nodaļā.

2005.gada 14.oktobrī Valmieras rajona tiesa atzina iesniedzēju par vainīgu saskaņā ar Krimināllikuma 270.panta 1.daļu, 50.panta 5.daļu un 55.pantu par pretošanos varas pārstāvim vai citai valsts amatpersonai un piesprieda viņam nosacītu brīvības atņemšanas sodu uz trīs gadiem ar pārbaudes laiku uz trīs gadiem. Tajā pašā dienā iesniedzējs tika atbrīvots.

Saskaņā ar ierakstiem iesniedzēja kameras kartē pēc ierašanās Valmieras cietumā viņš tika ievietots izmeklēšanas nodaļas 26.kamerā. Ne mazāk kā reizi septiņās dienās viņam bija iespēja nomazgāties dušā, kā arī tika mainīta viņa gultasveļa. Iesniedzējs varēja lietot personīgos higiēnas līdzekļus, kā arī mazgāt personīgo veļu un virsdrēbes. Izmeklēšanas nodaļas 26.kamerā bija gan mākslīgais, gan dabīgais apgaismojums, ventilācija; tualete bija atdalīta ar aizslietni. Dzeramais ūdens bija pieejams, kā arī to bija iespējams iegādāties cietuma veikalā. Iesniedzēja apcietinājuma laikā no 2005.gada 19.maija līdz 2005.gada 14.oktobrim izmeklēšanas nodaļas 26.kamerā kopā ar iesniedzēju uzturējās ne vairāk kā septiņas personas vienlaikus. Saskaņā ar ieslodzījuma vietu pārvaldes sniegto informāciju izmeklēšanas nodaļas 26.kameras platība bija 23,6 m2, augstums – 2,76 m. Iesniedzējam tika atļauts saņemt naudas pārvedumus bez ierobežojumiem, ko iesniedzējs arī izmantoja, jo pārtikas un pirmās nepieciešamības preču iegādei cietuma veikalā nebija nekādu ierobežojumu.

2005.gada 27.jūlijā iesniedzējs vērsās ar iesniegumu pie cietuma priekšnieka, lūdzot sniegt rakstisku atbildi par MK 2002.gada 6.augusta noteikumu Nr.339 "Noteikumi par apcietināto un administratīvi aizturēto personu uztura, mazgāšanas līdzekļu un personīgās higiēnas līdzekļu normām" noteiktās prasības par personīgās higiēnas lietu izsniegšanu apcietinātajām personām izpildi. Iesniedzējs saņēma rakstisku atbildi, ka finanšu līdzekļu trūkuma dēļ nav iespējams pilnībā apmierināt prasību par higiēnas lietu izsniegšanu.

2005.gada oktobrī līdz ar grozījumu pieņemšanu likumā "Par valsts budžetu 2005.gadam" Valmieras cietumam tika piešķirti papildlīdzekļi mazgāšanās un personiskās higiēnas līdzekļu iegādei. Tādēļ apcietinātās personas, tajā skaitā arī iesniedzējs, sāka saņemt minētās lietas.

2005.gada 15.augustā iesniedzējs vērsās Tiesā. Atsaucoties uz Konvencijas 3.pantu, iesniedzējs sūdzējās, ka viņa apcietinājuma apstākļi bija necilvēcīgi un pazemojoši, jo īpaši norādot, ka Valmieras cietuma administrācijas atteikums izsniegt viņam tualetes ziepes, zobu suku, tualetes papīru un citas personīgās higiēnas lietas, ir licis viņam justies netīram un pazemotam.

Ārlietu ministrijas Preses un informācijas nodaļa