Mēs vēl slikti pazīstam savu valsti. Kaut arī tā nav liela un nebūtu grūti to izbraukāt, pat kājām izstaigāt krustu šķērsu, daža laba Latvijas vieta daudziem vēl pilnīgi sveša. Piemēram, ko kurzemnieks zina par Viesīti vai Subati? Tikpat kā neko — "Viesīte?" novelk kurzemnieks, "tā ir kaut kur tūr (nevis tur ar īsu u, bet tūr ar ļoti garu ū"), kaut kur tūr Latgalē."

Augškurzemniekiem (bet arī viesītieši ir augškurzemnieki), jā, viņiem no Latgales vārda nav jābīstas. Latgalieši viņiem ir slaveni kaimiņi. Latgale ir zilo linu un zilo ezeru novads. Tas ir arī skanīgu dziesmu un senu tradīciju novads. Novads, kas izauklējis sparīgus dzejniekus un smalkus podniekmeistarus. Augškurzemniekiem tik tiešām no Latgales vārda nav jābaidās, bet Augškurzeme nav Latgale!

Tā arī nav Zemgale, kā domā dažs vidzemnieks. Kādu laiku gan toreizējie Jēkabpils un Ilūkstes apriņķi administratīvi piederēja pie Zemgales, bet augškurzemniekiem nav ne tāda līdzenuma, ne tādu upju, nedz arī tāda lepna gara kā zemgaliešiem. Augškurzeme nav Zemgale!

Tagadējo Aizkraukles un Jēkabpils rajonu dienviddaļa, Daugavpils rajona rietumdaļa, visa šī teritorija, šis novads, kas atrodas Daugavas kreisajā krastā, ticis un tiek dēvēts dažādi. Par Augškurzemi tāpēc, ka šādu vārdu — pretstatā Lejaskurzemei — izpelnījies jau tais laikos, kad tas piederēja pie Kurzemes un Zemgales hercogistes un vēlāk pie Kurzemes guberņas. Par Augšzemgali tāpēc, ka — kopā ar īsto Zemgali — ietilpa vienā un tai pašā Latvijas apgabalā 20. un 30.gados. Par Augšzemi tāpēc, ka novads atrodas augstienē un varbūt arī tāpēc, ka tas robežojas un kopš seniem laikiem cieši saistīts ar Lietuvas Augštaitiju, un par Sēliju jeb Sēļu zemi tāpēc, ka pirms vairākiem gadsimtiem šeit dzīvojusi sēļu cilts. Vēl tagad te runā sēliskās izloksnēs ar tām raksturīgo kāpjošo, it kā dziedošo intonāciju. (Par novada nosaukumu būs rakstīts arī turpmāk.)

Arī Aknīste, šo lappušu autora dzimtene, pieder pie Augškurzemes, Augšzemgales jeb Sēlijas. Tikai viena piezīme: guberņu laikos Aknīste bija pakļauta nevis Jelgavai kā apkārtnes pagasti, bet gan Kauņai. Vecajās kartēs, kur atzīmētas vēl guberņu robežas, Aknīste izskatās pēc pirksta, ko leiši pacēluši Jēkabmiesta virzienā. Aknīstes sēļiem ilgu laika sprīdi tātad bijusi krietni citāda vēsture nekā viņu kaimiņiem. Aknīšāniem ir laba tiesa leišu asiņu, leišu vārdu un leišu gara, un liekas, ka tieši visvairāk ar pēdējo viņi atšķiras no pārējiem sēļiem. Taču kopīgā būs daudz vairāk. Un, lūk, tieši tāpēc, ka autora dzimtene ir Sēlija un pats autors sēlis, tieši tāpēc arī radusies šī grāmata — kā autora velte dzimtajam novadam.

No Valdemāra Ancīša grāmatas "Sēlijas grāmata"

Dr. hist. Guntis Zemītis — "Latvijas Vēstnesim"

Sēļi ir viena no baltu tautām, kas atstājusi paliekošas pēdas latviešu izveidē. Sēļi iekļāvušies lietuviešu sastāvā. Kā tas noticis, kad sākusies sēļu dzīve Latvijas zemē, ar kuru brīdi mēs varam nodalīt sēļus kā noteiktu etnisku vienību no pārējiem senbaltiem, — tas ir vēsturnieku, arheologu, etnogrāfu, antropologu un valodnieku kopīgs uzdevums. Lai gan sēļu vēstures problēmas vēl nebūt nav atrisinātas un pētniekiem šajā virzienā vēl daudz darāmā, laika gaitā ir sakrājies diezgan daudz pētījumu. Šeit savu ieguldījumu devuši gan arheologi, gan etnogrāfi, gan valodnieki.

Vienas no senākajām, lai gan ne pilnīgi drošajām rakstītajām ziņām, kas saistās ar kādu konkrētu baltu tautību, bet ne baltiem kopumā, kurus I gadsimtā romiešu vēsturnieks Tacits (55–120 g.) apzīmē par aistiem ("Aestī"), var attiecināt uz sēļiem. Tas ir kāds II vai IV gs. romiešu kartes XII–XIII gs. noraksts (Poitingera tabulās), kur iezīmēta upe " Fluvius Selianus ", kas varētu būt bijusi Daugava. Tomēr jāatzīst, ka tikai komplicēti pētījumi var sniegt ticamu atbildi par sēļu izcelšanos un vietu pārējo baltu tautu vidū. Ilgu laiku sēļu problēmas risinājuma stūrakmens bija jautājums par to, kuras cilts pārstāvji radījuši Austrumlatvijas agrā dzelzs laikmeta uzkalniņkapus. Kapu uzkalniņi bija izplatīti abos Daugavas krastos. Šie kapu uzkalniņi, kuros mirušie apbedīti nesadedzināti un novietoti uz pamatzemes, saberot virs tiem apaļas formas uzkalniņus I–VI gs. koncentrējas Jēkabpils un Madonas apriņķī un nodalāmi no līdzīgiem uzkalniņkapiem Rietumvidzemē un Zemgalē — rietumu grupas, kurus uzskata par zemgaļu kapu pieminekļiem. Šajā laikā atšķirības abu uzkalniņkapu grupu starpā nav lielas, tomēr pamanāmas. Austrumbaltijā lietoti cirvji ar kātcaurumu, apģērbs biežāk sasprausts ar rotadatām, savukārt Viduslatvijas jeb rietumu grupā, kuru saista ar zemgaļiem, lietoti uzmavas cirvji un rotadatu vietā — saktas. Tomēr, izrakumu materiālam uzkrājoties (īpaši tas attiecas uz antropoloģisko materiālu), sēļu pēdas var meklēt jau bronzas laikmetā (1500.–500. g. pr. Kr.).

Tā kā pazīstamajā krievu hronikā "Pagājušo laiku stāsts" Baltijas tautu aprakstā sēļi nav minēti un visā Austrumlatvijas uzkalniņkapu areālā Daugavas abos krastos nav atšķirību un būtiskas tās nav arī vēlākos gadsimtos, ir izteiktas dažādas domas par latgaļu un sēļu attiecībām. XIX gadsimta beigās A.Bīlenšteins domāja, ka latgaļi un sēļi nav bijuši atšķirami. Latvijas pirmās brīvvalsts vadošais arheologs F.Balodis visu Austrumlatvijas uzkalniņkapu grupu uzskatīja par latgaļiem piederīgu. 1937. gadā izdotajā krāšņajā grāmatā "Latviešu kultūra senatnē" sēļi vispār nav minēti, bet senlietu materiāls no abiem Daugavas krastiem attiecināts tikai uz latgaļiem. Arī viens no sava laika labākajiem Latvijas aizvēstures pazinējiem igauņu arheologs H.Moora runāja par "latgaļu un sēļu kopību". Lietuviešu arheologs A.Tautavičs uzskata, ka agrajā dzelzs laikmetā baltu ciltis vēl nav nodalījušās.

Sākot ar VII gs., Daugavas abos krastos, ieskaitot Zemgali, par valdošo apbedīšanas veidu kļūst apbedījumi līdzenajos skeletkapos. Nevar nepamanīt arī ievērojamu kapulauku skaita pieaugumu. Tas liek domāt, ka Latvijas teritorijā ienākušas jaunas ciltis. Jau 1929. gadā latviešu arheologs F.Jākobsons pauda uzskatu, ka latgaļi ir vēlāki ienācēji un tātad viņu senči nav saistāmi ar Austrumlatvijas uzkalniņkapu kultūru. Valodniece V.Rūķe, iezīmējot kartē latviešu izlokšņu areālu, izdarīja to arī Daugavas labajā krastā. Savukārt arheologs E.Šturms 1939. gada Latviešu konversācijas vārdnīcā, rakstot par sēļiem, apvienoja sēlisko izlokšņu areālu ar Austrumlatvijas uzkalniņkapu izplatību, vēršot uzmanību uz to aptuvenu sakritību. Šo E.Šturma tēzi no valodniecības viedokļa pamatoja K.Ancītis un A.Jansons. Šķiet, ka II–IV gs. Daugavu tiešām var apzīmēt par " Fluvius Selianus ".

Neapšaubāmi, Sēlijas pamatteritorijas robeža XII gs. beigās un XIII gs. sākumā ir Daugava — tās labajā krastā dzīvo latgaļi, kreisajā — sēļi. Abās nozīmīgākajās Latvijas hronikās, kas atspoguļo XII, XIII gs. notikumus — Indriķa un Atskaņu hronikās — sēļi minēti kā " selones ". Pēc Indriķa hronikas ziņām, sēļi dzīvojuši arī Daugavas labajā krastā, Kokneses apkārtnē kopā ar latgaļiem (Indriķa hronika XI, 6). Pēc šīm ziņām, Sēlpils ( castrum Selonum ) esot bijis patvērums ( refugium ) visiem Daugavas pārnācējiem un iebrucējiem ( egredientibus et ingredientibus ). Var domāt, ka arī leišiem ar sēļiem šajā laikā bijusi savienība.

Vairākos 1226. gada dokumentos pieminēti sēļi kā Rīgas apkārtnes iedzīvotāji, lai gan jāpiekrīt vēsturnieka, etnogrāfa un valodnieka vācbaltieša A.Bīlenšteina atziņai, ka sēļu Rīgas apkārtnē nebija daudz.

1208. gadā vācu spēki kopā ar kristītajiem latgaļiem un lībiešiem ieņēma sēļu galveno atbalsta punktu Sēlpili. Dažas ziņas par Sēliju atrodamas arī viduslaiku dokumentos. Tā, piemēram, 1254. gadā pāvests Inocents IV apstiprināja Livonijas ordeņa īpašuma tiesības uz sēļu pilīm vai nocietinātiem ciemiem: Allecten, Calve, Medene, Nitzcegale .

1255. gadā Mindauga dāvinājumā minēta zeme, kas saucas Selen — Meddene, Pelone, Malysine, Thovraxe . Ļoti sīks Sēlijas robežu apraksts atrodams 1261. gada Mindauga dāvinājuma aktā, bet to uzskata par XIV gs. viltojumu. Lietuviešu valodnieks K.Būga domā, ka XIII gs. Sēlijas robežas bijušas šādās sēļu apdzīvotās vietās: Sālakas, Taurāgnai, Utena, Svedasaī, Subāčus, Pelēvene, Pasvalys, Salņčai . Šo vietu identifikācija nav pilnīgi droša. Līdz šim pamatotāko sēļu robežu aprakstu devis vācu vēsturnieks V.Ekerts.

Bīskapam Albertam, 1208. gadā ieņemot Sēlpili, uzreiz neizdevās tur nostiprināties. 1218. gadā nodibināja Sēlijas bīskapiju, par pirmo bīskapu ieceļot Lipes Bernhardu. Pie diacēzes piederēja Sēlija un zemgaliešu Upmales novadi ap Lielupi, Mūsu un Mēmeli.

Neapšaubāmi, sēļu etniskās vēstures un kultūras piederības jautājumus palīdz risināt arheologu pētījumos uzkrātais senlietu materiāls un apbedījumos iegūto galvaskausu, zobu sistēmu un citu kaulu pētījumi. Būtiski bija J.Graudoņa vadītie izrakumi bronzas laikmeta piemineklī Doles Ķivutkalnā (II g. pr. Kr. otrā puse līdz I g.t. pr. Kr.), kas ļāva pirmoreiz Latvijā konstatēt šaursejainu eiropeīdo tipu, kas acīmredzot devis savu ieguldījumu sēļu izveidē. Šeit jāmin antropoloģu — R.Deņisovas un R.Grāveres darbs. Pēc viņu pētījumiem izriet, ka no II g.t. pr. Kr. otrās puses līdz I g.t. pr. Kr. vidum Daugavas lejteces apgabalu apdzīvoja galvenokārt eiropeīdas ciltis ar šauru seju. Pieļaujams, ka šis šaursejainais eiropeīdais tips, sajaucoties ar baltu cilšu pārstāvēto eiropeīdo tipu, izveidoja to sēļu tipu, kuru pazīst pēc X–XII gs. izrakumu materiāliem.

Kā nozīmīgi jāmin E.Šnores un L.Vankinas pētījumi agrā un vidējā dzelzs laikmeta kapulaukos — Slatē un Boķos. Tāpat jāmin E.Šnores un A.Zariņas plašie izrakumi senajā Sēlpilī, kas tika publicēti grāmatā ar tādu pat nosaukumu — "Senā Sēlpils". Augšzemes arheoloģiskos pieminekļus apzinājis un aprakstījis J.Urtāns. Nozīmīgi bija E.Šnores izrakumi Sēlpils Lejasdopeļu vēlā dzelzs laikmeta XI/XII gs. līdz XIII gs. sākuma uzkalniņkapulaukā, kas parādīja sēļiem īpatnu apbedīšanas veidu kolektīvā uzkalniņā un kuram acīmredzot ir saikne ar iepriekšējā perioda tradīcijām. Tas ļauj arī salīdzinoši droši uzskatīt, ka sēļu kultūras attīstībā nav būtisku pārrāvumu. Tika konstatēta arī sēļiem raksturīga tradīcija novietot ziedojumu — rotas vai darbarīkus — mirušajam pie kājām. Šī kapulauka īpatnība bija arī sieviešu rotu ziedojumi vīriešu kapos. Tāpat atšķirības sēļu un latgaļu starpā, balstoties uz plašo Oliņkalna un Lokstenes materiālu bāzes, atklājis Ē.Mugurēvičs. Viņš konstatējis, ka abās dzīvesvietās bijuši atšķirīgi ekonomiskie rādītāji. Tas ļāva Oliņkalnu piešķirt latgaļiem, bet Lokstenes iedzīvotāji bijuši sēļi. Analizējot ieroču materiālu, sēļu klātbūtni Vidzemē konstatējis M.Atgāzis.

Runājot par sēļu vietu pārējo baltu vidū, tradicionāli tos kopā ar latgaļiem un zemgaļiem pieskaita austrumbaltiem. Tomēr valodniecības dati un antropoloģiskie pētījumi liek sēļus uzskatīt par rietumbaltu grupai piederīgiem. Savdabīgu baltu tautību dalījumu devis krievu arheologs V.Sedovs, kurš sēļus, tāpat kā pārējās latviešu un lietuviešu ciltis (izņemot kuršus), uzskata par vidusbaltiem, lai tādējādi atšķirtu no tām baltu ciltīm, kuras dzīvoja uz austrumiem no Latvijas un Lietuvas.

Savu devumu Sēlijas problēmu risināšanā devuši arī vēsturnieki V.Biļķins, R.Ērglis, etnogrāfs S.Cimermanis. Sev raksturīgā manierē plašu pārskatu Sēlijas problēmām laikmetu skatījumā devis J.Stradiņš nule iznākušajā grāmatā "Latvijas zemju robežas 1000 gados" (sastādītājs A.Caune). Jāatzīmē arī V.Villerušas grāmata "Sēļu zeme".

Darbs pie sēļu problemātikas turpinās. Pateicoties Sēlijas asociācijas viceprezidenta koordinatora S.Timšāna ierosmei, sagatavošanai nodots R.Ērgļa līdz šim nepublicētais darbs "Sēļi, viņu vēsture, viņu zeme". Domājams, ka tam var būt paliekoša vieta sēļu un Sēlijas vēstures izpētē. Jaunas ierosmes par pētniecības virzieniem Sēlijas problemātikā, neapšaubāmi, dos gaidāmais pirmais Sēlijas kongress, kas 21. un 22. maijā notiks Aknīstē, Sunākstē un Viesītē.

Par Latgales un Sēlijas

teiksmu teicēju un zinātāju — Kazimiru Jukšu

Dr. philol. Jāzeps Rudzītis — "Latvijas Vēstnesim"

Kazimirs Jukšs Jāzepa Rudzīša foto

Vēstītājas folkloras —tautas pasaku, teiku, anekdošu — teksti ir tikai daļa no to dzīves tautā. Jo svarīgu vietu ieņem to kādreizējie dzīvie (arī tagadējie) zinātāji, saglabātāji un teicēji. Talantīgs tautas pasaku un teiku teicējs — tautas kolektīvās mākslinieciskās pieredzes nesējs, sabiedriski kulturāla parādība, noteikts kultūrvēsturisks tips un vienlaikus mākslinieciski radoša un cilvēciska individualitāte.

Latviešu vēstītājas folkloras vākšanas vēsturē Ansis Lerhis–Puškaitis (1859–1903) ir pirmais, kas savos tautas teiku un pasaku pierakstos jau visai sistemātiski sācis fiksēt ziņas par teicējiem un devis tās krietni lielam tekstu skaitam.

Viņa septiņu sējumu "Latviešu tautas teiku un pasaku" krājumā (1.–4. sējumam nosaukums "Latviešu tautas pasakas") (1891.–1903.gads) kopā ar nepublicēto 7.sējuma otro daļu, pēc paša Lerha–Puškaiša sniegtajām ziņām, ir 6002 pasakas un teikas. Šķiet, šis skaitlis vismaz daļēji ietver arī atsevišķus kopojumā uzņemtus tautas ticējumus. Iespiedumā ir 3432 lappuses, 7.sējuma otra daļa — 1056 liela formāta lappuses sastādītāja rokrakstā. 518 Lerha–Puškaiša pierakstītas pasakas un teikas.

Galvenokārt sākot ar 6.sējumu (1896), personisko pierakstu publicējumos īsas ziņas par teicējiem sniegtas vairāk nekā 80 gadījumos. Sastādītājs uzrāda vārdu, uzvārdu, dažkārt mājvārdu, bieži — teicēja vecumu. Viņa personisko pierakstu publicējumos pirmoreiz latviešu vēstītājas folkloras publicēšanas vēsturē iezīmējas atsevišķu teicēju repertuāra kontūras.

Šī raksta autoram interese par latviešu vēstītājas folkloras dzīvi tautā, par tautas pasaku, teiku, anekdošu stāstīšanas un klausīšanās procesu, par teicējiem un klausītājiem radās mūsu gadsimta 50. un 60.gadu mijā igauņu folklorista Riharda Voldemāra Vīdalepa ( Richard Voldemar Viidalepp , 1904–1986) pētījumu ietekmē. Tālākus pamudinājumus un stimulus šādai pasaku pētnieciskā darba ievirzei ir sniegusi krievu folkloristu Ernas Pamerancevas, Jelenas Šastinas, igauņu folkloristes Mallas Hīemē ( Mall Hiimäe ) un citu autoru pētnieciskā darbība.

Pirmreizīgs materiāls ir iegūts no Latvijas lauku iedzīvotājiem vairāk nekā 25 gadu ilgā periodā.

Autoram ir bijusi laime un iespēja tuvāk iepazīt ievērojamus, jau tolaik, pirms gadu desmitiem, reti sastopamus teicējus, plaša vēstītājas folkloras repertuāra zinātājus, glabātājus, stāstītājus, kā arī viņu klausītājus.

Tika izmantotas iespējas iegūt patiesas ziņas par materiālu vākšanas laikā jau mirušajiem teicējiem, par kuriem viņu dzīves laikā nekas nav pierakstīts vai labākajā gadījumā pierakstīts tikai repertuārs.

Šis apcerējums veltīts vienam no latviešu vēstītājas folkloras teicējiem un ir tapis uz ilgākas personīgas pazīšanas pamata. Tātad — par Kazimiru Jukšu, Latgales un Sēlijas novada teiksmu zinātāju.

Bija ļoti karsta 1959.gada jūlija dienas pēcpusdiena. Iedams pa Daugavpils — Rīgas šoseju gar Kuosines jeb Kuoša ezeru Nīcgales virzienā, nolēmu izmēģināt savu laimi, pagriežoties pa kādu sānceļu šosejas labajā pusē. Gāju pa to kādus pāris kilometrus. Sākumā apjautāšanās par folkloras mantām un tās zinātājiem nedeva rezultātus. Pēdīgi, jau stipri pievakarē, uzzināju, ka kāds vīrs, Jukšs uzvārdā, toreizējais kolhoznieks, ganībās vietējiem ganiem stāstījis pasakas. Sevišķas cerības neloloju, taču šī ziņa kļuva par manu vienīgo pieturas punktu meklējumiem. Ne prātā nenāca, ka man priekšā būs vērtīga tikšanās, ka sastapšu vienu no saviem vislabākajiem teicējiem.

Kazimirs Jukšs bija gara, spēcīga auguma vīrs, runāja visai dobjā balsī. Viņš stāstīja labprāt, ar patiku un vēlēšanos man palīdzēt. Jau pēc dažām viņa pasakām, kas brīvi sekoja cita citai, bija skaidrs, ka viņš ir īsts pasaku stāstītājs. 13., 20., 22. un 24.jūlijā no viņa pierakstīju 13 pasakas un 3 teikas.

K.Jukša repertuāra apguvi turpināju 1966.gada septembrī, 1970.gada jūlijā, 1973.gada augustā un 1974.gada jūlijā, pavisam kopā, ieskaitot 1959.gada vākumu, pierakstot 66 pasaku un teiku tekstus, kas tomēr nebija viss viņa repertuārs.

Lai gan mans laiks bija ierobežots, darīju savu darbu pēc iespējas bez steigas. Draudzēdamies ar teicēju, gāju ar viņu tuvīnajā mežā lasīt sēnes.

Pārnakšņoju lielākoties Līksnas skolā, kura atrodās diezgan tuvu Jukšu sādžai un kurā bija ērtāka apmešanās vieta.

Izdibināju, ka Kazimirs Jukša dzimis 1902.gada 4.decembrī. Viss viņa mūžs ir ritējis Līksnā Jukšu sādžā, netālu no Sēlijas un Latgales robežšķirtnes. Kad sākas Pirmais pasaules karš, viņam ir vienpadsmitarpus gadu. Kazimirs palika rakstīšanu un daļēji lasīšanu neapguvis. Lasīja, taču ar lielām pūlēm. Rakstīt neprata, prata parakstīties. Te ir vismaz daļējs izskaidrojums tam, ka viņš vēl mūsu gadsimta apstākļos allaž ir tik tieši un jūtīgi tvēris tautas pasaku un teiku pasauli.

Jukša personā bija konstatējama XX gadsimta vidū un otrajā pusē Latvijas un vēl jo vairāk Eiropas apstākļos reti sastopama parādība: teicējs, ja arī ne visos gadījumos, ticēja savās pasakās tēloto notikumu īstenumam. Piemēram, izstāstījis pasaku par vīru, kuru viņa sieva, raganas meita, apbur sākumā par suni, pēc tam par zvirbuli, Jukšs sacīja, ka pasakā stāstītais ir reāli noticis. "Tas ir patiess gadījums," viņš teica. Viņš domāja, ka kādreiz ir reāli dzīvojuši pasakās daudzinātie spēkavīri — "bagatyri". No viņa dvesmo kas pirmatnējs. Kādā vakarā pie Jukša aizkavējos ilgāk. Mana apmešanās vieta —Līksnas astoņgadīgā skola — bija tikai dažus kilometrus no Jukšu sādžas, vēlējos atgriezties skolā. Abi ar Jukšu izgājām pagalmā. Bija gaiša mēness nakts. Nedaudz paskatījies debesīs, teicējs sacīja: "Esi uzmanīgs! Tāda nakts..."Sapratu, ka pēc kādām viņam zināmām pazīmēm šī nakts ir tāda, kurā īpaši aktīvi darbojas cilvēkam naidīgi, mistiski spēki. Teicējs labvēlīgi brīdināja.

Viņa priekšstatu pasaules un vispārīgo astronomisko zināšanu raksturojumam var minēt kaut vai tādu epizodi. Tais nedēļās, kad 1959.gadā Līksnas pagastā vācu folkloras materiālus, pieturējās sauss un karsts laiks. Teicējs sakarā ar to izteicās: "Dzirdēju, ka avīzē bijis rakstīts, ka aizdegusies saule, tādēļ tagad sauss un karsts laiks. Saule ir gan liela, esot trīs reizes lielāka par pasauli."

Jukša tēvs Petris līdzās latviešu pasakām ir stāstījis arī krievu tradīcijā populāras pasakas par Bovu Karaleviču, Bagāto Marko, Nemirstīgo Kaščeju, Jeruslanu Lazareviču. Arī dažās no tām pasakām, ko pierakstīju no Kazimira, ir tādi momenti, kas liecina par šo sacerējumu saistību ar krievu tautas pasaku repertuāru.

Pasaka par Tvardovski, ko izstāstīja Kazimirs, ir populāras poļu leģendas variants. Tvardovskis noslēdz ar velniem līgumu uz pieciem gadiem. Pēc pieciem gadiem bēg no velniem uz Romu (acīmredzot svētajā mūžīgajā pilsētā cerēdams rast glābiņu pie pāvesta). Lai nomainītu piekusušos zirgus un ātrāk varētu pabēgt, katrai stacijai ceļā uz Romu sarunā citu važoni ar karieti un citiem zirgiem. Pēdējā stacijā pirms Romas liktenīgā kārtā aizmirst to izdarīt, un velni viņu notver.

Kazimiram bija trīs brāļi — Savers, Praņcs, Juoņs. Savers (miris 1959.g.). Praņcs (miris 1958.g.) arī stāstīja pasakas, vienīgi Juoņs nestāstīja. Savers bija liels pasaku stāstītājs, "varēja kaut mēnesi stāstīt".

K.Jukša repertuārā ienācis krietns skaits Savera pasaku. Pirmā pasaules kara priekšvakarā S.Jukšs dienējis cara armijā Tālajos Austrumos, piedalījies pasaules karā. Atgriezies dzimtenē, pārgājis dzīvot Sventes pagastā, kur ieprecējies kādās mājās.

Savers bijis ļoti stiprs vīrs. Strādājot pie ļoti augstās mūra celtnes, varējis pa sastatnēm vienā reizē uznest 100 ķieģeļu (ap 18 pudu). Kāzās no pirts pāri arumiem atnesis uz istabu deviņu spaiņu mucu alus. Vai viņa enerģijas pārpilnība nemeklēja savu daļiņu izpausmes arī bezbēdīgo pasaku stāstīšanā?

Savera pasaku krājuma tapšanā svarīga nozīme ir bijusi minētajam karadienestam, cara armijas kareivju videi. Gandrīz visas S.Jukša pasakas ir ar humoristisku un satīrisku ievirzi, bieži drastiska rakstura. Dzīrēs, saviesīgos pasākumos ap viņu bija pulks klausītāju.

Starp pierakstītajiem Kazimira Jukša repertuāra tekstiem — saskaņā ar viņa paša norādēm — ir 36 tēva Petra pasakas un teikas un 12 brāļa Savera pasakas.

K.Jukšs teica, ka tēva pasakas viņš ir klausījies vecumā no desmit līdz astoņpadsmit gadiem. Tas, šķiet, nozīmē to, ka tieši minētajā vecumā dzirdētās viņa tēva pasakas ir saglabājušās teicēja atmiņā.

K.Jukšam vispār bija ļoti laba atmiņa. Uz viņu var attiecināt tolaik 78 gadus vecā līksnieša Jāņa Kasicka vārdus: "Kam ir atmiņa uz pasakām, tam arī visā kamā (vispār — J.R. ) ir laba atmiņa."

Viņa repertuārā ir gan ļoti gari, gan samērā īsi sacerējumi. Viņam ir tiklab saturā nopietnas, kā jautras pasakas; gan tādas, kurās dažādi brīnumaini notikumi, fantastiskas būtnes un neparastas personas, gan dzīves ikdienai tuvākas sadzīves pasakas. Taču visspilgtāk viņa stāstītāja talants, mākslinieciskā personība atklājas brīnumpasakās, īpaši varoņpasakās. Tajās ir asi konflikti, cēlā un zemiskā pretstatījums un sadursme, cildenu ētisku ideālu apliecinājums, varonības doma.

Mākslinieciski izslīpēta ir Kazimira Jukša pasaka par puiku — vienkāršu jaunekli, lielu grāmatnieku, kas dodas bīstamā ceļojumā uz apburtu jūras salu. Salā puika uzveic milzu čūsku, atbrīvo salu no burvības, atrod tēvoci, uzvar sacensībās par ķēņina meitas roku, pēc dažādiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem kļūst par valdnieku. Šis puika — zinātkārs, gudrs, drosmīgs, uzņēmīgs, spējīgs uz vislielāko risku. Pasakā spēcīgi izskan zināšanu, grāmatu gudrības slavinājums.

Neparasti lielu spēku iegūst sākumā slimīgais, nevarīgais Karlo — zemnieka līdumnieka dēls pasakā par Karlo. Viņš uzveic mošķus, atbrīvo pazemē paverdzinātās jaunavas. Karlo raksturo milzīgs cīņas prieks, cīņas griba, izziņas un piedzīvojumu alkas, laba, līdzjūtīga sirds.

Morāliski stipras un skaistas, dziļi mīlošas māsas tēlu sniedz K.Jukšs pasakā par māsu un viņas vienpadsmit bez vainas vajātajiem brāļiem; teicējam šī pasaka ir ļoti tuva.

Daži Kazimira Jukša repertuāra sacerējumi tieši saistās ar Līksnu vai tās apkārtni (Aužgulāni jeb Augšgale, Ķirupe, Aizdaugava). Interesanta ir teika par spēlmani, kas līdzīgi Raiņa lugā " Spēlēju, dancoju" izmantotās pasakas varonim, spēlē velnu dzīrēs. Šai teikā, ko Kazimirs dzirdējis no sava tēva Petra, kā spēlmanis darbības persona ir kādreiz Līksnā patiesi dzīvojis un zemnieku vidū ļoti iecienīts vijolnieks Sarkaņu Jurka. K.Jukša attāls radinieks. Sarkaņu Jurku teicējs vēl redzējis savā bērnībā. "Tur, kur tagad Jukšu sādža, kādreiz bijis mežs un tajā dzīvojis lielais Līksnas laupītājs, nežēlīgs, nesaudzīgs un apveltīts ar milža spēku. Laupītāju ar viltu uzveic kāds zemnieks."

Vairāki nostāsti Kazimiram ir par bargajiem kungu laikiem Līksnā. Ķirupes kungs Reisants, kas dzīvojis viņa tēva laikā, sitis zemniekus par mazāko nieku, mājās pārnācis, žēlojies sievai, ka dūres sāp. Viesībās sev par izpriecu licis dzimtļaudīm muižas dārzā kāpt kokos, kūkot dzeguzes balsī un pēc tam šāvis uz viņiem. Šo varmāku nošāvis viņa kučieris Jānis. Jānim piespriests 300 rīkšu, taču zemnieki uzpirkuši pērējus un izglābuši viņu no nāves, sametuši vēl viņam pašam naudu. Jānis gan izsūtīts uz Sibīriju.

Vairākas teikas saistītas ar ticējumiem, burvestībām, ar seniem pirmskristiāniska tipa motīviem, kā arī ar katolicisma elementiem.

Kazimira tēva bērnībā Jukšu sādžā dzīvojis tāds vecais Strods, liels mednieks. Viņš, citiem nezinot, mēdzis "aizrunāt"(noburt) skrotis tā, ka, viņam vai kādam citam piecu soļu atstatumā šaujot cepurē ar Stroda bisi, skrotis sabira cepurē, to nesapostot. Jukša tēvu, kas tolaik bijis vēl puika, daži vecāki cilvēki samāca, Strodam nezinot, apvīlē sudraba pieckapeiku un sudraba putekļus kopā ar skrotīm nemanot saber Stroda bisē.

Pēc cita K.Jukša stāstītā varianta, viņa tēvu samāca, lai sacērt sudraba pieckapeiku piecās daļās un ieliek Stroda bisē. Jukša tēvs izdara, kā samācīts. Kā šauj, tā no Daugavpils nupat pārvestās jaunās, dārgās Stroda cepures paliek tikai "bārskstis", "loks". Sudrabs nepakļaujas buršanai, sudrabu aizrunāt Strods nespēja.

Savāda, misticisma caurstrāvota ir šāda teika. Kādreiz (nazkod) cara laikos Aizdaugavā (Daugavas Augšzemes pusē) dzīvojis tāds Byuka, mežsargs. (Aizdaugava līksniešiem — Sventes, Pilskalnes un Dvietes pagasti Daugavas krasta kreisajā pusē, pa Daugavu robežojas ar Līksnu.) Vakarā pārnāk no meža. Sieva it kā ļoti noraizējusies (tuoda kuo noramūne), bezmērķīgi staigā. Rītā viņa pieceļas agri, iziet laukā. Redz paeglē brīnumskaists dīvains putns. Modina vīru, lai nošauj putnu. Byuka negribīgi pieceļas, iziet ārā, redz, ka paeglē ir kaut kāds putns. Sieva skatās pa logu. Vīrs šauj, no putna — nekā. Ieiet istabā — sieva guļ uz grīdas mirusi.

Seni mītiski elementi ir teikā par čūsku. Te čūska rādīta kā gudra, labvēlīga cilvēkiem, sevišķi maziem bērniem. Kad Kazimira tēvs dienējis pie Turku robežas, liela čūska gājusi mājā, istabā, īpaši tur, kur bērni ēduši pie galda. Dzērusi pienu, ēdusi kartupeļus vai ko citu. Bērni dažkārt iesituši viņai ar karoti, čūskai tas nekas. Vēlāk šai čūskai bijuši mazi čūskulēni. Mājas bērni tos paslēpuši. Čūska atriebības dēļ ielien kādā kambarī un ielaiž divos piena podos savu indi. Čūskulēni drīz atrodas. Čūska saprot, ka darījusi slikti. Lai mājnieku bērni, lietojot pienu, nenoindētos, viņa apgāž podus un izlej pienu.

Senāk Augšgaliešos dzīvoja bagāts cilvēks. Viņš slepus iznesis no baznīcas sakramentu (dievmaizi), ko baznīckungs viņam devis pēc grēksūdzes. Pārnesis mājās, viņš sakramentu ielicis izpuvušā bērzā un šāvis tam ar bisi. Kādu sešdesmit septiņdesmit gadu vecumā miris grūtā nāvē. Viņam mirstot, visa māja sākusi "staigāt". Apglabāts Patmaliešu kapsētā. Pēc viņa nāves notikušas parādības. Naktīs no Patmaliešu kapsētas uz mirušā māju virzījusies uguntiņa un rītā atgriezusies atpakaļ kapsētā. Atbraucis bīskaps un kapsētā noturējis aizlūgumu, kādu pusotru stundu. Pēc tam uguntiņa vairs nav staigājusi.

Kā patiesu gadījumu K.Jukšs 1966. un 1973.gadā stāstīja, kā Ulmaņa laikā Augšgaliešu skroderis Ģipters, lasot "seni senu Bībeli", viesībās izsaucis miroņus — savu ciemiņu mirušo paziņu garus. Jukšam par to stāstījuši aculiecinieku pieaugušie bērni.

Teicējam bija leģendas par debesīs sagrēkojušos eņģeli, kas kalpo pie — katoļu mācītāja, par Bībeles personām ķēniņu Dāvidu un Samsonu (Simsonu).

No visiem folkloras žanriem Kazimirs Jukšs visaugstāk vērtēja pasakas un teikas. Uz pārējiem žanriem, piemēram tautasdziesmām, viņš raudzījās diezgan nicīgi.

Teicējs pasakas vai teikas vēstījumā daudzkārt mainīja stāstījuma tempu, te kāpinādams, te klusinādams balss skaļumu. Atsevišķu sacerējumu momentu akcentācijai, darbības norises tēlojumam K.Jukšs izmantoja žestikulāciju, kustības. Viņa žesti bija lakoniski, taču stāstījumā bieži sastopami. Teikā par lielo Līksnas laupītāju teicējs ar attiecīgām roku kustībām ilustrēja un papildināja stāstījumu, kā zemnieks paņem trauku un verdošu šķidrumu ielej laupītājam acīs. Kazimirs ar rokām rādīja, cik resnas ir priedītes, ko laupītājs sāpēs un niknumā rauj no zemes un sviež cilvēkam virsū. Kādas pasakas stāstījumā teicējs ar žestiem attēloja, kā ezerā peld zosis — apburtās jaunavas, kā apjumj baznīcu ar magoņu sēkliņām. Stāstījuma laikā viņš nozīmīgās vietās pieceļas un apsēstas atkal. Tomēr, cik vērojams, žestikulācijai ne visās K.Jukša pasakās ir vienlīdz svarīga loma. Bagātīgāk žestikulācija tika izmantota pasakās, kur ir ass idejiski un mākslinieciski nozīmīgs konflikts, kur teicējs sniedz detalizētāku darbības tēlojumu un cenšas radīt jau minēto iekšēja sasprindzinājuma noskaņu.

Kazimiram vispār patika stāstīt, viņam patika risināt stāstījumu. Zīmīgi — arī stāstot par sīkiem notikumiem un gadījumiem no paša un viņa apkārtnes ļaužu dzīves, stāstījumā bieži ievijās mākslinieciskuma elementi, viņš manā atmiņā palicis kā mākslinieciskām tieksmēm apveltīta persona.

Savas brīnumpasakas un teikas K.Jukšs stāstīja ar dziļu nopietnību. Teicēju raksturoja bagāta mākslinieciskā fantāzija, dramatisks priekšnesuma veids.

Dažās brīnumpasakās, tēlojot cilvēkam naidīgos, fantastiskos ļaunuma spēkus, izpaudās viņa meistarība drausmīgā, baismīgā noskaņas radīšanā. Teicējs dažādi akcentēja fantastiskā ienaidnieka viltību, nežēlību, ļaunumu, spēku, visas ārējās priekšrocības, kādas tam ir, salīdzinot ar pozitīvo varoni — vienkāršu jaunekli, zaldātu. Neparastos, neierastos apstākļos cilvēks uzsāk cīņu ar pretinieku un, lietojot kā cīņas ieroci gudrību, ar labvēlīgu palīgu atbalstu atsvabinās no viņa. Dažās pasakās Kazimirs sasniedz visai lielu iekšēja pārdzīvojuma noskaņu.

Hiperbolizācija — raksturīga iezīme tautas pasaku tēlojumam vispār. Kazimira Jukša stāstītajās pasakās daudz spilgtu, ļoti vērienīgu hiperbolu ir atsevišķu pasakas motīvu risinājumā, atsevišķu detaļu izveidē. Stipriniekam Karlo vajadzīga tik liela dzelzs nūja, ka kalēji to kaļ "mēneši divi", pēc noderīguma pārbaudes to nākas vēl kalt "labu laiku", čūska jūras salā iekliedzas tik stipri, ka šķiet "apgāzīsies ozols" , kas aug salā. Apakšzemes pasaulē ozolā ir putna perēklis "kā trīs mājas". Velna pils pagalmā ir "varbūt miljoniem kubikmetru malkas", lai velna "ķēvei" būtu dažas dienas ko ēst un dzert, zaldātam vajag milzu krāsnī piededzināt "varbūt simtiem tonnu" ogļu un sanest viņai "700 spaiņu ūdens"(..).

Kazimirs Jukšs bija ne tikai pasaku, bet arī dabas draugs, viņam bija tuva tās skaistuma un gudrības grāmata. Zemes rūķis, viņš pie savas mājas bija iekopis augļudārzu, bija bitenieks, makšķernieks. Ar spiningu viņš bieži nogāja daudzus kilometrus gar Daugavas krastu. Simt metru no K.Jukša mājas bija mežs, jūlija vai augusta dienās tas viņu sauca sēņotāja gaitās.

Arī mūža nogalē viņš joprojām saglabāja pasaku stāstījuma meistarību. Teicējs miris 1981.gada 22.martā.

Izmantoti Latvijas Kultūras fonda 1996. gada Spīdolas stipendijas darba manuskripta materiāli