no 1.lpp.

Latvijas Republikas Valsts prezidents Guntis Ulmanis — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

18.05.1999. Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Mūsu valstīs ir mainījušās sociālās sistēmas. Padomju sociālismu nomainījusi brīvā pasaule un Rietumu vērtības. Bet cik lieli upuri ir mūsu ceļā no šīs melnās bedres uz indivīda brīvības virsotnēm? Cik lieli upuri mums tagad šajā ceļā jānes? Nevar uzkāpt Everestā , nenoberžot kājas, nesasitot degunu vai elkoni. Un nedod Dievs, ka notiek vēl kas sliktāks. Tāpat mēs nevaram uzkāpt līdz indivīda brīvības virsotnēm, pa ceļam nenesot arī zināmus zaudējumus un upurus. Neizjūtot zināmas ciešanas. Un te mēs ar prezidentu Havelu bijām vienisprātis, ka tautas ir ar mieru brīvību atgūt, bet ļoti skopi un negribīgi grib par šo brīvību maksāt. Bet dzīvē tā diemžēl nenotiek. To mēs abi konstatējām. Visas šīs lielās pārmaiņas — no negatīvā uz pozitīvo — ir radikālas, un mums par tām ir arī jāsamaksā. Es ar to, protams, nedomāju naudas vai citu materializētu izteiksmi. Un vai mēs ieslīgsim šaurā provinciālismā, kurā redzēsim tikai savu šauro "es", savu latvisko pagātni, savas latviskās ciešanas, un visu to izskatīsim tikai savā sētā, vai arī mēs spēsim saprast arī citu tautu ciešanas, citu tautu sasniegumus un spēsim mācīties no tiem. Arī kritiski izvērtējot paši sevi. Un, ja mēs šo otro virzienu nespēsim iegūt, tad mēs varam kļūt par nacionālu nomali Eiropā, kurā mūs neglābs nekādas institūcijas, un mēs būsim sevi iekļāvuši pašu uzskatu važās.

Divu stundu sarunā ar Čehijas prezidentu mēs bijām vienisprātis, ka šis ir tas kritiskais brīdis, ka nevis ekonomiskās problēmas ir noteicošās, bet gan ir cilvēka gars, cilvēka dvēsele, cilvēka spēja upurēties, ne tikai ņemt, bet arī dot. Un šeit mums, abām tautām, ir daudz kā kopīga. Kā atceraties, mūsu valstis atdzima 1918. gadā. Un pēc tam atkal 90. gadu sākumā atdzimām, Čehija mazliet ātrāk. Un visi šie procesi, par ko mēs daudz runājām, visi mūsu daudzie kultūras saskarsmes punkti ... Liekas, tieši tas šādā plāksnē bija visbūtiskākais manas valsts vizītes laikā Čehijā. Lai gan ekonomiskā ziņā šī vizīte bija daudz sekmīgāka par daudzām citām vizītēm. Jo Čehijas uzņēmēji Latvijas uzņēmējiem ir diezgan tuvi gan mentāli, gan ražošanas organizēšanas aspektā. Un arī jau Padomju Savienības laikā Latvijai bija diezgan labi sakari ar Čehiju, kas toreiz gan bija Čehoslovākijas valsts sastāvdaļa. Tagad tas viss tiek darīts citā, jaunā kvalitātē.

Manuprāt, ļoti interesanta bija kultūras darbinieku līdzdalība šajā vizītē, abu valstu kultūras ministrus ieskaitot. Un vecā baroka stila teātra skatuve, ko mēs skatījām Českikrumlovas vēsturiskajā pilī, faktiski bija cilvēka ģēnija atspulgs caur teātra mākslu. It kā caur vienkāršiem koka dēļiem, taču tie simbolizē visaugstākos cilvēka gara un kultūras sasniegumus. Mani šī Českikrumlova — tāda miniatūra pilsētiņa — no visas vizītes iepaidoja visvairāk. Protams, ja nerunājam par tikšanos ar Čehijas prezidentu un citām oficiālajām personām, sarunām, kurās mēs izklāstījām savu oficiālo viedokli.

— Čehijas sabiedrība ļoti atzinīgi uzņēma Latvijas tekstilmākslas izstādi, kas bija iekārtota senā Prāgas pilī.

— Ziniet, man tas vairs nav pārsteigums. Es šo patīkamo, mīlīgo, no Latvijas dzijām izausto kaķēnu esmu ievedis Eiropā, un nu jau tas var skraidīt pa visām valstīm un rādīt savu meistarību, visur viņu pieņems kā pašu par sevi saprotamu, kas ir Latvijas vērtība. Pirmā tekstilmākslas izstāde mums valsts vizītes laikā bija Itālijā, tad Grieķijā, tagad Čehijā. Faktiski gan pirmā vēsts bija Edītes Vīgneres gobelēns, ko es aizvedu uz Apvienoto Nāciju Organizācijas mītni Ņujorkā. "Latvijas Vēstnesī" bija arī šī gobelēna fotogrāfija. Varētu jau likties, ka tas tāds nieks vien bija — kādas latviešu mākslinieces darbs izstādīts ANO mītnē. Taču šis fakts viļņveidīgi, kā pa telefonu aizgāja uz visām pasaules malām, un jau tad ieskanējās šī informācija, ka latviešiem tekstilmāksla ir ļoti augstā līmenī. Itālijā mēs latviešu tekstilmākslas izstādē bijām kopā ar šīs valsts prezidentu un Atēnās kopā ar Grieķijas prezidentu, šī tradīcija nostiprinājās. Un tagad jau man liekas, ka mūsu valsts vizītei bez mākslas izstādēm pietrūktu kaut kā būtiska. Kaut kā būtu par maz. Bet tagad jāiet tālāk. Kāpēc nākamajās valsts vizītēs nākamajiem prezidentiem nepadomāt, piemēram, par citiem mākslas virzieniem, teiksim, kāpēc nepadomāt par keramiku? Japānā keramiku pielūdz, slavina un godina. Un es neredzu nekādas pretrunas, ja mēs savu keramikas mākslu liktu tādā pašā līmenī pretī. Domāju, arī šī māksla tagad ir jāved pasaulē. Es esmu pārliecināts — neviens to gan nav skaitījis, ka nevienai tautai pasaulē, rēķinot proporcionāli uz iedzīvotāju skaitu, nav tik daudz mākslinieku, kā mums Latvijā. Cik tad mēs, latvieši, esam? Pusotrs miljons (protams, jums "Latvijas Vēstnesī" jau ir visprecīzākā statistika). Un paskatīsimies, cik mums ir, piemēram, gleznotāju! Ļoti daudz. Mums tikai jāprot to pasniegt pasaulei. Jo caur mākslu var vislabāk atspoguļot mūsu nācijas identitāti.

Es domāju, tas, ko mēs aizsākām ar Latvijas tekstilmākslu, bija labs meklējums, kas devis spožu rezultātu. Un par to jāpateicas pašiem tekstilmāksliniekiem. Vispirms jāpateicas Mākslinieku savienības prezidentam Egilam Rozenbergam, kurš radošajā savienībā ir atradis, kā būt efektīviem un kā būt priekšējās pozīcijās. Un tās radošās savienības, kas vairāk raud par naudu vai par telpām, vai par nošu papīru trūkumu — tās faktiski tikai apliecina savu bezpalīdzību, jo atpakaļceļa jau nav. Es esmu ļoti apmierināts ar mūsu tekstilmākslu. Un arī man pašam tā sniedz tādu iedvesmu, un liekas, it kā es tur pirmo reizi saskatītu ko ļoti būtisku. Jo viena lieta ir šos mākslas darbus skatīties tepat mājās, ikdienā, un otra lieta — kad redzi līdzās sajūsminātus čehus, kuri vienkārši ir pārsteigti, ka kaut kas tāds iespējams.

— Jā, šie intelektuālie aspekti veidoja patiešām būtisku jūsu valsts vizītes garīgo dimensiju Čehijā. Taču politisko dimensiju, manuprāt, spēcīgi iezīmēja ar NATO saistīto jautājumu loks.

— Jā, un radio "Brīvā Eiropa" aktivitātes. Tikšanās "Brīvajā Eiropā " bija īpašs notikums. Ne katrā valstī, ne katrā galvaspilsētā ir tik izcila tribīne kā "Brīvā Eiropa" Prāgā. Un man faktiski "Brīvā Eiropa" saistījās arī ar personīgiem pārdzīvojumiem. Vai pirms kādiem desmit gadiem es varēju iedomāties, ka kādreiz es kā brīvas Latvijas prezidents stāvēšu "Brīvās Eiropas" konferences tribīnē? "Brīvā Eiropa" taču mums gadu desmitus ilgi tika iztēlota kā pasaules lielāko ļaundaru pati melīgākā tribīne. Un pēkšņi šajā tribīnē stāv brīvas Latvijas prezidents un runā nevis par to, ka vajadzētu pret kaut ko cīnīties, bet gan par to, kas nākotnē darāms, lai Latvija kļūtu vēl spēcīgāka. Faktiski man šī "Brīvās Eiropas " tribīne zināmā mērā asociējās ar ANO tribīni. Paši "Brīvās Eiropas "darbinieki pēc tam nāca man klāt un teica, ka tā viņiem ir fantastiska sajūta. Ka viņi kādreiz sēdējuši kā bunkurā vai ierakumos, cīnoties pret pasaules ļaunumu, un tagad viss tas ir atklātā un skaidrā formā. Turklāt ļoti konstruktīvā. "Brīvās Eiropas " darbinieki arī teica, ka ar tāda veida uzstāšanos kā manējā viņi redz savas raidstacijas racionālu pielietojumu nākotnē. Jo es viņiem prasīju: mūsu valsts tagad ir brīva, kāpēc vēl tērēt naudu raidīšanai? Bet viņi uzskata, ka šai radiostacijai tagad jāuzņemas tāda pastiprinātāja un akcentētāja loma. Nu, piemēram, tajā pašā NATO paplašināšanas un Latvijas uzņemšanas jautājumā.

Un ir labi, ja kāds uztraucas , kad es paziņoju par nepieciešamību NATO uzņemt trīs Baltijas valstis vienlaikus. Jo tas ir mans uzskats, mans viedoklis. Tas ir plurālisms. Un tas arī palīdz savstarpējā diskusijā rast pareizo risinājumu.

Latvija ir skaidri definējusi, ka tās mērķis ir integrācija NATO, un mēs esam daudz paveikuši, lai tuvinātos Ziemeļatlantijas savienībai. To, vai Baltijas valstis tiks uzņemtas NATO vienlaikus, izlems NATO dalībvalstis, ņemot vērā katras valsts individuālo gatavību un tās atbilstību NATO standartiem. Taču kopīgai drošībai nepieciešama visu trīs Baltijas valstu iestāšanās NATO.

Es domāju, mūsu Aizsardzības ministrijai stāv priekšā ļoti grūts un smags darba posms, vismaz līdz 2002. gadam — ja NATO galotņu tikšanās nebūs agrāk, bet pagaidām tā ir plānota uz 2002. gadu, — lai veidotu un izskaidrotu sabiedrībai savu pozīciju. Arī veidotu — jo budžeta palielināšana bija mūsu pozīcijas veidošana. Un man nācās ļoti daudz runāt par budžeta palielināšanu, kamēr mūsu pacifisti izrādīja atkal pavisam citas aktivitātes.

Pagājušajā gadā es mērķtiecīgi un neatlaidīgi centos pārliecināt palielināt mūsu aizsardzības budžetu līdz diviem procentiem no nacionālā kopprodukta, jo tas ir mūsu nacionālās drošības interesēs. Un tas ir svarīgs signāls NATO paplašināšanas kontekstā, jo apliecina mūsu valsts gatavību pašiem maksāt par savu drošību un dot savu ieguldījumu visas eiroatlantiskās telpas drošībā.

Es domāju, mums ir arī ļoti nopietni jārunā — par to es nerunāju šinī reizē, tas ir nākotnes jautājums — par savu profesionālo armiju. Čehijai jau šodien ir daļēji profesionālā armija un daļēji obligātais dienests, viņi uzskata, ka profesionālais veidojums ir daudz stabilāks.

— NATO problemātika bija arī viena no dominantēm jūsu sarunā gan ar prezidentu Havelu, gan ar Čehijas aizsardzības ministru. Vai jūs šajās sarunās sev guvāt kādas jaunas atziņas, pie kurām čehi eventuāli varētu būt nonākuši pusotru mēnesi kopš iestāšanās NATO?

— Pirmkārt — par valodu armijā.

— Jā, šo faktu — tieši par angļu valodas zināšanām Čehijas bruņotajos spēkos — Latvijas žurnālistiem minēja arī šogad martā NATO seminārā Briselē.

— Es domāju, ka mums šī problēma ir vēl lielāka. To man teica mani kolēģi, jo es Čehijas aizsardzības ministru arī uzskatu par kolēģi: "Mācieties angļu valodu! Mācieties angļu valodu! Pievērsiet šim jautājumam lielāku uzmanību!" Jo militārās komandas nevar dot haotiskā vidē. Komandām jābūt skaidrām, tur ir pavisam cita psiholoģija. Un tur daudzos gadījumos nav laika valodas apguvei, tur jau ir jādomā pavisam citās kategorijās.

Un, otrkārt, savietojamība ar NATO struktūrām — pie tā mums intensīvi jāstrādā visos aspektos. Tā ir gan ieroču savietojamība, gan komandu izpratnes, gan armijas vadības savienojamība. Tie bija jautājumi, par ko mēs runājām visvairāk. Būtībā tie reducējas nevis uz spiedienu, kas būtu jāizdara uz ārpusi, bet uz ļoti nopietnu darbu pašiem savās mājās.

Politiskais lēmums par NATO paplašināšanu jau ir izdarīts, un trīs jaunas dalībvalstis jau ir uzņemtas NATO. Vašingtonas sanāksme apliecināja, ka paplašināšana turpināsies un ka šīs trīs valstis nebūs pēdējās. Vašingtonas dokumentā nosauktas konkrētas kandidātvalstis, arī Latvija, kurām izstrādās un piedāvās konkrētu rīcības plānu praktiskiem sagatavošanās soļiem un laika ietvarus,lai tās kļūtu par NATO dalībvalstīm.

Daudzas valstis nav bagātas. Arī Čehija nav šobrīd bagāta. Bet šie 2–3 procenti no nacionālā kopprodukta armijas vajadzībām ir nepieciešami. Ja armijā ienāks vairāk skaitļojamās tehnikas, ja ienāks augstāka līmeņa tehnoloģija, tad arī ar 2–3 procentiem nākotnē būs par maz, tas ir skaidrs.

— Latvijas drošības stratēģija man ļoti cieši saistās ar visām trim jaunākajām jūsu valsts vizītēm. Pirms Čehijas jūs bijāt Islandē, kas ir NATO dibinātājvalsts. Vēl pirms tam — valsts vizīte Grieķijā, kas NATO iestājās dažus gadus vēlāk, nesot līdzi ļoti sarežģītās attiecības ar Turciju. Taču tieši Grieķijas un Turcijas līdzdalība NATO gadu desmitiem palīdzējusi noturēt šo abu valstu visai saspīlētās attiecības relatīvā līdzsvara līmenī. Un likumsakarīgs šī vizīšu kompleksa noslēgums bija valsts vizīte jaunākajā NATO dalībvalstī Čehijā. Vai šāda likumsakarība varētu pastāvēt tikai žurnālista skatījumā?

— Nē, nē! Es domāju, visa mūsu politiskā ideoloģija tagad ir ielikta divos rāmjos: Eiropas Savienība un NATO. Eiropas Savienība kļuvusi par mūsu ikdienas jautājumu, jo pie tā strādā gan ministrijas, gan konkrēti cilvēki. Tas ir sarežģīts, komplicēts darbs. NATO ir drošības politikas un militārās organizācijas jautājums. Mums jānostiprina savi bruņotie spēki. Arī tas ir mūsu šīsdienas darbs. Tomēr šodien Eiropā mēs redzam naidīgas idejas. Rupjos cilvēktiesību pārkāpumus mēs nevaram akceptēt. Pret šo naidīgo ideoloģiju jābūt gataviem vērsties arī ar spēku, ja nav iespējams risinājums ar mierīgiem līdzekļiem.

Šobrīd, protams, arī Latvijai vairs nav jāskatās tikai šaurā aspektā — Krievija kaimiņos, bet jāraugās, kas notiek Tuvajos austrumos, kas notiek musulmaņu pasaulē, kas notiek dienvidos.

Eiropas Savienība un NATO — šie divi aspekti ir cieši saistīti. ES un NATO ir gan mūsu labklājības jautājums, gan arī iespēja šo labklājību nosargāt. Un, jo spēcīgāka valsts labklājība, jo spēcīgāka aizsardzības sistēma. Tas ir pilnīgi skaidrs. Turklāt, palielinoties labklājībai un dinamiski attīstoties pasaulei, draudi diemžēl neiet mazumā. Es domāju, ka Dienvidslāvija mūs ir pārsteigusi ne tikai ar cilvēciskām traģēdijām vien. Dienvidslāvija ir arī parādījusi, cik bīstams vulkāns būtībā ir visa Zemeslode.

— Jūsu prezidentūras laiks tuvojas beigām. Man liekas simboliski, ka jūs šajā intervijā jau vairākkārt minējāt prezidentūras kontinuitāti — runājāt par savām atziņām, ko nodot tālāk nākamajam Latvijas prezidentam.

— Es domāju, viņš šo interviju ļoti uzmanīgi lasīs.

— Jādomā gan. Tikai mēs vēl nezinām, kura persona tā būs.

— Ziniet, man nav uztraukuma par to, kurš būs nākamais Valsts prezidents, jo es zinu, ka viņš jau ir. Nākamais prezidents jau ir. Viņš iet uz parlamentu, iet uz valdību. Varbūt viņš šobrīd atrodas Rīgā, varbūt kur citur Latvijā. Viņš uzmanīgi lasa avīzes, viņš klausās radio. Tikai nav vēl noskanējis tas zvans, kad viņš ienāks pa Rīgas pils durvīm un sāks strādāt...

— ... un kad mēs uzzināsim viņa vārdu.

— Jā, kad viņš parādīsies atklātībā. Tā teikt, noņems masku. Tā ka nākamais Valsts prezidents jau noteikti ir un, man liekas, viņš jau arī nopietni strādā un nopietni liek visas savas lietas pa plauktiņiem.

— Bet kā jūs, prezidenta kungs, pats šobrīd jūtat, domājot par nākotni: vai šie jūsu ļoti draudzīgie kontakti ar Čehijas prezidentu Havelu, kas sākās jau pirms vairākiem gadiem, ar Islandes prezidentu Grīmsonu, kurš jums un visai Latvijas delegācijai Islandes vizītes laikā veltīja neierasti daudz uzmanības, jūsu ļoti labā psiholoģiskā un garīgā saskaņa ar Grieķijas prezidentu Stefanopulu turpināsies arī pēc jūsu prezidentūras beigām, arī bez šī formālā valsts vizīšu ietvara?

— Ziniet, tas atkarīgs no tā, kā tālāk veidosies mūsu politiskā dzīve. Kaut gan — vispirms jau viss ir atkarīgs no katra cilvēka veselības. Es domāju, katrs cilvēks var darīt tik, cik atļauj viņa fiziskais stāvoklis, viņa garīgais noskaņojums. Pasaules politikā zināms tāds nostāsts: kāds ārlietu ministrs brauc vizītē uz kādu lielvalsti, un lidostā viņam novēl labu veselību. Viņš saka: "Nevēliet man veselību, vēliet man panākumus sarunās." Bet aizbraucis viņš salauž kāju, viņam ir jāatgriežas mājās. Un tas tiek politiskajā literatūrā pasniegts kā labs piemērs, ka katra cilvēka, — vienalga, vai viņš ir karalis, prezidents vai ministrs — rīcība ir atkarīga no tā, kā izveidosies apstākļi.

Redziet, Latvijai šajā jomā vēl nav tradīciju, kas notiek ar bijušajiem prezidentiem. Kāda ir viņu loma valstī. Man faktiski katru dienu kaut kas ir jādara pirmoreiz. Man agrāk likās, ka, beidzoties manai prezidentūrai, arī tas izbeigsies. Bet tagad es jūtu — man atkal būs pirmajam jāizjūt, kā jūtas cilvēks, kurš vairs nav Valsts prezidents, un kāda tad ir viņa loma valstī. Es par šo jautājumu esmu runājis ar daudziem Eiropas politiķiem, tai skaitā arī ar Vāclavu Havelu. Parasti viņi paši aizsāk runāt par šo jautājumu. Un Grīmsonam un Havelam bija jau gatavas rekomendācijas, ko tad vajadzētu darīt. Grieķijas prezidents man ir mazliet svešāks un mazāk pazīstams, bet ar viņu arī tā teorētiski to pārrunājām. Bet Havela pozīcija šajā jautājumā, ko man vajadzētu darīt, ir ļoti stingra, un Islandes prezidentam Grīmsonam bija vēl stingrāka pozīcija. Man bija interesanti salikt kopā visas šīs viņu iespējamās versijas. Jo viņu domu pamatā ir apsvērumi, ka es vēl no politiskā viedokļa esot pietiekami jauns.

Latvijā šobrīd ir daži politiķi ar tik daudzu gadu pieredzi. Un no Baltijas valstīm neviens politiķis vēl nav spējis pārkāpt savām nacionālajām robežām. Viņi gaida, ka arī no Baltijas valstīm jānāk cilvēkam, kurš spētu runāt ne tikai Baltijas kontekstā, bet arī plašāk. Tie ir interesanti argumenti, ko var likt pamatā pārdomām par to, ko darīt tālāk.

Bet es jums pateikšu pavisam godīgi: es vēl nezinu, ko es darīšu 8.jūlijā. Es nezinu, un varbūt tas ir arī skaisti, ka tu esi piesmēlies pilns ar šo pieredzi, ar šiem pārdzīvojumiem, ar šiem notikumiem. Un tad tu tos pats vari izvērtēt un pats domāt, ko darīt tālāk.

— Prezidenta kungs, tas jau varētu tikt uztverts arī kā atvadīšanās. Bet jums priekšā ir vairāk nekā mēnesis prezidenta darba. Piemēram, diena, kad "Latvijas Vēstnesis"publicēs šo interviju, jums būs īpaši piesātināta, uzņemot Rīgā Vācijas prezidentu.

— Jā, es jau teicu, ka vēl ne mirkli nedomāju par šo 8. jūliju. Es ne mirkli nedomāju pagātnes formā, jo nekas jau neapstājas. Latvijai un Latvijas iedzīvotājiem starpības starp 7. un 8. jūliju nebūs nekādas. Varbūt saule vienā no šīm dienām spīdēs mazliet vairāk vai mazāk. Un tas ir ļoti labi, jo mainībā jau ir viss spēks. Es, starp citu, ļoti atzīstu šo principu, ka pēc zināma perioda , vienalga kādos apstākļos, ir jānāk kādam citam. Par to jau Amerika ir pārliecinājies savos 200 gados. Un Amerika arī ļoti ievēro šo pašu principu.

— Taču viens, prezidenta kungs, ir pilnīgi skaidrs: beidzoties jūsu prezidentūrai, jūs intensīvi vērtēs. Vērtēs politiķi, vērtēs žurnālisti. Šie vērtējumi droši vien būs ļoti dažādi. Tomēr, īpaši jau atceroties šo jūsu prezidentūras fināla cēlienu, ka viena no visbūtiskākajām dominantēm jūsu politiskajā darbībā bija rūpes par Latvijas drošības stratēģiju.

— Jā, bet tā nebija mana izvēle. Tā bija dzīves diktēta nepieciešamība. Un arī pēc prezidentūras beigām es par to domāšu visvairāk. Jo vai tiešām mēs būtu tādi muļķi, ka no simt gadu pieredzes uz gadsimta robežas nedomātu visvairāk par savu drošību. Bet, ja mēs no simt gadu traģēdijas neesam neko vairāk mācījušies kā tikai to, kā savā reizē iziet uz ielas pamaršēt un nodziedāt kādu dziesmu, un, ja nebūsim spējīgi nākamo gadsimtu savai tautai veidot kā humānisma un labklājības gadsimtu, nu, tad tas var būt patiešām traģiski, varbūt ne tikai uz simt gadiem. Un valsts drošībai, manā skatījumā, ir jābūt prioritātei jebkura mūsu valsts vadītāja darbībā.

— Paldies, prezidenta kungs. Ko jūs vēl gribētu piebilst "Latvijas Vēstneša"lasītājiem?

— Protams, pēdējais mēnesis būs grūts tanī ziņā, ka tiks izteikti visdažādākie atzinumi par mani, visdažādākie vērtējumi, tur jums ir taisnība. Cik cilvēku, tik viedokļu. Bet ir ļoti svarīgi,lai tu pats ar sevi tiec galā. Cilvēka traģēdija jau sākas tajā brīdī, kad viņš netiek galā pats ar sevi. Cilvēka traģēdija nesastāv no tā, ka kāds par tevi ir ko pateicis. Un es domāju, ka šajos sešos gados esmu ne vien saglabājis, bet arī nostiprinājis savu iekšējo līdzsvaru. Ja savas prezidentūras sākumā es daļēji zināju, ko gribu, un dažkārt nezināju, kā to izdarīt, tad tagad es jau zinu, ko es gribu, un es jau daļēji zinu, kā to izdarīt. Un tas ir galvenais pamats tālākajam.

"Latvijas Vēstneša" uzdevumā —

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors