starptautiskajā konferencē

"Vārda brīvība, cenzūra, bibliotēkas"

(14.10.1998.–17.10.1998, Rīga)

Starptautiskajā konferencē "Vārda brīvība, cenzūra, bibliotēkas", ko 1998.gada 14.–17.oktobrī Rīgā organizēja Latvijas Nacionālā bibliotēka un Latvijas Bibliotekāru biedrība ar UNESCO, IFLA , Eiropas Padomes, Sorosa fonda, Latvijas Republikas Kultūras ministrijas un Kultūrkapitāla fonda atbalstu, vairāk nekā 200 informācijas un komunikācijas speciālisti, bibliotekāri, vēsturnieki, žurnālisti, rakstnieki, literatūras un mākslas zinātnieki un citu nozaru profesionāļi no 16 pasaules valstīm (ASV, Baltkrievijas, Beļģijas, Horvātijas, Lielbritānijas, Dānijas, Francijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Krievijas, Norvēģijas, Slovēnijas, Vācijas, Ungārijas un Zviedrijas) vērtēja, analizēja un prognozēja informācijas un komunikācijas procesu attīstību mūsdienu sabiedrībā.

Konferences dalībnieki secināja:

a) "Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas" (pieņēmusi ANO Ģenerālā Asambleja 1948.gada 10.decembrī) 19.pantā noteiktās katra cilvēka "tiesības uz pārliecības brīvību un tiesības brīvi paust savus uzskatus: šīs tiesības ietver brīvību netraucēti palikt pie saviem uzskatiem un brīvību meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas ar jebkuriem līdzekļiem neatkarīgi no valstu robežām" un "Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas" (parakstījušas Eiropas Padomes dalībvalstu valdības 1950.gada 4.novembrī) 10.pantā noteiktās tiesības "netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām" ir fundamentālas garantijas cilvēka intelektuālajai brīvībai, ko nodrošina arī tiesiskā aizsardzība.

b) mūsdienu daudzveidīgajā, sarežģītajā informācijas vidē aktualizējies jautājums ne vien par informācijas pieejamību, bet arī par iespēju un prasmju nodrošināšanu ikvienam tās meklēšanā un saņemšanā — tātad par cilvēka tiesībām būt informētam (informācijas ierobežojumi pieļaujami tikai gadījumos, kas minēti "Vispārējā cilvēka tiesību deklarācijā" un "Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā");

c) cenzūra mūsdienās kļuvusi izsmalcinātāka, grūtāk identificējama; tā ir ne tikai tradicionālais aizliegums izpaust, bet arī aizliegums uzzināt, ierobežojums vai kavējums piekļūt informācijai, kas indivīdam nepieciešama aktīvai līdzdarbībai demokrātijas procesos;

d) jauno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstība paver plašas iespējas brīvai informācijas plūsmai, sekmējot ideju un uzskatu plurālismu, kultūras un valodu daudzveidību, ekonomisko un sociālo progresu, demokrātiju un mieru pasaulē;

e) mazo tautu kultūra un mazo valodu grupu literatūra ir svarīga, neatņemama civilizācijas mantojuma sastāvdaļa, kas ne vien jāsaglabā, bet arī jāpadara pieejama visplašākajai sabiedrībai;

f) visi informācijas centri un informācijas resursi ir daļa no pasaules informācijas vides, tāpēc nepieciešams izveidot starptautisku palīdzības sistēmu dabas katastrofās, karos un totalitāros režīmos cietušo (bojāto vai iznīcināto) centru un resursu atjaunošanai;

g) bibliotēkām, arhīviem, muzejiem un citiem publiski pieejamās informācijas centriem jānodrošina visiem sabiedrības locekļiem vienlīdzīgas tiesības un reālas iespējas meklēt, saņemt un izmantot tajos pieejamos informācijas resursus;

h) bibliotekāriem un citu publiski pieejamās informācijas centru darbiniekiem nepieciešamas mūsdienu attīstības līmenim atbilstošas zināšanas un prasmes, lai palīdzētu realizēt ikviena indivīda tiesības meklēt, iegūt un izmantot informāciju;

i) bibliotekāriem un citu publiski pieejamās informācijas centru darbiniekiem, kas tieši saistīti ar demokrātijas īstenošanu dzīvē, atbilstoši profesionālajai ētikai jāpalīdz ikvienam interesentam — neatkarīgi no vecuma, dzimuma, rases, politiskās vai reliģiskās pārliecības — iegūt informāciju; ziņas par pieprasījumu glabājamas kā profesionāls noslēpums.

Balstoties uz šiem atzinumiem un secinājumiem, lai pievērstu gan kolēģu profesionāļu, gan plašas sabiedrības uzmanību informācijas pieejamības un komunikācijas problēmām mūsdienu pasaulē, konferences dalībnieki pieņēma aicinājumu — "Rīgas memorandu par vārda brīvību un informācijas pieejamību" .

Aicinām visus, kas atzīst informācijas un komunikācijas brīvību par pašvērtību, rosināt diskusijas par informācijas un komunikācijas procesiem mūsdienu sabiedrībā; parlamentiem un valdībām sabiedriskās domas ietekmē iztrādāt un pieņemt likumus:

1) par bibliotēku un citu publiski pieejamās informācijas centru un krātuvju nodrošināšanu ar atbilstošiem informācijas resursiem un tehnoloģijām, lai varētu realizēt visu sabiedrības locekļu vienādās tiesības meklēt, iegūt un izmantot informāciju;

2) par efektīvas sistēmas (piegādes un kontroles mehānisma) izveidi, lai nodrošinātu bibliotēkas (likumā noteiktā kārtībā) ar valstī izdoto iespiesto, audiālo, vizuālo, elektronisko un multimediju darbu obligātajiem eksemplāriem;

3) par nacionālo politiku vienotas informācijas infrastruktūras veidošanā, uzturēšanā un attīstībā, lai sabiedrības locekļiem nodrošinātu iespējas izmantot visus valstī publiski pieejamās informācijas avotus, kā arī dotu pietiekami plašu pieeju citzemju informācijas resursiem;

4) par nacionālo informācijas centru un informācijas resursu aizsardzību dabas katastrofu un karu gadījumos;

5) par indivīda tiesībām un iespējām gūt informāciju par pagātni valstīs, kas pārdzīvojušas represīvos režīmus;

6) par izglītības un zinātniskās pētniecības lomas palielināšanu un aktualizēšanu sabiedrībā,

(1) dodot zināšanas un prasmes informācijas meklēšanā un izmantošanā,

(2) īstenojot interneta pedagoģijas idejas,

(3) atklājot un novēršot iespējamos cenzēšanas mēģinājumus informācijas un komunikācijas procesos;

7) pret finansiālajām barjerām, kas ierobežo indivīdu vienlīdzīgās tiesības un iespējas izmantot informācijas resursus, ieskaitot internetu;

8) pret informācijas monopoliem, kas ekonomiski vai citā veidā liedz informācijas pieejamību, moderno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izmantošanu.