Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents:

Sēlijas problēma cauri laikiem un cilvēkiem

Turpinājums no 1.lpp.

Par sēļu izplatību un etnoģenēzi ir izteicies jau valodnieks un etnogrāfs Augusts Bīlenšteins [10], lietuvju valodnieks Kazimirs Būga [11], arheologs Eduards Šturms [3,4], vācu vēsturnieks Valters Ekerts [2], vēlākos laikos — arī valodnieki Marta Rudzīte, [12] Maija Poiša [13] un Krišjānis Ancītis, arheologi Elvīra Šnore, Anna Zariņa [14], Jānis Urtāns [15], vēsturnieki Vilis Biļķins [16] un Jānis Kalniņš, etnogrāfs Saulvedis Cimermanis [8], arheoloģe Rita Grāvere [17[ un vairāki citi pētnieki; sintētisku skatījumu uz Sēlijas problēmu mēģinājis dot šo rindiņu autors [1,7,24–26]. Jaunākās atziņas kopumā ietvertas žurnāla "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis" 1996. gada 4./5. numurā.

 

Sēļi un vēsturiskās Sēļu zemes

(Sēlijas) robežas

Sēļi ir arhaiska baltu cilts, kura savus ziedu laikus pieredzēja II–IV gs. pēc Kristus dzimšanas. Latvijas teritoriju sēļi varētu būt sasnieguši ap mūsu ēras sākumu, varbūt pat ejot citu ceļu nekā pārējās baltu ciltis. Sākotnēji tie ieņēmuši prāvāku Latvijas un arī Lietuvas teritorijas daļu nekā tagadējo Augšzemi vien, apmetušies visgarām Aiviekstei (līdz pat Alūksnei). Krietni vēlāk, VI gs., Latvijas teritorijā ienāca cita, lielāka austrumbaltu cilts — latgaļi, kuras ekspansijas gaitā sēļi no Daugavas labā krasta izspiesti vai asimilēti. Turpmāk abas ciltis dzīvoja kaimiņos, gūstot daudzas kopīgas kultūras un sadzīves iezīmes, kuru dēļ senos sēļus un latgaļus dažkārt (īpaši pēc Otrā pasaules kara, sākot ar H.Mooras darbiem) aplūko kopīgi. Taču jaunākie arheologu, valodnieku un tautas mūzikas speciālistu pētījumi liecina par visai būtiskām atšķirībām abu etnisko grupu starpā. Attīstot lietuvju valodnieka K.Būgas [11] kādreiz izteikto hipotēzi par kuršu un sēļu valodas tuvību (savukārt tuvas bijušas letgaļu un zemgaļu valodas), valodnieki uzskata, ka sēļu valoda bijusi tuvāka senajām rietumbaltu, bet letgaļu valoda — austrumbaltu valodām [12]. Arī antropoloģiskie dati (šaursejainais tips, zobu sistēmas rādītāji) ļauj sēļus pietiekami pamatoti pieskaitīt pie rietumbaltu grupējumiem [17] (A.Vaska un līdzautoru grāmatā "Latvijas aizvēsture" [18] sēļi identificēti kā agrā dzelzs laikmeta uzkalniņkapu kultūras austrumu grupai piederīgi).

Valodnieki sēļu nosaukumu saista ar ūdens tecēšanu ( selēti, salti — lēni tecēt), tiek minēta kādā senā romiešu kartē (Poitingera tabulās, II vai IV gs., mūsdienās figurē XII–XIII gs. noraksts) iezīmēta upe — " Fluvius Selianus ", kas varētu būt bijusi Daugava [18]. K.Karulis [19] Sēlijas vārdu saista ar pirmindoeiropiešu selos — ezers, purvs (grieķu helos ), tātad sēlis būtu ezeriem bagāta un purvaina apvidus iedzīvotājs, un tas itin kā atbilstu novada topogrāfijai.

Sēļu apdzīvotā teritorija, kāda tā izskatījās vācu krustnešu invāzijas un Livonijas hronikas sacerēšanas laikā, t.i., XIII gs. sākumā, Daugavas labo krastu vairs neaptver, toties jo dziļi iesniedzas Lietuvā. Latvijas daļā Sēlija ir Daugavas kreisā krasta novads, kas, pēc pētnieku vairuma domām, aptver teritoriju līdz Vallei. Lietuvā Sēlija iesniedzas dziļāk — no Zarasiem līdz Biržiem, ietverot Rokišķus un Dusetas. Īpatnēji, ka vietvārdi bieži atkārtojas Latvijā un Lietuvā: Birži — Biržai , Viesīte — Viešintos , Subate — Subačius. Gandrīz vai veidojas Maķedonijas situācija — prāva Sēlijas daļa ir Lietuvā, mazāka — Latvijā, taču Latvijas Sēlija neapšaubāmi ir tas novads, kur Latvija savās saknēs visciešāk saskaras ar Lietuvu. Sēlija ir pārejas josla no letgaļu uz lietuvju zemēm, tur krustojas šo tautu ietekmes zonas, un tas varbūt daļēji izskaidro novada savdabību.

Livonijas Indriķa hronikā minētā Sēļu pils ( Castrum Selonorum ) — tagadējā Sēlpils — bijusi lietuvju sirotāju patvēruma vieta, tādēļ bīskaps Alberts ar kristītiem lībiešiem un latgaļiem 1208. gadā to ieņēmis, licis sēļiem kristīties un atteikties no biedrošanās ar lietuvjiem. Īsu laiku (1218–1226) pastāvējusi Sēlijas bīskapija. Ar 1255.–1261. gadu datēti t.s. Mindauga dāvinājuma akti, ar kuriem Lietuva atsakās no šīm sēļu zemēm. Kaut gan vismaz 1261. gada aktu vēsturnieki uzskata par viltojumu teokrātiskās Livonijas valdītāju savstarpējo strīdu regulēšanai, tomēr šie dokumenti neapšaubāmi apliecina Sēlijas seno saistību ar Lietuvu [5].

Šajos XIII gs. vidū tapušajos dokumentos, proti, pāvesta Innocentija IV apstiprinātajās Livonijas ordeņa īpašumtiesībās uz vairākām Sēlijas apdzīvotajām vietām (1254, 1257), lietuvju valdnieka Mindauga dāvinājuma aktos (1255, 1259, 1261), fiksēta Sēlijas vai senās Sēļu zemes teritorija un iespējamās robežas. Šos dokumentus no vēsturiskā un kultūrvēsturiskā viedokļa vissīkāk analizējis Kēnigsbergas universitātes docents Dr. V.Ekerts savā 1937. gadā iesniegtajā habilitācijas disertācijā [2] (tā tikusi iespiesta tikai 1984. gadā, jau pēc autora nāves, izmantojot nepilnīgi saglabājušos disertācijas eksemplāru, kurā nav Sēlijas ģeogrāfisko karšu, bet ir sniegts sīks teritoriju apraksts un seno nosaukumu hipotētiska identifikācija); šī problēma iztirzāta arī E.Šturma rakstos "Latviešu konversācijas vārdnīcā" (1939) [3].

Minētajos dokumentos nosaukti šādi sēļu vietvārdi (pilis un ciemi): 1254. gadā — Allecten, Calve, Selen, Medene (Meddene), Nitzcegale (pēdējā — ārpus Sēlijas), 1257. gadā — Medene, Pelone, Maleysine (Maleisine), Tovraxe (Theuraxe) . Dažādi autori mēģinājuši šos vietvārdus identificēt dažādi, ne visi identificējumi ir pārliecinoši, taču pēc tiem var droši noteikt Sēļu zemes ziemeļu robežu (pa Daugavu līdz Naujenei), kā arī iespējamo robežu ar Zemgales novadu — Upmali (no Mēmeles upes līkuma starp Kurmeni un krastiem līdz Jaunjelgavai pie Daugavas).*

 

* Pēc A.Bīlenšteina domām [10], Medene ir Sēlijas teritorija starp tagadējo Iecavu un Jaunjelgavu, uz ziemeļiem no Valles. XIII gs. sākuma senrakstos minēti sēļi arī pie Doles salas, pie Daugavas rumbas un pat Rīgas teritorijā, taču liekas loģisks A.Bīlenšteina atzinums, ka šajā gadījumā runa ir par atsevišķu cilvēku apmešanos minētajās vietās, nevis par cilts vienlaidus apdzīvoto teritoriju.

 

Pēc K.Būgas domām [10], Sēlijas dienvidu robeža gājusi caur tagadējās Lietuvas Republikas apdzīvotajām vietām: Tauragniem, Utenai, Svēdasiem, Subačai, Palēvenei, Pasvalei, Saločiem. Šajā teritorijā XIII gs. līdzās sēļiem dzīvojuši arī lietuvji, taču viņi vēl nebija paguvuši sēļus lituanizēt. Ekarts šo 1259. gada dāvinājumā iezīmēto dienvidu robežu sāk ar Naujeni (Vecdaugavpili), tad pa vecu tirdzniecības ceļu līdz Lodes ezeram, pa Lodes un Dusetas upi līdz Sartu ezeram, tad pa Šventoju līdz Latavas upītei, uz Ošakas un Viešintas upīti līdz Lēvenes upei un tālāk pa tās gultni līdz ietekai Mūsā. Redzam, ka šī teritorija ietver tādas tagadējās Lietuvas pilsētas kā Zarasus, Kupišķus, Biržus, Rokišķus, Dusetas un iet pavisam tuvu gar Panevēžu, taču teritorija jau kopš ordeņa laikiem neapšaubāmi ir lituanizēta.

Tālāko gadsimtu gaitā Sēlija kā sevišķs novads no vēstures aprites pamazām izzūd, tomēr saglabā savdabību un zināmu mežonību, kā to lasām Aleksandra Grīna vēsturiskajā romānā "Zemes atjaunotāji" (1939).

Sēlijas dienvidu robeža kā robeža starp Kurzemes hercogisti un Lietuvas lielkņazisti tika sakārtota 1582.–1583. gadā. Nospraužot robežu dabā, tika izšķirti vairāki ieilguši lokāli robežstrīdi starp vietējiem zemes īpašniekiem — Radzivilliem, Hļebovičiem, Grothusiem, Tīzenhauzeniem, Eferniem. Taču īsti noregulēta robeža nav tikusi, robežstrīdi turpinājās arī visu XVII gadsimtu [33]. Tā arī nav īsti skaidrs, kad un kā Aknīste nokļuvusi Lietuvas lielkņazistes sastāvā (Latvijā tā atgriezās tikai pēc valstu robežu regulēšanas 1920. g.). Izteikta versija, ka Aknīstes īpašnieks XVII gs. sākumā, būdams opozīcijā Kurzemes hercogam un muižniecībai, ar visu muižu pārgājis Lietuvas pavalstniecībā [34]. Līdzīga situācija veidojusies ar Grothusu īpašumiem Leišmalē un "Lietuvas Zemgalē".

 

Sēlija (Augšzeme)

kā kultūrvēsturisks novads

Bez šā senvēsturiskā aspekta Sēlija traktējama arī kā spilgts kultūrvēsturisks novads ar savu īpatnību, mentalitāti, ko daiļliteratūrā pārstāv Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Akuraters, Aleksandrs un Jānis Grīni, Jānis Veselis, Jānis Vainovskis, Fallijs (Konrāds Bullāns), Alberts Kalve, mūzikā — Pēteris Barisons un Arvīds Žilinskis, kultūrvēsturē — arī Aleksandrs Dauge, Mārtiņš Bruņenieks, Alfreds Goba, Alberts Prande, Alma Ancelāne, brāļi Krišjānis un Valdemārs Ancīši. Tieši par Sēliju daudz rakstījusi Lūcija Ķuzāne; arī Ārija Elksne (dzim. Grietiņa) cēlusies no Sēlpils apkaimes un daļēji pieskaitāma šim lokam. Sēlijas izcelsmes zinātnieku skaitā minams Pēteris Kulitāns, Pēteris Nomals, Vilis Skārds, Pauls Stradiņš, Jānis Zutis un vairāki citi.

Cilvēku mentalitāti Sēlijā ir veidojusi tāda lēnīga, zaļa, taču pauguraina, piemīlīga ainava, arī samērā daudzās hercoga, vēlāk kroņa teritorijas tātad mazāka pakļautība muižniekiem, arī divas līdzās pastāvošas konfesijas — luterisms un katolicisms, kurām vēl pievienojas Jēkabpils un Jaunjelgavas pareizticīgie un vecticībnieki, visai aktīvas žīdu kopienas miestiņos (Jaunjelgavā, Subatē, Jēkabpilī, Neretā, Viesītē), Daugavas plostnieki no Baltkrievijas. Novadā izteikts ir multikultūru elements. Nav noliedzama arī vācu mācītāju Kristofera Fīrekera (Neretā) un Georga Manceļa (Vallē), bet it īpaši Stenderu dzimtas tiešā ietekme, viņi te dzimuši un darbojušies paaudzēm. Sunākstē tapusi "Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas" (1774, 1796) un daudzi citi latviešu laicīgās literatūras sacerējumi, kuru autors ir Sēlpils prāvests G.F.Stenders.

"Dabiskā savdabība ar šekspīriskām drāmām un traģēdijām," tā Sēliju raksturo Zalvē dzimušais dzejnieks Imants Auziņš [20].

Šiem momentiem jāpievieno zināma nošķirtība, atstumtība, "Sēlijas elēģija" (Imants Auziņš). Mežos ieaugušais novads XX gs. atradies itin kā atstatus no modernizācijas tendencēm Latvijā, infrastruktūra, ceļi te veidojušies gausi, arī Pirmā pasaules kara laikā izveidotā "mazā bānīša" satiksme nav bijusi pārāk efektīva. Novada vidienē nav lielāku centru — Ilūkste un arī Jaunjelgava kā apriņķa centri vai nu pēc Pirmā, vai pēc Otrā pasaules kara pārstājuši funkcionēt. Gan Daugavpils, gan Jēkabpils savā ziņā vilkusi novadu uz Latgales pusi, darbojusies centrifugāli. Padomju iekārtas pēdējos gados kultūrvēsturiskais Sēlijas novads sadalīts starp četriem administratīvi jaunveidotiem rajoniem: Daugavpils, Jēkabpils, Aizkraukles un pat Ogres rajonu (Birzgales pagasts), tādēļ zudusi kopības, reģionālās identitātes sajūta, ja tāda vispār bija tā īsti paguvusi izveidoties. Turklāt senās sēļu cilts teritoriju lielākā daļa jau bija agrāk nonākusi (vai palikusi) Lietuvas sastāvā un bijušo sēļu pēcteči lituanizējušies.

Par sēļu reģionālo identitāti Latvijā sāka runāt jau Pirmās tautas atmodas laikā, kad Rīgas Politehnikuma ķīmijas students un etnogrāfs amatieris Skruzīšu Mikus publicēja aprakstu "Sēļi — Kurzemes Augšgala senči" (1889) [21] un pirmajai Latvijā dibinātajai latviešu studentu korporācijai (Rīgas Politehnikumā) 1880. gadā tika dots vārds "Selonija", šķiet, no Jēkabpils skolas nākušā literāta un sabiedriskā darbinieka Puriņu Klāva ierosmē [22]. Latvijas neatkarības laikā par Sēliju runāja nedaudzi lokālpatrioti — inženieris un rakstnieks Rihards Ērglis, Jānis Aleksandrs (Jēkabs) Grīns.

 

Sēļu reģionālās identitātes

atdzimšana un novada

ekonomiskā attīstība

Padomju režīma gados novada bagātās kultūrvēsturiskās un etnogrāfiskās tradīcijas tikpat kā netika pieminētas, ja nu vienīgi novada revolucionāro tradīciju ("Sarkanā Sēlpils") kontekstā. Seno tradīciju atdzīvināšana sākās Trešās atmodas laikā, 1989. gadā, kad tika dibināts Rīgas Sēļu klubs, kad, pateicoties Jēkabpils, Neretas, Ilūkstes, Bebrenes, Viesītes, Gārsenes, Saukas, Sēlpils un citu šā novada centru vadītāju un kultūrdarbinieku ierosmēm, pamazām sāka veidoties vietējo latviešu pašapziņa, novadnieciskās piederības izjūta. Spēcīgu ierosmi deva Latvijas Kultūras fonda 1995. gada maijā — jūnijā izsludinātā krāšņā un rosinošā Sēļu nedēļa, kura pēc mūsu iniciatīvas ar vietējo aktīvu līdzdalību pārtapa Sēļu gadā (1995./1996.). Sēļu gada pasākumi sīkāk apcerēti rakstos [6–8]. Šā gada ietvaros notika vairāki sēļu saieti Ilūkstē, Bebrenē, Viesītē, plaši tika atzīmētas izcilo novadnieku atceres dienas (Jāņa Akuratera 120., Aleksandra Grīna 100., Paula Stradiņa 100., Jāņa Veseļa 100., Petera Nomala 120. dzimšanas diena, kas visas iekrita Sēļu gada laikā!). 1995. gada 15. decembrī Ilūkstē tika dibināta Sēlijas asociācija. Sācis darboties Sēļu kultūras nams Viesītē, kur vērienīgā izveidošanā enerģiskais Viesītes pilsētas (ar lauku teritoriju) domes priekšsēdētājs Jānis Dimitrijevs ielicis milzu darbu, 1. maijā tur atklāta skaistā koncertzāle, lielākā Latvijas laukos. Nobeigumam tuvojas Krustpils skaistā pils kompleksa izveidošana Jēkabpils novada muzejam.

1997. gadā aizvadīta Jāņa Jaunsudrabiņa 120. jubileja, ar novadnieka O.Šabanska gādību īstenota dižākā sēļu rakstnieka mirstīgo atlieku pārvešana dzimtenē uz Ķišķu kapiem pie Neretas, tiek domāts par viņa memoriāla izveidošanu. Sēlijas atdzimšanas idejas gūst atbalsi pat Austrālijā, īpaši studentu korporācijas "Selonija" aprindās, kurai dots Sēlijas vārds un kura 1997. gada nogalē nosvinēja savu krāsu atsegšanas 100 gadu jubileju Austrālijā (ar priekšlasījumu ciklu piedaloties doc. S.Timšānam) [23]. Dedzīgs Sēlijas lokālpatriots Austrālijā gūts G.Saivas personā, kas kārtojis ziedojumus Sēlijas izcelsmes nozīmīgo personu bibliogrāfiskam rādītājam.

Vēl pacilājošāks ir apstāklis, ka Sēlijas jēdziens arvien dziļāk iespiežas vietējo cilvēku — novadpētnieku, skolēnu apziņā (par ko liecina arī LZA izbraukuma sēde Jaunjelgavā 1997. gada aprīlī [24], šie centieni atainojas Latvijas presē (īpaši "Latvijas Vēstnesī", arī "Lauku Avīzē", "Neatkarīgajā Rīta Avīzē"), radio, televīzijā.

1996. gada 25. maijā Viesītes kultūras namā notika Sēļu gada noslēguma pasākums (līdz ar novadnieka Paula Stradiņa 100. jubilejas vērienīgu atzīmēšanu, LZA sēdes noslēgumu un II Sēlijas sarunām). Tur pieņēma Sēļu gada noslēguma dokumentu — kā rīcības programmu nākotnei [6]. Tajā, piemēram, ierakstīts, ka jāuzšuj Sēlijas zaļibaltisarkanais karogs, jāizveido novada ģerbonis (par to tiek runāts jau 10 gadus!), jāaktivizē Sēlijas kā vienota kultūrvēsturiska novada apzināšana, atdzīvināšana un popularizēšana, jāorganizē I Sēlijas kongress. Tiek domāts par īpašas kultūrvēsturiski ekonomiskas "Sēlijas programmas" iedibināšanu, kas savā ziņā varētu būt radniecīga "Lībiešu krasta" programmai. Sēlija ir visai īpatnējs, nepelnīti novārtā pamests un piemirsts Latvijas novads, kurā vēl daudz neizpētīta un neizkopta, kuru samērā maz skārusi pēckara gadu industrializācija un sveštautiešu imigrācija, kurā tikpat kā nav bijušas PSRS militārās bāzes un vide lielākoties ir ekoloģiski tīra. Te varētu veidoties jauna "Latvijas Piebalga", jauks kultūrvēstures un tūrisma reģions [29].

Tieši Sēļu gadā aizsākās diskusija arī par lieljaudas celulozes kombināta celtniecību Salā (pie Jēkabpils) vai Līvānos, pēdējā laikā izkristalizējas celtniecības vieta pie Trepes stacijas. Kultūras fonda apspriedē vienprātīgi akceptēja viedokli, ka vairāk vērības jāveltī kultūrvides un kultūras tradīciju izpētei [26]. Par administratīvi teritoriālo reformu arī pašu sēļu vidū nav vienprātības — Ilūkstē daudzi izsakās par pievienošanos Jēkabpilij, Bebrenē pret to iebilst. Diskutētas arī nodarbinātības problēmas, kas šajā novadā ir akūtas. Izpaužas ziemeļvalstu — Dānijas, Norvēģijas, Zviedrijas — zināma ieinteresētība par šo novadu. Ziemeļvalstu draudzes devušas ziedojumus Neretas baznīcai, no šīm valstīm nākuši ziedojumi Rites pieaugušo izglītības centram, slimnīcām, iepazīšanās nolūkos šurp braukušas ekskursijas. Ja novadā būtu sakopti ceļi, viesnīcas, radīti elementāri uzturēšanās priekšnoteikumi, interesanti nodarbību piedāvājumi, varētu veikt vairāk. Novadā būtu ko redzēt — Jaunsudrabiņa Mūsmājas, Stenderu dzīves un darbības vietas, senie pilskalni, ezeri, brīnišķīga, neskarta daba, Kuces sils, jaunais vīnkalns pie Vārnavas, ko iekopis Ēvalds Pūpols, Raiņa Tadenava, Daugavas gultne pie Dignājas un Dunavas, Ilūkstes un Pilskalnes apkaime, vēl saglabājušās etnogrāfiski interesantas celtnes. Jānožēlo, ka iznīcināts Pirmā pasaules kara gados celtais "mazais bānītis", kas būtu varējis kļūt par tūristu pievilksmes objektu. Katrā ziņā tūrismam Sēlijā ir nākotne.

1995. gadā dibinātās Sēlijas asociācijas (pagaidu prezidents — J.Stradiņš, viceprezidents koordinators — doc. S.Timšāns) galvenie mērķi ir:

— rūpēties par senās sēļu cilts dzīvestelpas izpēti, sēļu vēstures, tradīciju, etnogrāfisko iezīmju un valodas īpatnību apzināšanu un dokumentēšanu;

— apzināt Sēlijā dzimušo un tur strādājošo devumu Latvijai;

— veicināt šā novada ekonomisko attīstību;

— rūpēties, lai administratīvie pārkārtojumi nelabvēlīgi neietekmētu novada ekonomiskās, izglītības un kultūras dzīves tālāko attīstību.

Asociācijas mērķis nav jauna administratīvi autonoma novada radīšana atbilstoši senās sēļu dzīvestelpas robežām.

Uzsvērts, ka pēc Latvijas neatkarības atgūšanas novadu raksturo galvenokārt sabrukums, nav skaidru attīstības perspektīvu. Lai veidotu noteiktu perspektīvu, vispirms jāsakārto kaut vai elementārā līmenī ceļi (Ķegums–Jaunjelgava–Jēkabpils, Nereta–Aknīste, Zasa–Dunava–Dviete), taču toreizējā satiksmes ministra V.Krištopana atbilde Sēlijas asociācijai (akad. J.Stradiņam) šajā jautājumā 1997. gada vasarā bijusi noraidoša, tādēļ aicināts dibināt īpašu ziedojumu kontu "Sēlijas ceļi" un attiecīgs iesniegums ar lūgumu veicināt novada atdzimšanu adresēts Sēlijas novadā ievēlētajiem Saeimas deputātiem [32].

Sēļu gada gaitā arheologs Juris Urtāns uzsācis vērienīgu Sēlijas pilskalnu izpēti [15], nupat publicēta valodnieces Maijas Poišas grāmata par Vidzemes sēliskajām izloksnēm (II daļa, 1999), plašu grāmatu par Sēliju sacerējis Valdemārs Ancītis, 1999. gadā iznākusi tās I daļa. Nākotnē Sēlijas problēmu apzināšanā būtu plašāk jāiesaista zinātnieki un arī studenti, kas varētu sagatavot bakalaura un maģistra darbus par Sēlijas vēsturi, sēliskiem elementiem latviešu valodā, par dažādiem Sēlijas kultūrvēstures un etnogrāfijas aspektiem. Brīvdabas muzejā ierosināts izveidot Sēlijas sētu. Pamazām būtu jāizstrādā vienota Sēlijas izpētes zinātniska programma, veidojot to kā reģionālu daļu vispārējā Latvijas problēmu izpētē, kur tā varētu funkcionēt letonikas programmas ietvaros.

Tieši te svarīga būtu sadarbība ar attiecīga profila speciālistiem Lietuvā, jo Lietuvas Sēlija, šķiet, ir vēl mazāk pētīta nekā Latvijas Sēlija, bet salīdzinājumi varētu būt interesanti (kaut vai vilcēju daudzbalsīgās dziesmas — "sutartines" lietuvju tautas mūzikā, kas līdzīgas sēļu dziedātajām un savā laikā Saukā 10 šādas sutartines pierakstījis pazīstamais fotogrāfs Mārtiņš Buclers, bet Vārnavā Jurjānu Andrejs [37]). Kā pozitīvs piemērs minams 1996. gadā noslēgtais līgums starp Jēkabpils un Rokišķu rajonu, saskaņā ar kuru izveidots arī izcilā lietuvju tēlnieka Joza Mikena memoriālmuzejs Aknīstē. Nupat veidojas ciešāki sakari ar Lietuvā dzīvojošiem sēļu pēctečiem, šādu ierosmi atbalsta arī Lietuvas Zinātņu akadēmija, tās pārstāvji piedalās Sēlijas kongresā.

Arī 1998. gadā novadā aizvadīti vairāki kultūrvēsturiskā ziņā nozīmīgi pasākumi — Aknīstē (maijā) atzīmēti 700 gadi kopš tās vārda pirmā pieminējuma senrakstos, Neretā (augustā) — 600 gadi kopš tās vārda pieminējuma, bet Viesītē 1998. gada 5.–6. septembrī — 70 gadu kopš pilsētas tiesību piešķiršanas Eķengrāvei (bijušam Āžumiestam, tag. Viesītei) [35]. Pēdējā pasākumā, kurā piedalījās pašvaldību valsts ministrs J.Bunkšs un daudzi sabiedrības pārstāvji, panākta principiāla vienošanās noturēt I Sēlijas kongresu Viesītes kultūras namā — "Sēļu pilī" — 1999. gada 21.–22. maijā, kamēr kongresa pirmā daļa, ieskaņa, iecerēta Aknīstē. Šos pasākumus koordinēt un pa daļai organizēt apņēmies S.Timšāns, Sēlijas asociācijas viceprezidents. Pēc viņa ieceres, Aknīstē varētu tikt izveidots Sēlijas novada metodiskā darba centrs ar mazmuzeju (kurā krātos novada literātu, sabiedrisko darbinieku un zinātnieku publikācijas un pazīstamāko novada cilvēku kartotēka), bet Viesītē — Sēlijas kultūras centrs, kur notiktu lielas novada mākslinieku izstādes, dzejnieku, aktieru, dziedoņu koncerti, izstādes par pagastos un apdzīvotās vietās paveikto [35]. Aknīste pēdējā laikā sākusi aktīvi sekmēt sadarbību starp Latvijas sēļiem un sēļu pēctečiem, kas dzīvo Lietuvā, un šim darbam ir jāturpinās.

Novada kultūrvēsturiskā atdzimšana nav šķirama no novada ekonomiskās attīstības. Sēlija pieskaitāma pie Latvijas "depresīvajiem" rajoniem ar augstu bezdarba līmeni, samērā vāji attīstītu ražošanu (situāciju varētu mainīt minētais celulozes kombināts, ja tādu izlemtu būvēt), nepietiekamu infrastruktūru, viesnīcu, modernu satiksmes ceļu tīklu. Situācija ietekmē daudzu vietējo cilvēku domāšanu, attieksmi pret vietējām tradīcijām, kultūrvēsturi, dara viņus apātiskus, inertus. Tomēr jāatzīmē vairāku enerģisku pašvaldību ierosmes, pēc kurām Viesīte un Jaunjelgava 1997. gadā guvušas īpaši atbalstāmu mazpilsētu statusu.

Minētie faktori jāņem vērā, izvērtējot Sēlijas nākotni, Sēlijas reģionālo identitāti iecerētās teritoriālās reformas kontekstā. Šai reformai, kas, principā runājot, varētu būt pozitīvs faktors Latvijas valsts reorganizācijā un eiropeizācijā, ir daudz un dažādu pušu, par to 1997. gadā izraisījušās plašas diskusijas.

 

Sēlija Latvijas administratīvi

teritoriālās reformas skatījumā.

Sēlijas apriņķa veidošana

un tā robežas

Nav šaubu, ka administratīvi teritoriālais iedalījums jāsaista ne tikai ar saimniecību, pašreizējām realitātēm un nākotnes vīzijām, bet arī ar vēsturisko ģeogrāfiju, kultūrvēsturiskajām tradīcijām. Šajā ziņā apstrīdams ir nodoms Sēliju iekļaut Latgales apgabala sastāvā, resp., sadalīt to tādā kārtā, ka šīs teritorijas lielākā daļa nonāktu Latgales pakļautībā. Šāda nostādne bija paredzēta 1997. gada Latvijas Republikas Ministru kabineta sākotnēji akceptētajā teritoriālās reformas projektā un pat attēlota "Latvijas Vēstnesī" (1997. g. marts) [28] publicētajās shematiskajās kartēs; tā izraisīja asas iebildes (sk., piem., [29]). Reāli tomēr šis princips kopš 1997. gada tiek īstenots, piemēram, Jēkabpils rajonu un Daugavpils rajona "sēlisko daļu" tiesvedībā pakļaujot Latgales apgabaltiesai, pārceļot īpašuma, autotransporta u.c. lietu kārtošanu uz Rēzekni.

Viesītes vai Rites iedzīvotājiem jābrauc tiesāties vai meklēt īpašuma dokumentus Rēzeknē, jo voluntāri tiek jauktas konfesijas, reliģisko draudžu un diacēžu robežas, turklāt jāpārraksta cilvēku dzimšanas vieta, jārevidē dokumenti un tūrisma ceļveži u.tml., nemaz nerunājot par to, ka iedzīvotāju vairums provincē ir trūcīgs, ka Latvijā maz labu ceļu un trūcīgiem cilvēkiem kaut cik pieņemamas satiksmes, ka ne visiem lauku iedzīvotājiem (īpaši gados vecākiem) ir savas automašīnas. Šāda radikāla reforma būtu iespējama (un arī tad tās lietderīgums un kultūrvēsturiskais pamatojums būtu rūpīgi jāapsver) valsts saimnieciska pacēluma, nevis depresijas apstākļos, plaukstošā zemē ar labiem ceļiem, sakārtotu satiksmi un pārtikušiem iedzīvotājiem. Diemžēl Latvija pagaidām vēl nav labklājības valsts. Vai šāda teritoriālā reforma pati par sevi vien veicinās labklājību, ir diskutējams jautājums.

Valsts pārstrukturēšana pārāk lielās vienībās (apgabalos) vieš bažas arī tajā ziņā, ka varētu panīkt pašreizējie rajonu (apriņķu) centri un prāvākas pilsētiņas. Tas izraisītu skolotāju, ārstu, citu inteliģentu profesiju vēl nevienmērīgāku sadalījumu, mazo skolu un slimnīcu slēgšanu un mazpilsētu intelektuālu noplicināšanu.

Šāds autora viedoklis, kas tika pausts Latvijas ZA izbraukuma sēdē Jaunjelgavā 1997. gada 16. aprīlī [24], gūst apstiprinājumu arī ANO Attīstības programmas pārskatā par tautas attīstību Latvijā 1997. gadā, kur sacīts:

"Lai gan reformu motivācijas pamatā ir racionalizācija, reformu process saduras ar ļoti lielu pretestību. Šī problēma jāaplūko caur 1968.–1978. gadā Rietumeiropā veikto teritoriālo reformu prizmu. Toreizējo teritoriālo reformu priekšvakarā Rietumeiropā bija notikusi strauja transporta un komunikāciju attīstība, kas nodrošināja ģimenēm iespējas darba vai izglītības nolūkā pārvietoties lielos attālumos. Turklāt lielais vairums iedzīvotāju bija nodarbināts pakalpojumu sfērā vai rūpniecībā. Būtiski bija mainījusies lauku iedzīvotāju nodarbinātības struktūra, liela daļa no lauku teritorijā dzīvojošiem strādāja pilsētā.

Latvijā 1997. gadā nepastāv neviens no minētajiem nosacījumiem: komunikācijas un transports uzlabojas ļoti lēnām, un iedzīvotāju mobilitāte ir zema, cilvēki vairāk izkliedējušies lauku teritorijās, daudzās mazpilsētās pieaug bezdarbs, bet nodarbinātības strukturālās pārmaiņas daudzās teritorijās ir nebūtiskas. Jaunie uzņēmējdarbības teritoriālie centri un komunikācijas vēl tikai veidojas, un šāda veida plānošanai nav paredzēti nekādi resursi. [..] Veicot teritoriālus grozījumus, būtu jāņem vērā ar attīstību saistītās iedzīvotāju vajadzības. Jāpastāv iespējām saņemt izglītību, dabūt darbu, izmantot veselības aprūpi, kā arī jābūt tādai infrastruktūrai, lai būtu iespējama uzņēmējdarbības pastāvēšana un attīstība. Tātad nepieciešama lielāka iedzīvotāju iesaistīšanās un līdzdalība jautājuma izlemšanā. Diemžēl [..] strauji par normu kļūst plānošana no augšas" [30].

Sacītais īpaši attiecināms uz Sēliju, kur pašreizējie administratīvi teritoriālie risinājumu projekti liekas pretrunā ar novada kultūrvēsturiskajām tradīcijām un vēl saglabājušos pamatiedzīvotāju mentalitāti, kā arī ar novada harmoniskas nākotnes skatījumu. Sēļu gada pasākumu gaitā plašā diskusijā par Sēlijas nākotni 1996. gada 29. februāra apspriedē ar toreizējo ministru, pašvaldību vadītāju, zinātnieku un Kultūras fonda pārstāvju līdzdalību radās doma par Sēlijas apriņķa izveidošanu, kas aptvertu kultūrvēsturisko Sēliju, t.i., Jēkabpils, Aizkraukles, daļēji arī Daugavpils rajonu, un varētu iesniegties arī Daugavas labajā krastā. Šī ideja toreiz netika konkretizēta, kaut arī izskanēja argumenti tai par labu, īpaši uzsverot apstākli, ka trūcīgākais Daugavas kreisais krasts (piem., Aizkraukles rajonā) pašreiz dzīvojot uz labā krasta teritoriju rēķina un Sēlijas apriņķim Daugavas kreisajā krastā vien būtu grūti, pat neiespējami pastāvēt.

Šāds risinājums no kultūrvēsturiskā viedokļa liktos pieņemams, jo sēlisko izlokšņu lingvistiskais areāls kādreiz gar Aivieksti iesniedzies līdz pat Gulbenei. Sēlijas apriņķī varētu iekļaut arī visu Aizkraukles un visu Jēkabpils rajonu, pat lielāko daļu Madonas rajona (izņemot tam mākslīgi pievienoto Latgales daļu — Varakļānus, Barkavu u.tml.). Sēlijas apriņķa dienvidu robeža varētu būt Laucesas upe, kur jau XVIII gadsimtā bija latviešu etniskā robeža, jo t.s. Varnaviču stūris, teritorija aiz Grīvas, iepretī Daugavpilij un Krāslavai, Daugavas kreisajā krastā, izsenis ir rusificēts un kultūrvēsturiski pieder Latgalei (kaut arī formāli atradies Kurzemes hercogistes, resp., Kurzemes guberņas sastāvā, taču nekad nav piederējis senajām sēļu zemēm). Tātad Sēlijas dienvidu (katoliskajā) daļā varētu ietilpt Ilūkstes, Rubenes, Bebrenes, Gārsenes, Eglaines, Lašu, Dvietes, Pilskalnes, Asares un daži citi pagasti. Saprotams, šī Sēlijas daļa (tag. Daugavpils rajonā) jau tagad vairāk tiecas uz Latgali, Daugapvili, un tās likteņa izšķiršanā nozīmīgs varētu būt vietējo iedzīvotāju viedoklis, komunikāciju, satiksmes ceļu uzlabošana u.tml.

Sēlijas apriņķa varbūtējākais centrs ir Jēkabpils, turklāt Jēkabpili Daugavas kreisajā krastā nedrīkstētu šķirt no Krustpils (abas kādreiz patstāvīgās pilsētas paguvušas jau saaugt, un šajā veidojumā būtu atstājama arī Jēkabpils pašreizējā teritorija Daugavas labajā krastā).

Varētu domāt arī par citu apriņķa centru, piemēram, Viesīti, Aizkraukli, Madonu vai Ilūksti, taču tas būtu problemātiski un pašreizējā vēstures situācijā diez vai racionāli īstenojams. Šīs mazās pilsētas ir itin kā lielu laikmeta strāvojumu apietas, dzīvo trūcīgi, bet samērā mierīgi, kamēr tur neielaužas kaut kas neparedzēts, kā, piemēram, policijas mobilais pulks ar savām skandalozajām izdarībām Viesītē — "klusajā pilsētiņā" (lietojot Annas Brodeles apzīmējumu) 1998. gada februāra beigās. Taču plašākā skatījumā jāatzīst Jēkabpils īpatnējais, duālistiskais "robežpilsētas" stāvoklis ("dubultpilsēta" starp Sēliju un Latgali, " bordertown" ), tās kosmopolītiskais raksturs. Tieši šajā potenciālajā Sēlijas centrā reģionālās identitātes apziņa izteikta vājāk nekā Sēlijas iekšienē — mazpilsētās un pagastos, turklāt Jēkabpilij pašai ir virkne specifisku problēmu (piemēram, plūdu problēma), kas kavē tai uzņemties novada centra funkcijas. Savukārt Aizkraukles–Madonas–Ērgļu novads, kaut arī lingvistiski iekļaujas sēlisko izlokšņu areālā [13], būtībā ir izteikti vidzemniecisks, un Madonai tieši ar Jēkabpili varētu būt zināma nesaderība. Tas sarežģī izvirzīto Sēlijas apriņķa koncepciju.

Pašā pēdējā laikā sāk veidoties Vidusdaugavas reģiona koncepcija; šis reģions varētu iekļaut tagadējos Aizkraukles, Madonas un Jēkabpils rajonus. Šīs koncepcijas izstrādi finansiāli atbalsta Bavārijas federālā zeme, taču pagaidām tā ir ieceres līmenī. Šī iecere tomēr ir visai tuva minētajai Sēlijas apriņķa idejai.

Sarežģīts ir jautājums, pie kāda Latvijas apgabala pieskaitīt potenciālo Sēlijas apriņķi. Katrā ziņā Sēlija (arī šādā paplašinātā variantā) pati nevar pretendēt uz piektā Latvijas apgabala statusu. Iespējams risinājums būtu četru apgabalu atstāšana Satversmē un vēsturē tīri kultūrvēsturiska veidojuma, simbolu rangā, sadalot Latviju saskaņā ar pašreizējām realitātēm 6–9 jaunos plašākos apriņķos, kuri nesakrīt ar Satversmē paredzētajiem apgabaliem un "vecajiem rajoniem".

Šo apriņķu apveidi un robežas būtu nosakāmas pamazām, ar apdomu un pietāti, būtu precizējamas, ņemot vērā reālo situāciju un vietējo iedzīvotāju (zemāka līmeņa pašvaldību) vēlmes un viedokli, taču pamatos saglabājot tradicionālo dalījumu, cik vien tas iespējams.

Administratīvi teritoriālā reforma, mūsuprāt, būtu jāsāk "no apakšas", no pagastiem, nevis no augšas, vietējās sabiedrības viedokļu saskaņošanas, nevis uztieptu lēmumu ceļā. Vispirms jāļauj konstruēties lielajiem pagastiem, tad jāskatās, kā tie vēlas tālāk strukturēties, kādi apvidū ir ceļi, kādi tradicionālie (vai jaunizveidojušies) sakari, kādas novadu īpatnības, kāds kultūrvēsturiskais fons. Ja šo pagastu vēlmes izrādās "nemodernas", neracionālas vai ekonomiski nepamatotas, tad tie ir jāpārliecina ar skaitļiem un argumentiem. Šāds viedoklis izskanējis arī pēdējās Saeimas debatēs par administratīvi teritoriālās reformas likumprojektu.

Mūsuprāt, Sēlijas sadalīšana un tās lielākās daļas pievienošana Latgalei darītu šo novadu tikai atpalikušāku un trūcīgāku, jo Latgalei pašai ir daudz savu neatrisinātu reģionālu problēmu. Un, ja līdz šim Sēlija ir bijusi "Latvijas pameita", tad pēc šāda lēmuma tā kļūtu par "Latgales pameitu" un Imanta Auziņa daudzinātā "Sēlijas elēģija" tikai turpinātos vēl lielākā pakāpē. No kultūrvēsturiskā un zinātniskā viedokļa pievienot vēsturisko Sēliju citas vēstures, mentalitātes un attīstības novadam — Latgalei — šķiet nepamatoti, taču zinātnieku un Sēlijas asociācijas viedoklis šajā jautājumā varētu arī nebūt izšķirīgs. Ja vietējie iedzīvotāji aptaujā paustu citu viedokli, tas būtu jārespektē.

Reformai jāveidojas dialogā starp varas orgāniem un tautu, tai jānotiek harmoniskas Latvijas nākotnes vārdā. Latvija nav tikai Rīga vien, Latvija ir arī tās novadi. Valsts var būt rosīga, ja rosīgi un pārdomāti veidoti ir tās reģioni. Tādēļ to veidošana (vai nosargāšana?) prasa atbildību un arī apdomību gan no tautas, gan no varas struktūrām: nedz sastindzis konservatīvisms un savtīgs lokālisms, nedz arī pārsteidzīga reforma "uz brokastlaiku". Un daudzo argumentu skaitā jāieklausās arī kultūrvēsturiskajos.

Jebkurā gadījumā, arī ja teritoriālās reformas gaitā neizšķirtos par vienota Sēlijas apriņķa izveidošanu, bet saglabātu līdzšinējo kultūrvēsturiskā novada sadalījumu starp vairākām administratīvi teritoriālām struktūrām, kultūrvēsturiski, Sēliju vienojoši pasākumi būtu jāturpina un reģionālā lokālpatriotisma, "sēliskās izjūtas" izkopšana būtu veicināma.

Latvijas Zinātņu akadēmija sadarbībā ar vietējiem pašvaldības, kultūras un saimnieciskajiem darbiniekiem, Latvijas Lauksaimniecības un Meža zinātņu akadēmiju uzstājas kā viena no Sēlijas kongresa rīkotājām. Līdztekus novada vēsturei un kultūrvēsturei tur paredzēts apspriest arī demogrāfisko situāciju, administratīvi teritoriālus jautājumus (Viesītes pilsētas ar lauku teritoriju funkcionēšanas pieredzi) un netradicionālās lauksaimniecības pieredzi.

Gribas cerēt, ka I Sēlijas kongress kļūs par notikumu Sēlijas problēmu risinājumā. Kongresa ieskaņa būs 20. maijā Aknīstē ar pasākumiem Aknīstes novadpētniecības muzejā, bibliotēkā, rīkojot arī Lietuvas Zinātņu akadēmijas pētnieku un Lietuvas Kultūras ministrijas pārstāvju tikšanos ar Aknīstes lietuvju kopienu. Piektdienas rītā Aknīstes vidusskolā sēļus uzrunās Romas katoļu baznīcas Jelgavas diecēzes bīskaps profesors Antons Justs, rakstnieks un kultūrvēsturnieks Valdemārs Ancītis, LZA prezidents Jānis Stradiņš, referātus nolasīs Aknīstes domes priekšsēdētājs L.Medveckis un Neretas kultūras darbinieks Tālis Zālītis, kā arī Lietuvas Zinātņu akadēmijas pārstāvji (V.Baškis, L.Klimka, A.Strimaitiene, V.Kazarevičs) un Aknīstes lietuviešu kultūras biedrības priekšsēdētāja J.Šinkeviča. Arī pazīstamais lietuvju mežzinātnieks akadēmiķis L.Kairiūkštis neklātienē paudis savu viedokli par Sēliju.

Kongresa kulminācija notiks Viesītē un Sūnākstē 22. maijā. Pēc piemiņas brīža Stenderu dzimtas atdusas vietā Sūnākstes baznīcā iesvētīs jauno zaļi balti sarkano Sēlijas karogu ( pastor loci Juris Saivars). Noslēguma sēdē Viesītes kultūras pilī, pie kuras tiks uzvilkts karogs, uzrunas sacīs LLMZA prezidente prof. Baiba Rivža un Viesītes domes priekšsēdētājs Jānis Dimitrijevs, diskusijā paredzējuši uzstāties S.Cimermanis, L.Vanaga, A.Varslavāns, O.Gerts, J.Kušķis, T.Millers, J.Urtāns, G.Saiva, M.Vaivars, G.Zemītis, L.Caune, S.Timšāns, novada pašvaldības darbinieki un viesi. Noslēgumā paredzētas Sēlijas asociācijas valdes vēlēšanas (rīcības grupa — S.Medvecka, J.Dimitrijevs, R.Draška, T.Zālītis) un ZA prezidenta J.Stradiņa uzruna, Sēlijas kongresu un Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdi slēdzot. Sekos plašs noslēguma koncerts Raisas Vasiļjevas vadībā. Pirms tam, 19. maijā, Jēkabpilī notiks Inteliģences konference, veltīta Daugavas problēmām, kur ievadreferāts paredzēts T.Milleram.

Katrā ziņā, vismaz novada kultūrvēstures aspektā lietām vajadzētu pavirzīties, un aizsāktais darbs Sēlijas reģionālās identitātes apzināšanā apstāties un apsīkt vairs nevarēs. Taču cerēsim, ka kongress dos Sēlijai arī saimnieciskās nākotnes vīziju, saglabājot vienlaikus novada savdabību.

Sēļu apdzīvotības karte XIII gs.: 1 — Latvijas tagadējā dienvidu robeža; 2 — galvenais pilskalns; 3 — pilskalns; 4 — ciems; 5 — sēļi XIII gs.; 6 — sēļi tagadējās Latvijas teritorijā; 7 — latgaļi

Sēlijas novada rosīga pētniece Vaida Villeruša, 1995.gadā izdotās grāmatas "Sēļu zeme" sastādītāja.

Sēlijas novada labvēlis pētnieks Viktors Grāvītis Latvijas Kultūras fonda pasludinātā sēļu gada (1995) Daugavas nedēļas pasākumos. Pašreiz pētnieks sagatavojis priekšlikumus Sēlijas ģerbonim.

Foto: Sigizmunds Timšāns, "LV"

Literatūras vēres

1. Stradiņš J. Sēlijas problēma laikrakstu skatījumā // Latvijas zemju robežas 1000 gados. Rīga, Latv. Vēst. Inst. 1999. 271.–282. lpp.

2. Eckert W. Altlettische Siedlung in Kurland. Siedlungsformen und –grenzen der Kuren, Semgaller und Selen. Eberhausen /Isar/. 1984. — 178 S.

3. Šturms E. Sēlija // Latviešu Konversācijas vārdnīca. — R.: A.Gulbja apgāds, 1939. — 19. sēj. — 38053.–38055. sl.; turpat, 38062.–38065. sl.

4. Ancītis V. Sēlijas grāmata. I. — s.l. Signc. 1999. 176 lpp.

5. Sēļu zeme / Sast. V.Villeruša. — R.: Latvijas Kultūras fonds, 1995. — 191. lpp.

6. Par sēļu valodu un kultūru [LZA sēdes "Letonika un Sēļu gads" atreferējums] // Latvijas ZA Vēstis. A daļa. — 1996. — 50. sēj. — 4./5. nr. — 158.–164. lpp. (ar Sēļu gada noslēguma dokumenta tekstu, kas akceptēts 1996. gada 25. maijā Viesītē).

7. Stradiņš J. Sēļu gads un Sēlijas problēmas Latvijas kultūrvēsturē // Latvijas ZA Vēstis. A daļa. — 1996. — 50. sēj. — 4./5. nr. — 71.–74. lpp. (ar literatūras vērēm par Sēliju un sēļiem).

8. Cimermanis S. Sēļu gada vēsturiski etnogrāfiskās ierosmes // Latvijas ZA Vēstis. A daļa. — 1996. — 50. sēj. — 4./5. nr. — 109.–117. lpp. (ar literatūras vērēm).

9. Latvijas autoceļu atlants. — R.: Vade Mecum, 1993. — 3. lpp.

10. Bielenstein A. Die Grenzen des lettischen Volksstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart und im 13. Jahrhundert. — St.Petersburg: Kais. akad. d. Wissensch, 1892. — XVI + 548 S. (Die Wohnsorte der Selen: S. 168–174).

11. Būga K. Rinktinai raštai. Vilnius, 1961. — T. 3. — P. 274–282.

12. Rudzīte M. Latviešu valodas sēliskās izloksnes // Latvijas ZA Vēstis. A daļa. — 1996. — 50. sēj. — 4./5. nr. — 45.–50. lpp.

13. Poiša M. Vidzemes sēliskās izloksnes (apraksts un teksti). — R., 1985. — I d. — 295 lpp.; R., 1999. — II d. — 315 lpp.

14. Šnore E., Zariņa A. Senā Sēlpils. — R.: Zinātne, 1980.— 236 lpp.

15. Urtāns J. Augšzemes arheoloģijas pieminekļi // Latvijas ZA Vēstis. A daļa. — 1996. — 50. sēj. — 4./5. nr. — 129.–132. lpp.

16. Biļķins V. Sēlija un Dienvidkursa. — Mineapolisa: Sēļzemnieka apgāds, 1992. — 221 lpp.

17. Grāvere R. Sēļu problēma antropoloģijā // Latvijas ZA Vēstis. A daļa. — 1995. — 3./4. nr. — 1.–13. lpp.

18. Vasks A., Vaska B., Grāvere R. Latvijas aizvēsture, 8500. g. pr. Kr. – 1200. g. pēc Kr. — R.: Zvaigzne ABC, 1997. — 224 lpp.

19. Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. — R., Avots, 1992. — 2. sēj. — 168., 169. lpp.

20. Auziņš I. Sēlijas elēģijas. — R.: Solvita, 1994. — 111 lpp.

21. Skrūzīšu Mikus. Sēļi — Kurzemes augšgala senči. — R.: RLB DGA, 1889. — 25 lpp.

22. Selonijas albums, 1880–1905 / Sast. K.Graudiņš. — R., 1906. — 424 lpp.

23. Timšāns S. Ir Latvijas daļa Sidnejā // Latvijas Vēstnesis. — 1997. — 26. nov. (308. nr.)

24. Stradiņš J. Sēlijas zeme un Sēlijas ļaudis. Kāpēc mēs šodien runājam par Sēliju? [Referāts LZA izbraukuma sēdē Jaunjelgavā] // Latvijas Vēstnesis. — 1997. — 15. apr.

25. Stradiņš J. Sēlijas pagātne, tagadne un nākotnes meti. Par Latvijas zemi Daugavas kreisajā pusē — "Sēlijas sarunas" uzsākot // Latvijas Vēstnesis. — 1995. — 15. jūn.; Lauku Avīze. — 1995. — 7. jūl.

26. Stradiņš J. Sēlijas pagātne, tagadne un novada nākotnes meti (referāts LKF 1996. g. 29. februāra apspriedē "Reģionālā attīstība Latvijā: Sēlijas novads") // Latvijas Vēstnesis. — 1996. — 1. marts.

27. Boiko M. Sutartiņu pēdas Latvijā // Latviešu mūzika ’87. — R.: Liesma, 1987. — 64.–110. lpp.

28. Latvijas Vēstnesis. — 1997. — 17. marts. 76. nr.

29. Par Sēlijas kultūrvēsturisko identitāti un Latvijas administratīvi teritoriālās reformas projektu (LZA Senāta 1997. g. 22. aprīļa sēdes lēmums) // Zinātnes Vēstnesis. — 1997. — 28. apr., 8.(132.) nr.

30. Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997. — R.: UNDP, 1997. — 76., 77. lpp.

31. Butkus A. Latviai. — Kaunas: Aesti, 1995. — 224 p.

32. Timšāns S. Sēlija — šūpulis, sētuve, mūžība vienuviet // Latvijas Vēstnesis. — 1998. — 6. marts.

33. Jakovļeva M. Kurzemes hercogistes teritorija un robežas 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. // LVIŽ. — 1998. — 2.(27) nr. — 33.–58. lpp.

34. Baltisches Historisches Ortslexikon. Hrsg. von H.Feldmann und H. von zur Mūhlen. Teil II, Lettland. — Köln; Wien: Böhlau Verlag, 1990. — S. 437.

35. Stradiņš J. Viesīte kā Sēlijas sirds. Vērojumi un pārdomas pilsētas jubilejā // Latvijas Vēstnesis. — 1998. — 18. septembris.