Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Kalvis Torgāns. Valsts pārvaldes iestāžu divi statusi ir realitāte

Izlasot E.Danovska un J.Briedes rakstu “Publisko tiesību subjektu civiltiesiskais statuss” (“Jurista Vārds”, 14.02.2012., Nr.7), rodas sajūta, ka Valsts pārvaldes iekārtas likums 2002.gadā ir pilnībā pārvērtis ne tikai valsts pārvaldes kārtību, bet visu strīdu izskatīšanas kārtību un beidzot paveicis nepaveicamo, proti, noteicis izsmeļošu publisko personu tiesībspēju gan privāto (!), gan publisko tiesību jomā un pasargājis publiskās personas no identitātes zaudēšanas. Raksts varēja nebūt, ja vien K.Torgāns nebūtu publicējis netradicionālu viedokli. Divu E.Danovska un J.Briedes bargi nokritizēto rakstu mērķis līdzās dažādām teorētiskajām problēmām bija rosināt diskusiju un panākt kaut vai dažu administratīvo tiesību zinātāju piekrišanu tam, ka blakus publisko tiesību personām civiltiesiskus darījumus ierobežotā darbības jomā spēj noslēgt arī tādas iestādes, kas nav atzītas par publiskām personām Valsts pārvaldes iekārtas likuma izpratnē.

• Mārtiņš Gailis. Mērķis vai sekas: konkurenci ierobežojošu vienošanos aizlieguma piemērošanas analīze

Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā noteikts, ka ir aizliegtas tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana Latvijas teritorijā. Šā panta pirmā daļa ietver septiņus punktus, kuros neizsmeļoši uzskaitīti aizliegto tirgus dalībnieku vienošanos piemēri. 2009.gada 29.jūnijā Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments sprieduma SKA-234 (lieta Nr.A42426505) 20.punktā secinājis, ka Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas 1.–7.punktā likumdevējs ir uzskaitījis tās tirgus dalībnieku vienošanās, “kuru mērķis vai sekas pats par sevi ir konkurences ierobežošana un kuras tādējādi pašas par sevi ir aizliegtas”. Spriedumā norādīts, ka “vienošanās par šā panta pirmās daļas 1.–7.punktā paredzētajām darbībām ir aizliegtas un kopš noslēgšanas brīža spēkā neesošas, jo šo darbību mērķis objektīvā nozīmē vienmēr ir vērsts pret konkurenci un to sekas parasti ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana”.

• Jānis Dzanuškāns. Pedagogs – paraugs sabiedrībai bez aizdomu ēnas

2011.gada marta beigās plašsaziņas līdzekļos izskanēja ziņa, ka, izskatot kādas Kuldīgas novada izglītības iestādes direktora prasības lietu par atjaunošanu amatā, Augstākās tiesas Senāts nolēmis apturēt tiesvedību lietā un iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā, lūdzot vērtēt Izglītības likuma 50.panta 1.punkta atbilstību Satversmes 1. un 106.pantam, kas nosaka, ka Latvija ir neatkarīga un demokrātiska republika un ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darba vietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Satversmes tiesa pieteikumu noraidīja, kas nozīmēja, ka lietu turpināja skatīt Augstākajā tiesā. Šis nav vienīgais gadījums, kas skar Izglītības likuma 50.pantu – 2010.gada vasarā vienā no nacionālajiem laikrakstiem tika pētīts jautājums, vai sodāmība liedz strādāt par pedagogu, kuru aktualizēja reāla situācija.

“Jurista Vārda” redakcija