Pieminot komunistiskā terora upurus

Neaizmirstamais "piemiņas vagons" no 1949.gada "Austrumu ekspreša" Torņakalnā

1949.gada 25.–28.marta deportācijās, kuras slepeni tika sauktas par operāciju "Krasta banga", tika izsūtīti apmēram 90 000 Baltijas valstu iedzīvotāju, gandrīz puse no viņiem no Latvijas.

1949.gada 19.janvārī tika pieņemts pilnīgi slepens PSRS Ministru padomes lēmums, kurā bija noteiktas Baltijas valstu izsūtāmo kategorijas: 1) kulaki un viņu ģimenes, 2) bandītu (partizānu) un nelegālistu ģimenes, kā arī notiesāto un nošauto bandītu ģimenes locekļi, 3) legalizējušies bandīti un viņu ģimenes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību, 4) bandītu atbalstītāju ģimenes locekļi.

Lēmumā bija norādīts, ka nepilngadīgie un darba nespējīgie ģimenes locekļi netiks pakļauti izsūtīšanai, bet viņi var brīvprātīgi doties līdzi savām ģimenēm, taču praksē tā nenotika – tika izsūtīti visi ģimenes locekļi, kas izsūtīšanas brīdī bija mājās. Rezultātā 28,6% no izsūtītajiem bija bērni līdz 16 gadu vecumam.

Iedzīvotājus izsūtīja, pamatojoties uz sarakstiem, kurus apstiprināja savienoto republiku ministru padomes. Izsūtīšanu uzdeva veikt Valsts drošības ministrijai (VDM). Deportāciju veikšanai no Krievijas papildus ieveda 4500 karavīrus Latvijā un 4350 Igaunijā. Izsūtīšanu Baltijā veica 76 212 cilvēki. 18 387 no tiem bija iznīcinātāju (istrebiķeļi) bataljonu kaujinieki, 28 404 – komunistu partijas un padomju aktīva darbinieki, 21 206 – PSRS VDM iekšējā karaspēka karavīri un 8215 – profesionāli čekisti.

Lai arī akcija tika gatavota lielā slepenībā un vietējie darbinieki, kam bija jāpiedalās par ceļa rādītājiem un īpašumu uzskaitītājiem, tika instruēti tikai dažas stundas pirms operācija sākuma, tomēr bija informācijas noplūde un diezgan liels skaits potenciālo izsūtāmo paslēpās.

Izsūtīšanu veica 9–10 cilvēku grupas ar to komandieri VDM operatīvo darbinieku priekšgalā. Izsūtāmajiem bija atļauts ņemt līdzi 1500 kg mantu uz vienu ģimeni, bet izvedēji bieži nedeva pietiekamu laiku, lai to izdarītu. Viss pārējais īpašums tika konfiscēts.

Atšķirībā no 1941.gada jūnija deportācijām, kad pieaugušie vīrieši tika atšķirti no ģimenēm un ieslodzīti nometnēs, šoreiz ģimenes netika izšķirtas.

Lielākā daļa izsūtīto nonāca Irkutskas apgabalā (25 834 cilvēki), Omskas apgabalā nonāca 22 542 cilvēki, Tomskas apgabalā – 16 065, Krasnojarskas apgabalā – 13 823, Novosibirskas apgabalā – 10 064, bet 5451 cilvēks nonāca vistālākajā izsūtījuma vietā – Amūras apgabalā.

Atbilstoši nometināšanas plānam izsūtītie konvoja un to kolhozu un uzņēmumu, kuros tiem būs jāstrādā, pārstāvju pavadībā tika aizvesti uz pastāvīgo nometinājuma vietu.

Lielāko daļu izsūtīto uzņēma kolhozi un sovhozi – 91 795 cilvēkus, zelta ieguves uzņēmumi – 2031 un kokmateriālu sagatavošanas uzņēmumi – 953 cilvēkus. Nometinājuma vietās izsūtītajiem paziņoja, ka viņi ir nometināti uz mūžīgiem laikiem, viņiem bija regulāri jāreģistrējas komandatūrā un bija aizliegts pamest nometinājuma vietu.

Latvijā izsūtāmo sarakstus 13–15.martā apstiprināja apriņķu izpildkomiteju priekšsēdētāji, un 17.martā LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu "Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu no Latvijas PSR".

Latvijā izsūtīšanā piedalījās 8313 VDM karavīri, 3300 VDM darbinieki, 9800 VDM iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, kā arī Iekšlietu ministrijas darbinieki, kuru skaits nav zināms. No Latvijas izsūtīja 9147 ģimenes, kas tika klasificētas kā kulaki, tajās bija 29 252 cilvēki, un 3841 nacionālistu ģimeni (12 881 cilvēks).

Absolūtais vairākums izsūtīto bija lauku iedzīvotāji. Faktiskais izsūtījumā pabijušo skaits bija lielāks par 25.martā izsūtīto skaitu, jo izsūtītajiem vēlāk pievienojās ģimenes locekļi, kas brīvprātīgi vai piespiedu kārtā devās pie tiem. Ieskaitot arī bērnus, kas dzima izsūtījumā, pavisam 25.marta izsūtīšanas sakarā izsūtījumā atradās 44 191 Latvijas iedzīvotājs.

Ceļā uz izsūtījuma vietām piedzima 6 bērni, 183 cilvēki gāja bojā. Izsūtījumā gāja bojā 4941 persona, kas sastāda 12% no visiem izsūtītajiem.

Pēc interneta avotu informācijas