Frakciju viedokļi pēc 2012. gada 15. marta sēdes

L.Čigāne (VIENOTĪBA):

Saeima šodien komisijām nodeva likumprojektu "Grozījumi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā", un es mazliet pastāstīšu par šo ierosināto likuma grozījumu būtību.

Šobrīd Saeimā notiek aktīvs darbs pie tā, lai politiskās partijas stiprinātu, konsolidētu, padarītu plašākas, vairāk iedzīvotāju intereses pārstāvošas. Latvijā ir bijusi tāda situācija, ka līdz 2011.gada beigām Latvija bija vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurā vispār politiskās partijas netika finansētas no valsts budžeta.

Piemēram, salīdzinot ar kaimiņiem, redzam, ka Igaunija jau 2004.gadā pieņēma lēmumu par ievērojamu valsts finansējumu politiskajām partijām, un tas nodrošināja to, ka igauņu politiskās partijas ievērojami auga savā apjomā, ja tā varētu teikt. Šobrīd dažās igauņu politiskajās partijās ir līdz 7000 biedru un dažās – pat 10 tūkstoši biedru. Tā, protams, ir situācija, par kādu Latvijas politiskās partijas varētu tikai sapņot. Jo šobrīd situācija ir tāda, ka mums politiskajās partijās līdzdarbojas mazāk nekā viens procents no sabiedrības. Tas nozīmē, ka iedzīvotājiem nav pieejams būtisks instruments, kā formulēt savas politiskās nostādnes un kā saprast, kādas politiskas izšķiršanās nereti nākas pieņemt gan valdībai, gan Saeimai, kādas ir izvēles un kādi ir attīstības scenāriji.

Tāpēc iesniegtie grozījumi paredz to, ka, ja vēlēšanās startē vai nu atsevišķas politiskās partijas, vai arī vēlēšanu apvienības, kas pēc tam pieņem lēmumu apvienoties vienā politiskajā partijā, tām pienākas kopējais valsts finansējums, kas būtu pienācies šīm juridiskajām personām atsevišķi.

Šobrīd Saeimā notiek arī aktīvas debates par to, ka varētu samazināt kopējo ziedojumu apjomu, ko politiskās partijas šobrīd var saņemt, jo tie ir 20 tūkstoši latu gadā no viena ziedotāja. Un šobrīd notiek diskusijas par to, ka šo summu varētu samazināt uz pusi.

Turklāt, lai padarītu politisko partiju saziņu ar vēlētājiem kvalitatīvāku, lai politiskās partijas vairāk stāstītu par savu programmatisko piedāvājumu, par dažādām personībām, kas ir politiskajā partijā, par to gatavību realizēt dažādas politikas, šobrīd Saeimā ir iniciatīva atteikties no apmaksātas politiskās reklāmas, kas šobrīd ir ļoti dārgs priekšvēlēšanu saziņas veids un kas, tā teikt, bieži vien uz vēlētāju nostrādā tādā manipulatīvā veidā. Protams, mūsu kopējās demokrātijas veselības interesēs ir lielas, plaši pārstāvētas politiskās partijas, kas spēj atskaitīties par savu padarīto un spēj arī uzturēt pastāvīgu kontaktu gan ar saviem biedriem, gan arī ar atbalstītājiem un plašāku sabiedrību.

Vēl viens likums, ko gribu pieminēt. Šodien Saeima pieņēma trešajā lasījumā likumprojektu "Grozījumi Iesniegumu likumā". Iesniegumu likumā ir izdarīti vairāki precizējumi, kas palīdzēs valsts pārvaldei ar iesniegumu iesniedzējiem – iedzīvotājiem – sazināties efektīvākā veidā.

Šobrīd ir noteikta, precizēta kārtība, kādā valsts pārvaldes iestādei ir jāreaģē uz iesniegumu, kas tiek iesniegts valsts pārvaldes iestādē, bet kas nav tās kompetencē, kā arī kārtība, kādā strādāt ar iesniegumiem, kuri pēc savas būtības neprasa Satversmes 114.pantā noteikto atbildi pēc būtības.

Valsts pārvaldei ir dots arī precīzāks veids, kā strādāt ar iesniegumiem, kuri ir iesniegti, bet kurus vajag pārsūtīt citām iestādēm.

Šis likums paredz arī to, ka iedzīvotāji iesniegumus valsts pārvaldes iestādē no šī gada 1.septembra varēs iesniegt elektroniskā veidā portālā www.latvija.lv.

Tas ir valsts izveidots, valsts uzturēts portāls, kurā šobrīd jau ir pieejama diezgan plaša informācija par valsts pārvaldes norisēm, kā arī ir iespējams deklarēt dzīvesvietu, pieteikties augstskolā un saņemt citus valsts sniegtos pakalpojumus. Tātad caur šo portālu no 1.septembra iedzīvotājiem būs iespējams iesniegt iesniegumus valsts pārvaldes iestādēm, kā arī saņemt atbildes uz tiem un izsekot iesniegumu izskatīšanas procesam valsts pārvaldē.

D.Reizniece-Ozola (ZZS):

Bez Saeimas sēdē izskatāmajiem jautājumiem šobrīd Saeimas komisijās ir vairāki ļoti aktuāli jautājumi, ar kuriem deputāti strādā, un vēlos jūs informēt par dažiem no tiem, kā arī sniegt Zaļo un Zemnieku savienības viedokli par tiem.

Vakardien Juridiskajā komisijā mēs plaši diskutējām par iespējamiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa grozījumiem. Ceļu satiksmes drošības direkcija bija iesniegusi priekšlikumu samazināt sodus par ātruma pārkāpumiem, kas nav lielāki par desmit kilometriem stundā.

Kādēļ šāds jautājums tika vispār apspriests? Visi zinām, ka ir nesen Latvijā sākts ieviest tā saukto radaru projektu, kurš līdz šim ir pierādījis sevi kā diezgan neveiksmīgs projekts un sabiedrībā ir radījis neuzticību – kārtējo reizi! – neuzticību valsts pārvaldes iestādēm un to darbības efektivitātei. Līdz ar to, samazinoties autobraucēju uzticībai radariem, ir pacēlusies šī diskusija, un, lai samazinātu šaubas jeb bažas par to, ka šis projekts ir kāda komercinstitūta, kādu institūciju interesēs, tika izteikts šis priekšlikums – samazināt šos sodus.

Pēc mūsu frakcijas domām, šāda diskusija pēc savas būtības ir absurda, jo šajā situācijā mēs pretnostatām sabiedrības drošību un komercinterešu īstenošanu. Līdz ar to uzskatām, ka patiesā rīcība, kas šobrīd ir jāapspriež (šis jautājums ir jāiekļauj arī Saeimas deputātu darba kārtībā!), ir tā sauktā radaru līguma laušanas iespēja. Un faktiski atbildīgajām ministrijām šobrīd ir ne tikai jāmēģina lemt un vienoties par sodu politikas maiņu vai atstāšanu spēkā, bet pēc būtības arī jāpārskata esošais radaru projekts. Iespējams, jāatgriežas pie šī jautājuma, kurš jau pirms mēneša tika uzdots iekšlietu ministram un satiksmes ministram, lai panāktu kompromisu sodu politikas veidošanā.

Ir citu valstu pieredze, ka šī pati firma, kas Latvijai ir piegādājusi radarus, demonstrē citu pakalpojumu sniegšanas modeli, kur uzņēmuma ienākumi nav atkarīgi no iekasēto sodu apmēra, kā tas ir Latvijā, kad 35 procenti no iekasētajiem sodiem aiziet nevis valsts budžetā, bet konkrētās komercsabiedrības budžetā. Piemēram, Vācijā šādi radari tiek uzlikti tajās vietās, kur ceļu satiksmes drošības direkcija jeb pasūtītājs nosaka (piemēram, pie skolām darba dienās vai brīvdienās pie kādiem izklaides objektiem), un valsts maksā par konkrēti šo radaru izmantošanu. Tas ir viens no modeļiem, un tas, manuprāt, būtu Latvijai daudz veiksmīgāks, ja to šeit ieviestu.

Papildus vēlos informēt, ka vakardien satiksmes ministra vadībā deputātu grupa apmeklēja Kurzemes ostas – Liepājas un Ventspils ostu –, lai iepazītos ar to darbību reālajā vidē, jo, kā jūs zināt, šobrīd aktuāls ir jautājums par ostu pārvalžu iespējamo privatizāciju. Deputātiem tika rādīti ostu darbības rezultāti, kas, mūsuprāt, liecina, ka ostas tiek pārvaldītas efektīvi. Ja jūs paskatītos statistikas datus, tad redzētu, ka šogad gan Liepājas, gan Ventspils, gan Rīgas ostas darbība ir bijusi ļoti veiksmīga: katrā no tām gandrīz 30 vai vismaz 20 procentu apmērā ir pieaudzis apgrozījums.

Bez tam Ventspils osta nupat ir publicējusi ziņojumu, ka tā ir atzīta par piekto labāko ostu pasaulē. To ir atzinuši nevis vietējie eksperti, bet autoritātes starptautiskajos tirgos! Financial Times ekspertu grupa to ir novērtējusi, un vienlaikus Eiropas Jūras ostu organizācija ir veikusi pētījumu, kurā ir teikts, ka politiķu neesamība ostu pārvaldēs var novest pie neproduktīvas ostu darbības – pie monopola, nevienādas attieksmes pret ostu lietotājiem – un ostas var kļūt par tā saukto balto ziloni. Respektīvi, ja ostu pārvaldība varētu tikt privatizēta, tad ostu jaunie saimnieki, visticamāk, nevarētu tikt galā ar šo jauno, vērtīgo ieguvumu.

V.Agešins (SC):

Šodien Saeima pieņēma lēmumu pagarināt priekšlikumu iesniegšanas termiņu likumprojektam par fiskālo disciplīnu. Līdz ar to es vēlos paust Politisko partiju apvienības "Saskaņas Centrs" frakcijas nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības un Latvijas lēmumiem saistībā ar fiskālo politiku, kā arī attiecībā uz šo lēmumu ietekmi uz Latvijas nākotni, it īpaši ņemot vērā to, ka saskaņā ar "Eurostat" datiem Latvija pašlaik ieņem priekšpēdējo vietu Eiropas Savienībā.

Vispirmām kārtām. Mēs esam par grozījumiem Lisabonas līgumā, kurš ir noslēgts starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Lisabonas līgums ir analogs Eiropas Savienības Satversmei. Grozījumu būtība: tie paredz palielināt Eiropas Savienības centrālās varas – Briseles – atbildību par Eiropas Savienības valstu attīstību, un tiek plānots izveidot speciālu stabilizācijas fondu operatīvai finanšu palīdzībai eirozonas valstīm krīzes gadījumā.

Otrām kārtām. Mēs esam pret starp­tautisko līgumu par fiskālo disciplīnu, mēs esam pret šī līguma ratifikāciju. Šis līgums paredz visām Eiropas Savienības valstīm kopīgus noteikumus budžeta veidošanai, kā arī sankcijas par šo noteikumu neievērošanu, kas būs saistītas ar vēršanos Eiropas Tiesā.

Ir radīts jauns termins – "strukturālais deficīts". Tas ir budžeta deficīta rādītājs par vairākiem gadiem, kurš ir neatkarīgs no cikliskām ekonomikas svārstībām un nedrīkst pārsniegt 0,5 procentus no IKP. Strukturālā deficīta ierobežošana nozīmē, ka valstij nebūs tiesību apzināti palielināt budžeta deficītu ekonomikas stimulēšanai, un līguma mērķis ir nostiprināt valsts finansiālo atbildību un kontroli pār Māstrihtas kritēriju izpildi (budžeta deficīta ierobežošana, valsts parāda apjoms un tā tālāk).

Šis līgums ir ne tikai bezjēdzīgs, bet pat kaitīgs. Faktiski tas aizliedz valstij iejaukties savā ekonomikā. Bet valstij, kuru ir nomocījusi krīze, tas var būt ļoti svarīgi – aktīvi attīstīt konkrētas nozares jaunu darba vietu izveidei! Mēs kā sociāldemokrāti uzskatām, ka valstij ir ne tikai tiesības, bet konkrētās situācijās pat pienākums to darīt.

Finanšu stabilizācijas mehānismi, kuri ir paredzēti līgumā, ierobežo valsts tēriņus, bet neregulē taupību privātsektorā. Bet tieši kapitāla ieplūšana privātsektorā noveda pie kredītu burbuļiem Spānijā un Latvijā! Lai nodrošinātu stabilitāti, ir nepieciešams regulēt arī privātās finanšu plūsmas.

Līgums ir izdevīgs eksportvalstīm. Latvijai atliek importētājas un patērētājas loma. Vai tiešām Latvijai ir jāsamierinās ar to, ka mēs nekad nebūsim spējīgi panākt bagāto valstu ekonomikas attīstības līmeni? Bet premjerministrs Valdis Dombrovskis Latvijas vārdā šo līgumu jau ir parakstījis.

Trešām kārtām. Mēs esam pret Fiskālās disciplīnas likumu. Jau pirmajā lasījumā tika noskaidrots, ka likumā ir pamatīgs sajukums: budžeta rādītāju aprēķināšanai tika piedāvātas divas dažādas metodes, tāpēc rezultāti būtu nesalīdzināmi. Otrajā lasījumā likumprojekts būs nopietni pārstrādāts.

Mēs uzskatām, ka budžeta deficīta ierobežošana nav panaceja. Svarīgi ir ne tikai tas, cik mēs tērējam, bet arī tas, kur mēs tērējam. Budžeta plānošana ir jānosaka skaidrā, izsvērtā un reālā nacionālās attīstības plānā. Kad būs skaidra attīstības stratēģija, būs skaidra arī budžeta politika.

Jēdziens "atbildīga fiskālā politika" nevar būt primitivizēts līdz vienam ciparam – budžeta deficītam. Atbildīga fiskālā politika ir tautsaimniecības ilgtermiņa attīstības garantija. Tam ir nepieciešamas investīcijas infrastruktūrā, zinātnē, cilvēkos, jāveic reformas nodokļu politikā, valsts pārvaldē un tā tālāk, lai apturētu nevēlamus demogrāfijas, migrācijas un ekonomikas procesus. Piedāvātā politika to padara neiespējamu.

Un visbeidzot. Mēs esam pret Satversmes grozījumu projektu, jo šie grozījumi ir mēģinājums ierobežot Latvijas tautas brīvību izvēlēties ekonomikas attīstības virzienu. Konkurence starp partijām, kuras piedāvā dažādus ekonomikas attīstības modeļus, un tautas tiesības izvēlēties starp šiem modeļiem – tas ir demokrātijas pamats.

Paldies par uzmanību.

R.Dzintars (VL–TB/LNNK):

Es gribētu runāt par šīs nedēļas karstāko tēmu – par 16.martu.

Daudz esam dzirdējuši vaicājumus – vai nākotnē šo datumu mēs varēsim sagaidīt mierīgi, bez ažiotāžas un bez asumiem? Domāju, ka to vēlētos ikviens no mums. Bet būtiski ir pajautāt – par kādu cenu? Kādu cenu katrs no mums ir gatavs maksāt par to, lai 16.martā nebūtu ažiotāžas? Augstākā cena, ko var iedomāties, ir latviešu karavīru piemiņa. Ja pilsoņi ciniskā kārtā aizmirstu karavīrus un viņu cīņu par Latvijas valsti, ažiotāža noteikti rimtos. Diemžēl šobrīd izskatās, ka daudzi, īpaši politiskajās aprindās, šādu cenu ir gatavi maksāt. Ar pilnu pārliecību vēlos noraidīt šādu pieeju. Karavīru piemiņa nav tā maksa, kuru var maksāt par ažiotāžas vai asumu novēršanu. Protams, daži, bīstoties no konfliktiem, būtu gatavi arī no savas valsts atteikties. Par savu valsti ir jābūt gataviem cīnīties. Ir jābūt gataviem paciest arī neērtības un īslaicīgas grūtības. Tieši tā ir maksa par iespēju būt un justies kā savas zemes saimniekiem. Savas zemes saimniekiem neviens taču nevar norādīt, kuros datumos drīkstam un kuros nedrīkstam pieminēt savus tēvus un vectēvus, neviens nevar novilkt ģeogrāfiskās robežas, cik kilometru attālumā no Brīvības pieminekļa godināt karavīrus ir pieļaujami un cik – ne. Šobrīd daudzi iesaka nerādīties Brīvības pieminekļa tuvumā un piedalīties pasākumos tikai Lestenē, kur nav protestētāju. Bet kur ieteikt bēgt tad, ja protestētāji savai zaimošanai par piemērotu vietu izvēlētos arī Lesteni? Cik svētvietu esam gatavi atstāt, baidoties no provokācijām un konfrontācijas?

Ja augstākās valsts amatpersonas nevis starptautiski taisnotos, ka norobežojas no 16.marta, bet droši piedalītos piemiņas pasākumos un runātu atklātu valodu, arī pasaule mūs sadzirdētu daudz drīzāk. Netaisnīga attieksme pret vēsturi un latviešu karavīriem tiek segta ar vārdiem par valsts tēlu. Taču kādu valsts tēlu mēs veidojam paši savu pilsoņu un jaunās paaudzes priekšā?

Nacionālās apvienības vārdā es vēlos teikt paldies un dziļi noliekt galvu latviešu leģionāru priekšā. Es atgādinu, ka rīt pulksten 10.00 Doma baznīcā notiks karavīru piemiņai veltīts dievkalpojums. Pēc dievkalpojuma – gājiens un ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa. Savukārt pulksten 14.00 – piemiņas pasākums Lestenes brāļu kapos. Bet Latvijas pilsoņus es aicinu izšķirties, kas ir būtiskākais katram no mums – karavīrs, kurš cīnījās ar ticību Latvijas valstij, vai svešais formas tērps, kuru nebija iespējas nevilkt.

I.Bišofa (ZRP):

Zatlera Reformu partijas frakcijas deputāti šodien Saeimas sēdē pievērsa uzmanību likumprojektam "Grozījumi Izglītības likumā". Un mūs mazliet mulsināja šajā visā tas, ka Izglītības, kultūras un zinātnes komisija noraidīja vairākus priekšlikumus, kuri attiecas uz karjeras izglītību un tās nepieciešamību mūsu izglītības procesā.

Šajā likumprojektā mūsu frakcijas deputāte Inga Vanaga bija iesniegusi priekšlikumus par to, ka Latvijai ir vajadzīgi cilvēki, kuri spēj būt atbildīgas personības, spēj organizēt un vadīt savu dzīvi mācību, darba un citās jomās. Rezultātu mēs zinām: šobrīd komisija ir noraidījusi šos priekšlikumus. Taču Izglītības un zinātnes ministrija ir apņēmusies strādāt pie šo jautājumu sakārtošanas.

Mēs redzam to, ka Latvijā 2011.gadā valsts un pašvaldības no saviem budžetiem ir dažādos pabalstos izmaksājušas ap 117 miljoniem latu. Tas – uz mūsu 2 miljoniem iedzīvotāju! Tas nozīmē, ka katrs pagājušajā gadā ir saņēmis 50 latus! Protams, ir tie pabalsti, un rezultātu mēs zinām: mums veidojas jau pietiekami liela daļa iedzīvotāju, kuri uzskata, ka pabalstus saņemt – tas ir viņu pienākums. Viņi negrib domāt par lietām, par to, ka ir jādodas uz darbu un ir jāstrādā, un negrib saprast, ka ne tikai pabalstu saņemšana ir viņu pienākums... Un būtībā tas fakts pamato to, ka izglītības procesā jau pašā sākumā gan bērniem, gan jauniešiem būtu jāmāca tās lietas, ka ir jādomā par savas profesijas izvēli, par savām iespējām un par to, ko katrs no viņiem darīs tālāk.

Šajā likumprojektā bija runa arī par to, ka jāveido izpratne par to, ka darba pasaule ir saistīta ar izglītību un karjeras plānošanu un attīstīšanu visa mūža garumā. Mums šodien ir ap 130 tūkstošiem bezdarbnieku, un mēs zinām, ka praktiski mums nav mūžizglītības programmu un daudzi cilvēki, zaudēdami darbu, ir neizpratnē, ka ar to izglītību, ko viņi ir ieguvuši jaunībā, līdz vecumdienām tomēr īsti nepietiek. Un tas nozīmē, ka mūsu izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ir uzsācis ļoti lielu darbu pie reformām izglītības procesā, jo šajā laikā, kad ir jāmainās un jāspēj dzīvot līdzi šīm pārmaiņām, cilvēkiem ir jāiegūst izglītība varbūt pat vairākas reizes savā dzīvē un līdz ar to dažādas mūžizglītības programmas un izmaiņas izglītības sistēmā dotu iespēju visiem mūsu cilvēkiem tomēr atrasties labākā situācijā, nekā tas ir bijis līdz šim.

Frakciju viedokļi — Saeimas Kancelejas stenogrammu nodaļas redakcijā