Par dzīvokļu ekspluatācijas parādu problēmu

Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts:

I. Situācijas raksturojums

Ministru prezidents ar 2010.gada 7.jūlija rezolūciju Nr.90/SAN-2245, uzdeva Ekonomikas ministrijai, Finanšu ministrijai, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai un Labklājības ministrijai iepazīties ar Latvijas Pašvaldību savienības 2010.gada 5.jūlija vēstuli Nr.0720101673/A2720 un atbilstoši katras ministrijas kompetencei sagatavot informatīvo ziņojumu par siltumapgādes jautājumiem. Izpildot attiecīgo uzdevumu Ekonomikas ministrija iesniedza Ministru kabinetam ziņojumus, analizējot par laika posmu no 2006.gada līdz 2010.gadam (ieskaitot) šādu informāciju:

• dzīvojamo ēku skaits, kurās norēķini ar pakalpojuma sniedzēju tiek veikti ar pārvaldnieka starpniecību;

• lietotāju skaits, kuri norēķinus ar pakalpojuma sniedzēju veic uz individuālā līguma pamata;

• parādnieku skaits (ja norēķini tiek veikti uz individuālo līgumu pamata);

• tiesā celto prasību skaits par parādu piedziņu no iedzīvotājiem;

• pašvaldības administratīvajā teritorijā piemēroto tarifu izmaiņas;

• iedzīvotājiem izsniegtie rēķini par siltumenerģiju (kopējā summa);

• parāds par siltumenerģiju (iedzīvotāju parādu kopējā summa).

Galvenie secinājumi no attiecīgajiem ziņojumiem:

• savlaicīga nenorēķināšanās par piegādāto siltumenerģiju ir ilgstoša problēma, ko nav izraisījusi tikai ekonomiskā krīze, jo, sākot no 2006.gada, parādsaistību apmērs pret rēķinos izrakstīto maksājumu apmēru pārsniedz vidēji 14% katrā teritorijā;

• lielāki parādi pret kopējo parāda summu ir pašvaldībās, kurās starp pakalpojumu sniedzēju un dzīvokļu īpašniekiem pastāv tieši vai daļēji tiešie norēķini. Pašvaldībās ar procentuāli mazu parāda apmēru norēķini tiek veikti ar pārvaldnieka starpniecību. Ja norēķini tiek veikti ar pārvaldnieka starpniecību, gan dzīvokļa īpašnieki, gan pārvaldnieks var lemt par citu finanšu līdzekļu novirzīšanu parāda par siltumenerģiju segšanai;

• vidējā parāda summa uz vienu kavētāju lielajās pilsētās atbilst 3–6 mēnešu maksājuma par siltumenerģiju kavējumam, savukārt pārējās pašvaldībās tie atbilst 5–8 mēnešu maksājuma par siltumenerģiju kavējumam;

• pakalpojumu nodrošināšana dzīvojamai mājai atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6.panta otrajai daļai ir viena no obligātajām pārvaldīšanas darbībām, par kuras izpildi ir atbildīgi attiecīgās mājas īpašnieki. Valsts vai pašvaldība nodrošina palīdzību, izvērtējot katru konkrēto gadījumu sociālās palīdzības ietvaros (Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 35.panta pirmajā daļā noteiktie pabalsti – garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalsts).

Pētot parādu veidošanos, kā galvenos iemeslus var minēt:

1) personas rīcībā esošo līdzekļu nepietiekamību vai to samazinājumu (piemēram, zaudējot darbu vienam no diviem pilngadīgajiem ģimenes locekļiem). Tomēr ienākums neļauj personai iegūt maznodrošinātas vai trūcīgas personas statusu un saņemt dzīvokļa pabalstu;

2) maksājumu disciplīnas trūkumu, kas saistīts ar šādiem faktoriem;

• sadarbības trūkums starp pakalpojuma sniedzēju vai pārvaldnieku un parādnieku, kur pirmais ilgstoši nav veicis nekādas darbības parāda piedziņai;

• ilgs un dārgs prasības tiesvedības process. Vidējais termiņš pirmās tiesas sēdes nozīmēšanai rajona tiesā ir 6 mēnešiem, bet apgabaltiesā tas ir vidēji 9 līdz 13 mēneši. Vidējais svērtais civillietu izskatīšanas ilgums mēnešos 2010.gadā pirmajā instancē ir 8,5 mēneši, apelācijas instancē apgabaltiesā – 7,7 mēneši, bet 2011.gada pirmajā pusgadā pirmajā instancē ir 9,1 mēnesis, apelācijas instancē apgabaltiesā – 8,4 mēneši. Saistībā samaksāto valsts nodevu 2010.gadā pirmajā instancē informējam, ka vidējā svērtā valsts nodeva vienā zaudējumu un parādu piedziņas lietā sastāda Ls 226,45, saistību piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtībā lietā – Ls 22,24, bet citās lietās – Ls 364,09;

• komunālo maksājumu parādu piedziņa nav iespējama, arī izmantojot Civilprocesa likuma 50.¹nodaļā “Saistību piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtībā” noteiktajā kārtībā, jo personas bieži norāda, ka nepiekrīt prasījumam vai izsaka iebildumus par maksājuma saistības pamatotību, un tādējādi ir pamats tiesvedības izbeigšanai saistības piespiedu izpildīšanai brīdinājuma kārtībā. Šādos gadījumos prasības par saistību izpildi ir iesniedzamas prasības kārtībā;

• piespiedu izpildes neiespējamība gadījumos, kad nekustamais īpašums ir apgrūtināts ar ķīlu, ja hipotekārais kreditors, kuram par labu nostiprināta pirmā hipotēka, iebilst pret nekustamā īpašuma pārdošanu, kā arī gadījumos, kad nostiprinātās hipotēkas apmērs pārsniedz nekustamā īpašuma pašreizējo tirgus vērtību;

3) dažādo pieeju sociālās palīdzības politikas (t.sk. dzīvokļa pabalsta noteikšanā) veidošanos pašvaldībās.

Ievērojot iepriekš minētos secinājumus un galvenos iemeslus, kādēļ dzīvokļu īpašniekiem veidojas parādi par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, problēmas risināšanai nepieciešams izstrādāt pasākumu kopumu divos virzienos:

• no jauna veidojošos parādu efektīvai un ātrai piedziņai;

• esošās situācijas sakārtošanai – jau esošo parādu piedziņas iespējamības nodrošināšanai, it sevišķi situācijās, kad prasība par pakalpojumu maksājuma parāda piedziņu ir apmierināta un tiesas spriedums stājies spēkā, taču tā izpildes piespiedu līdzekļu piemērošana nav iespējama, jo parādniekam nav kustamās mantas, naudas līdzekļu un uz parādniekam piederošo dzīvokļa īpašumu nostiprināta hipotēka.

II. No jauna veidojošos parādu efektīva un ātra piedziņa

Pasākumu kopums no jauna veidojošos parādu efektīvai un ātrai piedziņai, ievērojot Ekonomikas ministrijas, Tieslietu ministrijas un Latvijas komercbanku asociācijas pārstāvju izteiktos priekšlikumus, būtu šāds.

1. Nodrošināt darbu ar parādnieku parāda izveidošanās sākumposmā, t.i., uzsākt komunikāciju ar parādnieku, kad maksājuma kavējums par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, nepārsniedz 3–4 mēnešu vidējā maksājuma apmēra summu. Šādu pienākumu jau šobrīd var paredzēt dzīvokļu īpašnieku un dzīvojamās mājas pārvaldnieka vai pakalpojuma sniedzēja savstarpējs noslēgts līgums, taču gadījumos, kad attiecīgais jautājums līgumā nav iekļauts vai arī pārvaldīšanas pakalpojums tiek nodrošināts uz likuma pamata, ir nepieciešams normatīvā akta regulējums. Attiecīgu pienākumu ir iespējams iekļaut Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, papildinot dzīvojamās mājas pārvaldīšanas obligātās darbības, kā arī pārvaldītāja pienākumus rakstveidā pēc noteikta termiņa notecējuma brīdināt dzīvokļa īpašnieku par parādsaistību esamību un aicināt tās nomaksāt. Tāpat nepieciešams noteikt termiņus tiesvedības uzsākšanai pret dzīvokļa īpašnieku, ja tas noteiktajos termiņos nav sedzis izveidojušos parādu, kas saistīts ar dzīvokļa īpašuma lietošanu. Tātad priekšlikums paredz termiņa noteikšanu Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā dzīvokļa īpašnieka saistības izpildīšanai un termiņus, kādos pārvaldniekam jāceļ prasība pret dzīvokļa īpašnieku par parāda piedziņu. Ja pārvaldnieks pienākumu celt prasību nepildīs pienācīgi, šāds termiņa kavējums būs uzskatāms par nokavējumu (Civillikuma 1651.pants). Sekas šādam pārvaldnieka nokavējumam ir minētas Civillikumā 1661.–1664.pantā.

2. Veicināt parāda atgūšanu ārpus tiesas. Parādu piedziņa ārpus tiesas, izmantojot personas, kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros veic parāda ārpustiesas atgūšanu kreditora vārdā vai uzdevumā attiecībā uz personu parādiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, līdz šim netika plaši praktizēta. Šādu secinājumu ļauj izdarīt informatīvajos ziņojumos par siltumapgādes jautājumiem veiktā analīze. Tomēr 2010/2011.gada apkures sezona liecina, ka atsevišķās teritorijās darbam ar parādniekiem izvēlēts attiecīgais risinājums un tas sevi attaisnojis kā efektīvs.

Ar mērķi nodrošināt samērīgu, taisnīgu un saprātīgu parāda atgūšanu, kā arī veicināt labprātīgu parāda atmaksu, Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi likumprojektu “Parāda atgūšanas likums”. Likumprojekts vienlaikus paredz arī nosacījumus parādnieku kredītvēstures datubāzes izveidošanai, ko ir tiesīgi veidot parādu atgūšanas pakalpojumu sniedzēji.

Papildus būtisks instruments maksājumu disciplīnas uzlabošanai ir plašākas parādnieku datubāzes izveide negatīvās kredītinformācijas apmaiņai (t.sk no komunālo pakalpojumu sniedzējiem). Minētā datubāze saskaņā ar Latvijas komercbanku asociācijas viedokli ir būtisks instruments preventīvam darbam maksājumu saistību izpildes uzlabošanā, jo šādas informācijas pieejamība likumā stingri noteiktos gadījumos bankām personas kredītspējas izvērtēšanai un citiem subjektiem, varētu atturēt parādnieku no maksājumu kavēšanas. Attiecīgas datubāzes izveidošanas nepieciešamību atbalstījusi arī Tieslietu un Ekonomikas ministrija, un attiecīgu informatīvo ziņojumu par Latvijas komercbanku asociācijas iniciatīvu – kredītbiroja izveidi Ekonomikas ministrija ir iesniegusi Ministru kabinetā 2011.gada 24.oktobrī.

3. Samazināt tiesvedības ilgumu, veicinot ātrāku un efektīvāku parādu piedziņu. Lai radītu mehānismu, kas nodrošina ātru un efektīvu parāda piedziņu, izstrādāts likumprojekts “Grozījumi Civilprocesa likumā”, paredzot papildināt Civilprocesa likumu ar jaunu 30.³nodaļu “Lietas par maza apmēra prasībām” (250.¹⁸–250.²⁷pants). Attiecīgais likumprojekts ir pieņemts, un regulējums par maza apmēra prasību izskatīšanu ir stājies spēkā 2011.gada 1.oktobrī. Šāda regulējuma ietveršana var būtiski paātrināt lietu izskatīšanas procesu, jo paredz, ka gadījumos, ja puses nelūdz lietas iztiesāšanu tiesas sēdē vai tiesa neuzskata par nepieciešamu lietu iztiesāt tiesas sēdē, lietas par maza apmēra prasībām tiesa izskata rakstveida procesā. Tāpat jaunais regulējums paredz, ka tiesas spriedums lietās par maza apmēra prasībām ir pārsūdzams tikai kasācijas kārtībā.

Papildus šim mehānismam Latvijas komercbanku asociācija uzsvērusi nepieciešamību pilnveidot regulējumu arī attiecībā uz lietu izskatīšanas atlikšanu, t.i., ierobežojot to laikā un nosakot tikai atsevišķus gadījumus, kad atlikšana ir iespējama. Šāds uzdevums izriet arī no Deklarācijas par Valda Dombrovska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību un paredz administratīvos šķēršļu samazināšanu lietu izskatīšanai tiesā, dodot tiesai lielāku rīcības brīvību procesuālo līdzekļu izvēlē.

4. Samazināt valsts nodevas apmērus par prasības pieteikumu iesniegšanu lietās par maza apmēra prasībām. Saskaņā ar Civilprocesa likumu lietās par maza apmēra prasībām nodevas apmērs neatšķiras no nodevas apmēra, kāda maksājama par jebkuru prasību, kas novērtējama naudas summā, t.i., par prasību līdz Ls 1000 – 15 procenti no prasības summas, bet ne mazāk par 50 latiem, savukārt par prasību līdz Ls 1500 – Ls 150 plus 2,5 procenti no prasības summas, kas pārsniedz Ls 1000. Nosakot termiņus, kādos pārvaldītājam jāreaģē uz dzīvokļa īpašnieka (parādnieka) maksājumu kavējumu un jāiesniedz prasība tiesā, būtiski palielināsies izdevumu daļa, kas no dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumiem jānovirza tiesvedības jautājumu kārtošanai (valsts nodeva). Šādā situācijā dzīvojamās mājas pārvaldīšanas maksas apmērs var būtiski atšķirties līdzīgās mājās, nevis ņemot vērā mājas uzturēšanai nepieciešamos izdevumus, bet gan atkarībā no parādnieku skaita attiecīgajās mājās. Tas savukārt nozīmē, ka maksājuma pieaugums ne vienmēr nodrošinās ēkas kvalitātes uzlabošanos, kas savukārt negatīvi ietekmēs nekustamo īpašumu tirgus vērtību un netieši ierobežos Civillikuma 927.pantā noteiktās īpašnieka tiesības gūt no sava īpašuma visus iespējamos labumus.

5. Pārskatīt nosacījumus personas aicināšanai uz tiesas sēdi ar publikāciju laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” gadījumos, kad tā nav sastopama deklarētajā dzīvesvietā. Ekonomikas ministrijas ieskatā nepieciešams stiprināt deklarētās dzīvesvietas nozīmi tiesiskajās attiecībās starp privātpersonu un valsti vai pašvaldību. Papildu darbības, kas jāveic prasītājam šobrīd (sludinājums “Latvijas Vēstnesī”), ievērojami paildzina tiesvedības procesu un izdevumus par tiesvedību. Bez tam tās jāveic nevis tai personai, kas neatrodas deklarētajā dzīvesvietā, bet citiem procesa dalībniekiem. Tā kā atbilstoši Dzīvesvietas deklarēšanas likuma mērķim likumdevējs dzīvesvietas deklarēšanā būtiskāko lomu piešķirt pašas personas iniciatīvai, atbildība par sasniedzamību un sekām, kas izriet no prombūtnes, jāuzņemas pašai deklarētajai personai. Saistībā ar deklarētās dzīvesvietas nozīmes stiprināšanu Tieslietu ministrija šobrīd strādā pie attiecīga regulējuma ietveršanas Civilprocesa likumā.

6. Pārskatīt ar sprieduma izpildi saistīto maksājumu apmēru, ko veido tiesu izpildītāja amata atlīdzība takses apmērā un izpildu darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 567.panta pirmajai daļai piedzinējs, iesniedzot izpildu dokumentu izpildei, samaksā valsts nodevu 2 latu apmērā (Civilprocesa likuma 34.panta sestā daļa) un sedz citus sprieduma izpildes izdevumus tādā apmērā, kāds nepieciešams izpildes uzsākšanai piedzinēja norādītajā veidā. Sprieduma izpildes laikā piedzinējs pēc tiesu izpildītāja norādījuma iemaksā papildus nepieciešamos sprieduma izpildes izdevumus.

Tādējādi arī tiesas sprieduma izpildes posmā gadījumos, kad izpilde nenotiek labprātīgi, prasītājam var rasties ievērojami papildu izdevumi parāda atgūšanai. Tiesu izpildītāju atlīdzības samazināšana saskaņā ar Latvijas Komercbanku asociācijas viedokli ir viens no būtiskiem priekšnoteikumiem, lai veicinātu finansiāli pieejamu parādu piedziņas procesu.

Ar mērķi pēc iespējas mazināt iespējamos šķēršļus personas tiesību uz tiesas nolēmuma pienācīgas un savlaicīgas izpildes nodrošināšanas realizāciju, minētās takses būtu pārskatāmas, lai izpildu lietās par nelielu parādu piedziņu maksimāli samazinātu izpildes izdevumus daļā par zvērināta tiesu izpildītāja amata atlīdzību un nodrošinātu samērīgas izpildes procesa izmaksas, vienlaikus izvērtējot iespēju pārskatīt amata atlīdzības noteikšanas nepieciešamību par atsevišķu amata darbību veikšanu. Tāpat pārskatāmi šobrīd piespiedu izpildes procesu regulējošie normatīvie akti un, saglabājot spēkā esošo piedziņas mehānismu kopumā, izvērtējama iespēja diferencēt sprieduma izpildē veicamo darbību apjomu un skaitu atsevišķās izpildu lietu kategorijās (piemēram, lietās par maza apmēra prasībām).

7. Nodrošināt sprieduma izpildes iespējamību visos gadījumos, kad apmierināta prasība par parāda piedziņu, kas saistīts ar dzīvokļa īpašniekam sniegtajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 137.panta pirmo daļu, ja ir pamats uzskatīt, ka tiesas sprieduma izpilde lietā varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama, tiesa vai tiesnesis pēc prasītāja motivēta pieteikuma var pieņemt lēmumu par prasības nodrošināšanu. Pieteikumā par prasības nodrošināšanu norādāms prasības nodrošinājuma līdzeklis. No minētās normas izriet, ka pamats pieteikuma par prasības nodrošināšanu iesniegšanai tiesā ir pieteicēja uzskats, ka pastāv pamatotas šaubas par to, ka lietā iespējamo galīgo spriedumu faktiski būs iespējams izpildīt. Tādējādi, izvērtējot prasītāja pieteikumu par prasības nodrošināšanu, tiesai ikvienā gadījumā ir ne vien jākonstatē, ka prasībai ir mantisks raksturs un ka pieteikums par prasības nodrošināšanu ir motivēts, bet arī jāgūst pārliecība, ka prasības apmierināšanas iespējamība ir pirmsšķietami lielāka par tās noraidīšanas iespējamību, un jāizvērtē, vai varētu būt grūtības izpildīt iespējamo spriedumu.

Tas nozīmē, ka gadījumos, ja pārvaldnieks vai pakalpojuma sniedzējs uzskata, ka parāda piedziņa no dzīvokļa īpašnieka būs apgrūtināta vai neiespējama, viņam ir motivēti jāpaskaidro tiesai, kādēļ tiesas sprieduma izpilde varētu būt neiespējama vai apgrūtināta. Tomēr vienīgais motīvs, ko pārvaldnieks vai pakalpojumu sniedzējs var minēt, lai norādītu uz iespējamo tiesas sprieduma izpildes neiespējamību, ir iespējamais risks, ka dzīvokļa īpašnieks nolūkā izvairīties no tiesas sprieduma izpildes dzīvokļa īpašumu var atsavināt pirms tiesas sprieduma spēkā stāšanās. Bieži vien šāds motīvs tiesu ieskatā nav bijis pietiekams un attiecīgais pieteikums noraidīts.

Tādēļ Ekonomikas ministrija ierosina apsvērt iespēju izdarīt grozījumus Civilprocesa likumā, paredzot, ka gadījumos, ja celta prasība par pārvaldīšanas maksas vai pakalpojumu, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, piedziņu, pieteicējam lūdzot noteikt prasības nodrošinājumu ar nekustamo īpašumu – dzīvokļa īpašumu, kam sniegts attiecīgais pakalpojums, tiesa to nosaka visos gadījumos pēc pieteicēja lūguma, t.i., pieteikumā turpmāk nebūtu nepieciešams norādīt motīvus.

Ekonomikas ministrijas ieskatā šādi grozījumi nodrošinātu mērķi, kuru ar mājokļu jomu saistītās nevalstiskās organizācijas (piemēram, Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācija) ir izvirzījušas, izsakot priekšlikumu, kas liegtu dzīvokļa īpašniekam bez tiesiskām sekām atsavināt dzīvokļa īpašumu gadījumos, ja viņš nav norēķinājies par saņemtajiem pakalpojumiem. Proti, Civilprocesa likuma 138.panta piektā daļa nosaka, ka gadījumā, ja prasības priekšmets ir naudas prasījums, tās nodrošinājums ar nekustamo īpašumu izdarāms, ierakstot zemesgrāmatā attiecīgā nekustamā īpašuma nodalījumā ķīlas tiesības atzīmi. Savukārt Zemesgrāmatu likuma 46.panta ceturtā daļa nosaka, ka atzīme nav šķērslis tālākai nostiprināšanai, bet piešķir ar atzīmi nodrošinātai tiesībai priekšrocību, sākot no atzīmes ierakstīšanas dienas zemesgrāmatā, un saistošu spēku pret tiem nekustamā īpašuma ieguvējiem un citām personām, kuru tiesības nostiprinātas pēc atzīmes ierakstīšanas. Tas nozīmē, ka gadījumos, ja tiesa būs noteikusi prasības nodrošinājumu ar dzīvokļa īpašumu, bet dzīvokļa īpašnieks tomēr to būs atsavinājis, ķīlas tiesības atzīme būs saistoša arī dzīvokļa īpašuma ieguvējam. Lai ķīlas tiesība izbeigtos, dzīvokļa īpašuma ieguvējam būs jādzēš prasījums (Civillikuma 1309.pants). Tādējādi gadījumos, kad tiesā tiks izskatīts strīds par parādu piedziņu par sniegtajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, parādu piedziņa būs iespējama pat, ja dzīvoklis tiks atsavināts citai personai. Šādas kārtības noteikšana vienlaikus var veicināt pārvaldnieku un pakalpojumu sniedzēju savlaicīgu vēršanos tiesā, jo tikai pēc ķīlas tiesības atzīmes ierakstīšanas, tā būs saistoša arī dzīvokļa īpašuma ieguvējam.

Tieslietu ministrija nepiekrīt piedāvājumam apsvērt iespēju izdarīt grozījumus Civilprocesa likumā, paredzot, ka gadījumos, ja celta prasība par pārvaldīšanas maksas vai pakalpojumu, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu piedziņu, pieteicējam lūdzot noteikt prasības nodrošinājumu ar nekustamo īpašumu – dzīvokļa īpašumu, kam sniegts attiecīgais pakalpojums, tiesa to nosaka visos gadījumos pēc pieteicēja lūguma, t.i., pieteikumā turpmāk nebūtu nepieciešams norādīt motīvus. Kā norādīts Civilprocesa likuma komentāros (pie Civilprocesa likuma 137.panta), tad pieteikumam par prasības nodrošinājumu ir jābūt motivētam, tajā jānorāda uz prasītāja apsvērumiem par to, kāpēc nepieciešams nodrošināt prasību, tas ir, kāpēc prasītājs uzskata, ka, nenodrošinot prasību, spriedumu nevarēs izpildīt, vai tā izpilde varētu kļūt apgrūtināta. Prasītāja subjektīvās šaubas par sprieduma izpildīšanas neiespējamību nav pietiekams pamats pieteikuma apmierināšanai, ja tas netiek apstiprināts ar konkrētiem apstākļiem. Līdz ar to, ņemot vērā prasības nodrošinājuma institūta jēgu, atzīstams, ka nevar tiesai noteikt pienākumu ikvienā gadījumā, kad pieteicējs iesniedzis pieteikumu par prasības nodrošinājumu, automātiski, proti, bez iepriekš minēto apstākļu izvērtēšanas, pieņemt lēmumu par prasības nodrošināšanu.

Ievērojot Tieslietu ministrijas un Ekonomikas ministrijas atšķirīgos viedokļus, Tieslietu ministrijai kopīgi ar Ekonomikas ministriju nepieciešams pārrunāt ar tiesību normu piemērotājiem jautājumu par iespējām nodrošināt vienveidīgu tiesu praksi, lemjot par prasības nodrošinājuma noteikšanu attiecīgajās lietās.

Kopsavilkums

Tātad, lai kompleksas pieejas ietvaros novērstu parādu veidošanos par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, nepieciešams nodrošināt preventīvus pasākumus – maksājumu disciplīnas monitoringu, darbu ar parādnieku pirms tiesas nelielu parādu izveidošanās gadījumā. Šie pienākumi un termiņi nosakāmi līgumā starp dzīvokļa īpašnieku un attiecīgā pakalpojuma sniedzēju, kā arī normatīvajā aktā attiecībā uz tiem gadījumiem, kad pušu savstarpējā līgumā attiecīgais jautājums nav risināts vai līgums nav slēgts.

Savukārt, lai kompleksas pieejas ietvaros nodrošinātu ātru un efektīvu piedziņas procesu parāda gadījumā par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, vispirms nepieciešams motivēt pakalpojuma sniedzēju laikus vērsties ar attiecīgu prasību tiesā. Attiecīgajā aspektā motivējoši faktori ir ātrs process un samērīgas tā izmaksas gan tiesvedības, gan sprieduma izpildes posmā. Tāpat arī piedziņas izpildes iespējamība, ko garantētu tiesas noteiktais prasības nodrošinājums.

Kā vienu no stimuliem parādu samaksai, kompleksa risinājuma ietvaros priekšlikumu sagatavotāji identificējuši arī informācijas uzkrāšanu publiskā reģistrā par personas saistību izpildes disciplīnu. Šādu informāciju ar personas piekrišanu varētu izmantot jebkurā civiltiesiskā darījumā, novērtējot personas maksātspēju un iepriekšējo saistību izpildi.

III. Pasākumi esošās situācijas sakārtošanai

Kā norādīts ziņojuma I nodaļā, parādi, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, iepriekšējā periodā radušies:

1) sadarbības trūkuma dēļ starp pakalpojuma sniedzēju vai pārvaldnieku un parādnieku, kur pirmais ilgstoši nav veicis nekādas darbības parāda piedziņai;

2) piespiedu izpildes neiespējamības gadījumos, kad nekustamais īpašums ir apgrūtināts ar ķīlu, ja hipotekārais kreditors, kuram par labu nostiprināta pirmā hipotēka, iebilst pret nekustamā īpašuma pārdošanu, kā arī gadījumos, kad nostiprinātās hipotēkas apmērs pārsniedz nekustamā īpašuma pašreizējo tirgus vērtību. Parādi, kas ilgstošā laika posmā uzkrāti un veido lielu parāda summu (virs 1500 latiem).

Šajā nodaļā aprakstītajā pirmajā gadījumā parāda piedziņa ir iespējama, t.sk. to var paātrināt un padarīt efektīvāku, ieviešot II nodaļas 2., 5. un 7.priekšlikumu.

Savukārt, šajā nodaļā aprakstītajā otrajā gadījumā iepriekš piedāvātie priekšlikumi problēmu nerisina.

Ministru kabinets 2010.gada 9.novembrī (prot.Nr.59, 15.§) uzdeva Ekonomikas ministrijai kopīgi ar Tieslietu ministriju izstrādāt un iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā grozījumus Civilprocesa likumā, nosakot, ka prasījumi par dzīvojamās mājas pārvaldīšanas maksas un izdevumu, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu, piedziņu sedzami pirms prasījumiem, kas izriet no hipotekāro kredītu saistībām – izpildi.

Sagatavotais likumprojekts tika atbalstīts Ministru kabineta 2011.gada 15.februāra sēdē (prot.Nr.10, 51.§) un 2011.gada 21.februārī iesniegts Saeimā (likumprojekta Nr.245/Lp10). Likumprojekts 2011.gada 8.jūlijā tika pieņemts 2.lasījumā. Likumprojekta būtība ir mainīt Civilprocesa likuma 628.panta regulējumu, nosakot uz pārejas laiku līdz 2014.gada 31.decembrim jaunu prasījumu veidu – par dzīvokļu īpašumos sadalītās dzīvojamās mājas pārvaldīšanas maksas, maksas par dzīvokļu īpašumos sadalītās dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašniekam piegādāto siltumenerģiju vai dabasgāzi, ja tā paredzēta apkures un karstā ūdens sagatavošanai, auksto ūdeni, nodrošinātajiem kanalizācijas, asenizācijas, sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumiem, kā arī piegādāto elektroenerģiju, kas paredzēta dzīvokļu īpašumos sadalītās dzīvojamās mājas koplietošanas vajadzībām, piedziņu, bet ne vairāk kā 10 procentus no izsolē iegūtajiem līdzekļiem par nekustamo īpašumu kā tādu, kas apmierināms pirms ar attiecīgā nekustamā īpašuma ķīlu nodrošinātajiem prasījumiem pēc to pirmtiesības.

Sagatavojot risinājumus, Ekonomikas ministrija izvērtēja informāciju par situāciju valstī siltumapgādes jomā, valsts uzturētajos publiskajos reģistros pieejamo informāciju, kā arī padziļināti izpētīja parādu tendenci konkrētās teritorijās, lai iegūtu informāciju par parādu izmaiņām atkarībā no tā, vai attiecīgais īpašums ir ieķīlāts. Izvēlētājā piemērā (konkrētā teritorijā, kur centralizētā siltumapgāde tiek nodrošināta 100 mājās ar kopējo dzīvokļu īpašumu skaitu 3772) parādu apjoms atstāj ļoti būtisku ietekmi uz siltumapgādes pakalpojuma pieejamību teritorijā kopumā – tātad norāda uz problēmu, kas var skart nozīmīgu sabiedrības daļu.

Secināts, ka ar hipotēku apgrūtināto dzīvokļu īpašumu skaits kopējā parādnieku apjomā veido nenozīmīgu daļu – 2,6%, tomēr šo īpašnieku parādi par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, veido vairāk nekā 1/3 no kopējo parādu apjoma.

Viens no valsts uzdevumiem ir izdodot normatīvos aktus, risināt sabiedrībai nozīmīgus jautājumus un noregulēt problēmas, kas atstāj ietekmi uz sabiedrību kopumā vai tās daļu, kas pamato likumprojekta izstrādes nepieciešamību.

Tomēr gan likumprojekta izstrādes, gan arī apspriešanas gaitā atsevišķas iesaistītās institūcijas un nevalstiskās organizācijas izteica viedokli, ka esošajai situācijai ir nepieciešams citāds risinājums, kas neskartu ķīlas institūtu. Apskatot dažādus iespējamos papildu priekšlikumus regulējuma pilnveidošanai gan Dzīvokļa īpašuma likumā, gan Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, konstatēts, ka tie nevar atrisināt jautājumu par parāda atgūšanu (piedziņu), gadījumos, kad ķīlas vērtība pārsniedz dzīvokļa īpašuma realizācijas vērtību izsolē. Tādējādi, nemainot prasījumu apmierināšanas secību Civilprocesa likumā, parāda piedziņa par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma likumu, nav iespējama.

Kopsavilkums

Tātad gadījumā, kad dzīvokļa īpašums nav apgrūtināts ar hipotēku, parāda piedziņa ir iespējama, bet nepieciešami rīcību stimulējoši pasākumi. Šajā gadījumā būtu piemērojams II nodaļas 2., 5. un 7.priekšlikums.

Savukārt gadījumos, kad īpašums ir apgrūtināts ar hipotēku un ķīlas vērtība pārsniedz īpašuma vērtību, cita regulējuma pilnveidošana, nemainot Civilprocesa likumā noteikto prasījumu apmierināšanas secību, problēmu ar parāda piedziņas iespējamību nevar atrisināt. Šādā gadījumā iespējama tikai kreditoru savstarpēja labprātīga vienošanās par attiecīgo maksājumu segšanu.

Ministra informatīvais ziņojums “Par pasākumiem ar dzīvokļa īpašuma lietošanu saistīto parādu problēmas risināšanai”, kas izskatīts Ministru kabineta sēdē 2012.gada 20.martā