"Skaidra runa 20 minūšu garumā"

"Berlingske Tidende"

— 99.05.17.

Baltija: Baltijas jūrai, ko Padomju Savienība Aukstā kara laikā kļūdaini dēvēja par Miera jūru, ir visas iespējas kļūt pat stabilitātes un cilvēktiesību respekta reģionu Eiropā. Tā bija pamatideja, atklājot Baltic Development Forum konferenci Kopenhāgenā.

Viņš pats ir kādreizējā dzelzs priekškara produkts. Dzimis Varšavā, emigrējis uz ASV, kur izveidoja karjeru kā demokrātu padomnieks un prezidenta Džimija Kārtera politiskais padomnieks.

Daži dāņu miera procesa pētnieki droši vien raksturotu viņu kā "auksto karotāju", un Zbigņevs Bžezinskis - runa ir par viņu - skaidri pauž arī savus uzskatus par karu Balkānos.

"NATO jāturpina darīt viss nepieciešamais, kamēr serbu spēki būs izvesti no Kosovas un 2 miljoni Kosovas albāņu droši varēs atgriezties mājās. Tas nav tik sarežģīti," viņš teica "Berlingske Tidende".

Bet Bžezinskis bija ieradies uz Baltic Development Forum saietu, nevis lai runātu par karu vai par Kosovu, bet gan par Baltijas jūras reģiona valstu iespējām jaunajā Eiropā.

Pēc tam, kad Baltic Development Forum priekšsēdētājs, bijušais ārlietu ministrs Ufe Elemans-Jensens deva vārdu "cilvēkam, ko es vienmēr esmu apbrīnojis, jo viņš debatēs spējis ieviest akadēmisku inteliģenci", Bžezinskis sāka savu uzrunu.

"Esmu saņēmis divus uzdevumus. Pirmkārt, lai es nerunātu ilgāk kā 20 minūtes. Tā nu es noregulēju pulksteni. Otrs uzdevums ir daudz vieglāks. Proti, atbildēt, vai Baltijas jūras reģionam būs raksturīga stabilitāte vai konflikti. Es apgalvoju, ka tā būs stabilitāte, jo reģionam ir visas iespējas panākt stabilitāti un uzplaukumu."

Bžezinskis - un pirms viņa arī Ufe Elemans-Jensens - norādīja, ka, pirms Padomju Savienība un divi pasaules kari traģiski sašķēla Baltijas jūras reģionu, tas bija saliedēts, plaukstošs un sadarbību veicinošs. Pēc Dzelzs priekškara krišanas un Padomju Savienības sabrukuma Eiropai būtiskākais ir - uzsvēra Bžezinskis - ka ES un NATO paplašināšanās nenotiek piespiedu kārtā.

"Tā notiek, jo Eiropas tautas vēlas šo paplašināšanos. ES paplašinās, jo tautas to vēlas. NATO paplašinās, jo tautas to vēlas. Un šīs divas realitātes ir ļoti svarīgas."

Eiropas konstrukcija vēl ne tuvu nav pabeigta, uzskata Bžezinskis, bet viņš arī uzsvēra, ka pāri dalībai ES un NATO kā galvenais Eiropas princips stāv cilvēktiesību ievērošana, un dalība ES un NATO nav noteicošā.

"Reģionālā sadarbība var aptvert valstis, kas ir gan Eiropas Savienībā, gan NATO vai arī vienā no šīm organizācijām; tā var aptvert valstis, kas nav šo organizāciju dalībvalstis, bet gribētu būt ES un NATO vai arī vienā no šīm organizācijām; un tā var arī aptvert valstis, kas negrib pievienoties šīm organizācijām," teica Bžezinskis, kas, neraugoties uz lielajām problēmām lielajā kaimiņzemē Krievijā, tomēr paredz, ka jaunā krievu paaudze būs orientēta uz Eiropu, tādējādi dodot jaunajai un lielākajai Eiropai vēl vairāk iespēju būt demokrātiskai, stabilai un plaukstošai.

"Krievijai šobrīd ir ļoti grūti laiki, un paies ilgs laiks, lai tos pārvarētu. Taču Tālajos Austrumos ir lielvara (Ķīna - red .), kas ir daudz varenāka par Krieviju. Tādēļ ciešāka integrācija Eiropas projektā ir pašas Krievijas interesēs," Bžezinskis atbildēja daudzajiem Baltijas jūras reģiona diplomātiem, uzņēmējiem un politiķiem, kas vienlaikus varēja pārliecināties, ka Bžezinskis atrisināja arī uzdevumu, ko pats bija raksturojis kā "grūtāko".

Viņš runāja precīzi 20 minūtes. Bez manuskripta.

Jenss Langergords

"Baltijas drošības forums:

bankas tanku vietā"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.05.18.

Lai mēs spētu saglabāt Baltijas valstīs izveidojušos demokrātisko stabilitāti, pirmām kārtām ir svarīgi gādāt, lai labā stāvoklī būtu to ekonomika. Vakar Baltijas valstu forumā Kopenhāgenā NATO ģenerālis sers Gerijs Džonsons teica: "They need banks, not tanks", t.i., tām vajag bankas, nevis tankus.

Baltic Development Forum

ir jauna Baltijas jūras apkaimes valstu sadarbības organizācija. Tās izveidošanas iniciatore ir laikrakstu izdevniecība Mandag Morgen, kas izdod tāda paša nosaukuma cienījamu nedēļas avīzi, kas orientējas uz Dānijas ekonomiskajiem un politiskajiem līderiem. Projekta vadītājs un organizācijas pirmais valdes priekšsēdis ir Dānijas agrākais ārlietu ministrs Ufe Ellemans-Jensens.

Viņš šajā organizācijā ir sapulcējis veselu virkni sev labi pazīstamu bijušo līderpolitiķu, un starp runātājiem organizācijas sanāksmē Kopenhāgenā ir manāmas tādas personas kā bijušais Kārtera administrācijas padomdevējs drošības jautājumos Zbigņevs Bžezinskis, bijušais Vācijas ārlietu ministrs Hanss-Dītrihs Genšers, ilggadējais Krievijas augstākā līmeņa politiķis Jurijs Derjabins, Igaunijas prezidents Lennarts Meri un daudzas citas izcilas personas.

Kādēļ tad līdzās jau esošajām ir vajadzīga vēl viena jauna Baltijas jūras valstu organizācija? Kā teica Ellemans-Jensens, nepieciešamība radīt visaptverošu izpratni par šī reģiona aktuākajām izaugsmes vajadzībām ir lielāka nekā jebkad agrāk. Baltic Development Forum vadītāji tādēļ vēlas savest kopā Baltijas jūras apkaimes valstu politiskos, ekonomiskos, akadēmiskos, kultūras un masu mediju līderus, lai jaunā kvalitātē spriestu par reģiona sadarbību un attīstību.

Somijas tautsaimniecības delegācijas EVA direktors un Somijas pārstāvis Baltic Development Forum valdē Jāko Iloniemi norādīja, ka ir svarīgi ātri radīt nepieciešamo struktūru, lai jaunās Baltijas valstis varētu gūt panākumus. Kurts Andersens no Dānijas lielākā uzņēmuma AP Möller Group piekrita Iloniemi teiktajam un norādīja, ka šādas struktūras radīt ir relatīvi viegli.

Tiklīdz jūs aizbraucat uz Igauniju, Latviju vai Lietuvu, tur iegūstat draugus. Pēc tam tikai vajag viņus integrēt uzņēmuma darbībā, iecelt viņus vietējās uzņēmumu valdēs, uzaicināt viņus uz uzņēmuma mītnes valsti, lai viņi redzētu, kā mēs strādājam, un pielāgot šo darbību vietējām struktūrām.

Kaut arī sastapās daudzi veci draugi, simpozija gaitā izteiktie viedokļi reizēm nepavisam nebija draudzīgi. Debašu laikā ar Dānijas aizsardzības ministru Hansu Hekerupu Krievijas Eiropas jautājumu institūta direktors un vienlaikus Krievijas Nacionālās drošības padomes loceklis Sergejs Karaganovs pauda savu lielo neapmierinātību par NATO rīcību Balkānos, ko viņš raksturojā kā amorālu un nelikumīgu.

Šāda rīcība ir arī uz ilgu laiku padarījusi neiespējamu NATO paplašināšanos Baltijas jūras reģionā. Krievijas iedzīvotāji šobrīd baidās no tā, ka NATO varētu Krievijā izdarīt to pašu, ko tagad dara ar citu neatkarīgu Eiropas valsti - Dienvidslāviju. NATO ir pārkāpusi pati savus pamatlikumus, kas nosaka, ka tā ir aizsardzības organizācija, un tādēļ turpmāk esot jāuzskata par draudu.

To, ka krievu liturģija vairs nebūt nav tik kategoriska kā padomju laikā, pierādīja fakts, ka vairāki Krievijas delegāti oponēja Karaganova izteikumiem. Viens no viņīem aizgāja pat tik tālu, ka teica: protams, NATO ir drauds - diktatoriem un politiskajiem bandītiem.

Aizsardzības ministrs Hekerups mēģināja nogludināt kaislības, pavaicājot savam vecajam draugam Karaganovam, vai viņš pats personīgi baidās no NATO. Diemžēl tas stāvokli sarežģīja vēl vairāk, jo Karaganovs atbildēja:

"Varbūt nē, taču es arī nebiju domājis, ka NATO izdarīs kļūdu, kas tiek pieļauta Dienvidslāvijā. Tādēļ es tikai gribu brīdināt NATO neizdarīt tādu pašu kļūdu ar Krieviju, jo tad aktuāla var kļūt atomieroču izmantošana!"

Pēc šo vārdu izdzirdēšanas daudziem delegātiem aizrāvās elpa, un simpozijā šādā ļoti nepatīkamā noskaņojumā nācās pasludināt pusdienas pārtraukumu.

Peters Hermansons

"Kosovas konflikts aizēno

Baltijas jūras reģiona sanāksmi"

"Aftonbladet"

— 99.05.17.

Kopenhāgena.

Karš bijušajā Dienvidslāvijā met ēnu uz Kopenhāgenā notiekošo Baltijas jūras tikšanos.

"Baltijas valstu iestāšanās NATO būs liels šķērslis stabilitātei un drošībai Baltijas jūras apkaimē", apgalvoja Krievijas delegāts, Maskavas Eiropas institūta direktors Sergejs Karaganovs, kad pirmdien Kopenhāgenā sākās drošības politikas debates ar vadošajiem Baltijas jūras reģiona politiķiem un uzņēmējiem. Krievijas drošības politikas eksperts un politiskais padomdevējs Karaganovs izmantoja retoriku, kas dažbrīd šķita nākam no Aukstā kara laikiem. Viņš pauda uzskatu, ka NATO veiktā bombardēšana ir pilnībā izmanījusi Krievijas nostāju pret Rietumu militāro aliansi un norādīja, ka lielākā daļa krievu NATO tagad uzskata par draudu.

"Suverēnu valsti NATO tagad sabombardēs līdz viduslaiku līmenim. Tā ir liela kļūda", Karaganovs teica. Viņš prognozēja jaunu kodolbruņošanās sākumu tādās valstīs kā Ķīnā, Pakistānā un Indijā un arī izmaiņas Krievijas atomieroču doktrīnā. Karaganovs norādīja, ka situācijā, kas tiks uzskatīta par ārējiem draudiem, arī Baltijas jūras apkaimē, Krievija saglabā tiesības draudēt arī ar kodolieročiem. Debašu tēma bija kā saglabāt stabilitāti Baltijas jūras reģionā. Dānijas aizsardzības ministrs Hanss Hekerups iestājās par to, ka Baltijas valstis visos iespējamajos veidos vajag integrēt Eiropas kopībā.

"Tikai NATO var būt drošības garants", Hekerups teica un norādīja, ka neesot izslēgta arī Krievijas iestāšanās NATO un ES. Karaganovs tomēr uzskata, ka vajadzēs veikt garu ceļu, iekams izdosies atjaunot Krievijas uzticību aizsardzības aliansei.

Karaganovs citādi atzīmēja, ka situācija ap Baltijas jūru ir nemitīgi uzlabojusies, taču karš bijušajā Dienvidslāvijā ietekmējot drošību arī ap tā saukto Miera jūru. Kopenhāgenas sanāksmē, kuras tēma ir stabilitātes un pieauguma veicināšana Baltijas jūras reģionā, Hanss Hekerups savukārt aizstāvēja NATO veikto bombardēšanu.

Sanāksmē piedalās apmēram 300 lēmumu pieņēmēji - politiķi, uzņēmumu vadītāji un zinātnieki. Tikšanās, kas bija sarīkota pirmo reizi, beigsies otrdien, un ir domāts, ka tā kļūs par ikgadēju forumu, kurā tiks apspriesti ar Baltijas jūras reģionu saistīti jautājumi.

Ulfs Mortensons/TT

"Starp cerībām un bailēm"

"Tagesspiegel"

— 99.05.18.

Igaunija, Latvija un Lietuva tiecas pievienoties Rietumiem. Vācijas prezidenta Romana Hercoga pēdējā ārvalstu vizīte.

Šodien Vācijas prezidents Romans Hercogs dodas pēdējā ārvalstu vizītē uz Baltiju. Programmā ir Lietuvas un Latvijas apmeklēšana. Vizītē Igaunijā Hercogs bija pagājušā gada maijā. Vācijas sabiedrībā trīs Baltijas valstis Igaunija, Latvija un Lietuva tiek uztvertas pārsvarā epizodiski; dažkārt ir dzirdams, ka tām ir problēmas ar lielo krievu iedzīvotāju daļu (Igaunijā un Latvijā vairāk nekā 30%, bet Lietuvā 8%), tad var izlasīt par draudīgajiem žestiem no Krievijas, kura nav pavisam zaudējusi ietekmi. Tiek saņemtas arī pozitīvas ziņas, proti, ka īpaši Igaunijā ekonomiskā attīstība ir priekšzīmīga un vērā ņemama. Zīmīgi ir, ka šīs trīs valstis viena no otras ievērojami atšķiras valodas, vēstures un kultūras ziņā. Tāpēc ir nepareizi tās uzskatīt par kopumu. Tomēr centienos pārvarēt ekonomiskās atkarības laiku Padomju Savienības sastāvā un orientēties pēc Rietumu parauga ir daudz kopīga.

Neapstrīdamie Igaunijas panākumi tirgus ekonomikas ieviešanā noveda līdz tam, ka šī iedzīvotāju ziņā vismazākā valsts kā pirmā no trim tika uzaicināta uz sarunām par iestāšanos ES. Tas abu pārējo valstu valdībās izraisīja vilšanos un sarūgtinājumu. Protams, ka vairāk impulsu kopējai, savstarpēji saskaņotai rīcībai būtu tad, ja izturēšanās pret tām visām būtu bijusi vienāda: katrā gadījumā tas tomēr ir labāk, ka vismaz viena no tām pieder pie pirmās potenciālo dalībvalstu grupas, nekā tad, ja neviena no tām nebūtu ņemta vērā. Ja nosaka ES iestāšanās kandidātu "gatavības pakāpi", tad ir redzams, ka Latvija un Lietuva tikai nedaudz atpaliek no Polijas un viennozīmīgi atrodas priekšā pārējām otrās grupas kandidātvalstīm (piemēram, Rumānijai un Bulgārijai), un ka tās principā varētu tikt "nominētas".

Visas trīs no Rietumu pasaules, no ES un Vācijas puses jūtas nepareizi ierindotas un atstātas novārtā attiecībā pret pārējām kandidātvalstīm. Cēlonis tam, starp citu, ir arī pārspīlētā atskatīšanās uz "Maskavu". Pie tam eksistē daudz un dažādi iemesli, lai Baltijas valstis apzinātāk un uzskatāmāk uzlūkotu kā būtisku Eiropas sastāvdaļu un to arī skaidrāk izrādītu. No vienas puses, tas ir jādara ne tikai gadsimtiem ilgās vēstures, kas Vāciju pozitīvā ziņā saista ar šīm valstīm, dēļ. Taču no otras puses, nedrīkst aizmirst, ka šī teritorija ar papildus protokolu pie Staļina - Hitlera pakta tika atstāta padomju ietekmes sfērā. Centieni pievienoties Rietumiem ne tikai ekonomiskajā ziņā vien ir pelnījuši atzīšanu.

Katras valsts tirgus gan ir neliels (Latvijā ir 2,6 miljoni iedzīvotāju, Lietuvā - 3,6 miljoi, bet Igaunijā - 1,6 miljoni). Taču tās var būt arī kā starta tramplīns uz Krieviju - katrā gadījumā tālākā perspektīvā. Pēc pagrieziena novērojamā gandrīz totālā novēršanās no Krievijas ir radījusi pragmātisku kopīgo vietu. Bez tam trīs Baltijas valstu rīcībā ir labi izglītots un attiecīgi izmantojams darbaspēks. Pēc ekspertu domām, Baltijas valstis, kas attiecas uz ekonomiskās politikas parametriem, uzrāda kā ekonomisko spēku, tā arī cenu un valūtu stabilitāti, kā arī produktivitāti. Bez tam pēc maksājumu bilances tās atrodas t.s. reformvalstu pirmajā ceturtdaļā.

Baltijas valstis uzskata, ka tās ir nonākušas līdz pretrunām; no vienas puses, no tām tiek prasīts Rietumu demokrātijas standartiem atbilstošs rīcības veids. Pirmām kārtām tas attiecas uz pilsonības tiesībām un līdz ar to galvenokārt uz pilsonības piešķiršanu attiecīgās valstīs dzīvojošajiem krieviem. Bija vērojama vilcināšanās, bet galvenokārt Eiropas institūciju spiediena rezultātā, tas tika izdarīts. No otras puses, durvis uz NATO un ES joprojām ir slēgtas. Šeit var izveidoties spriedzes potenciāls, ko novērotāji, kuri atrodas Rietumu kategoriju un domāšanas veida gūstā, vai nu neapzinās, vai arī nepiešķir tam nekādu nozīmi. Kad pilsonības piešķiršana būs pabeigta, bet pievienošanās institūcijām, kurās tās tiecas iestāties, nesekos, ir iespējama sekojoša attīstība: iespējamā ekonomiskās attīstības trūkuma un nepiepildīto personisko cerību piedzīvotās vilšanās dēļ ne tikai tie, kuri - Rietumu spiediena un pamudinājuma rezultātā - būs kļuvuši par jaunajiem valsts pilsoņiem, bet blakus veckomunistiem arī tie, kuri sākotnēji, iespējams, pat bija gatavi uz reformām, varētu mēģināt pievienoties kaimiņam austrumos, vai arī pietiekami enerģiski nestāties pretī spēkiem, kuri darbojas šajā virzienā.

Atgriešanās atpakaļ par labu komunistiskajām partijām ir ne tikai teorētiski iedomājams rēgs. Bijušā Austrumu bloka ietekmes zonā tas ir reāli eksistējošs. Ne tikai pašu namdurvju priekšā, bet arī aiz tām var novērot, kā komunistu pēctečpartijas mobilizē vecos piekritējus un aktivizē jaunus. Arī tad, ja, kā mēdz teikt, visi piemēri klibo, pilsoņu izturēšanās vēlēšanās ir orientēta ne tikai uz racionāli saprotamiem apstākļiem. Savu lomu spēlē arī zināms daudzums emocionalitātes, personiskā ieinteresētība un egoisms, kuru nedrīkst novērtēt pārāk zemu.

Georgs Turners

"Baltija kā perestroikas

eksperimentu lauks"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 05.18.99.

Padomju Savienības beigu sākums. 1989. gada 18. maijā Lietuvas Augstākā Padome noformulēja neatkarības deklarāciju. Sarežģītais neatkarības ceļš.

Stokholma, 17. maijs. Laiks pirms desmit gadiem ir neiedomājami sen, un tomēr liekas, ka tas bija aizvakar. Toreiz Baltijas valstīs sākās PSRS sabrukums, kas Krievijā vēl turpinās, liekot kapračiem līdz šodienai izskatīties jauniem. 18. maijs it kā iezīmē ūdensšķirtni starp "pirms" un "pēc": šajā dienā Lietuvas Augstākā Padome, toreiz vēl padomju republikā, pieņēma neatkarības deklarāciju. Deputāti sekoja Igaunijas piemēram. Pirms tam arī tur Augstākā Padome pasludināja Republikas suverenitāti. Baltijas ceļam uz neatkarību bija vēl jānoiet divi gadi. Ar 18. maija iniciatīvu jau toreiz no Lietuvas izskanēja signāli, ka Padomju Savienības kopā saturēšanas dienas ir skaitītas.

18. maijs bija kompensācija par "18. novembra nodevību" gadu iepriekš. Toreiz Augstākās Padomes deputāti izvairījās balsot par Lietuvas Tautas frontes, kustības "Sajūdis", priekšlikumiem. Tā gribēja panākt, ka Lietuva turpmāk pati noteiktu savu politiku un saimniecību. Par sviru tam bija jākļūst Augstākajā Padomē apstiprinātām konstitūcijas izmaiņām, kā dzinējs kalpoja tā pati tautas kustība, kura izveidojās 1988. gadā līdzās toreiz vēl Maskavai uzticamajai komunistiskajai partijai. Par neatkarību toreiz vēl nerunāja, taču mērķis bija skaidrs: Lietuva gribēja nomest padomju okupāciju, kura valstī bija iebrukusi saskaņā ar 1939. gada Hitlera-Staļina paktu.

Ar 1989. gada pavasara lēmumiem Lietuvā režiju pārņēma"Sajūdis" un izmantoja komunistu kļūdas, kuri iepriekšējo mēnešu laikā bija devuši pirmās liecības t.s. "nacionālistu" lietā, bet nobijušies cieši turējās uzticīgi Maskavai. Viņu labākais šaha gājiens bija Aļgirda Brazauska iecelšana par savu partijas priekšsēdētāju dažas dienas pirms "Sajūdis" noformēšanās 1988. gada oktobrī. Brazausks un "Sajūdis" vadītājs Landsberģis cīnījās par varu ne tikai sekojošo mēnešu laikā, bet arī līdz pat šodienai. Landsberģis šodien ir konservatīvās Tēvzemes savienības priekšsēdētājs, Brazausks līdz laikam pirms diviem gadiem - valsts prezidents.

1988. gada novembrī Brazausks zaudēja nacionālās kustības iniciatīvai. Viņš, klausot Gorbačovam, aicināja uz atturību un ietekmēja Viļņas parlamenta situāciju 1988. gada 18. novembrī, kad komunistiskajiem stratēģiem izdevās izsvītrot no dienaskārtības "Sajūdis" deputātu jautājumu. Ēkas priekšā nemierīgs pūlis gaidīja sēdes iznākumu. Landsberģim nācās pieviltajai tautai paziņot, ka "Sajūdis" pārstāvji ir tikuši piekrāpti.

Šajā momentā valsts jau sen bija uzsākusi mierīgu revolūciju, kuru nevarēja ignorēt arī Lietuvas komunisti. "Sajūdis" pats jau bija šo pārvērtību izpausme, kas uz laiku priekšplānā izvirzīja "perestroikas" interpretāciju. To, ka baltieši piedāvājās kļūt par "perestroikas" eksperimentu lauku, vietvalžiem komunistiem vēl bija panesams. Taču sauklis iedarbojās kā dambja pārrāvums, kura gaitā sauklis, kas vismaz saimnieciski politiskajā izpratnē gribēja savienot nesavienojamo, pārvērtās no cirvja par laktu un no šķēpa par vairogu. No šī brīža izveidojās dīvaina alianse starp komunistiem un Rietumu politiķiem attiecībā pret Baltijas valstu "tautas frontēm": neatkarības kustības tika uzskatītas par Gorbačova politikas apdraudējuma potenciālu.

"Mēs iemācījāmies izmantot "perestroiku" saviem mērķiem, sākotnēji ar to saistītās ilūzijas ātri izgaisa", raksta Landsberģis savās atmiņās. Pie ilūzijām piederēja tas, ka Gorbačovs, runājot par "perestroiku", arī tā domātu. Laikā starp 1988. gada 18. novembri un 1989. gada 18. maiju Lietuvas vēsturi noteica ilūziju izzušana. Tautas deputātu vēlēšanu laikā uz Augstāko Padomi Maskavā 1989. gada martā "Sajūdis" deputāti ieguva 37 no iespējamiem 42 lietuviešu mandātiem. Viņiem visiem bija runas tiesības arī Lietuvas Augstākajā Padomē, kurā dažu mēnešu laikā noskaņojums no Maskavas atkarīgām baiļu sajūtām pārvērtās par lietuviešu izlaušanos. 18. maija suverenitātes deklarācija, gandrīz identiska ar iepriekšējā gada novembra versiju, saņēma tikai divas pretbalsis.

Lēmums, kas proklamēja ne tikai Lietuvas saimniecisko patstāvību, bet arī to, ka valsts pievienošana Padomju Savienībai notikusi "ar varu un prettiesiski", kalpoja par pamatu tālākajām attīstībām. Gads noslēdzās ar to, ka Lietuvas komunistu vadības pretenzijas tika izsvītrotas no konstitūcijas, un komunisti atdalījās no Maskavas centrāles. Notikumi tika aizēnoti jau pavasarī ar varas darbībām Grūzijā. Tur padomju militārās vienības sakāva turienes Baltijai līdzīgus centienus. Arī Lietuvai nācās savā neatkarības ceļā vēl 1991. gada janvārī piedzīvot asins izliešanu, kad krievu tanki Viļņā sabrauca demonstrantus. Tās bija pēdējās padomju konvulsijas Baltijā.

Jaspers fon Altenbokums

"Baltijas valstis nostiprina

savas austrumu robežas"

"Izvestija"

— 99.05.18.

Ja Krievija, kā šķiet, nesteidzas sakārtot savas robežas ar Baltijas valstīm, tad Lietuvai, Latvijai un Igaunijai ir nepieciešams pēc iespējas ātrāk atrisināt visus robežjautājumus - pretējā gadījumā ceļš uz Eiropas Savienību un uz NATO tām būs slēgts.

Kā zināms, viens no pirmajiem uzņemšanas priekšnosacījumiem šajās organizācijās (visupirms jau Eiropas Savienībā) ir robežattiecību ar kaimiņiem sakārtošana. Tādēļ arī Viļņa, Rīga un Tallina ar maksimālu piepūli cenšas nostiprināt savas austrumu robežas kaut vai vienpusēji.

Robežpārejas punkti tiek ātros tempos modernizēti un apgādāti ar datoriem un jaunām aizsardzības sistēmām. Nesen Lietuvas valdība pieņēma valsts robežas demarkācijas programmu. Šiem mērķiem tika piešķirti gandrīz piecarpus miljoni litu. Arī Latvija ir sākusi demarķēt tos gandrīz 300 kilometru garās robežas posmus, par kuriem abām pusēm nav domstarpību. Rīgā ir aprēķinājuši, ka pilnīgai austrumu robežas labiekārtošanai būs nepieciešama gigantiska summa - vairāk nekā 68 miljoni latu.

Līdz šim, gandrīz desmit gadus pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas, robežproblēmas starp tām un Krieviju vēl nav atrisinātas. Gandrīz pirms pusotra gada Lietuva, kā vienīgajai no Baltijas valstīm pēc iilgām un mokošām sarunām izdevās augstā līmenī parakstīt robežlīgumu ar Krieviju. Tomēr tas vēl līdz šim brīdim nav ratificēts Valsts Domē, bet tas savukārt nozīmē, ka praktiskas nozīmes tam pagaidām vēl nav. Būtībā apmēram 355 kilometri Krievijas un Lietuvas robežas, kas ir atzīmēta visās Lietuvas un Krievijas kartēs, kā arī vairāk nekā 22 kilometri jūras robežas, nav likumīgi apstiprināti.

Vēl sliktāka situācija ar robežjautājumiem ir latviešiem un igauņiem. Lai gan Krievija šopavasar parakstīja robežlīgumu ar Igauniju (apmēram 455 kilometri kopīgās robežas) pēc tam, kad Tallina oficiāli atteicās no savām teritoriālajām pretenzijām uz Pečoru rajonu Pleskavas apgabalā un teritorijām pie Narvas upes, turpmākais darbs ir apstājies. Igauņu eksperti šo aizkavēšanos saista ar Krievijas puses nepiekāpīgo nostāju, pieprasot cilvēktiesību ievērošanu attiecībā pret republikas krievu iedzīvotājiem un pretrunu izlabošanu Igaunijas Konstitūcijā, kurā tiek pieminēts 1920.gadā noslēgtais Tartu līgums, saskaņā ar kuru minētās teritorijas ietilpa Igaunijas sastāvā.

Daudz stingrākas prasības Krievija izvirza Latvijai. Neraugoties uz to, ka latvieši ir sekojuši igauņu paraugam un ir atteikušies no teritoriālajām pretenzijām uz Pleskavas apgabala Pitalovas rajonu (Abreni), robežlīgums eksistē vienīgi projekta veidā. Te galvenais šķērslis ir stingrie Latvijas likumi par pilsonības iegūšanu, valodu, izglītību, utt. Ar vienu vārdu sakot, ne ar vienu no Baltijas valstīm Krievija līdz galam tā arī nav noregulējusi robežproblēmas. Sarunas par šo tēmu norit lēnām un ar grūtībām.

Nikolajs Lakševics

"Lietuvas jaunajam

ministru prezidentam

būs jāatrisina enerģijas problēmas

"Handelsblatt"

— 99.05.18.

Varšava

. Divu dienu vizītes ietvaros Vācijas prezidents Romans Hercogs trešdien iepazīsies arī ar Lietuvas nākamo ministru prezidentu Rolandu Paksu.

42 gadus vacais inženieris, kurš kopš 1997. gada ir Lietuvas galvaspilsētas Viļņas mērs, pieder pie valsts populārākajiem politiķiem. Prezidents Valdas Adamkus 3. maijā viņu nominēja kā līdzšinējā ministru preizdenta Ģedimina Vagnora pēcteci. Tomēr Pakss, kurš arī konservatīvajā Tēvzemes savienībā spēlē svarīgu lomu, kopā ar jauno ministru kabinetu vēl ir jāapstiprina parlamentam.

Vagnorim, kurš pilsoņu vidū ir samērā nepopulārs, vajadzēja piekāpties prezidenta spiedienam. Adamkus 19. aprīļa TV uzrunā viņam atklāti izteica neuzticību un pie tam pārmeta svarīgu reformu lēno norisi. Prezidents teica, ka Vagnorim joprojām neesot izdevies principiāli reformēt un modernizēt valsts pārvaldi. Korupcijas un noziedzības apkarošanā valdot nolaidība, bet valsts uzņēmumu privatizācija tiekot realizēta pēc neskaidriem principiem. Bijušais premjers no Tēvzemes savienības un Kristīgo demokrātu partijas sastāvošās koalīcijas vadībā atradās divarpus gadu.

Rolandam Paksam par savu nominēšanu ir jāpateicas arī parlamenta prezidenta Vitauta Landsberģa atbalstam, kurš vienlaicīgi ir arī Tēvzemes savienības priekšsēdētājs. Lai gan patreiz priekšsēdētāju atbalsta partijas lielākā daļa, partijas iekšienē cīņā par varu starp Landsberģi un Vagnori tomēr turpinās. Pēc Vagnora atkāpšanās par demisiju paziņoja arī finansu, ekonomikas, tieslietu, valsts pārvaldes reformu, kultūras un sociālo lietu ministri. Pirms tam opozīcija īpaši finansu ministram Semetam un ekonomikas ministram Babiliusam pārmeta "nekompetenci, aroganci un uzpērkamību".

Lietuvas Rūpnieku apvienībā tagad saka, ka arī viņi ir vienisprātis par to, ka jaunajā ministru kabinetā Babiliusam nav vietas. Bijušo ekonomikas ministru kritizē arī Privatizācijas komisijas vadītājs Eduards Vilks. Prezidents Adamkus paziņoja, ka nedēļas laikā Lietuvai būs jauna un spēcīga valdība. Pakss uz valsts politiskās skatuves ienesīšot "atsvaidzinošu elementu". Koalīcijas partneriem kristīgajiem demokrātiem arī turpmāk būs aizsardzības un ārlietu ministru amati.

Jaunajam ministru kabinetam vajadzēs vairāk nodarboties ar enerģijas saimniecību. Pagājušā gada rudenī Lietuva kā Valsts naftas sabiedrības stratēģisko partneri izvēlējās amerikāņu koncernu Williams . Pie tās pieder arī naftas pārstrādes rūpnīca Mažeiķos, naftas vadu uzņēmums Naftotiekis un jaunais termināls Butiņģē. Williams iegūs trešo daļu no sabiedrības akciju kapitāla. Projekts ir sastapies ar Krievijas politisko pretestību, jo tur izredzes kā investoram bija arī Lukoil . Lietuvai nozīmīgās amerikāņu sabiedrības piedalīšanās nozīmē arī netiešas drošības garantijas, ja ņem vērā faktu, ka valsts iestāšanās NATO vēl nav paredzama. Bez tam jaunajai valdībai būs jānodarbojas arī ar Ignalinas atomspēkstaciju, kas vēl arvien neatbilst Starptautiskās atomenerģijas aģentūras (IAEA) prasībām un uz kuru skeptiski raugās arī ES Komisija Briselē. Spēkstacija ar diviem Černobiļas tipa reaktoriem piegādā gandrīz 80% no Lietuvai nepieciešamās strāvas.

"Vai tās ir labas ziņas

prorietumnieciski noskaņotajiem?"

"Newsweek"

— 99.05.20.

Grigorijs Javļinskis, liberālās Jabloko partijas vadītājs ir viens no Krievijas vadošajiem ekonomisko un politisko reformu atbalstītājiem, kā arī viens no iespējamajiem kandidātiem 2000.gada prezidenta vēlēšanās.

Veimuta:

Kādēļ prezidents Jeļcins atlaida no darba premjerministru Primakovu?

Javļinskis

: Tādēļ, ka viņš pārāk pietuvojās komunistiem. Un tādēļ, ka viņam nebija nekāda ekonomiskā programma.

V:

Ko Jūs domājat par Sergeja Stepašina kandidatūru premjerministra amatam?

J:

Tāda izvēle nav pārāk laba. Viņš bija ļoti aktīvs Čečenijā.

V:

Vai Jūsu partija atbalstīs Stepašinu?

J:

Šis jautājums vēl ir atklāts. Mums ir ļoti grūti aizmirst, ka viņš bija VDK vadītājs Čečenijas kara laikā.

V:

Vai viņš tiks cauri Domei?

J:

Ir ļoti grūti izteikt minējumus.

V:

Runā, ka tādi reformatori kā Anatolijs Čubaiss un bijušais premjerministrs Sergejs Kirijenko atgriezīšoties Stepašina valdībā. Vai tā ir tiesa?

J:

Viņi nav reformatori. Viņi ir pilnībā diskreditējuši sevi. Valsts viņus nepieņems un viņi nebūs spējīgi īstenot reformas.

V:

Ja Stepašins tiks apstiprināts, vai viņš var apdraudēt Maskavas mēra Jurija Lužkova kandidatūru prezidenta amatam? Vai viņš kļūs par prezidenta kandidātu?

J:

Viņš varētu apdraudēt mani, jo es gatavojos izvirzīt savu kandidatūru. Tāpat arī viņš būtu zināms drauds Lužkovam.

V:

Kad Jeļcins martā bija slimnīcā, vai viņš ar Jums nerunāja par iespēju izvirzīt Jūs premjerministra amatam?

J:

Tā bija saruna par prezidenta vēlēšanām - nevis par premjerministra amatu.

V:

Vai viņš vēlas, lai Jūs kļūtu par viņa pēcnācēju?

J:

Neviens nezina, ko vēlas Jeļcins.

V:

Vai prezidents Jeļcins ir pietiekami vesels, lai pieņemtu lēmumus?

J:

Jā. Viņš vienmēr ir bijis tāds pats kā tagad. Tas ir gluži vienkārši. Jeļcins ir tāds cilvēks. Nav nekādas starpības starp Jeļcinu pirms desmit gadiem un tagadējo.

V:

Vai viņš varētu vērsties pie kāda, piemēram, pie Jums?

J:

Viņš par to pašlaik domā.

V:

Kas tad viņu kavē?

J:

Viņam apkārt ir vairāki spēcīgi un korumpēti grupējumi, kuriem ir savs iespaids.

V:

Vai Jeļcins tic demokrātijai un brīvībai?

J:

Savā dziļākajā būtībā viņš tām tic.

Anatolijs Čubaiss ir sens Jeļcina padomdevējs. Viņš ir bijušais premjerministra pirmais vietnieks, kuru Krievijas prezidents divas reizes atlaida no darba un divas reizes atkal pieņēma atpakaļ. Viņš joprojām Kremļa šefam ir tuvs.

Veimuta:

Kā Jūs vērtējat impīčmenta balsojumu?

Č:

Es jūtos ārkārtīgi apmierināts.

V:

Pagājušajā nedēļā Jūs tikāties ar prezidentu Jeļcinu un iestājāties par Stepašina kandidatūru. Kādēļ?

Č:

Es uzskatu, ka prezidents Jeļcins rīkojās stratēģiski un gudri, nozīmēdams Stepašinu.

V:

Kādēļ?

Č:

Es zinu, ka Rietumos tiek runāts par viņa VDK pagātni un viņa līdzdalību Čečenijas karā. Taču manā ieskatā Stepašins pārstāv Krievijas politiķu jauno paaudzi. Visa viņa karjera sākās pēc Jeļcina reformu uzsākšanas. Nav nekādu šaubu, ka viņš nav komunists un nekad nekļūs par kreiso spēku līderi, un tas ir ārkārtīgi svarīgi.

V:

Vai Jeļcins vēlējās atbrīvoties no Primakova tādēļ, ka viņš pietiekami asi necīnījās pret impīčmentu?

Č:

Tā ir tiesa, tas ir viens no iemesliem. Taču šī lēmuma pamatā ir būtiskā atšķirība starp Primakovu un Jeļcinu attiecībā pret komunistiem. Tas ir galvenais Jeļcina lēmuma iemesls.

V:

Kāda ir prezidenta Jeļcina veselība?

Č:

Jo sliktāka ir politiskā situācija, jo vairāk uzlabojas Jeļcina veselība.

V:

Vai viņš spēj pieņemt racionālus lēmumus?

Č:

Par to nav šaubu. Viņš ir spējīgs pieņemt saprātīgus lēmumus, un to pierāda arī pats pēdējais lēmums.

V:

Vai Stepašins tiks apstiprināts Domē?

Č:

Man tā šķiet, taču tas viss ir pilnībā atkarīgs no Domes. Manā izpratnē prezidents Jeļcins un Sergejs Stepašins nav noskaņoti karot ar Domi. Bet, ja Dome neapstiprinās Stepašinu, es nešaubos, ka Jeļcins atlaidīs Domi [un nozīmēs jaunas vēlēšanas].

V:

Kādu politiku savas apstiprināšanas gadījumā ievēros Stepašins?

Č:

Es uzskatu, ka viņš būs saprātīgs premjerministrs. Tas nenozīmē, ka viņš atbalstīs Rietumu pielaistās kļūdas, tādas kā Dienvidslāvijas gadījumā, kas ir pati lielākā Rietumu kļūda pēdējo 40 gadu laikā.

V:

Kādā veidā tā [Rietumu kļūda - tulk.] ir palīdzējusi komunistiem un nacionālistiem?

Č:

Tā ir pati lielākā dāvana, par kādu vien varēja sapņot [komunistu līderis Genādijs] Zjuganovs un [ultranacionālists Vladimirs] Žirinovskis. Viņi noteikti saņems papildus balsis parlamenta vēlēšanās decembrī un tā būs Klintona dāvana. Es nekad visā savā dzīvē neesmu pieredzējis tik izteikti antiamerikāniskas jūtu izpausmes.

Lalija Veimute

"Atdzimušā mamuta spēks"

"Die Welt"

— 99.05.18.

Borisam Jeļcinam patīk efektīvas scēnas. 1991. gadā viņš uzrāpās uz tanka, lai pasludinātu par komunistiskās tirānijas beigām un demokrātijas uzvaru. Tā bija sensacionāla uzstāšanās, taču arī astoņus gadus pēc tam demokrātija Krievijā tiek vienīgi spēlēta. Vēl arvien aiz tās stāv primitīvs despotisms.

Pirms dažām nedēļām tika nospēlēts sekojošs scenārijs: Valsts Domes deputāti, ministru kabineta locekļi, ģenerāļi un baznīcas hierahija sapulcējās Kremlī, lai svinētu kristietības otrās tūkstošgades sākumu Krievijā. Jeļcins visus apsveica ar saīgušu seju, tad ļoti nozīmīgi klusēja, lai beigās paziņotu: "Mēs sēžam nepareizi." Viņa toreizējais favorīts Sergejs Stepašins sēdēja galda galā, pavisam tālu no kunga. Sēdēšanas kārtība Krievijā ir kaut kas vairāk, nekā tikai protokola jautājums vien. Tā Maskavas Rus daudzkārt ir bijusi par cēloni maziem feodālajiem kariņiem, intrigām un slepkavībām. Bajāri, kņazi un Bojarskaja Duma regulāri cīnījās par vietu blakus caram, lai tādā veidā apliecinātu savu augstdzimtību un pamatotu pretenzijas uz augstākiem valsts amatiem. Vienīgi valdniekam bija privilēģijas sadalīt vietas pie sava galda. Jeļcina cariskā izturēšanās bija atavistiska un tieši tāpēc efektīva. Krievijas vadošā elite atbrīvoja vietu jaunajam favorītam. Kad komunisti ievadīja impīčmenta procesu, viņiem bija darīšana ar slimu un vāju prezidentu. Šodien viņi atkal tiek konfrontēti ar arhaisku valdnieku, kurš viņiem iedzen spēcīgas bailes. Komunistiskie laikraksti tagad Jeļcinu salīdzina ar "augšāmcēlušos mamutu". Krievijas valsts galva, tik ilgi, kamēr vien turpinās viņa kundzība, var būt ārprātīgs kā Ivans Bargais, brutāls kā Staļins vai arī tikpat nespēcīgs aiz vecuma kā pēdējie komunistu ģenerālsekretāri. KP vadība Jeļcinu norakstīja pārāk ātri.

Boriss Jeļcins nekad nav nolaidies tik zemu, lai uzstātos savu ienaidnieku dominētajā Valsts Domē. "Pirmais demokrātiski ievēlētais prezidents", kā viņš sevi labprāt sauc, uzskata, ka ir par daudz prasīt, lai viņš tur atbildētu uz "kaut kādiem jautājumiem". Viņš leģislatīvajai varai pievērš tikpat maz uzmanības kā pēdējais cars Nikolajs II, kurš atlaida pirmo Krievijas Valsts Domi. Demokrātiski ievēlētais cars Boriss nav spējīgs realizēt savu politiku ar parlamentārām metodēm. Tagad, kad vēlētāji ir vīlušies un reformas cietušas neveiksmi, viņš stingri turas pie despota imidža. Tas ir viņa pēdējais ierocis un tas Krievijā joprojām ir ļoti efektīvs.

Prezidents jau vairākkārt ir pierādījis gatavību pielietot spēku. Karš Čečenijā un ar tankiem panāktā Augstākās Padomes atlaišana 1993. gadā bija arī ieplānotā impīčmenta procesa apsūdzības tēmas. Kad Jeļcina aizsardzības ministrs Igors Sergejevs īsi pirms balsojuma par impīčmenta procesu apmeklēja kādu tanku vienību netālu no Maskavas, daži deputāti jau domāja par tanku uzbrukumu. Taču atklāta spēka pielietošana nebija vajadzīga. Lai izraisītu bailes, pietika tikai ar vienu mazsvarīgu vienības inspekciju.

Patiesībā Valsts Domes atbalstītās Primakova valdības atlaišana varētu kaitēt Jeļcinam. Taču Krievijas politikai ir pašai sava loģika. Līdz ar Stepašina iecelšanu premjera amatā, Jeļcins izrādīja spēku un spēks Krievijā vienmēr ir nozīmējis tiesības valdīt. Deputāti uz to raugās līdzīgi. Vairāk nekā 50 no 450 parlamentāriešiem pat neieradās uz balsošanu.

Jeļcina ienaidnieki labi izprot Kremļa semantiku. Kad tur runa ir par "cīņas saasināšanos ar parlamentu", viņi pat negribot atceras šīs formulas sastādītāju. Ar "šķiru cīņas saasināšanos" partijas rindu tīrīšanu pamatoja Staļins. Komunistiskie deputāti, tāpat kā Jeļcins, ir absolvējuši staļiniskās "partijas demokrātijas" skolu. Par Jeļcina impīčmentu balsošana bija atklāta. Vēl 50 deputātu, papildus klāt neesošajiem, balsošanā nepiedalījās. Kopumā iespaidots bija gandrīz vai uz katrs piektais parlamentārietis un valsts Dome noraidīja impīčmenta procesu.

Pēc gada Jeļcinam tomēr vajadzēs atstāt Kremli. Tā būs personiska traģēdija. Taču ar katru politisko uzvaru prezidents arvien vairāk domā par savu aicinājumu būt par vienīgo Krievijas valdnieku. Kļūt par prezidentu uz visu dzīves laiku viņu traucē vienīgi sagrautā veselība. Jeļcinam ir jāaiziet, bet viņš kā īsts tautas tēvs domā par savu misiju. Nesen viņš paziņoja, ka viņam vēl ir jāizpilda pēdējais pienākums Krievijas priekšā. Kad viņš aizies, viņam aiz sevis esot jāatstāj Krievija bez Komunistiskās partijas.

Komunisti Valsts Domē tagad atrodas grūta lēmuma priekšā. Ja viņi apstiprinās prezidenta nosaukto premjerministra kandidatūru, viņi atzīs Jeļcina virskundzību. Ja nē, tiks atlaista Valsts Dome. Iespējams, ka Jeļcins pat aizliegs KP, lai pilnībā izpildītu savu misiju. Cars Boriss ir pierādījis, ka viņš vēl ir uz daudz ko spējīgs.

Boriss Šumatskis

"Cerības balstās

uz somu — krievu iniciatīvu"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.05.18.

Šrēders apstiprina atbalstu. Domstarpības aizkavē sarunas Belgradā.

Stokholma. 17. maijs. Kamēr NATO valstīs atkal skaļākas kļūst diskusijas par sauszemes karaspēka iesaistīšanu Kosovā, Rietumu sabiedroto cerības par kara beigšanu ir pievērstas somu-krievu iniciatīvai, kura Helsinkos otrdien, pēc vairāku dienu svārstīgiem diplomātiskiem mēģinājumiem, ir jāapstiprina. Šī iemesla dēļ Somijas galvaspilsētā tiekas Krievijas Kosovas lietu pilnvarotais Černomirdins, amerikāņu starpnieks un ārlietu ministra vietnieks Talbots, kā arī somu prezidents Ahtisāri. Viņi jau pagājušajā nedēļā tikās speciālās sarunās. Pirmdien federālais kanclers Šrēders īsas Helsinku vizītes laikā runāja ar Ahtisāri un apstiprināja somiem Vācijas un Eiropas Savienības atbalstu. Ahtisāri tika iesaistīts sarunās kā starpnieks no G-8 valstu, kā arī ES puses, pēc tam, kad Amerika un Krievija nevarēja vienoties par vienotu rīcību pret Dienvidslāviju. Krievija vienlaicīgi pieprasīja viena rietumu partnera iesaisti tiešajās sarunās ar Belgradu, kurš nebūtu NATO sastāvā.

Šrēders Helsinkos sacīja, ka varot "bez jebkādiem ierobežojumiem" atbalstīt Ahtisāri sarunu pozīciju. ES vēloties sasniegt politisku Kosovas kara regulējumu uz "skaidru principu" pamata. Ahtisāri nevēlējās izteikties par Belgradas apmeklējuma laiku. Attiecībā uz otrdienas tikšanos ar Černomirdinu un Talbotu somu prezidents teica, ka trīs politiķi vēlas pēc iespējas ātrāk noslēgt miera plāna "priekšdarbus". Pirmais vienošanās mēģinājums, kuram būtu jānoved līdz tikšanās ar Dienvidslāvijas prezidentu Miloševiču, pēdējā nedēļā izjuka. Ahtisāri pēc tikšanās Nīderlandē ar ANO ģenerālsekretāru Annanu noraidīja Černomirdina izteikumus par to, ka somu-krievu iniciatīva tuvāko dienu laikā novedīs līdz Belgradas apmeklējumam.

Aizkavēšanos acīmredzot ietekmēja domstarpības starp Rietumiem un Krieviju. Runa gāja par ANO lomu Kosovas konfliktā, par NATO uzlidojumu iespējamu pārtraukumu un par starptautisku miera spēku komplektēšanu Kosovā, kuriem pēc kara darbības izbeigšanas jānodrošina izraidīto atgriešanās. Pēc Ahtisāri sarunām ar Norvēģijas ārlietu ministru un patreizējo EDSO padomes priekšsēdētāju Vollebeku, tika ziņots, ka Ahtisāri aizstāvot amerkāņu pozīciju, ka NATO jāspēlē centrālā loma Kosovas miera spēkos. Vollebeks pēc tikšanās sacīja, ka Ahtisāri vēloties "lūzumu", taču pieprasa noteiktu priekšnoteikumu izpildi.

Tālāk, Vollebeks sacīja, Ahtissarī pastāvot uz to principu ieturēšanu un tālāku precizēšanu, kas tika noteikti G-8 valstu tikšanās laikā Petersbergā pie Bonnas. Arī Krievija piekrita "drošības klātbūtnei" Kosovā izraidīto atgriešanās nodrošināšanai. Iepriekšējo dienu sarunas starp Ahtisāri, Černomirdinu un ietekmīgiem rietumu, kā arī Ķīnas politiķiem, acīmredzot grozās ap šo formulējumu. Vollebeks teica, ka Ahtisāri īpaši pieprasot G-8 formulējumu precizēšanu tieši šajā punktā, pirms iesniegt Miloševičam miera plānu. Ahtisāri gribot Belgradā pārstāvēt ar Černomirdinu vienotu pozīciju

Saskaņā ar Vollebeku, Ahtisāri nostāja sliecas uz NATO miera risinājuma pozīciju apstiprināšanu. Izejot no tā, Ahtisāri pārstāv nostāju, ka NATO, un nevis Apvienotām Nācijām, kā vēlas Krievija, ir jāspēlē spēcīga loma starptautiskajos miera spēkos, jo vienīgi NATO ir tam nepieciešamā komndējošā struktūra. Vollebeks sacīja: "Man radies iespaids, ka Krievija to var akceptēt." ANO pieredze Bosnijā turklāt esot novedusi pie tā, ka pat ANO ģenerālsekretārs Annans baidoties uzņemties starptautisku uzdevumu izraidīto aizsargāšanai, teica Vollebeks.

"Vīzija Balkāniem"

"Die Zeit"

— 99.05. Nr 20.

Arī Serbijai ir nepieciešams eiropiešu piedāvājums: "Die Zeit" saruna ar britu premjeru Toniju Blēru par NATO stratēģiju un laiku pēc kara

Die Zeit

: Premjerministra kungs, vai NATO pozīcijas pēc Ķīnas vēstniecības iznīcināšanas Belgradā ir kļuvušas vājākas?

Tonijas Blērs

: Nē. Protams, ka mēs nožēlojam šo kļūmīgo uzbrukumu Ķīnas vēstniecībai. Tāpat mēs izsakām nožēlu arī par civiliedzīvotāju nāvi, kuri nav mūsu uzbrukumu mērķis. Taču līdz ar to nekas nemainās mūsu kampaņas, kuras uzdevums ir izbeigt "etnisko tīrīšanu "Kosovā, morālajā attaisnojumā. Problēma ir tā, ka trūkst priekšstata par Miloševiča upuriem, tāds ir tikai par bēgļiem, kuri dodas uz nometnēm Albānijā un Maķedonijā. Taču visā pasaulē rīcībā ir skati ar kļūdainās bombardēšanas upuriem. Kosovā neviens nedrīkst filmēt degošos ciemus, nogalināto līķus un masu kapus. Tas, ka nav pieejami šādi skati, arī ir daļa no Miloševiča ļaunās stratēģijas. To pasaules sabiedrība nedrīkst aizmirst.

Zeit

: Tātad NATO stratēģijā izmaiņu nebūs?

Blērs

: Nekādā gadījumā. Mēs dziļi nožēlojam Ķīnas vēstniecības iznīcināšanu. Taču īstais vainīgais ir vīrs, kura brutālā padzīšanas politika izraisīja mūsu kampaņas nepieciešamību.

Zeit

: Pēc G – 8 valstu ārlietu ministru tikšanās Petersbergā tomēr izskatījās tā, it kā NATO vairāk būtu gatava cerēt uz kompromisu nekā uzvaru, un līdz ar to palielinājās arī izredzes, ka bombardēšana varētu tikt pārtraukta.

Blērs

: G – 8 paziņojums ir labs. Krieviju iesaistīt miera procesā ir svarīgi. Mēs negribam strīdu ar Krieviju. Taču attiecībā uz NATO prasībām kompromiss nav pieļaujams. Mūsu noteikumiem ir jābūt spēkā līdz Miloševiča politika būs uzvarēta – un nepārprotami.

Zeit

: Vai nepieciešamība iesaistīt Krieviju un Ķīnu atrisinājuma meklēšanā ANO ievaros neslēpj sevī briesmas, ka tieši šis skaidrais rezultāts netiks panākts?

Blērs

: Nekādā gadījumā. NATO būtiskās prasības nedrīkst tikt mīkstinātas nekādu iemeslu dēļ. Ņemot vērā stāvokli Kosovā, šajās prasībās ir ietverts minimālais taisnīgums: Miloševičam ir jāizved visas savas militārās un paramilitārās vienības, kā arī serbu policija; lai bēgļi varētu droši atgriezties dzimtenē, Kosovā ir jāizvieto bruņotie spēki, uz kuriem var paļauties.

Zeit

: Ar NATO vienību piedalīšanos?

Blērs

: Absolūti!

Zeit

: Arī NATO pakļautībā?

Blērs

: Es risinājumu iedomājos līdzīgu kā Bosnijā. Tur tas ir nokārtots ļoti saprātīgi. Taču komandstruktūrai ir vajadzīga īsta militārā vadība. Nedrīkst atstāt neievērotus divus faktorus: Kosovas albāņiem, lai viņi atgrieztos, ir jājūtas pietiekami droši. Šo drošību ir iespējams garantēt vienīgi ar saprātīgu militāro kapacitāti. Otrkārt, es domāju, ka mēs Kosovā piedzīvosim bīstamus incidentus, kas uz iedzīvotājiem atstās papildus iespaidu.

Zeit

: Ko Jūs ar par to zināt?

Blērs

: Mūsu informācija ir nepilnīga. Tomēr es baidos, ka mums vajadzēs konstatēt, ka ir nogalināti tūkstošiem, ja pat ne desmitiem tūkstoši cilvēku.

Zeit

: Vai Jūs, tāpat kā iepriekš, uzskatāt, ka kosoviešu atgriešanos dzimtenē ir iespējams panākt arī bez sauszemes vienību iesaistīšanas?

Blērs

: Mūsu stratēģija ir nemainīga. Mums ir nepieciešamas sauszemes vienības, lai pēc mūsu prasību akceptēšanas varētu realizēt mierīgu bēgļu atgriešanos. Šis ir mūsu patreizējās kampaņas mērķis un mēs šo mērķi sasniegsim.

Zeit

: Vai miera noregulējumā tiks ņemtas vērā arī Melnkalne un Vojevodina? Cilvēki Melnkalnē baidās, ka viņiem būs jāmaksā par to, ka Miloševičs ir bijis spiests piekāpties attiecībā uz Kosovu.

Blērs

: NATO stratēģija neattiecas arī uz šiem reģioniem. Taču mēs ļoti uzmanīgi vērojam situāciju šajos apgabalos.

Zeit

: Tas droši vien nav nekāds mierinājums turienes cilvēkiem. Jau ir dzirdams par serbu draudiem ungāru iedzīvotājiem Vojevodinā.

Blērs

: Tāpēc arī ir tik svarīgi, lai Miloševiča politika Kosovā tiktu uzveikta pilnībā. Viņam ir jāzin, ka mēs domājam nopietni, kad solām viņu apturēt.

Zeit

: Pēc kara būs jānodrošina miers. Vai Jums ir stratēģija Balkānu reģionam kopumā?

Blērs

: Mēs esam gatavi to attīstīt kopā. Es apsveicu Vācijas kanclera Šrēdera iniciatīvu par Dienvidaustrumeiropas konferenci. Mums šim nolūkam ir jāizstrādā plāns.

Zeit

: Vai pēc Maršala plāna parauga?

Blērs

: Lai kā arī to nesauktu, tai ir jābūt šo valstu politiskās un finansiālās stabilizācijas programmai. ES esmu par to, lai valstīm ap Serbiju, kā arī demokrātiskajai Serbijai pašai, tiktu dotas izredzes kļūt par ES dalībvalstīm, arī NATO, un tādējādi kļūt par mūs visus vienojošās alianses daļu. Ir svarīgi šim valstīm piedāvāt demokrātijas, brīvības un labklājības vīziju.

Zeit

: Tas sniedzas tālu nākotnē: Serbiju NATO ir grūti iedomāties.

Blērs

: Faktiski jā. Taču, ja mēs iztēlojamies demokrātisku Serbiju, tad to izdarīt ir vieglāk. Tomēr es negribu arī radīt iespaidu, ka mēs Serbijai drīzākā laikā piedāvāsim iestāties NATO. ES tikai saku, ka mums Dienvidaustrumeiropas valstīm ir jāattīsta nākotnes vīzija. Vismaz dažām tā nozīmē līdzdalību ES un NATO. Un ir svarīgi kaut ko piedāvāt arī demokrātiskajai Serbijai, ir nepieciešama perspektīva. Mēs izdodam simtiem miljonus NATO militārajai kampaņai. Vai nebūtu saprātīgi investēt arī reģiona stabilitātē, lai nodrošinātu mieru?

Zeit

: Īpaši Rumānija un Bulgārija gaida pretpakalpojumu par atbalstu, kādu tās sniedz NATO kampaņai Balkānos. Vai attiecībā uz šīm valstīm ir jāpaātrina ES paplašināšanu uz austrumiem?

Blērs

: Mums ir vairāk par tām jāiestājas. Protams, ka mēs nevaram nekavējoties uzņemt valstis, kuras nav gatavas līdzdalībai ES. Taču ES ir jādara viss, lai tās ātri varētu sasniegt šo mērķi un mums tām šis nodoms noteikti ir jādara zināms.

Zeit

: Vai mēs varam runāt par mācību, ko Eiropa ir guvusi no šī konflikta. Izskatās pēc tik daudz citēto miera dividendu beigām, jo NATO valstīm ir nepieciešami lielāki, modernāki un līdz ar to dārgāki bruņotie spēki.

Blērs

: Ir svarīgi mācīties no šī konflikta: no tā, kā norisinājās kampaņa un kādus secinājumus no tās var izdarīt Eiropas kopējai aizsardzības politikai. Pie tam daļēji ir jākoncentrējas arī uz militārajām kapacitātēm, kādas Eiropas rīcībā ir šādu konfliktu gadījumos.

Zeit

: K apacitātēm, kādas pat neeksistē. Bez amerikāņiem eiropieši nekad neuzdrošinātos pat domāt par militāro intervenci ar saviem spēkiem.

Blērs

: Tā ir taisnība.

Zeit

: Vai Eiropai beidzot nav jāmēģina izbeigt totālo atkarību no Amerikas?

Blērs

: Kosovas konfliktā lielākā daļa militāro līdzekļu ir amerikāņu. Kad Eiropā tiek runāts par kopējo aizsardzības politiku, pastāv tendence cieši turēties pie institucionālajiem un tehniskajiem jautājumiem, neķeroties klāt galvenajam.

Zeit

: Piemēram?

Blērs

: Pirmkārt: vai mums ir vēlēšanās rīkoties, kad domājam, ka tas ir nepieciešami? Otrkārt: vai mūsu rīcībā ir nepieciešamās militārās spējas? Mēs, Lielbritānijā, esam reorganizējuši savus bruņotos spēkus. Mums ir ļoti mobilas vienības, kas spēj piedalīties starptautiskajās akcijās. Mēs domājam, ka turpmāk mūsu bruņotie spēki galvenokārt būs nepieciešami šādā veidā. Protams, ka katrai valstij ir jāsaglabā spēja pašai sevi aizsargāt. Taču diezgan noteikti var paredzēt, ka nākotnē mūsu bruņotie spēki būs nepieciešami situācijās, kad mēs sadarbosimies ar citām nācijām. Tam, kurš Eiropā nopietni ir ieinteresēts kopējā aizsardzības politikā, ir jābūt gatavam nodrošināt šim nolūkam vajadzīgās kapacitātes. Tiktāl ir skaidrs: Eiropas kopējā aizsardzības politika neaizstās NATO, bet papildinās. Alianse arī turpmāk būs mūsu kolektīvās drošības pamats. Mums ir jādiskutē par kopējo Eiropas aizsardzības politiku, lai redzētu, vai mēs esam spējīgi rīkoties vieni paši, proti, tad, kad Amerika nav gatava piedalīties.

Jirgens Krēnigs

un Verners A. Pergers

"Nīderlandes valdība krīzē"

"Metro"

— 99.05.19.

Hāga.

Nīderlandi ir piemeklējusi valdības krīze pēc balsojuma par pamatlikuma jeb konstitūcijas grozījumiem.

Labējā partija VVD, kas ietilpst valdības koalīcijā, naktī uz trešdienu nobalsoja pret valdības pamatlikuma priekšlikumu. Jautājumu pēc tam izskatīja parlamenta augšnams.

Līdz ar to valdības krīze ir fakts. Premjerministrs Vims Koks draudēja atkāpties, ja netiks akceptēts priekšlikums par konstitūcijas izmaiņām. VVD ignorēja Koka draudus un nobalsoja pret priekšlikumu.

Otra koalīcijas partnere - reformu partija D 66 - arī ir piedraudējusi izstāties no koalīcijas, ja augšnams nobalsos pret grozījumiem.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS