Eiropas Cilvēktiesību tiesa:
Par lietu “Dementjeva pret Latviju”

Lietā “Dementjeva pret Latviju”, atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencijas) 6.panta 1.punktu (tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu), Nadežda Dementjeva (iesniedzēja) sūdzējās par kriminālprocesa, kurā viņa bija apsūdzētā, ilgumu.

Iesniedzēja uzskatīja, ka ir pārkāptas Konvencijā noteiktās tiesības uz lietas savlaicīgu izskaitīšanu – krimināllietas, kurā viņa bija apsūdzētā, izskatīšana trijās instancēs kopā aizņēma astoņus gadus un piecus mēnešus.

Izvērtējot iesniedzējas sūdzību, Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) atzina par pamatotu Latvijas valdības argumentu, ka minētais kriminālprocess ir uzskatāms par sarežģītu, jo tajā bija vairāki upuri un tika uzklausīti daudzi liecinieki, kā arī bija jāsadarbojas ar citu valstu tiesībsargājošajām institūcijām. Tiesa konstatēja, ka Latvijas tiesas darbojās pietiekami dinamiski, sasaucot tiesas sēdes vidēji ik pēc trīs mēnešiem. Kriminālprocesa ieilgšanai par pamatu bija tieši iesniedzējas un viņas aizstāves rīcība, kuras kopā 13 reizes neieradās uz tiesas sēdēm, kā pamatojumu norādot slikto veselības stāvokli. Tiesa norādīja, ka, pat pieņemot, ka dažos periodos iesniedzējas veselība tiešām neatļāva viņai apmeklēt tiesas sēdes, viņas pienākums bija sekot tiesas procesa gaitai ar aizstāvja palīdzību, taču tas netika darīts. Turklāt Tiesa norādīja, ka valsts ir darījusi visu nepieciešamo, lai veicinātu krimināllietas virzību – divas reizes tika norīkota iesniedzējas veselības stāvokļa medicīniskā ekspertīze, un abās tika secināts, ka iesniedzēja var piedalīties tiesas sēdēs. Tāpat bez panākumiem tika izmantotas iespējas nogādāt iesniedzēju tiesā piespiedu kārtā. Līdz ar to Tiesa noraidīja iesniedzējas sūdzību par nesamērīgu kriminālprocesa ilgumu kā acīmredzami nepamatotu.

Tiesa kā acīmredzami nepamatotas noraidīja arī iesniedzējas pārējās sūdzības par piecu citu Konvencijas pantu pārkāpumiem.

Fakti lietā “Dementjeva pret Latviju”

Iesniedzēja ir 1952.gadā dzimusi Latvijas Republikas nepilsone, kas 1997.gada rudenī ierosinātās krimināllietas ietvaros par naudas līdzekļu piesavināšanos krāpšanas ceļā sniedza liecības liecinieka statusā. 1998.gada janvārī viņa pameta valsti un vairāk nekā trīs gadus uzturējās Austrālijā. Šajā laikā krimināllietas izmeklēšana pret iesniedzēju tika apturēta.

2001.gada 12.aprīlī iesniedzēja atgriezās Latvijā, kur viņai tika uzrādīta apsūdzība un piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums. 2002.gada 31.janvārī tika pieņemts lēmums par iesniedzējas saukšanu pie kriminālatbildības, uzrādot apsūdzību noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, kas paredzēti Latvijas Kriminālkodeksa 142.panta 3.daļā (krāpšana nolūkā iegūt mantu lielā apmērā), 144.panta 3.daļā (mantas piesavināšanās atkārtoti) un 82.1.panta 2.daļā (vērtspapīra vai naudas dokumenta viltošana iedzīvošanās nolūkā). Iesniedzēja tika turēta apcietinājumā līdz 2003.gada 8.septembrim, kad tika pieņemts lēmums grozīt piemēroto drošības līdzekli uz policijas uzraudzību.

Krimināllietas izskatīšana tika ievērojami novilcināta sakarā ar to, ka vai nu iesniedzēja, vai viņas aizstāve vairākas reizes neieradās uz tiesas sēdēm, aizbildinoties ar slikto veselības stāvokli. Šajā sakarā iesniedzējai tika nozīmēta medicīniskā ekspertīze, un ar 2007.gada 2.maija slēdzienu tika secināts, ka iesniedzējas veselības stāvoklis atļauj viņai piedalīties tiesas sēdēs. Neskatoties uz to, iesniedzēja neapmeklēja kārtējo tiesas sēdi, kā pamatojumu minot slimību, un 2007.gada 8.novembrī Rīgas apgabaltiesas tiesnesis pieņēma lēmumu par iesniedzējas nogādāšanu tiesā piespiedu kārtā. Policijas darbiniekiem 2007.gada 12.novembrī neizdevās to realizēt, jo ne iesniedzējas, ne viņas kaimiņu dzīvokļu durvis netika atvērtas.

Ar 2007.gada 11.decembra Rīgas apgabaltiesas spriedumu iesniedzēja tika atzīta par vainīgu pēc LKK 144.panta 4.daļas un sodīta ar brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem. Par šo spriedumu iesniedzēja un viņas advokāte iesniedza apelācijas sūdzības Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā, un ar 2008.gada 13.februāra lēmumu lieta tika nozīmēta izskatīšanai apelācijas instancē 2008.gada 28.maijā.

Iesniedzēja un viņas aizstāve atkal vairākas reizes neieradās uz tiesas sēdēm “veselības stāvokļa dēļ”. 2009.gada 15.janvārī tika pabeigta otra iesniedzējas veselības stāvokļa ekspertīze, un arī šoreiz ārstu komisijas secinājums bija, ka iesniedzējas veselības stāvoklis atļauj viņai piedalīties tiesas procesā, kā arī izciest sodu brīvības atņemšanas vietā. Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta 2009.gada 15.jūnijā pieņēma lēmumu par iesniedzējas nogādāšanu uz tiesas sēdi piespiedu kārtā. Tā kā arī šoreiz no policijas tika saņemts ziņojums, ka nav iespējams atvest iesniedzēju uz tiesas sēdi piespiedu kārtā, jo iesniedzējas dzīvokļa durvis netika atvērtas, prokurors lūdza atstāt iesniedzējas apelācijas sūdzību bez izskatīšanas. Ar 2009.gada 9.jūlija Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas lēmumu iesniedzējas apelācijas sūdzība tika atstāta bez izskatīšanas.

2009.gada 24.jūlijā iesniedzējas aizstāve par iepriekšminēto lēmumu iesniedza kasācijas sūdzību, kas ar 2009.gada 10.augusta lēmumu tika noraidīta, tā kā iesniedzējas aizstāve nebija ievērojusi noteikto kasācijas sūdzības iesniegšanas termiņu. Par Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas tiesneša atteikumu iesniedzējas aizstāve 2009.gada 19.augustā iesniedza sūdzību Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamentam. Ar 2009.gada 23.septembra lēmumu Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments nolēma noraidīt iesniedzējas aizstāves sūdzību.

2009.gada 28.oktobrī iesniedzēja sāka soda izciešanu un tika atbrīvota 2010.gada 24.maijā sakarā ar to, ka bija izcietusi vairāk nekā pusi no tiesas noteiktā brīvības atņemšanas soda, kā arī ieslodzījuma vietā nebija pieļauti pārkāpumi.

Ārlietu ministrijas Preses un informācijas nodaļa