Zem sarkanbaltzaļā Sēlijas karoga — savas saknes no aizmūžiem meklējot

Sēlijas 1. kongresā Aknīstē un Viesītē 1999. gada 20., 21. un 22. maijā

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, Sēlijas asociācijas prezidents Jānis Stradiņš:

"No pašnoniecināšanās un nevarības uz sava spēka apziņu"

Ievadruna Sēlijas 1. kongresā Aknīstē 1999. gada 21. maijā

Mēs pulcējamies pašos Latvijas dienvidos pie Lietuvas robežas — Sēlijas viducī, Aknīstē, maijā. Maijs nav ne ražas novākšanas, ne pagātnes izvētīšanas un apceres mēnesis, tas drīzāk ir sējas, ābeļziedu, iesākuma laiks. Un tomēr uz šo Sēlijas maiju esam gājuši vismaz 10 gadus, kopš Trešās atmodas sākuma, — 1989. gada jūlijā Rīgas Mākslas darbinieku namā tika organizēts Rīgas sēļu klubs Riharda Kalvāna un Viļa Krūmiņa aizgādībā, un man bija gods todien lasīt pamatreferātu par sēļiem, — kopš jau agrākām novadpētnieciskām aktivitātēm Jēkabpilī, Neretā, Aknīstē, Viesītē (pieminēsim Arnolda Štokmaņa, Arkādija Kasinska, Cirša, Kārļa Visnoliņa, Valdemāra Ancīša, Tāļa Zālīša, Lūcijas Ķuzānes un citu novadpētniecisko veikumu). Tad bija Latvijas Kultūras fonda Daugavas nedēļa sēļu novadā 1995. gada maijā ar pirmajām Sēlijas sarunām Krustpils pilī, ar sēļu plostu, sasaukšanos pāri Daugavai. Šī nedēļa izvērsās par Sēļu gadu (1995./1996. g. — ar Sēlijas asociācijas dibināšanu Ilūkstē, aktivitātēm Gārsenē un lielo noslēgumu Viesītē 1996. gada maijā, novadnieka ārsta Paula Stradiņa simtgadi atzīmējot ar otrajām Sēlijas sarunām. Sēlijas reģionālajos pasākumos iesaistījās Latvijas Zinātņu akadēmija ar Sēlijai veltītu sēdi 1996. gada maijā, ar izbraukuma sēdi Jaunjelgavā 1997. gada aprīlī, kur izvērsās diskusija par administratīvi teritoriālo reformu. Sarosījās Aknīste, Jēkabpils, citas vietas, un sāka veidoties reģionālās identitātes izjūta, kas pamazām darīja iespējamu šo kongresu — tā sarīkošana Aknīstē un Viesītē tika izlemta pērn septembrī uz senā Sērpiņu pilskalna pie Vārnavas, Viesītes un Aknīstes mēriem kopā sanākot, bet tālāk precizēta sarunās ar lietuvju kolēģiem, kurās visai aktīvs bija Sēlijas asociācijas viceprezidents docents Sigizmunds Timšāns. Tā nu esam šodien kopā. Un par to vissirsnīgākā pateicība Skaidrītei un Laimonim Medveckiem, kas ir sekmējuši šī kongresa atklāšanu.

Ja atskatāmies pagātnē vēl tālāk, tad būtībā skats būtu jāpievērš pērnā gadsimta nogalei, Skruzīšu Mikum no Neretas, kurš pirmais pētījis sēlisko novadu etnogrāfiju un 1889. gadā, pirms 110 gadiem, izdevis brošūru "Sēļi — Augškurzemes novada senči", jāatgriežas pie Augusta Bīlenšteina vēsturiskajiem ceļojumiem pa šo novadu, pie Kazimira Būgas valodnieciskajām studijām. Piemināmi vēsturnieku Valtera Ekerta un Eduarda Šturma, valodnieka Krišjāņa Ancīša, Martas Rudzītes un Maijas Poišas, arheologu Elvīras Šnores un Annas Zariņas, Jura Urtāna, folkloristes Almas Ancelānes darbi, Valdemāra Ancīša pētījumi, Vaidas Villerušas apkopotā grāmata. Bet ne mazāk piemināmi tie izcilie Sēlijas izcelsmes cilvēki, kas šo novadu darījuši pazīstamu literatūrā (Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Akuraters, Jānis Veselis, Aleksandrs Grīns, Aivars Kalve, Imants Auziņš, Velta Toma, Ārija Elksne), mūzikā (Pēteris Barisons, Arvīds Žilinskis), mākslā (brāļi Skulmes), zinātnē (Pēteris Nomals, Pauls Stradiņš, Pēteris Kulitāns, Jānis Zutis, Vilis Skārds, Pēteris Rizga, arī vēsturnieki Heinrihs Strods un Alberts Varslavāns), arī Lietuvā — brāļi Mikēni vai tēlnieks Roberts Antinis no Kaldabruņas.

Nupat "Latvijas Vēstnesis", laikraksts, kas vienmēr ir izturējies vērīgi pret Latvijas kultūru, ir nopublicējis plašāku manu apceri, es gribētu pateikt no tās dažas tēzes.

Atkārtošu, ka Sēlija ir trijdabīgs jēdziens: 1) seno sēļu cilts apdzīvotā teritorija Latvijā un Lietuvā; 2) etniski lingvistisks novads, kas plešas arī Daugavas labajā krastā uz augšu gar Aivieksti līdz pat Gulbenei; 3) īpatnējs kultūrvēsturisks reģions. Par seno sēļu izplatības areālu jārunā arheologiem, antropologiem, valodniekiem, un tie ir jau runājuši, kaut arī nav izrunājuši visu līdz galam. Arhaiskā baltu cilts, kuras ziedu laiki esot bijuši II–IV gs. pēc Kristus dzimšanas, varbūt ir vismazāk izpētītā no senlatviešu ciltīm, un tās pētījumi jāturpina kopā ar lietuvju zinātniekiem, jo senā Sēlija tālu iesniedzas Lietuvā. Dažādās vēsturiski ģeogrāfiskās kartēs tā iezīmēta dažādi, un tas zinātniski vēl precizējams. Tas pats sakāms valodnieciskā, sēlisko izlokšņu ziņā.

Vēl būtu jārunā par kultūrvēsturisko pusi, par sēļu mentalitāti — tas ir miers, nosvērtība, pamatīgums, humors, optimisms, to laikam visplastiskāk atveidojis Jānis Jaunsudrabiņš. Sēlija kā novads ir multikonfesionāls, te sastopas katoļticība ar luterismu, īpaši nekonfrontējot, un novads ir multikulturāls — ar latviešiem, lietuvjiem, krieviem un baltkrieviem, agrāk arī ar ebrejiem. Vēsturiski Jaunjelgava (Fridrihštate) un Jēkabpils (Jakobštate) veidojušās kā plostnieku, vecticībnieku slobodas, žīdu miestiņi, nevis sēļu centri — es nesaku to nievājošā nozīmē, tikai konstatēju faktu. Senais sēļu centrs bija Sēlpils, kādreiz bija pat Sēlpils apriņķis, tagad tai vairs nav centra funkciju. Tagad par Sēlijas kultūras centru varbūt varētu kļūt Viesīte, kur Sēlijas sirdī satek ceļi no Aknīstes, Neretas, Saukas, Jēkabpils, Sunākstes un Jaunjelgavas, kur nupat uzcelta Sēļu pils — kultūras nams. Taču es sacītu — labāk, ka Sēlija varētu būt multicentru novads, kurās savdabīgas funkcijas varētu veikt arī Aknīste, Ilūkste, Subate, Nereta, Jaunjelgava, Sēlpils, Sauka, Gārsene, Bebrene, Dunava, Rite, nemaz nerunājot par Jēkabpili, novada administratīvo centru, un arī Sēlijas centriem Daugavas labajā krastā ar Aizkraukli, Madonu, Pļaviņām. Tieši šajā daudzcentru koncepcijā ietverta jaunā Sēlijas ideja ar reģionālās identitātes apzināšanos.

Nez vai administratīvi būtu jāveido Sēlijas apriņķis Daugavas kreisajā krastā vien, kā 1996. gadā ieminējās toreizējais Ministru prezidents Māris Gailis. No ceļu, infrastruktūras, saimnieciskās sabalansētības viedokļa priekšroka varbūt būtu dodama Vidusdaugavas apriņķim, kas aptvertu abus Daugavas krastus, būtībā tagadējos Jēkabpils, Aizkraukles, Madonas, daļēji varbūt arī Daugavpils un Preiļu rajonus ar potenciālo, 2002. gadā aizsākamo celulozes kombinātu pie Vīpes, ja vietējie vienotos par šādu modeli. Arī kultūrvēsturiski Vidusdaugavas reģions būtu labs variants. Katrā ziņā, nez vai Sēlija būtu ieskaitāma Latgalē, ar kuru tā tradīcijās un kultūrainavā ir stipri atšķirīga. Tomēr — kā pareizi reģionalizēt Latviju, tā vēl ir nākotnes, XXI gadsimta problēma, kad katras vietas izredzes kļūs skaidrākas.

Taču Sēlija kā īpatnējs kultūrvēsturisks reģions, novads būtu izkopjams jau tagad, tas varētu parādīties kā vienots vesels Dziesmu svētkos, etnogrāfiskos sarīkojumos, Brīvdabas muzejā, reģionālos muzejos Jēkabpilī, Aknīstē un daudzviet citur. Šajā ziņā ļoti apsveicama ir Sēlijas sarkanbaltzaļā karoga iesvētīšana, kas notiks rīt, Sunākstē, Stenderu baznīcā. To varētu lietot kā simbolu saietu un svētku reizēs. Būtu labi arī izveidot Sēlijas novada ģerboni — tajā varētu būt ietverts kaut kas no kokiem, pilskalniem, augiem, seno sēļu ornamentiem; dažas idejas šajā ziņā ir ģeologam Viktoram Grāvītim (kurš, starp citu, senajos Sēlijas pārakmeņojumos atklājis jaunu pleckāju sugu — Laima seliana ) — varbūt varētu vienoties līdz nākamajam, Sēlijas 2. kongresam, par novada ģerboni. Tā varētu būt bite, egle, zivs, stārķis, kas vij sapostītu ligzdu, varbūt paparde vai kāds sēļu ornaments.

Runājam par Sēliju kā multikultūru novadu. Tas ļoti svarīgi pašreiz, kad Latvija pamazām iesaistās Eiropas Savienībā. Pērn sakoptajā Sērpiņu pilskalnā tika pacelts Eiropas kultūras mantojuma karogs, Sērpiņu pilskalna un netālo Stenderu baznīcas vietu pie "Zvanītājiem" sakopa akadēmiskā vienība "Austrums" divu talku laikā. Ir ideja sakopt seno pilskalnu virkni no Sēlpils pāri Zilajam kalnam, Sērpiņu kalnam, Kūliņu kalnam, Ormaņu kalnam, Stupeļu kalnam līdz Lietuvas robežai un tālāk, tātad pa Sēlijas valni, kā ceļu, kas vienoja Daugavu ar Lietuvu, pa kuru nāca Mindauga vīri iedegt šajos pilskalnos ugunis ne vairs kā kara un draudu zīmes, bet, teiksim, kā jāņugunis, kas vienotu divas brāļu tautas.

Nav neviena novada Latvijā, kas būtu mentalitātē un vēsturē tik tuvs Lietuvai kā Sēlija, ko īpaši jūtam te, Aknīstē, ar Mikēnu, Antiņa tradīcijām. Tādēļ ļoti iepriecina, ka te klāt ir lietuvju kolēģi. Aicinu turpināt darbu Sēlijas un sēļu apzināšanā kopu spēkiem, varbūt veidojot zinātnisku krājumu "Sēlija un sēļi Latvijā un Lietuvā", sīkāk izpētot lituanizēto Sēlijas daļu Lietuvā, un varbūt pat kādu no nākamajiem Sēlijas kongresiem sarīkot Lietuvā. Apsveicu lietuvju zinātniekus, kas mūs pagodinājuši šodien. Darba ir daudz, ceru, ka kongress atbalsosies arī Roķišķos, Zarasos, Dusetos, Biržos un citur Ziemeļlietuvā, tāpat Kauņā un Viļņā, ka veidosies laba sadarbība ar Lietuvas Zinātņu akadēmiju, ar kuru mūsu Latvijas Zinātņu akadēmiju saista tradicionāla draudzība jau citās jomās.

Taču gribu sacīt vēl vairāk, pasvītrot šī novada vēsturiskās saites ar Vāciju un vāciešiem, ar poļiem, tagad tādas sāk veidoties arī ar Ziemeļvalstīm. Galu galā Sēlijā darbojušies izcili vācbaltiešu mācītāji un kultūras nesēji labā nozīmē — Kristaps Fīrekers, Vecais un Jaunais Stenders, pat vecais Georgs Mancelis un mācītājs Jakobs Lundbergs, pie kura ķesteris Ansis Līventāls uzrakstīja "Matīsiņam, cūkas ganot, dziedāt vis negribējās". Tieši Sēlijas sirdī, Sunākstē, tieši pirms 225 gadiem ir tapis Gotfrīda Frīdriha Stendera "Augstas Gudrības grāmata" pirmizdevums — Eiropā pirmā enciklopēdija dzimtcilvēkiem, kas mācījusi visu latviešu tautu.

Nupat lasījām kādu atzinumu par trim Baltijas valstīm: "Igaunija ir tuvāka Somijai, Lietuva ir tuvāka Polijai, Latvija ir tuvāka pasaulei". Jā, paradoksālā kārtā arī it kā nomaļā Sēlija ir aizgājusi tālu pasaulē. No šejienes, piemēram, no latviešu zemnieka — neretnieka Friča Ērgļa cilmes pasaulē izgājis (Trepes pagastā) izcils polārpētnieks, matemātiķis un jaunas visuma izcelšanās teorijas autors akadēmiķis Oto Šmits. No šī novada, Tadenavas, Birķeneļiem, Kaldabruņas, pasaulē izgājis dižais dzejnieks Rainis. Ar vairākām savām idejām medicīnas vēsturē, ar Medicīnas muzeju pasaulē gājis arī mans tēvs Pauls Stradiņš, kura tēva vecāki nāk no Eķengrāves, bet mātes vecāki — Vainauski — no Čadasu grāfa ļaudīm pie Elkšņiem, Neretas. Tēvs būtu ļoti priecājies, ka šodien notiek Sēlijas kongress še, Aknīstē, un rīt viņa dzimtajā Viesītē. Pasaulē izgājusi arī gleznotāju dzimta — Skulmes, izgājis mūsu plazmas ķīmiķis un kosmosa tehnoloģijas veidotājs Tālis Millers. Neparasti daudz "sēļu" mīt Austrālijā, Amerikā, kurp viņus aiznesušas Otrā pasaules kara vētras, tur atrodas arī viens no senās latviešu korporācijas "Selonija" konventa centriem. Vakar zvanīja ārste Dace Gekiša un lūdza sveicināt kongresa dalībniekus un pieminēt Kristapu Upelnieku, kurš nāk no Saukas, lūdza sveicināt Aina Ābola–Nagobads, mūsu vēstniece UNESCO, kuras tēvam ir piederējusi Ērberģes muiža, tā kā vesela virkne sveicienu. Un sirsnīgs sveiciens arī no Jāņa Streiča, kas gribētu sveicināt Sēliju no Latgales.

Svarīgākais Latvijā pašreiz ir izglītība. Arī pārticība, kas iet ar to roku rokā, bet tomēr vairāk izglītība. Tādēļ ar pateicību domājam par Ziemeļvalstu atbalstu, piemēram, Rites pieaugušo pētniecības centram, dažādiem pasākumiem izglītības jomā šajā novadā, Jēkabpilī, kur nupat bija Ziemeļvalstu informācijas dienas, kur mazliet vēlāk pulcējās Latvijas Inteliģences apvienība savā 27. konferencē, lai saturīgi spriestu par Daugavas problēmām. Tas sasaucas ar šīsdienas kongresu, tāpat kā Kultūras fonda rīkotā Daugavas nedēļa Līvānos, Preiļu novadā, kas notiek vienlaikus ar mūsu kongresu, kā Latgales un Sēlijas sasaukšanās.

Sēlijas kongresa uzdevumi, mūsuprāt, būtu — veicināt novada kultūrvēsturisko un zinātnisko apzināšanu, veicināt izglītību novadā, veicināt šejienes saimniecisko un tūrisma problēmu apzināšanu un risināšanu, veicināt sadarbību ar Rīgā dzīvojošiem zinātniekiem, novadpētniekiem, tautsaimniekiem, veicināt arī tālumā aizklīdušo novadnieku likteņu izpēti. Taču galvenais kongresa uzdevums būtu sarosīt darbībai vietējos. Tas, vai Sēlija tiks izpētīta un atjaunota, vai saglabāsies tās reģionālā savdabība, izšķirsies nevis Rīgā, bet uz vietas, novadā. Atkārtoju šo tēzi, ko izteicu jau Sēlijas pirmajās sarunās Krustpils pilī pirms četriem gadiem. Ir prieks redzēt, ka šajos četros gados daudzas lietas ir pavirzījušās uz priekšu. Milzu nozīme še ir vietējām pašvaldībām, kas ir galvenās kongresa rīkotājas.

Latvijas Zinātņu akadēmija ir gandarīta (kopā ar Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmiju un vietējām pašvaldībām) uzstāties kā šī kongresa rīkotāja, tādējādi stiprinot Latvijas kultūrvēstures un tautsaimniecības pētniecību saistībā ar novadiem. Letonikas programmas ietvaros jau notiek arī Sēlijas arheoloģijas, kultūrvēstures, valodniecības pētījumi, arī reģionālo tautsaimniecību un administratīvi teritoriālo dalījumu pētī mūsu ekonomisti un statistiķi. Dažā ziņā vietējiem svarīgs varētu būt zinātnieku padoms, veidojot alternatīvas lauksaimniecības nozares arī šajā novadā.

Te vietā atgādināt arī to, ka Latvijas Zinātņu akadēmija kopā ar Latvijas Inteliģences apvienību un Rīgas Latviešu biedrību piedalās Inteliģences konferenču rīkošanā. Pēdējā, 27.konference, bija izbraukuma konference, kopā ar Jēkabpils rajona pašvaldību, tā notika aizvakar, 19.maijā, Jēkabpilī. Šī konference bija veltīta Vidusdaugavas reģiona līdzsvarotai attīstībai, plūdu novēršanai, Daugavas ekoloģijai un enerģētikai, problēmām, ko radīs jaunais celulozes kombināts, ja to uzcels. Tās vairāk bija Jēkabpils problēmas un Daugavas problēmas, taču reizē arī būtiskas Sēlijas problēmas, saprotams, jo prāva Sēlijas daļa koncentrējas pie Daugavas. Jēkabpils tomēr nav visa Sēlija — tas ir tāpat kā Rīga nav visa Latvija. Sēliskais vairāk ir patvēries novada "dziļumā", mežos, mazpilsētās, tieši tur ir Jaunsudrabiņa, Grīna, Veseļa dzimtās vietas. Tādēļ var sacīt, ka šis kongress ir Jēkabpils konferences papildinājums un turpinājums. Tas var būtiski ietekmēt un veidot šā novada pašapziņu, reģionālo identitāti.

Ir jāatbrīvojas no pašnoniecināšanās, no pieticības, nevarības, ka te nu nekā nav, ka mēs nekā nespējam, — lai jau dara Rīgā, lai jau Eiropā. Sēlijas entuziasti Rīgā palīdzēs, arī man prieks kaut kādā ziņā piedalīties aiz cieņas pret saviem senčiem, bet kā sacīju, novada liktenis izšķirsies šeit.

Ir gandarījums, ka pašā Sēlijā arvien vairāk cilvēku sāk domāt ne Aknīstes, Gārsenes vai Viesītes kategorijās, bet Sēlijas kategorijās. Arī Latvijas, Eiropas un pasaules mērogos. Mazas ir urdziņas, bet tās satek strautā, tālāk — upītē, tad — Daugavā, jūriņā, okeānā. Latvijai nākamajā gadu tūkstotī jāieiet vienotai un dažādai, sakārtotai novados un prātos, gatavai uz dialogu ar Eiropu, bet nepazaudējot sevi sava novada savdabībās. Jāieiet ar novadiem, arī ar Sēliju, Augšzemi, kura nedrīkstētu būt Latvijas pelnrušķīte, pameita, bet lepna īstā meita. Mēs esam sēļi, bet arīdzan latvieši. Un pirmām kārtām mēs, protams, esam cilvēki. Un tas ir svarīgākais, — šī doma par humānismu, par savstarpēju cieņu, iecietību un progresu, tā ir doma, ar kuru mums būtu jāatklāj šis kongress.

Trīs dienas Sēlijā, Latvijā, pasaulē

Pašā maija pilnumā, ievām aizkūpot un ābelēm plaukstot, kāda Latvijas zemes mala uzziedēja par viduci. Sēlija. Latviešu un lietuviešu robežnovads, kas abu valstu kartēs iezīmēts gluži kā sirds — tieši centrā, 21. un 22.maijā pulcēja ļaudis, kas nes sēļu vārdu, no pašu mājām un pasaules uz Sēlijas 1. kongresu. Kas ir šī teiksmainā zeme, kuras vārds daudziem šķiet pazīstams, reiz dzirdēts, bet īsti neizprasts? Kādi cilvēki dzīvo tajā pusē, kāpēc viņiem tik nozīmīga sava novada vārda spodrināšana un kāda nākotne tam paredzama? Tie ir tikai daži no daudzajiem jautājumiem, ko veselas trīs dienas Aknīstē un Viesītē — ceturtdien, 20.maijā, sēļu kopānākšanu ieskandinot, piektdien un sestdien cītīgi strādājot tagadni apzinot un nākotni iezīmējot, pagātnes devumu neaizmirstot, pārrunāja Latvijas un Lietuvas puses sēļi, viņu draugi un atbalstītāji.

Ieskaņas diena

Aknīste, mazā Latvijas pilsētiņa, kurai Lietuvas robeža daudzkārt tuvāk par Rīgu un līdz kurai pa asfaltu neaizbraukt, kautrīgi slēpjas baltos ceļa putekļos, kaut paceļas septiņos pakalnos un glabā dažu tādu pērli, par ko lielajām masām atliek tikai sapņot — Svētavotu, kur kopā satek septiņi ūdeņi, pilskalnu, kas glabā teikas ne vien par kristīgās ticības nesējiem, bet arī par Napoleona karavīriem, vēsu un noslēpumainu alu, kurā vēl tagad mīt velns ar zaļām acīm un pavisam melnu asti... Aknīstes cilvēki, kas sevi sauc par aknīšāniem, Sēlijas 1. kongresa viesus un dalībniekus ciemos gaidījuši jau labu laiku. Nesen uzceltajā Jaunatnes centrā par to liecināja aknīšānu jaunās paaudzes veikums — daudzi jo daudzi darbi, pētījumi, kopojumi par savu novadu, tā ļaudīm un notikumiem, ko skolēni, savu skolotāju un Sēlijas asociācijas viceprezidentes, aknīstietes Skaidrītes Medveckas mudināti, izstrādā jau vairākus gadus. Referātu, fotoreportāžu, atmiņu kopojumu un ciltskoku pētījumu rosinošajā gaisotnē jau pašā kongresa iesākumā izskanēja pirmie lasījumi par un ap Sēliju. Ligita Ābolniece, filoloģijas doktorande, skatīja Vecā Stendera, kura kaps ar uzrakstu "Latvis" atrodas nekur citur kā Sēlijā, daiļrades reliģiskos motīvus mūsdienu literatūras kontekstā.

Helma Hansone, sēliete, kas pašlaik dzīvo un strādā Latgalē, dzejniece, publiciste, ģeogrāfijas speciāliste, pastāstīja par Sēlijas un kaimiņnovada — Zemgales — atšķirībām un robežām. Savdabīgais tika pamatots ne tikai ar zemes reljefa un izmantošanas iespēju atšķirībām — "Zemgale ir kviešu zeme, Sēlija — rudzu", bet arī ar cilvēku, sievietes rakstura iezīmēm — "Nebēdā, tautu dēls, Ka es augu sīka, maza; Gan es tavus vaska matus Palekdama plucināšu — tas ir sēlietes raksturs, viņa vienmēr valdīs ģimenē. Arī Rainis ir sēlis — viņs daudzas idejas smēlies Randenē. Domāju, ka "Ugunī un naktī" aprakstītas divas tipiskas latviešu sievietes — sēliete Spīdola un latgaliete Laimdota."

Uz Sēlijas kongresa ieskaņas dienu ciemos bija atraukusi arī vārda brāļu — Valmieras rajona Sēļu pagasta iedzīvotāju — pārstāve Vija Jaunzema, kas atklāja, kā sēļu vārds nokļuvis Vidzemē un aicināja mājiniekus braukt pasvešo ciemu lūkoties.

Regīna Valtenberga, lietuviete, kas mājvietu atradusi Latvijā, Valmierā, nolasīja savas tautietes Anželikas Tamašas, Lietuvas sēlietes, kas tagad dzīvo Viļņā, mūža darba tēzes, kurās sakopots uz senām sēļu gudrībām balstīts skatījums par sēļu pagānu dievturu filozofiju. Blakus titulētiem zinātniekiem un pieredzes bagātiem pētniekiem savas studijas par fotogrāfijas meistaru Mārtiņu Bucleru ar pavisam personīgiem un emocionāliem iespaidiem par acumirkli savija Jēkabpils skolniece Kristīne Olava. Ģoegrāfijas doktors Uldis Švēde, kas savulaik nodarbojies ar tik sarežģītām lietām kā kosmiskā zemes zinātne, Sēlijas novada svētkos iepazīstināja ar sava attāla radinieka Roberta Švēdes mūžu un darbu — viņš bijis gleznotājs, portretists, cēlies no ļoti nabadzīgas ģimenes, visu savu turību un stāvokli sabiedrībā ieguvis ar talanta palīdzību. Plašāk gleznotājs Švēde pazīstams Krievijā, jo daudz gleznojis izcilo šīs zemes dzejnieku Ļermontovu.

Tomēr ne tikai gudras domas vien varēja dzirdēt kongresa ieskaņas dienā Aknīstē. Skanēja lietuviešu un latviešu dziesmas, ko vienādā skaļumā un izteiksmīgumā noturēja Aknīstes dziedātājas — apveltītas ar tādu bagātību kā divu dzīvo baltu valodu brīva pārvaldīšana. Savu vietu atrada arī sēļu dzejas lasījumi — dzejniece Naula Dzirkale lielā notikuma iedvesmota bija uzrakstījusi īpašu veltījumu Sēlijas kongresam. Savas vārsmas klausītāju vērtējumam nodeva arī Helma Hansone, lietuviski izkanēja latviešu žurnālista un vienlaikus lietuviešu dzejnieka Pētera Trifona rindas. Plašāku ieskatu viņa dzīves gājumā un daiļrades lappusēs deva Sēlijas asociācijas viceprezidents Rīgā Sigizmunds Timšāns.

Pavasara dienai vakarā ieritot, mājasmāte Skaidrīte Medvecka atgādināja, ka sēļi prot ne tikai darbu darīt un garīgas un mantiskas vērtības krāt, bet arī lustīgi atpūsties. Kā apliecinājums tam tika iedejota grīda Jaunatnes centrā, kurš tikai nesen vēris savas durvis. Vai Aknīste gulēja Sēlijas 1. kongresa ieskaņas dienu pavadot un sagaidot pirmās darba dienas rītu? To noteikti zina tikai baznīcas kalna, Dienvidsusējas un Radžupes lakstīgalas, kas nenogurstoši rūpējās par mūziku arī tad, kad dancotājiem kājas bija jau piekusušas un dziesma pieklususi, vairs nespēdama.

Pirmā diena

Kurš putniņš agri ceļas, agri slauka deguntiņu — tā domā Sēlijas novada jaunā paaudze, kas bija sanākusi un sabraukusi kopā no Viesītes, Jēkabpils, Neretas, Salas, Dignājas, Biržiem un pašas Aknīstes, lai kā kārtīgi skolas ļaudis savu ražu ievāktu pavasarī — apkopotu un izvērtētu projekta darbus, kas stendu referātu veidā bija izstādīti Jaunatnes centra telpās. Kamēr pieaugušie vēl tikai mēroja ceļu uz Aknīsti, lai iekļautos kongresa darbā, skolasbērni jau bija noskaidrojuši uzcītīgākos un rūpīgākos sava novada izzinātājus. Uz Aknīstes vidusskolu, kur Sēlijas 1. kongresu atklājot izskanēja Latvijas un Lietuvas himnas, kur runas teica un veiksmīgu darbu vēlēja Romas Katoļu baznīcas Jelgavas diecēzes bīskaps profesors Antons Justs, Sēlijas asociācijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš un daudzi citi, jaunieši devās ar padarīta darba atziņu. Īpašu vērtējumu viņu darbam piešķīra akadēmiķa, izcilā sēļa J.Stradiņa rokasspiediens visu kongresa dalībnieku klātbūtnē un gods, ko deva sēļu jaunās paaudzes minēšana par cerīgas nākotnes pamatu.

Sēijas 1. kongresa atklāšanas sēdē novada nākotnes metus, pastāvēšanas un attīstības problēmas filozofiskos, vēsturiskos un teorētiskos vispārinājumos analizēja gan Sēlijas asociācijas prezidents Jānis Stradiņš, gan profesors Antons Justs, savas pārdomas un vēlējumus no Saldus sūtīja rakstnieks un kultūrvēsturnieks, Sēlijas asociācijas viceprezidents, "Sēlijas grāmatas" autors Valdemārs Ancītis, bet sūru šodienas garšu Sēlijas novada dzīvē lika izbaudīt Aknīstes domes priekšsēdētājs Laimonis Medveckis.

Par to, ka Sēlijas lielākā bagātība ir un paliek cilvēki, varēja pārliecināties jebkurš, kas atradās Aknīstes vidusskolas zālē, uzstājoties Tālim Zālītim, kura vārds nesaraujami saistīts ar Neretu un Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas iemūžināšanu tajā. Vīrs, kurš savulaik stingru un prasmīgu roku vadījis Neretas saimniecisko dzīvi, Aknīsti fascinēja ar dvēseles spēku un maigu mīlestību, kas strāvoja no katra emocionāli piepildītā teikuma, dzejas rindas vai Jaunsudrabiņa darbu fragmenta runātāja teiktajā. Tik stiprs un reizē trausls kā Daugavas Prižu krasts — ja vajag, turēs mājas savā skaustā un ļaus zelt paaudzēm, ja vajag — piekāpsies upes mūžības vārdā.

Seno sēļu zemju atveids mūsdienu kartē iezīmējas kā piebriedusi ozolzīle, kuras cepurīte ir Latvijas daļā, bet teritorijas lielākā tiesa pieder Lietuvai. Un tālab gluži likumsakarīgi, ka gan kongresa ieskaņā Aknīstē, gan arī abās nākamajās dienās līdzās mūsu "Dievs, svētī Latviju!" skanēja "Lietuva, Tevyne mūsu".

Sēlijas kongresā piedalījās grupa Lietuvas zinātnieku — valodnieki, vēsturnieki, etnogrāfi. Uzrunājot seno sēļu pēctečus Aknīstes vidusskolā, Lietuvas Kultūras ministrijas etniskās kultūras speciāliste Irēna Seļukaite visiem klātesošajiem nodeva vissirsnīgākos sveicienus no Lietuvas kultūras ministra un uzteica Latvijā radušos skaisto ieceri — rīkot Sēlijas kongresu. Runātāja, kuras izcelsmi un piederību sēļiem apliecināja jau viņas uzvārds (Irēnas Seļukaites senči nāk no Lietuvas Sēlijas daļas — Ignalinas), uzsvēra, ka mūsdienās visa pasaule meklē savas etniskās saknes, savu sākotni. Un iespējams, ka cilvēcei šobrīd tas pat ir viens no galvenajiem uzdevumiem — apzināties un izpētīt, no kurienes mēs nākam.

Latvijas un Lietuvas zinātnieku domu apmaiņu vadīja Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Tālis Millers, bet ar priekšlasījumiem uzstājās viesi.

Vītauts Rimša mēģināja ielūkoties Sēlijas senvēsturē, analizējot vietvārdus, uzvārdus un skaņu mijas, kas liecinātu par vārdu izcelsmi un piederību. Liberts Klimka stāstīja par lietuviešu etnogrāfu pētījumiem, seno sēļu gadskārtu ieražām, gan uzsverot, ka lietuviešu vairums savu izcelsmi no senajām ciltīm neuztver un neapzinās. Šī pati tēze bija arī Ēvalda Gečauska uzstāšanās pamatmotīvs. Kazimiers Garšva izvirzīja jautājumu, kāpēc nav saglabājusies sēļu valoda, bet šīs cilts piederīgie ir vai nu lituanizējušies vai latviskojušies. Nedalītu uzmanību izpelnījās etnomūzikas speciālistes Auras Tarasovaites pētījums par lietuviešu un latviešu mūzikas kopīgajām saknēm, pati referente savu teikto raksturoja ar kokles spēli un dziedāšanu, arī ar sutartinēm — tās noklausītas Vārnavā, bet izskanēja Aknīstes lietuviešu jaukajos sabalsojumos.

Nākamajā dienā Viesītē šo divu valstu zinātnieku tikšanos kongresa galavārdā raksturoja Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

— Bija ļoti interesants dialogs. Starp Latvijas zinātniekiem un lietuviešiem izraisījās stipri asa diskusija, jo vairāki no Lietuvas delegātiem neatzina Sēlijas jēdzienu Lietuvā un arī sēļu kā atsevišķas cilts pastāvēšanu, uzskatot, ka šis novads zināmā mērā ir piederējis lietuviešiem un ka te ir darbojušies aukštaiši nevis sēļi. Bet tas nav Lietuvā vispār atzīts uzskats. Un tāpēc man ļoti svarīgi liekas, lai diskusija par šiem jautājumiem tiktu turpināta — par sēļu etnoģenēzi uz arheoloģijas, valodniecības, antropoloģijas un citu materiālu pamata. Ir vienošanās, ka šāda zinātniska konference varētu notikt Lietuvā Biržu pilī. Bija iecere rīkot kādu no Sēlijas kongresiem Lietuvā, bet tās pārstāvji teica, ka Ziemeļlietuvas iedzīvotājos neesot pašidentificēšanās ar sēļiem. Tātad kongresu rīkot viņi negrib. Tomēr kopsaucēju mēs atradām un šķīrāmies kā draugi.

Sēlijas 1. kongress Aknīstē izskanēja ar koncertu pilsētas estrādē, kur vienlīdz raits dejas solis un un dzidra dziesma bija mazam un lielam, latvietim un lietuvietim, sēlim un pārnovadniekam.

Otrā diena

Savas saknes no aizmūžiem meklējot, Sēlijas 1.kongresa dalībnieki un viesi, pirms sākt darbu Viesītē, uz mirkli apstājās Sunākstes kapos, kur aizsaules mierā dus Vecais Stenders. Kāpēc tieši šeit piestājuši soļi, kādas saites saista divsimts gadus tālo klaušu laiku ar tagadni, kāda tur loma vācu mācītājam, kura kapu rotā uzraksts "Latvis" — par to savas pārdomas izteica Sēlijas asociācijas prezidents Jānis Stradiņš, dzejniece Lūcija Ķuzāne, akadēmiķis, vēsturnieks Ēvalds Mugurēvičs, Saivas kundze no Austrālijas, Viesītes domes prieksēdētājs Jānis Dimitrijevs. Kā zīme par to, ka arī sēļu zeme atceras savus laba darītājus, kapu kalnu klāja tik biezs un košs neaizmirstuļu paklājs, kāds reti redzēts...

Sunākstei Sēlijas vēsturē kopš 1999.gada 22.maija būs īpaša nozīme — Vasarssvētku sestdienā ar īpašu svētbrīdi baznīcā, kuras pamati glabā arī abu Stenderu soļus, tika iesvētīts sarkanbaltzaļais Sēlijas karogs.

"Karogā cilvēki ieauž savu dvēseli. Karoga krāsās, krāsu salikumā, rakstos cilvēki ieliek savu gadsimtus garo pieredzi, lai tā palīdzētu ieraudzīt nākotni. Tā vieta, kur tiek pacelts karogs, ir vieta, kur pulcēties karavīriem, arī sabiedrībai, domubiedriem ar kopīgu mērķi, kopīgu uzdevumu. Sēlija ir uzaudusi savu karogu. Lai tas kļūst par šīs zemes simbolu, par tās ļaužu darba gribas apliecinājumu un nākotnes cerību," Sēlijas karogu iesvētot, Sunākstes baznīcā atgādināja un vēlēja draudzes mācītājs Juris Saivars.

Par vietu, kur pirmoreiz tika pacelts Sēlijas karogs, kļuvusi Viesīte. Tieši šai Sēlijas pilsētai tika vēlēts kļūt par Sēlijas kultūras centru, tieši tur, pēc senlatviešu pils parauga celtajā kultūras namā tika turpināts Sēlijas 1.kongresa darbs.

Noslēguma sēdē ar domām, rosinājumiem, jaunatklājumiem un atskatu uz paveikto piedalījās divi desmiti runātāju. Viņu vidū Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente Baiba Rivža, LZA akadēmiķis Saulvedis Cimermanis, folkloras pētniece Lilita Vanaga, inženierzinātnieks, kādreizējais Latvijas konsuls Venecuēlā Vilis Vītols, kas pēc vairāk nekā piecdesmit gadu prombūtnes atgriezies dzimtajā Sēlijā, laikraksta "Latvijas Vēstnesis" redaktore Aina Rozeniece, Mīlenbaha balvas laureāts, Latvijas Universitātes pasniedzējs Jānis Kušķis, LZA viceprezidents Tālis Millers, aerolās arheoloģijas speciālists Juris Urtāns, Saeimas deputāts Kārlis Greiškalns, Sēlijas asociācijas viceprezidents Austrālijā Guntars Saiva, biškopis amatieris Miervaldis Vaivars, sabiedriskās organizācijas "Tēvzemes aizstāvji barikādēs" pārstāvis Ģirts Ozoliņš, vēstures doktors Guntis Zemītis, Latviešu folkloras krātuves arhīva vadītāja Māra Vīksna, arhitekts Žanis Imants Krauklis, māksliniece Ligita Caune, Sēlijas asociācijas viceprezidents Sigizmunds Timšāns.

Kogresa noslēgumā tika rezumēts padarītais un ievēlēta jauna Sēlijas asociācijas vadība — Goda prezidents Jānis Stradiņš, rīkotājprezidents Sigizmunds Timšāns, kā arī virkne viceprezidentu gan pašā Sēlijā, gan ārpus tās.

Sēlijas 1. kongress sākās un izskanēja pavasarī — ar sēlietes Ārijas Elksnes dzeju un mazo Viesītes dejotāju sniegumu. Jāgaida vasara — turpinājums un rudens — augļu laiks.

Viesītē pie kultūras pils tagad līdzās Latvijas, Lietuvas un Eiropas karogam— arī Sēlijas karogs