Zem sarkanbaltzaļā Sēlijas karoga — savas saknes no aizmūžiem meklējot

Sēlijas 1. kongresā Aknīstē un Viesītē 1999. gada 20., 21. un 22. maijā

Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents:

Turpinājums no 1.lpp.

Otrkārt, pienākumus domāt dažādās kategorijās — ne tikai Viesītes kategorijā vai Jaunjelgavas, vai Aknīstes kategorijā, bet plašāka novada — Sēlijas — kategorijā, apzinoties, kas tas ir. Pienākums domāt Latvijas kategorijā, jo Sēlija ir Latvijas sastāvdaļa, tā nav nekas cits kā īpaša Latvijas sastāvdaļa šeit, šajā vietā. Un tālāk domāt — Baltijas kategorijās, Eiropas kategorijās.

Raugoties uz šo karogu, varētu teikt, ka zināmā mērā tas vieno Latvijas krāsas ar Lietuvas krāsām. Tas ir robežnovads, kur izsenis ir bijušas divas reliģijas — te dzīvo luterāņi un katoļi. Sēlijā ir vienojušās arī dažādas tautības.

Bet varbūt šīs karoga krāsas iztulkosim mazliet citādi. Augšējā karmīnsarkanā Latvijas krāsa — būtībā ir mūsu senču asinis, tas par ko kādreiz ir cīnījušies, cietuši un lējuši asinis mūsu senči.

Cerēsim, ka mums asinis nebūs jālej, bet būs jāstrādā. Karoga apakšdaļā — man liekas, ļoti piemērotā un jaukā tonī, — ir zāles krāsa, pļavas krāsa, cerēsim, ka mūsu lauksaimniecība neiznīks. Tā ir ne tikai mūsu tautas ekonomiskais pamats, tā zināmā mērā ir arī mūsu tautas ētiskais un etniskais pamats.

Un vidū balta vijas kultūra, tā ir kultūras strīpa, izglītība un kultūra. Tā ir šaurāka un tomēr ļoti nozīmīga. Taču to mēs varētu saukt arī par Daugavas strīpu.

Jo Sēlija ir ne tikai Augšzeme, Augškurzeme, Daugavas kreisais krasts, bet zināmā mērā arī Madona, visas sēliskās izloksnes gar Aivieksti. Viss kopā – tā ir Latvija.

Es gribu pieminēt, ka no šīs zemes, varbūt viņš nebija tipisks sēlis, bet ir nācis mūsu dižgars Jānis Pliekšāns, mūsu Rainis. Atcerēsimies Raiņa vārdus:

Daugav’s abas malas

Mūžam nesadalās:

Ir Kurzeme, ir Vidzeme,

Ir Latgale mūsu.

Un šajā kopībā ievijas arī šī varbūt jaunā noskaņa — Sēlija. Mazs novadiņš, kam diženi jāturas. Lai cilvēki šeit ir laimīgi un lai ir lepni par savu dzimto novadu, kas ir Latvijas sastāvdaļa!

Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente Baiba Rivža:

"Sēlija uzplauks no mūsu garaspēka"

Uzruna Sēlijas 1.kongresā Viesītē 1999.gada 22.maijā

Augsti godātais prezidenta kungs Jāni Stradiņ, kongresa dalībnieki!

Man ir liels prieks par to, ka mēs visi esam te, Viesītē, kopā, gaišas auras apņemti, ko veidoja rīta stunda pie Stendera kapa un Sēlijas karoga iesvētīšana.

Laika upe aiznesīs mūsu mūžus, straume aizraus putas, bet devums paliks — tas būs mūsu devums rītdienai, bet šodien mēs dzīvojam, pateicoties tiem, kas deva mums.

Un Sēlijas devums lauksaimniecības un meža zinātnēs ir pārsteidzoši liels, es teiktu pat — nepietiekami novērtēts. Lasot pagātnes liecības, mēs esam pārsteigti, ka, par spīti trūkumam, postam un kariem, tik daudzas spilgtas, pašaizliedzīgas personības ir nākušas no Sēlijas.

Pagastu skatījumā gandrīz katram no tiem Sēlijā vislielākais ir savs devums. No Gārsenes pagasta nākuši brāļi Kulitāni, profesors Pēters Kulitāns specializējās augsnes zinātnēs un strādāja Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā no 1939. līdz 1944.gadam un pēc kara Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Saistībā ar viņu jāmin dzīvesbiedrene — Olga Kulitāne-Stakle, kas gan nav sēliete, bet piekritusi būt sēlim par dzīvesdraugu.

O.Kulitāne-Stakle bija viena no izcilākajām tā laika sievietēm. Viņa veidoja Kaucmindes semināru un Latvijas Mājturības institūtu, lika pamatus šodienas mājturības specializācijai tagadējā Lauksaimniecības universitātē. Nav neviena lielāka pasākuma Pārtikas tehnoloģijas fakultātē, kur nepieminētu O.Kulitānes izcilo devumu.

Jānis Kažoks, inženierzinātņu doktors, speciālists traktoru dzinēju teorijā, bija talantīgs pedagogs Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Darbīgs, atsaucīgs, prasīgs un ļoti godīgs cilvēks. Mūžībā aizgājis pavisam nesen, 1993.gada vasarā, un atdusas dzimtās Gārsenes kapos.

Sēlijas asociācijas viceprezidents — Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Paula Lejiņa balvas laureāts Sigizmunds Timšāns. Cilvēks, kas ļoti daudz darījis Latvijas Lauksaimniecības universitātes un lauksaimniecības izglītības izpētē Latvijā. Latvijas Lauksaimniecības universitāte pašreiz gatavo enciklopēdiju "Lauksaimniecības augstākā izglītība", kas aptvers periodu no pagājušā gadsimta līdz šodienai. Un te arī lieti ir noderējis S.Timšāna padoms.

Kopumā par Sēliju runājot, ir atzīmējami vēl arī tādi izcili zinātnieki kā Pēteris Nomals — purvu pētnieks, Purvu pētīšanas institūta ilggadīgs vadītājs. Viņa dzimtajās mājās tagad iekārtots muzejs.

Profesors Vilis Skārds — viens no interesantākajiem Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultātes mācībspēkiem.

Profesors Rainis Skujāns ilgus gadus bija Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Kvalifikācijas celšanas prorektors. Viņu pazīst simtiem mūsu absolventu, kas papildināja zināšanas pēc akadēmijas beigšanas.

Vēl noteikti jāmin Veterinārmedicīnas profesors Jānis Dzelde. Viņš strādāja Latvijas Universitātē, tad LLA Veterinārijas fakultātē.

Profesors Pēteris Rizga — izcilais biškopības, putnkopības speciālists, kurš veicis pētījumus daudzās jo daudzās jomās.

Latvijas Lauksaimniecības akadēmija visos grūtos laikos bija diezgan nacionāli orientēta, un daudzi vēji Jelgavas pilij pārpūta pāri. Taču viena otra tumša lappuse ir arī mūsu vēsturē, un diemžēl profesors Pēteris Rizga sakarā ar viņa uzskatu nesakritību ar 50. gadu vidus "modernajām" mācībām tika izraidīts no akadēmijas.

Visai Latvijai ir zināms liliju karalis Viktors Orehovs — mūsu izcilais puķu selekcionārs. Ja vēl Sēlijas izcilajiem lauksaimniekiem pierēķinām LLU profesori Mirdzu Baumani, izcilu dārzeņkopības speciālisti, kas mācījusies Jaunjelgavā, un profesori Edīti Birģeli, kas strādājusi par mācībspēku Bebrenē un tagad strādā Veterinārmedicīnas fakultātē, ir Latvijas Zinātnes padomes locekle, tad uzskaitījums ir plašs un daudzpusīgs.

Sēļi ir lieli savas dzimtās puses patrioti. Novadu rūpīgi pētīja brāļi Kulitāni, profesors Pēteris Rizga, docents Jānis Kažoks. Tieši viņš ar domubiedriem izglāba no bojāejas Gārsenes baznīcu un kapu valni. Viņš sastādīja represēto sarakstu no Gārsenes un gatavojās baznīcā izvietot piemiņas plāksni represētajiem abās okupācijās. Jānis Kažoks sāka sastādīt Gārsenes viensētu sarakstu pirms Otrā pasaules kara. Ja runājam par Gārseni, tad jāteic, ka Latvijas Kultūras fonda Gārsenes kopa kā juridiski noformēta vienība bija viena no pirmajām Sēlijā. Un tāpēc ir liels prieks, ka tradīcijas turpinās, tās ir Sēlijas vidusskolas, kas ieaudzinājušas savos audzēkņos nepieciešamību izzināt novadu un novadniekus.

Pirmajā Sēlijas kongresa dienā LZA prezidents Jānis Stradiņš sveica daudzus jauniešus, kuru projekti Sēlijas izpētē tika visaugstāk novērtēti.

Abas zinātņu akadēmijas ir iecerējušas Sēlijas novada tematiskās konferences — "Gadsimtam aizejot", un tieši vidusskolas, bibliotēkas, jauniešu centri būtu tās labākās vietas to norisei.

Par spīti grūtiem laikiem, kas Sēlijā ir bijuši, un arī šobrīd nav viegli, Sēlija nav pazudis nostūris. Tas augs un veidosies. Daudzas zīmes to rāda.

l Uzdrošināšanās un spēja ļoti augstā līmenī noorganizēt Sēlijas 1.pasaules kongresu.

l Laužas laukā dziedātprieks un dejotgars, kas neļauj ierūsēt un neapmierināties sēdēt mājās.

Pat Aknīstes pilsētas domes galva Laimonis Medveckis vakar Aknīstes estrādē uzstājās kopā ar pagasta vidējās paaudzes dejotājiem. Dejoja un dziedāja lieli un mazi.

l Personības, kas spēj pierādīt un aizraut līdzi, — Tālis Zālītis, Laimonis Medveckis, Jānis Dimitrijevs, Lūcija Ķuzāne un daudzi citi — neskaita stundas rītdienas Sēlijas vārdā.

l Tieksme izrauties, radīt vidi attīstībai — gan saimnieciskai, gan kultūras attīstībai. Tiek rakstīti projekti, meklēti sadarbības partneri. Aknīstē izveidots jauks jauniešu centrs, Viesītē — Kultūras fonds, pamazām atdzīvināsies uzņēmējdarbība. Ir ieceres par tūrisma attīstību.

l Iedzīvotāju iekšējā inteliģence, audzināšanas nozīme ģimenē bija labi redzama visa kongresa norises gaitā.

l Te ir zinātkāri un atsaucīgi vidusskolēni, kurus gaidīt gaida visas Latvijas augstskolas.

Viss minētais ļauj cerīgi lūkoties Sēlijas nākotnē.

Cienījamie klātesošie, esmu lepna, ka arī manas saknes ir Sēlijas zemē. Mana mammīte ir dzimusi Sēlpils apriņķī, Sēlpils kapos guļ vecmamma. Bērnībā esmu daudz dzirdējusi par Jāni Jaunsudrabiņu, par Sēlpils skaisto baznīcu un Šausmānu mājām. To, cik bērnības un jaunības zeme mammai ir dārga, es sapratu, kad uzzināju, ka pirms aiziešanas mūžībā viņa vēlējās, lai trīs saujas smilšu no Sēlpils mēs uzbērtu viņas kapu kopiņai Jelgavā.

Un, tā kā Sēlijas asociācijā uzņem gan Sēlijā dzimušos, gan tos, kas te ir mācījušies vai strādājuši, kā arī tos, kas Sēliju mīl un atbalsta, tad mēs visi klātesošie esam par Sēlijas izaugsmi.

Viesītes vidusskolas skolotāja Ilma Svilāne:

Turpinājums no 1.lpp.

Nu apvienojas sēļu cilts zem sava karoga, ar to paziņojot visiem par savu pastāvēšanu, gribu rīkoties vēstures un nākotnes labā. Un tā ir atbildība.

Karogs norāda uz piederību. Cerams, ka tas aicinās daudzus jo daudzus no mums uzzināt savu piederību, izcelsmi un radīs stipru savas piederības sajūtu šim Latvijas visskaistākajam novadam — Sēlijai, kurā dzimuši, dzīvojuši, skumuši, priecājušies, cietuši un cīnījušies mūsu tēvi, vectēvi un viņu senči.

Un arī tad, ja tikai pēdējā paaudzē Sēlija ir mūsu dzimtā vieta, mēs tomēr piederam tai un esam par to atbildīgi.

Karogs ir atšķirības zīme. Kopsim savas bagātības, savas sēliskās atšķirības, savu kultūrvidi, lai Sēlija mirdz savā spožumā un īpatnībā blakus citiem lepnajiem novadiem! Tāpēc svarīgi apzināties jau sasniegto, balstīties uz senajām, iekoptajām tradīcijām un vērtībām, saglabāt tās un veidot tālāk. Lai varētu lepni teikt — tas ir tikai Sēlijā.

Lai šis karogs ieņem atzītu vietu citu karogu vidū un ar to tiek parādīts, cik svarīgs, būtisks un neatliekams ir jautājums arī par Sēlijas novada likteni un vietu valstī un Eiropā.

Senajos tautasdziesmu tekstos vārdam "karogs" bijušas divas nozīmes — izrakstīts audums, ko nes karapulka priekšgalā, un arī karaspēka vienība. Sēlijas karogs pacelts sēļu vienību aicināšanai uz kauju. Tikai šodien tas nav karaspēka, bet gan gara spēka karogs, un tas aicina uz pacietīgu, neatlaidīgu cīņu, soli pa solim par mūsu novadu, par mūsu bērnu nākotni.

Tās būs kaujas mūsu pašu apziņā, pašu prātos un sirdīs. Tā būs cīņa ne tikai par mūsu izcelsmes apzināšanos, bet pret vienaldzību un moderno devīzi — "Nav mana problēma".

Ja mēs šeit šajā laikā un šajā vietā dzīvojam, tad šī laika problēmas ir mūsu problēmas, tās tiešāk vai netiešāk skar mūs katru. Viss, kas notiek mūsu pilsētiņā, novadā, valstī šajā laikā un vietā, kur dzīvojam, nedrīkst mūs atstāt vienaldzīgus.

Negaidīsim, kad mūs kāds īpaši aicinās un sauks, nāksim paši. Nāksim jautāt, ko mēs katrs varam izdarīt, ko es varu izdarīt savas pilsētas un Sēlijas labā. Nāksim ar savām idejām katrs savā darba vietā, katrs savā mājā, katrs ar savu darbu, ar savu atbalstu.

Jo ir taču karogs uzvilkts, sēļu karogs, kas šodien šajā vēsturiskajā vietā un dienā sapulcinājis sēļus no visas pasaules. Mastā uzvilkts karogs pie mājas, pie pils liecina, ka tās saimnieki ir mājās.

Sabraukuši, sanākuši sēļi uz savu pili. Viņi ir mājās.

Viesītes vidusskolas skolotājs Kārlis Visnoliņš:

Sēļu pilij

Daudz Sēlijā birztalu, silu,

Un saule dej ezeros.

Skan zvani pār Sēlijas valni,

Sauc klusajos dievnamos.

 

Daudz sentēvu teiku mums stāsta

Sen pamesti pilskalni.

Un zināmās dienās prot runāt

Gan strauti, gan akmeņi.

 

Jau izsenis nozudušas

Ir pilis no pilskalniem,

Tik klusa vēsma to kokos

Par viņām teic cilvēkiem.

 

Tad vakara nokrēslā klusā,

Kad spuldzes jau iemirdzas,

Uz pakalna — Sēlijas centrā

Pils dižena parādās.

 

No pasakas kādas vai teikas

Tā laukā ir nākusi?

Vai ceļu grambainu, grūtu

Tā gadiem ilgi ir gājusi?

 

Kaut šīsdienas smagajos laikos

Caur miglu tik tikko aust rīts,

Celt kalnā spēj varenu pili

Vien sēļu lepnums un spīts.

 

Vai viņas četrstūru torņos,

Kas sānos tai paceļas,

Jau taurētājs nepūš trauksmi,

Kad ienaidnieks tuvojas?

 

Nē! Viņas sarkanā rota

Kā valdniecei Spīdolai

Nav uzģērbta asins kaujai,

Bet dailei un kultūrai.

 

Vai jūtat? Kā senie gari

Ap mums te pulcēties sāk,

No svētvietām aizmirstām, klusām

Pils zālē jau svētība nāk.

 

Te satiksies Vecais Stenders

Ar Paulu Stradiņu,

Un Sēlijas Turaidas Roze

Kāpj slieksnim pār mūžību.

 

Būs jauni mums brāļi grīni,

Aug stenderi, stradiņi.

Šeit visi, kas Sēliju ciena,

Būs gaidīti ciemiņi.

 

Nav Sēlijas bagātība

Vien kalnos un ūdeņos.

Īsts dižums un lepnums

Ir paslēpts tās cilvēkos.

Svētbrīdi Sunākstes baznīcā vada pastor loci (vietējais mācītājs) Juris Saivars

Sēlijas novada ļaudis un viesi pie Vecā Stendera kapa Sunākstē

Aknīstes pilsētas galva Laimonis Medveckis

Viesītes domes priekšsēdētājs Jānis Dimitrijevs

Koncertā dzied un spēlē Aknīstes lietuviešu ansamblis

Mazie aknīšāni aug Sēlijas nākotnei

Aknīstes brīvdabas estrādē — laikraksta "Latvijas Vēstnesis" galvenais redaktors, LZA goda loceklis Oskars Gerts, LZA viceprezidents Tālis Millers un LZA prezidents Jānis Stradiņš;

Sēlijas 1.kongresā sava izstāde un intereses apliecinājumi arī mūsu laikrakstam

Jaunais Sēlijas asociācijas rīkotājprezidents Sigizmunds Timšāns;

lietuviešu un latviešu zinātnieki domu apmaiņā Aknīstes bērnu un jaunatnes centrā

Romas katoļu Baznīcas Jelgavas diecēzes bīskaps

prof. Antons Justs:

"Sēlijas garīgais mantojums"

Uzruna Sēlijas 1.kongresā Aknīstē 1999.gada 21.maijā

Kā Jelgavas bīskaps, kura sastāvā iekļaujas Sēlija, es priecājos, ka notiek pirmais Sēlijas kongress, lai izvērtētu Sēlijas vēsturi, kultūras mantojumu un garīgo devumu.

Tieši pie Sēlijas garīgā mantojuma gribu šodien pakavēties un izcelt Sēlijas garīgo devumu jau pašas kristietības sākumā, kā arī vēlākos gadu simtos. Sēļi bija pieņēmuši kristīgo ticību, un viņi tā laika Livonijas sastāvā bija kļuvuši tik nozīmīgi, ka Rīgas dibinātājs, bīskaps Alberts, bija iecerējis tur izveidot bīskapiju. Sēlijā tika nodibināta bīskapija ar sēdekli Mežotnē, un tā pastāvēja no 1218. līdz 1226.gadam.

Bīskapijas dibināšana iezīmē atzinību, ka ir pietiekami liels kristīgo ticīgo iedzīvotāju skaits, lai veidotu bīskapiju. Otrais — ka Sēlija ir atšķirīgs novads, kur kultūras un tradīciju īpatnības prasās pēc bīskapa tuvības šai īpatnai tautas daļai. Sēlija ir raksturīga ne tikai kā īpašs ģeogrāfisks novads, ne tikai kā īpaša ekonomiska vienība Daugavas kreisajā krastā, bet arī ar kulturāli reliģisko vidi, kurā auga un veidojās nākamie kultūras darbinieki, piemēram, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Akuraters, brāļi Grīni.

Atrodoties Daugavas kreisajā krastā, Sēlija savā ziņā tika saudzēta no postošiem kariem, lai gan tā vienmēr izjuta to ietekmi.

Kristīgā ticība no paša sākuma dziļi iesakņojās tautas sirdī. Gan baltās, gan arī nebaltās dienās kristīgā ticība bija kā gaismas stars, lai izdzīvotu un nezaudētu cerību. Kultūras īpatnības, kaut vai tautiskie tērpi, izcēla Sēlijas atšķirību no citiem Latvijas novadiem un piedeva savu izteiksmes veidu.

Sēlijas kulturālā vide ir saausta ar kristīgo ticību. Pat padomju okupācijas gadi, kas nežēlīgi vērsās pret Sēliju, lai tanī ieaustu sarkanus bezdievības pavedienus, nedeva lolotos panākumus. Ar dažiem izņēmumiem komunisma ieaustie pavedieni ir izrauti, un latviski reliģiskā Sēlijas sega atkal ir viengabalaina un izteiksmīga kā kultūrvēsturisks mantojums.

Mana Jelgavas bīskapija, gar Daugavas kreiso krastu, stiepjas no Engures, Rīgas jūras līcī līdz Varnavičiem pie Baltkrievijas robežas, bet Sēlija tajā ieņem sevišķu vietu un izceļas kā latvisks, ticīgs, tradicionāls novads. Sēlija nekaunas būt latviska un savu piederību izsaka apzināti un mērķtiecīgi. Sēlija ir paturējusi kristīgo ticību, piederību Baznīcai un izteic dzīves pavedienus ar mūžības skatu. Mani iepriecina Sēlijas garīgais mantojums, kas parādās gan skolās, gan pašvaldību vadībā, gan arī tautas apziņā. Sēlijas tradicionālisms necenšas skriet pakaļ visiem pasaules vējiem un strāvojumiem, bet saglabā mieru, paļāvību un pašapziņu, ka Sēlijas pilskalni varēs noturēties un aizsargāt Sēlijas kultūrvēsturisko mantojumu.

Ko gribētu sagaidīt no šī pirmā Sēlijas kongresa.

Pirmām kārtām, celt sēļu pašapziņu un viņu piederību Sēlijas novadam. Tā nav nodalīšanās no Latvijas viengabalainā auduma, bet gan Latvijas skaistināšana ar Sēlijas sevišķu devumu Latvijai.

Otrkārt, veidot latvisku vidi Daugavas kreisajā krastā ar Sēlijas īpatnībām "Daugav’ abas malas mūžam nesadalās" ir tā vienība, kuru apdziedāja tautas dziesmās, un mēs gribam to tālāk veidot Latvijas valsts sastāvā.

Treškārt, atbalstīt un pilnveidot kristīgās ticības vērtības, kuras ir izteiktas tuvākā mīlestības bauslī: "Mīli savu tuvāko kā pats sevi." Sēlijā šī tuvākā mīlestības tradīcija ir izteikta neviltotā viesmīlībā. Gārsenes centieni izveidot lauku atpūtas vietu ir viens piemērs, kā šī viesmīlības tradīcija var nest ekonomisko labklājību.

Palīdzēt viens otram, ne skaust un graut ir tas tikums, par kuru tik daudz ir rakstījis Jānis Jaunsudrabiņš. Cilvēka cieņa attiecas ne tikai uz cilvēka fizisko personu, bet arī uz viņa godu, slavu un mantu. Cilvēka gods nāk no tā, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības un attēla. Cilvēka slava ir jāaizstāv, jo tā izsaka visu to, ko cilvēks labu dara. Un cilvēka manta ir tā, kas cilvēkam ir vajadzīga, lai nodrošinātu savu iztiku, audzinātu ģimeni, izskolotu bērnus. "Tev nebūs zagt" — ir ne tikai kristīga, bet cilvēciska vērtība, no kuras neievērošanas mēs visi Latvijā ciešam. Mēs nevaram piekrist sacījumam — "ja man būs labi, tad visiem būs labi". Pareizi ir meklēt, lai visiem labi klājas, tad arī man labi klāsies. Mēs nevaram samierināties ar devīzi — "Mans ir Mans", bet mums ir jādarbojas tā, lai katra cilvēka labklājības līmenis celtos visā Latvijā.

Katoļu Baznīcai un it sevišķi Jelgavas bīskapijai interesē Sēlijas garīgais uzplaukums. Nepietiek tikai atgriezt ekonomisko un finansiālo labklājību, vēl ir jāatgriež garīgā un morālā labklājība tajos cilvēkos, kas darbojas pie ekonomiskās un finansiālās labklājības atgriešanas. Kā mazs garīgs devums Sēlijai būs Svētā Gara baznīca Neretā, kura tiek būvēta un būs gatava iesvētīšanai divtūkstošajā gadā, kad kristīgā pasaule atzīmēs divtūkstoš gadu jubileju no Kristus dzimšanas.

Mans ieskats ir, ka Sēlijas garīgais mantojums nav bijis pietiekami novērtēts. Luterāņu un katoļu baznīcas ir centušās uzturēt Sēlijas kultūrvēsturisko un etnogrāfisko identitāti. To baznīcas ir darījušas cara laikos, kad gārseniešu bērniem lika uzkārt kaklā kauna tāfeles: "Es starpbrīdī runāju latviski, nevis krieviski." Šo identitāti baznīcas ir uzturējušas padomju laikos, kad svētdienās pie baznīcas durvīm nostādīja skolotājus, lai pierakstītu bērnus, kas iet baznīcā, un pirmdienās apkaunojoši nostādītu klases priekšā par iešanu baznīcā. Mēs vēl šodien izjūtam Sēlijas administratīvo sadalījumu starp Ogres, Aizkraukles, Jēkabpils un Daugavpils rajonu. Sēlija tāpat tika atstāta pabērna lomā infrastruktūras izveidošanā. Ir radusies paradoksāla situācija. Sēlija, administratīvi sadalīta, tomēr sevi apzinās kā garīgi, kulturāli un etnogrāfiski vienots novads.

Te liela loma ir bijusi gan luterāņu, gan katoļu baznīcai. Es ceru, ka šie garīgie centieni parādīsies arī Sēlijas manifestā kā atzinīgs novērtējums un kā nākotnes uzdevums atjaunot Sēlijas identitāti uz kristīgo vērtību fona.

Mans vēlējums Sēlijas pirmajam kongresam ir, lai kongresa locekļi patur aizdegtu lāpu par Sēlijas novadu. Lai neapdziest gaisma uz Sēlijas pilskalniem. Lai Sēlijas sargi sasaucas. Lai paceļ taures taurētāji. Lai zintnieks ņem rokā kokli un rakstnieks spalvu un runā par tautas atmodu un jauniem ziedu laikiem.

Lai nāk Dieva svētība pār zemi Daugavas kreisajā krastā. Lai atmirdz cerību stari Sēlijas lauku mājās. Lai vectēvi un vecmātes glauda mazbērnu galvas un tēviem un mātēm rodas paļāvība un atbildība audzināt bērnus sēliskā garā. Lai Sēlijas gara un zinātņu darbinieki nepagurst celt saulītē Sēlijas novadu un lai Dievs pats to svētī un stiprina!

To es jums visiem novēlu, atklājot Sēlijas pirmo kongresu un sperot pirmo soli uz Sēlijas labāku atpazīšanu un tālāko veidošanos gan garīgi, gan materiāli, gan arī kultūrvēsturiski.

Rakstnieks, kultūrvēsturnieks Valdemārs Ancītis:

"Dižnovadam — Sēlijai"

Apsveikums Sēlijas 1.kongresa dalībniekiem, ko nolasa Lūcija Ķuzāne

— Dārgie sēļi, sēļi no Latvijas, Lietuvas, no dažādām pasaules malām! Sveicu jūs šinī saietā, kur pirmo reizi vēsturē kopā pulcējušies sēļi, kas tagad runā atšķirīgās valodās. Sveicu arī nesēļus, kas esat ar mums kopā, jo laikam taču drīkstam domāt, ka esat sēļu draugi. Sveicu jūs pirmām kārtām kā aknīšāns. Loba dīna visīm! Man ir prieks, ka vēsturiskais sēļu saiets notiek tieši mūsu Aknīšā.

Un kas tad Aknīša bija agrāk? Atpalicis un nabadzīgs nostūris. Bet, lūk, šodien aknīšāni uzņem tādu pulku viesu! Nav vairs atpalikuši, nav nabagi. Un, ja vēl nāktu kaut cik manāmāks atbalsts no Rīgas kungiem, tad Aknīša, iespējams, ar laiku kļūtu pat turīga.

Otrām kārtām sveicu jūs kā saldenieks, kā kurzemnieks. Tā nu ir iznācis — dzimis un audzis esmu Aknīšā, Sēlijā, tagad manas dienas un darbi rit tālajā novadā starp Skrundu un Zemgali.

Trešām kārtām es jūs sveicu kā nule iznākušās Sēlijas grāmatas autors. Tā ir mana grāmata, bet, patiesību sakot, tā ir mūsu — daudzu sēļu un nesēļu — kopdarbs. Kad sāku šo darbu, tas notika vairāk nekā pirms pussimts gadiem, ar zinātāja padomu man nāca talkā mans vecākais brālis, kas nu četrus gadu desmitus atpūšas Aizsaules dārzos. Mana dzīvesbiedre palīdzēja zīmēt Sēlijas karti. Emīlija Spēlmane no Pļaviņām un Valdemārs Mežaks no Austrālijas gatavoja Sēlijas grāmatai materiālus, deva dažādus sarakstus. Vairāk nekā simts sēļu un Sēlijas darbinieku neliedza man palīdzību. Sēlijas grāmatas pirmā daļa ir iznākusi, tā uzsākusi gaitu pie lasītājiem. Un gribas taču cerēt, ka tie, kas grāmatu iegādājušies, to arī izlasīs, ne tikai pašķirstīs. Ja tas būtu atkarīgs no manis vien, es sacītu droši un pārliecinoši: sekos nākošā Sēlijas grāmatas daļa, otrā, trešā un varbūt pat ceturtā. Materiālu manās mapēs sakrājies daudz, bet apsolīt nevar, jo neba es viens noteicējs par to, kas būs rītu. Valda Dievs debesīs, un es nevaru zināt, cik ilgi viņš man būs lēmis strādāt.

Atļaujiet man sacīt dažus vārdus arī par Sēlijas jautājumu kopumā. Varbūtēju pārpratumu novēršanas labad gribu uzsvērt, ka ne manos, ne arī sēļu asociācijas plānos nav projektēta īpaša Sēlijas valsts. Mēs no Latvijas nekad neesam gribējuši un negribēsim atdalīties. Un tie sēļi, kas mīt Lietuvā, nedomā atdalīties no savas Lietuvas. Bet mēs varbūt gribēsim savu Sēlijas dižapriņķi, savu dižnovadu, ko sauc Sēlijas vārdā.

Dārgie sēļi, esiet taču kaut cik lepnāki nekā līdz šim! Ja jums kas vajadzīgs, nestāviet maliņā, bet veriet droši lielo priekšnieku durvis, ejiet viņu kabinetos iekšā un skaļā balsī izteiciet savu vajadzību! Jo Sēlija — to mūždien atcerieties — ir liels vārds. Sēlija — tas skan lepni!

 

 

 

Dace Bebre, Arnis Blumbergs, Liena Pilsētniece,

Andris Sproģis, Sigizmunds Timšāns, "LV"

Dzied Rokišķu lakstīgala Jolanta