Šonedēļ žurnālā "Jurista Vārds"

• Inese Lībiņa-Egnere intervijā Dinai Gailītei un Gatim Litvinam. Pilsoņiem jāspēj integrēties un jādod pienesums valsts attīstībā

Uzņēmos izpētīt citu valstu praksi tieši par šiem lojalitātes nosacījumiem pilsonības iegūšanai. Uz naturalizāciju mēs nevaram skatīties tā, kā to darījām pirms desmit vai vairāk gadiem. Uz to ir jāskatās ar šodienas acīm, ņemot vērā citu Eiropas valstu pieredzi. Tie, kas to ir gribējuši, ir jau naturalizējušies. Šobrīd naturalizācijas temps ir ļoti lēns, turklāt diemžēl daļa cilvēku vēlas iegūt pilsonību, lai vieglāk varētu doties dzīvot uz citām Eiropas Savienības valstīm. Latvijas pilsonībai ir šis papildu bonuss – Eiropas Savienības pilsonība. Citu apsvērumu dēļ viņi visticamāk nenaturalizētos. Vēlos prezumēt, ka lielākā daļa cilvēku pieņem atbildīgu lēmumu kļūt par Latvijas Republikas pilsoni, apzinoties arī visus pienākumus pret valsti. Taču mēs nedrīkstam pieļaut kļūdas, kas līdzinātos līdzšinējām. Daudzās valstīs rūpīgi skatās, lai par pilsoņiem kļūtu tikai tādi, kas spēj integrēties konkrētajā sabiedrībā un dot savu pienesumu valsts attīstībai.

• Egils Levits. Latvijas pilsonība un tās reforma

Latvijas pilsonība tika iedibināta ar 1919.gada 23.augusta Pavalstniecības likumu, kas, pirmkārt, noteica Latvijas pilsoņu sākotnējo loku un, otrkārt, atbilstoši Eiropas nacionālo valstu tradīcijai noteica, ka pilsonība pamatā tiek mantota no vecākiem (ius sanguinis princips), tātad Latvijas pilsoņa pēcnācējs automātiski ir Latvijas pilsonis. Ir svarīgi uzsvērt, ka Latvijas pilsonība turpināja pastāvēt arī okupācijas periodā. Dažkārt dzirdētais apgalvojums, ka līdz ar Latvijas okupāciju 1940.gadā beidza eksistēt arī Latvijas pilsonība un tā no jauna tika piešķirta tikai reizē ar valsts atjaunošanu 1990.–1991.gadā, ir aplams. Latvijas pilsonība turpināja pastāvēt visā okupācijas laikā, neraugoties uz to, kādas valsts pases cilvēkiem toreiz bija. Pilsonības tālākpastāvēšana okupācijas periodā ir loģiska konsekvence Latvijas valsts tālākpastāvēšanai okupācijas periodā, kas izriet gan no starptautiskajās tiesībās, gan no 4.maija Neatkarības atjaunošanas deklarācijā nostiprinātās Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas.

• Ineta Ziemele. Pilsonības nepārtrauktības princips valsts nepārtrauktības situācijā

Atskaites punktam par Latvijas pilsonību 21.gadsimtā ir jābūt pareizai izpratnei par Latvijas pilsonības institūtu, tā nozīmi 20.gadsimtā un jo īpaši tā nozīmi Latvijas valsts identitātes noteikšanā un uzturēšanā spēkā situācijā, kad Latvijas valsts identitāte ir tikusi apšaubīta. Kāda ir saikne starp Latvijas valsts nepārtrauktību un 1919.gadā nodibināto Latvijas pilsonību? No starptautisko tiesību viedokļa valsts bāzes elementi ir tauta, teritorija un neatkarīga valsts vara. Lai arī starptautiskās tiesības neprasa tādu vai citādu pilsoņu kopuma noteikšanu, tomēr, identificējot tos, kas ir valsts pilsoņi, tiek delimitēts suverēnās varas nesējs. Ikvienu valsti raksturo konkrēta tauta jeb pilsoņu kopums, konkrēta teritorija un valsts vara. Šie lielumi var evolūcijas ceļā mainīties, bet, lai valsts identitāte būtu tā pati, kodolam ir jāsaglabājas, īpaši situācijās, kad ieilgusi valsts varas neefektivitāte var izvirzīt darba kārtībā jautājumus par šīs valsts esību kā tādu.

• Jānis Citskovskis. Mīti par pašreizējo Pilsonības likumu un tā piemērošanu

Kā valsts pārvaldes institūcijas, kura ikdienā piemēro Pilsonības likumu, pārstāvis es vēlētos akcentēt trīs būtiskus un aktuālus Latvijas pilsonības jautājumus. Vispirms – kliedēt mītu, kas plaši izplatīts publiskajā vidē, masu medijos un pat politiskajā vidē, ka ārzemēs Latvijas pilsoņiem dzimušie bērni nevar būt dubultpilsoņi; otrkārt, apskatīt jautājumu, vai nepilsoņu bērnu vecāki vēlas saviem bērniem iegūt pilsonību un kādēļ to nav paveikuši līdz šim; treškārt, apskatīt aktuālu un patiesi revolucionāru tiesas spriedumu Latvijas pilsonības atņemšanas lietā. Latvijas publiskajā vidē ir plaši izplatīts mīts, ka esošā Pilsonības likuma regulējums nepieļauj dubultpilsonības veidošanos Latvijas pilsoņu ārzemēs dzimušajiem bērniem. Mīts tik ļoti iesakņojies pat politiskajā vidē, ka regulāri nākas dzirdēt aicinājumus steidzami grozīt Pilsonības likumu, lai šo "netaisnību" likvidētu.

"Jurista Vārda" redakcija
www.juristavards.lv