(Iesniegums Nr.71072/01)
Strasbūrā 2011.gada 14.jūnijā

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punktu.
Tajā var tikt veiktas redakcionāla rakstura izmaiņas.

Neoficiāls tulkojums

Lietā Leja pret Latviju,

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) palātas sēdē šādā sastāvā:

Josep Casadevall, priekšsēdētājs,
Corneliu Bîrsan, 
Alvina Gyulumyan, 
Egbert Myjer, 
Ineta Ziemele, 
Luis López Guerra, 
Kristina Pardalos, tiesneši, 
un Santiago Quesada, nodaļas sekretārs,

pēc apspriešanās palātā 2011.gada 17.maijā pasludina šo spriedumu, kas ticis pieņemts tai pašā dienā:

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr. 71072/01), kuru pret Latvijas Republiku Eiropas Cilvēktiesību komisijā ("Komisija") saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ("Konvencija") bijušo 25.pantu 1998.gada 26.septembrī ir iesniedzis šīs valsts pilsonis Juris Leja ("iesniedzējs").

2. Latvijas valdību ("Valdība") Tiesā pārstāv tās pārstāve I.Reine.

3. 2004.gada 26.novembrī Trešās nodaļas priekšsēdētājs nolēma nosūtīt iesniegumu Valdībai. Šajā pašā datumā tika nolemts vienlaicīgi izskatīt iesniedzēja sūdzību pieņemamību un būtību (29.panta 3.punkts).

4. 2010.gada 16.septembrī Tiesas palātas, kuras izskatīšanai bija nodots iesniegums, priekšsēdētājs lūdza atbildētāju Valdību iesniegt papildus informāciju un dokumentus attiecībā uz lietas faktiskajiem apstākļiem. 2010.gada 28.oktobrī Valdība sniedza papildus informāciju, kā arī informēja Tiesu, ka atsevišķus dokumentus attiecībā uz prasīto informāciju nebija iespējams iesniegt, jo, izbeidzoties normatīvajos aktos noteiktajam glabāšanas termiņam, tie bija iznīcināti. Iesniedzējs savus apsvērumus iesniedza 2010.gada 24.novembrī, pēc būtības nenorādot nekādu papildus informāciju par lietas faktiskajiem apstākļiem.

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

5. Iesniedzējs ir dzimis 1946.gadā un dzīvo Rīgā.

A. Iesniedzēja pirmstiesas apcietinājums

6. 1995.gada 5.maijā policija arestēja iesniedzēju un paturēja apcietinājumā uz aizdomu pamata par zādzību un braukšanu dzērumā. Atrodoties apcietinājumā, 1995.gada 8. un 11.maijā policisti esot iesniedzēju situši, spārdījuši un fiziski ar viņu izrēķinājušies. Šiem notikumiem sekojošie iesniedzēja lūgumi ierosināt kriminālprocesu par iespējamo policijas darbinieku vardarbību bija bez panākumiem; ar 1996.gada 29.marta Saldus rajona prokuratūras galīgo lēmumu tika atteikts ierosināt krimināllietu pret policijas darbiniekiem.

B. Attiecībā uz pirmo kriminālprocesu

7. 1995.gada 26.oktobrī Saldus rajona tiesa notiesāja iesniedzēju ar brīvības atņemšanas sodu uz septiņiem gadiem par zādzību, kas saistīta ar iekļūšanu telpā. 1996.gada 17.aprīlī Kurzemes apgabaltiesa atstāja spēkā pirmās instances tiesas spriedumu. 1996.gada 30.maijā Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniedzēja kasācijas sūdzību. Šis nolēmums bija nepārsūdzams. Iesniedzēja ģenerālprokuroram atkārtoti izteiktie lūgumi uzraudzības kārtībā iesniegt prokurora protestu saistībā ar viņa notiesāšanu tika attiecīgi noraidīti 1997.gada 30.jūnijā un 1997.gada 12.novembrī.

C. Attiecībā uz otro kriminālprocesu

8. 1997.gada 4.septembrī Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa izskatīja pret iesniedzēju izvirzītās apsūdzības par braukšanu dzērumā. Tiesas sēdē iesniedzēju pārstāvēja viņa paša izvēlēts aizstāvis. Iesniedzējs tika atzīts par vainīgu viņam celtajā apsūdzībā un notiesāts ar brīvības atņemšanas sodu uz vienu gadu. Šim sodam tiesa pieskaitīja 1995.gada 26.oktobra spriedumā noteikto sodu, kā galīgo sodu nosakot brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem. 1998.gada 15.janvārī Rīgas apgabaltiesa, izskatot iesniedzēja apelācijas sūdzību, samazināja iesniedzējam piespriestā brīvības atņemšanas soda termiņu uz septiņiem gadiem. Tiesvedības laikā apelācijas instances tiesā iesniedzēju pārstāvēja aizstāvis. Iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību. 1998.gada 17.aprīlī Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniedzēja kasācijas sūdzību, norādot, ka iesniedzējs nebija izvirzījis vērā ņemamus argumentus, kas pamatotu lietas izskatīšanu kasācijas kārtībā saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa normām.

D. Attiecībā uz iesniedzēja ieslodzījumu Jelgavas cietumā

9. Nenoteiktā datumā iesniedzējs tika pārvests uz Jelgavas cietumu brīvības atņemšanas soda izciešanai.

10. 1997.gada jūnijā iesniedzējs tika disciplināri sodīts ar ievietošanu soda izolatorā uz 15 diennaktīm, pamatojoties uz ziņojumu par cita notiesātā mocīšanu. Protestējot pret it kā netaisnīgi piemēroto disciplinārsodu, iesniedzējs uzsāka bada streiku. Bada streika desmitajā dienā disciplinārsods tika atcelts.

11. 1998.gada 8.oktobrī iesniedzējs nodeva Jelgavas cietuma administrācijai vēstuli, kas bija adresēta Eiropas Cilvēktiesību komisijas sekretariātam. Tā vietā, lai vēstuli nosūtītu adresātam, tā tika nosūtīta Saeimai, no kurienes tālāk vēstule tika pārsūtīta Ģenerālprokuratūrai, kas vēstulē izvirzītās sūdzības noraidīja kā nepamatotas. Eiropas Cilvēktiesību komisijas sekretariāts minēto vēstuli tā arī nekad netika saņēmis. Uzzinot, ka viņa 1998.gada 8.oktobra iesniegums netika nosūtīts iecerētajam adresātam, 1999.gada 9.februārī iesniedzējs pieteica bada streiku. Bada streiks bija par pamatu iesniedzēja disciplinārai sodīšanai, ievietojot soda izolatorā uz 15 diennaktīm. Iesniedzējs apgalvoja, ka atbildot uz viņa sūdzību, cietuma administrācijas pārstāvis bija viņam draudējis ar pārsūtīšanu uz cietumu "no kurienes viņš nekad neiznāks".

E. Attiecībā uz iesniedzēja ieslodzījumu Grīvas cietumā

12. 1999.gada 19.februārī iesniedzējs no Jelgavas cietuma tika pārvests uz Grīvas cietumu Daugavpilī. 1999.gada 21.februārī iesniedzējs tika ievietots Grīvas cietuma soda izolatorā, lai izciestu Jelgavas cietumā uzliktā disciplinārsoda atlikušo daļu.

13. Pēc atbrīvošanas no soda izolatora iesniedzējs iesniedza cietuma administrācijai Ieslodzījuma vietu prokuratūrai adresētu sūdzību. Saskaņā ar iesniedzēja teikto, cietuma administrācija atteicās pieņemt viņa sūdzību nosūtīšanai. Nenoteiktā datumā iesniedzējs pieteica bada streiku, lai protestētu pret šo atteikumu. Rezultātā, 1999.gada 10.martā viņš atkārtoti tika disciplināri sodīts, ievietojot soda izolatorā uz 15 diennaktīm.

14. 1999.gada 15.martā iesniedzēja sūdzība tika nosūtīta Ieslodzījuma vietu prokuratūrai. 1999.gada 30.martā šīs prokuratūras prokurors noraidīja iesniedzēja sūdzību kā nepamatotu. Iesniedzējs šo lēmumu pārsūdzēja augstāk stāvošam prokuroram. Tomēr šo sūdzību izskatīja tas pats prokurors, kurš bija izskatījis iesniedzēja sākotnējo sūdzību. 1999.gada 19.aprīlī iesniedzēja sūdzība tika noraidīta, norādot, ka iesniedzēja sūdzība jau vienreiz ir tikusi izskatīta pēc būtības un noraidīta 1999.gada 30.marta vēstulē minēto iemeslu dēļ. Saskaņā ar iesniedzēja teikto, arī viņa turpmāk Tieslietu ministrijai adresēto sūdzību izskatīja tas pats prokurors, informējot iesniedzēju, ka sūdzībā norādītie apstākļi vienreiz jau ir tikuši izvērtēti.

15. 2000.gada 26.jūnijā Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka vietnieks sniedza atbildi uz iesniedzēja sūdzību par ieslodzījuma apstākļiem Grīvas cietumā. Atbildē bija norādīts, ka laika posmā no 2000.gada 22. līdz 24.martam cietumā tika veikta kompleksā pārbaude, kuras rezultātā netika konstatēti iesniedzēja sūdzībā minētie Konvencijas un iekšējo kārtības noteikumu pārkāpumi.

16. 2000.gada 2.jūnijā iesniedzējs nodeva cietuma administrācijai vēstuli dokumentu kopijas nosūtīšanai uz Tiesu. Tiesā minētā vēstule netika saņemta. Tomēr savā 2000.gada 11.septembra vēstulē Specializētās vairāku nozaru prokuratūras prokurors, cita starpā, informēja iesniedzēju, ka viņa vēstule tika nosūtīta uz Strasbūru tajā pašā dienā, kad tika nodota cietuma administrācijai.

17. 2000.gada 3.septembrī iesniedzējs it kā esot vērsies prokuratūrā, sūdzoties par sliktu izturēšanos pret viņu Grīvas cietumā, ieslodzījuma apstākļiem un viņam piemēroto disciplinārsodu nelikumību. Par šīm sūdzībām iesniedzējs lūdza ierosināt krimināllietu. Pēc iesniedzēja teiktā, atbildi uz šo sūdzību viņš nesaņēma.

18. 2000.gada 5.septembrī iesniedzējs pieteica bada streiku, lai protestētu pret viņam nelikumīgi uzliktajiem disciplinārsodiem, viņa tiesību pārkāpumiem un viņa 1998.gada 8.oktobra iesnieguma nenosūtīšanu uz Strasbūru. Rezultātā, iesniedzējam tika piespriests disciplinārsods uz 15 diennaktīm vieninieku kamerā. Saskaņā ar iesniedzēja teikto, šim mērķim cietuma darbinieks C. sagatavoja speciālu kameru, nolūkā padarīt disciplinārsoda izciešanu vēl smagāku. Iesniedzējs apgalvo, ka speciāli tika ieslēgts kameras sienā iebūvētais ventilators, kā rezultātā kamerā no ārpuses ieplūda auksts gaiss. Kameras logs visu laiku bija atvērts. Rezultātā, gaisa temperatūra kamerā bija ap 0° C. Pirms ievietošanas soda izolatorā iesniedzējam lika nomainīt silto apģērbu uz plānāku, kas nesniedza pietiekamu siltumu. Kamera bija aprīkota vienīgi ar metāla gultu, kurai trūka matrača un gultas veļas.

19. Atrodoties vieninieku kamerā, iesniedzējs tika vairākkārt pakļauts pilnīgām ķermeņa kratīšanām. Pēc iesniedzēja teiktā, šo kratīšanu laikā viņam bija jāiziet cietuma gaitenī un jāizģērbjas kailam. Kā apgalvo iesniedzējs, vienīgais šo kratīšanu mērķis bija viņu pazemot.

20. 2000.gada 19.septembrī, disciplinārsoda izciešanas septītajā dienā, iesniedzējs tika pārvests uz cietuma medicīnas daļu. 21.septembrī viņš pārtrauca bada streiku veselības stāvokļa dēļ. 2000.gada 22.septembrī iesniedzējs tika disciplināri sodīts, ievietojot soda izolatorā uz 15 diennaktīm par "bada streika noteikumu neievērošanu".

21. Pēc atbrīvošanas no soda izolatora, iesniedzējs it kā esot lūdzis divus cietuma darbiniekus nosūtīt viņa sūdzības par pret viņu vērsto slikto izturēšanos un spīdzināšanu. Tā kā uz šīm sūdzībām iesniedzējs atbildi nesaņēma, viņš pieņem, ka tās tā arī nekad netika nosūtītas norādītajam adresātam.

22. 2000.gada 11.decembrī iesniedzējs lūdza cietuma administrācijas pārstāvi nosūtīt viņa sūdzību par pret viņu vērsto slikto izturēšanos. 2001.gada 22.janvārī Specializētās vairāku nozaru prokuratūras prokurors sniedza atbildi uz iesniedzēja sūdzību, cita starpā norādot, ka iesniedzēja sūdzībā minētais, "ka cietuma administrācijas pārstāvji [viņu] kaut kādā veidā spīdzinot ne ar ko neapstiprinās" un prokurora ieskatā iesniedzēja sūdzības bija tikai "nepamatoti apgalvojumi". Prokurors tālāk norādīja iesniedzējam, ka "ja Jums labpatīk bojāt savu veselību ar ilgstošu badošanos, tad pie tā neviens cits, kā jūs pats, nav vainojams". Visbeidzot prokurora atbildē tika norādīts, ka viņa atbildi var pārsūdzēt tās pašās prokuratūras iestādes augstāk stāvošam prokuroram.

23. 2001.gada 5.janvārī iesniedzējs no Daugavpils cietuma tika pārvests uz Grīvas cietumu.

24. 2001.gada 31.janvārī viņš iesniedza sūdzību Ieslodzījuma vietu pārvaldei. 2001.gada 5.martā Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka vietnieks sniedza atbildi uz iesniedzēja sūdzību. Atbildē iesniedzēja sūdzības tika apkopotas kā:

"par soda izciešanas periodā Jelgavas un Grīvas cietumos [viņam] izveidojušajiem nopietniem konfliktiem ar šo cietumu administrācijām, ... Grīvas cietuma priekšnieka un darbinieku netaisnīgo un aizspriedumaino attieksmi pret [iesniedzēju], par nepārtrauktu spiedienu [uz viņu] un par Grīvas cietuma administrācijas korumpētību, un esošajiem finanšu pārkāpumiem"

kā arī citiem jautājumiem. Ieslodzījuma vietu pārvaldes atbildē, cita starpā, tika norādīts, ka 2001.gada 24.janvārī Grīvas cietumā tika veikta pārbaude, kuras rezultātā netika konstatēts, ka cietuma administrācija būtu pārkāpusi cietuma noteikumus.

25. Iesniedzējs apgalvo, ka 2001.gada janvārī un februārī viņš vērsās Ģenerālprokuratūrā un pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja, cita starpā, sūdzoties par Grīvas cietuma darbinieku slikto izturēšanos pret viņu. Rezultātā, iesniedzēja sūdzības tika nosūtītas Specializētajai vairāku nozaru prokuratūrai. 2001.gada 14.martā Specializētās vairāku nozaru prokuratūras prokurors noraidīja iesniedzēja Ģenerālprokuratūrai un Augstākās tiesas priekšsēdētājam adresētās sūdzības kā nepamatotas.

26. Saskaņā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes darba plānu, 2001.gada 18. un 19.aprīlī Grīvas cietumā tika veikta pārbaude, kuras rezultātā tika konstatēti atsevišķi trūkumi. It īpaši tika norādīts, ka pastāvēja problēmas ar aktīvās tuberkulozes slimnieku izvietošanu kamerās, nepilngadīgo notiesāto sodu izpildi un soda izciešanas režīma pārskatīšanas procedūras atbilstību. Citas problēmas netika konstatētas.

F. Attiecībā uz iesniedzēja ieslodzījumu Daugavpils cietumā

27. 2001.gada janvārī, pēc pārvešanas uz Daugavpils cietumu, cietuma administrācija atsavināja iesniedzējam piederošo mazgāšanas pulveri, šampūnu, avīzes, apavu tīrāmo, matu ķemmi un atsevišķus rakstāmpiederumus.

28. 2001.gada aprīlī iesniedzējs nodeva cietuma administrācijai Tiesai adresētu vēstuli. Vēstule un tai pievienotie dokumenti bija ievietoti paštaisītā aploksnē, jo iesniedzējam trūka pietiekamu finanšu līdzekļu, lai nopirktu standarta aploksni. Tomēr 2001.gada 27.aprīlī vēstule tika atgriezta iesniedzējam atpakaļ, jo Latvijas Pasts bija atteicies nosūtīt nestandarta aploksni.

29. 2002.gada 3.martā iesniedzējs tika pārvests uz Valmieras cietumu, no kura tika atbrīvots pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas 2002.gada 3.maijā.

G. Attiecībā uz soda izciešanas režīma pakāpes maiņu

30. 2000.gada 19.septembrī Grīvas cietuma administratīvā komisija nolēma pārcelt iesniedzēju no "augstākās" jeb visvieglākās soda izciešanas režīma pakāpes uz "vidējo" jeb stingrāku soda izciešanas režīma pakāpi sakarā ar iesniedzēja pastāvīgi pieļautajiem cietuma iekšējo noteikumu pārkāpumiem. Administratīvās komisijas sēde notika bez iesniedzēja un viņa aizstāvja klātbūtnes. Valdība norādīja, ka tūlīt pēc sēdes administratīvās komisijas locekļi kopā ar prokuroru apmeklēja iesniedzēju soda izolatorā, kur viņš tajā laikā atradās. Iesniedzējs atteicās runāt ar viņiem, kā arī parakstīt administratīvās komisijas lēmumu. Saskaņā ar iesniedzēja teikto, viņš nebija spējīgs sarunāties ar komisijas locekļiem, jo tajā laikā "gulēja uz grīdas ar asiņojošu seju". Valdība norādīja, ka iesniedzējam tika izskaidrotas tiesības šo lēmumu pārsūdzēt. Iesniedzējs savukārt apgalvo, ka nevarēja lēmumu pārsūdzēt, jo ar Grīvas cietuma priekšnieka rīkojumu rakstāmpiederumu lietošana soda izolatorā bija aizliegta. 2001.gada 11.janvāra ziņojumā Specializētās vairāku nozaru prokuratūras prokurors bija norādījis, ka iesniedzējs administratīvās komisijas lēmumu bija pārsūdzējis. Attiecīgos dokumentus Tiesā nav iesniegusi neviena no pusēm.

31. 2000.gada 12.decembrī administratīvā komisija nolēma pārcelt iesniedzēju no "vidējās" soda izciešanas režīma pakāpes uz "zemāko" jeb visstingrāko soda izciešanas režīma pakāpi, ņemot vērā, ka iesniedzējs turpināja pastāvīgi pārkāpt cietuma iekšējos noteikumus. Iesniedzējs apgalvo, ka cietuma priekšnieks bija atteicies nodrošināt viņam juridisko pārstāvību. Komisijas sēde notika iesniedzējam klātesot.

32. 2001.gada 8.februārī Daugavpils tiesa izskatīja un ar galīgo lēmumu noraidīja iesniedzēja sūdzību par 2000.gada 12.decembra administratīvās komisijas lēmumu. Tiesas sēde notika iesniedzējam klātesot. Saskaņā ar iesniedzēja teikto, savā apelācijas sūdzībā viņš bija norādījis arī uz pret viņu vērsto slikto izturēšanos, taču tiesa šo sūdzību atstāja bez ievērības. Tiesas lēmumā bija norādīti iesniedzēja apgalvojumi, ka viņa izdarītie disciplinārpārkāpumi bijuši nenozīmīgi. Tam par atbildi tiesa īsumā norādīja, ka iesniedzējs bija sistemātiski pārkāpis cietuma iekšējos noteikumus un tāpēc administratīvās komisijas lēmums bija pamatots.

II.  UZ LIETU ATTIECINĀMĀS TIESĪBU NORMAS

A. NACIONĀLĀS TIESĪBU NORMAS

33. Satversmes 95.pants aizliedz spīdzināšanu, kā arī cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cieņu pazemojošu apiešanos vai sodu.

34. Prokuratūras likuma attiecīgās daļas paredz sekojošo:

6. pants. Prokurora neatkarība

"(1) Prokurors savā darbībā ir neatkarīgs no citu valsts varu un pārvaldi realizējošo institūciju vai amatpersonu ietekmes un pakļaujas tikai likumam.

(2) Saeimai, Ministru kabinetam, valsts un pašvaldību institūcijām, valsts un pašvaldību ierēdņiem, visu veidu uzņēmumiem un organizācijām, kā arī personām ir aizliegts iejaukties prokuratūras darba lietu izmeklēšanas vai citu prokuratūras funkciju izpildes laikā.

(3) Prokurora rīcība pārsūdzama šajā likumā un procesuālajos likumos noteiktajos gadījumos un kārtībā. Sūdzības jautājumos, kas ir tikai prokuratūras kompetencē, iesniedzamas vienu pakāpi augstākas prokuratūras iestādes virsprokuroram, bet par Ģenerālprokuratūras prokurora rīcību — ģenerālprokuroram. Šo amatpersonu pieņemtie lēmumi ir galīgi.

(4) Amatā augstāks prokurors ir tiesīgs pieņemt savā lietvedībā jebkuru lietu, bet nav tiesīgs uzdot prokuroram veikt darbības pret viņa pārliecību.(…)

(7) Par mēģinājumiem pretlikumīgi ietekmēt prokuroru vai iejaukties prokuratūras darbībā persona saucama pie likumā noteiktās atbildības."

9. pants. Prokurora prasību obligātums

"(1) Prokurora likumīgās prasības ir obligātas visām personām Latvijas Republikas teritorijā.(2) Par prokurora likumīgo prasību neizpildi personas sauc pie likumā noteiktās atbildības."

15.pants. Uzraudzība pār brīvības atņemšanas sodu izpildi

"(1) Prokurors likumā noteiktajā kārtībā uzrauga tiesas piespriesto brīvības atņemšanas sodu izpildi un vietas, kur tiek turētas apcietinātās, aizturētās un apsardzībā turamās personas, un piedalās tiesas sēdēs, kas saistītas ar noteiktā soda termiņa vai apstākļu maiņu.(...)

(3) Prokurora protests attiecībā uz brīvības atņemšanas vietā esošai personai nelikumīgi uzlikto sodu aptur tā tālāko izpildi līdz protesta izskatīšanai."

16.pants. Personu un valsts tiesību un likumīgo interešu aizsardzība

"(1) Prokurors, saņēmis informāciju par likuma pārkāpumu, likumā noteiktajā kārtībā izdara pārbaudi, ja:

1) informācijā ir ziņas par noziegumu;

2) ir pārkāptas ... ieslodzīto ... tiesības un likumīgās intereses.

(2) Prokuroram ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus personu un valsts tiesību un likumīgo interešu aizsardzībai, ja:

1) ģenerālprokurors vai virsprokurori atzīst šādas pārbaudes nepieciešamību;(...)

3) tas noteikts citos likumos.

(3) Prokurors izdara pārbaudi arī tad, ja ir saņemts iesniegums no personas par tās tiesību vai likumīgo interešu pārkāpumu, turklāt šis iesniegums jau ir izskatīts kompetentā valsts institūcijā un ir saņemts tās atteikums novērst iesniegumā minēto likuma pārkāpumu vai likumā noteiktajā termiņā vispār nav sniegta atbilde. (...)"

17.pants. Prokurora pilnvaras, veicot iesnieguma pārbaudi

"(1) Prokuroram, likumā noteiktajā kārtībā veicot iesnieguma pārbaudi, ir tiesības:

1) pieprasīt un saņemt no valsts pārvaldes institūcijām, ... normatīvos aktus, dokumentus un citu informāciju, kā arī netraucēti ieiet šo institūciju telpās;

2) uzdot uzņēmumu, iestāžu un organizāciju vadītājiem un citām amatpersonām veikt pārbaudes, revīzijas un ekspertīzes un iesniegt atzinumus, kā arī sniegt speciālistu palīdzību prokurora veiktajās pārbaudēs;

3) uzaicināt personu un saņemt no tās paskaidrojumu par likuma pārkāpumu (...)

(2) Prokuroram, konstatējot likuma pārkāpumu, atbilstoši tā raksturam ir pienākums:(...)

3) iesniegt prasības pieteikumu tiesā;

4) ierosināt krimināllietu;

5) ierosināt izskatīt jautājumu par saukšanu pie administratīvās vai disciplinārās atbildības."

20.pants. Prokurora iesniegums

"...(3) Ja iesniegumā izteiktās prasības netiek izpildītas vai uz to netiek sniegta atbilde, prokurors ir tiesīgs griezties tiesā vai citā kompetentā institūcijā ar pieteikumu par personas saukšanu pie likumā noteiktās atbildības."

35. Latvijas Krimināllikuma 130.pants paredz sekojošo:

130.pants. Tīši viegli miesas bojājumi

"(1) Par tāda miesas bojājuma tīšu nodarīšanu, kas nav izraisījis veselības traucējumu vai vispārējo darbspēju zaudēšanu (viegls miesas bojājums), kā arī par tīšu sišanu, ja tā nav izraisījusi minētās sekas, -soda ar arestu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz desmit minimālajām mēnešalgām.

(2) Par viegla miesas bojājuma tīšu nodarīšanu, kas izraisījis īslaicīgu veselības traucējumu vai vispārējo darbspēju nenozīmīgu paliekošu zaudēšanu, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz divdesmit minimālajām mēnešalgām.

(3) Par sistemātisku sišanu, kam ir spīdzināšanas raksturs, vai citāda veida spīdzināšanu, ja šīm darbībām nav bijušas šā likuma 125. vai 126.pantā paredzētās sekas, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām."

36. Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 111.panta otro daļu, kas bija spēkā attiecīgajā laika periodā, augstāk minētais nodarījums piederēja privātās apsūdzības lietu kategorijai, kuras prasītājam bija jāiesniedz tieši tiesā. Šādu nodarījumu kriminālatbildības noilgums bija seši mēneši (Krimināllikuma 56.panta pirmā daļa). 111.panta ceturtā daļa noteica, ka privātās apsūdzības lietās netiek veikta pirmstiesas izmeklēšana, ja vien tiesa, tiesnesis vai prokurors nenolēma to veikt, "valsts vai sabiedrības vai citu personu interešu aizstāvībai".

37. Sodu izpildes kodeksa 71.pants attiecīgajā laika periodā noteica, ka notiesātie varēja pārsūdzēt disciplinārsodus augstāk stāvošām amatpersonām.

38. Ieslodzījuma vietu pārvaldes nolikums, kas bija spēkā attiecīgajā laika posmā, noteica, ka Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam bija pienākums pieņemt un atbildēt uz sūdzībām, jautājumiem un priekšlikumiem, un ka viņam bija tiesības atcelt jebkura Ieslodzījuma vietu pārvaldes vai cietuma darbinieka prettiesiskos rīkojumus vai lēmumus.

39. Tajā laikā Civilprocesa kodekss noteica, ka civiltiesas, cita starpā, bija kompetentas izskatīt lietas par valsts vai pašvaldību darbinieku pieņemtajiem lēmumiem vai rīcību, indivīdu tiesību pārkāpumu gadījumos (228.pants). Kodeksa 24.A nodaļa noteica kārtību, kādā šāda rakstura lietas bija izskatāmas, no kuras izriet, ka civiltiesas varēja izskatīt strīdus, attiecībā uz kuriem likums nenoteica citu izskatīšanas kārtību.

B. ATTIECĪGIE EIROPAS PADOMES DOKUMENTI

40. Uz lietu ir attiecināmas sekojošās Eiropas Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās vai sodu novēršanai ("CPT") ziņojumu sadaļas:

Vizīte Latvijā laika posmā no 2002.gada 24.septembra līdz 4.oktobrim

"140. Viens no efektīvākajiem sliktas izturēšanās apkarošanas līdzekļiem ir rūpīga par cietuma darbinieku slikto izturēšanos saņemto sūdzību pārbaude un samērīgu sodu piemērošana. Ir jānodrošina, lai ieslodzītie varētu bez šķēršļiem nosūtīt sūdzību gan cietuma sistēmas iekšienē, gan ārpus tās, tostarp, lai ar attiecīgo iestādi varētu sazināties konfidenciāli.

Visos apmeklētajos cietumos ieslodzītie varēja iesniegt sūdzību savam cietuma priekšniekam. Turklāt sūdzības varēja iesniegt apgabalprokuroram un Valsts cilvēktiesību birojam.

Tomēr CPT ir nobažījusies par veidu, kādā notika ieslodzīto sūdzību izskatīšana praksē. Daudzi apmeklētajās iestādēs iztaujātie ieslodzītie norādīja, ka viņi neuzticas pašreizējai sūdzību iesniegšanas sistēmai, jo viņiem bija jāiesniedz sava sūdzība, pat ja tā tika adresēta tiesu iestādēm, cietuma darbiniekam neaizzīmogotā aploksnē. Nav pārsteigums, ka apmeklētajās iestādēs bija reģistrētas tikai dažas sūdzības. Ir jāatrod veids, kas nodrošinātu sūdzību nosūtīšanu vietējam prokuroram un Valsts cilvēktiesību birojam patiesi konfidenciālā veidā."

Vizīte Latvijā laika posmā no 2004.gada 5. līdz 12.maijam

"77. Līdzīgi kā 2002.gadā, uz āru nosūtīto sūdzību konfidencialitāte ne vienmēr tika garantēta (piemēram, cietumniekiem bija pienākums nodot savas sūdzības cietuma administrācijai neaizlīmētā aploksnē vai sniegt mutiskus paskaidrojumus Drošības dienesta darbiniekiem par sūdzību iesniegšanas iemesliem). CPT atkārto tās rekomendāciju, ka ir nepieciešams veikt pasākumus, lai nodrošinātu cietumniekiem iespēju iesniegt sūdzības vietējam prokuroram un Valsts cilvēktiesību birojam patiesi konfidenciālā veidā."

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. VALDĪBAS SĀKOTNĒJAIS IEBILDUMS

41. Valdība apgalvoja, ka iesniedzējs nevar tikt uzskatīts par cietušo Konvencijas 34.panta izpratnē. Šajā sakarā Valdība atsaucās uz Grīvas cietuma medicīnas daļas priekšnieka izsniegtu izziņu, saskaņā ar kuru iesniedzējam bija uzstādīta diagnoze "paranoīda personība ar kverulantu tendenci". Pamatojoties uz šo informāciju Valdība apgalvoja, ka iesniedzēja iesniegums Tiesā bija "viena no viņa neskaitāmajām sūdzībām, kurā bija norādīta izdomāta informācija un fakti, jo iesniedzējam bija tendence sevi nostādīt upura lomā". Nobeigumā Valdība lūdza Tiesu noraidīt iesniedzēja iesniegumu kā neatbilstošu Konvencijai ratione personae saskaņā ar 35.panta 3.punktu.

42. Iesniedzējs apgalvoja, ka dokuments, kurā bija norādīta viņa diagnoze, bija viltots un ka viņš neslimoja ar nevienu garīgo slimību.

43. Tiesa neuzskata par nepieciešamu izvērtēt Valdības iesniegtās informācijas par iesniedzēja garīgo veselību patiesumu. Ir pietiekami atzīmēt, ka jautājums par iesniedzēja sūdzību pamatotību un patiesumu ir saistīts ar viņa sūdzības būtību. Pats fakts par sevi, ka potenciālais iesniedzējs varētu būt saslimis ar garīgu slimību, neierobežo viņu no vēršanās Tiesā. Sekojoši Tiesa noraida Valdības sākotnējo iebildumu.

II. KONVENCIJAS 3.PANTA IESPĒJAMAIS PĀRKĀPUMS

44. Iesniedzējs sūdzējās, ka ņemot vērā apstākļus Grīvas cietuma soda izolatorā, izciešot viņam 2000.gada 5.septembrī piemēroto disciplinārsodu, viņš bija pakļauts necilvēcīgai attieksmei un spīdzināšanai. Iesniedzējs tālāk apgalvoja, ka šajā sakarā netika veikta efektīva izmeklēšana. Viņš atsaucās uz Konvencijas 3.pantu, kurš nosaka sekojošo:

"Nevienu nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt."

45. Attiecībā uz slikto izturēšanos pret iesniedzēju Grīvas cietuma soda izolatorā, Valdība norādīja, ka iesniedzēja sūdzība ir noraidāma kā nepieņemama izskatīšanai nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanas dēļ Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē. Šajā sakarā Valdība atsaucās uz trīs dažādiem iesniedzēja rīcībā esošiem tiesību aizsardzības līdzekļiem - privātā apsūdzība kriminālprocesa ietvaros, sūdzība par administratīvo aktu un sūdzība augstāk stāvošam prokuroram.

46. Tiesa atkārto, ka gadījumos, kad iesniedzējam ir pieejami vairāki tiesību aizsardzības līdzekļi, viņam ir tiesības izvēlēties to tiesību aizsardzības līdzekli, kurš spēj risināt viņa sūdzību pēc būtības. Citiem vārdiem sakot, ja tiek izmantots viens tiesību aizsardzības līdzeklis, nav nepieciešams izmantot vēl vienu tiesību aizsardzības līdzekli, kuram faktiski ir tieši tāds pats mērķis (skatīt lietu Moreira Barbosa pret Portugāli, iesniegums nr.65681/01, ECHR 2004-V, un Jeličić pret Bosniju un Hercegovinu, iesniegums nr.41183/02, 2005.gada 15.novembra lēmums). Tomēr skaidrības nolūkos Tiesa izvērtēs visus Valdības izvirzītos pieņemamības argumentus, ņemot vērā tās prakses rezultātā iedibinātos kritērijus.

47. Iesākumā Tiesa atzīmē, ka Konvencijas 35.pantā ietvertā nosacījuma par nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanu mērķis ir dot dalībvalstīm iespēju aizkavēt vai novērst pārkāpumus, kuru izdarīšanā tās tiek vainotas, pirms šīs sūdzības tiek iesniegtas ar Konvenciju izveidotajām institūcijām (skatīt Lielās palātas spriedumu lietā Selmouni pret Franciju, iesniegums nr.25803/94, 74.rindkopa, ECHR 1999-V). Ņemot vērā Konvencijas izveidotās aizsardzības sistēmas subsidiāro raksturu, Konvencijas 35.panta 1.punkts uzliek iesniedzējiem pienākumu izmantot tiesību aizsardzības līdzekļus saistībā ar apgalvotajiem pārkāpumiem, kas vienlaikus ir pieejami un pietiekami, lai nacionālās tiesību sistēmas ietvaros panāktu atlīdzinājumu par apgalvotajiem pārkāpumiem. Tiesību aizsardzības līdzekļu pastāvēšanai ir jābūt pietiekami skaidrai gan teorijā, gan praksē; pretējā gadījumā tiem trūks nepieciešamā pieejamība un efektivitāte. No 35.panta 1.punkta neizriet pienākums izsmelt nepiemērotus vai neefektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus (skatīt 1996.gada 18.decembra sprieduma lietā Aksoy pret Turciju, 51.–52.rindkopu, 1996-IV un augstāk citētā Selmouni sprieduma 75.rindkopu).

48. Tiesa tālāk atkārto, ka runājot par tiesību aizsardzības līdzekļiem, pierādīšanas nasta tiek dalīta. Valdībai, apgalvojot tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanu, ir pienākums pierādīt Tiesai, ka tiesību aizsardzības līdzeklis bija efektīvs un attiecīgajā laika posmā izmantojams gan teorijā, gan praksē, proti, bija pieejams, spējīgs sniegt iesniedzēja sūdzību atlīdzinājumu un zināmas izredzes uz panākumiem (skatīt 2008.gada 23.oktobra sprieduma lietā Soldatenko pret Ukrainu, iesniegums nr.2440/07, 48.rindkopu). Tomēr tiklīdz kā Valdība to ir pierādījusi, iesniedzējam ir jāpierāda, ka Valdības izvirzītais tiesību aizsardzības līdzeklis ir ticis izsmelts vai kaut kādu apsvērumu dēļ ir nepiemērots vai neefektīvs konkrētās lietas apstākļu kontekstā, vai ka būtu pastāvējuši īpaši apstākļi, kas viņu no šī pienākuma atbrīvotu. Šajā sakarā Tiesa atzīmē jau iepriekš neskaitāmos gadījumos secināto, ka zināmu šaubu pastāvēšana par attiecīgā tiesību aizsardzības līdzekļa izredzēm uz panākumiem, kurš savādāk nav acīmredzami veltīgs, nav vērā ņemams arguments, lai atteiktos no šī tiesību aizsardzības līdzekļa izmantošanas (kā piemēru skatīt Lielās palātas sprieduma lietā Sejdovic pret Itāliju, iesniegums nr.56581/00, 45.rindkopu, ECHR 2006-II; Milošević pret Nīderlandi, 2002.gada 19.marta lēmums, iesniegums nr.77631/01; un Pellegriti pret Itāliju, 2005.gada 26.maija lēmums, iesniegums nr.77363/01).

49. No otras puses, Tiesa arī atzīmē, ka viens no iemesliem, kas atbrīvo iesniedzēju no nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanas, ir nacionālo amatpersonu palikšana pilnīgi pasīviem gadījumos, kad tiek izvirzīti vērā ņemami apgalvojumi par valsts amatpersonu radīto kaitējumu, piemēram, kad nav veiktas izmeklēšanas darbības vai piedāvāta palīdzība. Šādos apstākļos var teikt, ka pierādīšanas nasta atkal pāriet uz atbildētāju Valdību, lai demonstrētu darbības, kas ir tikušas veiktas atbildot uz visnotaļ apjomīgajām un nopietnajām sūdzībām (skatīt augstāk citētā Selmouni 76.rindkopu).

50. Visbeidzot Tiesa vēlas uzsvērt, ka 35.panta 1.punkts ir piemērojams ar zināmu fleksibilitāti un bez pārmērīga formālisma. Nosacījums par tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanu nav ne absolūts, ne automātiski piemērojams; nolūkā noteikt, vai tas ir ticis ievērots, būtiski ir ņemt vērā konkrētās lietas apstākļus. It īpaši tas nozīmē, ka Tiesai ir reāli jāņem vērā ne tikai formālu tiesību aizsardzības līdzekļu pastāvēšanu attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmā, bet arī vispārējais ietvars, kādos tie darbojas, kā arī iesniedzēja personīgie apstākļi. Tad Tiesai ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā visus lietas apstākļus, iesniedzējs ir darījis visu iespējamo, ko no viņa vai viņas varēja pamatoti sagaidīt, tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanai (skatīt 1996.gada 16.septembra sprieduma lietā Akdivar un citi pret Turciju 69.rindkopu, Spriedumi un lēmumi 1996-IV un augstāk citētā Aksoy 53. un 54.rindkopu).

A. Privātās apsūdzības celšana saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksu

51. Valdība apgalvoja, ka iesniedzējam bija jāizmanto Kriminālprocesa kodeksa 111.panta otrajā daļā paredzētais tiesību aizsardzības līdzeklis, proti, jāceļ privāta apsūdzība saistībā ar apgalvoto slikto apiešanos Grīvas cietuma soda izolatorā.

52. Iesniedzējs norādīja, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis bija iluzors un praksē nepieejams personai bez specializētas juridiskās izglītības un finanšu līdzekļiem, lai nodrošinātu kompetenta jurista pārstāvību. Savu apgalvojumu pamatošanai iesniedzējs atsaucās uz Tiesas spriedumu lietā Remli pret Franciju (1996.gada 23.aprīļa spriedums, 33.rindkopa, Spriedumi un lēmumi 1996-II), un Wloch pret Poliju (iesniegums nr.27785/95, 89.rindkopa, ECHR 2000-XI).

53. Tiesa ņem vērā, ka saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 111.panta otro daļu privātās apsūdzības lietas varēja ierosināt – ciktāl to ir iespējams attiecināt uz šo lietu – par vieglu miesas bojājumu nodarīšanu (ar vai bez veselībai radītu kaitējumu) vai spīdzināšanu. Valdība precīzāk nenorādīja, par kādām darbībām un pret ko būtu jāierosina privātās apsūdzības lieta. Tiesa atzīmē, ka savā Tiesā iesniegtajā iesniegumā iesniedzējs nesūdzējās par kādu konkrētu miesas bojājumu nodarīšanu. Atsaucoties uz attiecīgo Grīvas cietuma soda izolatorā pavadīto laiku, iesniedzējs minēja, ka "viņš gulēja uz grīdas ar asiņojošu seju" (skatīt 30.rindkopu augstāk), tomēr viņš nepamatoja cēloņsakarības pastāvēšanu starp apgalvojumiem par pret viņu vērsto izturēšanos un apstākļiem kamerā, un "asiņošanu". Tiesa šādu cēloņsakarību nesaskata un attiecīgi secina, ka iesniedzējam netika nodarīti nekādi miesas bojājumi disciplinārsoda izciešanas laikā soda izolatorā pēc 2000.gada 5.septembra. No tā izriet, ka vienīgais pamats privātās apsūdzības lietas ierosināšanai varētu būt Krimināllikuma 130.panta trešā daļa, kura paredz sodu par sistemātisku sišanu vai "citāda veida spīdzināšanu".

54. Šajā sakarā Tiesa nevar neizteikt savu izbrīnu par faktu, ka tik nopietns noziedzīgs nodarījums kā spīdzināšana attiecīgajā laika periodā bija sodāms tikai pamatojoties uz paša cietušā sūdzību. Lai arī kā tas būtu, Tiesas uzdevums ir izvērtēt, vai privāto apsūdzību var uzskatīt par pietiekami pieejamu un efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli situācijās, kāda ir šajā lietā.

55. Valdība šajā sakarā norādīja, ka personai, kas bija cietusi Krimināllikuma 130.panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma rezultātā, bija tiesības vērsties ar iesniegumu tiesā sešu mēnešu laikā no iespējamās nelikumīgās darbības izdarīšanas dienas. Tiesām bija pienākums izskatīt šādu iesniegumu desmit dienu laikā no tā saņemšanas dienas un pieņemt lēmumu par krimināllietas ierosināšanu vai atteikšanos to ierosināt, vai iesnieguma nodošanu pēc piekritības. Lēmuma pieņemšanai tiesnesim bija tiesības pieprasīt nepieciešamos dokumentus un ekspertu atzinumus (Kriminālprocesa kodeksa 109.pants). Tiesas lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu bija pārsūdzams.

56. Valdība apgalvoja, ka ņemot vērā neatkarīgam tiesnesim piešķirtās plašās izmeklēšanas pilnvaras, pieņemot pamatotu lēmumu privātās apsūdzības lietā, nozīmēja, ka privātās apsūdzības process bija piemērots tādu sūdzību, kāda bija iesniedzēja šajā lietā, izskatīšanai un tiesiska risinājuma panākšanai. Saskaņā ar Valdību, fakts, ka privātās apsūdzības process bija aprakstīts Kriminālprocesa kodeksā, kurš bija publicēts un iesniedzējam pieejams, nozīmēja arī, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis bija iesniedzējam pieejams.

57. Tiesa ņem vērā, ka iesniedzējs apšaubīja privātās apsūdzības procesa pieejamību personām tādām kā viņš, bez juridiskās izglītības. Šajā sakarā jāatzīmē, ka privātās apsūdzības sūdzības tiek izskatītas kriminālprocesa ietvaros, kurā nacionālajām amatpersonām ir jānodrošina noziedzīgajā nodarījumā apsūdzētās personas procesuālo tiesību ievērošana. Cita starpā tas nozīmē, ka apsūdzētajai personai ir jābūt informētai par pret to izvirzītajām apsūdzībām. Tiesa ņem vērā privātās apsūdzības procesa īpatnību, ka apsūdzību izvirza noziedzīgā nodarījuma upuris. Kamēr ir taisnība, ka pirmās instances tiesas tiesnesis var pieprasīt dokumentus un eksperta atzinumus, lai pārliecinātos par izvirzīto apsūdzību patiesumu, pašu apsūdzību ir jānoformulē cietušajam; Kriminālprocesa kodekss nepilnvaro attiecīgo tiesnesi, prokuroru vai kādu citu personu grozīt šo apsūdzību, ja vien prokurors izņēmuma kārtā neizlemj iejaukties procesā saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 111.panta ceturto daļu.

58. No augstāk minētā izriet, ka ja iesniedzējs būtu vēlējies ierosināt privātās apsūdzības procesu pret C., viņam būtu jāzina vismaz kaut kādi C. personīgie dati (personas identifikācijas kods, mājas adrese vai līdzīgi), ļaujot tiesai identificēt apsūdzēto personu. Otrkārt, viņam būtu jāspēj precīzi kvalificēt pret viņu vērsto apiešanos kā "cita veida spīdzināšanu", kas minēta Krimināllikuma 130.panta trešajā daļā, un iesniegt tiesā salīdzinoši pilnīgu lietas apstākļu tiesisko analīzi, kuru varētu uzskatīt par atbilstošu un pietiekami skaidru apsūdzību pret C. Līdz ar to Tiesa sliecas piešķirt ticamību iesniedzēja apgalvojumam, ka viņam būtu jāsaskaras ar ievērojamām grūtībām, mēģinot ierosināt krimināllietu cietumā privātās apsūdzības ceļā bez jebkādas juridiskās palīdzības.

59. Visbeidzot Tiesa atzīmē, ka Valdība nav sniegusi nevienu nacionālās prakses piemēru, lai pamatotu šī tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāti (līdzīgu prasību skatīt 2007.gada 18.janvāra sprieduma lietā Estrikh pret Latviju, iesniegums nr.73819/01, 98.rindkopā). Valdības apgalvojumi, citējot attiecīgo likuma normu, paliek ļoti vispārīgi, nesniedzot specifiskus veiksmīgu privātās apsūdzības procesu piemērus. It īpaši, Valdība nav pierādījusi, ka notiesātais, kurš atrodas cietumā, tiešām spēj veiksmīgi ierosināt privātās apsūdzības lietu pret tā paša cietuma administrācijas pārstāvi. No augstāk minētā izriet, ka nevarēja sagaidīt, lai iesniedzējs ierosinātu privātās apsūdzības procesu pret C. (skatīt 1997.gada 26.novembra sprieduma lietā Sakik un citi pret Turciju 53.rindkopu, Spriedumi un lēmumi 1997-VII, un Lielās palātas sprieduma Micallef pret Maltu, iesniegums nr.17056/06, 56.rindkopu, ECHR 2009-...). Ņemot vērā augstāk minēto, Tiesa noraida Valdības argumentu par nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanu attiecībā uz privātās apsūdzības procesa neierosināšanu.

B. Sūdzība par administratīvo aktu

60. Valdība tālāk atgādināja, ka, lai tiesību aizsardzības līdzekli uzskatītu par efektīvu, tam nav noteikti jābūt realizējamam tiesas ceļā. Šajā sakarā Valdība atsaucās uz spriedumu lietā Akdivar un citi (66.rindkopa). Paturot to prātā, Valdība norādīja, ka gan Ieslodzījuma vietu pārvalde, gan Tieslietu ministrijas Ģenerālinspektora birojs bija administratīvas iestādes un to lēmumi attiecībā uz notiesātajām personām ir kvalificējami kā administratīvie akti. Attiecīgi iesniedzējs varēja apstrīdēt Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmumu Tieslietu ministrijas Ģenerālinspektora birojā, kura lēmumu, savukārt, varēja pārsūdzēt vispārējās jurisdikcijas tiesā.

61. Iesniedzējs nekomentēja šo tiesību aizsardzības līdzekli.

62. Tiesa iesākumā atzīmē, ka Valdība nav norādījusi nevienu konkrētu Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmumu, kurš būtu pārsūdzams administratīvajā kārtībā. Taisnība, ka attiecīgajā laika posmā Ieslodzījuma vietu pārvaldes nolikums noteica, ka tās priekšnieks varēja atcelt jebkuru, cita starpā, cietuma darbinieka, pieņemtu prettiesisku rīkojumu vai lēmumu (skatīt 38.rindkopu augstāk). Līdz ar to izriet, ka, ja disciplinārsodi būtu tikuši piemēroti iesniedzējam pretlikumīgi, viņš būtu varējis izmantot šo tiesību aizsardzības līdzekli. Tomēr iesniedzēja sūdzība Tiesā neattiecas uz disciplinārsodu likumību, bet drīzāk uz speciāli radītiem bargākiem soda izolatora apstākļiem. Tiesa nav pārliecināta un Valdība nav iesniegusi pierādījumus par pretējo, ka attiecīgajā laika periodā šāda apstākļu pasliktināšana būtu uzskatāma par administratīvo aktu, kuru varēja apstrīdēt Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam, Ģenerālinspektoram un vēlāk vispārējās jurisdikcijas tiesā saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 24.A nodaļu (skatīt 39.rindkopu augstāk). Šajā sakarā par lex specialis ir uzskatāms Prokuratūras likums, kurš tiks izvērtēts nākošajās rindkopās. Līdz ar to Tiesa noraida Valdības argumentu, ka iesniedzējam bija jāizmanto administratīvā procesa ietvaros pieejamais tiesību aizsardzības līdzeklis.

C. Sūdzība amatā augstākam prokuroram

63. Valdība atzīmēja, ka saskaņā ar Prokuratūras likuma 6. pantu iesniedzējam bija tiesības iesniegt sūdzību amatā augstākam prokuroram, lai apstrīdētu 2001.gada 22.janvāra lēmuma likumīgumu (skatīt 22.rindkopu augstāk). Valdība uzsvēra, ka iesniedzējs nepārsūdzēja prokurora 2001.gada 22.janvāra lēmumu prokuratūras virsprokuroram.

64. Atbildot uz šo Valdības argumentu iesniedzējs uzstāja, ka viņš bija sūdzējies "visu līmeņu prokuratūras iestādēm par likumos un Konvencijā garantēto tiesību pārkāpumiem". Viņš nesniedza nekādu konkrētāku informāciju attiecībā uz šīm sūdzībām. Iesniedzējs tālāk apgalvoja, ka prokurora 2001.gada 22.janvāra lēmuma pārsūdzēšanai amatā augstākam prokuroram nebūtu nekādas jēgas, jo prokurori nebija kompetenti sniegt finansiāla vai līdzvērtīga rakstura atlīdzību, pat ja konstatētu iesniedzēja tiesību pārkāpumu. Viņš tālāk atsaucās uz "labi iedibināto praksi" neizmeklēt sūdzības par vardarbību cietumos un atzīmēja, ka paši prokurori, līdztekus citām valsts amatpersonām, bija atbildīgi par pret viņu vērsto slikto izturēšanos. Visbeidzot iesniedzējs atzīmēja, ka tāds tiesību aizsardzības līdzeklis kā sūdzība amatā augstākam prokuroram bija iluzors un praksē nepieejams personai bez juridiskās izglītības un finanšu līdzekļiem, lai nodrošinātu kompetenta jurista pārstāvību.

65. Neskatoties uz iesniedzēja apgalvojumu, ka viņš bija sūdzējies visu līmeņu prokuratūras iestādēm, Tiesas rīcībā nav nevienas šādas sūdzības kopijas vai citāda veida atreferējums. Pie tam iesniedzējs nav norādījis ne šādu sūdzību datumus, ne kurām prokuratūras iestādēm viņa sūdzības tikušas adresētas. Visbeidzot, neviena no daudzajām iesniedzējam adresētajām prokuroru vēstulēm nesatur norādi, ka iesniedzējs būtu pārsūdzējis 2001.gada 22.janvāra lēmumu vai iesniedzis sūdzību par 2000.gada septembra notikumiem.

66. Pievēršoties jautājumam, vai pārsūdzība amatā augstākam prokuroram ir uzskatāma par gan teorijā, gan praksē praktiski pieejamu tiesību aizsardzības līdzekli, Tiesa atzīmē, ka uz pārsūdzības iespēju tika skaidri norādīts 2001.gada 22.janvāra atbildē, kā arī to paredzēja Prokuratūras likuma 6.panta trešā daļa. Līdz ar to teorijā šis tiesību aizsardzības līdzeklis bija pieejams.

67. Runājot par praktisko pieejamību, Tiesa atzīmē, ka Valdība savos apsvērumos ir vienīgi norādījusi uz nacionālajā likumā paredzēto kārtību. Tomēr tā nav sniegusi nevienu tā praktiskās efektivitātes piemēru. Tomēr šīs lietas apstākļu kontekstā ir grūti vai faktiski pat neiespējami veikt jebkādu turpmāku sūdzības amatā augstākam prokuroram praktiskās pieejamības izvērtējumu, jo iesniedzējs nav informējis Tiesu par savu dažādām prokuratūras iestādēm adresēto sūdzību saturu vai citām detaļām, tai skaitā par sūdzību saistībā ar 2001.gada 22.janvāra lēmumu.

68. Līdz ar to atliek noteikt, vai par pamatu tam, ka iesniedzējs nepārsūdzēja 2001.gada 22.janvāra atbildi, ir fakts, ka viņam pastāvēja zināmas šaubas par šāda tiesību aizsardzības līdzekļa, kurš nav acīmredzami bezjēdzīgs, izredzēm uz panākumiem, kas, kā jau tika norādīts augstāk (skatīt 48.rindkopu), nav uzskatāms par pietiekamu iemeslu, lai attiecīgo tiesību aizsardzības līdzekli neizsmeltu. Tiesa uzskata, ka iesniedzēja atsaukšanās uz "labi iedibināto praksi", neizmeklēt sūdzības par vardarbības gadījumiem cietumos, nav pietiekami pamatots ar reāliem piemēriem no viņa paša vai citu pieredzes. Attiecībā uz iesniedzēja argumentu, ka juridisko zināšanu un finanšu resursu trūkums juridiskās pārstāvības nodrošināšanai atturēja viņu no 2001.gada 22.janvāra lēmuma pārsūdzēšanas, Tiesa atzīmē, ka Prokuratūras likums neprasa sūdzības iesniegšanu kaut kādā noteiktā formā. Tāpat netiek prasīts, lai tā saturētu juridiska rakstura argumentāciju. Būtu pietiekami, ja iesniedzējs vienkārši sniegtu amatā augstākam prokuroram savu versiju par 2000.gada septembra notikumiem un paskaidrotu, kāpēc viņš nepiekrīt 2001.gada 22.janvāra vēstulē minētajam. Pie tam, par šādas sūdzības iesniegšanu nav jāmaksā nekāda nodeva. Līdz ar to Tiesa atzīst, ka kamēr atbilstoša juridiskā argumentācija būtu sniegusi papildus svaru iesniedzēja sūdzībai, viņa nespēja saņemt juridisko palīdzību nav uzskatāms par tādu kavēkli, kas atturētu pat no mēģinājuma iesniegt sūdzību amatā augstākam prokuroram. Visbeidzot, ņemot vērā faktu, ka sūdzība amatā augstākam prokuroram nekad netika iesniegta, iesniedzēja apgalvojums par prokurora nespēju sniegt atlīdzinājumu ir uzskatāms "vienīgi par šaubām". Līdz ar to, tā kā iesniedzējs nav pat mēģinājis iesniegt sūdzību amatā augstākam prokuroram, Tiesa nespēj atbilstoši izvērtēt šī tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāti.

69. No augstāk minētā izriet, ka iesniedzējs nav iesniedzis sūdzību amatā augstākam prokuroram vienīgi dēļ šaubām par tās izredzēm uz panākumiem. Sekojoši Tiesa secina, ka iesniedzējs nav izmantojis visus pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, kā to prasa Konvencijas 35.panta 1.punkts un atzīs viņa sūdzību par apstākļiem Grīvas cietuma soda izolatorā, kas iesniegta saskaņā ar Konvencijas 3. pantu, par nepieņemamu izskatīšanai pēc būtības saskaņā ar Konvencijas 35.panta 4.punktu.

70. Ņemot vērā šo secinājumu, Tiesa neuzskata par nepieciešamu izvērtēt, vai iesniedzēja sūdzību izmeklēšana bija efektīva, jo no pušu iesniegtajiem dokumentiem nav iespējams secināt, vai iesniedzējs bija iesniedzis pamatotu sūdzību par pret viņu vērsto slikto izturēšanos, kas bija par pamatu 2001.gada 22.janvāra prokurora atbildei. Līdz ar to nav iespējams secināt, ka Valdībai saskaņā ar Konvencijas 3.pantu bija procesuāls pienākums izmeklēt iesniedzēja apgalvojumus (skatīt 2009.gada 15.oktobra sprieduma lietā Kuralić pret Horvātiju, iesniegums nr.50700/07, 36.rindkopu).

III. CITI IESPĒJAMIE KONVENCIJAS PĀRKĀPUMI

71. Atsaucoties uz Konvencijas 3. un 13.pantu iesniedzējs sūdzējās par pret viņu vērsto policijas vardarbību 1995.gadā un ka nacionālās amatpersonas bija atteikušās viņa sūdzības izmeklēt. Viņš arī sūdzējās, neminot kādu konkrētu Konvencijas pantu, par pret viņu ierosinātās pirmās krimināllietas netaisnīgumu, kura tika izbeigta ar Augstākās tiesas Senāta 1996.gada 30.maija lēmumu. Tiesa ņem vērā, ka augstāk minētie notikumi attiecas uz laika periodu pirms 1997.gada 27.jūnija, kad Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju. Sekojoši Tiesa secina, ka sūdzība šajā daļā ir nepieņemama izskatīšanai pēc būtības ratione temporis (skatīt Lielās palātas sprieduma lietā Blecić pret Horvātiju, iesniegums nr.59532/00, 81.rindkopu, ECHR 2006-III). Tas pats secinājums ir attiecināms uz iesniedzēja sūdzību par iespējamo Konvencijas 5.panta 1.punkta pārkāpumu saistībā ar viņa apcietinājuma, kurš sekoja Saldus rajona tiesas 1995.gada 26.oktobra lēmumam, prettiesisko raksturu.

72. Atsaucoties uz Konvencijas 3.pantu iesniedzējs sūdzējās par Jelgavas, Grīvas un Daugavpils cietumos it kā patvaļīgi piemēroto disciplinārsodu pazemojošo ietekmi. Tiesa ņem vērā, ka kaut arī šķietami iesniedzējs ir pārsūdzējis atsevišķu sodu tiesisko un faktisko pamatojumu (skatīt, piemēram, 13. un 17.rindkopu augstāk) un 2001.gada 8.februārī Daugavpils tiesa izskatīja viņa sūdzību šajā sakarā (skatīt 32.rindkopu augstāk), izskatās, ka sūdzība par disciplinārsodu pazemojošo ietekmi pirmo reizi ir tikusi izvirzīta viņa Tiesai adresētajā iesniegumā. Tā kā iesniedzējs nav spējis demonstrēt, ka viņš ir vērsies pie nacionālajām amatpersonām ar līdzīga rakstura sūdzību, Tiesa nevar spekulēt par nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu esamību vai neesamību. Sekojoši Tiesa atzīst iesniedzēja sūdzību par disciplinārsodu pazemojošo raksturu par nepieņemamu izskatīšanai pēc būtības nacionālo tiesību aizsardzības neizsmelšanas dēļ.

73. Atsaucoties uz Konvencijas 13.pantu iesniedzējs sūdzējās, ka ģenerālprokurors bija noraidījis viņa lūgumus uzraudzības kārtībā iesniegt prokurora protestu saistībā ar viņa notiesāšanu pirmā kriminālprocesa ietvaros. Tiesa atgādina, ka neviens Konvencijas pants negarantē tiesības atjaunot tiesvedību, kura tikusi izbeigta ar spēkā stājušos galīgo spriedumu (skatīt 2008.gada 8.janvāra sprieduma lietā Mumladze pret Gruziju, iesniegums nr.30097/03, 35.rindkopu un tajā citēto Tiesas praksi). Sekojoši izriet, ka iesniedzēja sūdzība ir atzīstama par neatbilstošu Konvencijai ratione materiae 35.panta 3.punkta izpratnē un noraidāma saskaņā ar 35.panta 4.punktu.

74. Saistībā ar otro pret iesniedzēju ierosināto kriminālprocesu, atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu iesniedzējs sūdzējās, ka tikušas pārkāptas viņa tiesības uz "lietas savlaicīgu izskatīšanu". Vērā ņemamais periods sākās nevis 1995.gada maijā, kad pret viņu tika izvirzīta apsūdzība, bet gan 1997.gada 27.jūnijā ar Konvencijas spēkā stāšanos attiecībā uz Latviju. Tomēr vērā ir ņemama arī tajā brīdī sasniegtā tiesvedības stadija (skatīt, piemēram, 2002.gada 6.jūnija lēmumu lietā Kikots un Kikota pret Latviju, iesniegums nr.54715/00). Kopējais procesa ilgums pret iesniedzēju ierosinātajā otrajā krimināllietā bija aptuveni trīs gadi un trīs mēneši, no kuriem deviņi mēneši un 20 dienas sekoja pēc 1997.gada 27.jūnija. Ņemot to vērā Tiesa neuzskata, ka šo periodu var uzskatīt par pārmērīgi ilgu Konvencijas 6.panta 1.punkta izpratnē. Sekojoši iesniedzēja sūdzība ir uzskatāma par acīmredzami nepamatotu 35.panta 3.punkta izpratnē un noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35.panta 4.punktu.

75. Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 3.punkta (c) apakšpunktu iesniedzējs sūdzējās par viņa aizstāvja sniegto pakalpojumu kvalitāti otrā kriminālprocesa ietvaros. Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs nav detalizētāk pamatojis savas neapmierinātības ar aizstāvja darbu iemeslus. Jebkurā gadījumā Tiesa atzīmē, ka savos iesniegumos nacionālajām tiesām iesniedzējs nav norādījis uz iespējamo aizstāvības tiesību pārkāpumu. Sekojoši Tiesa noraida šo iesniedzēja sūdzību saskaņā ar Konvencijas 35.panta 4.punktu nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanas dēļ, kā to prasa 35.panta 1.punkts.

76. Saistībā ar otro kriminālprocesu iesniedzējs arī atsaucās uz 7.protokola 2.pantu, sūdzoties, ka Augstākās tiesas Senāta atteikuma pieņemt izskatīšanai viņa kasācijas sūdzību rezultātā tika pārkāptas tiesības pārsūdzēt notiesājošu spriedumu. Tiesa atzīmē, ka iesniedzēja krimināllietu izskatīja divu instanču tiesas un viņa kasācijas sūdzība trešajai tiesu instancei tika noraidīta, jo iesniedzējs mēģināja panākt faktu un pierādījumu atkārtotu izvērtēšanu, nevis atbilstību procesuālajām normām. Ņemot vērā spriedumā Krombach pret Franciju (iesniegums nr.29731/96, 96.rindkopa, ECHR 2001-II) izklāstītos principus, Tiesa uzskata šo sūdzību par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē un attiecīgi to noraida kā nepieņemamu saskaņā ar Konvencijas 35.panta 4.punktu.

77. Atsaucoties uz Konvencijas 6.pantu iesniedzējs sūdzējās par Grīvas cietuma administratīvās komisijas un Daugavpils tiesas lēmumu, saskaņā ar kuriem divas reizes viņš tika pārcelts uz stingrāku soda izciešanas režīma pakāpi, patvaļīgo raksturu. No lietas materiāliem neizriet, ka lēmumu pieņemšanas process kaut kādā veidā ir bijis patvaļīgs. Tā vietā Tiesa uzskata, ka iesniedzējs ir neapmierināts ar šī procesa iznākumu. Šajā sakarā Tiesa atzīmē, ka tās uzdevums nav pārbaudīt nacionālo tiesu amatpersonu iespējamo kļūdīšanos lietas faktos un likumā, un, kā likums, to rīcībā esošo pierādījumu izvērtēšana un nacionālo likumu piemērošana ir nacionālo tiesu ziņā. Tiesas uzdevums ir pārliecināties, vai kopumā ņemot process ir bijis taisnīgs (cita starpā skatīt 1998.gada 23.aprīļa sprieduma lietā Bernard pret Franciju, iesniegums nr.22885/93, 37.rindkopu, ECHR 1998-II). Tiesa neredz nekādu iemeslu secināt, ka šajā lietā process ir norisinājies netaisnīgi. Līdz ar to iesniedzēja sūdzība ir noraidāma kā acīmredzami nepamatota saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktu.

78. Visbeidzot, atsaucoties uz Konvencijas 14.pantu, iesniedzējs apgalvoja, ka esot ticis diskriminēts uz savas sociālās izcelsmes un materiālā stāvokļa pamata. Tiesa šajā sakarā atkārto, ka Konvencijas 14.pants nav piemērojams neatkarīgi, jo uz to var atsaukties tikai saistībā ar kādu no Konvencijas vai tās protokolu substantīvajos pantos garantētajām tiesībām un brīvībām (skatīt Lielās palātas spriedumu lietā Kafkaris pret Kipru, iesniegums nr.21906/04, 159.rindkopu, ECHR 2008-...). Šajā lietā iesniedzējs nav norādījis uz iespējamo Konvencijas 14.panta pārkāpumu saistībā ar kādu citu substantīvo pantu. No tā izriet, ka šī sūdzība ir acīmredzami nepamatota un nepieņemama izskatīšanai saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktu.

IV. IESPĒJAMAIS KONVENCIJAS 34.PANTA PĀRKĀPUMS

79. Iesniedzējs tālāk apgalvoja, ka ir tikušas ierobežotas viņa tiesības iesniegt sūdzību ar Konvenciju izveidotajās institūcijās. Šajā sakarā iesniedzējs norādīja, ka 1998.gada 8.oktobra un 2000.gada 2.jūnija vēstules netika nosūtītas uz Strasbūru. Viņš atsaucās uz Konvencijas 34.pantu. Atsaucoties uz to pašu pantu, iesniedzējs norādīja, ka viņam trūka līdzekļu aplokšņu un marku iegādei korespondences uz Tiesu nosūtīšanai. Visbeidzot viņš apgalvoja nespēju iegūt atsevišķu dokumentu kopijas sava iesnieguma pamatošanai. Konvencijas 34.pants nosaka sekojošo:

"Ikviena persona, nevalstiskā organizācija vai indivīdu grupa, kas apgalvo, ka kāda no Augstajām Līgumslēdzējām Pusēm ir pārkāpusi viņu Konvencijā vai tās protokolos garantētās tiesības var vērsties ar iesniegumu Tiesā. Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas nekādā veidā nekavēt šo tiesību efektīvu īstenošanu."

80. Valdība šos apgalvojumus apstrīdēja. Vispirms Valdība norādīja, ka iesniedzējs nebija izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Valdība atzīmēja, ka iesniedzējam vajadzēja sūdzēties prokuratūras iestādēm vai Ieslodzījuma vietu pārvaldei. Tiesa šajā sakarā norāda, ka sūdzība par iespējamo Konvencijas 34.panta pārkāpumu ir procesuāla rakstura un līdz ar to tai nav piemērojami Konvencijā paredzētie pieņemamības nosacījumi (skatīt 2008.gada 6.novembra sprieduma lietā Ponushkov pret Krieviju, iesniegums nr.30209/04, 78.rindkopu). Sekojoši Valdības iebildums par nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanu ir nepamatots.

81. Attiecībā uz iesniedzēja sūdzības būtību Valdība norādīja, ka viņa 2000.gada 2.jūnija vēstule tika nosūtīta adresātam. Lai to pamatotu, Valdība atsaucās uz Specializētās vairāku nozaru prokuratūras prokurora 2000.gada 11.septembra vēstuli (skatīt 16.rindkopu augstāk). Valdība tālāk apgalvoja, ka nebija iemesla uzskatīt, ka Grīvas un Daugavpils cietumu administrācijas būtu traucējušas iesniedzēja saraksti ar Tiesu, jo deviņas no šiem cietumiem nosūtītās iesniedzēja vēstules Tiesa saņēma bez jebkādām problēmām un nepamatotas kavēšanās.

82. Iesniedzējs norādīja, ka nav strīda par to, ka viņa 1998.gada 8.oktobra vēstule netika nosūtīta Komisijai, bet gan Ģenerālprokuratūrai. Viņš tālāk apstiprināja savu pārliecību, ka viņa 2000.gada 2.jūnija vēstule ar nolūku netika nosūtīta Tiesai.

83. Tiesa atkārto, ka tā jau iepriekš ir atzinusi, ka ieslodzītā nenodrošināšana ar nepieciešamajiem līdzekļiem, lai īstenotu saraksti ar Tiesu, var tikt uzskatīta par atbildētājas Valsts Konvencijas 34.pantā noteikto pienākumu nepildīšanu (skatīt, piemēram, 2003.gada 3.jūnija sprieduma lietā Cotleţ pret Rumāniju, iesniegums nr. 38565/97, 71.rindkopu). Tomēr šajā lietā Tiesa uzskata, ka iesniedzējs nav pietiekamā veidā pamatojis savus apgalvojumus par līdzekļu trūkumu sarakstes ar Tiesu īstenošanai, kā arī par nacionālo amatpersonu atteikumu nodrošināt viņu ar nepieciešamo dokumentu kopijām savas sūdzības Tiesai pamatošanai. Tomēr Tiesa uzskata, ka nav nepieciešams izdarīt kādu noteiktu secinājumu attiecībā uz šo iesniedzēja sūdzības aspektu, tā kā atbildētāja Valdība jebkurā gadījumā šajā lietā ir pārkāpusi Konvencijas 34.pantu zemāk minēto iemeslu dēļ.

84. Pievēršoties iesniedzēja apgalvojumam, ka viņa vēstules netika nosūtītas Tiesai, Tiesa uzskata, ka Valdība nav sniegusi nekādus vērā ņemamus izskaidrojumus, kāpēc iesniedzēja 1998.gada 8.oktobra vēstule tika nosūtīta Ģenerālprokuratūrai, tā vietā, lai to nosūtītu Tiesai. Tiesa tāpat ņem vērā, ka CPT ir identificējusi milzīgas nepilnības attiecībā uz veidu, kādā Latvijas cietumos, gan attiecīgajā laika periodā, gan arī vēlāk, attiecās pret ieslodzīto nacionālajām amatpersonām adresētajām sūdzībām (skatīt 40.rindkopu augstāk). Valdība nav norādījusi uz nacionālajos likumos vai praksē pastāvošajām garantijām, kas ļautu nonāk pie citāda secinājuma attiecībā uz Tiesai adresētajām sūdzībām. Pastāvot šādiem apstākļiem Tiesa atzīst iesniedzēja apgalvojumus par patiesiem.

85. Tiesai adresētas vēstules nenosūtīšana pati par sevi ir uzskatāma par tiesību vērsties ar iesniegumu Tiesā īstenošanas kavēšanu (skatīt, piemēram, 2006.gada 15.jūnija sprieduma lietā Kornakovs pret Latviju, iesniegums nr. 61005/00, 166.rindkopu vai 2004.gada 7.oktobra sprieduma lietā Poleshchuk pret Krieviju, iesniegums nr. 60776/00, 28.rindkopu). Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa uzskata, ka atbildētāja Valdība šajā lietā nav izpildījusi Konvencijas 34.pantā paredzētos pienākumus. To secinot, Tiesa neuzskata par nepieciešanu noteikt iesniedzēja 2000.gada 2.jūnija vēstules likteni, kura tā arī nekad nenonāca Tiesā.

86. Attiecībā uz faktu, ka Valdība šajā lietā nespēja nodrošināt Tiesu ar no tās prasītajiem dokumentiem (skatīt 4.rindkopu augstāk), Tiesa atkārto tās piemēroto Konvencijas 34.panta interpretāciju saistībā ar Konvencijas 38.panta 1.punkta (a) apakšpunktu redakcijā, kāda bija spēkā pirms Konvencijas 14.protokola spēkā stāšanās (faktiski Konvencijas 38.pants šobrīd satur tieši tādu pašu tekstu), ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt Tiesu ar visu nepieciešamo, lai tā spētu izvērtēt Tiesā iesniegtos iesniegumus (skatīt Lielās palātas sprieduma lietā Tahsin Acar pret Turciju, iesniegums nr.26307/95, 253.-254.rindkopu, ECHR 2004 III). Tiesa uzsver, ka atsevišķos gadījumos uz Strasbūras tiesvedībā esošu lietu attiecināmo dokumentu iznīcināšana ne tikai neļauj izdarīt secinājumus par iesniedzēju apgalvojumu pamatotību, bet arī var tikt uzskatīta par atbildētājas valsts Konvencijas 38.pantā noteikto pienākumu nepildīšanu. Fakts, ka dokumenti tika iznīcināti drīz pēc tam, kad iesniegums tika nosūtīts Valdībai, rada nopietnas bažas. Tomēr, ņemot vērā Konvencijas 34.panta pārkāpuma konstatēšanu šajā lietā, Tiesa neuzskata par nepieciešamu lemt par šo jautājumu tālāk šajā lietā.

87. Noslēgumā Tiesa uzskata, ka, nenosūtot iesniedzēja 1998.gada 8.oktobra vēstuli paredzētajam adresātam, proti, Komisijai, Latvijas amatpersonas ir pārkāpušas Konvencijas 34.pantu.

V. PAR KONVENCIJAS 41. PANTA PIEMĒROŠANU

88. Konvencijas 41. pants paredz, ka:

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu atlīdzību."

A. Zaudējumi

89. Iesniedzējs prasīja 11 000 Latvijas latus (aptuveni 15 652 eiro) kā atlīdzību par negūto darba samaksu laika posmā, kamēr viņš atradās ieslodzījumā, kā arī pēc tā.

90. Valdība norādīja, ka iesniedzēja ieslodzījums bija tiesisks un ka viņš netika detalizētāk pamatojis savu apgalvojumu, ka iespējamie Konvencijas pārkāpumi bija kaut kādā veidā saistīti ar viņa nespēju atrast darbu pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas.

91. Tiesa nesaskata nekādu cēloņsakarību starp konstatēto Konvencijas 34.panta pārkāpumu un prasītajiem zaudējumu; tāpēc tā noraida attiecīgo iesniedzēja prasību.

B. Morālais kaitējums

92. Iesniedzējs apgalvoja, ka viņš ir cietis morālo kaitējumu. Viņš norādīja uz savu tiesību pārkāpumu saistībā ar Latvijas amatpersonu apzinātu un mērķtiecīgu rīcību, kā rezultātā viņš bija izjutis pastāvīgas bailes, depresiju un bezcerību. Iesniedzējs norādīja, ka viņa ciešanas nebija novērtējamas naudā un tāpēc precīzas atlīdzības summas noteikšanu atstāja Tiesas ziņā.

93. Valdība norādīja, ka pakāpuma konstatēšana šajā lietā pati par sevi ir pietiekams morālā kaitējuma atlīdzinājums. Šajā sakarā Valdība atsaucās uz Tiesas secinājumiem lietā Lavents pret Latviju (2002.gada 28.novembra spriedums, iesniegums nr. 58442/00). Kā alternatīvu Valdība norādīja, ka morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēram nevajadzētu pārsniegt 5 000 eiro.

94. Tiesas ieskatā apstākļi, kas noveduši pie Konvencijas 34.panta pārkāpuma konstatēšanas, radīja iesniedzējam zināmu stresu. Līdz ar to, lemjot samērīgi, Tiesa iesniedzējam piešķir morālā kaitējuma kompensāciju 1 000 eiro apmērā.

C. Tiesāšanās izdevumi

95. Iesniedzējs prasīja 20 000 latus (aptuveni 28 490 eiro) kā atlīdzību par tiesāšanās izdevumiem un "vismaz" 100 latus (aptuveni 142 eiro) par pasta izdevumiem, kas radušies sarakstoties ar nacionālajām amatpersonām un Tiesu. Tāpat iesniedzējs prasīja tulkošanas izdevumu atlīdzību 39 latu (aptuveni 56 eiro) apmērā saistībā ar Tiesas vēstules, kurā tika izklāstīti Tiesas kancelejas apkopotie lietas fakti un pusēm uzdotie jautājumi, tulkošanu. Savas prasības pamatošanai iesniedzējs bija iesniedzis pasta izdevumu kvīšu kopijas, no kurām izriet, ka viņš bija iztērējis 5,25 latus par Tiesai nosūtītajām vēstulēm un 1,60 latus par vēstuli "Eiropas Parlamenta petīciju komitejai". Iesniedzējs bija arī iesniedzis kvītis, kas apliecināja tulkošanas izdevumu samaksu 39 latu apmērā.

96. Iesākumā Valdība atzīmēja, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 60.punkta 2.apakšpunktu, iesniedzējam bija pienākums iesniegt detalizētu savu Konvencijas 41.panta kontekstā izvirzīto prasību aprakstu. Valdība tālāk norādīja, ka izmaksām un izdevumiem ir jābūt reāliem un nepieciešamiem, kā arī samērīgiem. Sekojoši Valdība atzīmēja, ka, tā kā tiesvedības laikā Tiesā iesniedzējs pats sevi bija pārstāvējis, viņam realitātē nebija radušies nekādi ar juridisko pārstāvību saistīti izdevumi. Attiecībā uz prasītajiem pasta izdevumiem Valdība norādīja, ka iesniedzēja iesniegtās kvītis apliecināja izdevumus, kas bija radušies sarakstoties ar Tiesu, tikai 4,45 latu apmērā. Visbeidzot Valdība apstrīdēja iesniedzēja apgalvojumu, ka ar tulkošanu saistītie izdevumi bija tiešām nepieciešami, jo tulkotie dokumenti vispirmām kārtām bija adresēti Valdībai un saturēja jautājumus, uz kuriem Valdībai bija jāsniedz atbildes.

97. Saskaņā ar Tiesas praksi, iesniedzējam ir tiesības saņemt izdevumu un izmaksu atlīdzību tikai apmērā, kāds ir ticis pamatots, ka izdevumi un izmaksas ir patiešām radušās un bijušas nepieciešamas, kā arī ir bijušas samērīgas. Ņemot vērā augstāk minētos kritērijus un Tiesas rīcībā esošos dokumentus, Tiesa uzskata, ka šajā lietā ir samērīgi atlīdzināt iesniedzējam pasta un tulkošanas pakalpojumu izdevumus 64 eiro apmērā, kuriem pieskaitāmi jebkādi iespējamie nodokļi.

D. Soda nauda

98. Tiesa uzskata, ka par pamatu soda procentu likmei ir jābūt Eiropas Centrālās bankas rezerves kreditēšanas mehānisma likmei, tai pieskaitot trīs procentus.

AR ŠĀDU PAMATOJUMU TIESA VIENBALSĪGI

1. Nolemj, ka šajā lietā ir noticis Konvencijas 34.panta pārkāpums saistībā ar iesniedzēja 1998.gada 8.oktobra Komisijai adresētās vēstules nenosūtīšanu;

2. Noraida iesniegumu pārējā daļā kā nepieņemamu izskatīšanai;

3. Nolemj:

(a) ka atbildētājai valstij, trīs mēnešu laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punktu, ir jāsamaksā iesniedzējam

(i) 1 000 eiro kā atlīdzību par nodarīto morālo kaitējumu, kas konvertējama Latvijas latos saskaņā ar izmaksas dienā piemērojamo valūtas kursu, kā arī jebkura summa, kas rodas, šai summai pieskaitot attiecīgos nodokļus;

(ii) 64 eiro kā atlīdzību par izmaksām un izdevumiem, kas konvertējama Latvijas latos saskaņā ar izmaksas dienā piemērojamo valūtas kursu, kā arī jebkura summa, kas rodas, šai summai pieskaitot attiecīgos nodokļus;

(b) par laika posmu pēc minētā trīs mēnešu termiņa līdz maksājuma veikšanas dienai augstāk norādītajām summām piemēro vienkāršo procentu likmi, kas vienāda ar attiecīgajā laikā spēkā esošo Eiropas Centrālās bankas rezerves kreditēšanas mehānisma likmi, tai pieskaitot trīs procentus;

4. Noraida iesniedzēja taisnīgas atlīdzības prasību pārējā daļā.

Sastādīts angļu valodā un rakstveidā paziņots 2011.gada 14.jūnijā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 77. punkta 2. un 3.apakšpunktu.

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot, atsauce uz Ārlietu ministriju ir obligāta.

(Iesniegums Nr.71071/01)
Strasbūrā 2011.gada 31.maijā

2011.gada 6.jūlijā spriedumā ir veiktas redakcionāla rakstura izmaiņas
saskaņā ar Tiesas Reglamenta 81.punktu.

Neoficiāls tulkojums

Lietā Čerņikovs pret Latviju,

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) Komitejas sēdē šādā sastāvā:

Ján Šikuta, priekšsēdētājs,
Ineta Ziemele,
Kristina Pardalos, tiesneši,
un Marialena Tsirli, nodaļas sekretāra vietnieks,

Pēc apspriešanās 2011.gada 10.maijā, pasludina spriedumu, kas ticis pieņemts tai pašā dienā:

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr.71071/01) pret Latvijas Republiku, ar kuru 2001.gada 6.jūnijā Latvijas pastāvīgais iedzīvotājs nepilsonis Sergejs Čerņikovs ("iesniedzējs") vērsās Tiesā saskaņā ar Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ("Konvencija") 34. pantu.

2. Latvijas valdību ("Valdība") Tiesā pārstāvēja tās pārstāve I.Reine.

3. 2005.gada 26.janvārī Trešās nodaļas priekšsēdētājs nolēma informēt Valdību par iesniegumu. Šajā pašā datumā tika nolemts vienlaicīgi izskatīt sūdzības pieņemamību izskatīšanai un tās būtību (iepriekšējais 29.panta 3.punkts). Saskaņā ar 14.Protokolu, sūdzība pēc tam tika nosūtīta trīs tiesnešu Komitejai.

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

4.  Iesniedzējs ir dzimis 1970.gadā un dzīvo Rīgā.

A.  Pirmstiesas apcietinājuma norise

5.  1998.gada 30.augustā iesniedzējs tika apcietināts uz aizdomu pamata par vairāku slepkavību un laupīšanas izdarīšanu.

6. 1998.gada 2.septembrī Ogres rajona tiesa piemēroja iesniedzējam pirmstiesas apcietinājumu.

7. 1998.gada 21.oktobrī Ogres rajona tiesa pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz 1998.gada 30.novembrim. Šajā sakarā iesniedzēja iesniegto sūdzību Rīgas apgabaltiesa noraidīja 1998.gada 13.novembrī.

8. Ogres rajona tiesa turpmāk pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu šādos datumos: no 1998.gada 24.novembra līdz 1999.gada 30.janvārim; no 1999.gada 21.janvāra līdz 1999.gada 30.martam; no 1999.gada 22.marta līdz 1999.gada 30.maijam; no 1999.gada 24.maija līdz 1999.gada 30.jūlijam; no 1999.gada 22.jūlija līdz 1999.gada 30.septembrim; no 1999.gada 24.septembra līdz 1999.gada 30.oktobrim; no 1999.gada 26.oktobra līdz 1999.gada 30.decembrim. Visi lēmumi saturēja identisku frāzi, ka tiesa ir ņēmusi vērā noziegumu smagumu, par kuru izdarīšanu iesniedzējs tika turēts aizdomās, risku, ka iesniedzējs varētu izvairīties no izmeklēšanas, kā arī iespēju, ka viņš varētu traucēt izmeklēšanas gaitu. Iesniedzējs augstākminētos lēmumus nepārsūdzēja Rīgas apgabaltiesā.

9. Tajā pašā laikā, 1999.gada 8.oktobrī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa piesprieda iesniedzējam vienu gadu un vienu mēnesi ilgu cietumsodu par šaujamieroču neatļautu iegādi un glabāšanu. Laiks no 1998.gada 30.septembra līdz 1999.gada 8.oktobrim, kuru iesniedzējs pavadīja pirmstiesas apcietinājumā, tika ieskaitīts soda izciešanas termiņā, kuru iesniedzējs izcieta līdz 1999.gada 30.oktobrim.

10. 2000.gada 26.maijā iesniedzējam tika uzrādīta galīgā apsūdzība un 2000.gada 30.maijā Rīgas apgabaltiesas tiesnesis nodeva iesniedzēja krimināllietu tiesai. Lietas izskatīšana tika nozīmēta uz 2002.gada 3.janvāri. Ar šo pašu lēmumu drošības līdzeklis tika atstāts negrozīts, nenorādot nekādus iemeslus un nenosakot termiņus.

B.  Kriminālprocess

11.  2001.gada novembrī iesniedzēja advokāts lūdza Rīgas apgabaltiesu atlikt lietas izskatīšanu. 2002.gada 3.janvārī lietas izskatīšana tika atlikta uz nenoteiktu laiku.

12. 2002.gada 6.martā tiesa informēja iesniedzēju, ka lietas izskatīšana ir nozīmēta uz 2002.gada 25.septembri.

13. 2002.gada 1.oktobrī tiesa, pamatojoties uz līdzapsūdzētā lūgumu, nozīmēja līdzapsūdzētajam tiesu psihiatrisko ekspertīzi un atlika krimināllietas iztiesāšanu.

14. 2002.gada 1.novembrī Augstākās tiesas Senāts, pamatojoties uz zemākas tiesu instances lūgumu un bez iesniedzēja vai viņa advokāta klātbūtnes, pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz 2003.gada 1.maijam. Augstākās tiesas Senāts savu lēmumu pamatoja ar apsūdzību smagumu un nepieciešamību nodrošināt pienācīgu lietas izskatīšanu. Augstākās tiesas Senāta lēmums nebija pārsūdzams.

15. 2002.gada 28.decembrī tiesu medicīnas eksperti lūdza pagarināt termiņu tiesu psihiatriskās ekspertīzes veikšanai par piecpadsmit dienām.

16. 2003.gada 27.janvārī Rīgas apgabaltiesa atkārtoti lūdza Augstākās tiesas Senātu pagarināt iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu. Tā atsaucās uz faktu, ka lieta bija īpaši sarežģīta un tās iztiesāšana bija paredzēta 2003.gada 4.jūnijā. Augstākās tiesas Senāts bez iesniedzēja vai viņa advokāta klātbūtnes, pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz 2003.gada 1.jūlijam.

17. Laikā no 2003.gada 4.jūnija līdz 11.jūnijam lietas izskatīšana vairākkārt tika atlikta liecinieku neierašanās dēļ.

18. 2003.gada 25.jūnijā iesniedzējs tika atzīts par vainīgu divās slepkavībās un viņam tika piespriests sešpadsmit gadu ilgs cietumsods. 2003.gada 2.decembrī Rīgas apgabaltiesa noraidīja iesniedzēja apelācijas sūdzību un 2004.gada 20.augustā Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniedzēja kasācijas sūdzību.

C.  Iesniedzēja uzsāktās civillietas

19.  Pašvaldību vēlēšanu reklāmas kampaņas laikā no 2001.gada 27.februāra līdz 11.martam divi privātie televīzijas kanāli pārraidīja reklāmu, kuru sponsorēja politiskā partija, kurā B., toreizējais ministru prezidents, apgalvoja, ka politiskās partijas izvirzītā kandidāta nopelnu starpā ir arī iesniedzēja veikto darbību atklāšana.

20. 2001.gada 23.maijā iesniedzējs iesniedza civilprasību par goda un cieņas aizskaršanu pret B., politisko partiju un televīzijas kanālu īpašniekiem.

21. 2001.gada 10.augustā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa lēma par lietas nosūtīšanu pēc piekritības Ogres rajona tiesai, kas 2001.gada 30.novembrī, pamatojoties uz atbildētāju lūgumu, atlika lietas izskatīšanu līdz brīdim, kamēr būs stājies spēkā spriedums pret iesniedzēju uzsāktajā krimināllietā.

22. Saskaņā ar valdības pārstāvju sniegto informāciju, nākošā tiesas sēde bija nozīmēta uz 2005.gada 11.maiju, taču tika atlikta pamatojoties uz iesniedzēja lūgumu; nākošais lietas izskatīšanas datums tika nozīmēts uz 2005.gada 30.augustu.

23. Puses nav sniegušas nekādu citu informāciju attiecībā uz augstāk minētājām civillietām.

D.  Apgalvotā iejaukšanās iesniedzēja tiesībās uz ģimenes dzīves neaizskaramību

24.  1998.gada 17.decembrī iesniedzējs vērsās pie prokurora ar lūgumu atļaut saņemt vēstules no saviem tuviniekiem. 1998.gada 30.decembrī prokurors pieņēma lēmumu noraidīt iesniedzēja lūgumu; šo lēmumu iesniedzējs nepārsūdzēja. Iesniedzējam bija atļauti īslaicīgi tuvinieku apmeklējumi no sākot ar 2000.gada maiju, kā arī no 2000.gada 31.augusta Rīgas apgabaltiesa atļāva iesniedzējam sarakstīties ar tuviniekiem.

II. UZ LIETU ATTIECINĀMĀS NACIONĀLĀS TIESĪBU NORMAS

25.  Latvijas Kriminālprocesa kodeksa normas, kas bija piemērojamas attiecīgajā laika periodā (un bija spēkā līdz 2005.gada 1.oktobrim), kā arī cita uz lietu attiecināmā prakse ir atrodama lietā Estrikh pret Latviju (iesniegums Nr.73819/01, 2007.gada 18.janvāra spriedums 54. – 65.rindkopa; 8. – 82.rindkopa,).

JURIDISKAIS ASPEKTS

I.   KONVENCIJAS 5.PANTA 3.PUNKTA IESPĒJAMAIS PĀRKĀPUMS

26.  Iesniedzējs sūdzējās, ka viņa pirmstiesas apcietinājuma ilgums laikā no 1998.gada 30.augusta līdz 2003.gada 25.jūnijam bija pārmērīgs un pārkāpa Konvencijas 5.panta 3.punktu, kas nosaka sekojošo:

“Jebkura persona, kas aizturēta vai apcietināta saskaņā ar šī panta 1.c. apakšpunktu, ir ... tiesājama saprātīgās laika robežās vai iztiesāšanas laikā atbrīvojama. Atbrīvošana var būt nosacīta, piemērojot līdzekļus, kas nodrošina personas ierašanos tiesā."

27.  Valdība apstrīdēja šo apgalvojumu.

28.  Iesniedzējs nav iesniedzis nekādus savus apsvērumus attiecībā uz Valdības komentāriem.

A.  Pieņemamība izskatīšanai

29. Valdība uzskata, ka iesniedzējs nav izmantojis visus pieejamos iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Tiesa atsaucas uz tās iepriekšējo judikatūru, kurā tā ir noraidījusi identiskus Valdības izteiktos iebildumus, kā arī secinājusi, ka laikā, kad attiecīgā sūdzība tika ierosināta, iesniedzējam nebija pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi nesamērīgi ilga pirmstiesas apcietinājuma termiņa apstrīdēšanai (cita starpā skatīt Estrikh, citēts iepriekš, 95.–104.rindkopa; Vogins pret Latviju, iesniegums Nr.3992/02, 2007.gada 1.februāra spriedums, 25.–35.rindkopa). Tādējādi Valdības iebildumi par visu pieejamo iekšējo tiesiskās aizsardzības līdzekļu neizmantošanu ir noraidāmi.

30.  Tiesa atzīmē, ka šī sūdzība nav acīmredzami nepamatota Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē. Tā turpmāk norāda, ka tā nav nepieņemama izskatīšanai uz jebkādu citu apsvērumu pamata. Attiecīgi, tā ir pieņemama izskatīšanai.

B.  Sūdzības būtība

31.  Valdība iebilda, ka iesniedzēja apcietinājuma periods laika posmā no 1998.gada 30.septembra līdz 1999.gada 30.oktobrim (skatīt iepriekš 9.rindkopu) nav uzskatāms par Konvencijas 5.panta 3.punkta pārkāpumu. Papildus tam, Valdība norādīja uz krimināllietas sarežģītību un pret iesniedzēju celtajām īpaši smagajām apsūdzībām, kuru dēļ viņš tika paturēts pirmstiesas apcietinājumā.

32. Tiesa piekrīt Valdības apsvērumam par apcietinājuma periodu, uz kuru būtu attiecināms Konvencijas 5.panta 3.punkts, un secina, ka lietā apskatāmais apcietinājuma periods kopā ilga trīs gadus un deviņus mēnešus.

33. Tiesa atkārto, ka ir vērā ņemams lietu skaits, kas ierosinātas pret Latviju saistībā ar pienākuma, kas izriet no Konvencijas 5.panta 3.punkta attiecībā uz apcietinājuma ilgumu, neievērošanu, kurās Tiesa ir nonākusi pie secinājuma, ka ir pārkāpts Konvencijas 5.panta 3.punkts un nav norādīts pietiekams pamatojums, kā arī ir izvēlēta neatbilstoša procedūra, pieņemot lēmumu par apcietinājuma termiņa pagarināšanu (skatīt, īpaši, Svipsta pret Latviju, iesniegums Nr.66820/01, 106.–113.rindkopa, ECHR 2006-III (izvilkumi); Moisejevs pret Latviju, iesniegums Nr.64846/01, 2006.gada 15.jūnija spriedums, 112.–119.rindkopa; 72.–76.rindkopa; Čistiakov pret Latviju, iesniegums Nr.67275/01, 2007.gada 8.februāra spriedums, 63.–68.rindkopa). Turklāt, Tiesa attiecīgajā laika posmā Latvijā saskata sistēmisku problēmu saistībā ar apcietinājuma kā drošības līdzekļa piemērošanu nepārprotami nekritiskā veidā (Estrikh, 127.rindkopa).

34. Tiesa atzīmē, ka esošā judikatūra pret Latviju ietver to pašu laika periodu un tos pašus apstākļus, par kuriem sūdzējies iesniedzējs šajā lietā. Īpaši tas attiecas uz iesniedzēja apcietinājumu laika periodā no 1998.gada 30.augusta līdz 2000.gada 30.maijam, kas tika vairākas reizes pagarināts, pamatojoties uz vieniem un tiem pašiem iemesliem, kas tika izmantoti, lai attaisnotu iesniedzēja sākotnējo apcietināšanu (skatīt iepriekš 8.rindkopu), turklāt no 2000.gada 30.maija līdz pirmās instances tiesas sprieduma spēkā stāšanās brīdim iesniedzējs bija apcietināts, pamatojoties uz lēmumu, kurā netika norādīts neatbilstošs laika periods, ne arī jebkādi iemesli apcietinājuma termiņa pagarināšanai (skatīt iepriekš 10.rindkopu).

35. Iepriekšminētie apsvērumi ir pietiekami, lai Tiesa secinātu, ka iesniedzēja apcietinājuma pagarināšana netika veikta atbilstoši Konvencijā noteiktajām garantijām.

36. Attiecīgi, ir noticis Konvencijas 5.panta 3.punkta pārkāpums.

II. APGALVOTAIS KONVENCIJAS 6.PANTA 1.PUNKTA PĀRKĀPUMS

37.  Iesniedzējs sūdzējās, ka civilprocesa un kriminālprocesa ilgums neatbilda Konvencijas 6.panta 1.punkta prasībai par lietas “savlaicīgu izskatīšanu", kas paredz sekojošo:

“Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības krimināllietā pamatotību, uz … lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos … tiesā."

A.  Pieņemamība izskatīšanai

1.  Civilprocesa ilgums

38.  Tiesa atzīmē, ka civilprocesa periods, kas attiecas uz šo lietu, sākās 2001.gada 23.maijā, kad iesniedzējs iesniedza prasības pieteikumu ar mērķi uzsākt procesu par goda un cieņas aizskaršanu. Laikā, kad iesniegums tika nosūtīts Valdībai komentāru sniegšanai, civilprocess pirmajā instancē bija ildzis četrus gadus, jo tiesvedība par goda un cieņas aizskaršanu tika apturēta līdz brīdim, kad tiks iztiesāts iesniedzēja kriminālprocess (skatīt iepriekš 21.rindkopu).

39.  Valdība apgalvoja, ka civilprocess līdz šim tika iztiesāts samērīgā laika periodā.

40. Iesniedzējs nav sniedzis nekādus komentārus par Valdības apsvērumiem, tāpat arī viņš nav sniedzis nekādu informāciju attiecībā uz augstāk minētās civillietas iznākumu.

41. Tiesa secina, ka iesniedzējs nav bijis pietiekoši rūpīgs un nav sniedzis Tiesai nepieciešamo informāciju, lai tā varētu izvērtēt šīs sūdzības daļas atbilstību Konvencijas 6.panta pārkāpumam. No tā secināms, ka sūdzība ir uzskatāma par nepamatotu un ir noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktu.

2.  Kriminālprocesa ilgums

42.  Tiesa atzīmē, ka šī sūdzība nav acīmredzami nepamatota Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē. Tā turpmāk norāda, ka tā nav nepieņemama izskatīšanai uz jebkādu citu apsvērumu pamata. Tādējādi tā ir pieņemama izskatīšanai.

B.  Sūdzības būtība

43.  Krimināllietas izskatīšanas periods, kas attiecas uz šo lietu, sākās 1998.gada 30.augustā un beidzās 2004.gada 20.augustā. Tādējādi tas trijās tiesu instancēs tika izskatīts piecus gadus un vienpadsmit mēnešus.

44. Valdība uzskatīja, ka kriminālprocesa ilgums nav pārmērīgs, un pat fakts, ka bija nepieciešami divi gadi un četri mēneši, lai iztiesājošā tiesa uzsāktu lietas izskatīšanu, nav attiecināms tikai uz nacionālo iestāžu kavēšanos.

45. Tiesa atkārto, ka lietas izskatīšanas ilgums ir izvērtējams, ņemot vērā lietas apstākļus, kā arī šādus kritērijus: lietas sarežģītība, iesniedzēja uzvedība un iesaistīto institūciju darbība (skatīt, citu avotu starpā, Pélissier un Sassi pret Franciju [Lielā Palāta], iesniegums Nr.25444/94, 67.rindkopa, ECHR 1999-II).

46.  Papildus apstāklim, ka attiecīgā krimināllieta bija sarežģīta, Tiesa arī atzīmē, ka vismaz divos gadījumos, kad lietas izskatīšana tika atlikta, tas zināmā mērā notika iesniedzēja vai līdzapsūdzēto dēļ (skatīt iepriekš 11. un 13.rindkopu). Tomēr jāatzīmē, ka, pēc iesniedzēja advokāta lūguma atlikt lietas izskatīšanu, nākošais lietas izskatīšanas datums tika noteikts pēc desmit mēnešiem. Tāpat Tiesa atzīmē, ka iesniedzēja līdzapsūdzētais nevar tikt vainots par savu tiesību uz aizstāvību izmantošanu (cita starpā skatīt Svetlana Orlova pret Krieviju, iesniegums Nr.4487/04, 2009.gada 30.jūlija spriedums, 46.rindkopa). Turklāt lietas izskatīšanas atlikšana, pamatojoties uz augstākminēto, uz četriem mēnešiem nav uzskatāma par nozīmīgu.

47. Pat pieņemot, ka par diviem augstāk minētajiem bezdarbības periodiem četrpadsmit mēnešu garumā nav atbildīga Valdība, bet vienīgi apsūdzētie, Tiesa uzskata, ka visnozīmīgākos lietas izskatīšanas termiņu pagarinājumus izraisīja fakts, ka lietas izskatīšana netika atlikta ar noteiktiem intervāliem. Īpaši jāuzsver, ka, lai gan lieta tika nodota izskatīšanai samērīgā laika periodā, pirmā lietas izskatīšana tika paredzēta 2002.gada 3.janvārī, proti, vienu gadu un septiņus mēnešus vēlāk, un attiecībā uz šo lietas izskatīšanas atlikšanu Valdība nav sniegusi nekādus komentārus.

48. Vēl jo vairāk, pat, ja Valdība ir aicinājusi Tiesu ņemt vērā faktu, ka tiesnesis vienlaicīgi var izskatīt tikai vienu krimināllietu, šis arguments jau ir ticis noraidīts, izskatot identisku sūdzību (skatīt, cita starpā, Estrikh pret Latviju, citēts iepriekš, 138.rindkopa).

49. Novērtējot lietas sarežģītību, iesaistīto pušu darbību, faktu, ka visa kriminālprocesa laikā iesniedzējs atradās pirmstiesas apcietinājumā, kā arī kopējo procesu garumu, Tiesa uzskata, ka lietas izskatīšanas ilgums nav samērīgs. Attiecīgi, ir noticis Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpums.

III.  KONVENCIJAS 8.PANTA IESPĒJAMAIS PĀRKĀPUMS

2.  Iesniedzējs tālāk sūdzējās par viņa tiesību pārkāpumu attiecībā uz tiesībām uz ģimenes dzīvi neaizskaramību, jo pirmstiesas apcietinājuma laikā viņam tika liegtas sarakstes iespējas ar viņa ģimenes locekļiem. Viņš atsaucās uz Konvencijas 8.pantu.

“1. Ikvienam ir tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi, korespondences noslēpumu un dzīvokļa neaizskaramību.

2. Valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumos, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības. "

51.  Valdība iebilda, ka šī sūdzības daļa ir tikusi iesniegta ārpus termiņa.

52. Tiesa piekrīt, ka kopš 2000.gada maija iesniedzējam tika atļauti ģimenes locekļu apciemojumi un ka kopš 2000.gada 31.augusta viņam tika atļauts sarakstīties ar ģimenes locekļiem (skatīt iepriekš 24.rindkopu). Vēl jo vairāk, tai nav zināmi nekādi apstākļi, kas varētu pārtraukt sešu mēnešu ilgo periodu, kas tādējādi beidzās 2001.gada februārī (salīdzinājumam Hilton pret Apvienoto Karalisti, iesniegums Nr.12015/86, Komisijas 1988.gada 6.jūlija lēmums).

53. Tā kā iesniedzējs iesniedza augstākminēto sūdzību tikai 2001.gada jūnijā, secināms, ka tā nav pieņemama izskatīšanai saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.punktu.

IV. CITI IESPĒJAMIE KONVENCIJAS PĀRKĀPUMI

54.  Visbeidzot, iesniedzējs apgalvoja, ka ir notikuši vairāku citu Konvencijas pantu pārkāpumi.

55. Ņemot vērā visus Tiesas rīcībā esošos materiālus un ciktāl iesniedzēja sūdzības ir Tiesas kompetencē, Tiesa secina, ka sūdzība pārējās tās daļās nenorāda ne uz vienu no augstāk minētajiem Konvencijas pantu pārkāpumiem. Tādējādi secināms, ka šīs sūdzības nav pieņemamas izskatīšanai saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3.punktu un ir noraidāmas saskaņā ar Konvencijas 35.panta 4.punktu.

V.  KONVENCIJAS 41.PANTA PIEMĒROŠANA

56.  Konvencijas 41.pants nosaka:

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas Puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu kompensāciju."

A.  Nodarītais kaitējums

57.  Savā sākotnējā iesniegumā iesniedzējs pieprasīja 10 000 USD kā kompensāciju par mantiskajiem zaudējumiem un izmaksām. Tomēr pēc iesnieguma nosūtīšanas viņš noteiktajā termiņā neiesniedza prasību par taisnīgas atlīdzības piešķiršanu, kurā tiktu precizēti zaudējumu veidi vai arī izmaksas un izdevumi.

58.  Tiesa atkārto, ka tā nepiešķir taisnīgas atlīdzības kompensāciju gadījumos, kad Tiesas Reglamenta 60.punta 1.apakšpunktā noteiktajā termiņā nav tikušas iesniegtas pamatotas prasības un attiecīgie dokumenti, pat ja iesniedzējs savas prasības ir norādījis tiesvedības sākumstadijā (skat, Fadıl Yılmaz pret Turciju, iesniegums Nr.28171/02, 2005.gada 21.jūlijs, 26.rindkopa).

59.  Ņemot vērā augstākminētos principus, Tiesa uzskata, ka šajā lietā nav pamata piešķirt taisnīgu atlīdzību.

AR ŠĀDU PAMATOJUMU TIESA VIENBALSĪGI

1.  Pasludina par pieņemamu:

(a) sūdzību par Konvencijas 5.panta 3.punkta pārkāpumu saistībā ar pārmērīgi ilgu iesniedzēja pirmstiesas apcietinājumu;

(b) sūdzību par Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpumu saistībā ar pārmērīgi ilgo kriminālprocesa iztiesāšanu;

2.  Pasludina, ka pārējā iesnieguma daļa nav pieņemama izskatīšanai;

3.  Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 5.panta 3.punkta pārkāpums;

4.  Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpums;

5.  Noraida iesniedzēja prasību par taisnīgu atlīdzību.

Taisīts angļu valodā un vēlāk rakstveidā paziņots 2011.gada 31.maijā atbilstoši Tiesas Reglamenta 77.panta 2. un 3.punktam.

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot, atsauce uz Ārlietu ministriju ir obligāta.