"Rīgā sarkano paklāju izklāj pēdējo reizi"

"General Anzeiger"

— 99.05.21.

Vācijas prezidents Romans Hercogs amata temiņu pabeidz ar vizītēm Baltijā. Politisko sarunu centrā sarunas par iestāšanos ES.

Rīga

. Viduslaiku nocietinājumu pilsētā Rīgā Vācijas prezidentam Romanam Hercogam, viņam pēdējo reizi esot prezidenta amatā, tika izritināts sarkanais paklājs. Divu dienu vizīte Latvijā, kas beidzas šodien, ir 34. piecu gadu laikā. Kamēr Vācijā notiek gatavošanās svētdien paredzētajai viņa pēcteča ievēlēšanai, Hercogs saules apspīdētajā Baltijas jūras metropolē pārdomā, kāpēc tieši Baltija "vainago" viņa karjeras nobeigumu. Viņš teica, ka Vācijai šeit ir gan simboliskas, gan arī emocionālas saknes, kas sniedzas dziļāk nekā tās saites, kas ir izveidotas Vācijas lieluma mānijas rezultātā.

To viņš teica Rīgas pilī, kas kādreiz ir celta kā vācu ordeņa cietoksnis. Diplomāti izteicās, ka 65 gadus vecais Hercogs vispār ir pirmais Vācijas vadītājs, kurš tiek uzņemts šajā pilī. To, vai tas attiecas arī uz ceļotkāro ķeizaru Vilhelmu II, ātrumā noskaidrot nebija iespējams. Katrā gadījumā, pils toreiz vēl nebija Latvijas valstiskuma centrs, bet gan Krievijas ģenerālgubernātora reizdence. Rihards fon Veiczekers 1993. gadā bija pirmais Vācijas prezidents, kurš ieradās vizītē Latvijā. Taču viņš, tāpat kā Helmūts Kols, netika uzņemts šajā likteņa piestrāvotajā celtnē. Baltieši uzsver, ka tagad ir ļoti svarīgi, lai drīz ierastos arī kanclera pēctecis Gerhards Šrēders.

Guntis Ulmanis, kurš ir pirmais Latvijas prezidents pēc notikušajām izmaiņām, šo pili lika izbūvēt par prezidenta rezidenci. Tāpat kā Hercoga gadījumā, pēc sešām nedēļām arī Ulmanim beidzas laiks prezidenta amatā. Pils ārējās apdares darbi vēl nav pabeigti, taču tai ir simboliska nozīme. Latviešiem šī ēka ir simbols pretestībai pret ordeņa bruņiniekiem.

Jau trešdien Hercoga dvēseli aizkustināja vietas ar dziļi vācisku pagātni. Viņš divu dienu vizītes nobeigumā kaimiņrepublikā Lietuvā no Mēmelas un no Lielās kuršu kāpas raudzījās pāri Baltijas jūrai Kēnigsbergas virzienā. Kādreizējās Austrumprūsijas metropoles smailes tālumā nebija saskatāmas, bet par to Krievijas Kaļiņingradas apgabala robeža atradās praktiski pie kājām. Tālāk Hercogs devās uz tuvumā esošo Tomasa Manna vasaras māju. Vieglums, kādu izstaroja atjaunotā trīsdesmito gadu sākumā celtā ēka ar skatu uz jomu, brīžiem uzbūra Bavārijai raksturīgās līnijas.

Vēlāk Nobela prēmijas laureāta rezidenci savā īpašumā ieguva Hermans Gērings, bet Hitlera reihsmaršals nekad tur nav bijis. Vēl pirms dažiem gadiem tur bija padomju aizliegtā zona. Hercogs ar skumjām runāja par pazaudēto zemi, un ar apvaldītām dusmām par tiem, kas bija šī zaudējuma iemesls. Viņš piebilda: "Mēmelē ir saglabājusies neliela vācu minoritāte, kura netraucēti var izkopt savu valodu un kultūru."

Baltijas jūras ostā Klaipēdā (Mēmele) viņš namatēvus pārsteidza ar kādu jautru atziņu. No Pulksteņu muzeja torņa, kur viņš parakstījās Zelta grāmatā, bija dzirdamas zvanu skaņas. Tas bija pants no korāļa "Ciānas meita". Hercogs teica: "Tas bija vienīgais mūzikas gabals, kuru es jebkad uz vijoles esmu spēlējis publikas priekšā." Taču Hercogs domā, ka tas nav bijis nekāds lielais panākums, jo viņam toreiz esot bijuši desmit gadi.

"Patiesība un skaidrība" ir motto, pie kura vienmēr ir pieturējies no amata aizejošais prezidents. Lietuvas galvaspilsētā Viļņā tika apspriestas iespējas, kā valstij atteikties no atomenerģijas, kas par 80% ir atkarīga no Černobiļas tipa atomreaktoriem.

Rīgā viņš atzina, ka Latvijas problēmas ar krievu minoritāti ir "grūts jautājums". Baltieši baidās, ka abas šīs tēmas varētu aizkavēt viņu iestāšanos Eiropas Savienībā. Taču Hercogs apstiprināja Vācijas dedzīgo atbalstu tam, lai šīs abas valstis un Igaunija varētu piedalīties ES paplašināšanās kā nākotnes uzņēmumu piesaistes vieta vietas pie Baltijas jūras. Tās esot tilts tirdzniecībai ar Krieviju. Un viņš atgādināja Prāgas kolēģa Vaclava Havela kādreiz teiktos vārdus: "Ja Rietumi nestabilizēs Austrumus, tad Austrumi destabilizēs Rietumus."

Hercoga popularitāri ārzemēs pēc vainaga nolikšanas pie Brīvības pieminekļa Rīgā apstiprināja trīs divpadsmitgadīgas meitenes. Ferginija, Māra un Kristīne vāciski gan neprata, bet ar skolā iemācīto angļu valodas mazumiņu pietika, un Romans Hercogs parakstījās viņu poēzijas albūmos. Latvijas televīzija plaši filmēja autogrāfa sniegšanu. Taču ieskatīties pārējās lappusēs smejošās meitenes neļāva.

Friders Reimholds

"Hercogs ieskicē

savu politisko novēlējumu"

"Tagesspiegel"

— 99.05.22.

Nepārtrauktas izmaiņas kā vadlīnija. Pabeigta pēdējā ārvalstu vizīte.

Rīga

. Ar atziņu par nepārtrauktajām izmaiņām Vācijas prezidents Romans Hercogs piektdien Rīgā ieskicēja politiskā novēlējuma pamatvilcienus. Trīs dienas pirms runas svinīgajā aktā Reistāgā par godu "Vācijas Federatīvās Republikas 50. gadadienai" viņš vizītes nobeigumā Baltijā runāja par savu politiskās domāšanas vadmotīvu. Pie tam viņš citēja latviešu dzejnieku Jāni Raini: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies". Valsts vizītes Lietuvā un Latvijā bija pēdējās viņam vēl esot prezidenta amatā.

65 gadus vecais politiķis savu atziņu izteikšanai izvēlējās modernizēto Gētes institūtu Rīgā. Atsaucoties uz Raiņa vārdiem viņš sacīja: "Šo teikumu es personiski esmu izvēlējies ne tikai par šīs vizītes, bet arī par visas manas politiskās domāšanas vadmotīvu." Viņš piebilda, ka šim izteikumam ir liela filozofiska un politiska nozīme. Domas ziņā radniecīgu izteicienu Hercogs pirms trim gadiem izvēlējās arī "Berlīnes runā" , kad paziņoja, ka "Vācija ir jāiekustina"

Izmaiņas un kustība, pēc Hercoga domām, raksturo dzīvas attiecības. Tas attiecas arī uz kādreizējo ciešo saišu atjaunošanu starp vācu tautu un baltiešu tautām, īpaši ar latviešiem. Vienlaicīgi Hercogs uzsvēra vācu valodas un ekonomikas nozīmi Baltijai. Viņš teica, ka vācu valoda, kā vecs saprašanās līdzeklis, pēc Dzelzs priekškara krišanas atkal ir kļuvusi par šī daudznacionālā reģiona pamatu savstarpējo kontaktu nodibināšanā. Gētes institūts darbu Rīgā sāka 1992. gadā, drīz vien pēc politiskajām izmaiņām Baltijā. Pirmajos piecos gados tas veica kultūras politikas uzdevumus arī kaimiņos esošajās Igaunijā un Lietuvā, līdz laikam, kad arī tur tika ierīkoti Gētes institūti.

Pirms tam Hercogs Latvijai un Lietuvai apsolīja Vācijas atbalstu centienos iestāties Eiropas Savienībā. ES paplašināšanās uz austrumiem, arī ar Baltiju, esot Vācijas interesēs, kuras politiskā drošība palielināšoties līdz ar stabiliem kaimiņiem Baltijas jūras reģionā. Tomēr nedrīkstot izveidot arī jaunus nocietinājumus pret Krieviju. Baltijai esot jādarbojas kā tiltam tirdzniecībai ar Krieviju.

Hercogs kā pozitīvu vērtēja arī līdzšinējo Latvijas pilsonības likumu. Tas esot veicinājis iekšējās spriedzes samazināšanos Latvijā. Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Ludgers Folmers piebilda, ka valodu jautājuma noskaidrošana palīdzēšot arī "iekšējai integrācijai". Pēc oficiālajiem skaitļiem apmēram 33% no 2,5 miljoniem Latvijas iedzīvotāju ir krievi.

"Baltijas jūras dzīlēs slēpjas nāve"

"Parlamentskaja gazeta"

— 99.05.20.

Speciālisti ir aprēķinājuši, ka 2002.-2005. gadā var sākties pirms vairāk nekā 50 gadiem Baltijas jūras dzelmē nogremdēto indīgo ķīmisko kaujas vielu (IKV) spontāna un vienlaicīga izdalīšanās.

Tūlīt pēc uzvaras Otrajā Pasaules karā antihitleriskās koalīcijas sabiedroto rokās nonāca vairāk nekā 300 tūkstoši tonnu trofeju karamateriālu. Radās jautājums, ko ar tiem iesākt. Saskaņā ar valstu-uzvarētāju savstarpēji noslēgtajiem superslepenajiem līgumiem IKV netika iznīcinātas (tas ir sarežģīts un ārkārtīgi dārgs process), bet gan nogremdētas Baltijas jūrā netālu no Bornholmas salas, kā arī Skageraka un Kategata jūras šaurumos. ASV un Lielbritānijas jūras spēki rīkojās vienkārši: 42 vecos kuģos sakrautās 268 000 tonnas ķīmisko ieroču vienkārši tika nogremdētas. Padomju kuģi 35 tūkstošus artilērijas lādiņu un aviācijas bumbu nogremdēja izkliedus. Nogremdētajos karamateriālos atrodas 14 dažādi indīgo kauja vielu veidi, ieskaitot iprītu, fosgēnu, zarīnu, utt.

Pēc krievu ekspertu vērtējumiem Padomju Savienības nogremdētā munīcija īpašas briesmas nerada. Daudz nopietnākas briesmas var radīt kuģu tilpnēs nogremdētās IKV. Jūras ūdenī šāviņu apvalki un kuģu metāla daļas korodē ar ātrumu 0.1-0.2 mm gadā. Pēc zināma laika korozijas ietekmē augšējie šāviņu slāņi saspiedīs apakšējos, izraisot spontānu vienlaicīgu indīgo vielu izdalīšanos, kas draud ar globāla mēroga ekoloģisko katastrofu.

Kaut arī lielākā daļa ekspertu uzskata, ka Skageraka un Kategata piekrastes rajonos dzīvojošajiem cilvēkiem tiešas briesmas varbūt arī nedraud, tomēr arī speciālisti atzīmē, ka reālām briesmām var tikt pakļauti šajos rajonos zvejojošie zvejnieki. Taču pats briesmīgākais ir tas, ka pat niecīgi iprīta tipa indīgo vielu daudzumi (te jāpiemin, ka iprīta molekulas saglabājas 800 gadus), ar jūras augu starpniecību nonākot dzīvos organismos, izraisa tajos ģenētiskā koda neatgriezeniskas izmaiņas. Tāpat arī strauji pieaug onkoloģisko slimību izplatīšanās risks. Ņemot vērā to, ka Baltijas un Ziemeļjūras akvatorijos iegūto jūras produktu daudzums ikgadus sasniedz 2.5 miljonus tonnu, ķīmisko vielu izplūde varētu skart desmitiem miljonus cilvēku visā Eiropā un arī ārpus tās.

Nedrīkst neņemt vērā arī starptautiskā terorisma faktoru. Ja tiktu uzspridzināti viens vai divi Baltijas jūras dzelmē gulošie kuģi ar indīgajām vielām (vai pat tikai spridzināšanas draudu gadījumā), tas pilnībā pārtrauktu visu zveju Baltijas jūrā. Tagad jautājums ir tikai viens - ar jebkādiem līdzekļiem ir jānovērš draudošā katastrofa.

Eiropas speciālisti ir izstrādājuši trīs šīs problēmas risinājuma variantus. Pirmais variants: no dzelmes izcelt kuģus ar indīgajām vielām un par jaunu nogremdēt tos lielā dziļumā atklātā okeānā. Tomēr šim variantam nav perspektīvas, jo ikviens mēģinājums izcelt kuģus var beigties ar to korpusa sabrukšanu un indīgo vielu izplūdi. Turklāt šādai operācijai būtu nepieciešami desmiti gadu un ārkārtīgi lieli naudas līdzekļi.

Otrais variants: kuģu kravas telpu atvēršana un lādiņu izvākšana; pēc tam lādiņi tiktu izvesti un iznīcināti. Arī šis variants tiek uzskatīts par nepieņemamu, jo tā izmaksas būtu augstas, tas būtu ilgstošs un ļoti riskants. Pieņemsim, ka lādiņi tiktu izcelti no jūras. Taču neviena valsts neļautu tos transportēt caur savu teritoriju, nemaz nerunājot par to iznīcināšanu pie sevis.

Trešais ceļš: pārklāt kuģus ar sarkofāgiem. Taču arī šajā gadījumā sarkofāgu izgatavošana, piemērošana un uzstādīšana būtu ārkārtīgi dārgi izmaksājošs un darbietilpīgs process.

Un tomēr, kā apgalvo Baltkrievijas Nacionālās sapulces Starptautisko attiecību komitejas priekšsēdētājs Nikolajs Čergiņecs, izeja ir atrodama. Viņš piedāvā izmantot Krievijas metodi, kurai ir nepieciešamā tehnoloģija šādas operācijas veikšanai. Piedāvāto operāciju var veikt 3-4 gadu laikā un tās izmaksas būtu desmitiem reižu lētākas nekā citos variantos. Operācijas būtība ir šāda: no speciāli uzstādītām jūras platformām virs nogremdētā kuģa tiek nolaistas caurules, ar kuru palīdzību nogremdētais kuģis tiek apliets ar speciālu šķīdumu, kas pārklāj visu kuģi un pēc tam jūras ūdenī sacietē. Tādējādi pār kuģi izveidojas īpaša vielas kārtiņa, kas varētu sabrukt tikai pēc kādiem 150 gadiem. Bet pēc tam jau varēs domāt par kaut ko citu.

Rietumeiropas valstis ārkārtīgi satraucās par avāriju Černobiļas atomelektrostacijā, jo tajās ekoloģijas jautājumi jau sen ir prioritāri. Jo vairāk tādēļ šķiet dīvaini, ka Rietumeiropa vienaldzīgi izturas pret nopietnajiem draudiem visam kontinentam. Cilvēki vai nu neko nezina, vai arī viņiem šķiet, ka briesmas ir pārspīlētas.

Jautājumu par "Baltijas jūras problēmu" Krievija ir izvirzījusi jau kopš 1992.gada visdažādākajos starptautiskajos forumos, tai skaitā arī NATO, taču pagaidām bez rezultātiem. Bet kopīgais darbs katastrofas novēršanā tieši varētu kļūt par vienu no papildus faktoriem uzticības veicināšanai Eiropā un jaunu dalījuma līniju novēršanai. Tādēļ arī Baltkrievijas un Krievijas Savienības Parlamentārā asambleja ir pieņēmusi lēmumu 1999.gada 24.-26.maijā sarīkot Eiropas parlamentāriešu konferenci "Eiropa bez sadalījuma līnijām - mūsu kopējās mājas". Foruma organizatori grib pievērst konferences dalībnieku uzmanību tehnogēno katastrofu draudiem, kuru rezultātā var tikt saindētā liela mūsu kontinenta daļa.

Nikolajs Gusevs

"Pakss apsola Lietuvas

ārpolitikas kontinuitāti"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.05.22.

Jaunais ministru prezidents grib saglabāt rietumniecisko orientāciju. Uzņemšana NATO un ES.

Viļņa, 21. maijs. Jaunais Lietuvas ministru prezidents Pakss ir apstiprinājis, ka nekas nemainīsies valsts rietumnieciskajā orientācijā. Pakss tika ievēlēts parlamentā (Seimā) ar lielu balsu vairākumu, pēc tam, kad prezidents Adamkus panāca ministru prezidenta Vagnora nomaiņu un ieteica Viļņas mēru kā jauno valdības vadītāju. Ar to Adamkum varas cīņā ar valdību izdevās būtiski paplašināt savu iekšpolitisko ietekmi un uz laiku valdības darbību ciešāk piesaistīt savam amatam. Konservatīvā valdības partija, parlamenta prezidenta Landsberģa vadītā Tēvzemes savienība, noraidīja jauna sava kandidāta izvirzīšanu. Pretojoties Vagnora piekritējiem, Landsberģis Tēvzemes savienībā panāca atbalstu Paksam, kurš ir partijas valdes biedrs.

Noslēgumā parlaments Paksu ievēlēja ar 105 balsīm no 138. Līdz ar to viņš saņēma ievērojami vairāk par tām 84 balsīm, uz kurām balstās Tēvzemes un Kristīgo demokrātu valdošā koalīcija. Lai izskaidrotu pārmaiņas parlamenta, valdības un prezidenta attiecībās un izvairītos no pretrunām Tēvzemes savienības iekšienē, Landsberģis pēc balsojuma norādīja, ka Pakss vadīšot tādu kabinetu, kas baudīs "prezidenta uzticību". Konservatīvo ārkārtas kongresā jūlijā ir jāizlemj, kāda ir partijas pozīcija pret jauno valdību. 42 gadus vecais Pakss, kurš pārņem amatu tikai gadu pirms parlamenta vēlēšanām, sarunās ar Landsberģi un Adamku vienojās, ka pamatā turpinās līdzšinējās valdības programmu. Pakss teica, ka savā darbībā akcentus liks uz Lietuvas saimniecības liberalizāciju, sabiedrisko izdevumu ierobežošanu, birokrātijas mazināšanu, skaidru nodokļu politiku, kā arī ārpolitisko jautājumu kontinuitāti. Uzņemšana ES un NATO šeit esot galvenās.

Nākošo nedēļu laikā Pakss galvenokārt nodarbosies ar ziņojuma sagatavošanu Eiropas Komisijai, kurš noteiks, vai Lietuva tiks pielaista pie iestāšanās sarunām. Eiropas Savienības Padome gada beigās Helsinkos lems par komisijas ieteikumiem. Līdzās administrācijas jautājumiem līdz šim galvenās grūtības sagādāja Lietuvas enerģētikas programma. Pavasarī komisija Lietuvas valdībai paziņoja, ka līdz iestāšanās sarunu sākumam ir jāiesniedz saistošs grafiks atomelektrostacijas atslēgšanai. Ignalīna sastāv no diviem Černobiļas tipa reaktoriem. Taču Lietuva noraida šādu saistību, un tās nostāju tagad ir atbalstījušas svarīgas ES dalībvalstis, to starpā arī Vācija. Viļņā tādēļ rēķinās ar to, ka Helsinkos Lietuvu, līdzās Latvijai, ielūgs uz iestāšanās sarunām.

Vēl viens Paksa valdības centrālais uzdevums būs valsts naftas saimniecības privatizācija, kurai bija noteikta loma Vagnora valdības krišanā. Lietuva, tāpat kā visas Baltijas valstis, grib spēcīgāk profitēt no krievu naftas rūpniecības tranzīta darījumiem, taču vienlaicīgi nenokļūstot krievu biznesa interešu atkarībā. Tādēļ prezidents Adamkus un viņa padomnieki spiež uz to, lai lietuviešu naftas rūpniecību pārņemtu amerikāņi. Attiecīgs līgums ir jau atbalstīts Lietuvas parlamentā, taču vēl nav parakstīts. Pa šo laiku pieaug spiediens no Krievijas uz Lietuvu par to, lai valsts privatizācijā atbalstītu "krievu risinājumu" vai vismaz pieļautu nozīmīgu piedalīšanos. Varas demonstrēšanas nolūkos vairākas reizes jau ir pārtraukta naftas padeve no Krievijas Lietuvas pārstrādes uzņēmumam, kas pieder pie valsts svarīgākajiem ieņēmumu avotiem.

"Es neesmu Pinočets, es esmu Stepašins"

"Die Presse"

— 99.05.20.

Valsts Dome ar 298 balsīm pārsteidzoši skaidri jau pirmajā balsojumā apstiprina Jeļcina kandidātu ministru prezidenta amatam.

Maskava

. Kopš trešdienas Krievijai atkal ir rīcībspējīgs valdības vadītājs. Tūlīt pēc Domes votuma prezidents Jeļcins Kremlī tikās ar jauno premjeru un pasniedza viņam pavēli par iecelšanu amatā. Tādējādi Jeļcins izbeidza iepriekšējās dienas spekulācijas par veselības stāvokļa pasliktināšanos. Stepašins savā runā slavēja iepriekšējo valdību, sakot, ka Primakova valdībai esot izdevies stabilizēt stāvokli valstī un aizkavēt Krievijas nonākšanu bezdibenī. Tomēr līdz šim neesot izdevies panākt lūzumu ne ekonomiskajā, ne arī sociālajā sektorā. Tāpēc viņa kabineta uzdevums esot radīt pilnīgi jaunu vidi ekonomikai, lai uzlabotu cilvēku dzīves apstākļus.

Pēc negribīgiem pasākumiem un kompromisiem tagad esot nepieciešami drosmīgi, taču pārdomāti soļi. Stepašins runāja par tirgus attīstību un īpašuma aizsardzību, kas bez stingriem valsts noteikumiem, galvenokārt finansu sektorā, neesot iespējami.

Bažas, ka Krievijai draud novēršanās no demokrātijas, Stepašins nosauca par nepamatotām: "Ārkārtas stāvoklis pasludināts netiks. Daži domā, ka tāpēc, ka pie varas ir nonācis ģenerālis, Krievija virzās uz diktatūras pusi. Mani pat jau ir salīdzinājuši ar Pinočetu, taču mans vārds ir Stepašins." Viņa ministru kabinets sastāvēšot vienīgi no profesionāļiem, neatkarīgi no partijas piederības. Neraugoties uz spēcīgajiem tautas pārstāvju iebildumiem, viņš barjeru Valsts Domē pārvarēja jau pirmajā balsojumā. KP vadītājs Genādijs Zjuganovs pirms tam draudēja, ka parlaments izbalsos jebkuru prezidenta kandidātu. Komunistu noskaņojuma maiņa nebija negaidīta: pēc smagās sakāves balsojumā par impīčmenta procesu pret Jeļcinu Krievijas kreisajai opozīcijai ir jādara viss, lai līdz vēlēšanām decembrī atjaunotu sabojāto slavu.

Taču šajā scenārijā Stepašins negatīvā varoņa lomā ir ideāla izvēle. Viņam ir jāpanāk, lai katru taupības paketi, ar kurām SVF saista jaunu kredītu piešķiršanu, apstiprinātu arī parlaments. Bez šiem kredītiem Krievijai līdz gada beigām draud bankrots. Jau jūnijā gaidāmie pasākumi īpaši lielu nodokļu paaugstinājumu paredz uz alkoholu un benzīnu un tāpēc ir ļoti piemēroti populistiskiem saukļiem.

Elke Vindiša

"Es esmu optimistiska"

"Die Zeit"

— 99.05.Nr.21.

Grāfiene Mariona Dēnhofa par Vācijas Federatīvas Republikas piecdesmit gadiem, nacionālo identitāti un izmaiņām vāciešos.

Vācijas Federatīvās Republikas piecdesmit gadi, taču tagad sociālā sistēma – kādreizējais rietumvāciešu lepnums – vairs nav apmaksājama. Tā nedarbojas, jo sola pārāk daudz. Reformu pretiniekiem ir pilnīgi nepareizs priekšstats par taisnīgumu.

Die Zeit

: 50 Vācijas Federatīvās Republikas gadi ir arī 50 miera gadi. Un tagad mēs piedalāmies karā Eiropā. Vai tas ir izmainījis Jūsu līdzšinējo priekšstatu par Vāciju? Vai arī šī jaunā loma ir konsekvence tam, par ko tagad ir kļuvusi Vācija?

Grāfiene Mariona Dēnhofa :

Es nekad neesmu spējusi iedomāties, ka savas dzīves laikā vēl redzēšu ainas, kādas katru vakaru ir skatāmas televīzijā. Katrā gadījumā ne Eiropā. Es domāju, ka Ziemeļu puslodē līdz ar 2. pasaules karu un holokaustu karš ir pilnībā izslēgts. Taču pasaule ir kļuvusi citāda.

Zeit

: Jūs kā persona esat bijusi cieši saistīta ar Villija Branta Austrumu politiku, ar miera politiku Eiropā. Vai Jums tagad ir sajūta, ka Jūsu aprēķins ir bijis pareizs?

Dēnhofa

: Bez aktīvas Austrumu politikas, kas balstās uz spriedzes samazināšanu, nevis uz bruņošanos, nebūtu notikusi atkalapvienošanās. Tiktāl es esmu apmierināta.

Zeit

: Šķiet, ka līdz ar bloku izformēšanu Eiropā ir atgriezies gadsimta sākuma nacionālisms un kari. ... Gandrīz visā Austrumeiropā ir sākušies valstu etniskās sadalīšanās procesi.

Dēnhofa

: No Albānijas līdz Krievijas austrumu krastiem visās valstīs minoritātes sastāda vismaz 20%. Ja mums neizdosies apturēt šo karu, pirms kļūst pavisam ļauni, tad tas aptvers arī Melnkalni, Grieķiju, Turciju, Maķedoniju, Baltkrieviju. ... Tā būtu katastrofa.

Jūs sakāt, ka šodienas Eiropa atgādina gadsimta sākumu. Nē, es tā nedomāju. Paraugieties atpakaļ uz mūsu noieto ceļu. Mēs esam pavisam cita sabiedrība nekā toreiz.

Zeit

: Un tas ir neatgriezeniski?

Dēnhofa

: Jā, tas ir neatgriezeniski. Mēs esam aizgājuši jau bezgalīgi tālu.

Zeit

: Jūs sakāt, ka pie šīs "sabiedrības" pieder arī Eiropas austrumi?

Dēnhofa

: Pie garīgās "Eiropas" telpas pagājušajā gadsimtā Prāga un Krakova piederēja tāpat kā Roma un Parīze – tikai ticība Staļina un Hitlera ideoloģijai iznīcināja šo Eiropu.

Zeit

: Kad domājam par Vācijas Federatīvās Republikas sākumu, tad kā pirmo mēs atceramies Jūsu populārāko ienaidnieku Adenaueru: Rietumvācijas Republikas patriarhu.

Dēnhofa

: Pirmajos gados pēc 1949. gada es viņu ļoti apbrīnoju. Visā pasaulē valdīja aizspriedumi pret Vāciju un riebums pret to, ko tā ir izdarījusi. Un tad nāca šis vīrs un atkal atguva uzticību. Tas, protams, bija fantastiski. Tā turpinājās līdz piecdesmitajiem gadiem. Pēc Staļina notas 1952. gadā es domāju, ka ir jārīkojas citādi. Uz galda atradās atkal apvienotas, neitrālas Vācijas piedāvājums! To vismaz vajadzēja pārbaudīt.

Zeit

: Un to stūrgalvīgais Adenauers nedarīja.

Dēnhofa

: Nē. Un tad 1953. gadā Staļins nomira, 1956. gadā notika PSKP XX partijas kongress, kurā Hruščovs atzina visus briesmīgos noziegumus. Tāpēc turpmāk nevarēja rīkoties tāpat kā iepriekš. Taču Adenaueru tas neinteresēja. Ir jāatceras, ka viņš bija 78 gadus vecs, kad kļuva par Vācijas kancleru. Un tā bija pavisam cita pasaule.

Es domāju, ka pēc Staļina notas Adenauers piekopa nepareizu politiku. Viņš cerēja vienīgi uz konfrontāciju, nevis sarunām. Mums vēl sešdesmitajos gados bija t.s. roku dzelžu likums. Tas nozīmēja, ka tad, ja kāds funkcionārs no VDR ieradās VFR, viņu uz robežas vajadzēja apcietināt. Tomēr bija dzirdams arī priekšlikums, ka vāciešiem ir jāapsēžas pie sarunu galda.

Zeit

: Vai Jūs vienmēr ticējāt atkalapvienošanās iespējai?

Dēnhofa

: Nejauši es kādā vecā publikācijā izlasīju, ka es pēc 1953. gada 17. jūnija, tātad pēc sacelšanās mēģinājuma Austrumberlīnē, esmu rakstījusi: "Tagad es zinu, ka atkalapvienošanās ir nenovēršama un Berlīnes sadalījums tiks likvidēts, jo tas ir nenormāls stāvoklis." Toreiz visi teica, ka tās ir beigas, ka tagad apvienošanās nekad vairs nenotiks. Brīžiem arī mani māca šaubas.

Zeit

: 1961. gadā, kad tika celts Berlīnes mūris, Jūs rakstījāt: "Kāpēc neeksistē atkalapvienotas Vācijas vīzija? Vai var tā vienkārši aizmirst austrumu apgabalus?" Vēlāk Jūs sākāt darboties Austrumu politikā. Neraugoties uz Austrumu apgabalu un arī Jūsu dzimtenes zaudējumu, dedzīgi atbalstījāt spriedzes samazināšanas politiku.

Dēnhofa

: Kad Brants plānoja attiecību atjaunošanu ar Poliju, viņš trim žurnālistiem jautāja, vai viņi nevēlas viņu pavadīt. Es sākumā biju gluži sajūsmināta. Taču tad termiņš tuvojās un es domāju: kaut kas briesmīgs! Tur man vajadzēs ņemt rokās šampanieša glāzi un dzert par dzimtenes zaudējumu. Es nolēmu, ka to nedarīšu un atteicos. Domāju, ka tagad mana draudzība ar Villiju Brantu ir beigusies. Taču viņš man atsūtīja vēstuli, kurā apgalvoja, ka arī viņam kaklā ir iespiedies kamols, kad viņš ir gatavojis dokumentus.

Ar spriedzes mazināšanas politiku vajadzēja sākt daudz ātrāk. Līdz ar Staļina nāvi 1953. gadā Austumos daudz kas izmainījās.

Zeit

: Vai Jūs esiet apmierināta ar atkalapvienošanās rezultātu?

Dēnhofa

: Nē, ne gluži. Es gribēju ieteikt mums visiem vienu gadu 10% no algas iemaksāt kopējā katlā. Tad mēs ar lielu lepnumu varētu norādīt uz paveikto un arī austrumvācieši būtu pateicīgi. Šodien ir patiesi bēdīgi piedzīvot, ka austrumi un rietumi nesaprotas.

Zeit

: ... Vai Jūs pēdējos desmit gados esiet minījusi attieksmi pret Helmūtu Kolu?

Dēnhofa

: Jā, tā varētu teikt.

Zeit

: Viņš taču ir atkalapvienošanās tēvs?

Dēnhofa

: Nē, tas ir Gorbačovs. Viņš bija atslēga. Kols tikai izmantoja izdevību. Man Grobačovs ir vienīgais lielais valstsvīrs pēdējos 40 gados, jo viņš patiesi izmainīja pasaulei, un, proti, bez bombardēšans un sauszemes vienībām.

Zeit

: Daudzi krievi par Gorbačovu domā citādi.

Dēnhofa

: Protams. Tur domā, ka viņš ir pazudinājis impēriju. Taču impērija jau tāpat bija kļuvusi tik vāja, ka viņš izdarīja vienīgo pareizo secinājumu. Man tā patiesi bija ar politiskajām atziņām bagāta situācija: krievi un amerikāņi 30 gadus bruņojās, tikai ASV vien par 300 miljardiem dolāru gadā. Tika izveidots briesmīgs ienaidnieka tēls, arvien asiņaināks, arvien sliktāks. Un tad nāca Gorbačovs un paraudzījās uz pasauli ar jaunām acīm. Savā pirmajā runā 1985. gada pavasarī viņš teica: "Mēs neesam amerikāņu mūžsenie ienaidnieki. Kāpēc mēs graujam savu ekonomiku? " Gadu vēlāk abas puses sēdēja pie viena galda un divus gadus vēlāk viņi vēl nebija draugi, bet partneri gan un veidoja kopēju politiku.

Zeit

: Kā Jūs vērtējat veco Vācijas Federatīvo Republiku līdz 1989. gadam? Kādas bija izšķirošās situācijas, kurās Vācija apliecināja demokrātiskumu?

Dēnhofa

: ES nedomāju, ka eksistē īpaši pieturas punkti. Par galvenajām izmaiņām 50 gados es uzskatu to, ka cilvēki šodien patiesi izprot demokrātiju. Veimāras republikā gandrīz neviens demokrātiju nevēlējās; vieni vēlējās monarhiju, bet otri bezšķiru sabiedrību. Taču tagad vēlas varas dalīšanu un plurālismu. Mēs esam atteikušies arī no despotisma, no domas, ka zinām visu, no "daudz ienaidnieku, daudz goda" un citām līdzīgām aplamībām. Šodien vācieši, ja vien ir iespējams, nevēlas ieročus. Pavisam lēni ir notikušas lielas izmaiņas. Cilvēki vairs nav tik skaļi un pašpārliecināti. Mēs esam liberāla valsts, esam kļuvuši civilāki un vienkāršāki.

Zeit

: Vai Vācijā vēl eksistē funkcionējoša elite, un cik tā ir svarīga?

Dēnhofa

: Jā, tā ir bijusi vienmēr. Vienmēr ir cilvēki, kuri ir labāki un zin vairāk nekā pārējie. Viņi arī ir īpaši jāveicina. Lai gan es esmu demokrāte, man nav nekas pret elitārajām skolām un universitātēm, tāpat kā ASV, lai labi cilvēki nepazustu kopējā masā.

Zeit

: Pēdējo gadu laikā Jūs esiet kļuvusi par prominetu kapitālisma kritizētāju. Kas, pēc Jūsu domām, nenotiek tā, kā vajadzētu?

Dēnhofa

: Es uzskatu, ka mūsu sabiedrībai ir nosliece uz pārspīlējumiem. Ekonomiskā attīstība bez robežām, brīvība bez robežām - tā nevar. Tad kaut kad atskan saucieni pēc stiprā vīra, kas visu atkal sakārtotu. Kad atsakās no morālajām robežām, tad tas nozīmē tikai vienu: man ir jābūt labākajam, citādi šajā konkurences sabiedrībā es aiziešu bojā. Tad motors ir vienīgi egoisms – un tas mūsu sabiedrībā ir attīstījis brutalitāti. Īpaši slikta situācija ir Austrumeiropā. Nevar iet labi, ja ar vienu lēcienu no plānveida saimniecības nonāk tirgus ekonomikā, no autoritāra režīma permissive society . Taču tieši to deviņdesmito gadu sākumā pieprasīja Rietumu padomnieki. Viņi teica, ka pietiek tikai ar privātīpašuma ieviešanu un cenu atbrīvošanu, un tirgus pats visu noregulēs. Viņiem nepavisam nebija taisnība. To vajadzēja darīt lēnām un vispirms izveidot politiskās struktūras. Protams, ka šādā veidā Austrumeiropā virspusē nonāca rīkļurāvēji un mafijas cilvēki, nekaunīgie.

Zeit

: Ja vācieši kļūs arvien eiropeiskāki, vai tad mūsu sabiedrība spēs turēties kopā?

Dēnhofa

: Pastāv briesmas, ka cilvēki, pretstatā eiropeizācijai un globalizācijai, atkal ilgosies pēc labi zināmā. Tad var notikt tā, ka etniskā vai nacionālā identitāte atkal sāks spēlēt arvien lielāku lomu. Agrāk bija lepni, piemēram, par to, ka strādā pie Krupa, ja tur bija strādājis arī tēvs un vectēvs. Šodien tā vairs nav, bet tas var atgriezties.

Zeit

: Daudzi cilvēki uzskata, ka ārzemnieki apdraud viņu identitāti. Dažiem tas izpaušas naidā pret ārzemniekiem.

Dēnhofa

: Jā, tas ir bēdīgi. ES neuztraucos par šķietamo identitātes zaudēšanu. Mēs kādreiz Prūsijā asimilējām ļoti daudz cilvēku. Berlīnē kādu laiku katrs trešais bija hugenots. Tam visam ir arī pozitīvais aspekts.

Zeit

: Vai Jūs esiet konstitūcijas patrote?

Dēnhofa

: Es nezinu, vai šodien konstitūcija varētu būt vēl labāka. Taču es varu teikt, ka šī valsts ir brīvākā, kāda jebkad Vācijā ir bijusi un tāpēc es ar to esmu ļoti apmierināta.

Zeit

: Vai Austrumvācijā ticība demokrātijai ir nostiprinājusies līdzīgi kā Rietumvācijā?

Dēnhofa

: Nē, austrumvāciešiem šis process daļēji vēl ir priekšā. Tas bija ilgs arī Rietumvācijā.

Zeit

: Ko Jūs redzat, kad lūkojaties nākotnē?

Dēnhofa

: Vācijai ir pārāk liela katastrofu izjūta, tā nav pietiekami optimistiska, nav pietiekami reālistiska. Es esmu optimistiska attiecībā uz republikas nākotni. Taču droši tas nav: ja cilvēki izdara politiskas muļķības, tad nepalīdz arī visskaistākais optimisms.

Andrea Bēma,

Gunters Hofmans

un Toralfs Štauds

"Trīsreiz nepareizi"

"Der Spiegel"

— 99.05.17.

 

Federālā valdība netiek uz priekšu jautājumā par kompensāciju fondiem spaidu strādniekiem. Kanclera pārvaldes ministrs Bodo Hombahs nevar izpildīt vācu rūpniecībai dotos solījumus .

Kanclera pārvaldes ministra braucieni uz ASV attīsta liktenīgu dinamiku. Ar katru Bodo Hombaha braucienu pasliktinās ātra un vienkārša spaidu strādnieku jautājuma atrisinājuma izredzes.

Pagājušajā nedēļā Hombahs atkal uz divām dienām bija Vašingtonā. Bilance bija vāja: "Mēs vēl ne pavisam neesam tikuši kalnam pāri", domāja kanclera speciālo jautājumu cilvēks. Hombaham neizdevās panākt risinājumu, labākajā gadījumā pārtraukumu. Tikšanās laikā ārlietu ministrijā astoņu valdību pārstāvji, upuru advokāti, ebreju biedrības, kā arī vācu rūpniecības menedžeri un juristi pieņēma kompensāciju fonda "Vācu uzņēmumu fonda iniciatīva: piemiņa, atbildība un nākotne" grafiku.

Divām darba grupām - viena apkopos to personu loku, kuriem pienākas kompensācijas, otra - vācu uzņēmumu pieprasīto tiesisko drošību - līdz septembrim ir jāatrisina kopš ilga laika sarūgtinājumu izraisošais jautājums: par piemērotu atlīdzību spaidu strādniekiem visā pasaulē, kuri pārdzīvojuši vergošanu Hitlera režīmam.

Ideālā gadījumā tieši trīs miljardus marku lielais fonds varētu būt gatavs jau šajā septembrī. Līdz šim Hombahs tika solījis ātru un nebirokrātisku izmaksu jau šajā vasarā. Uz ātru vienošanos īpaši spiež vācu uzņēmēji, kas baidās no miljardu smagās kolektīvās prasības (" class action ") un ar to saistītajām imidža negatīvajām sekām ASV. Patreiz ir zināmas ap 40 šādu sūdzību.

Taču ātrais risinājums diez vai vēl ir iespējams. Abām sarunu grupām patreiz ir vairāk terapeitiska funkcija. Kā atzīmēja kāds no līdzbraucējiem, emociju pārliekus pārņemtajiem dalībniekiem ir "jānolaiž tvaiks".

Atslābums nav vietā, jo misija, ko Gerhards Šrēders būtu gribējis noslēgt vēl šogad, draud izvērsties par briesmām kanclera reputācijai. Katra aizkavēšanās, katrs strīds par naudu, par saņēmēju loku vai upuru klasifikāciju ātri kļūst nepatīkams.

Ar jau Bundestāga vēlēšanu cīņā izskanējušo risinājumu jaunā valdība acīmredzot ir diezgan pārsteigusies. Tieši Hombahs tuvināja ilūziju, ka ir iespējama tiesiskās drošības garantija vācu uzņēmējiem ASV. Uz firmām, kuras iemaksā fondā, nevejadzētu attiecināt neizskaitļojami dārgas papildprasības.

Turklāt kanclera pārvaldes ministrs ar paša radītām cerībām par to, ka sarunas būs iespējamas bez bīstamo ASV advokātu iesaistes, ka izmaksu saņēmēju loks tiks ierobežots uz apmēram 130 000 pārcietušajiem no ASV, ka saistībā ar to federālajai valdībai neradīsies nekādi izdevumi, trīsreiz kļūdījās.

Jau paziņošana par fonda izveidi radīja nepārskatāmu situācijas sajukumu. Savu pilsoņu prasības pieteica Austrumeiropas valdības, praktiski katru dienu ienāk jaunas prasības. Un slīpētie ASV advokāti uz vācu uzņēmējiem regulāri izdara spiedienu.

Prezidenta Klintona gatavība atbalstīt mazo NATO partneri ir neliela. ASV norit pirmsvēlēšanu cīņa, un lielās advokātu apvienības pieder pie demokrātu čaklākajiem sponsoriem. Sarunām pilnvarotais valsts sekretārs Stjuarts Eizenstats neliekas steidzamies.

Hombaha mītnē situācija tiek apzīmēta kā : "pavisam normāla starpkrīze". "Amerikāņu pusei tagad vispirms ir jānoskaidro jautājums par tiesisko drošību", uzskata kanclera pārvaldes ministrs.

Līdzi braucošajam Bundestāga deputātam Folkeram Bekam ceļojums tomēr likās veiksmīgs. Pirmkārt, lielās ebreju organizācijas esot vienojušās, ka nenotiks diferencēšana starp ebreju un ne-ebreju spaidu strādniekiem: "Svarīgs vienādas attieksmes signāls Austrumeiropai", saka zaļais.

Turklāt esot noskaidrojies, ka nav iespējams tīri amerikānisks , bet gan vienots spaidu strādnieku jautājuma risinājums. Tas gan būšot dārgāks un tādēļ varot ieilgt.

Ātram atrisinājumam Šrēdera priekšgājējs neticēja. "Viņš apzināti atstāja uz mucas vāciņu," saka kāds bijušais Helmūta Kola padomnieks. "Un drošības dēļ virsū vēl uzlika smagumu".

Kādēļ, to Hombahs pa šo laiku ir sapratis. Pēc sākotnējas harmonijas tagad starp valdību un rūpniecību ir sacelts troksnis. "Viņš par katru cenu vēlas savus PR ( public relation ) panākumus, sūdzas kāds menedžeris, "pat, ja mūsu intereses paliek neievērotas".

Ministrs jau pirms mēnešiem gribēja ievēlēt fonda spīkeru un tādējādi radīt "faktus un struktūras, kuras mums nogrieztu atkāpšanās ceļu", informē sarunās iesaistīts rūpnieku jurists. Taču bosi atteicās. Viņi grib maksāt tikai tad, kad būs nodrošināta viņiem izšķirošā un Hombaha apsolītā tiesiskā drošība. Ceļu uz turieni rūpniecības pārstāvji jau ir izprātojuši. Viņi prezentē ievērojamās Wilmer, Gutler&Pickering kancelejas slēdzienu. ASV advokāti secina, ka ar ratificēta valsts līguma palīdzību Klintonam būtu iespējams aizliegt visas nacisma laika uz vācu uzņēmumiem attiecinātās sūdzības un novirzīt tās uz jaundibināmu sūdzību tribunālu. Šim tribunālam būtu fondā iemaksātā nauda jāsadala prasītājiem. Taču Hombaha diplomātiskie centieni šajā virzienā līdz šim palikuši bez panākumiem - un tādi arī droši vien paliks. Pa šo starpu ir izdomāti pieci modeļi, kuriem visiem kopīgs ir viens: riska faktors vienmēr saglabāsies.

Un tāpēc, ka daži bosi negrib uz to ielaisties, ministrs paliek dusmīgs: "Ja rūpniecības pārstāvji pastāv uz valsts līguma slēgšanu, lai paši ņem lietu savās rokās". Pagājušajā nedēļā Hombahs izdarīja spiedienu uz menedžeriem. Saskaņā ar savu devīzi par faktu radīšanu un tai sekojošo piespiedu reakciju pretējā pusē viņš slepus tikās ar kolektīvo prasītāju advokātiem - un uzaicināja tos uz lielo tikšanos Vašingtonā. "Par to mēs esam lielākajā mērā nelaimīgi," savrupo gājienu komentē kāda liela vācu uzņēmuma sarunu vadītājs. Daimler Chrysler’a valdes loceklis Manfrēds Gencs, 16 koncernu spīkeris, kuri grib pievienoties fondam, Šrēdera uzticības personai aprīļa beigās bija nepārprotami paskaidrojis, ka ar prasītāju advokātiem tiks runāts vienīgi par tiesisko drošību, nekādā gadījumā par fonda sastādīšanu.

Otrās tikšanās laikā 7. maijā Daimler’a valde kanclera pārvaldes ministram gandrīz vai ar piespiešanu lika izmainīt Vašingtonas tikšanās programmu. Savas prasības Gencs apkopoja vēstulē, kurā bija teikts:

" Pieņemšanā vēstniecībā mēs gribam piedalīties tikai īsi, pārējā laikā šajā vakarā noturot sarunu šaurā lokā ar Jums un valsts sekretāra vietnieku Eizenstatu. Šo sarunu būtu nepieciešams noturēt kādā atsevišķā vēstniecības telpā."

Arī trešdien rūpniecības pārstāvji, pretēji valdībai, galvenokārt vēlējās sarunas šaurā lokā. Viņi noraidīja Hombaha ieteikto "lielo, gandrīz puspublisko pasākumu". Arī preses konference ar rūpniecības pārstāvjiem nebija saskaņota.

Rūpniecības bosi bija rēķinājušies ar to, ka Šrēdera diskrētās sarunas ar ebreju apvienībām un Klintona administrāciju vadīs mērķis par izvairīšanos no sūdzībām svarīgajā ASV tirgū. Taču kopīgajā laivā tagad atrodas tieši tie, kurus rūpnieki nevēlējās redzēt nekādā gadījumā: uz iznīcinošajām kolektīvajām sūdzībām specializētie ASV advokāti. Visvairāk rūpnieki baidās no Ņujorkas advokāta Edvarda Fabana. Mēdiju pazinējs pagājušajā nedēļa paziņoja par kolektīvām upuru prasībām Izraēlā, Kanādā, Beļģijā, Holandē, Grieķijā, Čehijā, Rumānijā, Ungārijā, Polijā, Krievijā, Lietuvā un Itālijā pret Degussa, Daimler Chrysler, Volkswagen, Henkel, Continental un citiem.

Arī vācu advokāti mācās ātri. Pagājušajā piektdienā Hāgenas pilsētas advokāts Dīters Visgots Frankfurtes Zemes tiesā iesniedza 2700 bijušo poļu koncentrācijas nometnēs ieslodzīto un spaidu strādnieku kolektīvo prasību pret Drēzdenes banku, kopējā summa 5,4 miljardi marku.

Imidža zaudējumi ir milzīgi, un tie visu laiku pieaug. Lai vairotu spriedzi, Visgots, kurš pārstāv gandrīz 22 000 poļu upuru, ir iesniedzis sūdzības vairākās tiesās, par summām starp 15 000 un pieciem miljoniem marku.

Daudzi uzņēmumi traktē sekojoši: Deutsche Bahn (Vācu dzelzceļš), piemēram, nav droša, vai tā vispār ir Deutsche Reichsbahn tiesiskā mantiniece.

Tieši Austrumeiropas upuri, kuri sākotnēji neatradās federālās valdības redzes lokā, attīsta spēcīgu politisku spiedienu. Savā Polijas braucienā maija sākumā kancleram nācās nemitīgi atbildēt uz jautājumiem par šo tēmu. Premjers Buzeks paskaidroja, ka poļu upuriem jātiek atlīdzinātiem tāpat kā upuriem Rietumos.

Daudzām Austrumeiropas valstīm kompensāciju jautājums ir kļuvis par svarīgu tēmu; valdību vadītājiem ir uzlikts par pienākumu, saņemt no Bonnas atzīšanos. Tas būs sarežģīti, jo fonda iemaksu aprēķini balstās uz divām premisēm: pirmkārt, upuriem Austrumeiropā ir jāsaņem mazākas kompensācijas, un otrkārt, tikai tiem, kuri cietuši no sevišķi necilvēcīgas apiešanās ("vergu darba") vācu koncernos.

Patreiz kanclera pārvalde ir uzdevusi aprēķināt, cik šīs kategorijas upuriem pienākas kompensācijas. Austrumeiropas fondi pārskata savas kartotēkas un ziņo skaitļus uz Bonnu. Ukrainā dzīvi vēl ir aptuveni 700 000 bijušie spaidu strādnieki, Polijā 600 000.

Pēc fonda datiem uz kompensācijām var cerēt augstākais viena trešdaļa. Vairākums no viņiem šā vai tā nesaņems fonda atlīdzību, jo ir strādājuši lauksaimniecībā vai komunālajā pakļautībā.

Šiem upuriem atlīdzinās no federālā fonda, kas vēl tikai tiks dibināts. Taču tā finansējums vēl ir pilnīgi neskaidrs, jo Hombahs ir solījis kompensāciju izmaksām neizmantot valsts līdzekļus.

Georgs Maskolo,

Volfgangs Johannes Roiters,

Hajo Šūmahers

"Serbi atklāj realitāti"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.05.20.

Tas, ka karavīru mātes protestē, pierāda, ka noskaņojums pret Miloševiču sāk mainīties.

Vienotajā serbu frontē ir parādījusies plaisa. Kruševacā jau vairākas dienas daži tūkstoši demonstrantu prasa izbeigt karu. Viņi saka: "Mēs gribam mūsu dēlus, mēs negribam zārkus" un tādā veidā protestē pret viņu bērnu iesaukšanu karā, kurā viņi vairs nesaskata jēgu. Karavīru mātes demonstrāciju sarīkoja arī Aleksandrovacā. Un Čačakas pilsētā sapulcējās t.s pilsoņu parlaments, kas pieprasīja Serbijas demokratizāciju. Draudīgs izaicinājums Slobodana Miloševiča režīmam daži tūkstoši demonstrantu, protams, vēl nav. Draudīga pēc astoņām nogurdinošām NATO gaisa uzbrukumu nedēļām ir neapmierinātība, dusmas un bezcerīgums, kas atspoguļo noskaņojuma maiņu valstī.

Ir pagājušas tās dienas, kad serbi kā vienota tauta pulcējās ap līdz tam nepopulāro valdību. Valdošās kastas sarīkotie rokkoncerti un svētki arvien biežāk notiek bez sabiedrības piedalīšanās. Tur valda cinisms – Belgradā ar izaicinošu spītu tiek rīkoti svētki, kamēr pāris simtu kilometru tālāk uz dienvidiem serbu karavīri deportē veselu tautu.

Arvien vairāk pazīmju norāda uz to, ka serbi atkal atgūst realitāti, kuru viņiem aizsedza instrumentalizētais Kosovas mīts. Viņi arvien vairāk saprot, ka viņi pasaulē ir samērā vientuļi. Tātad palielinās cerības, ka serbi beidzot valdībai uzdos izšķirošo jautājumu: vai brutālā un nelikumīgā kundzība pār pārsvarā albāņu apdzīvoto Kosovu patiesi ir Serbijas nākotnes un obligātā karadienestā iesaukto serbu dzīvību vērta?

Tā nav to vērta – un ir parādījušās pirmās pazīmes, ka valdība meklē izeju. Vispirms bija labas gribas akcijas, piemēram, divu amerikāņu karavīru un abu "par spiegošanu aizdomās turēto" vāciešu atbrīvošana, kā arī izbraukšanas atļauja albāņu vadītājam Rugovam. Un tagad Serbijas prezidents Milutinovičs, kurš tika apmācīts Miloševiča mīnu suņa lomai, ir paziņojis par gatavību runāt par G – 8 miera koncepciju, ko Rietumi ir iesnieguši kopā ar Maskavu.

Iemesls eiforijai tas, protams, vēl nav. Pārāk nenoteikts ir G – 8 iesniegtais plāns, pārāk neskaidri ir serbu signāli un pārāk slikta ir pieredze ar Belgradas šķietamajiem miera piedāvājumiem. Tāpēc NATO un diplomātiem ir jāturpina spiediens uz serbu vadību, lai tā dotos miera virzienā. Ārējais spiediens uz varas centru varētu režīmu piespiest izvākties no Kosovas.

Peters Minhs

"Kompromiss Kosovas jautājumā

nozīmē sakāvi"

"The Wall Street Journal"

— 99.05.24.

Prezidenta Klintona darbība kara vešanā par Kosovu ir bijusi nevarīga.

Viņa pārmērīgais diplomātiskums ir grāvis viņa militārās kampaņas ticamību, kamēr viņa biklā militārā taktika nedod nopietnu tvērienu viņa diplomātijai. Viņa neskaidrās runas par 50 000 "miera uzturētājiem" nesniedz atbildi uz vienkāršo, bet arī izšķiroši svarīgo jautājumu: kā tie ieies Kosovā?

Nav nekāds brīnums, ka Serbijas diktators Slobodans Miloševičs nav piekāpies. NATO morāli bezjūtīgā nespēja uzņemties jebkādu militāru risku, lai apturētu etnisko tīrīšanu, ir pilnīgi atbrīvojusi rokas Miloševiča slepkavniekiem, iznīcinot Kosovas sabiedrību. Tajā pat laikā Klintona Valsts departaments par vidutāju aicina Krieviju, kura ir visai skaļi nosodījusi NATO veikto bombardēšanu kā "barbarisku zvērību", neņemot vērā masu slepkavības un deportācijas Kosovā. Līdz ar to Miloševičs nešaubīgi gaida uz "diplomātisku" iznākumu, kurš - ar Maskavas palīdzību - mīkstinās NATO sākotnēji izvirzītos nosacījumus.

No piecām NATO sākotnējām prasībām divām ir ārkārtīgi liela nozīme: tas, kā tās tiks izpildītas, noteiks konflikta iznākumu. Atcerieties: neskatoties uz ierastajā Klintona garā ieturētajiem centieniem padarīt neskaidrus nozīmīgākos jautājumus, NATO Kosovas operācija būs neveiksmīga, ja Kosovā tiks atļauts palikt kaut vai vienam bruņotam serbu karavīram; un, ja okupācijas karaspēks visā nesadalītā Kosovā nebūs veidots pārsvarā vai pat tikai no NATO spēkiem un neatradīsies NATO pakļautībā, kā arī tajā nebūs vērā ņemama ASV klātbūtne, arī tad šī operācija cietīs neveiksmi.

Viss pārējais sekos no tā, kā tiks atrisināti šie divi jautājumi. Kosovas padzītie neatgriezīsies mājās, ja iznākums būs kas mazāks par šo. Juridiskie strīdiņi par Kosovas nākotnes statusu un tās saistību ar Belgradu ir mazāk nozīmīgi, nekā jautājums par to, kurš de facto kontrolēs situāciju uz sauszemes. Pieņemt jebkādu serbu militāro vai policijas spēku klātbūtni Kosovā nozīmētu garantēt tālāku konfliktu ar Kosovas Atbrīvošanas armiju, kura ne tikai atteiktos atbruņoties, bet arī mēģinātu atriebties serbiem.

Bez tam, jebkurā iespējamajā iznākumā nevar neņemt vērā morālo dimensiju. Tikai Kosova, kura būtu brīva no bruņotiem serbiem, varētu daļēji izpirkt NATO nespēju kaut vai vismazākajā mērā pacensties glābt kosoviešu dzīvības. Sāpīgā realitāte ir tā, ka uzlidojumu kampaņa tiek īstenota tā, it kā uz spēles liktās cilvēku dzīvības varētu vērtēt trijos dažādos līmeņos: visvērtīgākās ir NATO pilotu dzīvības - militārā taktika atklāti ir paredzēta to zaudēšanas novēršanai; nākošās vērtīgākās ir Miloševiča valdības darbinieku dzīvības - to biroji tiek apšaudīti tikai tad, kad tie ir tukši; vismazāk vērtas ir pašu kosoviešu dzīvības, kuru labā netiek uzņemts nekāds risks.

Šāda šķietama vienaldzība jau ir nodarījusi ļaunumu Amerikas globālajam tēlam. Jebkura demokrātiska valdība pilnīgi saprotami nevēlas zaudēt savu karavīru dzīvības. Taču tāda kara vešana, kurā netiek izdarīti nekādi centieni - pat nepieļaujot zināmu risku pašu profesionālajiem karotājiem - lai aizstāvētu pašus neaizsargātākos, nozīmē atņemt visam pasākumam tā augstāko morālo mērķi.

Lai pabeigtu Kosovas kampaņu veidā, kurš ne tikai izpirktu savu sākotnējo mērķi, bet arī nodrošinātu NATO vitalitāti, aliansei būs jāuzņemas zināms risks. Ir jāpieņem fakts, ka kādā brīdī Kosovā būs jāieiet ar spēka palīdzību. Nav nekāda pamata cerēt, ka Miloševičs pakļausies tikai bombardēšanai - pat ja serbu armija būs "vājināta" par 90% - kamēr vien Klintons turpinās pārliecināt viņu, ka sauszemes spēku ievešanas nebūs. Serbu kontrole pār Kosovu vienkārši ir pārāk nozīmīga, un ne tikai viņam, bet arī lielākajai daļai serbu. Šādā situācijā Serbijas diktatoram ir visi iemesli pretoties cerībā, ka alianse sašķelsies zem pretrunīgā sabiedriskā spiediena, un ka tie Vašingtonā, kuri augstu vērtē Krievijas diplomātiju, gūs virsroku.

Šajā ziņā ir pārsteidzoši, ka Maskavas lomu Kosovas krīzē Vašingtona oficiāli interpretē kā labu nodomu vadītu un neskata to Krievijas kopējās ārpolitikas kontekstā. Maskavas politiku nevirza vēlme palīdzēt ASV vai nostiprināt NATO. Patiesībā NATO neveiksme, kura diskreditētu arī ASV globālo tēlu (tajā pat laikā izvairoties no tiešas sadursmes starp Krieviju un Rietumiem) ir tas, ko Maskava īstenībā vēlas. Lai domātu citādi, ir nepieciešams būt īpaši naivam.

Šādos apstākļos vienīgais pieņemamais risinājums ir de facto fiziskas kontroles ieviešana pār Kosovu ar NATO spēku palīdzību, kam sekotu de facto serbu bruņoto vienību pazušana no šīs teritorijas. Tas, vai neapmierinātie serbi tad gāzīs Miloševiču, ir otršķirīgs jautājums.

Pašreizējai uzlidojumu kampaņai būs kāda nozīme tikai tad, ja serbu armijas pretošanās spēju samazināšana pēc tam tiks izmantota, lai veiktu NATO sauszemes operāciju Kosovā, kura pilnā mērā pielietotu alianses kontroli pār gaisa telpu, lielās gaisa desantvienības, kā arī milzīgo pārspēku ugunsspēka un sauszemes mobilitātes ziņā. Pat ja NATO kā kopums izvēlēsies neiesaistīties sauszemes kampaņā, Savienotajām Valstīm, Lielbritānijai un Francijai ir pamatoti iemesli darīt to kaut vai vienām pašām. Tomēr šādai operācijai būs nepieciešams tāda politiska un militāra vēriena pakāpe, kādu Klintona administrācija uzkrītoši nav spējusi parādīt.

Zbigņevs Bžezinskis

"Nostiprinot NATO pavedienu"

"Intellectual Capital"

— 99.05.20.

Pēc traģisko un apkaunojošo bumbošanas incidentu virknes neizklausījās un nekādā gadījumā arī neizskatījās pēc tā, ka NATO sabiedrotie spēs panākt politisku konsensu Kosovas jautājumā. Tomēr tas ir panākts - kā izteicās Francijas ārlietu ministrs Ibērs Vedrins, jaunā stratēģija ir "vairāk bombardēšanas, un vairāk diplomātijas".

Tas ir jauns fenomens. Kad 15 Eiropas ārlietu ministri šonedēļ sapulcējās Briselē, Serbijas prezidentam Slobodanam Miloševičam bija nopietns pamats domāt, ka viņa cerības uz šķelšanos aliansē sāk nest augļus.

Itālija piedāvāja pauzi uzlidojumos. Grieķija vēlējās 48 stundu pamieru, un apgalvoja, ka to atbalstot divas jaunās NATO dalībvalstis Ungārija un Čehija. Vācijas koalīcijas valdība bija sašķelta.

Savukārt briti izklausījās pēc vanagiem, uzstājot, ka NATO ir jāsāk veidot sauszemes spēkus, lai tie varētu radīt ticamu invāzijas draudu - lai arī tikai lai izmantotu serbu militāro sabrukumu vai diplomātisku atkāpšanos. Taču no šīm domstarpībam tika panākts kaut kas līdzīgs vienotai frontei, un tas dod lielu labumu NATO.

 

Karaspēks: kad un cik?

"Mēs izskatītos ļoti muļķīgi, ja Miloševičs piekāptos, un tad mēs nespētu iesūtīt drošības spēkus, par kuru nepieciešamību mēs esam vienojušies, pirms bēgļi var sākt atgriezties mājās," sacīja britu ārlietu ministrs Robins Kuks. "Bet pilnīga un brīva bēgļu atgriešanās ir tieši tas, par ko arī iet runa."

Briti sarežģīja lietu, izspēlējot skaitļu spēli. Ja serbi un kosovieši būtu piekrituši Rambujē miera plānam, NATO paredzēja iesūtīt Kosovā 28 000 vīru lielus miera uzturēšanas spēkus. Pašreiz Maķedonijā un Albānijā atrodas apmēram 25 000 vīru lieli spēki, pārsvarā no Lielbritānijas un Francijas.

Taču ar 28 000 vīru vairs nepietiks, vienotā korī skandē briti un NATO komandieri. Tā iemesla dēļ, ka ceļi, tilti un mājas ir iznīcināti, kā arī tādēļ, ka ir nepieciešams atmīnēt milzīgos serbu spēku visā Kosovā izveidotos mīnu laukus, miera uzturētājiem būs nepieciešami vismaz 50 000 vīru. Un tas būtu pietiekoši liels spēks, lai pats par sevi varētu iemiesot reālistisku invāzijas draudu.

Ar britu argumentiem ir arī zināmas problēmas. Pirmā ir tā, ka Eiropas armijām trūkst izmantojama militārā "dzīvā spēka". Tikai frančiem un britiem ir amerikāņu paveida spēka projicēšanas iespējas, taču, tā kā britu armija Ziemeļīrijā un Bosnijā jau ir izvietojusi 113 000 vīru, tad Kosovai tai būtu grūti savākt ko vairāk par 12 000 vīriem.

Frančiem, kuri nesūtītu savus iesauktos Kosovas misijā, ir jāsaskaras ar līdzīgām problēmām. Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers jau ir apsolījis savai nemierīgajai Zaļo partijai, ka Vācija ar tās nelāgajām atmiņām par vācu 1941. gada invāziju nenosūtīs sauszemes spēkus.

 

Nostiprinot pavedienu

Un tā bombardēšana turpinās, kļūstot arvien spēcīgāka. Līdz šī mēneša beigām NATO būs pastiprinājusi savus gaisa spēkus un sāks izmantot daudz tuvākās Turcijas aviobāzes, lai tādējādi varētu veikt vairāk kā 700 kaujas izlidojumu dienā, kas ir trīs reizes vairāk, nekā pagājušajā mēnesī.

"Mēs nevēlamies nomest nevienu bumbu vairāk, nekā tas ir nepieciešams," sacīja NATO preses pārstāvis Džeimijs Šī. Kā militārais vēsturnieks viņš zina, ka pašreizējā NATO pārliecība par tās iespējām uzvarēt konfliktā tikai ar aviācijas spēka palīdzību vien ir pretrunā ar visiem militārajiem precedentiem.

Taču vēsture norāda arī uz to, ka alianses kopāsaturēšanas politika ir tikpat nozīmīga, kā taktika kaujaslaukā. Ar jauno "vairāk bomabrdēšanas un vairāk diplomātijas" politiku NATO var saturēt aliansi un turpināt iesaistīt krievus. Taču joprojām paliek atklāts jautājums par to, vai ar bumbām vien pietiks, lai varētu uzvarēt karā, kuru NATO nevar atļauties zaudēt. Ziņas par to, ka simtiem serbu karavīru, masveidīgi dezertējot, dodas uz mājām no Kosovas, liek domāt, ka tā varētu būt.

Mārtins Volkers

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS