Turpinājums

no 1.lpp.

— Un kā ar bijušo zemju īpašnieku mantinieku interesēm? Bez denacionālizācijas?

— Ja kāds būtu vēlējies un apliecinājis, ka spējīgs strādāt, varēja arī atdot. Valdījumā uz kādiem gadiem, bez tiesībām pārdot un ieķīlāt. Kad zemes pieprasītājs ir pārcēlies uz laukiem un saimniecība iekārtota, tad risināt jautājumu par īpašumu.

— Tad jau daļēji otrais variants. Ko darīt, ja Rīgā dzīvojošie mantinieki, izmantojot vēsturiskās tiesības, pieprasa labākās zemes, un tas grauj kooperatīvās lielsaimniecības ražošanas spējas?

— Laist darbā sertifikātus. Lai mantinieki kļūst īpašnieki vai līdzīpašnieki citā vietā. Lietuvā, cik man zināms, saimnieciski spēcīgo lielsaimniecību likvidēšana nav notikusi.

— Jūsu domas par neseno vēsturi ir skaidras. Taču tālaika likumdevēji un valdības lēma citādi. Tagad jārēķinās ar esošo situāciju.

— Jā, Bresis izrādījās par vāju, lai kooperācijas programmu veiktu pilnībā. Pašreiz Latvijā darbojas visu triju tipu lauksaimniecības uzņēmumi. Ir nepilni pieci simti statūtsabiedrību un valsts saimniecību. Arī kooperatīvās sabiedrības. Tām joprojām ir svarīga vieta lauksaimniecības attīstībā. Ir pāri par 300 tūkstošiem iedzīvotāju saimniecību. Starp tām ir lielas saimniecības ar vairāk nekā 100 hektāriem izmantojamās zemes, kuras plaši izmanto algotu darbaspēku un tuvojas agrāko muižu tipam. Tomēr lielum lielā daļa iedzīvotāju saimniecību ir ģimenes tipa, un pašreizējos apstākļos tām jāpārvar lielas saimnieciskas grūtības. Viņu nākotne nav skaidra.

— Kā jūs novērtējat atsevišķu lopu novietņu un lauksaimniecības produktu pārstrādes uzņēmumu privatizāciju?

— Ja tie privatizētie uzņēmumi labi strādātu, tad vēl kas būtu. Man nav tādu piemēru, ka privatizētās lielās lopu novietnes vai pienotavas sekmīgi strādātu. Nav.

Tajā pašā Tirzā. Tirzas pienotava tagad ir atdota vienai tādai diezgan "padullai" sievai, tā kaut ko privatizējusi, viss izputējis. Ja vēl ir kāds darbs Tirzā, tad tā ir mežu izstrāde. Viss. Cauri.

— Arī par pašreizējo situāciju laukos jūsu vērtējums ir skaidrs. Vai arī nākotnes perspektīvas vērtēsim tikpat drūmi?

— Jāskatās uz Dānijas, Zviedrijas, Somijas pieredzi. Jāpētī šo valstu lauksaimniecības attīstības gaita. Šajās ziemeļvalstīs kooperatīvā kustība ir spēcīga. Lauku saimniecības nemaz nav tik lielas, var sekmīgi strādāt arī 20 hektāros, ar kooperatīvu palīdzību. Mums lauksaimniecības produktu pārstrāde parasti ir privātu firmu rokās, un tā lieta neiet. Intereses ir citas. Zemniekiem jācieš.

— Tātad tomēr kooperācija. Pa daudz grūtāku ceļu, nekā varēja būt pirms desmit gadiem?

— Jā. Jākooperējas pašiem ražotājiem, bet ir vajadzīgs arī valsts atbalsts. Ja dotācijas ir Dānijā, Zviedrijā, Somijā, tad tās ir vajadzīgas arī mūsu ražotājiem. Saka — Dānijas ceļu vairs nevar atkārtot. Man gan liekas, ka šis ceļš tomēr ir jānoiet. Pirms kara Latvijas lopkopība ar saviem sasniegumiem bija samērā tuvu Dānijai. Turklāt šis ceļš jānoiet daudz īsākā laikā. Kas tad mēs būsim Eiropas Savienībā? Baskāji starp bagātiem? Kāda tur savienība!

— Valdošie politiķi ik brīdi atsaucas uz brīvo tirgu un brīvo konkurenci. Tā visus nolikšot savās vietās. Sportā vienmēr sacenšas vienas svara kategorijas pretinieki. Lauksaimniecībā Latvijas zemniekiem ir gaiļa svars, Dānijas — ziloņa. Kā var sacensties?

— Sportā par svara kategorijām neviens nešaubās. Saimnieciskajā dzīvē tās negrib atzīt.

Nu, jādod kādas priekšrocības tiem vājajiem, jādod. Kā bērniem, kamēr izaug. Tad varēs kraut virsū visu, kā pārējiem pasaulē. Ja to neievērosim, vienkārši sakropļosim zemi un bērnus, vairāk nekā.

— Lai dotu kādas priekšrocības, kādu aizvēju, ir nepieciešama saimnieciskās dzīves regulēšana. Ko jūs domājat par regulēšanu un brīvo tirgu kā saimnieciskās politikas pretmetiem?

— Visu pēdējo gadsimtu un jau agrāk ir notikusi šūpošanās starp brīvo tirgu un regulētu saimniecību. Stāvoklis nekad nav bijis stabils. Ne teritoriāli, ne laika ziņā. Absolūti brīvais tirgus visās situācijās nav labākā izeja no stāvokļa. Taču noteiktām ļaužu grupām tas ir izdevīgs.

— Lasot darbus par tautsaimniecības vēsturi, esmu ievērojis, ka brīvā tirgus idejas kļūst populāras saimnieciskā uzplaukuma periodos, bet, lai pārvarētu krīzes, ir nepieciešama valsts regulējošā ietekme...

— Brīvais tirgus nespēj novērst saimnieciskās krīzes postošās parādības. To pierādīja 1929.–1933. gada pasaules saimnieciskā krīze ( lasa no A.Boruka grāmatas ):

"Radās paradoksāls stāvoklis, kura cēloņi bija neierobežotā liberālisma politika un tēze par valsts neiejaukšanos saimnieciskajā dzīvē: no vienas puses, miljoniem bezdarbnieku un nepilnīgi nodarbināto cieta trūkumu, jo zemās pirktspējas dēļ nespēja pārtiku nopirkt, no otras puses, ražotāji nespēja preces pārdot un, lai uzturētu to cenas, plašos apmēros iznīcināja saražoto: Brazīlijā sadedzināja vai bēra jūrā kafijas pupiņas, ASV iznīcināja labību, Argentīnā — aitas, Vācijā — rudzus, bet Dānijā izkāva liellopus." (279.lpp.)

Arī Latvijā pašreiz vietām notiek kaut kas līdzīgs: lopus izkauj, zemi aizlaiž atmatā, dažviet iear zemē nenovāktu labību.

— Kādreiz rakstīju, ka Latvijas un visu Austrumeiropas valstu nelaime ir tā, ka tās atšķirībā no rietumvalstīm pārdzīvo dziļu krīzi, bet tām uzspiež attīstības fāzes saimniecisko ideoloģiju. Ja Rietumos reālais saimnieciskais cikls un saimnieciskā ideoloģija atrodas atbilstošās fāzēs, tad mums tās ir pretfāzēs...

— Ir viens likums: ir jāattīsta ražošana! Ir vajadzīgi arī pakalpojumi, bet pamatā jābūt ražošanai. Ne vien rūpniecībai, bet arī lauksaimniecībai. Valsts varai kā augstākam saimniekam ir jānodrošina apstākļi ražošanas attīstībai.

Latvijā ir tautas talants, ir darbaspēks, šur tur saglabājušies pamatfondi. Ir jārada apstākļi, lai to visu izmantotu.

— Latvija pārdzīvo ne vien saimniecisko, bet arī demogrāfisko krīzi. Kopš valsts neatkarības atgūšanas Latvijā mirušo skaits pārsniedz dzimušo skaitu jau par 100 tūkstošiem. Vai abas krīzes ir savstarpēji saistītas?

— Demogrāfiskā krīze liberālo ekonomiku neinteresē. Tā ir mazsvarīgs faktors, ja vien saglabājas lēts darbaspēks. Kā Staļins teica: "Nav cilvēku, nav problēmu." Tāda ir liberālo politiķu pieeja demogrāfiskai krīzei.

— Un tomēr. Katra krīze reiz beidzas. Mēs abi varbūt arī nepiedzīvosim uzplaukumu. Tomēr kādreiz tas nāks?

— Ja parlaments sāks saprast zemniekus. Varbūt tas būs jau cits parlaments. Jānāk pie varas sociāli orientētām partijām. Nav jau obligāti nosaukumā jābūt vārdam "sociāldemokrāti" vai tamlīdzīgi. Jābūt sociāli orientētai politikai, jānodrošina labklājība visai tautai, ne mazākumam.

Ja nebūs diktatūras, Dievs, pasarg no tās, vienīgais demokrātijas ceļš ir sociāli orientēta saimnieciskā politika.

Prof. Oļģerts Krastiņš