Labklājības ministrijas rīkojums Nr.153

Rīgā 1999. gada 18. maijā

Par māsu, neatliekamās palīdzības ārsta palīga (feldšera) un masiera specialitāšu nolikumu apstiprināšanu

Izdots saskaņā ar Ārstniecības likuma 27.pantu

Apstiprināt:

1. Rentgenoloģijas un radioloģijas māsas specialitātes nolikumu.

2. Transfuzioloģijas māsas specialitātes nolikumu.

3. Ambulatorās medicīnas māsas specialitātes nolikumu.

4. Neatliekamās palīdzības ārsta palīga (feldšera) specialitātes nolikumu.

5. Masiera specialitātes nolikumu.

Labklājības ministrs V.Makarovs

Rentgenoloģijas un radioloģijas māsas specialitātes nolikums

I. Vispārīgie jautājumi

1. Rentgenoloģijas un radioloģijas māsas specialitāte ir ārstniecības personu specialitāte, kurā rentgenoloģijas un radioloģijas māsa veic pacientu diagnostisko izmeklēšanu un aprūpi, kā arī asistē radiologam rentgenoloģisku un radioloģisku izmeklējumu gadījumos.

2. Rentgenoloģijas un radioloģijas māsa ir reģistrēta māsa praktizēttiesīgu māsu reģistrā, kura atbilstoši šim nolikumam ieguvusi pēcdiploma izglītību rentgenoloģijā un radioloģijā, nokārtojusi sertifikācijas eksāmenu un ieguvusi rentgenoloģijas un radioloģijas māsas sertifikātu.

II. Sertificētas rentgenoloģijas un radioloģijas māsas darbība

3. Profesionālās darbības veikšanai rentgenoloģijas un radioloģijas māsai nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem:

3.1. pacientu aprūpes principi (pacienta novērošana, informācijas apkopošana par pacienta biopsihosociālajām vajadzībām, aprūpes plānošana un izvērtēšana, diagnostisko ārstniecisko un aprūpes procedūru veikšana) pirms rentgenoloģiskiem un radioloģiskiem izmeklējumiem, to laikā un pēc procedūras;

3.2. akūtas un hroniskas kaulu un locītavu sistēmas saslimšanas, to diagnostikās iespējas, izmeklēšanas veidi (projekciju mācība);

3.3. akūtas un hroniskas gastrointestinālās sistēmas saslimšanas, to etioloģija, patoģenēze, klīniskā izpausme, rentgenoloģiskās un radioloģiskās diagnostikas iespējas;

3.4. akūtas un hroniskas urīnizvadsistēmas saslimšanas, to etioloģija, patoģenēze, klīniskā izpausme, rentgenoloģiskās un radioloģiskās diagnostikas iespējas;

3.5. diagnostiskās un staru terapijas metodes, asistēšanas principi, indikācijas, kontrindikācijas un ierobežojumi to veikšanai;

3.6. infekcijas slimības un to profilakse rentgenoloģisku un radioloģisku izmeklējumu laikā;

3.7. izmantojamais instrumentārijs un rentgenoloģiskā aparatūra, to sagatavošana izmeklējumiem, staru aizsardzība radioloģijā;

3.8. darba drošība staru terapijas un rentgena kabinetos;

3.9. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

3.10. pacientu izglītošanas pamatprincipi;

3.11. saskarsmes veidošanas pamatprincipi.

4. Sertificēta rentgenoloģijas un radioloģijas māsa savas profesionālās darbības ietvaros:

4.1. veic pacienta novērošanu, pacienta stāvokļa izvērtēšanu, informācijas apkopošanu un dokumentēšanu pirms rentgenoloģiskiem un radioloģiskiem izmeklējumiem, to laikā un pēc procedūras;

4.2. plāno, vada un organizē pacientu aprūpes darbu staru diagnostikas un terapijas nodaļā;

4.3. patstāvīgi veic instrumentu un aparatūras sagatavošanu izmeklēšanām;

4.4. asistē ārstam radiologam pie bronhogrāfijām, kolonoskopijām, duodenoskopijām (ar papilloskopiju), endoskopiskajām retrogrādajām holangiopankreatogrāfijām, diagnostiskajām laparaskopijām, transkutānajām aknu punkcijas biopsijām;

4.5. veic pacientu un viņu tuvinieku izglītošanu jautājumos, kas ir saistīti ar staru diagnostiku un terapiju;

4.6. veic profesionālās izglītības darbu specialitātē Ārstniecības likumā noteiktajā kārtībā.

III. Sertificētas rentgenoloģijas un radioloģijas māsas atbildība

5. Sertificēta rentgenoloģijas un radioloģijas māsa ir atbildīga:

5.1. par pacienta aprūpi, patstāvīgi veiktajām procedūrām un manipulācijām;

5.2. par ārsta norādījumu vai uzdevumu izpildi;

5.3. par pacientu aprūpes darba vadību un organizēšanu;

5.4. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

5.5. par tās nesertificētās māsas darbību, kura strādā viņas vadībā vai uzraudzībā, izņemot šī nolikuma 7.punktā minētajos gadījumos.

IV. Nesertificētas māsas darbība un atbildība rentgenoloģijas un radioloģijas māsas specialitātē

6. Nesertificēta māsa rentgenoloģijas un radioloģijas nodaļā var strādāt tikai sertificētas ārstniecības personas vadībā vai uzraudzībā.

7. Nesertificēta māsa ir atbildīga:

7.1. par sertificētas ārstniecības personas noteikto uzdevumu izpildi;

7.2. par patstāvīgi veiktajām procedūrām un manipulācijām;

7.3. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

7.4. par sertificētas ārstniecības personas noteiktā darbības apjoma pārkāpšanu.

V. Pēcdiploma izglītība rentgenoloģijas un radioloģijas māsas specialitātē un tās saturs

8. Pēcdiploma apmācība rentgenoloģijas un radioloģijas māsu specialitātē ietver trīs gadu praktiskās pieredzes apgūšanu (no tiem divus gadus rentgenoloģijā vai radioloģijā) sertificētas ārstniecības personas vadībā vai uzraudzībā, teorētisko zināšanu un praktisko iemaņu apgūšanu pēc Medicīnas profesionālā izglītības centra apstiprinātas rentgenoloģijas un radioloģijas māsu specializācijas programmas.

9. Pēcdiploma apmācības laikā rentgenoloģijas un radioloģijas māsai ir jāapgūst teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādām tēmām:

9.1. māsu darba process un pacientu aprūpes problēmas;

9.2. pacientu aprūpe pirms rentgenoloģiskiem un radioloģiskiem izmeklējumiem (sagatavošana izmeklēšanai), to laikā (asistēšana izmeklēšanā) un pēc izmeklēšanas;

9.3. kontrastvielu pielietošana rentgenoloģijā un radioloģijā;

9.4. dažādu vecuma grupu pacientu anatomiskās un fizioloģiskās īpatnības;

9.5. rentgenoloģiskā diagnostika neatliekamās situācijās;

9.6. aizsardzība pret jonizējošo starojumu;

9.7. aizsardzība radiācijas katastrofu laikā, aparatūras sagatavošana darbam, aparatūras defektu noteikšanas principi;

9.8. infekcijas slimības, to profilakse rentgenoloģijā un radioloģijā;

9.9. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

9.10. saskarsmes psiholoģijas pamati.

Latvijas Māsu asociācijas prezidente J.Zālīte

Transfuzioloģijas māsas specialitātes nolikums

I. Vispārīgie jautājumi

1. Transfuzioloģijas māsas specialitāte ir ārstniecības personu specialitāte, kurā transfuzioloģijas māsa veic aprūpes darbu ar asins donoriem.

2. Transfuzioloģijas māsa ir reģistrēta māsa praktizēttiesīgu māsu reģistrā, kura atbilstoši šim nolikumam ieguvusi pēcdiploma izglītību transfuzioloģijas māsas specialitātē. Sertificēta transfuzioloģijas māsa ir nokārtojusi sertifikācijas eksāmenu un ieguvusi transfuzioloģijas māsas sertifikātu.

II. Sertificētas transfuzioloģijas māsas darbība

3. Profesionālas darbības veikšanai transfuzioloģijas māsai nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem:

3.1. asins donoru atlases principi, kontrindikācijas asins nodošanai, donoru tiesības un pienākumi;

3.2. donoru aprūpes principi (novērošana, informācijas apkopošana par pacienta biopsihosociālajām vajadzībām, aprūpes plānošana un izvērtēšana, ārstniecisko un aprūpes procedūru veikšana);

3.3. donoru asiņu sagatavošana un sadalīšana komponentos;

3.4. asins paraugu paņemšana un to laboratoriskā izmeklēšana;

3.5. asins pagatavojumu uzglabāšana un sagatavošana transfūzijai;

3.6. asins komponentu un asins plazmas preparātu klīniskā nozīme, to pielietošanas iespējas dažādās medicīnas nozarēs;

3.7. asins pārliešanas reakcijas, transfūziju tehniskie sarežģījumi, pēctransfūzijas reakcijas;

3.8. asins pārliešanas metodes un veidi, asiņu sagatavošanā un transfūzijā pielietojamās manipulācijas, izmantojamā aparatūra, instrumenti, iekārtas;

3.9. imūnhematoloģijas pamati;

3.10. donoru plazmaferēzes un citaferēzes procedūru būtība;

3.11. saskarsmes metodes pacientu aprūpes nodrošināšanā;

3.12. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

3.13. klīniskā transfuzioloģija.

4. Sertificētas transfuzioloģijas māsa savas profesionālās darbības ietvaros:

4.1. veic donoru un pacientu novērošanu, stāvokļa izvērtēšanu, informācijas apkopošanu par pacientu biopsihosociālajām vajadzībām;

4.2. plāno, veic, izvērtē un dokumentē donoru un pacientu aprūpi un ārstniecisko manipulāciju izpildi stacionāros un ambulatorajā dienestā;

4.3.veic konservētu asiņu un asins pagatavojumu sagatavošanu un pārstrādi;

4.4. veic plazmaferēzes un citaferēzes procedūras;

4.5. vada un organizē donoru un pacientu aprūpes darbu;

4.6. veic donoru un sabiedrības izglītošanu par veselību, tās problēmām un saslimšanām;

4.7. veic profesionālās izglītības darbu savā specialitātē Ārstniecības likumā noteiktajā kārtībā.

III. Sertificētas transfuzioloģijas māsas atbildība

5. Sertificēta transfuzioloģijas māsa ir atbildīga:

5.1. par donoru un pacienta aprūpi, patstāvīgi veiktajām procedūrām un manipulācijām un to dokumentēšanu;

5.2. par aprūpes darba vadību un organizēšanu;

5.3. par ārsta norādījumu vai uzdevumu izpildi;

5.4. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

5.5. par izgatavotās produkcijas atbilstību nacionālā standarta prasībām;

5.6. par tās nesertificētās māsas darbību, kura strādā viņas vadībā vai uzraudzībā, izņemot šī nolikuma 7.punktā minētajos gadījumos.

IV. Nesertificētas māsas darbība un atbildība transfuzioloģijas māsas specialitātē

6. Nesertificēta māsa transfuzioloģijā var strādāt tikai sertificētas ārstniecības personas vadībā vai uzraudzībā.

7. Nesertificēta medicīnas māsa ir atbildīga:

7.1. par sertificētas ārstniecības personas noteikto uzdevumu izpildi;

7.2. par patstāvīgi veiktajām manipulācijām;

7.3. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

7.4. par sertificētas ārstniecības personas noteiktā darbības apjoma pārkāpšanu.

V. Pēcdiploma izglītība transfuzioloģijas māsas specialitātē un tās saturs

8. Pēcdiploma apmācība transfuzioloģijas māsu specialitātē ietver trīs gadu praktiskās pieredzes apgūšanu (no tiem divus gadus transfuzioloģijā) sertificētas ārstniecības personas vadībā vai uzraudzībā un šādu tēmu apguvi 100 kredītstundu apjomā:

8.1. māsu darba process un pacientu aprūpes problēmas;

8.2. asins dienesta organizācija, transfuzioloģijas jautājumi;

8.3. seksuāli transmisīvās saslimšanas;

8.4. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

8.5. saskarsmes psiholoģijas pamati.

9. Pēcdiploma apmācība transfuzioloģijas māsu specialitātē tiek organizēta lekciju, kursu, semināru vai konferenču veidā pēc Medicīnas profesionālās izglītības centra apstiprinātām programmām.

Latvijas Māsu asociācijas prezidente J.Zālīte

Ambulatorās medicīnas māsas specialtātes nolikums

I. Vispārīgie jautājumi

1. Ambulatorās medicīnas māsas specialitāte ir ārstniecības personu specialitāte, kurā māsa veic pacientu aprūpi ambulatorajās ārstniecības iestādēs vai mājās un pacienta, ģimenes un sabiedrības izglītošanu veselības atgūšanas un uzturēšanas jautājumos.

2. Ambulatorās medicīnas māsa ir reģistrēta māsa praktizēt tiesīgu māsu reģistrā, kura atbilstoši šim nolikumam apguvusi specializāciju ambulatorās medicīnas māsas specialitātē. Sertificēta ambulatorās medicīnas māsa ir nokārtojusi sertifikācijas eksāmenu un ieguvusi ambulatorās medicīnas māsas sertifikātu.

II. Sertificētas ambulatorās medicīnas māsas darbība

3. Profesionālas darbības veikšanai ambulatorās medicīnas māsai nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

3.1. cilvēka veselība, tās veicināšana, saglabāšana, atgūšana un slimību profilakse;

3.2. sabiedrībā izplatītākās saslimšanas, to etioloģija, patoģenēze, diagnostika, ārstēšana;

3.3. pacientu aprūpes principi un īpatnības ambulatorās iestādēs un mājas apstākļos;

3.4. vides veselība, apkārtējās vides faktoru ietekme uz pacienta veselību;

3.5. veselības aprūpes un sociālās palīdzības organizācija valstī;

3.6. aprūpes, ārstēšanas un rehabilitācijas metožu pielietošana ambulatorās iestādēs un mājas apstākļos;

3.7. medicīnisko tehnoloģiju pielietošana ambulatorās iestādēs un mājas apstākļos;

3.8. saskarsmes veidošanas principi ar pacientu, pacienta ģimeni un pārējiem aprūpes komandas dalībniekiem.

4. Sertificēta ambulatorās medicīnas māsa savas profesionālās darbības un kompetences ietvaros:

4.1. veic pacienta un viņa ģimenes locekļu izglītošanu slimnieku kopšanas un slimību profilakses jautājumos;

4.2. plāno, veic, izvērtē un dokumentē pacientu aprūpi ambulatorās iestādēs un mājas apstākļos;

4.3. nodrošina sadarbību un informācijas apriti starp pārējām ārstniecības personām, citu profesiju pārstāvjiem, kā arī valsts un pašvaldību institūcijām un nevalstiskajām organizācijām, kas iesaistītas pacienta aprūpē;

4.4. papildina profesionālās zināšanas savā specialitātē, apmeklējot lekcijas, mācību kursus, kā arī piedaloties konferencēs un semināros.

III. Sertificētas ambulatorās medicīnas māsas atbildība

5. Sertificēta ambulatorās medicīnas māsa ir atbildīga:

5.1. par pacienta aprūpi, patstāvīgi veiktajām procedūrām un manipulācijām;

5.2. par pacienta aprūpes darba vadību un organizāciju;

5.3. par ārsta norādījumu vai uzdevumu izpildi;

5.4. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

5.5. par ambulatorās medicīnas māsas ētikas kodeksa ievērošanu;

5.6. par tās nesertificētās māsas darbību, kura strādā viņas vadībā vai uzraudzībā, izņemot šī nolikuma 7.punktā minētajos gadījumos.

IV. Nesertificētas māsas darbība un atbildība ambulatorās medicīnas māsas specialitātē

6. Nesertificēta māsa ambulatorās medicīnas māsas specialitātē var strādāt tikai sertificētas ārstniecības personas vadībā vai uzraudzībā.

7. Nesertificēta ambulatorās medicīnas māsa ir atbildīga:

7.1. par sertificētās ārstniecības personas noteikto norādījumu vai uzdevumu izpildi;

7.2. par patstāvīgi veiktajām procedūrām un manipulācijām;

7.3. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

7.4. par sertificētās ārstniecības personas atļautā darbības apjoma pārsniegšanu;

7.5. par ambulatorās medicīnas māsas ētikas kodeksa ievērošanu.

V. Pēcdiploma izglītība ambulatorās medicīnas māsas specialitātē un tās saturs

8. Pēcdiploma apmācība ambulatorās medicīnas māsas specialitātē ietver trīs gadu praktiskās pieredzes apgūšanu (no tiem divus gadus - ambulatorajā ārstniecības iestādē) sertificētas ārstniecības personas vadībā vai uzraudzībā un šādu tēmu apgūšanu 150 kredītstundu apjomā:

8.1. sabiedrības veselība, veselības veicināšana un slimību profilakse;

8.2. pacienta izglītošana veselības atgūšanas un uzturēšanas jautājumos;

8.3. pacientu aprūpes organizēšana mājas apstākļos;

8.4. aprūpes personu veselības aizsardzība;

8.5. sabiedrībā izplatītākās saslimšanas, to etioloģija, patoģenēze, diagnostika, klīniskā izpausme, ārstēšana, aprūpes īpatnības un profilakse;

8.6. aprūpes, diagnostikas, ārstēšanas un rehabilitācijas metožu pielietošana ambulatorajā ārstniecības iestādē un mājas apstākļos;

8.7. medicīniskās aprūpes un sociālās aprūpes integrācija pacientu aprūpē mājas apstākļos;

8.8. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana ambulatorajās iestādēs un mājas apstākļos māsas kompetences ietvaros;

8.9. saskarsmes psiholoģijas pamati.

9. Pēcdiploma apmācība ambulatorās medicīnas māsām tiek organizēta pašmācības, lekciju, semināru vai konferenču veidā Medicīnas profesionālās izglītības centrā vai Latvijas Ambulatorās medicīnas māsu asociācijas Izglītības centrā.

Latvijas Ambulatorās medicīnas māsu asociācijas prezidente I.Irša

Neatliekamās palīdzības ārsta palīga (feldšera) specialitātes nolikums

I. Vispārīgie jautājumi

1. Neatliekamās palīdzības ārsta palīga (feldšera) specialitāte ir ārstniecības personu specialitāte, kurā neatliekamās palīdzības ārsta palīgs (feldšeris), pārvaldot neatliekamās medicīniskās palīdzības, intensīvās terapijas, reanimācijas, toksikoloģijas un katastrofu medicīnas teoriju, medicīniskās tehnoloģijas un praksi, sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību slimajiem (cietušajiem) dzīvībai vai veselībai bīstamā, kritiskā stāvoklī pirmsstacionāra etapā un stacionāru uzņemšanas (neatliekamās medicīniskās palīdzības) nodaļās.

2. Neatliekamās palīdzības ārsta palīgs (feldšeris) ir reģistrēta ārstniecības persona praktizēt tiesīgu feldšeru reģistrā, kurš atbilstoši šim nolikumam apguvis pēcdiploma apmācības programmu neatliekamās palīdzības ārsta palīga (feldšera) specialitātē. Sertificēts neatliekamās palīdzības ārsta palīgs (feldšeris) ir nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un ieguvis neatliekamās palīdzības ārsta palīga (feldšera) sertifikātu.

II. Sertificēta neatliekamās palīdzības ārsta palīga (feldšera) darbība

3. Ārstnieciskās darbības veikšanai sertificētam neatliekamās palīdzības ārsta palīgam (feldšerim) nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par:

3.1. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu akūtas sirds un asinsvadu patoloģijas gadījumā;

3.2. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu akūtas ķirurģiskas patoloģijas gadījumā;

3.3. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu akūtas elpošanas orgānu sistēmas patoloģijas gadījumā;

3.4. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu akūtu infekciju un seksuāli transmisīvo slimību gadījumos;

3.5. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu traumatisku bojājumu gadījumos;

3.6. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu akūtas uroģenitālās patoloģijas gadījumā;

3.7. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu akūtas ginekoloģiskās un dzemdību patoloģijas gadījumā;

3.8. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu akūtas psihiatriskās un neiroloģiskās patoloģijas gadījumā;

3.9. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu bērnu slimību un traumatisku bojājumu gadījumos;

3.10. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu masveida nelaimes un medicīnisko katastrofu gadījumos;

3.11. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu akūtu saindēšanos gadījumos;

3.12. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu endokrinoloģisku saslimšanu gadījumos;

3.13. neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā izmantojamām diagnostiskajām un ārstnieciskajām metodēm;

3.14. neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā izmantojamiem instrumentiem un aparatūru.

4. Sertificēts neatliekamās palīdzības ārsta palīgs (feldšeris) savas profesionālās darbības un kompetences ietvaros var:

4.1. strādāt patstāvīgi;

4.2. izmeklēt pacientu, noteikt pacienta diagnozi un izvērtēt pacienta veselības stāvokļa smaguma pakāpi;

4.3. izvēlēties un veikt ārstēšanu;

4.4. patstāvīgi pielietot un izrakstīt medicīniskos preparātus, to skaitā arī stipri iedarbīgos;

4.5. konstatēt pacienta nāvi.

III. Sertificēta neatliekamās palīdzības ārsta palīga (feldšera) atbildība

5. Sertificēts neatliekamās palīdzības ārsta palīgs (feldšeris) ir atbildīgs:

5.1. par paša veiktajām diagnostiskajām un ārstnieciskajām manipulācijām;

5.2. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

5.3. par pirmās palīdzības un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu;

5.4. par profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu;

5.5. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta ģimenes privāto dzīvi, viņa ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi;

5.6. par tā nesertificētā neatliekamās palīdzības ārsta palīga (feldšera) darbību, kurš strādā viņa vadībā, izņemot šī nolikuma 7.punktā minētajos gadījumos.

IV. Nesertificēta ārsta palīga (feldšera) darbība un atbildība neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā

6. Nesertificēts ārsta palīgs (feldšeris) neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā var strādāt tikai sertificēta neatliekamās palīdzības ārsta vai sertificēta neatliekamās palīdzības ārsta palīga (feldšera) vadībā vai uzraudzībā.

7. Nesertificēts neatliekamās palīdzības ārsta palīgs (feldšeris) ir atbildīgs:

7.1. par paša veiktajām diagnostiskajām un ārstnieciskajām manipulācijām;

7.2. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību

7.3. par sertificēta neatliekamās palīdzības ārsta vai sertificēta neatliekamās palīdzības ārsta palīga (feldšera) noteikto uzdevumu pārkāpšanu vai neizpildi.

V. Pēcdiploma izglītība neatliekamās palīdzības ārsta palīga (feldšera) specialitātē un tās saturs

8. Pēcdiploma apmācība neatliekamās palīdzības ārsta palīga (feldšera) specialitātē tiek organizēta šādā veidā:

8.1. specializācijas kursu veidā un ietver nepieciešamo teorētisko zināšanu un praktisko iemaņu apgūšanu atbilstoši neatliekamās palīdzības ārsta palīga (feldšera) specializācijas programmai, kā arī trīs gadu praktiskās pieredzes apgūšanu sertificēta neatliekamās palīdzības ārsta vai sertificēta neatliekamās palīdzības ārsta palīga (feldšera) vadībā vai uzraudzībā;

8.2. kvalifikācijas celšanas kursu veidā un ietver šādu apmācību:

8.2.1. nepieciešamā apmācība kvalifikācijas paaugstināšanai:

8.2.1.1. paplašināta kardiopulmonālā reanimācija;

8.2.1.2. elektrokardiogrāfija (pamatzināšanu līmenī);

8.2.1.3. stažēšanās darba vietās pie apmācīttiesīgiem neatliekamās palīdzības ārstiem;

8.2.2. vēlamā apmācība kvalifikācijas paaugstināšanai:

8.2.2.1. kardioloģija;

8.2.2.2. anestezioloģija–reanimācija;

8.2.2.3. ķirurģija;

8.2.2.4. neatliekamā medicīniskā palīdzība.

9. Pēcdiploma apmācības laikā neatliekamās palīdzības ārsta palīgam (feldšerim) jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

9.1. kardiopulmonālās mazspējas attīstības mehānismi (elpceļu obstrukcija, elpošanas mazspēja, cirkulācijas traucējumi);

9.2. vitālo funkciju traucējumu diagnosticēšana un novērošana notikuma vietā;

9.3. paplašināta dzīvības funkciju uzturēšana:

9.3.1. terminālie stāvokļi un kardiopulmonālā reanimācija, tās algoritmi;

9.3.2. reanimācijas īpatnības dažādās vecuma grupās;

9.3.3. klīniskās un bioloģiskās nāves pazīmes un kritēriji;

9.3.4. efektīvas reanimācijas kritēriji;

9.4. vispārējās intensīvās terapijas, reanimācijas un paplašinātās kardiopulmonālās reanimācijas metodes:

9.4.1. narkozes un elpināšanas aparāti, reanimācijas un intensīvās terapijas palīglīdzekļi, neatliekamās medicīniskās palīdzības apstākļos lietojamie inhalācijas un neinhalācijas anestēzijas līdzekļi;

9.4.2. plazmas aizvietotāji un dezintoksikācijas līdzekļi;

9.4.3. defibrilācija, elektroimpulsa terapija, sirds elektrostimulācija;

9.4.4. kardiopulmonālās reanimācijas farmakoterapija;

9.4.5. plaušu mākslīgā ventilācija un palīgventilācija;

9.4.6. konikotomija, traheostomija, trahejas intubācija;

9.5. intensīvā terapija masīvas asiņošanas gadījumā;

9.6. intensīvā terapija un reanimācija elektrotraumas gadījumā;

9.7. intensīvā terapija un reanimācija asfiksijas (nosmakšana, noslīkšana, strangulācija) gadījumos;

9.8. intensīvā terapija un reanimācija galvas smadzeņu traumas, epileptiskā stāvokļa, meningoencefalīta gadījumos;

9.9. ārstēšana ar antidotiem;

9.10. intensīvā terapija un reanimācija akūtu saindēšanos gadījumos (saindēšanās ar fosfororganiskajiem savienojumiem, sedatīviem līdzekļiem, narkotiskajām vielām un citiem medikamentiem, skābēm, sārmiem, hlorētiem ogļūdeņražiem, tvana gāzi, alkoholu un tā surogātiem, smagiem metāliem, augu indēm, sēnēm, methemoglobīnu veidojošām un hemolītiskajām indēm, indīgo čūsku kodumu gadījumos);

9.11. šoki, to veidi, diferencēta ārstēšana;

9.12. intensīvā terapija akūtas nieru mazspējas gadījumā;

9.13. intensīvā terapija neatliekamo stāvokļu gadījumos endokrinoloģijā (cukura diabēts, tireotoksikoze, virsnieru mazspēja).

10. Pēcdiploma apmācības laikā neatliekamās palīdzības ārsta palīgam (feldšerim) jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem akūtas sirds un asinsvadu patoloģijas gadījumā:

10.1. akūtas sāpes krūtīs, to diferenciāldiagnoze;

10.2. slodzes stenokardija (pirmreizēja, stabila, progresējoša), spontāna stenokardija;

10.3. miokarda infarkts tā diagnostika, sarežģījumi, ārstēšana (tai skaitā, trombolītiskā);

10.4. kardiogēnais šoks;

10.5. sirds astma, plaušu tūska;

10.6. neparoksizmālie sirds ritma traucējumi;

10.7. lēkmjveida sirds ritma traucējumi;

10.8. sirds vadīšanas traucējumi, sinusa mezgla vājuma sindroms;

10.9. asinsrites apstāšanās veidi, Morganji–Edemsa–Stoksa lēkmes;

10.10. arteriālās hipertenzijas;

10.11. hipertenzīvās krīzes, to veidi;

10.12. neatliekamie stāvokļi iegūto sirdskaišu gadījumā;

10.13. tromboembolija plaušu artērijas sistēmā (stumbra, galveno zaru, sīko zaru);

10.14. embolijas lielā asinsrites loka artērijās;

10.15. aortas atslāņošanās;

10.16. akūta asinsvadu mazspēja (kolapss, ģībonis);

10.17. visu šajā punktā minēto stāvokļu elektrokardiogrāfiskā diagnostika un diferenciāldiagnostika.

11. Pēcdiploma apmācības laikā neatliekamās palīdzības ārsta palīgam (feldšerim) jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem akūtas elpošanas orgānu sistēmas patoloģijas gadījumos:

11.1. akūtas pneimonijas, to sarežģījumi;

11.2. krupozā pneimonija;

11.3. akūta elpošanas mazspēja;

11.4. bronhiālā astma, ieilgusi lēkme, astmatisks stāvoklis;

11.5. pneimotorakss, tā veidi;

11.6. asins spļaušana, plaušu asiņošana;

11.7. akūta balsenes stenoze;

11.8. svešķermeņi augšējos elpošanas ceļos;

11.9. elpceļu obstrukcijas sindroms.

12. Pēcdiploma apmācības laikā neatliekamās palīdzības ārstam jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem akūtu infekciju un seksuāli transmisīvo slimību gadījumos:

12.1. gaisa pilienu infekcijas (gripa un citas);

12.2. angīna, paratonsillārs abscess;

12.3. difterija, tās sarežģījumi;

12.4. zarnu vīrusinfekcijas, pārtikas toksikoinfekcijas, dizentērija, salmonelloze, botulisms, vēdertīfs, šigellozes;

12.5. vīrusu hepatīti, to sekas;

12.6. holēra, mēris, Sibīrijas čūla, hemorāģiskie drudži;

12.7. neiroinfekcijas (meningokoku infekcija, ērču encefalīts un citi vīrusu encefalīti), poliomielīts, Laima slimība, trakumsērga;

12.8. karantīnas, sevišķi bīstamās un brūču infekcijas;

12.9. stinguma krampji;

12.10. transmisīvās infekcijas, malārija;

12.11. jersiniozes, pseidotuberkuloze, leptospiroze;

12.12. HIV, AIDS;

12.13. sifiliss;

12.14. tuberkuloze, tās neatliekamie stāvokļi.

13. Pēcdiploma apmācības laikā neatliekamās palīdzības ārsta palīgam (feldšerim) jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem akūtas ķirurģijas gadījumos:

13.1. akūtu vēdera dobuma orgānu saslimšanu diferenciāldiagnostika;

13.2. akūts peritonīts;

13.3. akūta kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas patoloģija (čūlas slimība, tās sarežģījumi, perforācija, penetrācija, asiņošana, pilorostenoze, akūta kuņģa dilatācija), barības vada plīsumi;

13.4. gremošanas trakta apdegumi ar skābēm un sārmiem;

13.5. akūts apendicīts, periapendikulārs infiltrāts;

13.6. zarnu trakta akūta ķirurģiska patoloģija, zarnu necaurlaidības veidi, īpatnības dažādās vecuma grupās;

13.7. apzarņa asinsvadu tromboze un embolija;

13.8. aknu kolika, akūts holecistīts, mehāniskā dzelte;

13.9. akūts pankreatīts;

13.10. vēdera dobuma slēgti un vaļēji, parenhimatozo un dobo orgānu bojājumi;

13.11. krūšu kurvja orgānu vaļējie bojājumi;

13.12. trūces, iekšējas un ārējas, to iesprūšana;

13.13. akūta ekstremitāšu išēmija;

13.14. kuņģa–zarnu trakta svešķermeņi;

13.15. kombinētu traumu vadošā bojājuma noteikšanas principi;

13.16. mastīts, abscess, flegmona, sepse;

13.17. apakšējo ekstremitāšu vēnu saslimšanas;

13.18. aseptikas un antiseptikas principi.

14. Pēcdiploma apmācības laikā neatliekamās palīdzības ārsta palīgam (feldšerim) jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem traumatisko bojājumu gadījumos:

14.1. ekstremitāšu kaulu lūzumi un mežģījumi;

14.2. atslēgas kaula un lāpstiņas kaula lūzumi un mežģījumi;

14.3. muskuļu, cīpslu, perifēro nervu bojājumi;

14.4. mugurkaulāja traumatiskie bojājumi;

14.5. iegurņa kaulu un orgānu bojājumi;

14.6. galvas un muguras smadzeņu traumas;

14.7. asiņošanas apturēšanas pagaidu metodes;

14.8. cietušo transportēšanas un imobilizācijas veidi traumu gadījumos, pirmā palīdzība un neatliekamā medicīniskā palīdzība, tās apjoms parastos un katastrofu medicīnas apstākļos;

14.9. traumatiskais šoks;

14.10. kombinētas traumas, politraumas, to īpatnības vecuma grupās, vadošā bojājuma noteikšanas principi;

14.11. cietušo šķirošanas un evakuācijas principi masveida nelaimes gadījumos, ievainojumu rašanās mehānismi un to klasifikācija;

14.12. termiskie bojājumi;

14.13. brūces, palīdzības sniegšanas principi pirmsstacionāra etapā;

14.14. desmurģija;

14.15. ilgstošas saspiešanas sindroms;

14.16. augšžokļa un apakšžokļa lūzumi un mežģījumi;

14.17. auss, deguna, balsenes, trahejas un bronhu svešķermeņi.

15. Pēcdiploma apmācības laikā neatliekamās palīdzības ārsta palīgam (feldšerim) jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem uroģenitālās patoloģijas gadījumos:

15.1. akūta urīna aizture, urīnpūšļa katetrizācija;

15.2. nierakmeņu slimība, nieru kolika;

15.3. akūts pielonefrīts, paranefrīts;

15.4. akūta nieru mazspēja, oligūrija, anūrija;

15.5. urēmiskā koma;

15.6. akūti vīriešu dzimumorgānu iekaisumi;

15.7. parafimoze, priapizms;

15.8. nieru, urīnpūšļa un urīnvadu traumas;

15.9. ārējo dzimumorgānu traumas;

15.10. kombinētas urīnpūšļa un iegurņa traumas;

15.11. mikrohematūrija un makrohematūrija;

15.12. uroģenitālā trakta svešķermeņi.

16. Pēcdiploma apmācības laikā neatliekamās palīdzības ārsta palīgam (feldšerim) jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem akūtas ginekoloģiskas un dzemdību patoloģijas gadījumos:

16.1. akūti sieviešu dzimumorgānu iekaisumi;

16.2. olnīcas plīsums;

16.3. ārpusdzemdes grūtniecība;

16.4. krimināls aborts;

16.5. spontāns aborts;

16.6. grūtniecības toksikozes, preeklampsija, eklampsija;

16.7. priekšlaicīgas dzemdības;

16.8. dzemdības ārpus stacionāra;

16.9. neatliekamā medicīniskā palīdzība jaundzimušajam un dzemdētājai;

16.10. jaundzimušā atdzīvināšana un dzīvības funkciju novērtēšana pēc Apgara skalas;

16.11. dzemdes plīsums;

16.12. dzemdes asiņošana;

16.13. asiņošana placentārā un pēcdzemdību periodā;

16.14. placentas priekšguļa, normāli piestiprinātas placentas priekšlaicīga atslāņošanās;

16.15. sieviešu dzimumorgānu audzēju izsaukti akūti sarežģījumi;

16.16. traumatisms dzemdniecībā un ginekoloģijā;

16.17. metroendometrīts, peritonīts, sepse, septisks šoks;

16.18. tromboflebīti un trombembolijas ginekoloģijā un dzemdniecībā.

17. Pēcdiploma apmācības laikā neatliekamās palīdzības ārsta palīgam (feldšerim) jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem akūtas psihoneiroloģiskas patoloģijas gadījumos:

17.1. komatozo stāvokļu vispārēja diagnostika un diferenciāldiagnostika, komu skalas;

17.2. akūti smadzeņu asinsrites traucējumi, klasifikācija, diferenciāldiagnoze;

17.3. akūti galvas smadzeņu un muguras smadzeņu un to apvalku iekaisumi;

17.4. smadzeņu tūska;

17.5. muguras un galvas smadzeņu tilpuma procesi;

17.6. mugurkaulāja deformējošā spondiloze, radikulīti;

17.7. krampju sindromi, epilepsija, epileptisks stāvoklis;

17.8. alkoholisms, alkohola delīrijs;

17.9. toksikomānijas, narkomānijas, abstinences sindroms;

17.10. akūtas psihozes;

17.11. psihopātijas, depresijas;

17.12. psihoemocionālais sindroms, tā robežstāvokļi;

17.13. akūta psihoneiroloģiskā palīdzība bērniem;

17.14. galvas un muguras smadzeņu traumas;

17.15. akūtas acs un tās piedēkļu saslimšanas, traumas un svešķermeņi.

18. Pēcdiploma apmācības laikā neatliekamās palīdzības ārsta palīgam (feldšerim) jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem pediatrijā:

18.1. zīdaiņu barošanas principi;

18.2. rahīts;

18.3. krampji bērna vecumā;

18.4. spazmofīlija;

18.5. hipertermija, toksikoze, eksikoze;

18.6. masalas, masaliņas, skarlatīna, vējbakas, garais klepus, epidēmiskais parotīts;

18.7. elpošanas orgānu neatliekamā patoloģija;

18.8. sirds un asinsvadu sistēmas neatliekamā patoloģija;

18.9. neatliekamās ķirurģiskās patoloģijas īpatnības bērnu vecumā;

18.10. neatliekamā medicīniskā palīdzība traumatisku bojājumu gadījumos bērniem;

18.11. neatliekamās medicīniskās palīdzības farmakoterapija bērniem.

19. Pēcdiploma apmācības laikā neatliekamās palīdzības ārsta palīgam (feldšerim) jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem katastrofu medicīnas un neatliekamās medicīniskās palīdzības darba organizācijā:

19.1. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas pirmsstacionāra etapa organizācijas principi;

19.2. neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāžu personāla funkcionālie pienākumi;

19.3. pirmsstacionāra etapa palīdzības apjoms slimajiem un cietušajiem;

19.4. neatliekamās medicīniskās palīdzības apjoms masveida nelaimes gadījumu un katastrofu apstākļos;

19.5. jēdziens par katastrofu medicīnu;

19.6. tehniskais un medicīniskais neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāžu ekipējums;

19.7. slimnieku un cietušo transportēšanas veidi, indikācijas un kontrindikācijas;

19.8. neatliekamās medicīniskās palīdzības personāla taktiskie, organizatoriskie un tiesiskie aspekti;

19.9. neatliekamās medicīniskās palīdzības personāla taktika krimināla rakstura gadījumos;

19.10. darba organizācijas principi masveida nelaimes gadījumos un medicīniskās katastrofās;

19.11. neatliekamās medicīniskās palīdzības personāla darba psiholoģiskie aspekti masveida nelaimes gadījumos un medicīniskās katastrofās;

19.12. neatliekamās medicīniskās palīdzības personāla taktika darbā ar pacientiem apreibuma stāvokļos;

19.13. neatliekamās medicīniskās palīdzības personāla taktika darbā ar pacientiem ar psihiskām un psihosomātiskām saslimšanām;

19.14. ārsta darba īpatnības pirmsstacionāra apstākļos;

19.15. cietušo šķirošanas principi;

19.16. neatliekamās medicīniskā palīdzības etapa medicīniskā dokumentācija un tās aizpildīšana;

19.17. neatliekamā medicīniskā palīdzība radiācijas bojājumu gadījumos;

19.18. neatliekamā medicīniskā palīdzība ķīmiskās katastrofās cietušajiem;

19.19. medicīniskās ētikas un deontoloģijas principu ievērošanas īpatnības neatliekamās medicīniskās palīdzības un pirmsstacionāra apstākļos.

20. Pēcdiploma apmācības laikā neatliekamās palīdzības ārsta palīgam (feldšerim) jāapgūst šādu neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā izmantojamo diagnostisko metožu un manipulāciju pielietošanas indikācijas, izpildes metodikas un prasmes izvērtēt iegūtos datus:

20.1. fizikālā izmeklēšana;

20.2. elektrokardiogrāfija;

20.3. elektrokardioskopija;

20.4. pastāvīgo elektrokardiostimulatoru un sirds defibrilatoru darbības traucējumu diagnostika;

20.5. perifēro asinsvadu un ekstrakraniālo artēriju manuāla izmeklēšana;

20.6. arteriālā un venozā asinsspiediena noteikšana;

20.7. mikrocirkulācijas sistēmas stāvokļa novērtēšana;

20.8. glikometrija;

20.9. rektālā izmeklēšana;

20.10. jaundzimušā novērtēšana pēc Apgara skalas;

20.11. pacienta novērtēšana pēc komu skalām, traumu skalas;

20.12. plaušu funkcionālās izmeklēšanas datu izvērtēšana un izelpas plūsmas mērījumu datu izvērtēšana;

20.13. oksihemometrijas iegūto datu izvērtēšana;

20.14. klīniskās un bioķīmiskās laboratorijas izmeklējumu datu izvērtēšana;

20.15. pastāvīgo elektrokardiostimulatoru un defibrilatoru implantācijas indikāciju noteikšana;

20.16. likvordinamisko provju un tā fizikālo un laboratorisko datu izvērtēšana;

20.17. bioloģiskās nāves fakta konstatācija un no tā izrietošā taktika.

21. Pēcdiploma apmācības laikā neatliekamās palīdzības ārsta palīgam (feldšerim) jāapgūst šādu neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā izmantojamo ārstniecisko metožu un manipulāciju pielietošanas indikācijas, kontrindikācijas, izpildes metodika un māka izvērtēt iegūtos datus:

21.1. zemādas, muskulārās, venozās, intrakradiālās injekcijas;

21.2. venozie infūzi;

21.3. sistēmas trombolīze;

21.4. perifēro vēnu katetrizācija;

21.5. pleiras dobuma punkcijas;

21.6. perikarda dobuma punkcijas;

21.7. kardiopulmonāla reanimācija, tās algoritmi;

21.8. sirds palīgmasāža un plaušu palīgventilācija;

21.9. reanimācijas un pēcreanimācijas perioda medikamentozā terapija un reanimācijas procesa efektivitātes izvērtēšana;

21.10. plaušu mākslīgās ventilācijas metodes — mute–mutē, mute–degunā, mute–elpvadā, ar Ambu maisu;

21.11. trahejas punkcijas, konikotomija;

21.12. trahejas intubācija;

21.13. defibrilācija;

21.14. elektroimpulsa terapija (indikācijas);

21.15. ārējā pagaidu elektrokardiostimulācija;

21.16. pastāvīgo elektrokardiostimulatoru un defibrilatoru implantācija (indikācijas un kontrindikācijas);

21.17. elpceļu atbrīvošanas metodes;

21.18. skābekļa inhalācijas;

21.19. hiperbārā oksigenācija (indikācijas un kontrindikācijas);

21.20. slāpekļa oksidula analgēzija;

21.21. bronhiālās astmas lēkmju kupēšanas metodika ar aerosoliem, lietojot krājtelpas, Nebulaizera tipa smidzinātājus;

21.22. ārpusstacionāra dzemdību vadīšana, iespējamie sarežģījumi;

21.23. jaundzimušā nabas, acu, ādas apstrāde;

21.24. jaundzimušā atdzīvināšanas paņēmieni;

21.25. asiņošanas apturēšanas pagaidu metodes;

21.26. desmurģija;

21.27. transporta imobilizācija, tās veidi;

21.28. slimnieku transportēšanas veidi;

21.29. brūču primārā apdare;

21.30. deguna priekšējā tamponāde;

21.31. urīnpūšļa katetrizācija vīriešiem un sievietēm;

21.32. suprapubikālas punkcijas;

21.33. zarnu trakta attīrīšana manuāli, ar klizmu (tai skaitā sifona);

21.34. kuņģa zondēšana;

21.35. kuņģa skalošana caur zondi;

21.36. ekstrakorporālā hemodialīze (indikācijas un kontrindikācijas);

21.37. plazmaferēze un enterosorbcija (indikācijas un kontrindikācijas);

21.38. akūtas ķirurģiskās operācijas (indikācijas);

21.39. svešķermeņu izņemšana no augšējiem elpošanas ceļiem.

22. Pēcdiploma apmācības laikā neatliekamās palīdzības ārsta palīgam (feldšerim) jāapgūst detalizētas zināšanas un praktiskās iemaņas darbā ar šādiem neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā izmantojamiem instrumentiem un to komplektiem:

22.1. vēnu, sirds, pleiras, trahejas punkciju adatas;

22.2. perifērie venoziem katetri;

22.3. urīnpūšļa katetrs;

22.4. skalpelis, pincete, klemmes;

22.5. spaiļu komplekts svešķermeņu izņemšanai no augšējiem elpošanas ceļiem;

22.6. krājtelpas, izelpas plūsmas mērītāji;

22.7. skābekļa maskas;

22.8. elpvadi;

22.9. laringoskops;

22.10. intubācijas cauruļu komplekts;

22.11. kuņģa zondes;

22.12. komplekts kuņģa skalošanai;

22.13. dzemdību komplekts;

22.14. Krāmera šinu komplekts;

22.15. pneimošinu komplekts;

22.16. vakuumšinu komplekts;

22.17. mugurkaulāja kakla daļas fiksatoru komplekts;

22.18. refleksu āmuriņš;

22.19. reanimācijas dēlis;

22.20. kausveida nestuves.

23. Pēcdiploma apmācības laikā neatliekamās palīdzības ārsta palīgam (feldšerim) jāapgūst detalizētas zināšanas un praktiskās iemaņas darbā ar šādu neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā izmantojamo aparatūru:

23.1. glikometrs;

23.2. kardiogrāfs;

23.3. skābekļa inhalācijas aparāts;

23.4. slāpekļa oksidula narkozes aparāts;

23.5. portatīvais sūknis;

23.6. kardioskops;

23.7. defibrilators;

23.8. ārējais kardiostimulators.

Latvijas Neatliekamās palīdzības

un katastrofu medicīnas asociācijas prezidents S.Štrihs

Masiera specialitātes nolikums

I. Vispārīgie jautājumi

1. Masiera specialitāte ir ārstniecības personu pamatspecialitāte, kurā masieris veic masāžu dažādu slimību profilaksē, ārstēšanā un rehabilitācijā.

2. Sertificēts masieris ir ārstniecības persona ar profesionālo vai augstāko medicīnisko izglītību, kurš atbilstoši šim nolikumam apguvis pēcdiploma apmācības programmu masiera specialitātē, nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un ieguvis masiera sertifikātu.

II. Sertificēta masiera darbība

3. Ārstnieciskās darbības veikšanai sertificētam masierim nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem:

3.1. cilvēka fizioloģija, topogrāfiskā un funkcionālā anatomija;

3.2. masāža, tās veidi, izpildes tehnika un pielietojums slimību profilaksē, ārstēšanā un rehabilitācijā, pielietošanas īpatnības, indikācijas, kontrindikācijas un izraisītās komplikācijas;

3.3. pacienta stāvokļa novērtēšana pirms masāžas un masāžas laikā.

III. Sertificēta masiera atbildība

4. Sertificēts masieris ir atbildīgs:

4.1. par viņa veiktajām ārstnieciskajām metodēm;

4.2. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

4.3. par pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu;

4.4. par profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu;

4.5. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacientu un viņa ģimenes privāto dzīvi;

4.6. par darba drošības noteikumu ievērošanu;

4.7. par tā nesertificētā masiera darbību, kurš strādā viņa vadībā, izņemot šī nolikuma 6.punktā minētajos gadījumos.

IV. Nesertificētas ārstniecības personas darbība un atbildība specialitātē

5. Nesertificēta ārstniecības persona masiera specialitātē var strādāt tikai sertificēta masiera vadībā vai uzraudzībā.

6. Nesertificēta ārstniecības persona ir atbildīga:

6.1. par sertificēta masiera noteikto uzdevumu pārkāpšanu vai neizpildi;

6.2. par pašas veiktajām ārstnieciskajām metodēm;

6.3. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību.

V. Pēcdiploma izglītība masiera specialitātē un tās saturs

7. Pēcdiploma apmācība masiera specialitātē tiek organizēta specializācijas kursu veidā un ietver nepieciešamo teorētisko zināšanu un praktisko iemaņu apgūšanu pēc Latvijas Fizikālās medicīnas asociācijas apstiprinātas programmas.

8. Pēcdiploma apmācības kopējais ilgums specialitātē ir divi mēneši.

9. Pēcdiploma apmācības laikā jāapgūst šādas tēmas 288 stundu apjomā:

9.1. cilvēka anatomija;

9.2. cilvēka fizioloģija;

9.3. masāža, tās veidi;

9.4. masāžas indikācijas, kontrindikācijas un izraisītās komplikācijas;

9.5. klasiskās masāžas tehnika;

9.6. klasiskās masāžas īpatnības (anatomiski - fizioloģiskais pamatojums) dažādu slimību gadījumos;

9.7. saskarsmes psiholoģijas un deontoloģijas pamati;

9.8. darba organizācijas pamatprincipi masāžas kabinetā;

9.9. pirmā un neatliekamā medicīniskā palīdzība.

10. Ārstniecības personas, kuras apguvušas klasisko masāžu, var turpināt apmācību masiera specialitātē un iegūt papildus kvalifikāciju citos masāžu veidos (bērnu, segmentārā, punktu, zemūdens, kosmētiskā, saistaudu, periosta, neiromuskulārā, limfodrenējošā, vakuummasāža u.c.).

Latvijas Fizikālās medicīnas asociācijas prezidente A.Eglīte