"Cerot uz labāko"

"The Washington Times"

— 99.05.24.

Latvijas ārlietu ministrs Valdis Birkavs uzskata, ka karš Kosovā esot "pārbaudījums" NATO, kurā ir nepieciešams gūt panākumus.

Viņš pat nevēlas pielaist neveiksmes iespēju.

"Pašreizējās neskaidrības kampaņas norisē nav mazinājušas Latvijas vēlēšanos iestāties NATO," teica Birkavs.

"NATO ir jāuzvar. Tai ir jāpanāk pozitīvs rezultāts, kas cilvēkiem būtu pieņemams," izteicās Birkavs, pagājušajā nedēļā uzturoties Vašingtonā, lai iestātos par NATO paplašināšanas turpināšanu.

"Uzvara nozīmēs Miloševiča krišanu, bēgļu atgriešanos, NATO nostiprināšanos un paplašināšanas turpināšanos," ministrs teica The Washington Times redaktoriem un reportieriem.

"Tas ir liels pārbaudījums mums visiem," viņš piebilda.

Nav skaidrs, vai konflikts novedīs pie Dienvidslāvijas "stiprā vīra" Miloševiča atkāpšanās un simtiem tūkstošu etnisko albāņu pilnīgas atgriešanās, kurus no Kosovas ir padzinuši dienvidslāvu drošības spēki.

Birkavs noraidīja bieži dzirdamo kritiku, ka nesaskaņas NATO dalībvalstu starpā par sauszemes spēku izmantošanu konfliktā esot Alianses vājuma pazīme.

"Es nevaru piekrist apgalvojumam, ka NATO ir izrādījusi vājumu. NATO atradās tādā situācijā, ka nekāds cits lēmums nebija iespējams," teica ministrs.

Birkavs apšaubīja britu premjerministra Tonija Blēra priekšlikumu, lai NATO uzņemtos piedalīties arī citās Kosovas tipa operācijās ārpus Alianses teritorijas.

"Es nedomāju, ka pasaule būtu gatava pieņemt šādu misiju," viņš atzina.

Birkavs, runādams par Eiropas daudzajiem kariem, izteica bažas par "veco un tumšo pagātnes notikumu" atgriešanos.

"Drūmā pagātne nekur nav pazudusi un mēs vēl neesam gatavi stāties tai pretī, " teica ministrs.

"Igaunija uzņemta

Pasaules tirdzniecības organizācijā"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.05.22.

Igaunija piektdien kā 135 dalībvalsts tika uzņemta Pasaules tirdzniecības organizācijā.

Ģenerālā asambleja nobalsoja par bijušās padomju republikas uzņemšanu organizācijā, kas darbojas kā lemšanas institūcija tirdzniecības jautājumos, iestājas par muitu samazināšanu un minimālās algas standartiem.

Igaunijas parlamentam par iestāšanās līgumu vēl ir jānobalso. Igaunija ir trešā bijušās Padomju Savienības valsts, kas ir uzņemta PTO. Līdz šim ir uzņemtas Latvija un Kirgizstāna.

Uz uzņemšanu šajā organizācijā pretendē vairāk nekā trīsdesmit valstis, to skaitā arī Ķīna. Pret to vispirmām kārtām iebilst Savienotās Valstis, jo Vašingtona uzskata, ka iedzīvotāju daudzuma ziņā visbagātākā valsts pasaulē nepietiekami ir atvērusi savu iekšējo tirgu un pārāk maz cīnās pret ražošanas pirātismu.

"Krīze norāda

uz Igaunijas bruņoto spēku vājumu"

"Radio Free Europe/

Radio Liberty"

— 99.05.24.

Igaunijas aizsardzības eliti ir satricinājuši ziņojumi, ka viens no tās izlases vienību komandieriem ir bijis iesaistīts bruņotas laupīšanas mēģinājumā, kura rezultātā trīs cilvēki tikuši smagi ievainoti.

Lai arī prezidents Lennarts Meri atteicās pieņemt Aizsardzības spēku komandiera ģenerālleitnanta Johanesa Kerta atlūgumu, viņš tomēr izteicās, ka šis incidents ir nodarījis visai nopietnu ļaunumu gan Aizsardzības spēku, gan arī pašas Igaunijas reputācijai.

Daudzi Igaunijas galvaspilsētā, šķiet, ir satraukušies, ka šis incidents norāda uz aizsardzības struktūras pamatā esošajām problēmām: trūkumiem iekšējās militārās kontroles, ārējās civilās uzraudzības un militāro līderu kopuma ziņā. Šie atklājumi ir potenciāli vēl bīstamāki Igaunijas centieniem veicināt savu kandidatūru uzņemšanai NATO sastāvā, nekā tās zemais aizsardzības budžets.

15. maijā vietējie masu mēdiji ziņoja, ka Harju apriņķī noticis bruņotas laupīšanas mēģinājums, kurā pēc apšaudes trīs cilvēki tikuši hospitalizēti. Lielākā daļa pieņēma, kas tas nav nekas vairāk, kā tikai nopietns noziegums. Taču drīz vien atklājās, ka viens no iespējamajiem nozieguma organizētājiem Indreks Holms ir militārās policijas Īpašo Operāciju grupas (IOG) komandiera vietas izpildītājs.

Uzzinot par incidentu, aizsardzības ministrs Juri Luiks deva rīkojumu apturēt IOG darbību un izveidot īpašu komisiju Aizsardzības ministrijas pastāvīgā apakšsekretāra Tarmo Manda vadībā, kura izmeklētu šo lietu. Šai komisijai ir jārod atbilde uz trim jautājumiem: kas vada IOG, kur pārtūka komandķēde, kā arī - kādas pārbaudes tiek veiktas, lai nodrošinātu, ka IOG darbinieki ir uzticami?

Sākoties izmeklēšanai, valdība un prese ātri vien atklāja arī citas problēmas. Parlamenta Nacionālās aizsardzības komitejas loceklis Enns Tarto izteicās, ka augstākajām parlamenta institūcijām trūks informācijas par IOG, tās aktivitātēm vai tās darbinieku sastāvu. "Pat pati Valsts aizsardzības komiteja nezina, kurš kuram tur ir pakļauts," viņš teica, norādot uz to, ka parlamentārā uzraudzība nav bijusi pietiekoši enerģiska.

Parādoties šiem atklājumiem, Kerts iesniedza prezidentam atlūgumu, taču pēdējais to noraidīja. Prezidents izteicās, ka viņu iepriecinājusi Kerta "šī nozieguma apmēru" izpratne, un uzstāja, ka ģenerālim ir jādod "vēl viena iespēja". Tā ir otrā reize, kad Meri ir attiecies pieņemt Kerta atkāpšanos - pirmā bija 1997. gadā, kad Kerts iesniedza atlūgumu pēc 14 Igaunijas karavīru bojāejas mācību laikā.

Ietekmīgais avīzes Eesti Paevaleht komentētājs Haness Rumms izteica domu, ka iemesls, kādēļ Meri nepieņēma Kerta atkāpšanos, ir vājais bruņoto spēku komandsastāvs: "Tā ir Johanesa Kerta veiksme un Igaunijas valsts nelaime, ka labi apmācītu leitnantu izskološanai par ģenerāļiem ir nepieciešami daudzi gadi laika." Riigikogu Aizsardzības komitejas priekšsēdētāja vietnieks Trivimi Velliste piekrita, norādot, ka "mums nav 20 topošu ģenerāļu".

Tomēr iespējams, ka Kertam vairs nebūs pietiekošas autoritātes un atbalsta, lai veiktu tālākas militārās reformas, ne arī lai nopietni izpētītu krīzes atklātos trūkumus. Īsāk runājot, Igaunija ir nonākusi apburtajā lokā, kurā aizsardzības izdevumu palielināšana var arī nekļūt par panaceju.

Mels Huangs

"Konkurences cīņa Maskavā

kavē speciālā pārstāvja efektivitāti"

"Financial Times"

— 99.05.24.

Asā konkurences cīņa Krievijas valdībā un prezidenta aparātā nopietni ierobežo Krievijas īpašā pārstāvja Dienvidslāvijas jautājumos Viktora Černomirdina darba efektivitāti, informē izlūkdienestiem tuvu stāvoši avoti.

Apgalvo, ka Dienvidslāvijas prezidents Miloševičs Černomirdinu, kurš pagājušajā nedēļā noturēja ilgstošas sarunas ar viņu un augsta ranga ASV un Eiropas Savienības amatpersonām, uzskatot par amerikāņu "ielikteni", kuram netiek uzticētas pilnvaras visā pilnībā.

Šie avoti informēja, ka visa Krievijas izlūkdienestu kopiena, militāristi un lielākā daļa diplomātu nav ieinteresēti, lai Černomirdins palīdzētu NATO rast pieņemamu risinājumu un tie paši avoti apgalvo, ka Krievijas amatpersonas aktīvi darbojas, lai nostiprinātu Miloševiča pretestību NATO.

[Krievu amatpersonas] sagaida, ka NATO neizdosies atstumt tālāk Dienvidslāvijas armiju - vai nu neatlaidīgas pretestības, vai arī NATO iekšējo nesaskaņu dēļ.

Somijas prezidenta un ES pārstāvja Kosovā Marti Ahtisāri padomnieki nedēļas nogalē strādāja pie jaunu priekšlikumu paketes projekta, kas šonedēļ būtu apspriežams ar Černomirdinu un ASV valsts sekretāres vietnieku Stroubu Telbotu.

Ziņo, ka Ahtisāri pēc sarunām ar Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāru Kofi Ananu sestdien esot izteicies, ka Rietumvalstis un Krievija "esot vienprātīgas" svarīgākajos jautājumos, taču galvenās jautājumu detaļas esot jānoskaidro, pirms miera piedāvājums varētu tikt piedāvāts Belgradas valdībai.

Bijušā [Krievijas] premjerministra Černomirdina centieni izbeigt karu ir cietuši neveiksmi, ņemot vērā turpinošos valdības krīzi Krievijā, kad prezidents Boriss Jeļcins atlaida ceturto premjerministru 18 mēnešu laikā. Tajā pašā laikā Krievijas prezidentu aktīvi lobē ātrā izkārtojuma pretinieki, kuri lielā mērā ir izolējuši Černomirdinu.

Drošības, militārās un diplomātiskās aprindas joprojām smagi pārdzīvo NATO paplašināšanos, iekļaujot Centrālās Eiropas valstis un ir sašutušas, ka NATO ir uzsākusi triecienu "ārpus savas teritorijas" pret tradicionālo Krievijas sabiedroto. Jeļcins, būdams kārtējo reizi atvaļinājumā, savulaik spēja nomierināt satraukumu, taču līdz šim viņam nav izdevies piešķirt nopietnas pilnvaras Černomirdinam.

Jaunais premjerministrs Sergejs Stepašins ir Jeļcina lojāls atbalstītājs, taču viņam nav ne mazākās vēlēšanās savā kabinetā iekļaut ārkārtas locekli, kurš risinātu šādu Krievijas ārējai politikai būtisku jautājumu.

Džons Loids

"Stepašina valdība

prezidenta Jeļcina stingrā pavadā"

"Die Presse"

— 99.05.22.

Galvenajiem resoriem jaunā ministru prezidenta kabinetā jāpaliek tajās pat rokās.

Maskava

. Padomju laikā ceturtdienas priekšpusdienās vienmēr bija politbiroja sēdes. Tagad tajā pat laikā vienmēr kopā sanāk valdība – vakar pirmo reizi jaunā ministru prezidenta Sergeja Stepašina vadībā. Optiski izmaiņas gandrīz nebija pamanāmas. Tomēr daži no valdības locekļiem pie galda bija redzami pēdējo reizi. Stepašins gan grib saglabāt Primakova valdības kodolu, jautājums ir tikai, vai Kremlis to atļaus. Pirmo auksto dušu, kā raksta laikraksts "Komersant", Jeļcins jaunajam favorītam lika izbaudīt tūlīt pēc apstiprināšanas Valsts Domē. Prezidents Jeļcins Stepašinam lika saprast, kuram Krievijā ir teikšana – arī attiecībā uz jaunā kabineta sastāvu. Jeļcina kontā ir jāieraksta arī izmaiņas Stepašina programmā. Stepašins sākumā paziņoja, ka "svarīgākajos punktos" grib turpināt priekšgājēja iesākto kursu. Tomēr pēc vēlēšanām viņš paziņoja, ka viņa kabineta galvenais uzdevums esot "radīt ekonomikai pilnīgi jaunu vidi".

Šis un novirzīšanās no koalīcijas principa galvenokārt skar kreiso opozīciju. Abi komunistiskie vicepremjeri – Jurijs Masļukovs un Genādijs Kuļiks – kuri bija atbildīgi par ekonomiku, jaunajā ministru kabinetā vairs nebūšot "ne pie kādiem apstākļiem". Apdraudēts ir arī Centrālās bankas vadītājs Viktors Geraščenko. Protams, ka, ņemot vērā drīzās vēlēšanas, neviena frakcija neizrāda interesi deleģēt savus pārstāvjus jaunajā ministru kabinetā, kuru Kremlis tur stingri grožos. Bez tam Krievija patreiz atrodas tik dziļi krīzē, ka jūtami panākumi līdz decembrim nav iespējami pat pie pilnīgas atdeves.

Tas, kurš turpmāk koordinēs ekonomiku un finanses, vēl nav zināms. Pirmais izraudzītais kandidāts, Valsts Domes Budžeta komisijas priekšsēdētājs Aleksandrs Žukovs jau ir atteicies nepietiekamo pilnvaru dēļ.

Ir gandrīz neiespējami, ka izmaiņas varētu skart arī galvenos resorus, kas jau tāpat ir pakļauti nevis valdības vadītājam, bet Jeļcinam. Savus posteņus, tāpat kā ārlietu resora vadītājs Igors Ivanovs, varēs paturēt arī aizsardzības ministrs Igors Sergejevs un slepenā dienesta vadītājs Vladimirs Putins. Ņemot vērā Kosovas konfliktu, Maskava šeit diez vai drīkst izdarīt izmaiņas.

Kā par jauno iekšlietu ministru pēc Stepašina paaugstināšanas runā par viņa līdzšinējo vietnieku Vladimiru Rušailo. Viņu uzskata par ekspertu terorisma un organizētās noziedzības apkarošanas jautājumos. Par kādreizējo ārējās tirdzniecības ministru Pjotru Avenu runā kā par jauno Krievijas sarunu delegācijas ar starptautiskajām finansu organizācijām vadītāju. Viņš kopš 1992. gada ir Alfa bankas prezidents. Tā ir vienīgā lielā privātā banka, kura izturēja pēdējo finansu krīzi.

"Satraukts skatiens uz Krievijas krīzi"

"Frankfurter

Rundschau"

— 99.05.21.

Uzmanības lokā Centrālās Āzijas valstis.

Pirmo reizi kopš vairākām nedēļām Kazahstānas laikrakstu virsrakstos bez Kosovas kara ir parādījusies arī kāda cita tēma: cīņa par varu Maskavā starp prezidentu un parlamentu ir izraisījusi nedrošību arī Centrālajā Āzijā.

Patreiz eksistē bailes, ka pagājušā gada augusta valūtas krīze Krievijā varētu atkārtoties. Kopš nesenās Kazahstānas valūtas devalvācijas par gandrīz 50% ir pagājušas tieši piecas nedēļās. Tagad atkal ir pastiprinājušās bailes, ka tās vērtības krišanās varētu tik drīz nebeigties. Centrālās Āzijas finansu metropolē Alma – Atā tās sekas ir jūtamas visur; pie valūtu maiņas punktiem ir redzamas garas rindas. Visi, kuriem ir nauda, mēģina to apmainīt pret dolāriem vai markām.

Bailes uzkurina arī oficiālās instances: Kazahstānas stratēģisko jautājumu ministrs Erchans Utembajevs neatstāja nekādas šaubas par to, ka iepriekšējo nedēļu haoss Maskavā ir spēcīgi satricinājis Centrālās Āzijas ekonomikas tirgu. Neraugoties uz valstisko neatkarību, NVS dienvidu valstis vēl arvien ir cieši saistītas ar Krieviju.

Krievijas preces, kuru cena rubļa devalvācijas dēļ arvien vairāk samazinās - neraugoties uz aizsargmuitu, kuru ir noteikušas Kazahstānas un Kirgizstānas valdības - pārpludina tirgus.

Krievijas krīzes ietekme neaprobežojas tikai ar ekonomisko dzīvi vien: visa Tadžikistānas Republikas varas struktūra bāzējas uz spēcīgu krievu militāro klātbūtni. Starptautiskie novērotāji uzskata, ka islamiskie fundamentālisti – galvenokārt Afganistānas – šajā kalnu zemē jau sen būtu guvuši virsroku, ja tur nebūtu krievu karavīru.

Tāpēc "Centrālā Āzija kā bufera zona pret Irānas un Afganistānas ekstrēmistiem" ir formula, par kuru vienisprātis ir ne tikai krievu, bet arī amerikāņu stratēģi. Kazahstānas, Kirgizstanās, Tadžikstānas, Uzbekistānas un Turkmenistānas valdību vadītāji var būt droši, ka tiklab Maskava, kā arī Vašingtona, šim reģionam vēlas vienu: stabilitāti.

ASV vienmēr uzsver, ka šīs valstis ar milzīgajiem iekšējiem izejvielu krājumiem ir jānostāda uz savām kājām. Turpretī Krievija priekšroku dod piesaistīšanai vecajai "tēvzemei", galvenokārt ar intensīvu tirdzniecību. Taču Astanā, Alma – Atā un Taškentā, ņemot vērā ieilgušo krīzi Maskavā, domā citādi. Kazahstānas prezidents Nazarbajevs, kuru amatā apstiprināja janvārī, nesen atkal uzskatīja par nepieciešamu atdzīvināt veco ideju par naftas vadu cauri Irānai līdz Persijas jūras līcim – lai Kazahstānas naftu tālāk varētu nosūtīt, apejot Krieviju.

Štefans Koh

"Konsultējoties ar Gorbačovu

par situāciju pasaulē"

"International

Herald Tribune"

— 99.05.23.

Pēc 1996.gada prezidenta vēlēšanām Krievijā Mihails Gorbačovs izskatījās tikpat miris kā Elviss Preslijs.

Viņš bija uzstājis uz savas kandidatūras izvirzīšanu šajā gadā, lai gan daudzi brīdināja, ka tas esot bezjēdzīgi. Par to viņš tika atalgots ar 0.51% balsu. Nākotne bija palikusi pagātnē. Ārzemnieki turpināja izrādīt viņam cieņu, bet tautieši – ignorēja.

Nu vairs nē. Krievijas televīzija 13.maijā piepildīja studiju gaismām un kamerām, lai sarīkotu garāku interviju. Nedēļas sākumā viņš bija uzstājies populārajā radiostacijā Eho Moskvi . Pagara intervija pagājušajā mēnesī tika publicēta laikrakstā Argumenti I Fakti .

Savā "Gorbačova Fonda" birojā viņš apmeklētājiem teica: "Paldies Dievam, situācija ir mainījusies. Es varu runāt šeit." Gorbačovs nepārprotami jutās atvieglots uzstāties krievu auditorijas priekšā, lai gan viņa politiskā karjera ir aiz muguras.

Tomēr šis cilvēks, kurš tik daudz darīja, lai izbeigtu gan Auksto karu, gan padomju komunismu, nebūt nejūtas atvieglots par situāciju pasaulē. Viņš sacīja: "Politika it visur tiek īstenota šausminoši neveikli – nekādas vadības, nekādas radošas pieejas." It īpaši viņš jutās sašutis par Savienotajām Valstīm – valsti, kuru viņš pašlaik regulāri apmeklē, lai uzstātos ar runām, lai nopelnītu naudu savam fondam.

Viņš paziņoja: "Viena no nopietnākajām kaitēm ir mazvērtības komplekss. Krievu valodā mēs to saucam par draņķīgu situāciju. Bet ir arī pārākuma komplekss. Es domāju, ka mūsu cienījamās Savienotās Valstis pašlaik piedzīvo šo kompleksu." Gorbačovs sacīja, ka to pierādot Amerikas lēmums izmantot bumbas, cenšoties atrisināt Kosovas krīzi. Viņš nepacietīgi piebilda: "Sakiet man, vai Kosova patiešām ir tik liels konflikts, lai tas prasītu visus NATO spēkus?"

Viņš uzskata, ka šāda politika ir lemta neveiksmei, un jau tagad ir cietusi neveiksmi. Bombardēšana nav piespiedusi Slobodanu Miloševiču pieņemt NATO noteikumus, un nekādā ziņā tā nav palīdzējusi kosoviešiem – gluži pretēji.

Viņš bombardēšanas kampaņu iztulkoja kā NATO lēmumu "uzņemties pasaules pārvaldes lomu, ieskaitot pat žandarma lomu."

Gorbačovs uzskata, ka karam neesot nekādas jēgas. Par Bilu Klintonu viņš teica: "Ja jau prezidents jutās tik nervozs, ja jau viņš tik ļoti padodas psiholoģiskam noskaņojumam un depresijai, viņam vajadzēja atkāpties."

Viņš teica, ka galvenais Dienvidslāvijas krīzes jautājums esot par to, kā savienot tik daudzu etnisko grupu centienus pēc pašnoteikšanās, ja tās dzīvo atzītās valstīs, kuras pārvalda kāda cita grupa. Gorbačovs to nosauca par jautājumu par to, "kā savienot pašnoteikšanos, politisko neatkarību un teritoriālo jautājumu – valsti."

Viņš teica: "Šis jautājums pagaidām nav atrisināts," minot neskaitāmus etnisko minoritāšu piemērus, kas cenšas iegūt pašnoteikšanos vai neatkarību, minot čečenus Krievijā, kurdus — Turcijā un palestīniešus — Izraēlā.

Gorbačovs neaizstāvēja Miloševiču, un asi kritizēja Eiropas valdības par to, ka tās ir ļāvušas Dienvidslāvijas krīzei turpināties 10 gadus. Vienlaicīgi tomēr citi etnisko nesaskaņu gadījumi vienas valsts ietvaros ir prasījuši daudzus gadus. Kā viens no piemēriem tika minēti Vidējie Austrumi. Gorbačovs sacīja: "Jasirs Araftas tika identificēts kā teroristiskas organizācijas līderis, un nu viņš ir Nobela miera prēmijas laureāts. Tāda izskatās pasaule. Izeja no šādām situācijām nav tik vienkārša, kā to vēlētos Vašingtonā."

Gorbačovs bija dzirdējis Klintona uzstāšanos pagājušajā gadā, kuras laikā viņš pauda cerību, ka 21.gadsimts, tāpat kā 20.gs., būs "amerikāņu gadsimts." Viņš jautāja: "Kurp tādā gadījumā vajadzētu doties Krievijai? Uz Marsu? Un kā ar Ķīnu? Ja šis mērķis tiek ietverts politikā, kļūst skaidrs, ka tā ir bīstama politika."

Gorbačovs teica, ka amerikāņu politika atgādinot viņa priekštečus padomju līderu vidū. Ideja par Amerikas dominētu pasauli "būtu mūsu komunistiskās utopijas atkārtošana ar globālas komunistu revolūcijas palīdzību, lai visus darītu laimīgus – un sekas mums visiem ir zināmas."

Viņš paziņoja, ka Aukstā kara beigas pavēra ceļu uz drošāku, saprātīgāku pasauli. Tomēr ir pārliecināts, ka pasaules politiskie līderi nav spējuši izmantot šo iespēju: "Godīgi sakot, es esmu ļoti nobažījies par notiekošo."

Roberts Dž.Kaizers

"Krievijas jaunākā drāma"

"The Washington Post"

— 99.05.24.

Un atkal Krievijas prezidents Boriss Jeļcins ir samulsinājis ekspertus, nemaz nerunājot par šī laikraksta komentāru lappusi.

Pirms divām nedēļām tika ziņots, ka viņam draud nāvējošas politiskās briesmas, atrodoties uz impīčmenta robežas. Un nu premjerministrs Jevgēņijs Primakovs ir nostumts no ceļa. Jeļcins ir devis prettriecienu impīčmentam. Un viņa jaunais premjerministrs Sergejs Stepašins, kurš ir ievērojams ar savu ilgstošo lojalitāti Jeļcinam, tika apstiprināts negaidītā parlamenta vienprātībā, un līdz ar to viņš ir kļuvis par vienu no nākamā gada prezidenta vēlēšanu kandidātiem.

Šajā drāmā ir gan labās, gan sliktās puses. Krievijas nenobriedušās politiskās institūcijas ir kārtējo reizi pierādījušas savu elastību. Politiskā krīze ir atrisināta konstitucionālu likumu robežās. Valsts vēl arvien atrodas ceļā uz parlamenta vēlēšanām gada nogalē un prezidenta vēlēšanām nākamvasar.

No otras puses, būtu muļķīgi cerēt, ka šīs jaunākās izmaiņas valdībā varētu izraisīt nopietnus uzlabojumus Krievijas nožēlojamajā situācijā. Stepašins varētu būt pozitīvāk noskaņots pret reformām nekā viņa priekštecis; viņš ir arī jaunākas paaudzes pārstāvis. Tomēr viņš rīkosies tik ierobežotos apstākļos, ka viņa paša pārliecībai nav gandrīz nekādas nozīmes. Parlaments ir negatīvi noskaņots pret jebkādām dziļām reformām, kas ir nepieciešamas, lai apturētu Krievijas ekonomisko lejupslīdi un cīnītos pret korupciju – tādām reformām, kā zemes privatizācija un jauni nodokļu likumi. Pat tādā gadījumā, ja Stepašins ierosinātu šādas reformas, viņš nespētu tās īstenot.

Turklāt nav pārliecinoša Jeļcina atbalsta. Krievijas prezidents ir atkārtoti pierādījis savu izveicību krīzes apstākļos, tomēr arī savu absolūto nekompetenci un neieinteresētību vadības nodrošināšanā. Ņemot vērā viņa nestabilo veselības stāvokli, nav pamata cerēt uz kaut ko lielāku arī šoreiz.

"Jutīgums pret padzītajiem"

"Gazeta Wyborcza"

— 99.05.24.

"Kanclera Gerharda Šrēdera valdība pret vācu padzīto tiesībām izturas nekaunīgi un divkosīgi," Bavārijas premjers un CSU vadītājs Edmunds Štoibers izteicās sestdien Nirnbergā atklātajā Sudetijas vāciešu 50.kongresā.

"Kā gan ir iespējams savu pilsoņu prasības uzskatīt par absurdām un novecojušām, ja par NATO politikas pamatu tiek pasludināta no Kosovas padzīto albāņu atgriešanās nodrošināšana?" vaicāja Štoibers.

Sudetijas vāciešu apvienības vadītājs Francs Noibauers vakar neizslēdza iespēju iesūdzēt Konstitucionālajā tiesā valdību par to, ka tā neievēro savu pienākumu - pārstāvēt savu pilsoņu tiesības. Vakar pirmo reizi visā Vācijas līdzšinējā vēsturē valdības pārstāvji nepiedalījās kongresa atklāšanā.

Štoibers, uzstājoties par padzīto vāciešu patronu (jo lielākā daļa no viņiem pēc kara apmetās Bavārijā), kā arī apvienības vadītājs Noibauers pieprasīja, lai Čehija anulētu prezidenta Eduarda Beneša dekrētus, kas pēc kara legalizēja Čehoslovākijas pilsonības atņemšanu vāciešiem un viņu izsūtīšanu no valsts. Čehi dekrētus uzskata par spēku zaudējušiem, taču nevēlas tos oficiāli anulēt, baidīdamies no strauja kompensācijas prasību pieauguma viļņa. Čehijas premjera Miloša Zemana nesenās vizītes laikā Bonnā kanclers Šrēders jautājumu par vāciešu padzīšanu nosauca par "aizvērtu lappusi".

Štoibera ieskatā Kosovas jautājums ir saasinājis Eiropas sabiedriskās domas uzmanību pret tautu padzīšanas jautājumiem. Tagad arī čehiem - kā jaunajiem NATO dalībniekiem un kandidātiem uz iestāšanos Eiropas Savienībā - nāksies uzsākt dialogu par Sudetijas vāciešu jautājumu. Runātāji kongresā arī pieprasīja, lai padzītajiem vāciešīem tiktu piešķirtas tādas pašas kompensācijas kā citiem Trešā Reiha upuriem.

Par vāciešu pārvietošanu pēc kara lēmumus pieņēma uzvarētājas valstis Jaltas un Potsdamas konferenču laikā. No Čehoslovākijas tika pārvietoti vairāk nekā 3 miljoni Sudetijas vāciešu.

Anna Rubinoviča

"Raus ievēlēts par Vācijas prezidentu"

"Die Welt"

— 99.05.25.

Nākamais valdības vadītājs saņem arī FDP balsis. Šrēders saņem pastiprinājumu.

Berlīne

. SPD politiķis Johanness Raus ir ievēlēts par Vācijas prezidentu. Viņš Vasarsvētku dienā Reihstāgā otrajā vēlēšanu kārtā ieguva 690 no 1333 deputātu balsīm, par 20 vairāk nekā bija nepieciešams. Tātad arī vairāki FDP deputāti balsoja par Johannesu Rauu.

Taču par pirmo jaunā prezidenta runu starp CSU un SPD ir izcēlies strīds. Raus teica, ka viņš sevi uzskata par patriotu, par visu vāciešu prezidentu un ārzemnieku aizstāvi Vācijā. "Es gribu būt visu vāciešu prezidents un visu to cilvēku sarunu biedrs, kuri pie mums dzīvo bez Vācijas pasēm." Raus neatlaidīgi norādīja uz to, ka ar konstitūciju garantētā cilvēka cieņa attiecas arī uz ārzemniekiem.

Bavārijas ministru preizdents Edmunds Štoibers (CSU) nākamā valdības vadītāja runu vērtēja kā "vājāko no visām Vācijas prezidentu runām, noteikti vājāku nekā Hercoga vai Veiczekera". "Konstitūcijas pantu citēšana manās acīs nav nekāds pierādījums lieliem jaunievedumiem," teica Štoibers. Bavārijas federālās zemes kancelejas vadītājs Ervins Hubers (CSU) kritizēja Raua formulējumu, ka ir jāievēro ir ne tikai vāciešu, bet visu cilvēku cieņa. Tā esot CDU/CSU nometnei adresēta provokācija.

SPD frakcijas vadītājs Peters Štruks bija sašutis. Viņš teica, ka tas, ka CSU priekšsēdētāju uzjautrina konstitūcijas pantu citēšana, norādot uz to, cik zemu viņš vērtē Vācijas konstitūciju.

SPD bija ļoti iepriecināta par Raua ievēlēšanu. Kanclers Gerhards Šrēders tagad cer uz "labvēlīgu klimatu sarkani - zaļajai koalīcijai".

Turpretī CDU/CSU valda vilšanās par bezpartejiskās kandidātes Dagmāras Šipanskas neveiksmi. CDU ģenerālsekretāre Angela Merkele paziņoja, ka viņa esot cerējusi, ka balsojumā par prezidentu virsroku neņems partiju taktika. Viņa domā, ka būtu bijis labi, ja Vācijas augstākajā amatā būtu sieviete.

Šrēders teica, ka daudzi ir paredzējuši valdības koalīcijas sabrukumu, bet tā nav noticis. Vācijas prezidenta vēlēšanas esot apliecinājums valdības koalīcijas stabilitātei. "Tagad labvēlīgākos apstākļos mēs varēsim ķerties klāt ārējās, ekonomikas un finansu politikas uzdevumiem."

Savukārt FDP frakcijas vadītājs Volfgangs Gerhards domā, ka liberāļu balsis par labu Johannesam Rauam nenozīmē presonisku sakāvi. Partija pirmajā vēlēšanu kārtā vai nu balsoja par Dagmāru Šipansku, vai arī atturējās. Taču otrajā vēlēšanu kārtā FDP neesot gribējusi atstāt kreiso partiju ziņā to, kurš tiek ievēlēts par Vācijas prezidentu. Tāpēc FDP deputātiem esot bijis brīvais balsojums.

Johanness Raus par galveno uzdevumu uzskata nesaskaņu pārvarēšanu Vācijā. Rietumvācieši joprojām esot pārāk augstprātīgi, bet austrumvācieši pārāk žēlojot paši sevi.

Raus nepārprotami vērsās pret nacionālismu. Patrioti mīlot savu valsti, bet nacionālisti noniecinot citas valstis. "Es nevēlos būt nacionālists, bet patriots."

"Pie mērķa"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.05.25.

Viņš savu mērķi ir sasniedzis. Otrais piegājiens aiznesa Johannesu Rauu tajā amatā, uz kuru viņš tiecās ar zināmu neatlaidību, jo tas viņam likās kā "dabīga" karjeras virsotne. Raus apzinās, ka godkāre, ko viņš lika lietā šajā politiski-biogrāfiskajā projektā, guva ne tikai apbrīnotājus. Taču savā vēlmē, kļūt par federālo prezidentu, plānās ādas vietā viņam izrādījās esam diezgan biezs kažoks.

Sakāve pirms pieciem gadiem, kas toreiz pēdējā brīdī tomēr bija paredzama, viņu skāra ļoti smagi. Taču savas pretenzijas uz vēlreizēju kandidēšanu viņš galu galā tomēr īstenoja, kaut arī beigās - pretēji plaši izplatītajam noskaņojumam, ka viņa laiks patiesībā esot pagājis. 1999. gada vasarsvētku svētdienā, Republikas piecdesmitajā gadadienā, dažus mēnešus pirms parlamenta un valdības pārcelšanās uz Berlīni, viņam tika nodots uzdevums, kā astotajam VFR prezidentam būt par pirmo jaunajā gadsimtā. Ar savu politisko biogrāfiju Raus liekas kā "laika mijas" dzīvs noliegums. Tam būtu jānomierina bailīgos un jāliek satraukties nepacietīgajiem. Taču arī Rauam, tāpat kā viņa priekštečiem, ir iespēja šo amatu "izgudrot" no jauna, pēc tam, kad atrodoties amatā, viņš reiz būs guvis neatkarību no to politisko partiju spēkiem, kas viņu tur novedušas.

Pašā vēlēšanu dienā viņš gan vēl bija sarkani-zaļās koalīcijas uzvaras drošais kandidāts, kandidāts, kuru daudzi vairāk gan bija piecietuši nekā vēlējušies. Tā nu ir sagadījies, ka viņš nav nedz austrumvācietis, nedz sieviete, nedz arī tuvu stāvošs kādai interesantai minoritātei. Daudziem sociāldemokrātiem un zaļajiem vēlēšanas bija stingras politiskās disciplīnas akts. Ne jau sagadīšanās pēc Raua pateicības runa bija adresēta tieši šiem šaubīgajiem. Es zinu, ko esmu jums parādā, viņš tiem teica.

Nepakļaujot šaubām par militārās iejaukšanās Kosovā nepieciešamību, Raus ar "labas kaimiņu tautas" formulu nostājās Branta "civilās" ārpolitikas tradīcijās. Viņš pagodināja VDR pilsoniskās kustības nopelnus, piedāvājās kļūt par uzticības personu Vācijā dzīvojošajiem ārvalstniekiem, atgādināja par konstitūcijā noteikto dzimumu vienlīdzību un par īpašuma sociālo pienākumu. Tātad Raus izvirzīja priekšplānā kreiso simboliskās tēmas, taču neaizejot no vispārējo un vipārēji atzīto principu sfēras, un nekļūstot provocējošs.

Vai Raua prezidentūra kļūs par sarkani-zaļās koalīcijas ceļavēju Bonnā un vēlāk Berlīnē, vēl pierādīsies. Vispirms jau tos spārno atvieglojums par to, ka koalīcija prezidenta vēlēšanu laikā ir noturējusies. Ne Kosovas kara radītie apgrūtinājumi, ne strīdi ap saistību starp šīm vēlēšanām un zaļo personālpolitiskajām pretenzijām Briselē manāmi neizpaudās abās vēlēšanu kārtās. Kā sarkani-zaļo varas gribas demonstrācija federālā prezidenta vēlēšanas bija veiksmīgas. Taču diezgan nereāli liekas, ka Raua prezidentūra varētu kļūt par sarkani-zaļās ēras nodibināšanu, un, ka tā varētu piedot spožumu "sarkani-zaļajam projektam", kas neizdevās sarkani-zaļās valdības praksē.

Sarkani-zaļie guva panākumus. Raua rezultātu sekmēja FDP balsis. Pirmajā kārtā brīvie demokrāti lika kandidātam pagaidīt. Trešo kārtu viņi aiztaupīja. Tas nebija smalki, bet no FDP skatījuma tas bija atbilstošs ceļš, kā no šīm vēlēšanām gūt maksimālo politisko labumu. Iespējas novērst Rauam, atrodoties pretim vienotam sarkani-zaļo balsu blokam, tāpat nebija. Tādēļ FDP izmantoja iespēju, uzstāties "karaļa veidotāja" lomā. Vēlākais kopš pilsonības likuma reformas, kurai tā uzspieda savu zīmogu, FDP ar vienu kāju atrodas valdības nometnē. Raua ievēlēšana ir nākamais solis, lai savus atbalstītājus un sabiedrību sagatavotu uz iespējamu koalīciju ar SPD.

Protams, FDP savam caurspīdīgajam inscenējumam min politisku argumentu. Jaunajam prezidentam esot jāaiztaupa jebkuras aizdomas par nokļūšanu amatā, pateicoties ekstrēmistisku partiju balsīm. FDP priekšsēdētājam Gerhardam, kurš patiesībā gribēja savu partiju sapulcināt aiz CDU kandidātes Šipanskas, šis arguments varētu būt pieņemams. Tomēr šajā lietā tas ne gluži atbilst patiesībai. PDS balsis bija piesaistītas viņu kandidātei, Raua radiniecei pa sievas līniju Utai Rankei-Heinemanei, kura savu bezcerīgo kandidatūru neatsauca. Tātad Raus tika vaļā no PDS, pateicoties "ģimenes bandai".

CDU un CSU savas kandidātes prognozēto sakāvi uzņēma viegli. Ar Šipanskas kundzes kandidatūru viņiem gan neizdevās sagraut koalīciju. Taču viņiem izdevās ar šo kandidatūru gūt ievērojamu panākumu, ne tikai attiecībā uz federālās sapulces vēlēšanu rezultātiem, bet arī sabiedrības uzmanību, ko Šipanska mācēja iegūt. Ar viņas nominēšanu kristīgie demokrāti parādīja vairāk drosmes un bezkonformisma nekā sociāldemokrāti un zaļie. Kandidāte nekādā ziņā nav "sadegusi". Viņai priekšā, ja vien viņa to grib, varētu būt interesanta politiska karjera.

Tādējādi vasarsvētku svētdienā bija redzamas tikai apmierinātas sejas. Visu iepriekš gaidītais iestājās bez liekas drebēšanas. Mums ir jauns prezidents. Bet ko mēs ar viņu esam ieguvuši?

Ekhards Fūrs

"Nepieciešams atbalsts"

"The Times"

— 99.05.25

NATO gatavojas lūgt alianses sastāvā neesošo valstu palīdzību, lai varētu panākt mērķi izveidot 48 000 vīru lielus spēkus, kuri nepieciešami, lai nodrošinātu etnisko albāņu atgriešanos Dienvidslāvijas provincē Kosovā.

Ārlietu ministrijas avoti pavēstīja, ka, lai arī NATO varētu veidot sākotnējos spēkus, kuri ieies Kosovā, savu līdzdalību piedāvājušās nealianses valstis drīz pēc tam varētu pievienoties misijai.

Avoti atzina, ka savākt miera iedibināšanas operācijai nepieciešamos 48 000 vīru lielos spēkus būs "pietiekoši sarežģīti", "nemaz jau nerunājot par to, kas būtu nepieciešams pilnai invāzijai".

Avoti sacīja: "Mums nav nepieciešams panākt, lai visi 48 000 karavīru nonāktu Kosovā vienas dienas laikā. Līdz ar to tiek plānots, ka pēc pirmo spēku ieiešanas notiks otrais izvietojums, kurā iesaistīsies ne-NATO valstis."

To valstu vidū, kuras, kā tiek uzskatīts, varētu būt gatavas piedalīties miera operācijā, ir arī tās valstis, kuru vienības darbojas NATO vadītajā misijā Bosnijā-Hercegovinā, piemēram, Somija, Latvija, Slovākija, Slovēnija un Zviedrija.

Jauno NATO dalībvalstu - Ungārijas, Polijas un Čehijas - spēki arī atrodas Bosnijā, un arī šīs valstis varētu tikt aicinātas nosūtīt savus karavīrus uz Kosovu.

Neskatoties uz dažādo NATO valdību atšķirīgajiem paziņojumiem par piedāvāto Kosovas spēku lomu, militārie avoti uzstāja, ka sabiedroto Augstākā virspavēlnieka Veslija Klarka pieprasītie 48 000 vīru lielie spēki aprobežosies ar miera iedibināšanas misiju.

Kāds NATO avots pavēstīja, ka mērķis ir pēc iespējas ātrākā laikā nogādāt 48 000 vīru reģionā. Gadījumā, ja "aptuveni pēc diviem mēnešiem", kad tie būs ieradušies šajās pozīcijās, tiks pieņemts lēmums ieiet Kosovā bez miera vienošanās izredzēm, tad "nešaubīgi būs nepieciešams vairāk, nekā tikai 48 000 vīru". Tas varētu nozīmēt, ka šis skaitlis sasniegtu 75 000 vai pat 100 000.

"Arābi un Kosova:

neskaidrā attieksme pret karu"

"The Economist"

— 99.05.22.

Dienā, kad NATO sāka savus uzlidojumus Dienvidslāvijai, arābu laikraksti, gluži tāpat kā Amerikas un Eiropas avīzes, ar lieliem virsrakstiem sniedza informāciju par aviācijas triecieniem.

Taču ievadrakstos un redakcijas slejās attieksme galvenokārt bija savādāka: kaut gan NATO līderiem vajadzēja sagaidīt uzslavas no arābu musulmaņiem par viņu reliģijas brāļu aizstāvēšanu Kosovā, tomēr Alianses vadītāji izpelnījās galvenokārt nosodījumu un pārmetumus par Apvienoto Nāciju ignorēšanu un "apņemšanos pašiem diktēt noteikumus un ievest kārtību". Kāds komentātors Londonā iznākošajā arābu dienas laikrakstā apgalvoja, ka "pašreiz pret Serbiju vērstā ofensīva rāda, ka NATO ir apņēmusies atņemt starptautiskajai kopienai tās tiesības un ietekmi".

Daudzi musulmaņi Tuvajos Austrumos, protams, jūt līdzi kosoviešiem. Izglītotie ēģiptieši, sīrieši, jordānieši un sudānieši no skolas mācību grāmatām atceras, ka viņu zemēs kādreiz valdīja islāmam pievērstie albāņi - tādi kā Muhamads Ali - 19.gadsimta Ēģiptes pašā. Lidmašīnās, skolās, mošejās un pat uz ielas daudzi arābi iemaksā ziedojumus Kosovai. Kādas Kuveitas sieviešu grupas bagātākās dāmas uz Kosovu nosūtīja veselu lidmašīnas kravu ar humanitāro palīdzību, bet trūcīgākie iedzīvotāji Libānas pilsētā Sidonā arī iemaksāja savu artavu vietējās islāmistu grupas organizētajā ziedojumu vākšanas kampaņā. Sarkanā Krusta organizācijas līdzinieks musulmaņu pasaulē - Sarkanais Pusmēness Maķedonijā un Albānijā ir izveidojis savas bēgļu nometnes.

Savu ieguldījumu humanitārajā frontē dod arī musulmaņu valstu valdības, jo īpaši bagātajās Persijas Līča valstīs. Plaši zināms ir fakts, ka Apvienotie Arābu Emirāti ir izveidojuši "pieczvaigžņu bēgļu nometni", kurā ir gan satelītu telefoni, gan sava apsardze, gan arī savs lidlauks. Lai gan Apvienoto Nāciju bēgļu lietu komisārs ir sūdzējies, ka šī nometne ir tik bagātīgi apgādāta, ka tās iemītnieki nevēloties to pamest, pārvācoties uz pieticīgākām telpām, kurās nāksies pavadīt ilgāku laiku, labvēļi no Emirātiem uzskata, ka trīs ēdienreizes dienā un ideāli tīras tualetes esot tas mazākais, ko kosovieši esot pelnījuši par savām ciešanām.

Taču, kad runa nonāk līdz NATO rīcības apspriešanai, lielākā daļa no arābu valstu valdībām uzņem pavisam citu toni. Nav jābrīnās, ka tādas valstis kā Lībija un Irāka nekavējās atbalstīt Dienvidslāviju, pārliecībā, ka viņu "noziedzīgo valstu klubam" pievienosies vēl viena valsts. Taču no Rietumu sabiedrotajiem reģionā tikai Apvienotie Arābu Emirāti ir piedāvājušies nosūtīt savas militārās vienības miera uzturēšanai - tomēr arī tad tikai tādā gadījumā, ja tās netiks iekļautas NATO vadītajos spēkos. Citas valstis, piemēram, Saūda Arābija un Ēģipte, murmina nodrāztas frāzes par agresijas izbeigšanu, taču neko citu neuzsāk.

Kādēļ gan valda tāda nevēlēšanās apsveikt rīcību, kura ir iecerēta, lai panāktu kosoviešu atgriešanos mājās? Daļēji tas ir skaidrojams ar to, ka pēc Rietumu visumā neveiksmīgajiem uzlidojumiem Irākai daudzi arābi baidās, ka NATO varētu visu tikai sabojāt: daudzas arābu amatpersonas piekrīt Sadama Huseina izteiktajam uzskatam, ka ieroči, kurus Rietumvalstis "izmanto pasaules iebaidīšanai, neko nespēj panākt". No otras puses, arābi baidās, ka šāds precedents varētu kādreiz vērsties arī pret viņiem pašiem. Pēdējo 20 gadu laikā četras arābu valstis - Libāna, Lībija Sudāna un Irāka - ir tapušas par mērķi amerikāņu bumbām un raķetēm. Pat Izraēlas ārlietu ministrs Ariels Šarons ir izteicis savu neapmierinātību ar NATO akcijām, droši vien cerēdams, ka viņa kritiku sadzirdēs palestīnieši Rietumkrastā un Jeruzālemē. Tāpat arī Tuvo Austrumu valdības gluži vienkārši nevēlas uzkūdīt tos savu valstu pilsoņus, kuriem lielākas dusmas izraisa NATO rīcība un nevis serbu vardarbība.

No otras puses, īpaši Libānā un palestīniešu teritorijās - tajos reģionos, kur cilvēki zina, ko nozīmē padzīšana no mājām - ir notikušas pret serbiem vērstas ielu demonstrācijas. Visā šajā reģionā laikrakstu ievadraksti sūdzas par to, ka arābu valstu valdības turas nomaļus un neko nedara. Sabiedrībā valda uzskats, ka Kosovas krīzes risināšanai ir nepieciešama vai nu Apvienoto Nāciju, vai arī musulmaņu valstu vadīta intervence. Arābi netic NATO apgalvojumiem, ka Alianse rīkojas, rūpējoties par kosoviešiem. Daži no viņiem saka, ka NATO izrādot muskuļus, lai nodemonstrētu visai pasaulei, kurš tad galu galā ir īstais saimnieks. Citi domā, ka NATO esot apzinājusies, ka uzlidojumi tikai paātrināšot serbu vadīto etniskās tīrīšanas kampaņu, lai iztīrītu Eiropu no musulmaņiem. Vēl citi ir pārliecināti, ka uzbrukumi kristīgajai Serbijai esot domāti tikai musulmaņu sabiedriskās domas ietekmēšanai pirms nākamajiem uzlidojumiem Irākai. Šo jautājumu apspriešana norit visai asi.

Vienīgā musulmaņu valsts visā šajā reģionā, kuras reakcija ir bijusi relatīvi entuziastiska, ir nearābiskā Turcija. Turki, kuri pakļāva Kosovu 14.gadsimtā, un 19.gadsimtā, aizejot no šīm teritorijām, aiz sevis atstāja islama ticībai pievērstos vietējos iedzīvotājus, stipri vien izjūt savas vēsturiskās, reliģiskās un kultūras saites ar kosoviešiem. Ne mazāk kā 3 miljoni turku, kuru starpā ir arī daudzi ietekmīgi politiķi un biznesmeņi, ir ar albāņu izcelsmi. No otras puses, NATO dalībvalstij Turcijai pašai ir bijušas problēmas ar savā valstī dzīvojošajām minoritātēm: Pirmā Pasaules kara laikā smagi cieta Turcijā dzīvojošie armēņi, bet tagad jau gadiem ilgi Turcijai ir problēmas ar tajā dzīvojošajiem kurdiem.

Šo iemeslu dēļ lielākā daļa no Turcijas ģenerāļiem un politiķiem atbalsta NATO rīcību, jo īpaši tādēļ, ka Grieķijas reakcija ir daudz vēsāka. Uzlidojumu kampaņā piedalās arī turku lidmašīnas un turku bāzes ir nodotas NATO rīcībā. Ar to turki cer panākt, ka NATO partneri tagad vairs viņiem tik asi nepārmetīs problēmas ar kurdiem un islāmistiem.

"Melnkalne: tiek domāts par neatkarību"

"Die Welt"

— 99.05.25.

Djukanovičs vēlas no "jauna definēt" attiecības ar Serbiju. Belgrada liek slēgt robežu.

Budapešta

. Nedēļām ilgi Melnkalnes galvaspilsētā tiek palaists viens izlūkošanas balons pēc otra. Arvien biežāk Melnkalnes valdības locekļi pie sabiedrības vēršas ar piezīmēm, kas visas ir mērķētas vienā virzienā: Melnkalnei neatkarību, nost ar Dienvidslāviju. Vismaz tās patreizējā formā.

Ministru prezidenta vietnieks Novaks Kilibarda par to sāka konkrētāk domāt tieši pirms trim nedēļām: labākais risinājums Melnkalnei esot valstu savienība ar Serbiju līdzšinējās federācijas vietā. Pārējie valdības locekļi un prezidenta padomnieki paziņoja, ka Dienvidslāvijas 1992. gada konstitūcija vairs ilgāk par gadu spēkā nebūšot. Apmēram pirms nedēļas Melnkalnes prezidents Milo Djukanovičs apmeklēja Bonnu, Parīzi un Briseli. Šī iemesla dēļ Belgradā masu mēdiji sāka uzbrukumu Djukanovičam: Viņš meklējot Rietumu militāro aizsardzību un vēloties atdalīšanos no Dienvidslāvijas.

Tagad Djukanovičs beidzot atklāja savas kārtis. Intervijā Melnkalnes televīzijā viņš teica, ka Melnkalnei "no jauna ir jādefinē" sava vieta Dienvidslāvijas federācijā. Un no viņa piebildes varēja saprast, ka federācija kā tāda vairs nav dzīvotspējīgs pamats attiecībām ar Serbiju. Melnkalne, teica Djukanovičs, "kā valsts un kā nācija", federācijas ietvaros vairs nespēj pietiekami nosargāt savas intereses. Tās konstitucionālās struktūras tiekot permanenti manipulētas no Belgradas. Konstitūcijā esot jāizdara izmaiņas. Melnkalne vairs nedrīkstot būt atkarīga "tikai no Dienvidslāvijas prezidenta vien", vai tas būtu Miloševičs, vai arī kāds cits.

Patreiz Melnkalnei pēc dokumentiem ir apskaužams stāvoklis. Tā teorētiski ir desmit reizes spēcīgākas valsts partnere, kuras lēmumus tā var bloķēt jebkurā laikā. 1992. gada konstitūcija Melnkalnei piešķir 50% mandātu Dienvidslāvijas augšpalātā, pret kuras gribu nav iespējams pieņemt nevienu likumu.

Taču praksē izskatās citādi. Patiesībā vairumam Melnkalnes mandātu vajadzētu piederēt Djukanoviča cilvēkiem, jo pēdējās vēlēšanās Melnkalnē uzvarēja viņš un viņa partija. Taču, tā kā Djukanovičs ir Miloševiča ienaidnieks, pēdējais neļāva atzīt šīs vēlēšanas. Tagad Dienvidslāvijas parlamentā sēž proserbiskie deputāti.

Patreizējo Melnkalnes vēlmi vairāk atbrīvoties no Serbijas ietekmē arī karš Kosovā. Viens no atrisinājumiem Kosovai paredz izmaiņu izdarīšanu Dienvidslāvijas konstitūcijā, Kosovas atdalīšanu no Serbijas un iekļaušanu federācijas ietvaros. Tas varētu notikt vienīgi uz Melnkalnes pozīciju pavājināšanās rēķina. Vairāk līdzspēlētāju federācijas līmenī nozīmētu beigas Melnkalnes paritātei Dienvidslāvijas parlamentā. Te klāt vēl nāk arī perspektīva, ka Miloševičs tagad grib graut valsti tik ilgi, kamēr turpināsies karš. Melnkalne ir militāri okupēta, tās osta Bara ir bloķēta, bet robežas cieši noslēgtas. Ja valsts tagad nepacels galvu, kad tad? Melnkalniešus neparalizē bailes no serbiem, bet no pilsoņu kara, no dēls pret tēvu, ģimene pret ģimeni. Neatkarības atbalstītājiem ir pārsvars, bet viņu ir tikai 60% no visiem iedzīvotājiem.

Belgrada asi reaģēja uz Djukanoviča uzrunu. Tā armijai deva rīkojumu faktiski slēgt robežas ar Melnkalni. Un "2.pasaules kara partizānu apvienība" masu mēdijos tika citēta ar draudīgiem vārdiem, sakot, ka Djukanovičs esot valsts nodevējs. Par Djukanoviča mafiozo pagātni gan partizāni neko daudz nezinot, bet par to serbu slepenais dienests zinot visu.

Boriss Kalnokijs

 

"Pasauļu karš"

"The Washington Times"

— 99.05.19.

Aizmirsīsim, kurš zaudēja Ķīnu vai Krieviju. Veids, kādā Klintons un viņa ārpolitikas komanda izturas pret starptautisko skatuvi, līdzīgi piedzērušiem jūrniekiem, ļauj domāt, ka drīz būs pienācis laiks jautāt: "Kurš pazaudēja pasauli?"

Kosovas "kampaņas" ietekme uz Savienoto Valstu vadošo lomu starptautiskajā arēnā varētu būt graujoša, vēl lielākā mērā nekā prezidenta Džimija Kārtera patētiskā un pazemojošā augstprātība 70.-to gadu beigās. Toreiz nāca Ronalds Reigans, lai visu satīrītu un atjaunotu amerikāņu pārliecību. Vai šodien prezidenta kampaņas ceļā ir atrodams kāds, kurš spētu atjaunot kārtību Klintona ārpolitikas komandas atstātajās drupās? Kā ABC izteicās Bils Kristols, būs nepieciešams vēl viens republikānis, lai sakārtotu demokrātu atstāto. Jācer, republikāņi spēs atrast tādu kandidātu, kam tas būtu pa spēkam.

Valsts sekretāres Madlēnas Olbraitas attēls uz "Times" vāka, kurā viņa redzama savā armijas žaketē sniedzam pavēles pa mobilo telefonu un raidot Slobodanam Miloševičam savu slaveno ledaino skatienu, ir bezgala pazemojošs. Vai tad Olbraita nezina, ka neviens nedodas karā ar zelta auskariem? Normens Švarckopfs nekad nebūtu pieļāvis šādu kļūdu.

It īpaši, kad pēc Ķīnas vēstniecības bombardēšanas arvien skaidrāks ir kļuvis nodarītais posts, kas tālu pārsniedz vienu pašu Dienvidslāviju. Atvainošanās līderis ne mazāk kā piecas reizes ir izteicis savu nožēlu Pekinas totalitārajai valdībai, un tomēr viņi ir neapmierināti.

Un tomēr…vajadzētu iesaistīties citiem spēkiem, kas amerikāņu vadošās starptautiskās lomas trūkuma apstākļos varētu brīvi aizstāvēt savas tiesības. Jautājums ir: vai mēs esam pārvērtējuši ekonomiskās globalizācijas homogenizējošo efektu un Rietumu demokrātisko politisko sistēmu nenovēršamos panākumus citās pasaules daļās? Vai Semjuelam Hantingtonam bija taisnība, kad viņš apgalvoja, ka, kaut arī atsevišķām valstīm būs visietekmīgākā loma uz pasaules skatuves, "galvenie globālās politikas konflikti radīsies starp dažādu civilizāciju valstīm un grupām. Nākotnē galvenie konflikti būs civilizāciju sadursmes."

Sakarā ar savu ģeogrāfisko izvietojumu un dažādu kultūru un etnisko grupu sajaukumu Balkāni ir bijuši un vēl arvien ir lielvaru konkurences un civilizāciju sadursmes punkts.

20.gs. sākumā konflikti Balkānos notika starp Austroungārijas impēriju, Otomaņu impēriju un Krievijas impēriju. Šodien šajā teritorijā ir vērojama līdzīga lielvaru attiecība: Krievija ir uzņēmusies serbu aizstāvju lomu. ES lielā mērā pārstāv sen zudušo Austroungārijas impēriju. Tas varētu domāt, ka Savienotās Valstis varētu atrasties Otomaņu impērijas lomā, aizstāvot šī reģiona musulmaņu iedzīvotājus.

Tomēr pretrunas nav vienkārši politiskas vai nacionālas. Kā daudzos citos pasaules sarežģītākajos konfliktos, pamatelements ir reliģija, kuru nenovērtē sekulārie politiķi. Pašlaik ortodoksālie serbi īsteno musulmaņu etnisko tīrīšanu no Kosovas. Viņu aizstāvju vidū ir daudz ortodoksāļu – Krievija un citas bijušās padomju republikas, piemēram, Baltkrievija un Ukraina. Nav īpaši jāatgādina, ka ortodoksālie grieķi ir vieni no nervozākajiem NATO partneriem.

Uzstājoties Kārnegi Miera Fondā, bijušais Krievijas premjerministra vietnieks Anatolijs Čubaiss runāja par dziļajām anti-Rietumu jūtām Krievijā, kas ir pieaugušas Dienvidslāvijas kara rezultātā. Viņš teica: "Serbija iznīcina ikvienas puses iespējas, izņemot Zjuganovu un Žirinovski. Viņi nevarēja saņemt vēl labāku dāvanu."

Borisa Jeļcina dīvainie izteikumi attiecībā uz Balkāniem, draudot ar III Pasaules karu, Savienotajās Valstīs tiek uztverti kā kādreiz tik spēcīgas valsts līdera tukša runāšana. Tomēr Čubaisa attieksme bija nedaudz citāda: "Viņa lēmumi tiek pieņemti izjūtu rezultātā. Viņš nekādi nespēja akceptēt lēmumu par bombardēšanas uzsākšanu….Krieviem tas ir garīgs un emocionāls jautājums."

Krievi Klintona politiku Balkānos uzskata par ASV politikas izplatīšanu Kaukāzā un Centrālāzijā, kur amerikāņu naftas kompānijas ar spēcīgu valdības atbalstu pretendē uz Kaspijas jūras naftas ieguvi. Krievu interesēm nekādi neatbilst Savienoto Valstu līdzdalība Centrālāzijas Lielajā spēlē.

Ķīniešu reakcija uz pilnīgi nejaušo viņu vēstniecības bombardēšanu Belgradā ir bijusi uzkrītoša. Kamēr citas valstis būtu pieņēmušas atkārtoto amerikāņu un NATO atvainošanos, ķīnieši ir uzsākuši niknu antiamerikāņu propagandas kampaņu, demonstrējot savu neuzticēšanos Rietumiem, kuru iepriekš nedaudz maskēja ķīniešu vēlme slēgt darījumus un iestāties starptautiskajās organizācijās.

Lai gan piederot pie tās pašas civilizācijas, pat eiropieši, NATO sabiedrotās un Kosovas kampaņas partneri apšauba amerikāņu vadošo lomu. Franču lielvaras skaudība pret Savienotajām Valstīm jau gadiem ir bijusi dzīves realitāte. Neuzticēšanās Klintona vadošajai lomai karā, kā arī satraukums par ES demonstrēto militāro nespējību ir novedis pie jauniem centieniem pēc kopējām Eiropas aizsardzības kaujasspējām. Ilgstošā laika posmā tas varētu nozīmēt daudz vājākas militārās un politiskās saites starp Savienotajām Valstīm un Eiropu, kas nāktu par sliktu abām.

Tomēr tas nenozīmē, ka Savienotajām Valstīm vajadzētu pārtraukt darīt to, ko tā uzskata par pareizu un kas atbilst tās valstiskajām interesēm. Tomēr tas nozīmē, ka amerikāņu politiķiem jārīkojas ar lielāku izpratni par tiem spēkiem, ar kuriem jāsaskaras ārvalstīs.

Helle Beringa

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

s