Ar tādu trāpīgu nosaukumu Latvijas Vēstures institūta apgāds nesen laidis klajā akadēmiķa Andra Caunes sastādītu rakstu krājumu. Neskaitot ievadu, kura autors arīdzan ir A.Caune, jaunizdevumā sakopots vesels ducis publikāciju, kuras vēstī par pēdējo tūkstošgadi robežu attīstības procesā Latvijas teritorijā. To autoru lielākā daļa ir augstas klases vēsturnieki ar vairākiem akadēmiķiem galvgalī.

Visu rakstu pamatā ir plaša vēstures avotu bāze, kuru raksturo gan jau zināmi dokumenti, gan arī zinātniskā apritē nodotas jaunas arhivālijas. Uzticama ir pētnieku cenšanās vairāk vai mazāk izmantot ārzemju latviešu un citu tautību zinātnieku darbus. Gribējās gan biežāk dzirdēt polemiku ar šiem un agrākajiem citvalstu pētnieku sacerējumiem. Īpaši tas sakāms par vācbaltiešu historiogrāfiju.

Izmantojot mūsdienu terminoloģiju, var teikt, ka krājumā ievietotos rakstus iespējams dalīt trijos lielos blokos. Nevēsturnieku (šādam apzīmējumam, pasarg Dievs, nav nievājoša pieskaņa!), blokā īpašu uzmanību ar savu sistēmisku un konceptuālu pieeju saista etnogrāfa akadēmiķa, Saulveža Cimermaņa pētījums "Pat Latvijas vēsturiski etnogrāfiskajiem apgabaliem." Vispirms jau ar tā autora mēģinājumu turklāt veiksmīgu, definēt apzīmējumu "vēsturiski etnogrāfisks apgabals". Pēc S.Cimermaņa ieskata, tā ir Latvijas teritorijas daļa, "1) kuras XIX gadsimta iedzīvotāju pamatsastāvs veidojies no kādas agrākajā feodālismā droši nosakāmas etniskas vienības pēctečiem un laika gaitā papildinājies ar citnovadiem un citetnosiem piederīgiem ļaudīm; 2) kuras iedzīvotājiem ir noteikta tradicionāla saimnieciskās darbības sistēma, dzīves veids un tradicionālās kultūras formas, ar kuru atsevišķām būtiskām iezīmēm šī teritorija atšķiras no citām; 3) kuras pamatiedzīvotājus vieno valodas, dialekta vai vismaz izlokšņu grupas kopība; 4) kuras pamatiedzīvotājiem ir sava novadnieciskā apziņa." (34.lpp.).

Publikācijas autora vērtējumā vēsturnieki etnogrāfiskā apgabala sistēmas izveidošanos un attīstību nosaka: dabas ģeogrāfiskā un etniskā vide, sociāli ekonomiskais stāvoklis, iedzīvotāju sociālā struktūra; sabiedriski politiskā kārtība, kas ietver sevī dažādu iedzīvotāju slāņu tiesisko stāvokli; teritorijas pakļautības un administratīvi politiskais iedalījums un iedzīvotāju konfesionālais sastāvs. (34. lpp.).

S.Cimermaņa trešais secinājumpostulāts ir formulēts šādi: "Tās iezīmes, pēc kurām pieņemts noteikt vēsturiski etnogrāfisko apgabalu un citādu etnogrāfisko teritoriālo vienību robežas, veidojas visu apstākļu kopdarbībā. Par visbūtiskākajām pazīmēm jeb izpausmes formām uzskata: 1) iedzīvotāju etnisko sastāvu; 2) valodu, tās dialektus un izloksnes; 3) saimnieciskās darbības virzienus un nozares; 4) materiālās kultūras objektu tipus un variantus, to izplatību; 5) garīgās kultūras parādības, to tipu un variantu izplatību; 5) iedzīvotāju konfesionālo piederību" (34.–35.lpp.).

Otrajā blokā var ietilpināt rakstus, kuros aplūkoti robežu jautājumi Latvijas teritorijā no XII līdz XVIII gs. t.i., līdz visu latviešu novadu, Kurzemi ieskaitot, iekļaušanu Krievijas impērijas sastāvā. Tātad viduslaiki vai feodālisma periods.

Šajā grāmatas daļā neapšaubāms favorīts ir akadēmiķa Ēvalda Mugurēviča apcerējums "Novadu veidošanās un to robežas Latvijas teritorijā" (XII gs. – XVI gs. vidus). Ne tikai tāpēc, ka tas ir otrais apjomīgākais pēc lappušu (37) un atsauču un piezīmju (224) skaita, bet sava vērienīguma dēļ. Vispirms izmantotā bagātīgā arheoloģiskā materiāla un literatūra, vērienīguma dēļ. Kur autoram vēl nav gana pierādījumu, viņš nevairās no hipotēzēm, no vārdiņiem "iespējams", "domājams" u.tml.

Novadu robežu veidošanos Latvijā akadēmiķis aplūko pa atsevišķiem apgabaliem, sākot ar vēlo dzelzs laikmetu (IX–XII gs.) un pievēršot uzmanību teritorijas pakāpeniskai apguvei. Šai ziņā svarīgākais avots viņam ir kapu veidi, apbedīšanas tradīcijas un kapu inventārs, kas baltu tautas lielā mērā vienoja, bet virkne īpatnību, īpaši rotaslietas ļauj atšķirt tās citu no citas.

Trešā bloka publikācijās apskatītas Latvijas robežas un administratīvi teritoriālais iedalījums XIX un XX gadsimtā. Domājot par pašlaik mūsu valstī notiekošo reģionālo reformu, šķiet, ka lasītājiem īpaši interesanti būs iepazīties ar līdzīgiem jautājumiem veltītiem Austras Mieriņas rakstiem "Latvijas valsts robežas (1918–1940)" un "Latvijas administratīvais iedalījums (1918–1940)".

Pirmā publikācija balstās galvenokārt uz nepublicētiem Latvijas Valsts vēstures arhīva materiāliem. To var tikai apsveikt. Šajā ziņā pētniece ir pirmatklājēja.

Ja Latvijas robežas ar Padomju Krieviju pēc plašām diskusijām izdevās noteikt 1920. gada 11. augusta miera līgumā bez ārzemju ekspertu piedalīšanās, tad izkārtot šos jautājumus ar šķietami daudz draudzīgākām, turklāt vienādas sabiedriskas iekārtas kaimiņvalstīm Igauniju un Lietuvu, izrādījās, bija daudz cietāks rieksts. Par robežām izdevās vienoties tikai ar augsta britu šķīrējtiesneša palīdzību. Žēl vienīgi, ka zinātniece nepastāsta sīkāk par strīdiem ar igauņiem sakarā ar Roņu salu un Lauru koloniju. Pārspīlēts ir apgalvojums (196.lpp.), ka "Valkas jautājums pat izraisīja valdības krīzi Latvijā".

A.Mieriņa sīki stāsta par administratīvā iedalījuma attīstības procesu Latvijas brīvvalsts laikā, padarīto parādot ļoti konkrēti apriņķu, pagastu un pilsētu šķērsgriezumā. Viņa veltī daudz uzmanības pašvaldības orgānu veidošanas principiem un praksei. Pārsteidz tomēr, ka runājot par municipalitāšu darbu pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma, zinātniece tikai fiksē izdarītās izmaiņas pašvaldības likumdošanā, bet nevienu vārdu nesaka par šo izmaiņu antidemokrātisko raksturu, par to, ka pēc Ulmaņa puča pašvaldības faktiski pārvērtās par autoritārās valsts varas orgānu piedēkli.

Kritiska šajā ziņā ir raksta "Administratīvi teritoriālās izmaiņas Latvijā PSRS ietvaros (1940–1991)" autore Dzintra Vīksna. Viņa ne tikai detalizēti aplūko notikušās izmaiņas šajā laukā totalitārā režīma laikā, bet arī norāda, ka administratīvajiem pārkārtojumiem "nereti bija tīri voluntārs raksturs" (251. lpp.), ka rajonizēšanas tiešs mērķis 1949.–1950. gadā bija "partijas un padomju varas saplūdināšana" un ka tajā "pilnā apjomā izpaudās staļinisms" (245.lpp.).

A.Caune atzīmē (7. lpp.), ka pēc Otrā pasaules kara "katra teritoriāla vienība Latvijā tika reformēta vidēji gandrīz desmit (izcēlums mans — R.T .) reižu. Pavisam laikā no 1941. līdz 1990. gadam ir bijuši 4898 (sk. — R.T. teritorijas struktūras maiņas gadījumi." (Kaut nu tā nebūtu nākamajā pusgadsimtā!).

Punktu uz "i", kā mēdz sacīt, recenzējamajā izdevumā uzliek pēdējais — Zinātņu akadēmijas prezidenta Jāņa Stradiņa raksts "Sēlijas problēma laikmetu skatījumā." Tā autoru mēs pazīstam ne tikai kā talantīgu ķīmiķi un ievērojamu scientologu, bet arī kā nenogurstošu zinātnes vēturnieku un apdāvinātu publicistu. Gandrīz vai visas šīs akadēmiķa īpašības miniatūrā ir radušas vietu nelielajā apcerē, kura veltīta viņa dzimtas novadam un kuru ar lielu interesi var lasīt arī nesēlietis.

Apskatītā grāmata ir akadēmiska šā vārda vislabākajā nozīmē. Tā lieti noderēs kā vēsturniekiem un etnogrāfiem, tā arheologiem un valodniekiem. Krājumā savu ierosmi varēs atrast arī mūsu laiku reģionalizētāji un pašvaldnieki.