Par dokumentiem un vērtējumiem. Par 15.maija apvērsumu Latvijā

Šis notikums iegājies mūsu vēsturē uz laikiem. Par to joprojām lauž šķēpus, ar trimdu sākot un "ulmaņlaiku" cienītājiem beidzot. Ir cilvēki, kuri domā, ka nebūtu slikti tā vai citādi reanimēt autoritārā režīma (1934–1940) valsts ideoloģiju.

Bet nopietni arhīvisti un vēsturnieki cītīgi strādā. Tā ne vienas vien ziemvasaras darba rezultātā tapusi nesen izdotā 575 (!) lappušu lielā grāmata "Apvērsums. 1934.gada 15.maija notikumi avotos un pētījumos", kuru sastādījuši vidējās paaudzes lietpratēji Dr.hist. Valters Ščerbinskis un Dr.hist. Ēriks Jēkabsons. Viņi uzrakstījuši arī ievadesejas, kas turklāt nav parastie komentāri, bet zinātniskas apceres. Līdzīgu darbu veikuši talcinieki LU profesori Inesis Feldmanis un Ilgvars Butulis.

Krājumā nodrukāti 286 (!) dokumenti, kuru lielākā daļa, kas visnotaļ svarīgi, ir pirmpublicējumi. Tie stāsta par antikonstitucionālās akcijas cēloņiem, sagatavošanu, norisi un tiešajām sekām jeb prettiesiskās iekārtas sākuma posmu. Sastādītāji priekšvārdā norāda, ka "Avotu izcelsme ir ļoti daudzveidīga. Pirmā lielāka grupa ir Latvijas Nacionāla arhīva Valsts vēstures arhīvā atrodamie dokumenti, kas hronoloģiski aptver laika posmu no 20.gs. 30.gadu sākuma līdz 1935.gadam. Otra lielākā avotu grupa ir notikumu līdzdalībnieku un laikabiedru atmiņas. Trešā – laikrakstos un žurnālos ievietotās publikācijas, kurās uzreiz vai pat vairākus gadus pēc apvērsuma publicētas līdzdalībnieku vai liecinieku atmiņas. Ceturtā grupa ir izvilkumi no PSRS okupācijas laikā veiktiem apvērsuma līdzdalībnieku pratināšanas protokoliem no Latvijas Nacionālā arhīva Valsts arhīva fondiem. Piektā avotu grupa ir ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvju ziņojumi par notikumiem Latvijā". Sakopotājus var uzteikt, ka laikmeta liecības meklētas arī Lietuvas, Somijas, Polijas un Vācijas arhīvos. Šie avoti tulkoti no 10 (!) valodām.

Iemetīsim acis vairākos svarīgākajos dokumentos. Sāksim ar pirmās nodaļas pirmo. Tās ir K.Ulmaņa piezīmes izsūtījumā (publicētas 1993.–1994.gadā). To autors šoreiz ir gandrīz vai objektīvs. Atzīmējis, ka apvērsuma laikā "netika izlieta ne asins lāse", viņš paskaidro, kāpēc:

"1) neviens – ne draugs, ne pretinieks – negaidīja apvērsumu tajā dienā un stundā, kurā tas notika,

2) izdevās izraudzīties vispiemērotāko brīdi un, ātri rīkojoties, atņemt pretiniekiem visas pretošanās iespējas,

3) apvērsuma laiks (es te nedomāju tā notikšanas brīdi) bija veiksmīgi izvēlēts tajā ziņā, ka iedzīvotāju vairākums instinktīvi ar nepacietību gaidīja tieši apvērsumu,

4) izstrādātajā rīcības plānā neatklājās rupjas kļūdas,

5) bija ticība uzvarai."

Mērķis – Saeimas atlaišana, Satversmes pārstrādāšana, visu partiju likvidēšana uz laiku, tautas apvienošana ap atjaunotās Latvijas ideju bez partiju starpniecības – esot bijis sasniegts. Policija aizturējusi vien dažus desmitus cilvēku... Te nu virsvadonis bez kautrēšanās meloja kā par Satversmes pārstrādāšanu, tā partijas lietām un apcietināto skaitu. Viņa pušelnieks un pirmais palīgs ģen. Jānis Balodis nopratināšanas protokolā Maskavā 1952.gada 15.martā un 60.gados tapušajās atmiņās ļoti konkrēti pastāstīja par apvērsuma gaitu, savu un šefa lomu tajā. Līdzīgas ir bijušā ārlietu ministra, runājot K.Ulmaņa vārdiem, "akcijas" teorētiskās puses sagatavotāja Vilhelma Muntera 1941.gada rudenī sniegtās liecības padomju drošības iestādēm. Taču viena lieta te nav saprotama. Kā ģenerāļa pirmajam dokumentam, tā ministra dokumentam par avotu norādīts Krievijas un PSRS čekas arhīvs, turklāt sacīts, ka tos publicēšanai nodevis Dr.hist. K.Kangeris. Iznāk, ka šis pētnieks ir strādājis turienes glabātuvēs. Ja tā, tad to arī, manuprāt, vajadzēja pateikt, nevis tikai sūkstīties par Krievijas arhīvu nepieejamību. Aizsteidzoties hronoloģijai nedaudz priekšā, nevar neizteikt arī izbrīnu, ka 275.dokumenta nosaukumā 505.lpp. un arī satura radītājā V.Munters jau 1934.gada 4.jūnijā nosaukts par ārlietu ministru, lai gan labi zināms, ka viņš par tādu kļuva tikai 1936.gadā. Grāmatā pirmo reizi publicēti plaši fragmenti (žēl gan, ka ne vienā vietā) no V.Muntera 30.gadu dienasgrāmatas (līdz šim to savos pētījumos izmantojuši vienīgi Valters Ščerbinskis, Aivars Stranga un Rihards Treijs). Labi saprotot, ka tas ir sarežģīts avots, jo pieraksti ir aprauti un tos grūti atšifrēt, savukārt, kas attiecas uz ceturto akcijas organizētāju Alfrēdu Bērziņu (K.Ulmanis – viņam bija "idejas un triecienspēks"), tad viņš varēja brīvi un detalizēti izteikties 1963.gadā ārzemēs izdotajā grāmatā "Labie gadi", no kuras dažu lappušu fragments reproducēts jaunajā krājumā. Diemžēl nav saglabājušies vai atrasti padomijas ieslodzījumā bojāgājušo apvērsuma veicinātāju Marģera Skujenieka un ģenerāļa, Vidzemes divīzijas komandiera un Rīgas garnizona priekšnieka Krišjāņa Berķa memuāri (ja tādi vispār ir), taču izdevumā iespiestas vairākas militārvadītāja pavēles un norādījumi, kuriem sekoja daudzi karaspēka daļu un aizsargu komandieri.

Bet – audiatur et altera pars. Jāuzklausa arī otra puse! Šo seno latīņu sentenci krājuma veidotāji ir ņēmuši vērā, pirmām kārtām dodot vārdu nevis šķietamajiem sazvērnieku pretiniekiem pērkonkrustiešiem un t.s. leģionāriem, bet viņu galvenajiem oponentiem sociāldemokrātiem. Ne tik daudz dokumentiem, kuri pēc partiju aizliegšanas vairs praktiski nevarēja rasties, bet atmiņām, rakstiem, vēstulēm u.tml. avotiem. Vispirms tie ir LSDSP vadošo darbinieku Fēliksa Cielēna, Anša Rudēvica, Voldemāra Bastjāņa, Klāva Lorenca u.c. uz papīra liktais. Saprotams, ka viņi vērtē ulmaniešu "akciju" visnotaļ kritiski. Uzmanību saista eksministra un eksdiplomāta F.Cielēna 1934.gada 20.novembra vēstule no Parīzes Latvijas tiesu iestādēm, kurā viņš izskaidro daudzu ieroču nokļūšanu pie latviešu sociāldemokrātiem ar oficiālu valdības vadītāja Marģera Skujenieka atļauju viņa ministrēšanas laikā ārlietu resorā nodot tos Bruno Kalniņa vadītajai sabiedriskajai organizācijai – Strādnieku sporta savienībai – "ļoti legālam un valstiskam mērķim – Latvijas Republikas pamata likumu aizsargāšanai pret smagi noziedzīgiem uzbrukumiem". Krājuma sarūpētāji neapstrīd šo versiju, taču viņi arī nedod konkrētu atbildi uz jautājumu, cik tad īsti ieroču atradās LSDSP biedru un līdzjutēju rokās. Toties izdevējus var tikai uzslavēt, ka grāmatas pielikumā pirmo reizi publicēts pilnīgs Liepājas koncentrācijas nometnē internēto saraksts no 1934.gada 31.maija līdz 1935.gada 1.aprīlim, t.i., nometnes likvidēšanai. 369 ieslodzīto vīru (nevienas sievietes!) vidū pārsvarā bija LSDSP līderi un ierindnieki ar 67 gadus veco pedagogu un publicistu Kārli Dēķenu galvgalī, Saeimas deputāti, rakstnieki Valdis Grēviņš un Meinhards Rudzītis, nākamais sarkanais partizāns Otomārs Oškalns, Bunda biedri, pērkoņkrustieši utt. Šai nometnei, protams, nebija nekā kopēja ar Hitlera un Staļina konclēģeriem, bet pēc atpūtas nama tā arī neizskatījās.

Krājuma III un IV nodaļā sakārtoti avoti par apvērsuma norisi, represijām, kā arī pretdarbību un noskaņojumu valstī pēc tam. Tie sākās ar jauno nelikumīgo valdnieku rīkojumiem, paziņojumiem, manifestiem, radiorunām u.tml. dokumentiem. Liktenīgajā vakarā pučists iekšlietu ministrs Vilis Gulbis uzrakstīja, zemsaviešu biroja mašīnrakstītāja Milda Vālberga pārrakstīja un K.Ulmanis un J.Balodis parakstīja rīkojumu par kara stāvokļa izsludināšanu, kas stājās spēkā Rīgā 15.maijā plkst. 23, pārējās Latvijas daļās 16.maijā pulksten vienos. Latvijas Telegrāfa aģentūra to tūdaļ darīja zināmu tautai un pasaulei: "Valdība šonakt izsludinājusi izņēmuma stāvokli. Apturēta politisko partiju darbība un līdz ar to Saeimas darbība, kamēr izvedīs Satversmes reformu. Valdību spieda uz soli ziņa par bruņota apvērsuma gatavošanu (sic!– R.T.)."

16.maijā tauta saņēma jau 13.maijā V.Muntera sacerēto valdības manifestu. Paraksti tie paši divi. Saturā tās pašas tukšās frāzes. Taču par K.Ulmani kā nākamo vadoni, tīri vai jābrīnās, vēl ne vārda! 18.maijā tapa valdības deklarācija, kura sākās ar trafareto "Saeimas funkcijas līdz Satversmes reformas izvešanai izpilda Ministru kabinets", bet turpinājās ar ministru nosaukšanu bez parlamentārās valstīs pieņemtās izpildvaras programmas paziņošanas. Par tādu, šķiet, vajadzēja uzskatīt tajā pašā dienā Ministru prezidenta K.Ulmaņa teikto radiorunu latviešu tautai. Tajā bija, runājot mūsdienīgi, divi atslēgas vārdi – 15.maijs un tauta. Ditirambs varas uzurpācijas dienai skanēja ne vairāk, ne mazāk kā divpadsmit (!) reizes. Tautu jau nesaskaitīt… Deklarācija? Vispārīgi skaisti vārdi. Vienīgā konkrētība, bet arī uz papīra palikusi: "[..] valdība nekavējoties stāsies pie Satversmes reformas sagatavošanas[..]".

Pirmais praktiskais darbs valdības sēdē tajā pašā 18.maijā: ieceļ Alfrēdu Bērziņu par iekšlietu ministra biedru, Jāni Birznieku – par zemkopības ministra biedru un Ministru prezidenta biedru M.Skujenieku – par Mazā kabineta priekšsēdētāju. Galms nokomplektēts, un Valsts prezidents A.Kviesis, kas savā laikā bija nominējis K.Ulmani par premjeru, varēja tikai uzklausīt viņa ziņojumu par 15.maija lielo uzvaru un turpināt sēdēt Rīgas pilī. Bet no valdības nama represijas un aizliegumi, kā liecina neskaitāmi avoti, sāka birt kā no pārpilnības raga. Lai žurnālisti nedomātu sarakstīt muļķības par 15.–16.maija notikumiem, Iekšlietu ministrijas Preses un biedrību nodaļa vispirms nodibināja iepriekšēju cenzūru lielākajiem laikrakstiem "Brīvā Zeme", "Jaunākās Ziņas", "Latvijas Kareivis", "Latvis" un pat "Valdības Vēstnesis". Drīz pēc tam to attiecināja uz visu presi, cik nu tā bija palikusi. No 16.maija līdz 25.jūnijam apturēja 99 (!) periodiskos izdevumus (ap 10 no tiem gan bija pārstājuši iznākt paši jau 1933.gadā) visās Latvijas lielākajās valodās. Rīgā vien 60… Arī "Aizkulises" un "Intīmā Rīga", bet vispirms avīze "Sociāldemokrāts", kreisais literārais žurnāls "Domas", "Dienas Lapa", "Arodnieks" u.c.

Ministru kabinets 24.maijā pieņēma lēmumu par kriminālvajāšanas piemērošanu Saeimas deputātiem; nākamajā dienā – noteikumus par pilsētu pašvaldību darbības ierobežošanu izņēmuma stāvokļa laikā – vēlētie pilsētu galvas, valdes un revīzijas komisijas locekļi tika atcelti no amatiem. 24.jūnijā nāk likums par biedrību, savienību un politisko organizāciju slēgšanas, likvidācijas un reģistrēšanas kārtību – iekšlietu ministrs var slēgt tādas, kuru darbību viņš atzīst par kaitīgu valsts vai sabiedriskām interesēm. Un uzbrukums tautas un sabiedrības domu paudējām varēja sākties.

Grāmatas pēdējās divās nodaļās – V un VI – sagrupēti ārpolitiskie avoti. To ir veseli 99. Taču lietas būtība nepastāv daudzumā, bet to autentiskumā un iepriekšpazīstamībā. Tā šajā gadījumā ir vai fenomenāla, lai neteiktu nodrāzti super. Tikai daži no šiem dokumentiem ir agrāk publicēti, turklāt neviens nav publicēts latviešu valodā.

K.Ulmanis, kas vienlaikus bija arī ārlietu ministrs, jau 16.maijā telegrafēja Latvijas sūtņiem ārzemēs, ka:

"Valdība šonakt izziņojusi izņēmuma stāvokli. Apturēta politisko partiju darbība un līdz ar to Saeimas darbība, kamēr izvedīs Satversmes reformu. Valdību spiež [uz] šo soli ziņas [par] bruņotu apvērsumu gatavošanu, Saeimas darba nespēja, neiespējamība saimniecisko sarežģījumu novēršanai. Augot visplašāku aprindu neapmierinātībai, valdība saskata iekšēju nemieru izcelšanās draudus, uzskata [par] pienākumu novērst [ar tās] rīcībā esošiem līdzekļiem."

Latvijas diplomāti, saņēmuši šo negaidīto ziņu, nekavējoties informēja par to rezidences zemju valdības un par viņu reakciju savukārt savu ārlietu resoru. Ministrijas Preses nodaļa uz tā pamata jau 28.maijā sagatavoja plašu kopsavilkumu par Latvijas notikumu apgaismojumu
17 (!) ārvalstīs, ar Igauniju un Lietuvu sākot un Šveici beidzot. Reakcija kopumā bija pozitīva jeb vismaz saprotoša. Citādi totalitārajās zemēs. Vācijā: "[..] izjūtams gandarījums un prieks par to, ka satriekts marksisms un parlamentārisms". Padomju Savienībā: "Kliedzoši virsraksti "Fašistisks apvērsums Latvijā", "Militārā diktatūra Latvijā", "Latvijas fašistizācija" u.tml." To jau varēja sagaidīt. Taču Latvijai, resp. tās "vadonim", ļoti nepatika dažu igauņu preses izdevumu nicinošie izteicieni par K.Ulmani un slavinošās "Atdzimšanas dziesmas" uzvedumi Esplanādē 1934.gada jūlijā. Latvijas sūtnim Tallinā Robertam Liepiņam vajadzēja par to protestēt kaimiņvalsts Ārlietu ministrijai.

Otrais dokumentu bloks – ārzemju diplomātu ziņojumi par 15.maija notikumiem. Tie arī diezgan atturīgi un visumā korekti. Tā demokrātiskās Somijas sūtnis E.Palins bija lakonisks, bet precīzs: "Jaunais režīms Latvijā ir skaidra diktatūra." Lielbritānijas pilnvarotais lietvedis S.Torrs: "Apvērsums, kas katrā ziņā bija teicami izplānots, šķiet, visumā ir akceptēts ar gandarījumu [..]. Ieviesta preses cenzūra." Vācijas sūtnis G.Marciuss: "[..] salīdzinājumā ar līdzšinējo praksi parlamenta izslēgšana desmit vai pat divdesmit reižu paātrināja valdības veidošanas ātrumu". Polijas militārais atašejs A.Libihs: "Bērziņš iecelts par iekšlietu ministra biedru, turklāt viņam ir pakļauti: Aizsargu organizācija, policija un Preses un propagandas daļa, tātad Gebelss un Gērings vienā personā." Labāk grūti pateikt…

Bet no mums piedāvātā izdevuma esejām visaptverošākā un arī visapjomīgākā faktiem, domām un secinājumiem visbagātākā šķiet V.Ščerbinska apcere ar lietišķu nosaukumu "1934.gada 15.maija apvērsums: cēloņi, norise un sekas". Tā sākas ar īsu ieskatu problēmas historiogrāfijā un beidzas, kā tas pienākas solīdā zinātniskā traktātā, ar avotiem, skaidrojumiem un secinājumiem. Tikai daži no tiem:

– apvērsuma izdošanos garantēja nevis aizsargi, bet armijas aktīvā piedalīšanās un policijas lojalitāte;

– pēc 15.maija valsts pārvalde tika pārkārtota atbilstoši autoritārā režīma vajadzībām;

– liela sabiedrības daļa jauno kārtību uzņēma atsaucīgi;

– nelikumīgā varas sagrābšana un plašās represijas tomēr radīja ievērojamam iedzīvotāju slānim neapmierinātību ar nodibināto iekārtu.

V.Ščerbinskis un pārējie izdevuma autori tās izveidotājus pamatoti dēvē par sazvērniekiem.

Patīk tas kādam vai ne, bet K.Ulmaņa biogrāfs, trimdas izcilais vēsturnieks prof. Dr.Edgars Dunsdorfs (1904–2002) ir teicis gandrīz vai sakramentālus vārdus – 15.maijs sašķēla tautu vairāk nekā jebkurš cits notikums Latvijas vēsturē. Mūsdienu vēsturnieki ir devuši sabiedrībai fundamentālu darbu, ko var arī kritizēt un pat pelt, bet kas neapšaubāmi ieies Latvijas historiogrāfijas pamatfondā.

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs

 V.Ščerbinskis, Ē.Jēkabsons "Apvērsums. 1934.gada 15.maija notikumi avotos un pētījumos", Latvijas Nacionālais arhīvs, 2012