Turpinājums no 1.lpp.

4) sabiedriskas organizācijas, kas patiesībā ir JRK — piemēram, "Brahma Kumaris", Indiešu kultūras biedrība vai humanitārais centrs "Dianētika". Francijā un Beļģijā, kā TM informēja Francijas sektu pētīšanas biroja pārstāvji, sektas darbojas arī kā jahtklubi, akciju sabiedrības SIA u.c. Tās pastāvīgi mainoties, cenšas izvairīties no kontrolējamības;

5) nereģistrētās JRK — piemēram, sātanisti. ASV zinātnieks Marčello Truci netradicionālās reliģijas sadala vēl vienā apakšgrupā, dēvējot tās par "neredzamajām reliģijām", kuru sadala vēl trijās mazākās grupās — okultisma, garus satikt kārotājos un astroloģijas piekritējos. Neredzamo reliģiju grupai vēl piebiedrojas grupa, kurā ietilpst sektas, kas atklāti pielūdz tumšos spēkus un dievina ļaunumu. Parasti sātana pielūdzēji maskējas un veic šīs darbības lielā slepenībā.

Par sātanistiem runājot, ir jāatzīmē tie, kuri visbiežāk mēdz slēpt savu pārliecību no sabiedrības acīm, un tie, kas atklāti izrāda savas simpātijas pret kalpošanu Luciferam, visbiežāk ir tikai īpatņi (lai gan, protams, mēdz būt izņēmumi). Daugavpilī 1998.gadā motokrosā "Latgales kauss" piedalījās un pat uzvarēja sportists ar zīmi 666, kas ir sātana zīme. Šai gadījumā, protams, nevar runāt par nereģistrēto sātanistu pārstāvi. Piedevām termins "netradicionāls" ir nosacīts, kad runā par sātanismu, jo tas ir tikpat sens kā cilvēka izpratne par labo un ļauno. Šeit, lai izprastu, ir jāsniedz juridiska, nevis teoloģiska klasifikācija;

6) nacionālā reliģija (dievturība).

Latvijā juridiskajā literatūrā atrodams arī tāds konfesijas jēdzieniskais skaidrojums: "Konfesijas ir vēsturiski izveidojušies pasaules reliģiju paveidi, kā arī nacionālās reliģijas, kurām ir sava mācība (svētie raksti, dogmatika), reliģisko ceremoniju un organizatoriskās uzbūves tradīcijas." Kāpēc šis traktējums nav nepareizs? Lai arī daži dievturus par konfesiju neatzīst, šī neatzīšana nemaina to statusu un juridiskās attiecības saskaņā ar Reliģisko organizāciju likumu. Jā, dievturi ir mākslīgi restaurēta reliģija, taču tā ir tikpat reāla kā citas — tā ir nacionāla. Dievturība nav sekta, jo ir latviskā un nacionālā kulta piekopšanas kustība. Raksturīga ir tikai Latvijai. Tā ir nacionāla.

Šis uzskaitījums nav pilnīgs, taču visaptverošs. Varētu būt vēl reliģisko organizāciju iestādes, kas radītas ar tradicionālo konfesiju reliģisko savienību lēmumiem, taču pēc savas būtības ir starpkonfesionālas (piemēram, "Latvijas Bībeles biedrība" un "Jaunatne ar misiju"), tāpēc, ņemot verā to, ka vārds "starpkonfesionāls" dažām tradicionālajām konfesijām izraisa nepatiku, šo pēdējo starpkonfesionālo neminēšu, jo tās kā tādas nav.

Par jauno reliģisko kustību klasifikāciju, protams, var diskutēt, jo, piemēram, pastāv arī uzskats, ko pauž Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors L.G.Taivāns. Viņš reliģiskās organizācijas klasificē trīs grupās:

— Latvijai tradicionālās reliģijas un konfesijas;

— no tradicionālajām konfesijām atšķēlušās neatkarīgas grupas ar ekstrēmisma nosliecēm vai potencēm;

— valstij un latviešu nacionālajai identitātei naidīgas reliģiskas grupas.

Otrajā grupā profesors ierindo tādas, kuras neatzīst centralizēto konfesiju hierarhiju vai vēlēto vadību. Trešo grupu viņš sadala sektās, kas ir atvasinātas no kristietības, kultos, kas ir darinātas uz Austrumu klasisko reliģiju bāzes lietošanai Eiropā (Jehovas liecinieki, mormoņi un "Kristīgā zinātne"), un kvazireliģiskās kustībās, kas it kā darbojas uz reliģijas un zinātnes robežas (pie pēdējiem esot pieskaitāmas "Kristīgā zinātne", sientaloģija, astroloģija un mesmerisms). Zinātnieks atzīst, ka ir arī labdabīgas netradicionālas reliģiskas grupas, tādas kā "Pestīšanas armija". Negribot diskutēt par atšķirīgām zinātniskām klasificēšanas metodoloģijām, vēlētos uzsvērt sektu kā noslēgtu asociālu grupu aspektu, jo sekta savā būtībā ir tāda organizācija vai personu grupa, kas ir noslēgusies savās šaurajās interesēs (tai skaitā arī kulta), kas nesakrīt ar sabiedrības interesēm, pretdarbojas vai ir vienaldzīga pret tām.

Lai saprastu nianses, kā piemēru minēšu "Jehovas lieciniekus": 1994.gadā "Jehovas liecinieki" darbojās kā piektās grupas organizācija. Tā nebija reģistrēta. Pēc TM atteikuma reģistrēt kustību kā reliģisku organizāciju "Jehovas liecinieki" reģistrēja organizāciju "Kultūras draugu biedrība" un no piektās grupas nokļuva ceturtajā, jo uzsāka darbību kā sabiedriska organizācija (tiesa, "Kultūras draugu biedrībai" ir divi brīdinājumi par šādu darbošanos). Pēc tam, kad 1998.gada 12. oktobrī TM reģistrēja"Jehovas liecinieku" divas draudzes, kustība kļuva par trešās grupas locekli kā Latvijas "atzītā reliģija". "Jehovas liecinieku" piemērā redzam, ka sekta, pārvietojoties un mainoties, jebkurā gadījumā paliek tāda pati, kā ir. Šaubos, vai mainoties "Jehovas liecinieku" juridiskajam stausam, kas mainījās to iekšējo kopienu dzīvē.

Vēl ir jātzīmē atšķirība starp reliģisku organizāciju un reliģisku iestādi. Organizācija no iestādes atšķiras ar to, ka organziāciju rada atsevišķas personas (izņēmums ir savienība, ko var izveidot vienas konfesijas desmit draudzes), bet reliģiskas savienības rada iestādes. Šis iedalījums svarīgs tikai no juridiskā aspekta reģistrējot vai likvidējot. Tās atsevišķi skatīt nav praktiskas nozīmes, jo tās ir kādā konfesijā vai kustībā ietilpstošas satelītorganizācijas. Atsevišķi par iestādēm var runāt tikai izņēmuma gadījumā, piemēram, "Latvijas Bībeles biedrības" gadījumā.

Zināmu reliģisko konfesiju tradicionalitātes statusu noteikšana pati par sevi nozīmētu valsts morālu apliecinājumu un atbalstu šo konfesiju vai organizāciju pozitīvajam ieguldījumam valsts sabiedrības veidošanā. Līdz ar to tiktu stimulēta baznīcas pašapziņa. Darbotos tas pats princips, kas izstrādāts piešķirot, valsts goda zīmes. Uzslavas saņēmējs cenšas atpelnīt sabiedrības sniegto uzticību, lai pierādītu, ka ir tās cienīgs. Varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc, neesot šādai morālai uzslavas baznīcai, katoļu arhibīskaps Pujats un ev.luterāņu mācītājs Feldmanis atteicās pieņemt Triju Zvaigžņu ordeni no valsts. Neredzot savu konfesiju valstisko atzīšanu, tie savus darbus novērtē par pieticīgākiem. Baznīca sabiedrībai piedāvā konkrētas un universālas gadu simtos un gadu tūkstošos pārbaudītas pamatvērtības. Tās neatzīdama, neuzslavēdama konfesijas, valsts tās atgrūž. Tiešām žēl, jo nebija taču strīda par to, ka pārējās konfesijas tiktu nonievātas. Latvijas valsts tradicionāli ir daudzkonfesionāla. Runa ir par tradicionālo vērtību stimulēšanu un kultivēšanu valsts mērogā.

Kas notiktu, ja šāda norma tomēr tiktu ieviesta? Pirmkārt, šādas definīcijas iekļaušana likumā būtu apliecinājums tam, ka Latvijas valsts atzīst šo konfesiju darbību valsts mērogā. Otrkārt, nākamais solis, kas sekotu pēc kāda laika, kad Latvijā uzlabotos ekonomiskā situācija, — būtu valsts finansiālais atbalsts tradicionālajām konfesijām. Iespējams, piepildītos adventistu vislielākās bažas — viņi tiktu "apdalīti". Tā ir medaļas viena puse. Tā attiektos tikai uz pašām par tradicionālām nodēvētām konfesijām. Medaļas otra puse būtu jaunās reliģiskās kustības. Ja būtu tradicionālas, tad pārējās loģiski kļūtu par netradicionālām Latvijai, kādas tās savā būtībā arī ir. Netradicionālisma jēdziens kā antagonistisks jēdziens tradicionālismam nenozīmētu izšķirt, kura kustība ir "pareizāka" vai "nepareizāka", bet gan — kurai kustībai var piešķirt nodokļu atlaides, kurai ne.

Pašlaik sakarā ar konfesiju jēdzienu var atzīmēt ... dažādu valstu dažādas pieejas.

(1) Valsts nereģistrē, bet atzīst tradicionālās konfesijas. Šāds modelis eksistē Lietuvā.

Lietuvas Reliģisko organizāciju likums nosaka deviņas tradicionālās konfesijas. Šīs konfesijas netiek reģistrētas Latvijas izpratnē, jo lietuvieši uzskatīja: ja šīs konfesijas Lietuvā eksistē vairāk nekā trīssimt gadu un pārdzīvojušas neskaitāmas politisko sistēmu maiņas, tad no valsts puses būtu muļķīgi tās reģistrēt, jo neatkarīgi no tā, vai valsts reģistrēs vai atteiks to reģistrāciju, tās turpinās pastāvēt tāpat kā līdz šim — neatkarīgi no valsts. Iepriekšminētais pieņēmums ir tikai daļēji loģisks, un, ja pat teorētiski tam varētu piekrist, tad praktiski rodas nopietnas civiltiesiska rakstura problēmas. Valstij, akceptējot tradicionālās konfesijas par nereģistrējamām, jebkurā gadījumā ir jāleģitimizē šo konfesiju veidojumi kā juridiskas personas, lai tās privāto tiesību jomā varētu darboties. Lietuvas valsts nereģistrē konfesijas, bet pēc šo konfesiju, kas iekļautas likumā kā tradicionālas, lūguma izsniedz konfesijas akceptētām draudzēm izziņu par to, ka tās ir juridiskas personas. Rezultātā dažādu iemeslu dēļ Lietuvas tiesās ir daudz lietu par strīdiem īpašuma atgūšanā. Rodas situācijas, kad vairākas draudzes tiek uzskatītas par pretendentēm uz īpašumu. Šāda konfesiju nereģistrēšana postsociālistiskajās valstīs nav pieļaujama, jo ASV, kurā konfesijas netiek reģistrētas (tām nepieciešams tikai stāties nodokļu maksātāju uzskaitē), nekad nav bijusi komunistiskā īpašumu nacionalizācija un ekspropriācija.

Pārējās konfesiju draudzes Lietuvā tiek reģistrētas līdzīgi kā Latvijā, pārbaudot iesniegtos reģistrācijas dokumentus u.c. Rietumvalstu praksē konfesijas ("ticības apliecības") nemēdz būt juridiskas personas. Juridiskas personas, kas pārstāv konfesijas, ir šo konfesiju reģistrētās baznīcas. Daudzās attīstītajās valstīs, tādās kā ASV un Vācija, vienā konfesijā ir reģistrētas vairākas baznīcas, kuras visas pārstāv vienu konfesiju un kuras neatkarīgi no to skaitliskā sastāva var uzskatīt par attiecīgās konfesijas dažādām baznīcām. Valsts, saskaroties ar dilemmu, kuru baznīcu atzīt par konfesijas pārstāvi, parasti cenšas atturēties no konkrēta viedokļa izteikšanas un nedod prioritāti vai lielākas tiesības kādai atsevišķai no šīm vienas konfesijas baznīcām. Taču Latvijā tā rīkoties nevar, jo tur, kur pastāv šī prakse, nav kā pie mums baznīcu laulību ar juridisku spēku.

(2) Konfesijas netiek izceltas, jo reliģiskās organizācijas reģistrē kā sabiedriskās organizācijas (šāds modelis ir vairākās Eiropas valstīs piemēram, Vācijā).

(3) Konfesijas netiek izceltas, tās darbojas, reģistrējoties kā sabiedriskās organizācijas, taču valstī eksistē atsevišķi likumi, kas regulē lielāko konfesiju darbību. Šāda pieeja ir visprogresīvākā, jo atšķirība starp reliģiskām un sabiedriskām organizācijām ir tikai to mērķos. Abu pamatā ir pilsoņu nevalstiskās aktivitātes ar to atšķirību, ka reliģisko organizāciju gadījumā mērķis ir "reliģijas piekopšana".

(4) Konfesijas reģistrējas kā reliģiskas organizācijas.

Šis modelis pastāv Latvijā. Tas ir normāls, lai gan Latvijas izpratnē tas pārvērties par reliģijas brīvību ierobežojošu sakarā ar principu "vienā konfesijā vienu savienību". Pašreiz šāda ierobežojuma motivācija ir rodama jau skatītajā denacionalizācijas procesā, taču, tam beidzoties, valstij nebūtu nekāda iemesla regulēt un noteikt, kādā skaitā ir jāapvienojas ticīgajiem, piemēram, pareizticīgo vai vecticībnieku konfesijās. Tā ir viņu pašu darīšana. Ierobežojumi cilvēktiesībās, kā zināms, ir iespējami tikai tad, ja pastāv draudi valsts kārtībai, drošībai vai veselībai. Runājot par savienību veidošanos, valsts nostājai (pēc denacionalizācijas) ir jāmainās, kļūstot indeferentai pret šādu ierobežojumu. Būtu muļķīgi uzturēt šādu ierobežojumu bez motivācijas.

Iespējams tāpēc, apzinoties šādas nākotnes perspektīvas, kuras agrāk vai vēlāk kļūs par tiesību normu, neatkarīgi, vai pēc Eiropas Savienības spiediena (jau vairākkārt EP eskperti ir norādījuši uz šādas diskriminācijas nepieļaujamību) vai Latvijas pilsoņu prasību ietekmē daži baznīcas pārstāvji jau sākuši domāt par iespējamo risinājumu. Piemēram, Latvijas ev. luteriskā baznīcas arhibīskaps J.Vanags uzskata, ka Civillikumā iekļautais formulējums "konfesijas": nav juridiski precīzs un tas jānomaina pret terminu "konfesiju savienības baznīcas".* Starp citu vārds "konfesija" ir minēts arī 1989. gada 5. maija Valodu likuma 5.p. un pat esošo dzīves realitāti neatspoguļo, jo daudzām konfesijām ir autonomas, no konfesijā reģistrētās savienības neatkarīgas draudzes.

Lai šai jomā būtu kārtība un saskaņa, kas nozīmē LR Satversmes 99. pantā deklarēto principu īstenošanu, ir nepieciešama institūcija, kas procesus pēta un koordinē no valsts puses (Garīgo lietu pārvalde) un svarīgāko baznīcu tiesību garantēšana valsts līmenī. Pašreiz lielāko konfesiju vadībām alternatīvu savienību reģistrācija izraisītu jucekli un bažas par iespējamo sajukumu valsts un baznīcas attiecībās. Jo, ja Latvijā ev. luterāņu konfesijā pastāvētu divas vai pat trīs savienības, kur LELB kā lielākajai un īstajai ev. luterisko tradīciju pārmantotājai būtu garantija, ka kādu dienu savienība, kas tik tikko "sagrabinājusi" Reliģisko organizāciju likumā nepieciešamo parakstu skaitu 10 draudžu dibināšanai, nepaziņotu, ka tā ir īstā un vienīgā ev. luterisko vērtību paudēja un nelūgtu LELB pārskatīt savu darbību, lai nezaimotu jaunradītajai ev. luteriskajai ticībai. Tas būtu nenovēršams reliģisks konflikts. Tāpēc nepieciešams akceptēt lielāko konfesiju baznīcu darbību tiesības un statusu. Tas ir iespējams, izveidojot tādu tiesību modeli, kas pasargātu šīs baznīcas un valsti no nemieriem un domstarpībām reliģijas jomā.

Šāds modelis, manā skatījumā, ir atjaunot brīvvalsts laikā eksistējošo sistēmu, kad lielāko baznīcu darbību regulēja īpaši likumi. Ievērojot konstitucionālo principu par valsts un baznīcas šķirtību, šādu likumu radīšana iespējama tikai vienošanās ceļā, kopā ar baznīcām izstrādājot to darbību regulējošās normas. Citādi tas arī nemaz nebūtu iespējams. Interesanti, kā nekonsultējoties ar baznīcu pārstāvjiem, ierēdņi izprastu to problēmas? Dažu deputātu un juristu bažas, ka līgums ar baznīcu par to, kādam jāizskatās to regulējošam likumam, valsti padarītu atkarīgu no baznīcas, jo baznīcas tiktu izvirzītas publiskās darbības sfērā, nav pamatotas. Tieši otrādi. Līgumā būtu noteikti baznīcas pienākumi pret valsti, un, ja baznīca nepildītu šos pienākumus, arī valsts likumiskā ceļā varētu apturēt savus pienākumus pret baznīcu. Piemēram, saskaņā ar Reliģisko organizāciju likumu visām reliģiskajām organizācijām Tieslietu ministrijai līdz 1.martam jāiesniedz savi publiskās darbības pārskati Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Šogad šai sakarā varēja izveidoties unikāls precedents ar Romas katoļu baznīcu. Baznīca draudžu lielā skaita dēļ nepaspēja laikus iesniegt pārskatu. Ja Tieslietu ministrija mēģinātu formāli izpildīt likuma burtu, tad, domāju, ka Latvija iekļūtu Ginesa rekordu grāmatā un pasaulē Latvijas vārds izskanētu ne visai pozitīvā nozīmē. Šaubos, vai galu galā, pat iesniedzot prasību par baznīcas darbības apturēšanu un likvidāciju, būtu pozitīvs rezultāts. Turpretī, ja būtu līgums ar katoļu baznīcu un tajā būtu norma, kas noteiktu: Latvijas valsts ir tiesīga likuma neievērošanas gadījumā apturēt baznīcai paredzētās nodokļu atlaides, esmu pārliecināts, ka šāds civiltiesisks risinājums būtu pārliecinošs dzinulis likuma ievērošanai. Valsts sodam, tāpat kā valsts pretimnākšanai un atbalstam, jābūt adekvātam attiecīgās organizācijas pozitīvajai darbībai. Ne jau sods par pārkāpumu to atrisinās. Svarīgs ir rezultāts, bet tam ir jābūt — plaukstoša labklājības sabiedrība, kurā sabiedriskās attiecības tiek regulētas uz taisnīgu likumu pamata.

* Konfesija par garīdznieku dokumentu formēšanu ir atbildīga morāli, ja pat izdara grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā par laulību nereģistrēšanu vai likumam neatbilstošu reģistrēšanu, būs atbildīga konkrētā amatpersona. Ja mēs runājam par konfesiju atbildību, tad saprotam attiecīgo konfesiju savienību (baznīcu) atbildību.