Uzrunā Aleksandra Čaka 17. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

Vai varu tev pie kājām likt

Es savu klusēšanu kā norimušu zvanu?

Tautas gudrība māca, ka no sava likteņa nevienam neizbēgt. Tikai — ko nu katrs sauc šajā vārdā.

1943. gada 27. martā kādās viesībās Dzejnieks ierauga savu Mūzu. Abi ir sastapušies arī agrāk, bet tad Aleksandru Čaku un Mildu Grīnfeldi nav vienlīdz pārņēmis savā varā noslēpumainais un mūžam neizdibināmais divu cilvēku savstarpējās pievilkšanas spēks. Drīz pēc šī liktenīgā vakara Mūza savā pastkastītē laiku pa laikam atrod kādu dzejoli. Pats pirmais no tiem — "Ieskaņa":

Vai varu tev pie kājām likt

Es savu klusēšanu

Kā norimušu zvanu?

Pats gribu tālu projām tikt:

Es visu lūpās manu

Vien īgnu smīnēšanu.

Kur miglas elpā lauki gaist,

Viens iešu es bez stājas.

Grib ceļu manas kājas

Kā suni sev pa priekšu laist,

Līdz atrastas būs mājas

Kur klusums pāri klājas.

Tur palikšu es sevī viens

Līdz galam visu mūžu.

Kad mieru reiz sev gūšu,

Kā trakā svelmē kaltis siens

Tik tīrs un viegls būšu,

Pilns smaržu un pilns žūžu.

Šie trīs panti drīz vien kļūst par kopīgu atslēgu uz Dzejnieka divām pasaules telpām. Jo "Ieskaņa" ievada gan krājumu "Debesu dāvana", gan poēmu "Spēlē, Spēlmani!", turklāt poēmā atsevišķas dzejoļa rindas liktas par nodaļu virsrakstiem. Vēlāk atklājas, ka dzejolis radies jau 1939. gadā. Tas bijis kā ieraugs abrā, kā dzirkstele zem pelniem, lai sagaidītu savu vēju un uzliesmotu sadegšanas priekā.

Tobrīd Aleksandrs Čaks ir savu radošo spēku pilnbriedā — dzejas un arī mīlestības pilns. Kaut viņa dzejoļus aizliegts publicēt. Bet tas taču netraucē citu pēc cita ieslidināt Mūzas pasta kastītē vēstules ar vārsmām. Tā top "Debesu dāvana".

Līdztekus 1944. gada pirmajā pusē vairāk nekā pusotra tūkstoša dzejas rindās uz papīra sāk dzīvot poēma "Spēlē, Spēlmani!". Iespējams, pašam autoram tas ir viens no būtiskākajiem un arī sarežģītākajiem sacerējumiem, kur poēmas varonim jādarbojas uz īstenības un iztēles, uz sapņa un nomoda robežas, ejot cauri laikam un telpai, sastopoties ar dzīvības brīnumu un nāves nepārsūdzamību. Turklāt īpašas uzmanības vērti ir dzejnieka izteiksmes līdzekļi — ritma un atskaņu maiņas, sabalsojumi, saspēles, šķiet, autors spēj visu, katrs vārds poēmā ir īstais, vienīgais. Pēc gadiem tāda pati radoša spēka atraisītība jaunatni piesaistīs citas paaudzes dzejniekam — Ojāram Vācietim, kas neapšaubāmi ir daudz mācījies no sev tik tuvā meistara.

Poēma noslēdzas ar bezgalības spēka — mīlestības — atklāsmi, šis motīvs kļūst par tiltu, kas vēlreiz sasien kopā "Spēlē, Spēlmani!" ar "Debesu dāvanu". Kaut arī tie ir divi patstāvīgi mākslas darbi, tomēr ar līdzīgu likteni — abi pilnībā tiek iespiesti tikai daudzus gadus pēc autora nāves.

Bet poēmas tapšanas laikā nav nekādu cerību, ka to izdosies nesakropļotu un pilnībā nodot lasītājiem, aizlaist tautā.

Padomju laikā Aleksandrs Čaks krājumā "Zem cēlās zvaigznes" spēj iedabūt tikai nelielu daļu, izvilkumus no "Spēlē, Spēlmani!". Tur šim darbam likts virsraksts "Dzīvība", svītroti daudzi panti, sakropļotas un pārveidotas rindas. Protams, velti meklēt arī Dzejnieka lepno un spīta pilno iestāšanos pret trulu spēku un varu:

— Jūs varat zaimot savu Dievu

Un savu sātanu tāpat.

Jums gan par izsmieklu un nievu

Es nebūšu nekad.

Jums manas ciešanas un vārdi,

Es labi redzu, tīkams joks.

Tad nāciet: vaļā mani vārti,

Līdz galam atrauts ir mans logs.

Še, ņemiet, kas no manis paliek.

Bet pats es — dvēsele un gars —

Jums pāri degšu. Lauztiem paliem

Tā pāri kvēlo saules stars.

Jūs esat šauri savos priekos.

Un jūsu sāpēm sāpju trūkst.

Es visiem jums bez prāta liekos,

Jo jūsu prāts jums smags kā jūgs. —

Tikai — likteņa ironija — autors pēc padomju okupācijas būs spiests novērsties no paša rakstītā, apspiest savu lepno spītu. Un dzejas vietā rīmēt tukšu vārdu salmus, kur reti kad jūtama talanta atblāzma. Nav šaubu, taisnība ir Guntim Berelim, kas šogad klajā nākušajā "Latviešu literatūras vēsturē" raksta: "Čaka daiļrade pēc Otrā pasaules kara — tā ir viena no visdrūmākajām lappusēm latviešu literatūras vēsturē, būtībā — ģeniāla dzejnieka gals."

Neatbildēts paliek jautājums — kāpēc tā notika? Vai tiešām tikai tālab, ka dzejnieks sava mūža otrajā pusē beidzot gribēja būt arī savā daiļradē lojāls jaunās iekārtas pilsonis? Lai nu kā — tā laika krājumos Aleksandrs Čaks savos dzejoļos karo pats ar sevi. Un neglābjami zaudē visam, kas uzrakstīts pirms padomju okupācijas.

Šajās dienās savu dzimšanas dienu pirmo reizi Aizsaules dārzos sagaidīja Pēteris Pētersons — kura mūža veikuma lieldarbos noteikti ierakstāma Jaunatnes teātra izrāde "Spēlē, Spēlmani!" Tā aizsākās 1972. gadā un pēc tam vairākas skatītāju paaudzes pieradināja pie Aleksandra Čaka dzejas:

Sirds, kur lai es tevi lieku?

Draugi paņem manu prieku.

Nomods manu sapni liegu.

To, cik pamatīgi Pēteris Pētersons bija iedziļinājies Aleksandra Čaka dzejā, liecina tas, ka pat nopietnu kritikas apcerējumu virsrakstam izraudzījās poēmas "Spēlē, Spēlmani!" rindu: "Tie tikai mūsu māneklis".

Šoreiz "Latvijas Vēstneša" preses namiņa logā uz Krišjāņa Barona un Bruņinieku ielas stūra jūs uzrunā dzejnieka nemirstīgās poēmas izvilkumi un ainas no izrādes Jaunatnes teātrī Rīgā.

Bet Latvijas galvaspilsētas nomalēs palo un zied zilu ceriņu jūra. Jau daudzus pavasarus bez Aleksandra Čaka. Un šajā maijā arī bez Pētera Pētersona.

Bet nekas jau nezūd. Tikai pieņem citu veidu:

Spēlē, spēlmani, visu mūžu,

Visu mūžu un vēl aiz tā.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors