Labklājības ministrijas rīkojums Nr.152

Rīgā 1999. gada 18. maijā

Par ārstu specialitāšu nolikumu apstiprināšanu

Izdots saskaņā ar Ārstniecības likuma 27.pantu

Apstiprināt:

1. Zobārsta specialitātes nolikumu.

2. Ortodonta specialitātes nolikumu.

3. Zobu protēzista specialitātes nolikumu.

4. Paradontologa specialitātes nolikumu.

5. Bērnu zobārsta specialitātes nolikumu.

6. Arodslimību ārsta specialitātes nolikumu.

7. Sporta ārsta specialitātes nolikumu.

8. Fizikālās medicīnas ārsta specialitātes nolikumu.

9. Alergologa specialitātes nolikumu.

Labklājības ministrs V. Makarovs

 

 

Zobārsta specialitātes nolikums

I. Vispārīgie jautājumi

1. Zobārsta specialitāte ir ārstniecības personu pamatspecialitāte, kurā ārsts veic mutes dobuma orgānu un ar tiem saistīto žokļu un sejas slimību diagnostiku un ārstēšanu, pēta šo slimību etioloģiju un profilakses iespējas.

2. Zobārsts ir ārsts ar augstāko medicīnisko izglītību, kurš atbilstoši šim nolikumam apguvis pēcdiploma apmācības programmu zobārsta specialitātē, nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un ieguvis zobārsta sertifikātu.

II. Sertificēta zobārsta darbība

3. Ārstnieciskās darbības veikšanai sertificētam zobārstam nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem:

3.1. mutes dobuma orgānu, žokļu un sejas slimību un traumatisko bojājumu etioloģija, patoģenēze, klīnika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, ārstēšana un profilakse;

3.2. zobārstniecībā izmantojamās diagnostikās un ārstnieciskās metodes, to pielietošanas indikācijas un izpildes metodika;

3.3. zobārstniecībā izmantojamie instrumenti un aparatūra.

III. Sertificēta zobārsta atbildība

4. Sertificēts zobārsts ir atbildīgs:

4.1. par viņa veiktajām ārstnieciskajām metodēm;

4.2. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

4.3. par pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu zobārstniecības praksē;

4.4. par profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu;

4.5. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta privāto dzīvi, viņa ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi;

4.6. par tā nesertificētā ārsta darbību, kurš strādā viņa vadībā, izņemot šī nolikuma 6.punktā minētajos gadījumos.

IV. Nesertificēta ārsta darbība un atbildība zobārstniecībā

5. Nesertificēts ārsts zobārstniecībā var strādāt tikai sertificēta zobārsta vadībā vai uzraudzībā.

6. Nesertificēts ārsts ir atbildīgs:

6.1. par sertificēta zobārsta noteikto uzdevumu pārkāpšanu vai neizpildi;

6.2. par paša veiktajām diagnostiskajām un ārstnieciskajām manipulācijām;

6.3. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību.

V. Pēcdiploma izglītība zobārstniecībā un tās saturs

7. Pēcdiploma apmācība zobārsta specialitātē ietver nepieciešamo teorētisko zināšanu, praktisko iemaņu un pieredzes apgūšanu zobārstniecībā.

8. Pēcdiploma apmācības kopējais ilgums zobārstniecībā ir divi gadi.

9. Pēcdiploma apmācības laikā zobārstam jāapgūst detalizētas zināšanas par šādu mutes dobuma orgānu un ar tiem saistīto žokļu un sejas slimību etioloģiju, patoģenēzi, klīnisko ainu, diagnostiku, diferenciāldiagnostiku, ārstēšanu un profilaksi, kā arī izmantojamiem instrumentiem, aparatūru un medikamentiem to diagnostikai un ārstēšanai pieaugušajiem un bērniem:

9.1. zoba cieto audu iegūtās slimības (zobu kariess u.c.);

9.2. zoba cieto audu iedzimtās pataloģijas;

9.3. zoba pulpas pataloģija;

9.4. periapikālo audu pataloģija;

9.5. paradonta slimības;

9.6. mutes dobuma gļotādas slimības;

9.7. ortodontiskās anomālijas;

9.8. odontogēnie iekaisumi;

9.9. siekalu dziedzeru slimības;

9.10. žokļu un mīksto audu cistas;

9.11. neirostomotoloģiskās slimības;

9.12. deniņu un žokļu locītavu slimības;

9.13. iekaisuma procesi sejas un žokļu rajonā;

9.14. zobu, sejas un žokļu traumas;

9.15. onkoloģiskās slimības.

10. Pēcdiploma apmācības laikā zobārstam jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas par šādiem jautājumiem:

10.1. sejas un žokļu embrioloģija, iespējamās pataloģijas;

10.2. cieto un mīksto audu anatomija, histoloģija, fizioloģija, patofizioloģija, organiskā un neorganiskā ķīmija;

10.3. siekalas, to sastāvs, fizikāli bioloģiskās īpašības un nozīme zobārstniecībā;

10.4. mutes dobuma imunoloģiskās īpatnības;

10.5. piena, maiņas un pastāvīgā sakodiena attīstība, iespējamie traucējumi un to profilakse;

10.6. stomatoloģiskās implantoloģijas principi;

10.7. sejas plastisko operāciju vispārējs raksturojums;

10.8. iedzimto sejas šķeltņu raksturojums, ārstēšanas taktika.

11. Pēcdiploma apmācības laikā zobārstam jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem:

11.1. ortodontija:

11.1.1. ortodontisko anomāliju klasifikācija;

11.1.2. izņemamo un neizņemamo mehānisko aparātu un funkcionālo aparātu veidi, lietošanas un darbības pamatprincipi;

11.1.3. audu pārbūve ortodontiskās ārstēšanas laikā;

11.1.4. ortodontisko anomāliju ķirurģiskās ārstēšanas principi.

11.2. zobu protezēšana:

11.2.1. mutes dobuma sagatavošana protezēšanai (veidi, metodes, ārstēšanas taktika);

11.2.2. zobu kronīšu un sakņu protezēšana (veidi, metodes, nepieciešamie instrumenti un materiāli);

11.2.3. zobu rindu protezēšana ar neizņemamām un izņemamām protēzēm (veidi, metodes, nepieciešamie instrumenti un materiāli);

11.2.4. bezzobu žokļu protezēšana (metodes, nepieciešamie instrumenti un materiāli);

11.2.5. izņemamo protēžu reparatūras (veidi, metodes, nepieciešamie instrumenti un materiāli);

11.2.6. pagaidu kroņi, (veidi, izgatavošanas metodes, nepieciešamie instrumenti un materiāli);

11.3. anestēzija un analgēzija zobārstniecībā (farmakoloģiskie līdzekļi, metodes, premedikācija, komplikācijas);

11.4. klīniskā eksodontija (instrumenti, farmakoloģiskie līdzekļi, metodes, komplikācijas, īpatnības bērniem);

11.5. preprotētiskās ķirurģijas principi;

11.6. stomotoloģisko slimību profilakses pasākumu metodes un to organizēšana;

11.7. mutes dobuma higiēnas metodes;

11.8. sevišķas nozīmes infekcijas izplatītāji zobārstniecībā (AIDS, hepatīts B, sifiliss), infekcijas izplatības kontroles noteikumi un profilakse;

11.9. medicīniskā dokumentācija zobārstniecībā;

11.10. darba organizācija zobārstniecības kabinetā;

11.11. pirmā palīdzība un neatliekamā medicīniskā palīdzība zobārstniecības praksē.

Latvijas Zobārstu asociācijas prezidents G.Žīgurs

 

Ortodonta specialitātes nolikums

I. Vispārīgie jautājumi

1. Ortodonta specialitāte ir ārstniecības personu apakšspecialitāte, kurā ārsts veic iedzimtu un iegūtu dentofaciālo anomāliju diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi.

2. Ortodonts ir ārsts ar augstāko medicīnisko izglītību un zobārsta sertifikātu, kurš atbilstoši šim nolikumam apguvis pēcdiploma apmācības programmu ortodontijā, nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un ieguvis ortodonta sertifikātu.

II. Sertificēta ortodonta darbība

3. Ārstnieciskās darbības veikšanai sertificētam ortodontam nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas:

3.1. par dentofaciālo anomāliju etioloģiju, patoģenēzi, simptomātiku, diagnostiku, diferenciāldiagnostiku, ārstēšanu, rehabilitācijas un profilakses metodēm;

3.2. par ortodontijā izmantojamām diagnostiskajām un ārstnieciskajām metodēm, to pielietošanas indikācijām un iegūto rezultātu izvērtēšanu iedzimto un iegūto dentofaciālo anomāliju gadījumos;

3.3. par ortodontijā izmantojamiem instrumentiem, aparātiem un iekārtām;

3.4. preklīniskajās un klīniskajās mācību disciplīnās;

3.5. specialitātēs, kas saistītas ar ortodontiju.

4. Sertificēts ortodonts savas profesionālās darbības ietvaros:

4.1. sniedz pacientiem augsti kvalificētu profesionālu palīdzību ortodontijā, lai uzlabotu sakodiena funkciju, zobu un sejas estētisko izskatu;

4.2. konsultē pacientus un viņu piederīgos savas specialitātes ietvaros;

4.3. veic sabiedrības, nesertificētu zobārstu, mutes veselības aprūpes personāla un medicīnas studentu izglītošanu ortodontijas jautājumos.

III. Sertificēta ortodonta atbildība

5. Sertificēts ortodonts ir atbildīgs:

5.1. par viņa veiktajām diagnostiskajām un ārstnieciskajām manipulācijām;

5.2. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

5.3. par pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu zobārstniecības praksē;

5.4. par profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu;

5.5. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta privāto dzīvi, slimību, tās ārstēšanu, diagnozi un prognozi;

5.6. par medicīnas ētikas normu ievērošanu;

5.7. par tā nesertificētā ārsta darbību, kurš strādā viņa vadībā, izņemot šī nolikuma 7.punktā minētajos gadījumos.

IV. Nesertificēta ārsta darbība un atbildība ortodontijā

6. Nesertificēts ārsts ortodontijā var strādāt tikai sertificēta ortodonta vadībā vai uzraudzībā, kā arī atbilstoši šī nolikuma 8.punktā noteiktajā kārtībā.

7. Nesertificēts ārsts ir atbildīgs:

7.1. par sertificēta ortodonta noteikto uzdevumu pārkāpšanu vai neizpildi;

7.2. par paša veiktajām diagnostiskajām un ārstnieciskajām manipulācijām, kas ietilpst zobārsta kompetencē;

7.3. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību.

8. Sertificēts zobārsts, kurš nav ieguvis sertifikātu ortodontijā, atbilstoši zobārsta specialitātes nolikumam un savai kompetencei ir tiesīgs veikt dentofaciālo anomāliju ārstēšanu bērniem maiņas sakodienā ar izņemamām aparatūrām.

V. Pēcdiploma izglītība ortodontijā un tās saturs

9. Pēcdiploma apmācība ortodonta specialitātē ietver nepieciešamo teorētisko zināšanu, praktisko iemaņu un pieredzes apgūšanu ortodontijā.

10. Pēcdiploma apmācības kopējais ilgums ortodontijā ir trīs gadi.

11. Pēcdiploma apmācības laikā ortodontam jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem:

11.1. zobu un sejas attīstības un augšanas teorētiskie pamati;

11.2. dentofaciālo anomāliju smaguma pakāpes noteikšana un oklūzijas indeksu izmantošana;

11.3. rentgendiagnostikas pamati, zobu rentgenuzņēmumu, ortopantomogrammu un cefalorentgenogrammu analīze;

11.4. audu pārmaiņas un audu biomehānikas pamati ortodontiskās ārstēšanās gadījumā;

11.5. diagnozes un ārstēšanas plāna veidošana piena, maiņas un pastāvīga sakodiena gadījumā;

11.6. ortodontiskās ārstēšanas metodes, izmantojot izņemamus un neizņemamus aparātus;

11.7. bērnu ar iedzimtām aukslēju šķeltnēm ortodontiskā ārstēšana;

11.8. pieaugušo cilvēku ortodontija;

11.9. mutes ķirurģijas un ortodontiskās ķirurģijas pamatmetodes, to indikācijas un kontrindikācijas;

11.10. smagu dentofaciālo anomāliju interdisciplinārā diagnostika un ārstēšana.

12. Pēcdiploma apmācības laikā ortodontam jāapgūst šādu ortodontijā izmantojamo instrumentu un aparātu lietošanas indikācijas, darbības mehānisms un biomehānisms, lietošanas metodika:

12.1. izņemamās plates ar elastīgiem aktīviem elementiem un skrūvēm;

12.2. aktivatori;

12.3. funkciju regulatori;

12.4. neizņemamie aparāti (dažādu tehniku breketes un gredzeni, neizņemamās ekspansijas ierīces);

12.5. ekstraorālo spēku ierīces.

Latvijas Zobārstu asociācijas prezidents G.Žīgurs

Latvijas Zobārstu asociācijas ortodontijas sekcijas vadītāja I.Urtāne

 

Zobu protēzista specialitātes nolikums

I. Vispārīgie jautājumi

1. Zobu protēzista specialitāte ir ārstniecības personu apakšspecialitāte, kurā ārsts veic dabīgo zobu atjaunošanu, trūkstošo zobu un mutes dobuma audu aizvietošanu, izmantojot biosaderīgos materiālus.

2. Zobu protēzists ir ārsts ar augstāko medicīnisko izglītību un zobārsta sertifikātu, kurš atbilstoši šim nolikumam apguvis pēcdiploma apmācības programmu zobu protēzista specialitātē, nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un ieguvis zobu protēzista sertifikātu.

II. Sertificēta zobu protēzista darbība

3. Ārstnieciskās darbības veikšanai sertificētam zobu protēzistam nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas:

3.1. par zobu protezēšanā izmantojamām diagnostiskajām un ārstnieciskajām metodēm, to adekvātu pielietošanu;

3.2. par zobu protezēšanā izmantojamiem biomateriāliem;

3.3. par zobu protezēšanā izmantojamiem instrumentiem, aparātiem un iekārtām;

3.4. preklīniskajās un klīniskajās mācību disciplīnās;

3.5. specialitātēs, kas saistītas ar zobu protezēšanu.

4. Sertificēts zobu protēzists savas profesionālās darbības ietvaros:

4.1. sniedz pacientiem augsti kvalificētu profesionālu palīdzību zobu protezēšanā, lai atjaunotu un uzturētu mutes dobuma funkcijas, estētiku, pacientu veselību un labsajūtu;

4.2. konsultē pacientus un viņu piederīgos savas specialitātes ietvaros;

4.3. veic sabiedrības, nesertificētu zobārstu, mutes veselības aprūpes personāla un medicīnas studentu izglītošanu zobu protezēšanas jautājumos.

III. Sertificēta zobu protēzista atbildība

5. Sertificēts zobu protēzists ir atbildīgs:

5.1. par viņa veiktajām diagnostiskajām un ārstnieciskajām manipulācijām;

5.2. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

5.3. par pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu zobārstniecības praksē;

5.4. par profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu;

5.5. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta privāto dzīvi, slimību, tās ārstēšanu, diagnozi un prognozi;

5.6. par medicīnas ētikas normu ievērošanu;

5.7. par tā nesertificētā ārsta darbību, kurš strādā viņa vadībā, izņemot šī nolikuma 7.punktā minētajos gadījumos.

IV. Nesertificēta ārsta darbība un atbildība zobu protezēšanā

6. Zobu protezēšanā nesertificēts ārsts ar sertifikātu pamatspecialitātē (zobārstniecībā) var strādāt patstāvīgi zobārsta specialitātes nolikuma ietvaros un atbilstoši zobārsta kompetencei, nepieciešamības gadījumā konsultējoties ar sertificētu zobu protēzistu.

7. Nesertificēts ārsts ir atbildīgs:

7.1. par paša veiktajām diagnostiskajām un ārstnieciskajām manipulācijām, kas ietilpst zobārsta kompetencē;

7.2. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

7.3. par sertificēta zobu protēzista noteikto uzdevumu pārkāpšanu vai neizpildi.

V. Pēcdiploma izglītība zobu protezēšanā un tās saturs

8. Pēcdiploma apmācība zobu protēzista specialitātē ietver nepieciešamo teorētisko zināšanu, praktisko iemaņu un pieredzes apgūšanu zobu protezēšanā.

9. Pēcdiploma apmācības kopējais ilgums zobu protezēšanā ir trīs gadi.

10. Pēcdiploma apmācības laikā zobu protēzistam jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem:

10.1. sejas un žokļu anatomija un funkcionālā anatomija;

10.2. mutes dobuma audu histoloģija;

10.3. gerodentoloģija;

10.4. preventīvā zobārstniecība (patoloģijas, ārstēšanas metodes, materiālu sastāvdaļas un iedarbība);

10.5. stomatoloģijas biomateriāli, to ķīmiskās, fizikālās un mehāniskās īpašības, biosaderība, novērtēšana, lietošanas metodika;

10.6. oklūzija (morfoloģija un funkcijas, izmaiņas oklūzijā, diagnoze un ārstēšanas metodes);

10.7. TMD (TM locītavu funkcionālā anatomija, izmaiņas, pataloģijas un ārstēšanas metodes);

10.8. daļēja zobu trūkuma diagnoze un ārstēšana:

10.8.1. ar izņemamām zobu protēzēm;

10.8.2. ar neizņemamām zobu protēzēm;

10.9. bezzobu pacientu ārstēšana;

10.10. implantoloģija, osseointegrācija;

10.11. ārstēšanas plānošana.

Latvijas Zobārstu asociācijas prezidents G.Žīgurs

Zobu protezēšanas klīnikas vadītājs P.Apse

 

Paradontologa specialitātes nolikums

I. Vispārīgie jautājumi

1. Paradontologa specialitāte ir ārstniecības personu apakšspecialitāte, kurā ārsts veic paradonta slimību diagnostiku un ārstēšanu ar konservatīvām un ķirurģiskām metodēm.

2. Paradontologs ir ārsts ar augstāko medicīnisko izglītību un zobārsta sertifikātu, kurš atbilstoši šim nolikumam apguvis pēcdiploma apmācības programmu paradontologa specialitātē, nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un ieguvis paradontologa sertifikātu.

II. Sertificēta paradontologa darbība

3. Ārstnieciskās darbības veikšanai sertificētam paradontologam nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem:

3.1. paradonta slimību etioloģija, patoģenēze, diagnostika, ārstēšanas plānošana un ārstēšana ar konservatīvajām un ķirurģiskajām metodēm;

3.2. paradontoloģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to izpildes metodika;

3.3. paradontoloģijā izmantojamie instrumenti un aparatūra.

III. Sertificēta paradontologa atbildība

4. Sertificēts paradontologs ir atbildīgs:

4.1. par viņa veiktajām diagnostiskajām un ārstnieciskajām manipulācijām;

4.2. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

4.3. par pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu zobārstniecības praksē;

4.4. par profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu;

4.5. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta privāto dzīvi, slimību, tās ārstēšanu, diagnozi un prognozi;

4.6. par medicīnas ētikas normu ievērošanu;

4.7. par tā nesertificētā ārsta darbību, kurš strādā viņa vadībā, izņemot šī nolikuma 6.punktā minētajos gadījumos.

IV. Nesertificēta ārsta darbība un atbildība paradontoloģijā

5. Nesertificēts ārsts paradontoloģijā var strādāt vispārējās zobārstniecības prakses ietvaros vai sertificēta paradontologa vadībā vai uzraudzībā.

6. Nesertificēts ārsts ir atbildīgs:

6.1. par sertificēta paradontologa noteikto uzdevumu pārkāpšanu vai neizpildi;

6.2. par paša veiktajām diagnostiskajām un ārstnieciskajām darbībām un manipulācijām;

6.3. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību.

V. Pēcdiploma izglītība paradontoloģijā un tās saturs

7. Pēcdiploma apmācības kopējais ilgums paradontoloģijā ir trīs gadi un tie iedalās šādi:

7.1.vispārējie priekšmeti:

7.1.1. orālā histoloģija — viena nedēļa;

7.1.2. orālā anatomija — viena nedēļa;

7.1.3. augšana un attīstība — viena nedēļa;

7.1.4. speciālā ģenētika — viena nedēļa;

7.1.5. orālā patoloģija — piecas nedēļas;

7.1.6. orālā fizioloģija, funkcionālā anatomija un okluzoloģija — trīs nedēļas;

7.1.7. imunoloģija — divas nedēļas;

7.1.8. orālā mikrobioloģija un bakterioloģiskā diagnostika — divas nedēļas;

7.1.9. mutes, sejas un žokļu rajona topogrāfiskā anatomija un operatīvā ķirurģija — viena nedēļa;

7.1.10. biomehānika — viena nedēļa;

7.1.11. vispārējā materiālu mācība — viena nedēļa;

7.1.12. klīniskā psiholoģija — divas nedēļas;

7.1.13. statistika un datoru mācība — trīs nedēļas;

7.2. speciālie priekšmeti:

7.2.1. mutes dobuma izmeklēšana un diagnostika — viena nedēļa;

7.2.2. kompleksā ārstēšanas plānošana paradonta slimību gadījumā — piecas nedēļas;

7.2.3. paradonta slimību konservatīvā ārstēšana — 38 nedēļas;

7.2.4. paradonta slimību ķirurģiskā ārstēšana — 36 nedēļas;

7.2.5. preprotētiskā ķirurģija un implantoloģija — piecas nedēļas;

7.2.6. konservatīvā zobārstniecība (karioloģija, endodontija) — septiņas nedēļas;

7.2.7. stomatorentgenoloģija — viena nedēļa;

7.2.8. infekcijas izplatīšanās kontrole zobārstniecībā — viena nedēļa;

7.2.9. paradonta slimību profilakse — divas nedēļas;

7.2.10. veselības aprūpes organizācijas reglamentējošie likumi un normatīvie akti, ekonomika — viena nedēļa;

7.2.11. ortopēdiskā stomatoloģija — divas nedēļas;

7.2.12. ortodontija — viena nedēļa;

7.2.13. mutes dobuma gļotādas slimības — piecas nedēļas;

7.2.14. iekaisuma procesi sejas un žokļu rajonā — viena nedēļa;

7.2.15. stomatoloģiskā anestezioloģija — divas nedēļas;

7.2.16. onkostomatoloģija — viena nedēļa.

8. Pēcdiploma apmācības laikā paradontologam jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas un izpildes tehnika šādām diagnostiskajām metodēm:

8.1. mutes dobuma izmeklēšana;

8.2. materiāla noņemšana mikrobioloģiskai izmeklēšanai;

8.3. zobu un žokļu rentgenogrammu interpretācija.

9. Pēcdiploma apmācības laikā paradontologam jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas un izpildes tehnika šādām ārstnieciskajām metodēm, manipulācijām un operācijām:

9.1. virssmaganu un zemsmaganu zobakmens noņemšana un saknes pulēšana;

9.2. smaganu slēgtā un atvērtā kiretāža;

9.3. paradonta slimību vispārējā un lokālā medikamentozā ārstēšana;

9.4. zobu izvēles pieslīpēšana;

9.5. zobu šinēšana ar kompozītmateriālu šinām;

9.6. gingivektomija, gingivoplastika;

9.7. smaganu/mukoperiostālā lēvera operācijas;

9.8. alveolārā kaula osteoplastika un ostektomija;

9.9. sakņu rezekcija un zoba hemisekcija;

1.10. mukogingivālā ķirurģija (frenulektomija, vestibuloplastika).

10. Pēcdiploma apmācības laikā paradontologam jāapgūst detalizētas teorētiskā zināšanas un praktiskās iemaņas darbā ar šādiem paradontoloģijā izmantojamiem instrumentiem un aparātiem:

10.1. mutes dobuma un paradonta izmeklēšanas instrumenti;

10.2. zobārstniecības injektori un virzuļampulas;

10.3. instrumenti zobakmens noņemšanai;

10.4. instrumenti paradonta ķirurģijai;

10.5. zobārstniecības iekārtas;

10.6. ultraskaņas aparāts zobakmens noņemšanai;

10.7. pirmssterilizācijas apstrādes un sterilizācijas iekārtas.

Latvijas Zobārstu asociācijas prezidents G.Žīgurs

Parodontijas kursa vadītāja I.Grīnvalde

 

Bērnu zobārsta specialitātes nolikums

I. Vispārīgie jautājumi

1. Bērnu zobārsta specialitāte ir ārstniecības personu apakšspecialitāte, kurā ārsts veic bērnu zobu, žokļu, mutes dobuma orgānu, zobu traumu, iedzimtu un iegūtu zobu defektu diagnostiku, profilaksi un ārstēšanu ar konservatīvām un ķirurģiskām metodēm.

2. Bērnu zobārsts ir ārsts ar augstāko medicīnisko izglītību un zobārsta sertifikātu, kurš atbilstoši šim nolikumam apguvis pēcdiploma apmācības programmu bērnu zobārstniecībā, nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un ieguvis bērnu zobārsta sertifikātu.

II. Sertificēta bērnu zobārsta darbība

3. Ārstnieciskās darbības veikšanai sertificētam bērnu zobārstam nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

3.1. bērnu zobu, žokļu, mutes dobuma orgānu saslimšanu, zobu traumu, iedzimtu un iegūtu zobu defektu etioloģija, patoģenēze, simptomatoloģija, diagnostika, profilakse un ārstēšana ar konservatīvām un ķirurģiskām metodēm;

3.2. bērnu zobārstniecībā izmantojamās diagnotikas metodes;

3.3. bērnu zobārstniecībā izmantojamās profilaktiskās metodes;

3.4. bērnu zobārstniecībā izmantojamās ortodontiskās ārstēšanas pamatmetodes;

3.5. bērnu zobārstniecībā izmantojamās konservatīvās un ķirurģiskās ārstēšanas metodes;

3.6. bērnu zobārstniecībā izmantojamie instrumenti, instrumentu komplekti un aparatūra.

4. Savas profesionālās darbības ietvaros sertificēts bērnu zobārsts:

4.1. sniedz pacientiem augsti kvalificētu profesionālo palīdzību bērnu zobārstniecībā;

4.2. konsultē pacientus un viņu piederīgos savas specialitātes ietvaros;

4.3 veic sabiedrības, nesertificētu zobārstu, mutes veselības aprūpes personāla un medicīnas studentu izglītošanu bērnu zobārstniecības jautājumos.

III. Sertificēta bērnu zobārsta atbildība

5. Sertificēts bērnu zobārsts ir atbildīgs:

5.1. par viņa veiktajām diagnostiskajām, ārstnieciskajām un profilaktiskajām manipulācijām, izdarītajām operācijām;

5.2. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

5.3. par pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu zobārstniecības praksē;

5.4. par profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu;

5.5. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta privāto dzīvi, viņa ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi;

5.6. par tā nesertificētā ārsta darbību, kurš strādā viņa vadībā, izņemot šī nolikuma 7.punktā minētajos gadījumos.

IV. Nesertificēta ārsta darbība un atbildība bērnu zobārstniecībā

6. Nesertificēts ārsts bērnu zobārstniecībā var strādāt tikai sertificēta bērnu zobārsta vadībā vai uzraudzībā.

7. Nesertificēts ārsts ir atbildīgs:

7.1. par sertificēta bērnu zobārsta noteikto uzdevumu pārkāpšanu vai neizpildi;

7.2. par paša veiktajām diagnostiskajām un ārstnieciskajām manipulācijām, kas ietilpst zobārsta kompetencē;

7.3. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību.

V. Pēcdiploma izglītība bērnu zobārstniecībā un tās saturs

8. Pēcdiploma apmācības kopējais ilgums bērnu zobārstniecībā ir trīs gadi un tie iedalās šādi:

8.1. vispārējie priekšmeti:

8.1.1. orālā histoloģija — viena nedēļa;

8.1.2. augšana un attīstība — viena nedēļa;

8.1.3. speciālā ģenētika — viena nedēļa;

8.1.4. orālā patoloģija — trīs nedēļas;

8.1.5. orālā fizioloģija, funkcionālā anatomija un okluzoloģija — divas nedēļas;

8.1.6. imunoloģija — divas nedēļas;

8.1.7. orālā mikrobioloģija un bakterioloģiskā diagnostika — trīs nedēļas;

8.1.8. biomehānika — viena nedēļa;

8.1.9. vispārējā materiālu mācība — viena nedēļa;

8.1.10. orālā anatomija — viena nedēļa;

8.1.11. statistika un datoru mācība — divas nedēļas;

8.1.12. bērnu endokrīnās saslimšanas — viena nedēļa;

8.1.13. bērnu hematoloģija — viena nedēļa;

8.2. speciālie priekšmeti:

8.2.1. bērnu terapeitiskā stomatoloģija:

8.2.1.1. bērnu stomatoloģiskā izmeklēšana — divas nedēļas;

8.2.1.2. piena, maiņas un pastāvīgā sakodiena attīstība — divas nedēļas;

8.2.1.3. piena un pastāvīgo zobu kariess — septiņas nedēļas;

8.2.1.4. piena un pastāvīgo zobu pulpīti — septiņas nedēļas;

8.2.1.5. periapikālo audu patoloģija — septiņas nedēļas;

8.2.1.6. zobu traumas bērniem — septiņas nedēļas;

8.2.1.7. mutes dobuma gļotādas uzbūves īpatnības bērniem, saslimšanas, ārstēšana — septiņas nedēļas;

8.2.1.8. periodonta uzbūves īpatnības piena un maiņas sakodienā, periodonta saslimšanas diagnostikas metodes un ārstēšana — septiņas nedēļas;

8.2.1.9. infekcijas izplatīšanās kontrole stomatoloģijā — septiņas nedēļas;

8.2.1.10. stomatorentgenoloģija — viena nedēļa;

8.2.2. ortodontija:

8.2.2.1. sejas, žokļu augšana un oklūzijas veidošanās no embrija līdz pieaugušam — divas nedēļas;

8.2.2.2. vispārējo organisma saslimšanu izpausmes, kas saistītas ar žokļu augšanas patoloģiju un oklūzijas veidošanos — divas nedēļas;

8.2.2.3. normāla un patoloģiska oklūzijas attīstība un tās interseptīvās iespējas — divas nedēļas;

8.2.2.4. anamnēzes ievākšana, diagnozes veidošana un ārstēšanas plānošana ortodontijas pacientiem — divas nedēļas;

8.2.2.5. oklūzijas anomāliju patoģenēze, to etioloģija un ārstēšana — divas nedēļas;

8.2.2.6. ortodontiskās ārstēšanas metožu pielietošana, iekļaujot izņemamos, funkcionālos, neizņemamos un ortopēdiskos aparātus — divas nedēļas;

8.2.3. ķirurģiskā stomatoloģija:

8.2.3.1. topogrāfiskā anatomija un operatīvā ķirurģija — viena nedēļa;

8.2.3.2. vispārējā traumatoloģija — viena nedēļa;

8.2.3.3. neiroķirurģija — viena nedēļa;

8.2.3.4. otorinolaringoloģija — viena nedēļa;

8.2.3.5. oftalmoloģija — viena nedēļa;

8.2.3.6. stomatoloģiskā anestezioloģija — divas nedēļas;

8.2.3.7. eksodontija — viena nedēļa;

8.2.3.8. retinēti zobi — viena nedēļa;

8.2.3.9. sejas — žokļu rajona iekaisuma slimības — viena nedēļa;

8.2.3.10. traumatoloģija — viena nedēļa;

8.2.3.11. onkostomatoloģija — viena nedēļa;

8.2.3.12. bērnu ķirurģiskā stomatoloģija — 12 nedēļas;

8.2.4. stomatoloģisko saslimšanu profilakse — astoņas nedēļas;

8.2.5. sabiedrības veselības aprūpe zobārstniecībā — astoņas nedēļas.

9. Pēcdiploma apmācības laikā bērnu zobārstam jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas darbā ar šādiem bērnu zobārstniecībā izmantojamiem instrumentiem un instrumentu komplektiem:

9.1. zobārstniecības spoguļi;

9.2. pincetes;

9.3. zondes;

9.4. koferdams;

9.5. zobārstniecības injektori;

9.6. virzuļampulas ar zobārstniecībā lietojamiem lokālās anestēzijas līdzekļiem;

9.7. injekcijas adatas;

9.8. endodontijas instrumenti;

9.9. amalgāmas maisītāji;

9.10. ar gaismu cietinošā lampa.

10. Pēcdiploma apmācības laikā bērnu zobārstam jāapgūst detalizētas zināšanas un praktiskās iemaņas darbā ar šādu bērnu zobārstniecībā izmantojamo aparatūru:

10.1. zobārstniecības urbjmašīna;

10.2. siekalu atsūcēji;

10.3. pirmssterilizācijas apstrādes un sterilizācijas iekārtas;

10.4. staru diagnostikas aparatūra.

Latvijas Zobārstu asociācijas prezidents G.Žīgurs

Bērnu zobārstniecības kursa vadītāja R.Care

 

Arodslimību ārsta specialitātes nolikums

I. Vispārīgie jautājumi

1. Arodslimību ārsta specialitāte ir ārstniecības personu pamatspecialitāte, kurā ārsts veic arodslimību, ar darbu saistīto slimību un darba traumu profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu un pacientu rehabilitāciju, pēta darba vides ietekmi uz cilvēka organismu, vērtē darba vides izraisītās patoloģiskās pārmaiņas, arodslimības, ar darbu saistītās slimības un darba traumas, izstrādā pasākumus darba apstākļu optimizācijai, kā arī risina darba ekspertīzes jautājumus.

2. Arodslimību ārsts ir ārsts ar augstāko medicīnisko izglītību, kurš atbilstoši šim nolikumam apguvis pēcdiploma apmācības programmu arodslimību ārsta specialitātē, nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un ieguvis arodslimību ārsta sertifikātu.

II. Sertificēta arodslimību ārsta darbība

3. Ārstnieciskās darbības veikšanai sertificētam arodslimību ārstam nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas:

3.1. par arodslimību etioloģiju, patoģenēzi, klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanu, profilaksi, rehabilitāciju;

3.2. par arodslimību specialitātē izmantojamām diagnostiskajām un ārstnieciskajām metodēm, to pielietošanas indikācijām, izpildes metodiku un iegūto rezultātu izvērtēšanu;

3.3. par arodslimību specialitātē izmantojamiem instrumentiem un aparatūru;

3.4. par pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu;

3.5. par darba un apkārtējās vides aizsardzības jautājumiem;

3.6. par darba drošības tehnikas noteikumiem;

3.7. par individuāliem un kolektīviem darba aizsardzības līdzekļiem;

3.8. par darba higiēnu un kaitīgiem ražošanas faktoriem;

3.9. par darba ekspertīzi;

3.10. par kritērijiem invaliditātes grupu un darba spēju zaudējuma procenta noteikšanai;

3.11. par darba organizācijas un arodveselības aprūpes organizēšanas jautājumiem;

3.12. specialitātēs, kas saistītas ar arodslimību specialitāti (internā medicīna, neiroloģija, otolaringoloģija, dermatoloģija).

4. Sertificēts arodslimību ārsts savas profesionālās darbības ietvaros:

4.1. sniedz augsti kvalificētu profesionālo palīdzību akūtu un hronisku arodslimību diagnostikā, ārstēšanā, profilaksē un pacientu rehabilitācijā;

4.2. piedalās darba apstākļu novērtēšanā;

4.3. plāno un izmanto profilaktiskos pasākumus arodpataloģijas novēršanai;

4.4. risina darba ekspertīzes jautājumus ar arodslimībām slimiem pacientiem pārejošas un stabilas darba nespējas gadījumos;

4.5. iekārto darbā aroda invalīdus;

4.6. konsultē pacientus un viņu piederīgos savas specialitātes ietvaros;

4.7. veic sabiedrības, nesertificētu ārstu, veselības aprūpes darbinieku un medicīnas studentu izglītošanu arodslimību, ar darbu saistīto slimību un darba traumu jautājumos.

III. Sertificēta arodslimību ārsta atbildība

5. Sertificēts arodslimību ārsts ir atbildīgs:

5.1. par viņa veiktajām ārstnieciskajām un diagnostiskajām manipulācijām;

5.2. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

5.3. par pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu;

5.4. par profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu;

5.5. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta privāto dzīvi, viņa ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi;

5.6. par tā nesertificētā ārsta darbību, kurš strādā viņa vadībā, izņemot šī nolikuma 7.punktā minētajos gadījumos.

IV. Nesertificēta ārsta darbība un atbildība arodslimību ārsta specialitātē

6. Nesertificēts ārsts arodslimību ārsta specialitātē var strādāt tikai sertificēta arodslimību ārsta vadībā vai uzraudzībā.

7. Nesertificēts ārsts ir atbildīgs:

7.1. par sertificēta arodslimību ārsta noteikto uzdevumu pārkāpšanu vai neizpildi;

7.2. par paša veiktajām ārstnieciskajām un diagnostiskajām manipulācijām;

7.3. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību.

V. Pēcdiploma izglītība arodslimību ārsta specialitātē un tās saturs

8. Pēcdiploma apmācības kopējais ilgums arodslimību ārsta specialitātē ir trīs gadi un tie iedalās šādi:

8.1. pirmajā gadā:

8.1.1. aroda medicīna — astoņas nedēļas;

8.1.2. darba higiēna — 12 nedēļas;

8.1.3. aroda epidemioloģija un biostatistika — 12 nedēļas;

8.1.4. darba fizioloģija — astoņas nedēļas;

8.1.5. darba socioloģija un likumdošana — četras nedēļas;

8.2. otrajā gadā:

8.2.1. darba psiholoģija — četras nedēļas;

8.2.2. ergonomika — astoņas nedēļas;

8.2.3. darba spēju novērtējums — četras nedēļas;

8.2.4. pulmonoloģija — četras nedēļas;

8.2.5. neiroloģija — četras nedēļas;

8.2.6. otolaringoloģija — četras nedēļas;

8.2.7. alergoloģija — četras nedēļas;

8.2.8. dermatoloģija — četras nedēļas;

8.2.9. kardioloģija — četras nedēļas;

8.2.10. endokrinoloģija — četras nedēļas;

8.3. trešajā gadā — aroda medicīna klīniskajā un ambulatorajā praksē:

8.3.1. P.Stradiņa klīniskās slimnīcas Arodslimību un radiācijas medicīnas centrā:

8.3.1.1. stacionārā — 12 nedēļas;

8.3.1.2. ambulatorajā nodaļā — 12 nedēļas;

8.3.2. Valsts darba inspekcijā — astoņas nedēļas;

8.3.3. aroda veselības punktā rūpniecības uzņēmumā — 12 nedēļas.

9. Sertificēti internisti un neirologi arodslimību ārsta specialitāti var apgūt pēc saīsinātas specializācijas programmas, atbilstoši Latvijas Arodslimību ārstu asociācijas noteiktajām prasībām.

10. Pēcdiploma apmācības laikā arodslimību ārstam jāapgūst zināšanas par sievietes un bērnu darba īpatnībām, kā arī detalizētas zināšanas par šādu kaitīgo ražošanas faktoru un nelabvēlīgo arodfaktoru darbības mehānismu, normēšanu un to ietekmi uz veselību, slimībām, kas etioloģiski nav saistītas ar darba procesu, un sievietes organisma specifiskām funkcijām:

10.1. ķīmiskās un toksiskās vielas;

10.2. ražošanas putekļi;

10.3. fizikālie faktori;

10.3.1. troksnis;

10.3.2. vibrācija;

10.3.3. paugstināts un pazemināts atmosfēras spiediens;

10.3.4. starojums (infrasarkanais, ultravioletais, elektromagnētiskais, jonizējošais);

10.4. bioloģiskie faktori:

10.4.1. mikroorganismi;

10.4.2. antibiotikas un to producenti;

10.4.3. fermentu preparāti;

10.5. fiziskā pārslodze un ergonomiskie faktori;

10.6. hipodinamija;

10.7. psiholoģiskā pārslodze un stress.

11. Pēcdiploma apmācības laikā arodslimību ārstam jāapgūst šādu arodslimību specialitātē izmantojamo diagnostisko metožu izpildes metodika, kā arī māka izvērtēt iegūtos datus:

11.1. vispārīgā izmeklēšana (apskate, perkusija, palpācija, auskultācija);

11.2. ārējās elpošanas funkcijas noteikšana (plaušu vitālā kapacitāte, forsētās izelpas apjoms vienā sekundē, plaušu maksimālā ventilācija, pneimotahometrija ieelpā un izelpā);

11.3. ādas temperatūras noteikšana ar elektrotermometru;

11.4. ādas funkcionālā stāvokļa novērtējums;

11.5. ādas pH noteikšana;

11.6. algeziometrija;

11.7. vibrācijas jūtības noteikšana;

11.8. dinamometrija;

11.9. aukstuma prove;

11.10. kapilaroskopija;

11.11. dzirdes pārbaude ar čukstus balsi un kamertoni C128;

11.12. tonālā audiometrija;

11.13. ierosas izplatīšanās ātruma noteikšana perifēriskos nervos;

11.14. trokšņa un vibrācijas novērtēšana;

11.15. ražošanas putekļu noteikšana darba telpās ar individuāliem uztvērējiem pēc svēršanas metodes;

11.16. mikroklimata mērīšana darba telpās;

11.17. epidemioloģiskās saslimstības analīzes metodes arodfaktoru ietekmes vērtēšanai.

12. Pēcdiploma apmācības laikā arodslimību ārstam jāapgūst prasme izvērtēt šādu diagnostisko metožu un manipulāciju rezultātus:

12.1. klīniskās, bioķīmiskās un imunoloģiskās analīzes;

12.2. smago metālu un citu ķīmisko vielu noteikšana bioloģiskajās vidēs (asinīs, urīnā, matos);

12.3. rentgenoloģiskā izmeklēšana;

12.4. ultrasonogrāfija;

12.5. elektroencefalogrāfija;

12.6. elektrokardiogrāfija;

12.7. reogrāfija;

12.8. reopletismoencefalogrāfija;

12.9. elektromiogrāfija;

12.10. bronhoskopija;

12.11. fibrogastroskopija;

12.12. aknu, nieru, plaušu biopsija.

12.13. redzes analizatora funkcinēšanas pārbaude;

12.14. skarifikācijas un kompresijas ādas proves ar aroda alergēniem;

12.15. nazālais provokācijas tests alerģiska rinīta gadījumā;

12.16. inhalācijas provokācijas tests aroda bronhiālās astmas gadījumā;

12.17. specifiskie imūndiagnostikas testi (komplimenta saistīšanās, pasīvās hemaglutinācijas, bazofīlo leikocītu degranulācijas reakcija);

12.18. ķīmisko vielu noteikšana darba telpu gaisā;

12.19. jonizējošā un nejonizējošā starojuma noteikšana darba vidē.

13. Pēcdiploma apmācības laikā arodslimību ārstam jāapgūst detalizētas zināšanas un izpildes metodika šādām arodslimību specialitātē izmantojamām ārstnieciskām manipulācijām:

13.1. parenterālā farmakoterapija (injekcijas);

13.2. desmurģija;

13.3. asiņošanas apturēšana;

13.4. asins grupu un rezus faktora noteikšana;

13.5. asins transfūzija;

13.6. kuņģa un zarnu trakta skalošana;

13.7. ķīmisko vielu izvadīšana no organisma;

13.8. hiposensibilizācija aroda alergožu gadījumos;

13.9. pirmās palīdzības sniegšana akūtu aroda saindēšanās, alerģisku reakciju, ģīboņa, kolapsa, komas, šoka, akūtu sirds un elpošanas nepietiekamības, insulta, epilepsijas lēkmju, akūta vēdera, traumu un asiņošanu gadījumos.

14. Pēcdiploma apmācības laikā arodslimību ārstam jāapgūst detalizētas zināšanas un praktiskās iemaņas darbā ar šādiem arodslimību specialitātē izmantojamiem instrumentiem un aparatūru:

14.1. elektrotermometru;

14.2. algeziometru;

14.3. kamertoni C128;

14.4. pH–metru;

14.5. dinamometru;

14.6. ādas termometru;

14.7. psihrometru;

14.8. barometru;

14.9. filtriem putekļu uztveršanai;

14.10. spirometru;

14.11. elektromiogrāfu;

14.12. reogrāfu;

14.13. kapilaroskopu;

14.14. vibrācijas jūtības noteikšanas aparātu;

14.15. trokšņa mērītāju (ekspress metode).

Latvijas Arodslimību ārstu asociācijas prezidente M.Eglīte

 

Sporta ārsta specialitātes nolikums

I. Vispārīgie jautājumi

1. Sporta ārsta specialitāte ir ārstniecības personu pamatspecialitāte, kurā ārsts savā darbībā aptver sakarību starp organisma funkcijām un fiziskajām slodzēm, kā arī veic ar fizisko aktivitāti un sportu saistīto slimību, traumu un fiziskās pārslodzes profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju.

2. Sporta ārsts ir ārsts ar augstāko medicīnisko izglītību, kurš atbilstoši šim nolikumam apguvis pēcdiploma apmācības programmu sporta medicīnā, nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un ieguvis sporta ārsta sertifikātu.

II. Sertificēta sporta ārsta darbība

3. Ārstnieciskās darbības veikšanai sertificētam sporta ārstam nepieciešamas pilnvērtīgas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas:

3.1. pirmsklīniskajos un klīniskajos mācību priekšmetos;

3.2. sporta medicīnā un ar to saistītajās specialitātēs;

3.3. par sporta medicīnā izmantojamām diagnostiskajām un ārstnieciskajām metodēm un manipulācijām, to pielietošanas indikācijām un iegūto rezultātu izvērtēšanu:

3.3.1. pilnīgas objektīvās un subjektīvās pacienta dzīves un sporta anamnēzes iegūšanai;

3.3.2. pacienta fiziskā stāvokļa novērtēšanai;

3.3.3. pacienta funkcionālā stāvokļa noteikšanai un darbaspēju novērtēšanai;

3.3.4. sporta veida atbilstības noteikšanai;

3.3.5. fiziskās slodzes noteikšanai atbilstoši katra organisma veselībai, fiziskajām un funkcionālajām spējām;

3.3.6. ieteikumiem konkrētas fiziskās slodzes ierobežošanai;

3.3.7. novērtējumam dalībai sporta sacensībās;

3.3.8. ar sportu saistīto slimību un traumu ārstēšanai un profilaksei.

4. Profesionālās darbības ietvaros sertificēts sporta ārsts:

4.1. nosaka pacienta fiziskās attīstības līmeni;

4.2. nosaka pacienta fiziskās sagatavotības līmeni;

4.3. izvērtē pacienta veselības stāvokļa un fiziskās sagatavotības līmeņa atbilstību izvēlētajam sporta veidam;

4.4. nosaka pacienta funkcionālās spējas un fiziskās darbaspējas;

4.5. nosaka kontrindikācijas nodarbībām ar pastiprinātām fiziskām slodzēm un neatbilstību noteiktam sporta veidam;

4.6. nosaka optimālās fiziskās aktivitātes konkrētai personai;

4.7. konstatē un novērš organismā neracionālās slodzēs radušos patoloģiju agrīnās pazīmes;

4.8. sniedz pacientiem augsti kvalificētu profesionālo palīdzību ar fizisko aktivitāti un sportu saistītu akūtu un hronisku slimību, traumu diagnostikā, ārstēšanā, rehabilitācijā un profilaksē;

4.9. konsultē medicīnas un sporta darbiniekus, profesionālus sportistus un iedzīvotājus sporta medicīnas jautājumos;

4.10. iesaka veselīgu dzīves veidu;

4.11. piedalās antidopinga pasākumos;

4.12. veic sabiedrības, nesertificētu ārstu, veselības aprūpes un sporta darbinieku, kā arī studentu izglītošanu sporta medicīnas jautājumos;

4.13. sniedz pacientiem pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību;

4.14. ievēro medicīnas ētikas principus un profesionālo darbību reglamentējošos normatīvos aktus.

III. Sertificēta sporta ārsta atbildība

5. Sertificēts sporta ārsts ir atbildīgs:

5.1. par viņa veiktajām ārstnieciskajām un diagnostiskajām manipulācijām;

5.2. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

5.3. par pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu;

5.4. par profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu;

5.5. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta privāto dzīvi, viņa ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi;

5.6. par tā nesertificētā ārsta darbību, kurš strādā viņa vadībā, izņemot šī nolikuma 7.punktā minētajos gadījumos.

IV. Nesertificēta ārsta darbība un atbildība sporta medicīnā

6. Nesertificēts ārsts sporta ārsta specialitātē var strādāt tikai sertificēta sporta ārsta vadībā vai uzraudzībā.

7. Nesertificēts ārsts ir atbildīgs:

7.1. par paša veiktajām diagnostiskajām un ārstnieciskajām manipulācijām;

7.2. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

7.3. par sertificēta sporta ārsta noteikto uzdevumu pārkāpšanu vai neizpildi.

V. Pēcdiploma izglītība sporta medicīnā un tās saturs

8. Pēcdiploma apmācība sporta ārsta specialitātē ietver nepieciešamo teorētisko zināšanu, praktisko iemaņu un pieredzes apgūšanu sporta medicīnā.

9. Pēcdiploma apmācības kopējais ilgums sporta ārsta specialitātē ir četri gadi un tie iedalās šādi:

9.1. pirmajos divos gados jāapgūst:

9.1.1. internā medicīna (stacionārā) — trīs mēnešus;

9.1.2. internā medicīna (ambulatorā) — sešas nedēļas;

9.1.3. infekcijas slimības — vienu mēnesi;

9.1.4. ķirurģija (ambulatorā) — vienu mēnesi;

9.1.5. traumatoloģija — trīs mēnešus;

9.1.6. ginekoloģija, dzemdniecība — divas nedēļas;

9.1.7. neiroloģija — trīs mēnešus;

9.1.8. pediatrija — vienu mēnesi;

9.1.9. oftalmoloģija — vienu mēnesi;

9.1.10. ausu, kakla un deguna slimības — vienu mēnesi;

9.1.11. dermatoloģija — vienu mēnesi;

9.1.12. psihosomātiskā medicīna un psihoterapija — vienu mēnesi;

9.1.13. rehabilitācija — trīs mēnešus;

9.1.14. sporta medicīnas menedžments — vienu mēnesi;

9.1.15. intensīvā terapija klīniskajās specialitātēs;

9.2. trešajā gadā jāapgūst pamatlīmeņa zināšanas sporta medicīnā:

9.2.1. teorētiskās zināšanas — 143 stundas:

9.2.1.1. sporta morfoloģija — piecas stundas;

9.2.1.2. sporta fizioloģija — 10 stundas;

9.2.1.3. sporta bioķīmija — 10 stundas;

9.2.1.4. sportista uzturs — 10 stundas;

9.2.1.5. sportista medicīniskā kontrole — 30 stundas;

9.2.1.6. sieviešu, bērnu, pieaugušo un invalīdu īpatnības sportā — 25 stundas;

9.2.1.7. sporta traumatoloģija — 20 stundas;

9.2.1.8. sportisko darbaspēju atjaunošana — 20 stundas;

9.2.1.9. komandas ārsta darbs — piecas stundas;

9.2.1.10. sporta farmakoloģija, dopinga kontrole, dzimumkontrole — astoņas stundas;

9.2.2. praktiskais darbs sporta medicīnas iestādē;

9.3. ceturtajā gadā jāapgūst paaugstināta līmeņa zināšanas sporta medicīnā:

9.3.1. teorētiskās zināšanas — 270 stundas:

9.3.1.1. praktiskā fizioloģija un bioķīmija — 30 stundas;

9.3.1.2. funkcionālā anatomija un biomehānika — 20 stundas;

9.3.1.3. sporta medicīnas aspekti — 45 stundas;

9.3.1.4. sporta traumas un to profilakse — 65 stundas;

9.3.1.5. sporta pataloģija, saskarsmes problēmas — 20 stundas;

9.3.1.6. ar sportu saistīto pataloģiju profilakse — 20 stundas;

9.3.1.7. farmakoloģija un dopings — 10 stundas;

9.3.1.8. treniņu principi — 20 stundas;

9.3.1.9. sporta veidu īpatnības dažādās vecuma grupās — 25 stundas;

9.3.1.10. organizācija un administrācija — 15 stundas;

9.3.2. praktiskais darbs sporta medicīnas iestādē.

10. Pēcdiploma apmācības laikā sporta ārstam jāapgūst prasme izvērtēt iegūtos datus šādām sporta medicīnā izmantojamām diagnostiskajām metodēm:

10.1. polikardiogrāfija;

10.2. ehokardiogrāfija;

10.3. fonokardiogrāfija;

10.4. reogrāfija;

10.5. elektromiogrāfija;

10.6. spirogrāfija;

10.7. rentgenogrāfija;

10.8. fluorogrāfija;

10.9. podometrija;

10.10. elektroencefalogrāfija;

10.11. intervalokardiogrāfija;

10.12. ultrasonomiogrāfija;

10.13. klīniskā asins un urīna izmeklēšana.

11. Pēcdiploma apmācības laikā sporta ārstam jāapgūst šādu sporta medicīnā izmantojamo diagnostisko metožu un manipulāciju pielietošanas indikācijas, izpildes metodika, kā arī prasme izvērtēt iegūtos datus:

11.1. elektrokardiogrāfija;

11.2. dopinga kontrole;

11.3. somatoskopija;

11.4. sirds darbības monitorēšana slodzes laikā ar sporta testera palīdzību;

11.5. fizisko slodžu testi;

11.6. medicīniski pedagoģisko novērojumu metodes (papildus metode, trendanalīze, funkcionālie testi);

11.7. kardiovaskulārās sistēmas fizikālā izmeklēšana:

11.7.1. pulsometrija miera stāvoklī, slodzē un atjaunošanās periodā;

11.7.2. tonometrija;

11.7.3. auskultācija;

11.8. kardiovaskulārās sistēmas funkcionālā izmeklēšana:

11.8.1. stepergometrija;

11.8.2. veloergometrija;

11.8.3. tredmils;

11.8.4. spiroveloergometrija;

11.8.5. speciālo slodžu modeļi un testi;

11.9. elpošanas sistēmas fizikālā un funkcionālā izmeklēšana:

11.9.1. pneimotahometrija;

11.9.2. oksihemometrija;

11.9.3. spiroveloergometrija;

11.10. fizisko darbaspēju noteikšana:

11.10.1. aerobo darbaspēju noteikšana;

11.10.2. anaerobo darbaspēju noteikšana;

11.10.3. anaerobā sliekšņa noteikšana;

11.10.4. sirds minūtes tilpuma noteikšana;

11.10.5. maksimālā skābekļa patēriņa noteikšana;

11.11. kustību un balsta aparāta izmeklēšana:

11.11.1. inklinometrija;

11.11.2. miotonometrija;

11.11.3. hronaksimetrija;

11.11.4. plantogrāfija;

11.12. asins un urīna bioķīmiskā izmeklēšana (pienskābes, pH, urīnvielas, lipīdu, triglicerīdu, holesterīna, trimetilhistidīna u. c. noteikšana);

11.13. somatometrija:

11.13.1. ķermeņa masas sastāva noteikšana;

11.13.2. bioloģiskā vecuma noteikšana;

11.13.3. antropometrija;

11.13.4. dinamometrija;

11.13.5. spirometrija;

11.14. nervu sistēmas izmeklēšana:

11.14.1. centrālās nervu sistēmas izmeklēšana;

11.14.2. perifērās nervu sistēmas izmeklēšana;

11.14.3. veģetatīvās nervu sistēmas izmeklēšana;

11.15. iekšējo orgānu izmeklēšana:

11.15.1. gremošanas orgānu sistēmas izmeklēšana;

11.15.2. izvadorgānu sistēmas izmeklēšana;

11.15.3. endokrīnās sistēmas izmeklēšana;

11.16. treniņu procesa vērtēšana;

11.17. elektrokardioskopija un elektrokardiogrāfija fizisku slodžu laikā.

12. Pēcdiploma apmācības laikā sporta ārstam jāapgūst prasme veikt šādas sporta medicīnā izmantojamās ārstnieciskās metodes un manipulācijas, kā arī to pielietošanas indikācijas:

12.1. fizikālā terapija;

12.2. fizioterapija;

12.3. manuālā terapija;

12.4. masāža (sporta);

12.5. teipings;

12.6. pirmā palīdzība sacensību un treniņa procesa norisē;

12.7. reanimācija;

12.8. rehabilitācija (agrīnā, vēlīnā);

12.9. parenterālā un enterālā farmakoterapija;

12.10. sporta traumatisma profilakse;

12.11. sportista darbaspēju atjaunošanās stimulācija;

12.12. dozēta fiziskā slodze kā ārstēšanas metode (bērniem, pieaugušiem, pusmūža cilvēkiem, sievietēm, invalīdiem);

12.13. refleksoterapija (indikāciju zināšana);

12.14. lāzerterapija (indikāciju zināšana).

Latvijas Sporta medicīnas asociācijas priekšsēdētājs R. Keizers

 

Fizikālās medicīnas ārsta specialitātes nolikums

I. Vispārīgie jautājumi

1. Fizikālās medicīnas ārsta specialitāte ir ārstniecības personu pamatspecialitāte, kurā ārsts izmanto fizikālās medicīnas metodes slimību diagnostikā, ārstēšanā, profilaksē un pacientu agrīnā un vēlīnā rehabilitācijā.

2. Fizikālās medicīnas ārsts ir ārsts ar augstāko medicīnisko izglītību, kurš atbilstoši šim nolikumam ir apguvis pēcdiploma apmācības programmu fizikālās medicīnas specialitātē, nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un ieguvis fizikālās medicīnas ārsta sertifikātu.

II. Sertificēta fizikālās medicīnas ārsta darbība

3. Ārstnieciskās darbības veikšanai sertificētam fizikālās medicīnas ārstam nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem:

3.1. fizikālā medicīna un ar to saistītās specialitātes atbilstoši fizikālās medicīnas ārstu apmācības programmai;

3.2. specialitātē izmantojamo diagnostisko un ārstniecisko metožu adekvāta pielietošana akūtu un hronisku slimību diagnostikā, ārstēšanā, profilaksē un rehabilitācijā;

3.3. fizikālā medicīnā izmantojamā aparatūra, iekārtas un instrumenti, to uzbūves un darbības principi;

3.4. preklīniskās un klīniskās disciplīnas atbilstoši vispārējās prakses ārsta kompetencei;

3.5. ieteikumu sniegšana pacientiem mājas apstākļos veicamajām procedūrām;

3.6. ārstēšanas rekomendāciju sniegšana rajonu fizikālās medicīnas speciālistam pacientu tālākai ārstēšanai un rehabilitācijai;

3.7. saskarsmes psiholoģijas pamati un medicīnas ētikas normas.

III. Sertificēta fizikālās medicīnas ārsta atbildība

4. Sertificēts fizikālās medicīnas ārsts ir atbildīgs:

4.1. par savām veiktajām un neveiktajām diagnostikas, ārstēšanas un profilakses darbībām;

4.2. par savas profesionālās kvalifikācijas celšanu;

4.3. par pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu;

4.4. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta privāto dzīvi, ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi;

4.5. par medicīnas ētikas normu ievērošanu;

4.6. par fizikālās medicīnas personāla komandas darbību;

4.7. par tā nesertificētā ārsta darbību, kurš strādā viņa vadībā, izņemot šī nolikuma 6.punktā minētajos gadījumos.

IV. Nesertificēta ārsta darbība un atbildība fizikālā medicīnā

5. Nesertificēts ārsts fizikālā medicīnā var strādāt tikai sertificēta fizikālās medicīnas ārsta vadībā vai uzraudzībā.

6. Nesertificēts ārsts ir atbildīgs:

6.1. par paša veiktajiem diagnostikas, ārstēšanas un profilakses pasākumiem;

6.2. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

6.3. par sertificēta fizikālās medicīnas ārsta noteikto uzdevumu neizpildi vai pārkāpšanu, veicot šajā nolikumā iekļautos diagnostikas, ārstēšanas un profilakses pasākumus;

6.4. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta privāto dzīvi, ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi;

6.5. par medicīniskās ētikas normu ievērošanu.

V. Pēcdiploma izglītība fizikālā medicīnā un tās saturs

7. Pēcdiploma apmācības ilgums fizikālā medicīnā ir trīs gadi un tie iedalās šādi:

7.1. pirmajā apmācības gadā jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas anatomijā, fizioloģijā, elektrofizioloģijā, vispārīgajā fizikālā medicīnā, kā arī jāveic praktiskais darbs fizikālās medicīnas nodaļās un kabinetos;

7.2. otrajā apmācības gadā jāapgūst nepieciešamās teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas internajā medicīnā, pediatrijā, ortopēdijā, traumatoloģijā, ginekoloģijā, dermatoloģijā, otolaringoloģijā, neiroloģijā, ķirurģijā, ftiziopneimonoloģijā, oftalmoloģijā, uroloģijā, infekcijas slimībās, psihiatrijā un detalizētas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par fizikālās medicīnas pielietošanu šajās nozarēs;

7.3. trešajā apmācības gadā jāveic praktiskais darbs daudzprofilu stacionāru un ambulatoro ārstniecības iestāžu fizikālās medicīnas nodaļās un/vai kabinetos, rehabilitācijas iestādēs un centros, sanatorijās, jāapgūst sporta medicīnas, masāžas un kurortoloģijas pamati.

8. Pēcdiploma apmācības laikā fizikālās medicīnas ārstam jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas par šādiem jautājumiem:

8.1. fizikālās medicīnas vēsture;

8.2. cilvēka topogrāfiskā un funkcionālā anatomija;

8.3. cilvēka fizioloģija, elektrofizioloģija, nervu sistēmas segmentārā fizioloģija;

8.4. funkcionālā diagnostika.

9. Pēcdiploma apmācības laikā fizikālās medicīnas ārstam jāapgūst detalizētas zināšanas par šādu fizikālajā medicīnā izmantojamo fizikālo faktoru un metožu fizikālo raksturojumu un parametriem, bioķīmiskajiem un ķīmiskajiem iedarbības mehānismiem, izraisītajām fizioloģiskajām reakcijām organismā, pielietošanas klīniskajiem efektiem, indikācijām un kontrindikācijām, fizikālo parametru izvēles kritērijiem un izpildes metodiku:

9.1. performētie fizikālie faktori un metodes:

9.1.1. elektroterapija:

9.1.1.1. galvanizācija;

9.1.1.2. kameru hidrogalvanizācija;

9.1.1.3. elektroforēze;

9.1.1.4. elektroeleminācija;

9.1.1.5. transkutānā elektroneirostimulācija;

9.1.1.6. elektromiegs;

9.1.1.7. elektroanalgēzija un elektronarkoze;

9.1.1.8. diadinamiskās strāvas un diadinamoforēze;

9.1.1.9. sinusoidāli modulētās strāvas (SMS) un SMS—forēze;

9.1.1.10. interferences strāvas (IS) un IS—forēze;

9.1.1.11. elektrostimulācija;

9.1.1.12. fluktuarizācija un fluktuoroforēze;

9.1.1.13. aerojonizācija un hidroaerojonizācija;

9.1.1.14. darsonvalizācija;

9.1.1.15. virstoņu frekvences strāvas;

9.1.1.16. infitoterapija;

9.1.1.17. franklinizācija;

9.1.1.18. diatermija;

9.1.1.19. diatermokoagulācija;

9.1.1.20. induktotermija un induktoelektroforēze;

9.1.1.21. mikroviļņu terapija;

9.1.1.22. ultraīsviļņu terapija (ŪĪV);

9.1.1.23. decimetru viļņu terapija (DMV);

9.1.1.24. centimetru viļņu terapija (CMV);

9.1.1.25. milimetru viļņu terapija (MMV);

9.1.1.26. mikrostrāvu terapija;

9.1.1.27. dermabrāzija;

9.1.2. magnetoterapija;

9.1.2.1. ar mainīgu magnētisko lauku (MML);

9.1.2.2. ar pastāvīgu magnētisko lauku (PML);

9.1.3. vibroakustisko svārstību terapija;

9.1.4. ultraskaņas terapija un fonoforēze;

9.1.5. gaismas terapija:

9.1.5.1. infrasarkanais starojums;

9.1.5.2. redzamās gaismas starojums;

9.1.5.3. ultravioletais starojums;

9.1.5.4. lāzerterapija;

9.2. neperformētie fizikālie faktori un metodes:

9.2.1. hidroterapija un balneoterapija:

9.2.1.1. ietinumi;

9.2.1.2. norīvēšanās;

9.2.1.3. aplaistīšanās;

9.2.1.4. dušas (miglas, lietus, adatu, vēdekļa, cirkulārā, ascendējošā, Šarko, skotu);

9.2.1.5. zemūdens masāža;

9.2.1.6. skeleta zemūdens distrakcija;

9.2.1.7. peldes;

9.2.1.8. vannas (vibrācijas, virpuļu, putu, tvaika, hidrogalvaniskās, gāzu, aromātiskās, minerālu, radona, vannas ar dažādiem temperatūras režīmiem);

9.2.1.9. ārstnieciskās pirtis;

9.2.1.10. ārstnieciskās peldes baseinā;

9.2.1.11. terapija ar ārstnieciskajiem minerālūdeņiem;

9.2.2. siltuma un peloīdterapija:

9.2.2.1. dūņu terapija;

9.2.2.2. ozokerīta terapija;

9.2.2.3. parafīnu terapija;

9.2.2.4. naftalāna terapija;

9.2.2.5. mālu terapija;

9.2.2.6. smilšu terapija;

9.2.2.7. siltuma pakešu terapija;

9.2.2.8. vaksācija;

9.2.3. aukstuma terapija (krioterapija);

9.2.4. klimatoterapija:

9.2.4.1. aeroterapija;

9.2.4.2. helioterapija;

9.2.4.3. talasoterapija;

9.2.4.4. speleoterapija;

9.2.5. aromterapija;

9.2.6. baroterapija (lokālā un vispārējā);

9.2.7. aerosolterapija (inhalācijas):

9.2.7.1. elektroaerosolterapija;

9.2.7.2. haloterapija.

10. Pēcdiploma apmācības laikā fizikālās medicīnas ārstam jāapgūst nepieciešamais zināšanu apjoms:

10.1. fizioterapijā;

10.2. fiziskā rehabilitācijā;

10.3. rehabilitācijā;

10.4. ergoterapijā;

10.5. defektoloģijā;

10.6. rentgenoloģijā un radioloģijā;

10.7. laboratorisko datu izvērtēšanā (asins analīze, urīna analīze, bioķīmiskie testi, asins gāzu testi u.c.);

10.8. funkcionālās izmeklēšanas datu izvērtēšanā (elektrokardiogrāfija, ultrasonogrāfija, ārējās elpošanas rādītāji, endoskopija, doplerogrāfija);

10.9. elektrodiagnostikā (klasiskā, paplašinātā);

10.10. elektromiogrāfijā (indikācijas, izpildes tehnika, iegūto rezultātu izvērtēšana);

10.11. elektrostimulācijā (indikācijas, izpildes tehnika, iegūto rezultātu izvērtēšana);

10.12. par pacienta klīnisko novērtējumu (vispārējais pārskats, klīniskā izmeklēšana, slimības vēstures noformēšana, slēdziena noformulēšana);

10.13. par akūtu un hronisku slimību ārstēšanas stratēģiju;

10.14. par fizikālās medicīnas metožu pielietojumu dažādās medicīnas nozarēs:

10.14.1. fizikālā terapija internajā medicīnā;

10.14.2. fizikālā terapija neiroloģijā;

10.14.3. fizikālā terapija ķirurģisko, apdeguma slimību un apsaldējumu ārstēšanā;

10.14.4. fizikālā terapija ginekoloģijā un dzemdniecībā;

10.14.5. fizikālā terapija oftalmoloģijā un otolaringoloģijā;

10.14.6. fizikālā terapija dermatoloģijā un kosmetoloģijā;

10.14.7. fizikālā terapija stomatoloģijā un plastiskajā ķirurģijā;

10.14.8. fizikālā terapija traumatoloģijā un ortopēdijā;

10.14.9. fizikālā terapija pediatrijā;

10.14.10. fizikālā terapija psihiatrijā;

10.14.11. fizikālā terapija infektoloģijā;

10.14.12. fizikālā terapija sporta medicīnā;

10.15. masāžā;

10.16. skeleta distrakcijā;

10.17. kurortoloģijā;

10.18. sporta medicīnā.

Latvijas Fizikālās medicīnas asociācijas prezidente A.Eglīte

 

Alergologa specialitātes nolikums

I. Vispārīgie jautājumi

1. Alergologa specialitāte ir ārstniecības personu papildspecialitāte, kurā ārsts veic ekzogēnu (neinfekciozu) alergēnu izraisītu dažādu orgānu saslimšanu diagnostiku, ārstēšanu, profilaksi un pacientu rehabilitāciju.

2. Alergologa specialitāti var iegūt šādi speciālisti:

2.1. internists;

2.2. ftiziopneimonologs;

2.3. ģimenes (vispārējās prakses) ārsts;

2.4. pediatrs;

2.5. otolaringologs;

2.6. dermatovenerologs;

2.7. arodslimību ārsts.

3. Alergologs ir ārsts ar augstāko medicīnisko izglītību, kurš ir ieguvis izglītību kādā no šī nolikuma 2.punktā minētajām specialitātēm un atbilstoši šim nolikumam apguvis pēcdiploma apmācības programmu alergoloģijā, nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un ieguvis alergologa sertifikātu.

II. Sertificēta alergologa darbība

4. Sertificēts alergologs savas profesionālās darbības ietvaros konsultē un ārstē gan bērnus, gan pieaugušos. Ārstnieciskās darbības veikšanai sertificētam alergologam nepieciešamas šādas profesionālās zināšanas:

4.1. prasme vispusīgi izmeklēt pacientu, ņemot vērā alerģisko slimību komplekso patoģenēzi, kā arī sarežģīto diferenciālo diagnostiku;

4.2. prasme pielietot visas alergoloģiskās izmeklēšanas metodes (anamnēze, ādas testi, provokācijas testi, laboratorās metodes), lai noteiktu alerģiskās slimības izraisošos alergēnus un to patoģenēzi;

4.3. par ārējās vides un profesionālo faktoru lomu alerģijas izcelsmē;

4.4. par alergoloģijā pielietojamo medikamentu klīnisko farmakoloģiju, kā arī imūnterapijas indikācijām un metodēm;

4.5. par alerģisko slimību klīnisko ainu, kā arī to norises, diagnostikas un ārstēšanas īpatnībām dažādos vecumos bērniem un pieaugušajiem.

III. Sertificēta alergologa atbildība

5. Sertificēts alergologs ir atbildīgs:

5.1. par viņa veiktajām un neveiktajām diagnostiskajām, ārstnieciskajām un profilaktiskajām manipulācijām;

5.2. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

5.3. par pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu;

5.4. par profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu;

5.5. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta privāto dzīvi, viņa ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi;

5.6. par tā nesertificētā ārsta darbību, kurš strādā viņa vadībā, izņemot šī nolikuma 7.punktā minētajos gadījumos.

IV. Nesertificēta ārsta darbība un atbildība alergoloģijā

6. Nesertificēta ārsta kompetences apjomu alergoloģijā nosaka tās iestādes vadītājs, kurš pieņēmis šo ārstu darbā, un sertificēts alergologs, kura vadībā nesertificētais ārsts strādā.

7. Nesertificēts ārsts ir atbildīgs:

7.1. par sertificēta alergologa norādījumu pārkāpšanu vai neizpildi;

7.2. par paša veiktajām ārstnieciskajām un diagnostiskajām manipulācijām;

7.3. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

7.4. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacientu.

V. Pēcdiploma izglītība alergoloģijā un tās saturs

8. Pēcdiploma apmācības kopējais ilgums alergoloģijā ir divi gadi un tie iedalās šādi:

8.1. pirmajā apmācības gadā:

8.1.1. imunoloģija (pārsvarā laboratorā) — astoņas nedēļas;

8.1.2. dermatoloģija:

8.1.1.1. bērnu — četras nedēļas;

8.1.1.2. pieaugušo — četras nedēļas;

8.1.3. pulmonoloģija (tajā skaitā plaušu funkcionālā diagnostika) — astoņas nedēļas;

8.1.4. otolaringoloģija — divas nedēļas;

8.1.5. arodslimības un vides epidemioloģija — divas nedēļas;

8.2. pirmā apmācības gada beigās (sākot no astotā mēneša) un otrajā apmācības gadā:

8.2.1. bērnu alergoloģija — 34 nedēļas;

8.2.2. pieaugušo alergoloģija — 34 nedēļas.

9. Pēcdiploma apmācības laikā, nesamazinot kopējo apmācības ilgumu, alergologam nav jāapgūst tā pamatspecialitātes disciplīna atbilstoši šī nolikuma 8.1.apakšpunktam, kurā ārsts ir sertificēts, par attiecīgo laiku pagarinot apmācības ilgumu klīniskajā alergoloģijā.

10. Mācību laika sadalījums ārstnieciskajās iestādēs ir šāds:

10.1. alergoloģija — 2/3 ambulatori, 1/3 klīnikā,

10.2. dermatoloģija, pulmonoloģija, otolaringoloģija, arodslimības un imunoloģija — 2/3 klīnikā, 1/3 ambulatori.

11. Ārsts, kurš kādā no šī nolikuma 2.punktā minētajām specialitātēm praktizējis vismaz piecus gadus, alergologa specialitāti var apgūt pēc individuālas pusgada līdz gada ilgas apmācības programmas, kuru izstrādā un apstiprina Latvijas Alergologu asociācijas valde.

12. Pēcdiploma apmācības laikā alergologam jāapgūst zināšanas par šādām alerģisko slimību grupām, ietverot to etioloģiju, patoģenēzi, klīniku, klīniskās klasifikācijas, norisi, komplikācijas, prognozi, diagnozi, diferenciāldiagnozi, ārstēšanu, farmakoterapiju, imunoterapiju ar alergēniem, rehabilitāciju un profilaksi:

12.1. alerģiskais rinīts (pastāvīgais un sezonālais);

12.2. deguna polipoze;

12.3. alerģiskais faringīts, laringīts, balsenes tūska;

12.4. astma (alerģiskā, kriptogēnā);

12.5. akūta respiratora insuficience;

12.6. atopiskais dermatīts;

12.7. kontakta alerģiskais dermatīts;

12.8. nātrene (akūta, hroniska);

12.9. angioedēma;

12.10. medikamentozā alerģija;

12.11. sēruma slimība;

12.12. anafilakse;

12.13. ķīmisko vielu (tajā skaitā lateksa) izraisīta alerģija;

12.14. helmintu alerģija;

12.15. pārtikas alergija;

12.16. insektu alerģija;

12.17. acu alerģija;

12.18. fotosensitivitāte;

12.19. ekzogēnais alerģiskais alveolīts.

13. Pēcdiploma apmācības laikā alergologam jāapgūst zināšanas:

13.1. bērnu alergoloģijā par bērnībā raksturīgo alerģisko saslimšanu etioloģiju, patoģenēzi, klīnikas īpatnībām, diferenciāldiagnozi, terapiju, rehabilitāciju, profilaksi, īpašu vērību veltot agrīnam bērnu vecumam, mātes un zīdaiņa uzturam, agrīnai primārai profilaksei;

13.2. pieaugušo alergoloģijā par alerģisko saslimšanu evolūcijas dinamiku un mijiedarbību ar vidi un profesiju, kā arī pieaugušiem raksturīgo alerģisko saslimšanu klīniku, difernciāldiagnozi, terapiju, profilaksi un darba ekspertīzi;

13.3. specialitātēs, kas saistītas ar alergoloģiju, par slimībām, kuras jādiferencē no alergozēm, kā arī par sadarbības jautājumiem ar šo nozaru speciālistiem;

13.4. par darba organizāciju alergoloģijas kabinetā.

14. Pēcdiploma apmācības laikā alergologam jāapgūst prasme patstāvīgi veikt un izvērtēt šādas alergoloģijā izmantojamās diagnostikās metodes un to rezultātus:

14.1. alergoloģiskā anamnēze;

14.2. ādas raudzes (aplikācijas, dūriena, dūriena — dūriena, intrakutānā);

14.3. eliminācijas un provokācijas tests ar pārtikas vielām un pārtikas piedevām;

14.4. tests ar ledus gabaliņu, karstu ūdeni;

14.5. fiziskās slodzes tests (astmas un holīnerģiskās nātrenes diagnosticēšanai);

14.6. intranazālais provokācijas tests;

14.7. konjuktivālais provokācijas tests;

14.8. spirogrāfija;

14.9. bronhu dilatācijas tests;

14.10. bronhu nespecifiskās reaktivitātes noteikšana;

14.11. krēpu iztriepes sagatavošana;

14.12. deguna gļotādas iztriepes sagatavošana;

14.13. kopējā IgE un specifiskā IgE rezultātu interpretācija, imunogrammas novērtēšana;

14.14. parazitāro saslimšanu diagnostika;

14.15. bronhoskopija, bronhoalveolārā lavāža (indikācijas, rezultātu vērtēšana).

15. Pēcdiploma apmācības laikā alergologam jāapgūst šādas alergoloģijā izmantojamās galvenās ārstnieciskās metodes un līdzekļi:

15.1. kontakta mazināšanas un novēršanas metodes ar alergēniem (pārsegi, filtri u.c.);

15.2. hipoalerģiskās un eliminācijas diētas;

15.3. a un b2 agonisti;

15.4. antiholīnerģiskie līdzekļi;

15.5. teofilīna preparāti;

15.6. glikokortikosteroīdi;

15.7. kromoglikāts, nedokromils;

15.8. antileikotriēni;

15.9. H1–blokatori;

15.10. specifiskā imunoterapija;

15.11. miglotāju, dozēto inhalātoru pielietošana.

16. Pēcdiploma apmācības laikā alergologam jāapgūst zināšanas un prasme šādu alerģisko slimību, simptomu un sindromu diferenciāldiagnostikā:

16.1. rinīti un deguna obstrukcija;

16.2. rīkles un balsenes tūska;

16.3. klepus;

16.4. bronhospastiskais sindroms;

16.5. aizdusa;

16.6. niezošās dermatozes;

16.7. ekzematozās dermatozes;

16.8. papulo — eritematozās dermatozes;

16.9. fotosensibilizācija;

16.10. eozinofīlija;

16.11. sistēmslimību izraisītie ādas un elpošanas orgānu bojājumi.

17. Pēcdiploma apmācības laikā alergologam tiek izvirzītas šādas prasības:

17.1. patstāvīgi izmeklēt un nozīmēt terapiju vismaz 300 alerģijas slimniekiem;

17.2. izdarīt vismaz 300 alergoloģiskus ādas testus;

17.3. veikt vismaz 30 plaušu funkcionālos izmeklējumus;

17.4. fiksēt dienasgrāmatā visus patstāvīgi izmeklētos slimniekus, kā arī izdarītos alergoloģiskos izmeklējumus.

Latvijas Alergologu asociācijas priekšsēdētājs V.Lozovskis