Zem sarkanbaltzaļā Sēlijas karoga — savas saknes no aizmūžiem meklējot

Sēlijas 1. kongresā Aknīstē un Viesītē 1999. gada 20., 21. un 22. maijā

LZA prezidents, Sēlijas asociācijas goda prezidents Jānis Stradiņš un Romas katoļu Baznīcas Jelgavas diecēzes bīskaps profesors Antons Justs

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Noslēguma sēdes prezidijā: Sēlijas asociācijas rīkotājprezidents Sigizmunds Timšāns, Viesītes domes priekšsēdētājs Jānis Dimitrijevs un Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente Baiba Rivža

Neretietis Tālis Zalītis emocionālā stāstījumā par Jāni Jaunsudrabiņu

Sēlijas dēls Saeimas deputāts Kārlis Greiškalns

Viesītes centrā 22.maijā mastā uzvijās arī sarkanbaltzaļais Sēlijas karogs

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

"Sēlijas krāsas Latvijā"

Divas, pat trīs dienas esam intensīvi runājuši par Sēliju. Runu tematika ir bijusi visai dažāda — no tautsaimniecības, novada ieņēmumu bāzes un nākotnes vīzijām līdz tālai senvēsturei arheoloģijā un novada kultūras tradīcijām, tādēļ nav viegli visam dot kopsaucēju. Īpašas rezolūcijas — Sēlijas manifesta, šodien vēl nebūs, tomēr, lai kongress nepaliktu bez noslēguma, varbūt varētu lūgt jaunievēlētajai Sēlijas asociācijas valdei divu nedēļu vai viena mēneša laikā rezumēt kongresā izskanējušos ieteikumus, kopā ar abām akadēmijām — Latvijas Zinātņu akadēmiju un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmiju, piedaloties arī profesoram Antonam Justam, sagatavot šo dokumentu un nosūtīt to Valsts prezidentam, Ministru kabinetam un Saeimai, kā arī citām ieinteresētajām institūcijām.

Man šķiet, mums jāizsaka pateicība vietējām pašvaldībām, īpaši Viesītes un Aknīstes pašvaldībām, Jānim Dimitrijevam un Skaidrītei un Laimonim Medveckiem par viesmīlību un pašaizliedzīgo milzu darbu kongresa sarīkošanā. Daudz ir paveicams arī ar uzņēmību, neatlaidību šajos Latvijas reģioniem un laukiem vēl nelabvēlīgajos laikos. Tiek atzīts, ka Sēlija piederot Latvijas depresīvajiem reģioniem, bet, lūk, Jānis Dimitrijevs un viņa līdzgaitnieki Viesītē uzcēluši lielāko koncertzāli Latvijas laukos, pabeiguši šo kultūras namu — īstu sēļu pili, tas pelna atzinību un apsveikumu. Arī vakar Aknīstē mēs redzējām gan bērnudārzu, gan jaunuzcelto jaunatnes centru. Dziļa pateicība mums jāizsaka "Latvijas Vēstnesim" un tā galvenajam redaktoram LZA goda loceklim Oskaram Gertam par to, ka Sēlijas problemātika un kongresa ievirze ir tik pilnīgi atspoguļota šajā Latvijas oficiālajā laikrakstā. Jāizsaka pateicība arī Nacionālajai bibliotēkai par Sēlijai veltītu izstādi. Ja to vēl papildinās ar kongresa materiāliem un parādīs Rīgā un ja tā apceļos Sēlijas novadu, tad izstāde šo ideju nesīs tālāk. Jāizteic gandarījums arī par vairāku Lietuvas zinātnieku līdzdalību kongresā Aknīstes dienā. Un, protams, ir liels gandarījums, ka šūdināts, iesvētīts un pacelts Sēlijas reģionālais karogs, gan še Viesītē, gan Aknīstē. Tas itin kā simbolizē šī novada īpatnību, reizē apzinoties, ka Sēlija ir Latvija un sēliskais ir tas pats latviskais, varbūt vienīgi savdabīgi iekrāsots. Lietuvju viesi gan iebilda pret kongresa emblēmu, ka mēs nepamatoti "akcentējot" Sēlijas daļu Lietuvā.

Varbūt atsevišķu sveicienu šodien kongresa vārdā varam nosūtīt Sēlijā, Sēlpilī dzimušajam Vilim Krūmiņam, pazīstamam Latvijas sabiedriskajam darbiniekam un dabas aprūpētājam, ilggadējam Dabas muzeja direktoram, sveicienu viņa 80. dzimšanas dienā, kas aprit 27. maijā. Tāpat kongress īpašu sveicienu varētu sūtīt Valdemāram Ancītim, kurš diemžēl veselības dēļ nevarēja ierasties, bet kura devums Sēlijas apzināšanā ir milzīgs. Mēs vēlam viņam veselību un novēlam, lai iznāk Sēlijas grāmata četros sējumos.

Sēlijas kongresa galvenais rezultāts ir reģionālās identitātes, Sēlijas kā vienota kultūrvēsturiska novada problēmu, īpaši kultūrvēsturisko un izglītības problēmu, pilnīgāka apzināšana, popularizēšana plašākā Latvijas sabiedrībā. Atgādināšu, ka pirms trim gadiem, 1996. gada 25. maijā, šajās pašās telpās notika Sēļu gada noslēgums, kura gaitā tika pieņemts noslēguma dokuments, kurā bija ietverti 14 punkti. Un šajos trijos gados ļoti daudz kas no iecerētā ir izpildīts. Būtībā toreiz formulējām Sēlijas atjaunotnes programmu, kas joprojām ir jāturpina.

Sēlijas kā vienota kultūrvēsturiska novada apzināšana un atdzīvināšana šajos trijos gados pavirzījusies uz priekšu. Par ko liecina gan Valdemāra Ancīša grāmatas, gan citu izdevumu iznākšana, kā arī daudzās ierosmes, kas nav apdzisušas.

Sarkanbaltzaļās krāsas ir kļuvušas par Sēlijas reģionālajām krāsām. Ir šūdināts šis karogs, ko šodien iesvētījām Sunākstē. Karogs plīvo Viesītē un arī Aknīstē. Sēlijas ģerbonis gan vēl nav izveidots, kaut Viktors Grāvītis runāja par papardi. Varbūt šajā ģerbonī varētu būt bite kā čakluma simbols, varbūt stārķis, kas atjauno izpostīto ligzdu, vai arī kāds koks, piemēram, egle. Varētu būt arī zivs. To vajadzētu līdz 2. kongresam izlemt.

Sēlijas asociācija gan vēl oficiāli nav reģistrēta, taču tā reāli darbojas, īpaši aktīvs ir bijis mūsu asociācijas viceprezidents Sigizmunds Timšāns, viņa kolēģi Aknīstē, Viesītē, Gārsenē, pat Austrālijā. Un, ja jūs neiebilstu, varbūt varētu šiem cilvēkiem, kas pašreiz aktīvi darbojas, tātad Timšāna kungam Rīgā, Dimitrijeva kungam Viesītē, Medveckas kundzei Aknīstē un Saivas kungam kā pārstāvim Austrālijā, un kādam pārstāvim no Jēkabpils, tātad šādai rīcības grupai uzticēt pabeigt asociācijas veidošanas darbu. Kāds no šīs grupas varētu būt rīkotājprezidents, es proponēju šim amatam Sigizmundu Timšāna kungu.

Ir sarīkots 1. sēļu kongress, gan ne 1997. gada otrajā pusē Jēkabpilī, kā sākotnēji bija iecerēts, bet šodien. Sēlijas kongresu tradīcija būtu jāturpina, rīkojot tos varbūt ne tikai Latvijas Sēlijā vien. Otro kongresu varbūt varētu rīkot Jēkabpilī pēc diviem trim gadiem. Lietuvas zinātnieki arī teica, ka viņi labprāt Biržu pilī sarīkotu konferenci par Sēlijas problēmām.

Sēlijas ģeogrāfiskais un kultūrvēsturiskais jēdziens aplūkots krājumā "Latvijas zemju robežas 1000 gados". Administratīvi teritoriālās pārmaiņas ir diskutētas daudzveidīgi, izveidota Vidusdaugavas novada koncepcija un reģionālā plānošana, kas samērā labi atbilst Sēlijas apriņķa kultūrvēsturiskai koncepcijai. Te jārunā par līdzsvarotu abu Daugavas krastu problēmu risināšanu. Daugava zināmā mērā tomēr šķeļ Latviju. Piemēram, no Jēkabpils līdz Daugavpilij taču nav neviena tilta. Arī jaunā celulozes kombināta būve, ja tā sāktos 2002. gadā, kā iecerēts, nāktu par labu Daugavas labajam, nevis kreisajam krastam. Vajadzīga vienota Daugavas baseina pārraudzība — abos krastos, tādēļ Vidusdaugavas apriņķa koncepcija liekas pieņemamāka. Arī kultūrvēsturiski Sēlija ir abās pusēs, piemēram, Krustpils apkaime ir drīzāk sēliska, nevis latgaliska. Tātad par to vēl ir daudz jādomā.

Par infrastruktūru. Rezolūcijā noteikti jāiekļauj jautājums par Sēlijas ceļiem. Tā ir viena no pamatproblēmām. Par to jau esam rakstījuši Vilim Krištopanam kā satiksmes ministram, atbilde toreiz bija pieklājīgi izvairīga. Tagad tiek veidots Sēlijas ceļu fonds, ar to saistās zināmas cerības. Vēl jāatzīmē, ka šajā reģionā joprojām nav viesnīcu, tas ierobežo tūrisma attīstību. Vajadzētu šo jautājumu līdz 2002. gadam sakārtot.

Ļoti skaisti, ka notiek Sēlijas novada vērtību apzināšana skolās. Galvenais, lai nebūtu pašnoniecināšanas, pieticības, lai būtu lepnums par novadu.

Ir izdoti tūrisma prospekti un zinātniski darbi par Sēliju. Ir Sēlijas tūrisma projekts.

Notiek arī šo vērtību zinātniska apzināšana. Letonikas programmas ietvaros gan vēl nav izstrādāta zinātniska apakšprogramma par Sēlijas kultūrvēsturi, taču materiāli tiek publicēti "LZA Vēstīs", piemēram "Sēļu gada" materiāli, šī kongresa ieceres, daudz publikāciju arī "Latvijas Vēstnesī", ir grāmatas par Sēliju.

Ir bijuši daudzi novadnieku atceres pasākumi, to rīkošanā iesaistītas arī ārlatviešu organizācijas, piemēram, Austrālijā. Ir sakārtota Jaunsudrabiņa piemiņas vieta, par to pateicība pienākas Latvijas Rakstnieku savienībai, arī Oļģertam Šabanskim, Jānim Cipulim.

Vēl bija iecerēts izveidot Sēlijas sētu Brīvdabas muzejā. Šis darbs ir aizsākts, ir pārvestas divas sētas, ir atvesta, bet vēl nav uzstādīta dzīvojamā ēka. Varbūt ap 2002. gadu to izdosies pabeigt. Pagaidām sēļu sēta skatāma vienīgi Jēkabpils muzejā.

Bija iecerēts padarīt Sēlijas sarunas par ikgadēju norisi kādā no Augšzemes centriem. Tās arī ir notikušas.

Kā bija paredzēts, ir izdota Maijas Poišas grāmata "Vidzemes sēliskās izloksnes". Ir izveidots starptautiskais mākslas fonds "Sēlija", kura tapšanā lielu darbu ieguldījusi Ligita Caunes kundze. Tātad daudz kas ir izdarīts.

Noslēgumā jāatzīmē, ka šajās skaistajās, saulainajās maija dienās esam diezgan daudz diskutējuši Sēlijas problēmas, plašāk nekā jebkad iepriekš. Varētu sacīt: "Dievs dod īstā laikā sauli un īstā laikā lietu." Lietus šajā novadā gan ir vairāk nekā saules, par to liecina arī ikgadējie plūdi Jēkabpilī, daudzās neatrisinātās problēmas, bet šīs dienas bija saulainas.

Jau Vecais Stenders norāja augšzemniekus par lielo dzeršanu. Šis netikums, šķiet, arī tagad vēl nav izskausts, 200 gadus pēc Augstās gudrības grāmatas. Vajadzētu gan zināt, kāpēc cilvēki dzer — no grūtsirdības vai darba trūkuma. Tomēr novads ir gājis stipri uz augšu. Vajadzētu tikt skaidrībā, kādas varētu būt galvenās nodarbošanās nozares, kas varētu vienot reģionu, kā sakopt Daugavu, kā sakopt novadu.

Domāju, ka Sēlijas 1. kongress, gatavošanās tam un tajā gūtās ierosmes varētu:

— veicināt novada kultūrvēsturisko un zinātnisko apzināšanu;

— sekmēt izglītības attīstību novadā;

— veicināt šejienes saimniecisko problēmu apzināšanu un risināšanu — varbūt Jēkabpilī varētu rīkot sēļu uzņēmēju un tūrisma organizatoru pasākumus;

— rosināt sadarbību ar Rīgā dzīvojošiem zinātniekiem, novadpētniekiem, tautsaimniekiem novada problēmu risināšanā;

— veicināt tālumā dzīvojošo sēļu, ārzemēs aizklīdušo novadnieku likteņu apzināšanu;

— celt pašapziņu, ka arī šajā novadā spēj veidoties kaut kas nozīmīgs;

— veicināt saprātīgus teritoriāli administratīvus pārkārtojumus novadā.

Būtu jāturpina rīkot Sēlijas kongresi, nākamais varbūt varētu būt Jēkabpilī pēc diviem trim gadiem. Vēlreiz paldies mīļiem saimniekiem! Priecīgus Vasarsvētkus! Sēlijas kongress ir beidzies, bet Sēlijas novada atdzimšana varbūt tikai sākas.

Runa Sēlijas 1. kongresa noslēgumā Viesītē 1999. gada 22. maijā

Aknīstes jaunā paaudze ir čakla sava novada kultūrvēstures tradīciju kopēja

7. Saeimas deputāts Kārlis Greiškalns:

"Pašvaldību ēka jābūvē no pamatiem"

— Pirmās runas par administratīvi teritoriālo reformu datējamas ar 1991.gadu, tagad sabiedrību skāris otrais vilnis, kad administratīvi teritoriālā reforma atkal ir uzmanības centrā.

Manuprāt, vienlaikus ar teritoriālo reformu, ar pašvaldību reformu ir jānotiek valsts pārvaldes reformai, funkciju deleģēšanai nevalstiskajām organizācijām. Lai atceramies 1996.gadu, kad Saeimas deputāti nobalsoja par rajona padomju likvidēšanu, un tā kā neko jaunu izdomāt nevarēja, pēc laika tika izveidotas deleģētās rajonu padomes. Pietrūka politiskās gribas izdarīt ko vairāk.

Ceru, ka Sēlijas 1. kongress, Sēlijas karoga iesvētīšana liks politiķiem padomāt par to, ka administratīvi teritoriālā reforma skar ne tikai Rīgu, bet galvenokārt novadus. Manuprāt, būtiskākais reformā ir nodrošināt ieņēmumu bāzi, uz kuras pamata varētu darboties pirmā līmeņa pašvaldības. Ir jābūt ilglaicīgai, stabilai ieņēmumu bāzei, lai pašvaldībai nebūtu jāskatās uz Rīgas pusi — cik liels finansējums tai tiks aprēķināts vai varbūt nepiešķirs nemaz, kā tas ir noticis šogad, kad daudzām pašvaldībām vēl nav apstiprināts budžets.

Izmantojot iespēju runāt šajā kongresā, gribu rosināt pašvaldību vadītājus un iedzīvotājus neļaut politiķiem uzsākt administratīvi teritoriālās reformas otro vilni, aizmirstot pirmā līmeņa pašvaldības, to ieņēmumu bāzi, un sākt jau runāt par apriņķiem. Protams, ir vienkāršāk nelauzīt par to galvu un novērst sabiedrības uzmanību uz apriņķu veidošanu. Taču neesmu vēl dzirdējis nevienas darba grupas secinājumus, kādām jābūt jaunveidojamā apriņķa funkcijām. Domāju, kamēr nav nostiprinātas pirmā līmeņa pašvaldības, kamēr nav vēlēšanās un gribas radīt stabilu ieņēmumu bāzi katrā pašvaldībā, kamēr tai ir katru gadu jābrauc uz Rīgu risināt jautājumi par dažādu fondu lietošanu un izlīdzināšanu, tikmēr vēl nav pienācis laiks runāt par tālāku reformas gaitu. Aicinu visus par to domāt un runāt, jo kopš 1991.gada vēl nekas būtisks šajos jautājumos nav izlemts. Pagājušajā gadā 6.Saeima sava darba pēdējās dienās, kad 7.Saeima jau bija ievēlēta, pieņēma likumu par administratīvi teritoriālo reformu, kura būtu jāpabeidz 2004.gadā. Taču, ja jau kopš 1991.gada tas nav izdarīts, tātad nav politiskās gribas un vēlēšanās to paveikt. Domāsim, runāsim un darīsim!

Aknīstes domes priekšsēdētājs Laimonis Medveckis:

"Svētki liek darīt un domāt"

Sveicu visus Sēlijas 1. kongresa dalībniekus Sēlijas mazpilsētā Aknīstē! Mēs, aknīstieši, esam gandarīti par unikālo iespēju rīkot kongresa ieskaņu un pirmās dienas darbu mūsu pilsētā. Tas mazajam leišmales miestam ir liels gods un vienlaikus ļauj aizmirst brīžiem drūmo ikdienu, bezcerību, kas dažkārt pārņem, un kaut brīdi ieiet plašākā apritē. Kongress dod ne tikai jaunas idejas un rosinājumus, bet ir licis arī pašiem sapurināties, saposties — uzstādītas guļbaļķu norādes krustojumos, esam sākuši veidot Sēlijas mazmuzeju. Tās ir lietas, kas paliks Aknīstē arī pēc tam, kad kongress savu darbu būs beidzis. Bijām uzstādījuši sev arī pavisam noteiktu mērķi — līdz Sēlijas kongresam pabeigt Bērnu un jaunatnes centra celtniecību. Jāsaka atklāti, negāja viegli, uztraukumu bija gana, bet, kas iecerēts, tas tika padarīts — jaunā ēka jau vakar un šodien uzņēma kongresa viesus un dalībniekus. Liels paldies par to aknīstiešiem un īpaši zemnieku saimniecībai "Kairiši", kas ne tikai veica būvdarbus, bet atļāva arī atlikt samaksu par tiem, tas Aknīstei šajos, ar naudu grūtajos laikos, ir ļoti būtiski.

Ļoti īsi atļaušos raksturot ekonomisko situāciju Aknīstē. Tā ir padrūma, bet ne bezcerīga. Bezdarba procents ir aptuveni desmit, vienpadsmit, bet cerību dod mūsu uzņēmums, kas ražo un fasē kūdru ne vien pašu mājām, bet arī eksportam uz Šveici, Vāciju, Itāliju. Sezonas laikā tas dod darbu aptuveni simts strādniekiem, un tas nav maz.

Vispārinot — man ir ļoti skumji, ka kaut kur augšpusē grozās miljoni, pazūd bez pēdām un neatrodas, bet mums šeit, lejā, ir jādzīvo diezgan trūcīgi. Protams, šodien nav īstā reize runāt par to, ka Aknīstes bērnudārzam tek jumts un vidusskolas piebūvei ir cauri logi, bet tāda ir realitāte, patīk kādam tas vai ne.

Par aknīstiešu un pilsētas domes aktivitātēm Sēlijas labā. Esmu gandarīts, ka reizē ar kongresu Aknīstes vārds izskanēs valstī un pasaulē. Aknīste ir Sēlijas sastāvdaļa, nopietni par to esam sākuši domāt un arī darīt divus trīs gadus atpakaļ. Esam izveidojuši sabiedrisku organizāciju — Sēlijas reģiona attīstības centru, kurā ietilpst desmit pašvaldības gan no mūsu, gan kaimiņu rajoniem. Par saviem uzdevumiem esam izvirzījuši reģiona attīstību, tūrisma veicināšanu, sadarbību dažādu projektu realizācijā.

Pērn, kad Aknīstei apritēja septiņsimt gadu, atklājām novadpētniecības muzeju, kurā, kā jau teicu, ietilpst arī Sēlijas mazmuzejs. Augusta sākumā Aknīstē notiks jau ceturtie Sēlijas novada folkloras svētki, tas ir starptautiska mēroga pasākums. Jēkabpils rajonam ir cieša sadarbība ar Lietuvas Rokišķu rajonu, mums kā pierobežas pašvaldībai tas ir īpaši tuvs.

Aknīstē ir brāļu Mikēnu muzejs, kura tapšanā lielu ieguldījumu devusi Lietuvas puse. Pēdējos gados daudz esam domājuši par tūristu piesaisti, infrastruktūras attīstību, bet nereti daudz kas palicis ideju līmenī, jo pietrūcis finansiālā seguma. Kopīgi ar Rokišķu rajonu īstenots Eiropas Savienības "Credo" programmas projekts "Tūrisms Sēlijā".

Mans aicinājums Sēlijas kongresam — pievērst uzmanību Sēlijas ceļiem, neieslīgšu to raksturošanā, vien pateikšu, ka jūs visi atbraucāt pie mums labā laikā, kad vienīgās rūpes sagādāja putekļi. Mums jābrauc pa šiem ceļiem rudens lietavās, pavasara šķīdonī un ziemas atkalās, puteņos... Sēlijas attīstībai šīs infrastruktūras jomas sakārtošana, tieši ceļu asfaltēšana, dotu ļoti daudz. Ceru, ka kongresā izkristalizēsies arī formulējums par novadu administratīvi teritoriālās reformas kontekstā. Uzskatu, ka ir jābūt Sēlijas novadam, bet, kā to veidot, kādam tam būt, — par to mums jādomā kopīgi.

 

Runa Sēlijas 1.kongresā Aknīstē

LZA akadēmiķis Saulvedis Cimermanis:

"Simtgadīgās aptaujas lapas var stāstīt par Augšzemi"

Ir daudz runāts un rakstīts par cilvēkiem, kas dzimuši, dzīvojuši vai strādājuši Augšzemē un padarījuši tādu darbu, kurš tālu pārsniedz šā vēsturiski etnogrāfiskā apgabala un pat Latvijas robežas. Toties mazāk ir stāstīts par to vidi, no kuras šie cilvēki nākuši vai kurā tie veidojušies. Jo tam vajadzīgas attiecīgo laikposmu vēstures un kultūras vēstures avotu studijas. Šajā sakarā pastāstīsim par vienu no tādiem pirmavotiem, t.i., par Krievijas impērijas 1897.gada pirmās vispārējās tautskaites sākotnējām anketām, kas glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīva 2706 fonda lietās.

Skaitīšanā aptaujāja katru personu, ierakstot to vieninieka, ģimenes vai saimes kopanketā. Par saimi dēvēja ļaužu kopu, kas dzīvoja pie mājas vai dzīvokļa saimnieka, strādāja viņa uzdotu darbu un skaitījās viņa uzturā. Katram cilvēkam skaitīšanā uzdots ap 20 jautājumu un saņemtas tikpat daudz atbildes, kas ierakstītas anketā. Pārojot atbilžu dotumus, varam izdarīt visdažādākos aprēķinus par ģimeņu etnisko, profesionālo un sociālo sastāvu, par ģimeņu locekļu vecuma attiecībām, par galvenajām un palīgnodarbēm, izglītību, iedzīvotāju pārvietošanos, starpetniskajiem sakariem, konfesionālo piederību un par daudz ko citu. Šīs anketas ir neaizstājams avots, ja vēlamies noskaidrot kāda cilvēka cilmi, ģimeni, sākotnējo sociālo stāvokli 19.gadsimta beigās. Tās var izmantot gan profesionāli zinātnieki, gan novadpētnieki.

Anketu ieraksti ļauj skaidrot divus latviešiem visai svarīgus 19.gadsimta otrās puses procesus: 1) no kādiem sabiedrības slāņiem un caur kādām mācību iestādēm veidojās lauku inteliģence, 2) kādiem lauku iedzīvotāju slāņiem piederīgie ļaudis ieplūda pilsētās, kā attīstījās lauku un pilsētu sakari, kuru rezultātā laukos ieplūda pilsētnieciskie darba, kultūras un sadzīves elementi.

Šā avota izmantotājiem ir jāstrādā visai rūpīgi un jāsatopas ar zināmām grūtībām: 1) anketas ir aizpildītas krievu, latviešu vai vācu valodā, 2) cilvēku vārdi, tēva vārdi un uzvārdi, tāpat vietvārdi nereti krieviskoti vai vāciskoti un uzrakstīti pat kļūdaini, 3) atbildes uz jautājumiem bieži ir nepilnīgas, vairāknozīmīgas, neskaidras un brīvi tulkojamas, 4) nepārprotamu un drošu atbilžu iegūšanai nereti nākas meklēt papildu dotumus pagasta tiesu, valžu un citos dokumentos.

No Augšzemes jeb Sēlijas ir saglabājušās tikai trīs pagastu — Bebrenes, Bornes un Demenes — iedzīvotāju skaitīšanas sākotnējās anketas. Tas, protams, ir maz, lai izsmeļoši raksturotu visu Augšzemi. Tomēr šīs anketas sniedz zināmu vispārināmu kopainu, jo atspoguļo sabiedriskos un saimnieciskos procesus etniskā un citādā ziņā tipiskos tik daudzveidīgās Augšzemes pagastos. Katrs no šiem pagastiem ataino savu savdabīgu etnokulturālu vidi.

Bebrenes pagasts pārstāv Augšzemes latvisko vidi, kurā latviešu īpatsvars svārstījās ap 75—95% un lasītpratēju īpatsvaras bija ap 70%. Tieši Bebrenes pagastā latviešu īpatsvars 1925.gadā bija 96,14%. Bornes pagasts raksturo stipri slavizētu etnokulturālo vidi: 1925.gadā tur dzīvoja 52,63% baltkrievu, 9,17% krievu, 14,82% poļu. Vēl slavizētāks bija Demenes pagasts: 1925.gadā tajā dzīvoja 39,33% baltkrievu, 23,26% krievu, 17,71% poļu. Turklāt Bornes pagastā vēl dzīvoja 1,28% ebreju, 2,4% lietuviešu, 18,24% latviešu, Demenes pagastā — 0,56% ebreju, 6,67% lietuviešu un tikai 11,75% latviešu. Izglītības ziņā Borne un Demene pārstāvēja to Augšzemes daļu — Ilūkstes apriņķi, kurā lasītpratēju īpatsvars ap 1900.gadu bija 42%, t.i., tikai 58,33% no Augšzemes rietumdaļas — Jaunjelgavas apriņķa iedzīvotāju lasītpratēju īpatsvara. Ilūkstes apriņķī lasītāju īpatsvars — jau minētie 42% — bija tikai nedaudz augstāks par Daugavpils (41%), Ludzas (40%) un Rēzeknes (35%) apriņķa lasītpratēju īpatsvaru.

Anketu ieraksti ļauj izzināt cittautiešu ienākšanas procesu Augšzemē, noskaidrot ieceļojušo iedzīvotāju hronoloģiskos slāņus, t.i., noteikt to cittautiešu daļu, kas apmetās uz dzīvi Latvijā līdz 19.gadsimta vidum, un to, kas ienāca 19.gadsimta otrās puses dažādos gadu desmitos. Ir iespējams uzzināt arī tos Baltkrievijas, Krievijas, Lietuvas un Polijas apvidus, no kuriem nāca šie ieceļotāji. Vismaz daļa no viņiem pēc apmešanās Augšzemē uzturēja sakarus ar tuviniekiem dzimtajās vietās. Kopsakarību skatījumā šo ierakstu kopums ļauj spriest par cilvēku pārvietošanās un kultūras vērtību pārnešanas virzieniem, intensitāti, zināmā mērā arī par mehānismu. Pēdējais stiprā mērā saistīts ar pārceļotāju nodarbošanās nozarēm un ar viņu dialektālo valodas piederību.

Kā jau minēts, anketās ir norādīts katra cilvēka vecums, dzimšanas vieta, pierakstīšanas vieta, pastāvīgās dzīves vieta un pagaidu prombūtnes vieta. Salīdzinot šos ierakstus, uzzinām, kā divu un pat trīs paaudžu laikā mainījies (papildinājies) pagasta iedzīvotāju etniskais, novadnieciskais un profesionālais sastāvs, t.i., 1) kādu etnosu pārstāvji vai kādi ārpagastnieki, no kādiem apvidiem un kādā nolūkā ienākuši pagastā, 2) kādu amatu pratēji vai citu profesiju ļaudis ienākuši pagastā, no kurienes viņi nākuši, kur apmetušies un ko darījuši jaunajā dzīves vietā, 3) uz kurieni mācībās, pagaidu darbā vai citā nolūkā izbraukuši bebrenieši, bornieši, demenieši. Salīdzinot datus par bērnu dzimšanas laiku, vietu un pierakstīšanas vietu ar ziņām par vecāku dzimšanas, pierakstīšanas un pastāvīgās dzīves vietu, varam vismaz tuvināti noteikt ģimenes pārvietošanās laikus un vietas. Vislabāk tas izdarāms par iedzīvotāju kustīgākajiem slāņiem — amatniekiem, dažādu uzņēmumu strādniekiem, vaļiniekiem un citiem bezzemniekiem, zināmā mērā arī par zemnieku sētu nomniekiem un īpašniekiem — ienācējiem no citiem apvidiem. Visa šī ziņu kopa stāsta par to, kā 19.gadsimta otrajā pusē (zināmā mērā arī agrāk) veidojies pagasta iedzīvotāju etniskais, konfesionālais, profesionālais un sociālais sastāvs, kad un kāda satura (darba prasmes, izglītības, ticības u.c.) cilvēki ienākuši pagastā, kā veidojušās starpetniskās saites.

1897.gada tautskaites sākotnējās anketas ir būtisks avots dzimtu vēstures pētniekiem. Tajās atspoguļojas dzimtu attīstības norises no 19.gadsimta 30.gadiem līdz skaitīšanas brīdim 1897.gada janvārī. Anketu ierakstos gūstam ziņas par ģimeņu etnisko, profesionālo un skaitlisko sastāvui, par locekļu vecumu, par vairāku paaudžu kopdzīvi, par neprecētu un precētu dēlu un meitu kopdzīvi ar vecākiem, par bērnu skaitu, izglītošanu un nodarbināšanu. Interesanta ir ziņu kopa par laulību partnera izvēli. Tā stāsta gan par to, kādas tautības sievu izvēlējās Bebrenes, Bornes un Demenes pagasta baltkrievi, krievi, latvieši, lietuvieši, poļi un citu etnosu vīri, gan par to, no kādiem ārpagastiem (pārnovadiem) nāca viņu sievas. Un arī otrādi — kādu ārpagastu vīri ieprecējās pie bebrenietēm, bornietēm, demenietēm. Līdz ar to mūsu rīcībā nonāk ziņas par cilvēku pārvietošanos, darba un sadzīves ieražu, materiālās kultūras elementu un cita dzīvei vajadzīgā pārceļošanu no viena apvidus uz citu, no vienas etniskas vides uz otru. Šis process kopumā iezīmē tuvāku un tālāku apvidu savdabību izlīdzināšanos un plašāku, kultūras ziņā vienotāku ļaužu kopu veidošanos.

Dzimtu vēsturei nozīmīga ir ziņu kopa par ģimenes locekļu nodarbošanos un izglītību. Tā parāda, kādas nodarbošanās nozares (darbu prasmes) apvienojās vienā ģimenē, kādas nākotnes iespējas pavērās jauno paaudžu ļaudīm, pārmantojot vecāko cilvēku darba prasmes un liekot lietā skolās, amata mācībās un citur gūtās zināšanas. Varam salīdzināt dažādu paaudžu cilvēku radošās darbības iespējas un novada iedzīvotāju izaugsmi vairāku gadu desmitu laikā.

Raugoties uz 1897.gada tautskaites sākotnējām anketām no mūsdienu praktiskās dzīves viedokļa, īpaši svarīgi šķiet tajās atrodamie dotumi par iedzīvotāju nodarbošanās nozarēm un to kombinācijām (kopām) vienas ģimenes, vienas lauku sētas, viena ciema, pagasta nostūra, pagasta un citādos ietvaros. Gūstam ieskatu par to, kā ļaudis izmantoja vietējās iespējas un izejvielas, lai nodrošinātu sev darbu un iztiku, kā apvienoja pamatnodarbes — zemkopību, lopkopību, zveju ar palīgnodarbēm — dažādiem amatiem (daļai iedzīvotāju amats bija arī pamatnodarbe), meža darbiem, plostu siešanu un laišanu u.c. Varam noskaidrot katrā nodarbē strādājošo cilvēku skaitu, etnisko piederību un sociālo stāvokli, piemēram, māju saimnieki un viņu ģimenes locekļi, precētie kalpi, neprecētās meitas, puiši un gani, vaļinieki. Svarīgas ir ziņas par katram etnosam piederīgo ļaužu nosliecēm uz kādu nodarbošanās nozari, piemēram: ebreji — amatnieki, dažādu darbu uzņēmēji, tirgotāji, krievi — namdari un zvejnieki, latvieši — zemkopji u.tml. Parādās atsevišķu nodarbošanās nozaru sociālā seja: vairums amatnieku ir bezzemnieki, kas dzīvo pie saimniekiem kā vaļinieki, un sīkzemnieki, par zvejniekiem strādā galvenokārt sīkzemnieki un bezzemnieki, pastāvīgie mežstrādnieki parasti ir bezzemnieki, papildus peļņinieki — visu sociālo slāņu pārstāvji.

Anketu ieraksti labi parāda zināšanu, darba spēku un darba prasmes kooperēšanu. Šķiet, ka arī mūsdienās vajadzētu likt lietā senos tautā tik ļoti praktizētos kooperēšanās principus. Vēl 20.gadsimta 20.—30.gados kā zemnieku savstarpēja izpalīdzēšanās jeb kopdarba norises bija populāras būvmateriālu izvešanas talkas, kartupeļu rakšanas talkas, kulšanas talkas, mēslu izvešanas talkas un citādi kopdarbi. Māju saimnieki — radi un labi kaimiņi — kopīgi iegādājās un aprūpēja kartupeļu rokamās mašīnas, kuļmašīnas, labības vētāmās masīnas un citu ikdienā nelietojamu dārgu inventāru. Šīs mašīnas izmantoja un kopa pēc kopīgi izstrādātiem visu interesēm atbilstošiem principiem. Šai sakarā atcerēsimies arī citas Latvijas lauksaimniecības un piensaimniecības kooperācijas tradīcijas. To norises 20.—30.gadu Latvijā deva labus panākumus. Kāpēc tādus panākumus nevarētu gūt mūsdienu zemkopji un lopkopji, ja to izdarīja jau 19.gadsimta otrajā pusē un 20.gadsimta pirmajos gadu desmitos?

Ierosinu nopietni iepazīt Augšzemes ļaužu pagātnes darba un sadzīves principus un tradīcijas, pārdomāti un radoši izmantot tos mūsdienu jautājumu risināšanai.

Runa Sēlijas 1.kongresā Viesītē 1999.gada 22.maijā

Latvijas Universitātes Baltu valodu katedras lektors Jānis Kušķis:

"Sēliskās izloksnes Latvijā un to pētīšana"

Valoda ir pazīme, kas uzskatāmi arī tagad vieno sēļus — gan Sēlijā uz dienvidiem no Daugavas, gan dienvidaustrumu Vidzemē uz ziemeļiem no Daugavas.

Visām sēliskajām izloksnēm, kas radušās seno sēļu valodas vietā, ir kāda īsti spilgta pazīme — kāpjošā intonācija, kas ļoti labi saglabājusies un ir senāka par triju intonāciju apgabala lauzto intonāciju, kura radusies kāpjošās vietā akcenta maiņas dēļ. Kāpjošā intonācija labi dzirdama arī tādu kādreizējo Sēlijas iedzīvotāju runā, kuri ilgus gadus bijuši šķirti no dzimtā novada. Šo intonāciju dzirdējām arī godājamā Viļa Vītola kunga runā, ko šeit klausījāmies. Viņš piecdesmit gadu dzīvojis Venecuēlā, bet kāpjošā intonācija ļoti labi dzirdama.

Sēliskajās izloksnēs ir vēl daudz citu sēlisku īpatnību. Vienprātīgi par sēlisku ir atzīts piedēklis -išk-, kas sastopams lietvārdos, arī vietu nosaukumos un personvārdos. Pētīdama latviešu tautasdziesmas, prof. M. Rudzīte atrada, ka tādi veidojumi kā nosa skaņi gavilēju , iesa man gribējās , apsa gauži raudājos sastopami galvenokārt sēlisko izlokšņu novadā vai tā tuvumā un acīmredzot ir sena sēļu valodas pazīme — tātad ar iespraustu citu vārdu starp darbības vārda priedēkli un sakni. Droši vien tautasdziesmās vēl ir citas sēliskas īpatnības. Izmantojot tautasdziesmu ievadījumus datorā un atrodot tādas īpatnības, kas ir galvenokārt sēlisko izlokšņu novadā, būtu iespējams tās atklāt. Šai virzienā ir daudz kas darāms.

Pirms 35 gadiem Zinātņu akadēmijas Valodas institūta un universitātes valodnieku kopējās ekspedīcijas laikā magnetofona lentēs ieskaņoja sēlisko izlokšņu lielākās daļas paraugus abos Daugavas krastos. Šie ieskaņojumi ir labi saglabājušies. Daļēji tie izmantoti, gatavojot Latviešu valodas dialektu atlantu, kura pirmo sējumu — "Leksika" — šogad laidis klajā apgāds "Zinātne". Daži šie senie ieskaņojumi izmantoti, gatavojot Maijas Poišas Vidzemes sēlisko izlokšņu tekstu krājumus, no kuriem otrais nācis klajā šajās dienās. Latvijas Universitātes studenti rakstījuši kursadarbus un citus pētījumus par sēliskajām izloksnēm. Bet ieskaņoto tekstu lielākā daļa joprojām glabājas neizmantoti lentēs. Tomēr jāņem vērā, ka sēlisko izlokšņu tekstu ieskaņojumiem ir liela vērtība pašiem par sevi. Tekstu publicējumā varam iepazīties ar dažādām izlokšņu īpatnībām, kas uzrakstītas. Tomēr pēc desmit, divdesmit un vairāk gadiem pētniekiem gribēsies arī dzirdēt, kā skanējušas sēliskās izloksnes divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados. Tāpēc ieskaņojumi jāsaglabā, arī lai klausītos. Vislabāk būtu, ja tos no magnetofona lentēm pārskaņotu kompaktdiskos, kas ilgi saglabājas.

Daudzas sēlisko izlokšņu īpatnības izmantotas rakstnieku darbos. Ne mazums studentu rakstījuši savus pētījumus arī par Jāņa Jaunsudrabiņa, Rūdolfa Blaumaņa un citu rakstnieku valodu. Šis darbs turpināms. Universitātes darbinieki kopā ar citiem filologiem sagatavojuši Blaumaņa enciklopēdiju, kas nodota publicēšanai. Enciklopēdijas būtu veidojamas arī par citiem sēliskā novada kultūras darbiniekiem.

Izloksnes laika gaitā mainās. Daļa īpatnību (kā minētā kāpjošā intonācija) ir ļoti noturīgas, citas zūd. Bet vietā rodas jaunas. Izloksnes būs arī pēc desmit, divdesmit un vairāk gadiem, bet tās būs citādas nekā sešdesmitajos gados. Ir pienācis laiks domāt par jaunu ekspedīciju organizēšanu, lai ieskaņotu sēliskās izloksnes pašreizējā veidā. Arī jaunie ieskaņojumi būtu vislabāk glabājami kompaktdiskos, kas turklāt ir ērti pavairojami un var būt pieejami visiem interesentiem un pētītājiem.

Satrauc kāds jautājums sakarā ar sēliskā novada valodas īpatnību saglabāšanos. Pašlaik sēliskais novads administratīvi ir sadalīts vairākos rajonos. Bijušā Ilūkstes apriņķa lielākā daļa pievienota Daugavpils rajonam, kur ir latgaliskas izloksnes. Savukārt sēliskajam Madonas rajonam pievienots Varakļānu novads. Krustpils novads, kas patiesībā ir sēlisks un īsti pieder pie Vidzemes, vēstures gaitā nokļuvis Latgalē. Dažas sēliskās ziemeļrietumu izloksnes nokļuvušas Cēsu rajonā. Šādas teritoriālas maiņas apdraud vietējo īpatnību saglabāšanos, veicina arī izlokšņu zušanu. Pašlaik aktuāls ir jautājums par Latvijas administratīvo un teritoriālo reformu. Neesmu pirmais, kas par to runā, bet šis kongress varētu rosināt visa sēliskā novada apvienošanu vienā jaunā teritorijas vienībā.

Runa Sēlijas 1. kongresā Viesītē 1999. gada 22. maijā

Laikraksta "Latvijas Vēstnesis" nozaru redaktore Aina Rozeniece:

"Ar sēlisko garu — pasaules ceļos"

Sātīga ir tā ceļamaize, ko saviem dēliem un meitām līdzi dod Sēļu zeme. Par to bija jādomā, tikko pirms nedēļas Vācijā uzturoties latviešu centrā Minsterē un piedaloties latviešu mācītāju konferencē Annabergā. Minsterē mani pārsteidza tās vēl pilnībā neapgūtās rakstu bagātības un citas vēstures liecības, kas saistītas ar Jāņa Jaunsudrabiņa četrpadsmit pēdējiem mūža gadiem Kērbekā, Mēnezera krastā. Minsteres latviešu centrā ar lielu mīlestību tiek uzturēta Jaunsudrabiņa istaba, kas ar filoloģijas doktores Austras Rudzītes gādību iekārtota tieši tā, kāda tā izskatījās Mēnesnīcā. Pēc viņas aiziešanas Aizsaulē darbu turpina ilggadējs Minsteres latviešu ģimnāzijas skolotājs, dzejnieks un literatūras zinātnieks Alberts Spoģis. Viņš stāstīja par gleznu, kurai pēdējai pieskārusies Jaunsudrabiņa ota, ļāva pašķirstīt viņa grāmatas un izjust to vārdos neizsakāmo sajūtu, kādu rada lielas personības atstātais starojums. Milzu bagātības ir šajā istabā (tāpat kā blakus esošajās Zentas Mauriņas un Konstantīna Raudives piemiņas telpās), dokumentu un rakstu grēdas — pagrabstāvā iekārtotajā arhīvā.

Ar Spoģa kunga gādību nokļuvu arī Kērbekā, kur ir vēl tik daudz rakstnieka piemiņas liecinieku. Arī pēc Jāņa Jaunsudrabiņa, viņa sievas Nates un meitas Lilijas pīšļu pārvešanas uz Ķišķu kapsētu dzimtajā Neretas pusē tur tiek kopts zālājs ar 1967. gadā atklāto pieminekli, kurā iekalts viņa pravietiskais aicinājums "Piemini Latviju!". Vēl Kērbekas muzejā ir Jaunsudrabiņa istaba, taču muzeja ēka ir vismaz 200 gadu veca un tās uzturēšana modernā kūrortpilsētiņā kļuvusi problemātiska. Vēl var sameklēt Jaunsudrabiņa "Mēnesnīcu" ezera dienvidu krastā un pakavēties līcītī, kur viņš mēdzis makšķerēt. Bet, kā saka mans pavadonis, jau tagad te viss ir citādi, nekā bija pirms turpat 40 gadiem, kad te mita latviešu rakstnieks un gleznotājs no Sēļu zemes. Šis būtu pēdējais brīdis sūtīt uz Kērbeku un Minsteri kādu Sēlijas skolēnu vai studentu, kas tur rastu pārdomu vielu un klātesamības krāsas kādam apjomīgākam pētījumam par savu dižo novadnieku, par kuru vācu rakstnieks Ervīns Silvanus sacījis: "Grūti būs sameklēt kādu rakstnieku, kas dzīvo tik trūcīgi, bet grūti arī atrast kādu, kas dzīvotu ar tādu pašcieņu un tiktu tā cienīts."

Un vēl ir kāda sēliete, kuru sastapu Annabergā un kuras vārdu gribu nosaukt šajā Sēlijas lielajā dienā. Tā ir Irēna Grotiņa no Saukas Lielkūleņiem. Par viņu iedomāju tai brīdī, kad še zālē dzirdēju sakām: "Jā, kas tad nu vairs tā īsti prot sēliski runāt." Irēnai Grotiņai ir jau astoņdesmit, un mūža lielākā daļa nodzīvota Minsterē, bet viņas sēliskā intonācija un atjautīgā valoda gan laikam ne druskas nav mainījusies kopš tālajām bērnības dienām Susējas krastos, kad kādudien tēvs, no pagastnama nākdams, viņai ar brāli svinīgi paziņojis: "Nu, bērni, mēs vairs nedzīvojam Āžumiestā, bet Viesītes pilsētā." Kad jautāju, vai meita arī māk sēliski, viņa atbildēja: "Sēliski viņa nerunā, bet kaut kas no sēlietes jau viņā ir. Viņai ir sava deju skola, un tagad visa pilsētiņa dejo tango."

Un vēl man jānodod Sēlijai sirsnīgs sveiciens no jēkabpilieša Kārļa Sīpolnieka meitas Intas Geiles–Sīpolnieces. Ērģelnieka Pētera Sīpolnieka vārds Latvijā ir labi pazīstams, viņa brālis Kārlis gribēja kļūt par juristu, taču studijas pārtrauca karš, iesaukdams leģionā, un tam sekojošās filtrācijas nometnes. Inta Geile–Sīpolniece tulko no franču valodas latviski un arī otrādi, rosīgi popularizē latviešu literatūru Francijā un vērīgi seko franču grāmatniecības jaunumiem. Viņa lūdza uzdāvināt Sēlijai pašas iztulkoto un izdoto franču sociologa Edgara Morēna grāmatu "Domājot par Eiropu". Autors Eiropas vēsturi un attīstības ceļus skata sarežģītā filozofiskā kontekstā, un tā nebūt nav viegla lasāmviela. Bet — mums gan jācenšas būt vienkāršiem, runāt vienkārši, tomēr apzināties, ka dzīve ir sarežģīta.

Runa Sēlijas 1.kongresā Viesītē 1999.gada 22.maijā

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

"Cilvēks, kas cēla mūs augšup"

Cienījamie Sēlijas kongresa un mīļie šī svētku rīta dalībnieki!

Mēs nākam pie akmens, uz kura rakstīts: "Še aprakts Gothards Frīdrihs Stenders. Latvis." 1796. gads. Garlība Merķeļa "Latvieši Vidzemē filozofiskā gadsimta beigās" vēl nav iznākuši. Krišjānis Valdemārs, kas Tērbatas universitātē uz savas vizītkartes raksta "Latvietis", vēl nav piedzimis.

Un tad Fridrihs Stenders še Sunākstē ir atgriezies uz mūžīgu palikšanu Latvijas zemē, Sēlijas zemē. Augšzemē. Bērnībā viņam bija tāli sapņi. Viņš bija Leipcigā, Hallē, Kopenhāgenā, Sanktpēterburgā, sapņoja par zinātnieka karjeru, izdarīja ģeogrāfiskus mērījumus, kurus novērtēja pats lielais Eilers.

Bet tad pēkšņi sagriezās viņa mūžs un 1766. gadā, nedaudz pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas, viņš apmetas šeit, kļūst par Sēlpils un Sunākstes mācītāju, māca vietējos zemniekus, kristī bērnus, raksta latviešiem vienu grāmatu pēc otras, ieskaitot "Augstas gudrības grāmatu" — pirmo enciklopēdiju dzimtcilvēkiem Eiropā.

Un, ja mēs šodien runājam par to, vai esam Eiropā, vai neesam Eiropā, tad šeit ir tā īstā Eiropa, kas bija atnākusi pie mums, neprasot, lai mēs ejam pie viņiem. Šeit ir tas cilvēks, kas mūs cēla augšup.

Un kas tad aug ap viņa kapu? Ap viņa kapu aug neaizmirstules. Pie mūsu tautas labajiem tikumiem pieskaitāms arī tikums neaizmirst tos, kas tai darījuši labu. Un varbūt mazliet rezervētāk izturēties pret tiem, kas mums nevēl labu.

Tas varbūt ir simboliski, ka mēs sākam Sēlijas kongresa otro, noslēguma, dienu, godinot Veco Stenderu. Un pieminot arī Jauno Stenderu, viņa dēlu, kurš ir tēva ne mazāk cienīgs. Atcerēsimies, ka viņš ir uzrakstījis "Žūpu Bērtuli", pirmo teātra lugu latviešu valodā. Un mēģināsim saprast, cik daudzi cilvēki, cik daudzas paaudzes ir strādājušas, lai mēs varētu šajā skaistajā Vasarsvētku ieskaņas dienā pulcēties un lai mēs varētu turpināt pastāvēt kā tauta.

Nolieksim galvas Stenderu dzimtas devuma priekšā un atcerēsimies cilvēkus, kas ir cēluši latviešu tautu saulītē!

LZA prezidenta Jāņa Stradiņa pateicības ziedi Vecajam Stenderam

Uzruna Sunākstes kapos, Stenderu dzimtas atdusas vietā, piemiņas brīdī 1999.gada 22.maijā

1999.gada 21.maijā