Šonedēļ žurnālā "Jurista Vārds"

• Lauris Rasnačs. Pierādījumu iesniegšana civilprocesā

Šo rindu autoram juridiskajā praksē vairākkārt ir nācies sastapties ar situācijām, kad tiesas bez kavēšanās iemeslu vērtēšanas un bieži vien pat bez šo iemeslu noskaidrošanas jau pēc minētā termiņa notecējuma vēl pieņem iesniegtus pierādījumus. Arī naudas sods nokavētas pierādījumu iesniegšanas gadījumā tikpat kā netiek piemērots. Neviļus rodas secinājums, ka daļa tiesu vēl joprojām piemēro Civilprocesa likuma 93.pantu tādā redakcijā, kādā tas bija spēkā līdz 2003.gada 1.janvārim, proti, kas neparedz pierādījumu iepriekšēju iesniegšanu. Diezin vai varētu būt šaubas, ka šāda, esošajām likuma normām neatbilstoša prakse vērtējama kritiski. Tomēr šāds kritisks vērtējums būtu nepilnīgs, ja vienlaikus detalizētāk netiktu aplūkoti gan tie iemesli, kas ir pamatā pierādījumu iepriekšējai iesniegšanai un tās termiņam, gan arī apstākļi, kuru dēļ tiesas tomēr vismaz gramatiskā nozīmē izšķiras par atkāpi no likuma. Sākot ar 2002.gada 31.oktobra likumu, kas ir spēkā kopš 2003.gada 1.janvāra, Civilprocesa likuma 93.panta trešā daļa ir izteikta redakcijā, kas paredz pierādījumu iepriekšējas iesniegšanas pienākumu, pēc vispārēja principa, ne vēlāk kā septiņas dienas pirms tiesas sēdes, ja tiesnesis nav noteicis citu termiņu. Ar 2006.gada 7.septembra likumu minētā norma ir papildināta arī ar mantisku sankciju par pierādījumu iesniegšanas termiņa neievērošanu, proti, naudas sodu līdz piecdesmit latiem, ko tiesa var piemērot pusei, kura ar pierādījumu novēlotu iesniegšanu kavē lietas iztiesāšanu.

• Viktors Tihonovs. Ieskats akciju piederības jautājumā

Raksta mērķis ir pievērst likumu rakstītāju un piemērotāju uzmanību tiesiskajai problemātikai jautājumā par akciju atgūšanu un iespējām atjaunot tiesības, ko piešķīrusi kādas komercsabiedrības akciju piederība. Pēdējā laikā sabiedrisko rezonansi ir ieguvuši strīdi starp sabiedrību akcionāriem un personām, kas uzdodas par akcionāriem. Šos strīdus varētu sadalīt divās kategorijās – vienā grupā varētu ieskaitīt to akcionāru aktivitātes, kuri, būdami skaitliskā mazākumā, cenšas izveidot tādas situācijas, lai varētu rīkoties vairākuma akcionāru vārdā. Otrajā kategorijā varētu ierindot tos strīdus, kuros juridiski formālo akcionāru vietā rīkojas personas, kuras uzskata, ka tām ir lielākas tiesības nekā pirmajiem. Rezultātā Latvijas sabiedrība tiek aplaimota ar tā sauktajām paralēlajām sapulcēm, kad vienlaikus notiek vienas komercsabiedrības divas akcionāru sapulces un katrā no tām piedalās akcionāru vairākums, izveidojot lielāku akcionāru summāro skaitu, nekā noteikts pamatkapitālā. Vai arī – akcionāru sapulces tiek noturētas "zem eglītes", lielai patieso akcionāru daļai par to neko nezinot. Šādās sapulcēs piedalās arī tādas personas, kurām ar akcionāru patieso statusu ir maz sakara, bet kuras ir pārliecinātas par to, ka ir tiesīgas baudīt akcionāra tiesības (dažreiz pat ļaunticīgi). Tādā veidā tiek pārvēlētas uzņēmumu padomes un valdes, kas nekavējoties pārņem uzņēmuma vadību un noslēdz vairākus civiltiesiskus darījumus (līgumus, šķīrējtiesu klauzulas, atzīst citu personu prasības vai atsakās no savām prasībām).

"Jurista Vārda" redakcija

www.juristavards.lv