Valsts attīstību sekmē arī integrācija

Par konferenci “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību — 2001”

Lai iepazīstinātu ar jaunāko pētījumu par sabiedrības integrāciju rezultātiem un dalītos pieredzē par integrācijas procesu ar citu valstu speciālistiem, Naturalizācijas pārvalde (NP) rīko starptautisku konferenci “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību — 2001”, kas sākās vakar, 28. maijā, un turpinās arī šodien.

Atklājot konferenci, tās dalībniekus sveica tieslietu ministre Ingrīda Labucka. Viņa atgādināja, ka pēdējos divos mēnešos par sabiedrības integrācijas jautājumiem diskutēts vairākos pasākumos: 20. aprīlī Daugavpilī pašvaldību, izglītības iestāžu, masu saziņas līdzekļu un nevalstisko organizāciju pārstāvji iepazinās ar mazpilsētu un lauku rajonu pieredzi, risinot integrācijas jautājumus, 11. maijā notika valdības rīkota konference “Sabiedrības integrācija Latvijā: aspekti, viedokļi, perspektīva”, bet 24. maijā Ventspilī NP rīkoja konferenci “Latvijas lielo pilsētu pieredze integrācijas jautājumu risināšanā”. Un savukārt šajā konferencē plānots iztirzāt problēmu akadēmiskā skatījumā, un tas varētu palīdzēt valsts programmas “Sabiedrības integrācija Latvijā” īstenotājiem. Latvija ir mūsu kopīgās mājas, ko kopīgi vēlamies sakārtot. Sabiedrības integrācija ir viens no stūrakmeņiem Latvijas valsts attīstībai.

Lasot pētījumu un daudz strādājot ar sabiedrības integrācijas jautājumiem, I. Labucka par vienu no svarīgākajiem sabiedrības integrācijā atzinusi izglītības aspektu. Latviešu valodas zināšanas vai nezināšanas līmenis ir virziena rādītājs tam, kā nākotnē veidot izglītības programmas mūsu valstī.

Apvienoto Nāciju Attīstības programmas (ANAP) pastāvīgais pārstāvis Latvijā Jans Sands Sorensens atzinīgi novērtēja to, ka šā gada sākumā valdība ir apstiprinājusi valsts programmu “Sabiedrības integrācija Latvijā”, kurā iezīmēti galvenie rīcības virzieni un formulēti uzdevumi sabiedrības integrācijas veicināšanai. ANAP ir atbalstījusi gan valsts programmas, gan NP pasūtīto pētījumu tapšanu. Latvijas iedzīvotāju aptaujas rezultāti liecina, ka sabiedrības integrācija nav spērusi pietiekami platu soli attīstības virzienā. Valdībai par prioritātēm jānosaka tie programmas mērķi, kuru sasniegšanā vērojamas vislielākās atkāpes un novirzes no iecerētā. Latvijā ir jāsamazina plaisa starp dažādiem sociālajiem slāņiem, neuzticība valsts iestādēm, jāizvērš cīņa pret nabadzību un sociālo atstumtību. Masu saziņas līdzekļiem ir jākļūst par integrācijas, nevis segregācijas līdzekli, kā tas ir pašlaik.

EDSO misijas Latvijā vadītājs Pīters Semnebijs savā runā norādīja gan uz sasniegumiem, gan uz grūtībām, ar ko nākas sastapties integrācijas procesā. Kā galvenos ieguvumus, kas pēc valstiskās neatkarības atgūšanas Latvijā veicinājuši integrāciju, viņš minēja sakārtoto likumdošanu — Pilsonības likumu un Valodas likumu, visaptverošas valdības politikas izveidi un sekmīgi noritošo naturalizācijas procesu. Tomēr grūtības rada tas, ka pilsonību gandrīz puse nepilsoņu neuzskata par pievilcīgu ieguvumu, pēc kā būtu vērts tiekties. Runājot par izglītību, P. Semnebijs norādīja: lai gan latviešu valodas apguvē ir jānodrošina augsta kvalitāte, pietiekami daudz mācību priekšmetu jāļauj apgūt minoritāšu valodās. Raksturojot plašsaziņas līdzekļu lomu integrācijas procesā, viņš secināja: cilvēki gan dzīvo vienā zemē, tomēr ļoti dažādās informatīvajās pasaulēs. Šī situācija noteikti ir jāmaina.

Uzrunas noslēgumā P. Semnebijs atgādināja EDSO veikumu Valodas likuma tapšanā un tā īstenošanā un minēja Latviju kā paraugu starptautisko instrumentu izmantošanā, risinot problēmas valstī.

Konferences prezidijā: Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas misijas Latvijā vadītājs Pīters Semnebijs, Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas pastāvīgais pārstāvis Latvijā Jans Sands Sorensens, Latvijas tieslietu ministre Ingrīda Labucka, Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktors Nils Muižnieks, Naturalizācijas pārvaldes priekšniece Eiženija Aldermane, Baltijas Sociālo zinātņu institūta direktore Brigita Zepa, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Elmārs Vēbers Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Naturalizācijas pārvaldes priekšniece Eiženija Aldermane atskatījās uz Daugavpilī un Ventspilī notikušajām konferencēm, iepazīstināja ar NP pasūtītā pētījuma trīs pabeigtajām daļām un pastāstīja, ka ar ceturto daļu — masu saziņas līdzekļu analīzi — sabiedrība tiks iepazīstināta šā gada augustā.

Pētījuma “Ceļā uz pilsonisko sabiedrību” rezultāti liecina, ka divdesmit procenti nepilsoņu tuvākajā laikā gatavojas naturalizēties, vēl divdesmit procenti to kaut kad grasās darīt, bet četrdesmit procenti vispār nevēlas naturalizēties. Šobrīd svarīgi ir nezaudēt tos četrdesmit procentus nepilsoņu, kas ir gatavi integrēties, bet pagaidām vēl svārstās. Viņi ir jāpamudina un jāiedrošina kļūt par Latvijas pilsoņiem. Svarīgi, lai integrācijas veicināšanā sadarbotos valsts institūcijas, pašvaldības un nevalstiskās organizācijas, kuras bauda vislielāko iedzīvotāju uzticību.

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Elmārs Vēbers, raksturojot tendences un problēmas sabiedrības integrācijā, atzina, ka patlaban mūsu valstī daudzi procesi notiek ar integrācijas zīmi. Pieaug to organizāciju un cilvēku skaits, kas iesaistās integrācijā. Baznīcas, skolas un augstskolas pakāpeniski pārvēršas par integrācijas centriem. Par to, ka integrācijas process ir decentralizēts, liecina daudzās institūcijas, kas to virza: NP, Latviešu valodas apguves valsts programma, “Sorosa fonds – Latvija”, Starptautiskā migrācijas organizācija, Izglītības un zinātnes ministrijas un Tieslietu ministrijas integrācijas departamenti, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde un citas. Rakstot valsts programmas koncepciju, darba grupa domāja, ka vadošā loma integrācijas procesā būs valsts institūcijām, tomēr notikumu gaita iegūlusi citās sliedēs — integrācijas process Latvijā ir demokrātisks un nepolitizēts.

Analizējot galvenos integrācijas virzienus, kā satraucošu rādītāju E. Vēbers minēja to, ka salīdzinājumā ar 1997. gadu, kad pirmoreiz tika veikta Latvijas iedzīvotāju aptauja par sabiedrības integrāciju un demokrātisko procesu norisi mūsu valstī, par septiņiem procentiem ir pieaudzis to nepilsoņu skaits, kuri nevēlas, lai viņu bērni kļūtu par pilsoņiem. Būtiski pieaudzis arī to nepilsoņu skaits, kuri vēlas aizbraukt no Latvijas.

Par jaunpilsoņu aptaujas rezultātiem ziņoja Baltijas sociālo zinātņu institūta direktore, projekta vadītāja Brigita Zepa. Par jaunpilsoņiem projekta autori nosaukuši tos cilvēkus, kuri Latvijas pilsonību ieguvuši naturalizācijas kārtībā. Termins tiek lietots ērtības labad, bet ne kā pretstats jau esošajiem pilsoņiem.

Latvijas pilsoņu saimi naturalizācijas kārtībā laikā no 1995. līdz 2001. gadam jaunpilsoņi ir papildinājuši par 2 %. Viņu vidū salīdzinoši vairāk ir gados jaunu cilvēku un sieviešu. Jaunpilsoņus var raksturot kā iedzīvotāju grupu ar augstāku sociāli ekonomisko statusu nekā vidēji valstī. 60 % ir ekonomiski aktīvi cilvēki, 40 % jaunpilsoņu ir augstākā izglītība (valstī kopumā augstākā izglītība ir 15 % iedzīvotāju), 25 % no viņiem ikdienā lieto internetu.

Jaunpilsoņu motivācija iegūt pilsonību galvenokārt saistāma ar pilsonisko nostāju — viņi jūtas piederīgi Latvijai, vēlas stiprināt saites ar mūsu valsti un sabiedrību. Daļa cilvēku pilsonību ieguvuši, pragmatisku apsvērumu vadīti — viņiem rūp darba, ceļošanas un zemes īpašumu ieguves jautājumi. Svarīgs motīvs ir arī Latvijas paredzamā iestāšanās Eiropas Savienībā. To atbalsta 65 % jaunpilsoņu, 55 % nepilsoņu un 53 % pilsoņu.

Pētījums mudināja kritiski novērtēt vecuma kvotu ierobežojumu naturalizācijai, kas no 1995. līdz 1998. gadam liedza iespēju iegūt Latvijas pilsonību cilvēkiem, kuri jau bija integrējušies sabiedrībā un kuriem bija pozitīva attieksme pret mūsu valsti. Šāda politika radīja sociālus zaudējumus, kas valstī līdz šim nav atbilstoši izvērtēti.

Bez Latvijas pieredzes konferencē “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību 2001” bija iespējams dzirdēt arī par mūsu kaimiņvalstu Igaunijas un Lietuvas, kā arī Nīderlandes pieredzi integrācijas jautājumu risināšanā. Ar Igaunijas valsts integrācijas programmas īstenošanas gaitu, sasniegto un problēmām iepazīstināja Igaunijas etnisko lietu ministra padomnieks Tanels Metliks.

Igaunijas integrācijas programmai ir četras apakšprogrammas: izglītība, etnisko minoritāšu izglītība un kultūra, igauņu valodas mācīšana pieaugušajiem un sociālā pieredze.

Kā atzina T.Metliks, valdība un atbildīgās ministrijas galvenokārt ir tikai pārraudzības jeb koordinējošās institūcijas, bet galveno darbu veic nevalstiskās organizācijas (NVO), pašvaldības, dažādas valsts aģentūras, mediju uzņēmumi, izglītības iestādes un citi partneri.

Galvenais uzsvars Igaunijas integrācijas programmā tiek likts uz izglītības apakšprogrammu, kam atvēlēts 51 procents no kopējā finansējuma integrācijai. Igaunijas valdības uzdevums ir panākt, lai vidusskolu beidzēji būtu apguvuši igauņu valodu tādā pietiekami augstā līmenī, lai norisinātos sekmīga sabiedrības integrācija. Šajā nolūkā nozīmīgs solis likumdošanā ir vidusskolas valodas eksāmenu saskaņošana ar naturalizācijas eksāmenu, tādējādi nodrošinot, ka vidusskolēniem naturalizācijas process ievērojami tiktu atvieglots. Kā atzina E. Aldermane, Latvijā vidusskolas un naturalizācijas eksāmenu apvienošana vēl aizvien kavējas. Šis jautājums valdībā dažādos līmeņos tiek izskatīts jau divus gadus, bet joprojām bez rezultātiem.

Otrs nozīmīgs solis Igaunijas izglītībā integrācijas kontekstā ir pāreja uz bilingvālo izglītību vidusskolās, ko paredzēts realizēt līdz 2007. gadam. Šis jautājums ir izraisījis plašu diskusiju Igaunijas sabiedrībā un masu medijos, un, kā rāda aptaujas, sabiedrībā pastāv ļoti atšķirīga nostāja pret gaidāmajām pārmaiņām. Jautājums par bilingvālās izglītības ieviešanu vēl aizvien ir ļoti neskaidrs un tiek plaši apspriests Igaunijas sabiedrībā, atzina T.Metliks.

Runājot par galvenajiem sasniegumiem integrācijas veicināšanā izglītības jomā, T. Metliks norādīja uz arvien pieaugošo igauņu un krievu skolu sadarbību. Šis ir process, kas veicina integrāciju ne tikai skolēnu starpā, bet arvien ciešāki kontakti veidojas arī skolotājiem, kā rezultātā tiek saskaņotas mācību programmas latviešu un krievu skolās un tiek izstrādāti arī jauni kopīgi mācību materiāli.

Attiecībā uz integrāciju kultūras jomā 2000. gadā paveikts visai daudz, realizēts ap 160 dažādu projektu, kuru mērķis bijis veicināt cittautiešu integrāciju sabiedrībā. Kā īpaši nozīmīga šeit jāmin bilingvālu televīzijas raidījumu veidošana, jo, kā rāda pieredze, gan igauņi, gan krievi skatās raidījumus galvenokārt tikai dzimtajā valodā. Tomēr, kā atzina T. Metliks, darāmā vēl ir ļoti daudz. Jo pēc sabiedriskās domas aptaujām, divas sabiedrības daļas — krievi un igauņi — dzīvo pietiekami saticīgi, lai nerastos konflikts, tomēr tajā pašā laikā abas šīs daļas vēl aizvien dzīvo individuāli, gandrīz pilnībā nošķirtas viena no otras.

Ar sabiedrības integrācijas procesa norisi Lietuvā iepazīstināja Vītauta Dižā universitātes pētnieka asistents Tads Leonciks. Raksturojot Lietuvas valdības politiku integrācijas jomā, viņš norādīja, ka situācija Lietuvā neapšaubāmi ir visai atšķirīga no Latvijas un Igaunijas, jo cittautiešu īpatsvars Lietuvā ir ievērojami mazāks un 90. gadu sākumā tiem visiem bija iespējas ļoti vienkāršotā veidā saņemt Lietuvas pilsonību. Tieši šī iemesla dēļ cittautiešu integrācija Lietuvā ir noritējusi visai sekmīgi, it īpaši salīdzinot to ar citām šī reģiona valstīm. Kā norādīja T. Leonciks, Lietuvas valdības pārstāvji nereti ļoti veiksmīgi izmanto šo salīdzinoši ļoti pozitīvo cittautiešu situāciju valsts ārpolitikas veidošanā. Protams, ir ļoti apsveicama pozitīva Lietuvas tēla veidošana Eiropā un pasaulē, tomēr šāda viedokļa popularizēšana izraisa situāciju, ka sabiedrības integrācijas jautājums valdībā tiek vērtēts kā atrisināts un valdības līmenī nenotiek vajadzīgā attīstība šajā jomā. Galveno darbu sabiedrības informācijā veic NVO, bet valdības departaments integrācijas jautājumos ļoti veiksmīgi darbojas kā vidutājs jeb kā NVO jumta organizācija valdībā, atzina T. Leonciks.

Lai raksturotu etnisko grupu savstarpējās attiecības un lojalitāti pret valsti,T. Leonciks pastāstīja par nesen veikto sabiedrisko aptauju, kurā viens no jautājumiem bija: “Vai jūs ietu aizstāvēt Lietuvas valsti bruņota konflikta gadījumā?” Kā rāda aptaujas rezultāti, vislielākais atbalsts Lietuvai būtu poļi, kas līdz šim tika uzskatīti par visai nelojāliem un problemātiskiem pilsoņiem Lietuvā. Bet krievi, kas tika uzskatīti par ļoti lojāliem Lietuvai, atšķirībā no 90.gadu sākuma, vairs nav tik aktīvi Lietuvas neatkarības aizstāvji. Un līdzīgi rezultāti vērojami, arī salīdzinot atbildes uz jautājumu: “Vai jūs esat lepni, ka esat Lietuvas pilsoņi?” Galvenais izskaidrojums šādam poļu lojalitātes pieaugumam un krievu lojalitātes kritumam ir sociāli ekonomiskie faktori. Proti, poļu tautības iedzīvotāji dzīvo galvenokārt Lietuvas dienvidrietumos, kas ir ekonomiski visattīstītākais Lietuvas reģions. Bet ievērojama daļa krievu tautības iedzīvotāju mīt Lietuvas ziemeļaustrumos Ignalinas atomelektrostacijas apkaimē, un šīs elektrostacijas iecerētā slēgšana nekādā ziņā nevairo pozitīvas cerības attiecībā uz iedzīvotāju labklājību nākotnē.

Tāpat sabiedrības aptaujas rāda, ka visai negatīva situācija vērojama attiecībā uz čigānu minoritāti Lietuvā. Proti, sabiedrība ir ļoti netoleranta pret iespējamo līdzāspastāvēšanu ar šīs tautības iedzīvotājiem. čigānu tautības iedzīvotāju diskriminācija ir vērojama gandrīz visās Austrumeiropas valstīs, bet Lietuvā šī problēma ir īpaši smaga, norādīja T. Leonciks.

Šie pāris minoritāšu stāvokli raksturojošie piemēri Lietuvā skaidri liecina par to, ka etnisko minoritāšu jautājums nebūt nav tik sakārtots un bez problēmām. Tādēļ ne tikai Igaunijas un Latvijas, bet arī Lietuvas valdībai jāpievērš arvien lielāka uzmanība cittautiešu integrācijas jautājumu risināšanai, secināja T. Leonciks.

Artis Nīgals, Marika Līdaka, “LV” nozaru redaktor