Uz deputātu jautājumiem rakstiski iesniegtās atbildes

Ministrs E.Sprūdžs
Uz jaut. nr.8/J11 – dok. nr.887

Par tehnoloģiskās naftas piederības jautājuma virzību

Izpildot Ministru prezidenta 2012.gada 3.maija rezolūciju Nr.45/SAN-853 par atbildes sniegšanu un Latvijas Republikas Saeimas Zaļo un zemnieku savienības frakcijas deputātu 2012.gada 2.maija jautājumu saistībā ar tehnoloģiskās naftas piederības jautājuma virzību, Ekonomikas ministrija kopīgi ar Tieslietu ministriju saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 121.panta otro daļu sniedz sekojošu atbildi.

Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7.panta pirmajai daļai Ministru kabinets kā augstākā izpildvara vairākkārt ir skatījis jautājumu par naftas cauruļvadā posmā "Polocka-Ventspils" esošās tehnoloģiskās naftas (turpmāk – tehnoloģiskā nafta) piederību, iespēju celt prasību par tās piederību un iespējamajām problēmām, kādas varētu rasties, ja Latvijas Republika vērstos tiesā par tehnoloģiskās naftas īpašuma atzīšanu. Ņemot vērā vairāku iesaistīto valsts institūciju sniegto vērtējumu, Ministru kabinets līdz šim ir lēmis necelt īpašuma prasību par tehnoloģiskās naftas piederību, savus lēmumus pamatojot ar sekojošiem argumentiem:

1. Atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmajai daļai, ceļot tieša īpašuma prasību, tai ir jāpievieno dokumenti, kuri pierāda īpašuma tiesības uz minēto objektu. Ministru kabinets līdz šim nav pieņēmis lēmumu par īpašuma prasības celšanu par tehnoloģiskās naftas īpašuma tiesību atzīšanu, jo valsts rīcībā nav dokumenti, kas saturētu faktus, no kuriem var secināt, ka valstij ir īpašuma tiesības uz šo naftu. Tā kā valsts rīcībā nebija un līdz šim nav bijuši īpašuma tiesību apliecinoši dokumenti atbilstoši Civilprocesa likuma 93.pantam, Ministru kabinets ir nolēmis, ka nav iespējama prasības pieteikuma gatavošana par valsts īpašuma tiesību atzīšanu uz tehnoloģisko naftu.

2. Saskaņā ar likuma "Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu" 3.panta 1.punktu valsts iestādēm jārīkojas ar finanšu līdzekļiem un mantu lietderīgi, t.i., rīcībai jābūt tādai, lai mērķi sasniegtu ar mazāko finanšu līdzekļu un mantas izlietojumu. Tas nozīmē, ja valsts vēlētos celt prasību tiesā par īpašuma tiesību atzīšanu valstij uz tehnoloģisko naftu, būtu nepieciešams izvērtēt, vai valsts rīcība nebūs pretrunā ar augstāk minēto likuma normu. Gadījumā, ja valsts Ministru kabineta personā celtu prasību tiesā par īpašuma tiesību atzīšanu uz tehnoloģisko naftu un prasība nebūtu pamatota, valstij būtu jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi.

3. Strīdā par īpašuma tiesībām uz tehnoloģisko naftu kā puses gan tieši, gan netieši ir iesaistīti Šveices Federācijas un Baltkrievijas Republikā reģistrēti uzņēmumi. Valstij ceļot prasību par īpašuma tiesībām uz tehnoloģisko naftu pēc 18 gadiem, bez konkrētas juridiskas dokumentālās bāzes, pastāv iespējamība, ka investori saskatītu investīciju pārkāpumu atbilstoši 1992.gada 22.decembra Līgumam starp Latvijas Republikas Valdību un Šveices Federālo Padomi par ieguldījumu veicināšanu un to abpusēju aizsardzību un 1998.gada 3.marta Latvijas Republikas valdības un Baltkrievijas Republikas valdības vienošanās par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību.

Latgales apgabaltiesa ar 2011.gada 9.decembra spriedumu (lietā Nr.C12307410 (C-0359/11)) nosprieda prasītāja – atklātās akciju sabiedrības "Polocktransneft Družba" prasību pret atbildētāju – SIA "LatRostrans" par zaudējumu piedziņu, kā arī prasību daļā īpašuma tiesību un valdījuma atzīšanu uz naftas cauruļvados esošo tehnoloģisko naftu (turpmāk – spriedums). Atbilstoši Ministru prezidenta uzdevumam Ekonomikas ministrija kopīgi ar Tieslietu ministriju un Valsts kanceleju atkārtoti izvērtēja valsts iespējas celt īpašuma prasību uz tehnoloģisko naftu, ņemot vērā spriedumā konstatētos faktus. Tika konstatēts, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 203.panta pirmo daļu tiesas spriedums stājas spēkā pēc tam, kad notecējis termiņš tā pārsūdzēšanai apelācijas kārtībā un apelācijas sūdzība nav iesniegta. Tā kā atbilstoši Civilprocesa likumā noteiktajai kārtībai prasītājs ir pārsūdzējis Latgales apgabaltiesas pieņemto spriedumu, iesniedzot apelācijas sūdzību, Latgales apgabaltiesas spriedums nav stājies likumīgā spēkā. Līdz ar to minētajā spriedumā tiesas konstatētie fakti nevar tikt atzīti par pamatu prasības pieteikuma par īpašuma tiesību atzīšanu valstij iesniegšanai tiesā. Vienlaicīgi atbilstoši Civilprocesa likuma 78.panta trešajai daļai valsts nevar iestāties augstāk minētajā lietā kā trešā persona, jo ir pabeigta lietas izskatīšana pēc būtības pirmās instances tiesā. Cita starpā ir jāņem vērā apstāklis, ka, valstij ceļot jaunu īpašuma prasību, tiesvedība šajā lietā tiesai būtu jāaptur saskaņā ar Civilprocesa likuma 214.panta 5.punktu, līdz nav izšķirta civillieta prasītāja – atklātās akciju sabiedrības "Polocktransneft Družba" prasībā pret atbildētāju – SIA "LatRosTrans". Tādējādi tika secināts, ka valstij šobrīd nav lietderīgi gatavot īpašuma prasību par tehnoloģisko naftu. Jautājums par valsts iespējām celt prasību attiecīgajā gadījumā varētu tikt izvērtēts atkārtoti pēc galīgā nolēmuma šajā lietā spēkā stāšanās.

Vienlaikus informējam, ka ekonomikas ministrs līdz šā gada 14.maijam atrodas darba vizītē Amerikas Savienotajās Valstīs un tieslietu ministra darba kārtība jau ir apstiprināta. Līdz ar to ministri nevarēs sniegt mutiskas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem Saeimā, ja tas būs nepieciešams saskaņā ar Saeimas Kārtības rullī noteikto kārtību.

Ekonomikas ministra pienākumu izpildītājs –
vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs E.Sprūdžs

Rīgā 2012.gada 9.maijā

Ministrs D.Pavļuts
Uz jaut. nr.10/J11 – dok. nr.910

Par Sašķidrinātās gāzes termināļa projekta virzību

Ekonomikas ministrija ir iepazinusies ar Latvijas Republikas Saeimas Zaļo un zemnieku savienības deputātu 2012.gada 3.maija jautājumu par sašķidrinātās gāzes (turpmāk – SDG) termināļa projekta virzību. Atbildot uz deputātu sagatavotajiem jautājumiem, Ekonomikas ministrija (turpmāk – Ministrija) informē:

1. Baltijas valstīm pagājušajā gadā nespējot vienoties par optimālāko reģionālā termināļa atrašanās vietu, lēmuma pieņemšanā iesaistījās Eiropas Komisija, kura ir paudusi gatavību piedalīties projekta finansēšanā, noalgojot neatkarīgus ekspertus pētījuma veikšanai, lai iegūtu objektīvu viedokli, kura valsts ir atzīstama par stratēģiski un ekonomiski izdevīgāko reģionāla termināļa celtniecībai. 2012.gada maija sākumā visas trīs Baltijas valstis apmeklēja Eiropas Komisijas nolīgtā konsultantu kompānija. Vizītes ietvaros konsultanti apmeklēja arī Latviju, kur tika nodrošināti ar visu nepieciešamo informāciju, tai skaitā, tika organizētas konsultantu vizītes uz divām potenciālajām reģionālā dabasgāzes termināļa atrašanās vietām (Rīga un Ventspils). Konsultanti norādīja, ka viņu primārais uzdevums ir sniegt Eiropas Komisijai priekšlikumu par konkrētas Baltijas valsts izvēli, tomēr pētījuma rezultātos, iespējams, varētu tikt indicēta arī konkrētāka atrašanās vieta. Eiropas Komisijas pasūtītā pētījuma rezultātus plānots publicēt 2012.gada novembrī, bet ar starpziņojumu plānots iepazīstināt jau nākamajā BEMIP augsta līmeņa darba grupas sanāksmē š.g. 19.jūnijā. Eiropas Komisija ir norādījusi, ka lēmuma pieņemšanu nekādā gadījumā neietekmēs viena vai otra nacionālā projekta attīstības stadija. Ministrija uzskata, ka pirms ir saņemti skaidri signāli no Eiropas Komisijas puses Latvijas iekšējās pozīcijas apstiprināšana ir pāragra.

2. 2011.gadā notika virkne dažāda līmeņa tikšanos, gan ekspertu darba grupās Eiropas Komisijā un Padomē, gan divpusējās/trīspusējās par enerģētiku atbildīgo ministru tikšanās, BEMIP augsta līmeņa darba grupas u.c., kurās Ekonomikas un Ārlietu ministrijas pārstāvji pauda Latvijas viedokli un detalizēti informēja par Latvijas objektīvajām priekšrocībām. Analogas darbības tiek turpinātas un ir plānots turpināt arī turpmāk. Kopš Eiropas Komisijas neatkarīgā pētījuma uzsākšanas Ministrijas atbildīgās amatpersonas ir kontaktējušās gan ar Eiropas Komisijas attiecīgajām amatpersonām, gan nolīgto konsultantu kompāniju, paužot gatavību nekavējoties nodrošināt konsultantus ar visu nepieciešamo informāciju objektīva pētījuma sagatavošanai. Tāpat SDG termināļa celtniecības jautājums ir iekļauts valsts un Ministrijas augstāko amatpersonu dienaskārtībā, dodoties ārvalstu vizītēs un tiekoties ar citu valstu amatpersonām Latvijā.

3. Sarunās vienmēr tiek uzsvērtas Latvijas objektīvās priekšrocības reģionālā termināļa atrašanās vietai. Visupirms tā ir Latvijas ģeogrāfiskā atrašanās vieta, jo Baltijas valstu gāzes apgādes sistēma vēsturiski ir veidota, lai darbotos no viena centra, t.i., no Latvijas, kurā atrodas vienīgā reģiona pazemes gāzes krātuve. Līdz ar to vēsturiski izveidotā reģiona gāzes apgādes infrastruktūra un plānotie pasākumi gāzes apgādes drošības uzlabošanai nodrošina mazākās izmaksas infrastruktūras pielāgošanai SDGT iekļaušanai reģiona gāzes apgādes sistēmā, jo nav nepieciešamas lielas izmaksas jaunu gāzesvadu izbūvē, kā tas būtu, piemēram, Lietuvas gadījumā, kur dabasgāzes importu pašlaik kavē nepietiekamā dabasgāzes infrastruktūras jauda. Turklāt salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju Latvijai ir ļoti augsts infrastruktūras standarts N-l, kas pārsniedz 100%, t. i., 153,85% (Igaunijai – 59,7%, Lietuvai – 27,4%). Baltijas valstu kopējais N-1 ir 110,53%, ko nodrošina Inčukalna pazemes gāzes krātuves atrašanās Baltijas reģionā. Tāpat Ministrija apzinās un ir uzsākusi nepieciešamās darbības, lai līdz ar termināļa darbības uzsākšanu Latvijā būtu ieviestas ES prasības attiecībā uz gāzes tirgus liberalizāciju.

4. Pētījums par SDG termināļa iespējamo būvniecību Latvijā, lai gan Ministrijas uzdevumā, tomēr tika veikts pēc AS "Latvenergo" pasūtījuma. AS "Latvenergo" ir klasificējis veikto pētījumu kā konfidenciālu, jo tas satur komerciāli jutīgu informāciju, kuras izpaušana varētu kaitēt AS "Latvenergo" komercdarbībai un, iespējams, arī energoapgādes drošībai valstī. AS "Latvenergo" ir privāto tiesību subjekts un tās izpildinstitūcija ir valde, kura pārstāv un vada sabiedrības darbu, t.sk. nosaka, kāda informācija ir klasificējama, pamatojoties uz kapitālsabiedrības bažām par jutīgās informācijas izpaušanas sekām. Līdz ar to detalizēta atbilde uz deputātu uzdotajiem jautājumiem ir ierobežota.

4.1. Latvijā plānotā reģionālā termināļa jauda ir 2,5 milj. m³ gadā. Jaudas aprēķins veikts, lai terminālis spētu nodrošināt reģionālu tirgus daļu vismaz 25% apmērā, jo saskaņā ar 3.iekšējā enerģētikas tirgus liberalizācijas paketes tiesību aktu nosacījumiem tirgus uzskatāms par izolētu līdz brīdim, kamēr viens piegādātājs kontrolē 75% no tirgus, tāpēc ir nepieciešams mazliet vairāk par 25%, lai ar SDG termināļa projekta attīstīšanu izbeigtu Baltijas valstu enerģijas tirgu izolāciju (Baltijas valstis kopā ar Somija kopā gadā patērē aptuveni 10 milj. m³ dabasgāzes);

4.2. Līdzīgu SDG termināļu celtniecības prakse pasaulē rāda, ka, 2013.gadā uzsākot termināļa celtniecību, terminālis varētu tikt nodots ekspluatācijai 2017./2018. gadā. Termināļa celtniecības laika grafiks, protams, ir tieši atkarīgs no pieņemtā lēmuma par termināļa atrašanās v ietu un tehnoloģisko risinājumu.

4.3. AS "Latvenergo" izpētes ietvaros tika apzinātas 22 potenciālas termināļa celtniecības vietas. Pēc vispārējas ģeogrāfiskās, infrastruktūras un ekonomiskās izpētes par ekonomiski un tehniski visizdevīgāko atrašanās vietu tika atzīta Rīga. Galvenie izpētes laikā iegūtie secinājumi ir šādi:

- Latvija atrodas labā vietā sašķidrinātās dabasgāzes termināļa celtniecībai un vēlāka i gāzes piegādei - Latvijas stratēģiskais novietojums un Inčukalna gāzes krātuve ir efektīvākais risinājums termināļa celtniecībai visā Baltijas reģionā;

- SDG terminālis Latvijā kopumā ir ekonomiski pamatots, regazificētas SDG cenas ir konkurētspējīgas ar šī brīža Latvijas un īpaši Lietuvas gāzes piegādes cenām;

- ņemot vērā, ka termināļa jauda tiek aprēķināta, par pamatu ņemot reģionālu tirgu, tā jauda nevar būt mazāka par 2,5 milj. m³;

- lai īstenotu projektu, nepieciešama koordinēta 3.Enerģijas iekšējā tirgus liberalizācijas paketes ieviešana visās trīs Baltijas valstīs;

- projekta attīstībai nepieciešams Igaunijas un Lietuvas atbalsts.

Galvenie ieguvumi, ko termināla izbūve sniegs Latvijai un visam Baltijas reģionam:

- konkurences nodrošināšana Baltijas dabasgāzes tirgū;

- konkurences rezultātā iespējams gāzes cenu samazinājums mājsaimniecībām un rūpniecībai;

- samazināta atkarība no viena piegādātāja;

- uzlabota Baltijas valstu gāzes apgādes drošība;

- likvidēti dabasgāzes piegāžu cenu un politiskie riski;

- brīva gāzes tirgus potenciāla izmantošana.

4.4. Ņemot vērā ekonomisko situāciju valstī, par prioritāti ir uzskatāms mērķis nepalielināt finansiālo slogu, kas tiek uzlikts patērētājiem. Līdz ar to, plānojot SDG termināļa celtniecību, Ministrijas nostāja šajā jautājumā palikusi nemainīga, proti, atbalstāms ir tikai izmaksu ziņā visefektīvākais risinājums – reģionāls terminālis, kura dislokācijas vieta nodrošina mazākās infrastruktūras pielāgošanai nepieciešamās izmaksas gan attiecībā uz SDG transportu, gan uzglabāšanu, kā arī izvēloties dabasgāzes tirgus apjomam u.c. specifikai piemērotāko SDG termināļa tehnoloģisko risinājumu. Runāt par precīzām projekta izmaksām ir pāragri, jo tās ir tieši atkarīgas no izvēlētās tehnoloģijas (off-shore vai on-shore terminālis), kā arī termināļa atrašanās vietas un nepieciešamajiem infrastruktūras pielāgošanas pasākumiem. Aptuvenās izmaksas tiek lēstas 300-350 milj. EUR apmērā. Ekonomikas ministrija neatbalsta termināļa celtniecību bez ES finansējuma piesaistes, kā arī neparedz valsts atbalstu.

4.5. Ņemot vērā iepriekšminēto, ka nacionāla terminālā būvniecība, nepiesaistot ES līdzekļus, nav uzskatāma par ekonomiski attaisnojamu, Latvija ir paudusi gatavību akceptēt Eiropas Komisijas pieņemto lēmumu attiecībā uz reģionāla dabasgāzes termināļa attīstīšanas projektu. lai maksimāli minimizētu negatīvu ietekmi uz gāzes tarifu.

4.6. No termināļa precīzas vietas izvēles ir atkarīgs arī jautājums par ostas aizsalšanu. Tomēr jāņem vērā, ka ostas aizsalšana vai neaizsalšana, lai gan ir būtisks, tomēr nav izšķirošs faktors termināļa vietas izvēlē, jo jāskata kontekstā ar dabasgāzes plūsmām un to efektivitāti, kā arī šai problēmai ir vairāki iespējamie risinājumi, gan specializēta aprīkojuma pielietošana kuģu ienākšanas ostā nodrošināšanai, gan arī pareiza dabasgāzes plūsmu plānošana, izmantojot Inčukalna pazemes gāzes krātuves priekšrocību un organizējot lielāka apjoma dabasgāzes piegādes vasarā.

4.7. Inčukalna pazemes gāzes krātuve (turpmāk – PGK) ir uzskatāma par vienu no Latvijas būtiskākajām priekšrocībām.

4.8. Inčukalna PGK ir vienīgā funkcionējošā krātuve Baltijas valstīs, un tā nodrošina reģionālās dabasgāzes apgādes stabilitāti. Vasaras sezonā, kad dabasgāzes patēriņš reģionā ir vairākas reizes mazāks nekā ziemā, dabasgāze tiek iesūknēta krātuvē, lai apkures sezonā to piegādātu lietotājiem Latvijā, Igaunijā, Krievijas Ziemeļrietumu reģionā un (mazākos apjomos) Lietuvā. Ar krātuves palīdzību dabasgāzes piegāžu stabilitāte un jaudas Latvijas lietotājiem nav atkarīgas no pieprasījuma citās valstīs, jo apkures sezonā dabasgāze tiek pilnībā saņemta no Inčukalna PGK.

Inčukalna PGK kopējais tilpums ir 4,445 miljd.m³ (aktīvā gāze -2,3 miljd.m³, bufera gāze - 2,145 miljd.m³), diennaktī krātuvē var iesūknēt 12 milj.m³ gāzes, iegūt no pazemes - 24 milj.m³/diennaktī. PGK nepieciešamības gadījumā iespējams paplašināt līdz 3,2 miljd.m³ aktīvās gāzes. Turklāt Inčukalna PGK paplašināšana varētu nodrošināt SDG ievadīšanu tieši krātuvē, tādējādi nebūtu jābūvē kapitālintensīva SDG krātuve.

Ministrija apzinās nepieciešamību saskaņā ar ES tiesību aktu prasībām ne vēlāk kā līdz 2014.gada 4.aprīlim nodrošināt trešās puses pieeju pārvades un sadales un uzglabāšanas sistēmai, t.sk. PGK, un sašķidrinātās dabasgāzes objektiem, un spers nepieciešamos soļus, lai nodrošinātu ES tiesību aktu prasību ieviešanu noteiktajā termiņā.

Ar cieņu, ekonomikas ministrs D.Pavļuts

Rīgā 2012.gada 16.maijā

Ministrs R.Kozlovskis
Uz jaut. nr.11/J11 – dok. nr.914

Par Drošības policijas darbību

Iekšlietu ministrija ir izskatījusi deputātu iesniegumu par Drošības policijas darbību un sniedzam sekojošas atbildes uz deputātu jautājumiem:

1) Kāds ir Iekšlietu ministrijas novērtējums 2011.gada Drošības policijas pārskatam un tam, ka Latvijas Republikas Satversmē garantēto cilvēktiesību īstenošana pārskatā tiek kvalificēta kā apdraudējums Latvijas Republikas konstitucionālajai iekārtai?

Atbilstoši Valsts drošības iestāžu likumam, Drošības policija tai noteikto funkciju ietvaros ir izvērtējusi noteiktus riskus Latvijas nacionālajai drošībai, par ko arī ir informējusi sabiedrību savā publiskajā pārskatā. Drošības policijas pārskata mērķis nav vērtēt atsevišķu personu vai organizāciju darbības atbilstību likumam, un Latvijas Republikas Satversmē garantēto cilvēktiesību īstenošana tajā netiek apšaubīta.

Uzdotais jautājums pēc būtības ir pretējs tam, ko Drošības policija pauž savā pārskatā. Latvijas Republikā nostiprināto cilvēktiesību īstenošana nekādā veidā Drošības policijas pārskatā netiek uzskatīta par apdraudējumu. Pārskatā tiek izvērtēti riski, kas rada draudus Latvijas nacionālajai drošībai. Daži no šiem riskiem, pēc Drošības policijas vērtējuma, rodas atsevišķu personu vai organizāciju rīcības rezultātā.

2) Kādā veidā Latvijas iedzīvotāju interese par krievu kultūru, kontakti ar krievu kultūras centriem Krievijas Federācijā, kā arī darbības Latvijas krievu kultūras attīstībai ir uzskatāmi par apdraudējumu Latvijas nacionālajai drošībai? Vai tika izvērtēta šo kritēriju atbilstība Latvijas Republikas Satversmei un saistībām, ko Latvija ir uzņēmusies, ratificējot Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību?

Katra Latvijas iedzīvotāja Satversmē nostiprinātās tiesības neatkarīgi no viņa etniskās piederības ir kopt un attīstīt savu valodu, kultūras tradīcijas un interesēties par vēstures jautājumiem. Šāda rīcība pati par sevi nevar un netiek uzskatīta par apdraudējumu Satversmei.

Pārskata mērķis un jēga nav mest aizdomu ēnu pār visām organizācijām un procesiem, kas ir vērsti uz krievu valodas un kultūras kopšanu, bet identificēt tos indivīdus un organizācijas, kas šādu darbību izmanto kā aizsegu, lai īstenotu mērķtiecīgu rīcību savas popularitātes celšanai, kas ir pretrunā ar Latvijas nacionālajām interesēm un rada konkrētus riskus nacionālajai drošībai.

Drošības policija nekādā veidā neapšauba ne Vispārējā konvencijā par nacionālo minoritāšu aizsardzību, ne citos starptautiskajos un Latvijas Republikas normatīvajos aktos garantēto minoritāšu tiesību īstenošanu Latvijā, bet šobrīd spēkā esošās likumdošanas ietvaros veic pasākumus Latvijas nacionālās drošības saglabāšanai. Drošības policijas uzdevums ir identificēt un analizēt riskus, tai skaitā analizēt dažādus strāvojumus, kas ietekmē Latvijas nacionālās drošības jautājumus.

3) Vai Drošības policijas darbiniekiem tiks organizēti izglītojoši pasākumi par Latvijas konstitucionālo iekārtu un cilvēktiesību būtību, tai skaitā par mazākumtautību tiesībām saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību?

Saskaņā ar "Valsts pārvaldes iekārtas likuma" 17.pantu tiešās pārvaldes iestādes vadītājs vada un organizē iestādes darbu. Šajā gadījumā paļaujos uz Drošības policijas priekšnieka kompetenci organizēt darbinieku apmācības par jautājumiem, kas ir būtiski Drošības policijas darbinieku kvalifikācijas celšanai.

Iekšlietu ministrs R.Kozlovskis

Rīgā 2012.gada 16.maijā