Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 29.maijā

Intervija Latvijas Radio 29. maija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Andris Siksnis

— Tagad droši var teikt, ka tikko jūs esat tikusies ar Polijas prezidentu Aleksandru Kvasņevski, kurš Latvijā ieradies vienas dienas vizītē un atklājis ar jums kopā Polijas ekonomikas sasniegumu izstādi šeit, Rīgā. Sākumā — kā jūs varat raksturot mūsu valstu attiecības, jo itin pretrunīga tāda detalizētā informācija. No vienas puses, ģeogrāfiski tuvas valstis un varbūt arī savā vēsturē daudz kur likteņos krustojušās, tai pašā laikā nav mūsu valstu starpā tādas izteikti aktīvas ekonomiskas un, izrādās, pat arī tūrisma satiksmes. Kā jūs to skaidrojāt?

Vaira Vīķe-Freiberga: — Tieši tāpēc manas vizītes laikā Polijā pirms gada mēs ar prezidentu Kvasņevski runājām par šo nepieciešamību tiešām intensificēt abu valstu sakarus gan saimnieciskā sadarbībā, gan arī tūrismā, protams, arī kultūrā. Un tad radās doma, ka būtu labi kopējus saimnieciskos pasākumus veikt abām valstīm, un, lūk, tai sakarā šī iespaidīgā, ļoti lielā Polijas ražotāju izstāde, kas ir Kongresu namā un blakus arī teltī, ko, varētu teikt, sev līdzi atveda prezidents Kvasņevskis un viņa pavadoņi. Savukārt mēs saņēmām ielūgumu Latvijas uzņēmējiem sevi reprezentēt lielajā Poznaņas starptautiskajā izstādē, nākamgad Latvija tiek ielūgta kā īpašā goda viešņa, prezidente tiek ielūgta, tātad ir izdevība teikt runu un pastāstīt par Latvijas mērķiem, centieniem un sasniegumiem gan politiskā, gan saimnieciskā jomā un arī rīkot tur biznesa seminārus. Mēs konstatējām, ka mūsu saimnieciskās attiecības varētu būt daudz intensīvākas, jo kā nekā esam tomēr tikpat kā kaimiņi un mēs varētu būt viens otram lielāki partneri. Katrā ziņā Polijai kā daudzkārt lielākai valstij varētu būt lielākas investīcijas Latvijā, to atzina pats prezidents. Patlaban ir tā, ka mēs importējam no Polijas apmēram piecas reizes vairāk produktu, nekā eksportējam, un būtu labi, ja mūsu uzņēmēji sarosītos un aktīvāk iesaistītos sadarbības partneru meklēšanā Polijā, kā arī jaunu tirgu meklēšanā tieši starp Polijas iedzīvotājiem, kas kā nekā ir aptuveni 40 miljoni.

— Jā, iepriekšējā intervijā šeit mēs runājām par Eiropas Savienības (ES) plāniem noteikt konkrētu gadu lieguma limitu jauno dalībvalstu iedzīvotāju iespējām strādāt Savienības tradicionālajās jeb vecajās valstīs. Jūs toreiz teicāt, ka šāda norma vairāk attiecas uz Eiropas Savienības tiešās robežas valstīm — Polija ir šāda valsts, vai ar Kvasņevska kungu jūs runājāt arī par šo jautājumu?

V.Vīķe-Freiberga: — Jā, viņš uzskata, ka tas, kā jebkurš cits sarunās ar Eiropas Savienību, ir jautājums, kur ir vajadzīgas sarunas un debates un kur, iespējams, tad būtu jāpiekāpjas abām pusēm, varbūt Eiropas Savienības dalībvalstīm samazinot pieprasīto pārejas perioda garumu un varbūt kandidātvalstīm arī no savas puses eventuāli piekāpjoties un pieņemot zināmus pārejas posmus. Jo mēs zinām, ka Spānija un Portugāle, kad kļuva Eiropas Savienības dalībvalstis, pieņēma šādus pārejas periodus brīvā darbaspēka kustībai, tam ir precedenti, lai gan tas, protams, nav ideāls, kādu mēs to vēlētos.

Bet visās šajās sarunās, kas patlaban tiek vestas, abām pusēm ir jābūt gatavām ko dot, lai ko citu saņemtu pretim, un Kvasņevska kungs uzskata, ka Polija ir gatava ļoti intensīvām sarunām tieši šajā jautājumā.

— Mēs jau šeit ziņās dzirdējām, ka šajā nedēļā dažādi pasākumi paiet tādā NATO zīmē. Viļņā notiek NATO dalībvalstu parlamentārā asambleja, un pavisam drīz būs arī citi pasākumi. NATO jābūt atvērtai, un tai jāiesaista visas Baltijas valstis vienlaikus, arī tā šodien teica jūsu kolēģis Polijas prezidents, uzsverot, ka par šādu Polijas nostāju plānots informēt arī ASV prezidentu, kad Džordžs Bušs būs Varšavā. Vai šis atbalsts vienlaicīgai visu triju Baltijas valstu uzņemšanai NATO nav kas jauns no Polijas puses, jo dažkārt tā liekas, ka tuvākie kaimiņi viņiem ir lietuvieši, un zinot lietuviešu straujo apņēmību darīt visu, lai tiktu NATO agrāk, varētu domāt, ka arī oficiālā Varšava varētu būt Viļņai lielāks lobijs.

V.Vīķe-Freiberga: — Nu skaidrs, ka Lietuvai ar Poliju, protams, ir šīs īpašās, vēsturiskās un tiešo kaimiņu attiecības, bet tas, lūk, nekavē Poliju būt tikpat atvērtai arī savu tālāko kaimiņu centieniem, un viņus tikpat interesē viss šis reģions kopumā. Un šo reģionu savā kopumā veido visas trīs Baltijas valstis un Polija kā tūliņ nākamā kaimiņzeme, tamdēļ, kā prezidents Kvasņevskis uzsvēra, Polijas interesēs ir vienot šī reģiona stabilitāti, vienot drošības sistēmu, iekļautību vienās un tais pašās , gan eiropeiskās, tātad Eiropas Savienības, gan transatlantiskajās aizsardzības sistēmās. Tieši šī vienotība visapkārt Baltijas jūrai, viņš uzskata, ir arī Polijas interesēs, un tamdēļ viņiem ir šī labvēlība ne tikai pret Lietuvu, bet arī pret Latviju un Igauniju.

— Kā jūs vērtējat patlabanējo situāciju, jo nav noslēpums, ka šī sadalītība vai personiskā valsts ieaicināšana reizēm tomēr tiek piesaukta kā kritērijs pēc nopelniem un gatavības; kāda jūsuprāt, tagad ir situācija mūsu valstu starpā gan tīri tehniskā un materiālā gatavībā, gan arī pasaules kontekstā, kāds ir valdošais viedoklis – Baltiju kopā vai katru atsevišķi?

V.Vīķe-Freiberga: — Tas ir jautājums, par ko tiks debatēts līdz pat Prāgas sammitam ļoti aktīvi, tas būs aktuāls nākamā pusotra gada laikā, debates par to noteikti turpināsies. Mūsu uzdevums ir politiskā arēnā uzturēt šīs debates dzīvas, sniegt nemitīgi savus argumentus un aizstāvēt savu pozīciju, kas ir par labu vienotai Baltijas valstu iekļaušanai, jo situācija pēc objektīviem rādītājiem ir tāda, ka patlaban visas trīs varētu aptuveni vērtēt kā vienoti sagatavotas, bez tam neaizmirsīsim, ka mums priekšā vēl ir pusotrs gads, kura laikā Latvijai savā rīcības plānā ir paredzēts ļoti straujš progress. Mūsu mērķis ir — kādi mēs izskatīsimies 2002.gada novembrī, un mums ir pilnīgi skaidrs pēc mūsu plāniem, ka mēs būsim pilnīgi pielīdzināmi gan lietuviešu, gan igauņu sasniegumiem, būsim vismaz tikpat labi un varbūt dažos aspektos pat labāki, tas ir mūsu mērķis, uz to mēs strādājam, un tamdēļ Latvija var justies tajā ziņā gandarīta, ka mums nav jābaidās par to, ka mēs varētu tikt atraidīti tamdēļ, ka neesam sagatavoti. To mēs nevarētu atļauties, tamdēļ ir jāuztraucas valdībai par savu lēmumu un arī Saeimai par atbalstu ieguldīt mūsu aizsardzības spēkos, šis ir kritisks vēsturiskais brīdis, kad izšķiras būtībā mūsu valsts drošības nākotne, un šī drošības nākotne saistīta arī ar mūsu ekonomisko attīstību. Jo, kā zinām no Polijas parauga, iekļaušanās NATO aliansē momentā palielina ārzemju investīcijas un uzlabo ekonomisko situāciju. Tātad mums ir ļoti būtiski, lai mūsu aizsardzības spēku attīstība turpinātos, un es esmu pārliecināta, ka mēs spēsim to darīt. Tātad mūsu darbs tagad ir turpināt aizstāvēt viedokli par nepieciešamību sekot NATO aliansē tie principiem, kurus viņi ir izvirzījuši, tas ir, atvērto durvju politika, katra valsts pēc saviem nopelniem, un nekādu veto no kādām ārpus alianses stāvošām valstīm. Kamēr visi šie principi tiks respektēti, mēs varam justies, es domāju, stipri optimistiski par savām izredzēm.

— Jā, tiktāl par mūsu gaitu uz starptautisko arēnu. Nesen jūs piedalījāties Atēnu forumā Grieķijā, un šī foruma tematikas vidū bija arī jauno informācijas tehnoloģiju sabiedrības, ja tā var teikt, modernā nākotne. Kas bija jūsu īpašais temats un idejas, kuras kā mūsu valsts pārstāvei varēja būt aktuālas šajā forumā?

V.Vīķe-Freiberga: — Es uzsvēru to, ka Latvija ir ļoti īsā laikā radikāli pārorientējusies no centralizētās ekonomikas un no iesaistīšanās milzīgā impērijā uz iesaistīšanos brīvā tirgus procesos, Latvija ir pierādījusi, ka spēj darboties brīvā tirgus apstākļos, ir konkurētspējīga un, ka mēs vēlamies arī sekot modernās tehnoloģijas attīstībai, inovācijas procesiem, kas acīmredzot ir šī gadsimta zīme, bez kuras neviena nācija un valsts nevar cerēt izturēt konkurenci starptautiskā mērogā, ka mēs esam nolēmuši ar valdības atbalstu ieguldīt mūsu izglītībā un attīstībā, it īpaši informācijas un komunikācijas tehnoloģijās. Ka ceram kļūt šajā ziņā par līdervalsti sava apmēra valstu vidū un spēt sniegt pakalpojumus citām valstīm, kas tieši meklē augsti kvalificētus speciālistus, un momentā es jau saņēmu intereses izpausmes no grieķu lieluzņēmējiem, kas darbojas gan kuģniecībā, gan citos laukos, kam ir ļoti liela interese par eventuāliem Latvijas speciālistiem, kas būtu ieinteresēti ieguldīt Latvijā augstās tehnoloģijas firmās, iegūt partnerus, kas ir gatavi, piemēram, kuģniecībai savus birojus atvērt Rīgā, svarīgā Baltijas jūras telpas ostā. Šie kontakti arī ar tālākām zemēm Eiropā ir ļoti būtiski, lai atgādinātu to, ka mēs eksistējam uz Eiropas kartes, un to, ko mēs varam piedāvāt. Un, domāju, arī mums pašiem ir ļoti svarīgi atcerēties, ka mūsdienu pasaulē mēs nevaram vairs tikai domāt par pārdzīvošanu, izdzīvošanu un attīstību savas valsts robežās, mums ir jādomā daudz plašākos mērogos, jāsituē sevi ne tikai Eiropas Savienības kopienā, bet vispār jādomā globālos apmēros.

— Pirms desmit dienām Latvijas medijiem bija tāda, varbūt negaidīta un interesanta ziņa par to, ka UNESCO 18.maijā atlika Latvijas dainu projekta iekļaušanu pasaules kultūras mantojumu šedevru sarakstā. Daudz ir runāts par to, ka mūsu kultūras projektu it kā nav atbalstījuši Lietuvas pārstāvji, ar kuriem iepriekš bijusi vienošanās par atbalsta raksta nolasīšanu žūrijas sēdē, varbūt mazāk runāts par to, kāpēc mūsu valsts pārstāvji nav varējuši paši piedalīties šai sēdē, jo nav šai žūrijā. Tāpat mūsu vēstniece UNESCO Francijā Sandra Kalniete atzinusi, ka Lietuva var atļauties veltīt vairāk laika un pūļu šāda projekta atbalstam. Kādēļ tā, ja mums tas ir bijis svarīgs projekts, kādēļ šīs pūles nav bijušas adekvātas?

V.Vīķe-Freiberga: —Tā man ir pirmā dzirdēšana par pūlēm, jo, cik man zināms, Latvija pielika pietiekami lielas pūles sava projekta sagatavošanā, lai šis projekts tiktu uztverts ļoti atzinīgi, un varētu teikt, ka tas savā ziņā kalpoja par piemēru citiem, starp citu, nav tiesa, ka tas bija par vēlu iesniegts, nekā tamlīdzīga, tas bija viens no pirmajiem iesniegtajiem projektiem, tika pat izmantots par paraugu citām valstīm, kā iesniegt savu projektu, tātad, es domāju, ne tajā līmenī ir radušās grūtības. Projekts bija sagatavots ļoti nopietni un iesniegts arī laikā.

— Tātad kur ir bijusi vaina?

V.Vīķe-Freiberga: — Vispirms jūs minējāt par žūrijas sastāvu, tā, protams, ir attiecīgās iestādes izvēle, ne jau katra valsts var būt žūrijā pārstāvēta, jo UNESCO kā nekā notiek savā ziņā arbitrāra atlase, un te rodas šie atlases principi un iespaidi atkarībā no tā, kādas specialitātes un kādas tautības ļaudis nokļūst žūrijas sastāvā, ir skaidrs, ka viņu lēmumi un secinājumi atšķirsies no tiem, pie kuriem būtu nonākusi cita sastāva žūrija. Tas vienkārši pieder pie šāda procesa būtības, un savā ziņā ar to ir jāsamierinās. Tādēļ zināmā mērā tā ir tāda kauliņu mešana attiecībā uz to, ko žūrijas locekļi domā, kādas būs viņu intereses, viņu specialitāte un varbūt arī viņu aizspriedumi, kā tas nereti arī notiek.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā