Kino ar stipru latvisku akcentu

Uz Rīgu raugās Latviešu biedrības priekšsēdētājs JĀNIS STREIČS

— Vai ir palicis kas iecerēts un nepiepildīts jūsu radošajā dzīvē?

— Ļoti gribētos uzņemt filmu par Rīgu. Tā sanācis, ka, neplānojot un speciāli nekārtojot, man ir velte katram Latvijas novadam: Vidzemei — "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", Zemgalei — "Svešās kaislības", Latgalei — "Cilvēka bērns", Kurzemei — "Likteņdzirnas". Pat savai profesijai un darbavietai — Rīgas kinostudijai — ir velte ar nosaukumu "Vecās pagastmājas mistērija". Diemžēl Rīgai vēl nav nekā. Un diez vai būs, jo allaž jau mūžā kaut kas paliek nesasniegts, ilgots un nepiepildīts. Nu kaut vai Mākslas akadēmija, glezniecība, uz kuru esmu visu mūžu tā tiecies, bet sākumā nebija drosmes, tad — vaļas un nu vairs nebūs laika, jo mani gadiņi jau kalna otrajā pusē.

Nesen sadūšojos un kopā ar Jāzepu Pīgozni izbraucām plenērā. Cik nu varēs, blēņošos sirdij par patiku, jo uz kino man nav tādas mīlestības, kā daudziem šķiet. Šī māksla man ir bijusi kā klaušas, slogs. Un pašās beigās pat smags pienākums. Pienākums arī pret Rīgu, jo sevi uzskatu par rīdzinieku. Ar balsu vairākumu. Ar 43 pret 22, tas nozīmē Rīgā nodzīvotos gadus pret zaļo jaunību, kad šeit ienācu. Ienācu kā kopš bērnības ilgotā sapnī, lai dzīvotu un darbotos mākslā. Teātra mākslā...

Bet dzīvi atņēma kino, šis laicīgās pasaules kārdinājums. Un man laimējās dzīvot un strādāt unikālā Latvijas kultūras vēstures situācijā, proti, strādāt visīstākajā kinostudijā tādā pašā līmenī, ar tādu pašu tehniku, kā tas notiek pasaules lielākajās kinoindustrijas valstīs.

Uzņemt filmu par Rīgu? Ja tas būtu tikai no manis viena atkarīgs. Bet, ja taptu, tad vispirms es nodalītu to Rīgu, kas pieder mūsu senčiem, no tās, kas mums te par kaklakungu uzradās. Bet vai nav skaisti, ka tas viņiem neizdevās? Dibināja vācu bīskaps Alberts. Bet, 800 gadu jubileju sagaidot, mums pilsētas mērs ir Bojāru Gundars, pirms viņa bija Ārgaļu Andris un pirms viņa arī Andris, tikai no Bērziņiem. Mūsējie. Sensenos laikos paverdzināto senču pēcteči. Tāpēc manu varoņu vārdi nav zināmi. Tie Dieva uzskaitē, kas cauri gadu simtiem iznesa latvietību, mūsu valodu, tautasdziesmas, ritmus, rakstus, amatus.

Skaists, dedzības, pašaizliedzības un ticības pārpilns bija pirmais Atmodas laiks. Ar pirmajiem Dziesmusvētkiem. Ar jaunlatviešiem. Ar Rīgas Latviešu biedrības dibināšanu, darbošanos, ar latviešu teātra rašanos, ar Ādolfu Alunānu, vēlāk — Aspaziju.

Re, liktenis mani ir uzcēlis Rīgas Latviešu biedrības pašā virsotnē. Kur man citur meklēt varoņus kā mūsu pašu saknēs? Mūsu biedrības vēsturē. Žēl, darbs, saimniecība atņem visu laiku. Kaut īstenībā tiešām vajadzētu nu kaut vai ekranizēt Augusta Deglava "Rīgu". Kaut vai... Vai arī citu sižetu. Pavisam par citu laiku, par mūsu Atmodu. Esmu jau šur tur par to ieminējies. Proti — par mūsu biedrības atjaunošanas un nama atgūšanas cīņām. Tas būtu pat dramatiskāk, mums saprotamāk un tuvāk nekā notikumi pirms 130 gadiem. O! Te gāja pat ļoti karsti. Maz trūka, lai nesāktos pilsoņu karš.

Nemaz nepārspīlēju. Cilvēki jau sāk aizmirst to preses, televīzijas un radio aktualitāti — cīņas par Rīgas Latviešu biedrības namu, kur pretinieki dalījās graudoniešos un drullistos. Es toreiz stāvēju malā. Arī Pēteris Pētersons te vēl nebija. Mēs darbojāmies radošo savienību padomē un iztālēm ar pārākuma smīnu uz visu to raudzījāmies. Es Runcim (P.Pētersonam) teicu: "Paklau, mūsu vieta ir tur, zem Māmuļas jumta. Desmit radošās savienības tādai mazai nabaga valstij ir lieka greznība. Tāpēc piemini manus vārdus: pēc desmit gadiem mēs tur tiksimies visi kopā — Māmuļā." Pēteris Pētersons neko neatbildēja, likās, palaida teikto gar ausīm.

Māmuļā plosījās kaislības. Patriotiskais fanātisms aci pret aci un zobu pret zobu stājās pretim alkatībai, savtīgumam un nelietībai. Par to visu man tik tēlaini stāstīts, ka ne reizi vien esmu iedvesmā berzējis rokas. Te tik ir manta! Te tik būtu sižets, dramatiskais un komiskais, un pat vesels pasaules modelis vienā mājā! Un, ja vēl pieminu, ka pats pirmais atjaunotās biedrības priekšsēdētājs bija mūsu izcilais romānists Andris Kolbergs, tad tas nudien ir grēks mums kopā neuzņemt filmu par savas dzīves daļu.

Piedodiet, ka atbilde sanāca tik gara. Un paldies par šo jautājumu, kas galu galā ieviesa skaidrību arī manā galvā. Kā arī uzkurināja pienākuma jūtas pret biedrību un namu, kurā šobrīd dzīvoju. Šis darbs ir vairāk gods un atzinība, kādu man izrādījusi Rīga un Rīgas latvieši, ievēlēdami par biedrības priekšsēdētāju. Kad kļuvu par biedrības priekšsēdētāju, veselu diennakti nebija drosmes apsēsties pie priekšsēdētāja galda, kur bija sēdējis Pēteris Pētersons. Kaut arī tie krēsli, uz kuriem biedrībā sēdējuši Frīdrihs Grosvalds, Bernhards Dīriķis, Rihards Tomsons, Jānis Baumanis, Andrejs Krastkalns un citi mani priekšgājēji, sen jau pārvērtušies pelnos, man likās, ka viņi ir sēdējuši uz tā paša krēsla, kur sēdēja Runcis.

Jāsaka, pats liktenis mani bija vadījis uz šejieni. Tāpat kā Atmodas sākumā aktīvi stūrējis prom no politikas un sabiedriskajām aktivitātēm, kurās es biju meties ar visu krūti. Pateicoties tam, esmu visveiksmīgākais savu kolēģu vidū, jo neatkarības laikā laimējās uzņemt trīs pilnmetrāžas mākslas filmas. Ja būtu kavējies politikā, nebūtu "Cilvēka bērna", "Likteņdzirnu" un "Mistērijas".

— Vai Rīgas Latviešu biedrībā esat jau iesakņojies?

— Man sāk likties, ka aiz tā ir likteņa atgādinājums un pārmetums — jāuzņem filma par biedrību. Tās nozīme Latvijas vēsturē vēl nav īsti izvērtēta. Bet biedrība ir ne tikai mūsu teātra, ne tikai mūsu zinātņu, mākslas un mūzikas akadēmiju šūpulis. Te dzima valsts ideja. Un tas nekas, ka vienotība ātri vien beidzās, ka bieži vien te ir strīdējušies, ka ir plēsušies un dalījuši. Tas viss pieder pie lietas un procesa, ko saucam par demokrātiskās domas atraisīšanos, kā arī par demokrātiskas valsts rašanos un noturību.

Kad man jautāja, kas ir gadu simteņa lielākais notikums, es atbildēju ar vienu vārdu — Latvija. Tādu pašu atbildi devu arī tūkstošgades lielākajam notikumam.

Un mūsu māja, Rīgas Latviešu biedrības nams, ir visskaistākais simbols Latvijas vēsturei. Piemēram, fakts, ka te, biedrībā, kur runājam, okupācijas laikā sēdēja krievu ģenerālis Fjodors Kuzmins, pirms viņa citi Baltijas kara apgabala priekšnieki. Un kā marionetes deputāti pieņēma apmeklētājus. Armijas štābs bija citur, tur civilos nelaida, bet te, virsnieku namā, varēja vaigā redzēt Maskavas ieceltos militāros Baltijas uzraugus. Jā, kad pirms gada veicām lielo remontu, lai uzņemtu Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas pilnvarnieku sanāksmes dalībniekus, atklājām nama sienās vairākas noklausīšanās ierīces. Mūsu māja nav tikai vēstures piemineklis vien. Tā ir valsts idejas dzīva liecība, līdzīgi kā Saeima, Prezidenta pils.

Nudien, jāzvana Andrim Kolbergam, lai ķeras pie rakstīšanas.

— Vai Rīgas kinostudija atgūs bijušo spožumu?

— Kā jau minēju, tā bija unikāla situācija, kurā man laimējās padzīvot, šo to izdarīt, bet tā vairs neatkārtosies. Es saku to bez nožēlas, jo laiks dara savu, pārveido, attīsta, nes uz priekšu un — jo tālāk, jo trakākiem auļiem.

To, ko pieņemts saukt par Rīgas kinostudijas ziedu laikiem, nevajag atraut no dzīves īstenības tajos gados. Un īstenība bija tāda, ka mēs no "matu galiņiem līdz papēžiem" bijām padomju impērijas sastāvdaļa un arī Rīgas kinostudija bija šīs impērijas virsbūves daļa. Pēc PSRS sabrukuma pie mums daži kritiķi murrāja par to, ka latviešu kino ir miris, miris, miris... Acīmredzot viņiem viss sovetiskais bija tikpat mīļš un tuvs kā dzimtās mājas.

Bet mani kolēģi vēl rožaini sapņoja. Vieni par kriminālā žanra izrāvienu, kur lietā varēs likt visus aizliegtos grēka augļus. Un, jo lielākā kaudzē, jo labāk, jo vairāk mūs pirkšot. Citi veidoja distribūcijas kantorus savstarpējo filmu darījumiem ar ārzemēm. "Ak, svētā vientiesība," es skumji smējos. "Par kādu naudiņu tad tās filmiņas taisīsit, un kas tās galu galā uzņems?" Kādā dienā pat apzvanīju kolēģus — Rolandu Kalniņu, Vari Braslu, Andri Rozenbergu — un apjautājos, vai kāds tā sauktais producents paredz arī viņus iesaistīt kādā projektā. Nekā! Lielākā daļa vēl dzīvoja šamaniskās domāšanas varā, pēc kuras visu izlemj rituāls un buramvārdi. Un tā konkrētu projektu vietā veidojās apvienības, ģildes, asociācijas un citi organizēšanās prieki. Un, kā redzat, bez rezultātiem. Jo filmai vajadzīgs gan projekts, gan nauda. Bet naudu dod vienīgi tirgus vai valsts dotācijas.

Brīnos, ka šo patiesību nezina tie, kas vēl tagad vaimanā par Rīgas kinostudijas aizlaišanu postā. Filmas var uzņemt arī mazākās būvēs vai vispār bez studijas. Zviedrijā redzēju paviljonus, kuros Ingmārs Bergmanis filmējis savus klasiskos darbus. Rīgas kinostudijas grandiozajos paviljonos varētu sabāzt vairākas tādas platībiņas. Un kas par to? Zviedru kinoinstitūts uzņem apgriezienus, jo zviedrus pamatīgi dotē valsts, bet mūsu dižajā sociālisma celtnē drīz gaudos vēji un skraidīs žurkas. Jo mums uz valsti cerības mazas. Esam nabagi. Un mūsu darboņi tirgu saprot pārāk primitīvi. Izaudzē sivēnu un ved uz pagasta gadatirgu. Tāpat arī filmas. Tam lauku ruksītim nav ne vainas, viņš veselīgāks par ārzemju konveijeros audzētiem un ar mākslīgo barību uzpumpētiem rumpīšiem. Bet tirgū ņems tikai tos, ne mūsu pašmāju audzētos, apmīļotos, tīros, veselīgos sivēntiņus, bez sērgām un citām bēdām. Tirgus ir sistēma, kurā jāiekļaujas un jātop par neatņemamu sastāvdaļu, kā Rīgas kinostudija bija iekļauta sociālistisko filmu ražošanā. Bet pašlaik ārzemniekiem esam neizdevīgi mūsu lata augstā kursa dēļ. Viņi mūs apiet ar līkumu, dodot priekšroku Minskai, Viļņai un Tallinai. Arī sociālismā bija gan tirgus, gan pasūtījums. Šīs divas lietas, protams, disonēja. Pasūtīja ideoloģija, bet pirka patērētājs, kurš neticēja tai marksistiskajai padarīšanai. Tāpēc visa mūsu profesionālā māka, diplomātija un nacionālā pašcieņa bija jādzen šajā plaisā kā ķīlis, lai izkarotu savu dzīves telpu. Un dauzījām šo ķīli ar komunistisko devīzi, ka mūsu māksla ir nacionāla pēc formas, bet sociālistiska pēc satura. Šis tas arī izdevās. Tajos gados daudz kas tapa ne tā, kā gribēja, bet tā, kā sanāca. Kronis visam bija "Gorbija perestroika". Vai tad viņš to tā gribēja, bet, re, kā sanāca.

— Vai kino nav pats iedarbīgākais laika dokuments?

— Runāt par latviešu nacionālo kino varam ārkārtīgi nosacīti, pielāgojot konkrētam laikam. Kino jau nav tikai režisors, scenāristi un citas radošās profesijas. Nav arī paviljoni un tehnika. Nacionālās filmas ir valsts stratēģijas jautājums un atjaunošana, otrā elpa, vai sauciet, kā gribat, jāskata tikai tādā līmenī. Lielie diktatori — Ļeņins, Staļins, Hitlers, Franko — saprata kino iespēju, valstisko vērienu, vērtēja to, rēķinājās. Arī komunistiskās impērijas vadoņi zināja kino spēku. Taču, kā jau minēju, melīgajā konstrukcijā bija ārkārtīgi daudz plaisu, kur veidojās, attīstījās citas idejas, strāvas un spēki, kas sagrāva šo ideju. Kaut vai leģendārais Rīgas dokumentālais kino, kas netika nedz plānots, nedz cerēts, tas izlauzās kā spēks, pret kuru bija grūti cīnīties pašiem ideologiem. Tāpat arī mākslas filmas, kuras ar gadiem kļuva vērtīgākas tieši kā sava laikmeta dokuments. Dokuments jau nav tikai sižets un varoņi. Dokuments ir mākslinieka domāšanas veids, viņa personības un izteiksmes līdzekļu atraisītība. Interesants dokuments, kam ticējām, ko vērtējām, cik bijām patiesi, kur — liekuļi, kur — divkoši.

Tajos gados Rīgas kinostudija pierādīja pašu galveno, pierādīja, ka jaunā māksla ir latvietim pa kaulam. Vai tad tas bija jāpierāda? Jā! Manā jaunībā visā nopietnībā tika diskutēts, ka kino, kur vajadzīga dinamika un darbība, esot sveša māksla latviešu mentalitātei. Mums vairāk piestāvot statiskās padarīšanas: glezniecība, skulptūra, kordziedāšana. Jāsmejas. Tik tiešām tādus uzskatus pauda presē ne reizi vien.

Šīs idejas autore bija kāda poļu daiļo mākslu teorētiķe. Neticēsit, bet tas visu mūžu mani ir kaitinājis un, kas to zina, varbūt arī dzinis pierādīt pretējo. Protams, pats sākums Rīgas kinomākslā bija tāds neveikls, cukurots. Jo kino iestādīja mūsu zemītē kā svešzemju augu — kartupeli. Tie, kas Latvijā bija sākuši šo mākslu, emigrēja uz Vāciju, uz Ameriku. Bija jāsāk tikpat kā no nulles, turklāt ar pieaugošu vērienu, kam tika celta kinostudija ar jaudu vismaz 10 mākslas filmas gadā. Kartupelis kļuva par nācijas pamatbarību, un arī kinomāksla ieauga pie mums kā savējā.

— Par Rīgas kinostudiju teica, ka tur valdot īpaši radoša gaisotne.

— Man laimējās sākt darbu tieši tajā gadā, kad Šmerļa priedēs atvēra jauno studiju. Vēl atceros reibinošo svaigas krāsas smaržu, spīdošās garo gaiteņu grīdas. To eju, pagriezienu, trepju, jaunu koridoru krustojumu likās tik daudz, ka varēja apjukt. Un visā grandiozajā celtnē bija tikai kādi trīs telefona aparāti. Iedomājieties, kādās rindās nācās gaidīt uz telefonsarunām un cik niecīgas bija iespējas kādu sazvanīt.

Bet gāja laiks, un auga studijas varēšana. Naudu plānoja Maskava un deva, lai "zeļ tautu saimē" arī mūsu latviešu kino. Tas, ka kontrolēts, uzraudzīts un stingri ganīts, tas bija Maskavas ziņā. Un te nu jāteic, ka visstingrākie uzraugi, lai izpatiktu Maskavai, bija pašu mājās. Gan kinostudijā, gan centrālkomitejā. Un bieži vien Maskavā varēja vieglāk un sakarīgāk vienoties nekā šeit. Jo kādam gan idiotam tur varētu ienākt prātā, ka Ēvalds Valters "Nenopietnajā cilvēkā" nedrīkst dziedāt par savu dzīvīti "daudz tu man solīji, maz tomēr devi". Jo tas, redziet, var izsaukt nevajadzīgas asociācijas par pensionāru grūto likteni Padomju Savienībā. Bet pie mums atradās viens tāds modrelis un gudrelis, kas lika izņemt šo dziesmiņu ārā, un tagad tās vietā skan "mežā būdiņu tev celšu". Mīļi, tautiski, pie reizes skarot arī celtniecības tēmu.

Kas tā par bagātu studiju bija sākumā! Rekvizīti noliktavā pārspēja visgreznākos Rīgas antikvariātus. Kādi svečturi, lustras, kamīna pulksteņi, skulptūras, gleznu rāmji! Kur pašas gleznas? Dievs vien zina. Tāpat kā Dievs vien zina, kur vēlāk pamazām nozuda visa šī buržuāziskā greznība, kas acīmredzot pēc kara tika pievākta latviešu pamestajos dzīvokļos. Izkusa, līdz palika daži eksemplāri, kuri ceļo no filmas uz filmu, bet tas jau ir cits stāsts — par tikumību.

Tā bija ne tikai studija, bet vesela rūpnīca ar kokapstrādes, mehānisko, šūšanas un autocehu. Ar filmu attīstīšanas laboratoriju, kas saņēma pasūtījumu no visām dižvalsts malām, pat no Vladivostokas. Tad vēl fotocehi, noliktavas, ieroču, munīcijas, sprāgstvielu, pirotehnikas padarīšanas. Ugunsdzēsēji, apkalpotāji, strādnieki, santehniķi, šoferi, galdnieki, krāsotāji, — kādas tik profesijas tur nebija! Cilvēku lērums. Personāls vien ap tūkstoti. Bet, ja klāt nāca filmējamie ļautiņi, tad — "ak, pasaulīt, tu ļaužu ēka!". Paviljoni pavēra fantastiskas iespējas, tajos tika būvētas veselas pilis ("Jolanta"). Lielā okeāna kuģa iekšpuse vairākos stāvos (""Tobago" maina kursu"). Jūra ar visu peldošo ledus gabalu ("Nāves ēnā"). Jāņa Briesmīgā cara palātas Kremlī ("Cara līgava"), Melnās jūras krastmala ar pludmali ("Trīs plus divas"), ārzemju iela ar ieeju greznā restorānā un limuzīniem (armēņu filma "Slavas apļi"). Paviljonos tika vesti iekšā zirgi, tanki, lielgabali, tika stādīti koki, būvēti baseini. Kurinājām kamīnus un krāsnis ar visīstāko malku un uguni, dūmojām, šāvām, gāzām lietusgāzes. Un reiz pat veselu ūdens lavīnu — tā ka vilnis, kas sitas pāri bortam, notrieca no kājām Kārli Sebri un aizskaloja "jūrā" turpat pie paviljona sienas.

Pie mums brauca no kaimiņrepublikām, visbiežāk, lai filmētu "ārzemes" — Berlīni, Romu, Parīzi, Prāgu utt. Un mūsu aktieri un masu skatu dalībnieki ar saviem ģīmjiem pārstāvēja pusi Eiropas nāciju.

Valentīns Skulme savā aktiera karjerā izspēlēja visas fašistiskās armijas dienesta pakāpes — no zaldāta līdz feldmaršalam. Mūsu noturīgā auditorija bija sestā zemeslodes daļa. Visas tās valstis, ar kurām tirgojās ar filmām, iemainīja vai arī atdāvināja kādai citai kompartijai kā iztikas un ienākuma avotu. Īstās ziņas no mums slēpa. Kur pārdotas mūsu filmas, par kādu cenu, to uzzinājām pa aplinkus ceļiem. Bet tirgots tika, turklāt varen plaši, jo visās zemeslodes daļās bija "Soveteksportfilm" pārstāvji. No mūsējām filmām rekordu sasniedza mana filma "Atcerēties vai aizmirst", kas šeit nebija tik atzīta.

To bija nopirkušas vai četrdesmit ārvalstis, tā tika dublēta angļu un vācu valodā. Sanfrancisko tā bija gada visapmeklētākā ārzemju filma. Ja man būtu par to maksāts, es būtu bagāts vīrs. Bet mēs par to nesaņēmām ne santīma. Zinu, ka "Svešās kaislības" tika plaši izpārdota, un nez kāpēc kara filma "Tikšanās uz Piena ceļa" bija iepatikusies spāņiem un spāņu valodā runājošajās valstīs. Pateicoties tai, es ciemojos Madridē pie Enriko Mačio, kurš bija iegādājies šo filmu demonstrēšanai savā iznomāšanas tīklā, bet galvenā varone Ināra Slucka divas reizes ar šo filmu apmeklēja Latīņameriku. Pašu mājās par mūsu panākumiem izteicās ļoti kautrīgi: kaut vai tad, kad esi saņēmis balvu par labāko režiju, presē tiek rakstīts par veiksmīgu režiju. Bet ir taču starpība, jo veiksme ir tikai gadījums, bet labākais — tā ir kvalitāte. Šī nacionālā kautrība ir pamatīgs šķērslis tam, lai atgrieztos vai atjaunotos mūsu kinomāksla. Citur mūsu filmas vērtēja augstāk nekā pašu mājās. Jo mēs viņiem bijām eiropieši. Un Krievijā, kā zināms, kopš seniem laikiem dievina visu ārzemniecisko. Skatītāju mums netrūka, it sevišķi, kad parādījās Aloiza Brenča detektīvžanrs, kurā viņš kļuva gandrīz vai valdnieks visā Padomju Savienībā.

—Vai režisora veiksmi nenosaka arī aktieri, operatori?

— Mūsu aktieri, gods kam gods, nesa pasaulē Latvijas vārdu tīru, bez piedevas — padomju Latvija. Teica: latviešu aktrise Vija Artmane, latviešu aktieris Gunārs Cilinskis! Šie divi vārdi bija dzīvas leģendas. Vija Krievijā varētu savākt stadionā 100 000 cilvēku auditoriju, tikai lasot telefona grāmatu vien. Tik liels bija un joprojām vēl turas viņas dievināšanas kults. Man laimējās būt blakus un redzēt to sajūsmības un pielūgsmes ekstāzi, kas pārņēma publiku, viņu ieraugot un dzirdot viņas balsi. Roku mežs tiecās pret aktrisi kā pret svēto, kura varētu dziedināt.

Un Vija prata, ai, kā prata runāt, mierināt, mudināt uz labo, skaisto, pilnvērtīgo. Bija gadījums, ka viņu mēģināja pierunāt neiet uz tikšanos kādā Pievolgas rūpnīcā, kur kolektīvā bija tikai pārcilvēcīgi smagā darbā nomocītas sievietes, turklāt krietni vien degradējušās. Taču Vija gāja, runāja un pakļāva viņas savai varai. Sievietes svētlaimē klausījās un atplauka ticībā labajam.

Man laimējās būt ar viņu kopā lielos festivālos. Vijai vajadzēja tikai parādīties, lai piesaistītu uzmanību vislielākajā zālē, banketā, pat stadionā.

Un otra leģenda — Gunārs Cilinskis! Sveštautietis, kas tika atzīts kā labākais krievu kinoaktieris. Viņa popularitāte pārsteidza slaveno itāļu kinorežisoru Vitorio de Siku, kad viņš Karpatos uzņēma kinozvaigzni Sofiju Lorēnu filmā "Saulgriezes". Tur Gunāram tika iedalīta maza epizodiska lomiņa. Un iedomājieties pasaulslaveno itāļu pārsteigumu, ka nevis viņi, bet kāds līdz šim nezināms aktieris ir publikas uzmanības centrā. Ne tikai uzmanības, bet pielūgsmes centrā! Nācās aicināt talkā miliciju, lai sargātu šo itāļiem nezināmas nācijas aktieri no publikas mīlestības. Un tā līdz šai dienai turpinās Ivara Kalniņa, Ināras Sluckas, Lilitas Ozoliņas, Mirdzas Martinsones pielūgsme.

Jā, pateicoties tik plašai auditorijai, man laimējies būt Urālos, Vidusāzijā, Tālajos Austrumos, par tuvākām vietām nerunājot. Bet tanī pusē aiz Urāliem viss, kas celts, ir vai nu lielākais pasaulē, vai otrais pasaulē vai Eiropā. Tā Vladivostokā, pašā okeāna krastā, stāv milzu kinoteātris, kuru tā arī sauc — "Okean". Tur viesojos ar "Limuzīns Jāņu nakts krāsā". Ai, kas tā par neaizmirstamu sajūtu, kad varēju uz saviem varoņiem raudzīties kā Gulivers uz Milžu zemes iemītniekiem. Tikai ar to atšķirību, ka garā šis ekrāns mani cēla kā nekad.

— Vai jums ir nostalģija pēc piedzīvotā?

— Dīvaini, bet manī nav ne piles no nostalģijas pēc visa tā. Esmu pateicīgs liktenim, ka varēju to pārdzīvot, piedzīvot, redzēt, ka darbojos interesantā kinomākslas laikā. Kad filmas vēl bija māksla, kad tās taisīja ar rokām un sirdi. Kad kinogrupas ierašanās kādā Latvijas nostūrī bija ārkārtējs notikums un romantika, kas satracināja visu apkaimi. Un tad "tur nebij ausmas, nebij rieta", "un polku lēca…". Bīskapi tad nebija modē, bet partijas sekretāri un citi dažādu rangu priekšnieki mums bieži lēca līdzi. "Trīs gadus zāle nedīga, kur pabija Rīgas kinostudija," tā smejamies par savu jaunību.

Bet bija arī labas lietas. Un galvenais — mēs ne tikai pārliecinājām, ka kinoekrāna māksla ir latvietim tuva, mēs sargājām un kopām šinī mākslā savu nacionālo pašcieņu. Neviens mūs uz to nemudināja. Tieši otrādi — lika šķēršļus. Sita. Gremdēja. Kaut vai tā, kā to darīja ar Rolandu Kalniņu. Apbrīnoju un cienu viņu. Ar pateicību pieminu gan Māri Rudzīti, gan abus Leimaņus — manu skolotāju Aleksandru un arī Leonīdu, un citus. Tagad tas viss pieder Rīgas vēsturei. Labākais, ko veicām Rīgas latviskajam garam. Filmas aizmirsīsies, par to nevajag raudāt. Taču tas, ko devām latviskā gara noturībai, kā teiktu viens mūsu dižais priekšgājējs, tas turpināsies jaunos laiku lokos. Un nevajag censties griezt laiku atpakaļ, nevajag arī dzīties tam pa priekšu, no tā viss traģiskais un komiskais cilvēku likteņos. Mākslas darbā tas izskatās jauki, bet, nedod Dievs, mums pašiem būt šo varoņu ādā!

— Kas, jūsuprāt, ir Rīgas pievilkšanas spēks?

— Divdesmitajos gados Rainis ironizēja: latvieši lielās ar savu ielu tīrību un kārtību, bet pieklājīgie ārzemnieki klausās un klusībā brīnās — kā pa tik sliktām ielām var staigāt tik labos apavos?

Eduards Smiļģis teica: kā melnie lepnā pieņemšanā — ap gurniem lupata, kājas basas, bet virsū fraka un cilindrs. Provinciālisms ir cenšanās būt labākiem, nekā esam.

Rīga ir jūras pilsēta. Jau Kārlis Ulmanis teica: "Neviena valsts, kas robežojas ar jūru, nevar būt maza, jo tai atveras visa pasaule."

Mums ir ar ko lepoties, bet mēs kautrīgi čīkstam: "Ak, ko nu mēs!" Atjaunotajai Latvijai ir sava nauda. Pasaulē uz banknotēm un monētām attēloti ievērojami domātāji un valstsvīri, mums — zivs, govs, ozols, tikai uz simt latu banknotes — dainu tēvs Krišjānis Barons… Mūsu tuvākajiem kaimiņiem lietuviešiem uz savas naudas ir savējie — rakstniece Žemaite, lidotāji Stepons Darjus un Stasis Girēns… Lietuva bija karaļvalsts, tā lepojas ar saviem varoņiem — tā ir valstiska pašcieņa. Bet pie mums vēl joprojām mērī ar zemes un tirgus mēriem. Piemēram, mūsu biogrāfijas raksta nevis pēc tā, ko cilvēks devis vēsturei, bet gan uzskaita viņa grēkus — kā boļševiku laikos kadru anketās. Meklē grēkus arī Rainim — viņš, redz, bijis sociāldemokrāts. Lai gan viņš ir lielākais aizvadītā gadsimta cilvēks Latvijā, un pierakstīt sociāldemokrāta grēku ir apšaubāmi un strīdīgi, jo kurš gan izvērtēs, cik viņš bijis kreisais, cik īpatnis — pats ar savu patību.

Kad dzirdu "Rīga — mazā Parīze!" vai "mazā Šveice", vai vēl kāda "mazā", man ir kauns! Par to, ka latvieši, kūkumu uzmetuši, mērī savu zemi ar svešas zemes mēriem, ar verga mēriem. Rīga nav ne maza, ne liela — tā ir vienīgā. Vienreizēja! Un Latvija tāpat. Dieva dots valsts lielums un tauta. Un ar Dieva mēriem tas jāmēra, no karoga, ģerboņa un himnas lieluma. Tad būs patiesi.

Mums Rīgas pievilcības spēks atkarīgs no pašu pieredzes. Un no tā, no kurienes šeit ierodamies. Es piedzimu Latgalē, mana bērnība pagāja Rīgā, tad ģimene devās uz Kurzemi, pēc tam atkal uz Rīgu… Katru reizi, šeit atgriežoties, Rīgu atklāju no jauna. Bērnībā man, puikam, šī lielā pilsēta sagādāja tik daudz brīnumu. Dzelzceļa stacijā sajūsmināti klausījos, kā virs galvas aizdārd vilciens — visa apakšzeme nodreb! Visriņķī metāli, stikli zaigo, ielās — važoņu un tramvaju šķindoņa... Ko gan to redzēt un izjust nozīmēja lauku puikam, kura ikdiena ir ganos iešana!

Kad Rīgā atgriezos no garāka komandējuma pa Krievijas vidieni un Tālajiem Austrumiem, kur rādījām filmu "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", jau, iekāpis Maskavas–Rīgas vilciena vagonā, jutos kā mājās — kupeja likās kā maza Rīgas daļiņa, un ap sirdi kļuva tik silti...

Kad Rīgā pārrodos no vasaras atvaļinājuma Lietuvas laukos — vai dieniņ, kas tā par lielu, skaistu, elegantu pilsētu!

Man bija pāri piecdesmit, kad pirmoreiz ieraudzīju Ņujorku. Galva apreiba no tās lieluma, dižuma, grandiozuma, un es nebeidzu vien brīnīties, kādas idejas cilvēki tur spējuši īstenot. No tādiem tāliem pasaules ceļiem atgriežoties, Rīga liekas kā maza, mīļa sādžiņa, ko tik labi zinu un ko kājām var izstaigāt.

Rīga citviet Latvijā dzīvojošos vilina ar iespējām. Arī es jau četrdesmit gadu esmu šeit. Man gribējās nodarboties ar teātra mākslu, un to varēja tikai galvaspilsētā.

Vēl Rīga vilina ar labāku dzīvošanu. Cilvēkam gribas dzīvot tā, "kā kungi Rīgā dzīvo", un tādu ilūziju lielpilsēta arī sniedz. Par to es 2000. gada rudenī citā sakarā aizdomājos Amerikā, vērodams, kā tur augu gadu darbojas pasaulē lielākais Ziemassvētku tirdziņš, kur Ziemassvētku vecītis saules svelmē ir tērpies kažokā. Raudzījos tajā butaforijā–ilūzijā, acis pildījās ar valgmi, un domās atgriezos savā bērnībā. Nabadzība, trūkums, bet Dievs deva gaišu prātu, čaklas rokas — un brīnums notika! Pašdarināti rotājumi mūsmājās greznoja mūžzaļo kociņu, un tas bija skaistāk un patiesāk nekā viskrāšņākās egles un tas, ko redzēju lielveikalos Amerikā. Es notraucu asaru un lepni nodomāju — pat bērnībā var sev sarīkot svētkus, kas mirdz visu mūžu!

Ilūzijas ir trauslas kā ziepju burbuļi, pieskaries — un to vairs nav. Nav arī brīnumu, kas nokrīt no debesīm. Tie notiek, tikai tam daudz jāgatavojas, jāstrādā. Savā ziņā arī Streiča kungam 2000. gada rudenī pāvesta Jāņa Pētera II iedibinātā Vatikāna Beato Angeliko godalga ir brīnums. Bet acīmredzot tāpēc, ka esmu strādājis. Un tāpēc līdz ar manu vārdu pasaulē ir izskanējis Latvijas un Rīgas vārds.

Rīgas pievilcība ir liela tik, cik tā mums katram sirdī un cik mums pašiem spēka un gribas Rīgas vārdu ar savu darbu spodrināt.

— Rīga, sagaidot jubileju, iegūst jaunus, modernus arhitektoniskus vaibstus, atsvaidzina vēsturiskos. Arī Rīgas Latviešu biedrības namā paveikti lieli remontdarbi. Kā to vērtējat?

— Bez sevišķas sajūsmas par rezultātu. Zudušo atgriezt vajag, bet — pielāgojot mūsdienām. Ar ko ir skaistas pasaulē ievērojamākās pilsētas? Ar saviem ansambļiem. Ar harmonisku ainavu. Rīga vēl domā atrauti, pārdzīvo egoisma laikmetu. Pilsētas atjaunošanā izpaužas mežonīgais kapitālisms — katrs domā tikai par sevi. Katra māja tiek atjaunota, nedomājot par ainavu, kurā tā iekļaujas. Tas gan ir likumsakarīgi, jo arī par harmonisku sabiedrību runāt vēl pāragri.

Nav noteikti jāstudē arhitektūra, lai saprastu, ka, piemēram, Vecrīgā, atjaunojot iepriekšējo gadsimtu celtnes, pietrūcis vienotas gribas. Atjauno tikai atjaunošanas pēc — tikai tāpēc, ka reiz tā ir bijis. Piemēram, Rātslaukuma komplekss vismaz pagaidām atgādina krāmu noliktavu. Viena celtne otrai spiežas vēderā, kāpj uz galvas… Kāpēc Rīgas domei būtu jāiekārtojas atjaunotajā vēsturiskajā celtnē, nevis kādā jaunbūvē? Kāpēc domei neceļ jaunu, lepnu ēku, teiksim, Pļavniekos vai Daugavas malā? Jādomā, vai pie varas ir īstie cēlāji. Tāds, piemēram, bija Pēteris Pirmais — viņš aizgāja jūras malā un paziņoja: "Šeit būs pilsēta!" — un purvā to uzcēla. Toties boļševiku laikos būvēja pat parkos — jo "pielipināties" pie tā, kas labi izdarīts, ir drošāk, nekā sākt jaunā vietā. Tomēr ir izņēmumi. Firmas "Lido" īpašnieks Gunārs Ķirsons. Viņš Krasta ielā tukšā klajumā īstenojis vērienīgu projektu: uzcēlis sabiedriskās ēdināšanas kompleksu. Ķirsons nebīstas būt pirmais, ir stipra personība un rīkojas ar vērienu.

Gaidot Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas pilnvarnieku sanāksmi, arī Rīgas Latviešu biedrības namā tika veikti lieli remontdarbi. Rīgā ieradās finansisti no sešdesmit valstīm, un mūsu nams bija viena no šīs sanāksmes vietām. Ņemot vērā mūsu kopējo trūkumu, remontam tika atvēlēti milzīgi līdzekļi — miljons divsimt tūkstoši latu! Taču patiesībā tā ir tikai trešā daļa no tā, kas būtu vajadzīgs, lai nams atgūtu bijušo greznību un tam sagādātu laikmetīgu aprīkojumu. Bet paldies Dievam un valdībai par šo tik tiešām debesu dāvanu!

Rainis dienasgrāmatā rakstīja: "Sāku atrast, ka vispār cilvēks nav tik gudrs, kā es domāju. Ak, vienīgi mana vaina, ja mani nesaprot. Arī tauta nav tik liela, kādu es to domāju." Ko Rainis teiktu tagad?

Strauji nekas nemainās. Katru dienu Rīgas ielās vienlaikus iziet alu un bronzas laikmets, un trešais civilizācijas vilnis, un viss, kas starp tiem atrodas. Tas nekas, ka mūsu acīm tas it kā nav pamanāms. Tā tas vienmēr ir bijis un būs. Jo ir bezgalība! Cilvēks nav spējīgs izdomāt vairāk, nekā jau ir. Viņš ir nabadzīgāks par bezgalību un stipri alojas, ja domā, ka spēj pārzināt visu.

Nav gudrāka par Zālamanu, kas Bībelē ir teicis: savs laiks sēt, savs laiks ražu vākt, savs laiks akmeņus mest un savs laiks tos savākt. Mēs Latvijā jau gaidām ražu. Par agru, mīļie! Gaidiet, lai paiet "četrdesmit verdzības gadi", — tik ilgi Mozus savu tautu vadāja tuksnesī, lai verdzība iziet ārā. Laiks un notikumi nav jāsteidzina! Palūkojieties pagātnē! Rīgas Latviešu biedrība radās 1868. gadā, un pēc piecdesmit gadiem tika proklamēta Latvijas valsts. Mēs pusgadsimtu nodzīvojām boļševismā un brīvību pēc verdzības vēl neesam pietiekami izbaudījuši. Pagājuši tikai desmit gadi, augļi vēl tikai ienākas un briest, un daudz muļķību tiek pastrādāts. Cilvēki šo patiesību nevēlas saprast — viņi grib visu tūlīt, uzreiz. Tikko karogi izkārti, tā otrā rītā bāleliņi, rokās sadevušies, draudzīgi un saticīgi dzīvos? Nē, tā nebūs.

Arī Rīgas lielā jubileja tiktu svinēta citādi, ja mēs jau dažus desmitus gadu būtu padzīvojuši brīvībā. Pafantazējot vairāk — ja nebūtu bijis kara, ja Rīga būtu bijusi brīva… Tā nauda, ko tagad palaidīs izpriecās — izdancos, izdzers un izšaus gaisā —, pēc "verdzības laika izdzīvošanas" noteikti tiktu atvēlēta paliekošām vērtībām, gudriem, lieliem un cēliem mērķiem.

Bet tas pāries, noteikti! Tikai jānogaida. Jāpieņemas prātā. Jādara pozitīvais darbs. "Neturiet sveci zem pūra!" teica Kristus. Šodien Latvijā mums pietiek enerģijas, lai turētu savu gara gaismu, lai neļautu to noslāpēt. Jāsadodas rokās, kā to darījām "Baltijas ceļā". Būšu gandarīts, ja par šo rokās sadošanās vietu ar laiku kļūs mūsu Rīgas Latviešu biedrība. Aizmetņi jau ir, un par to es jūtos laimīgs.

Intervēja Ina Eglīte un Helēna Grīnberga

	Foto: Arnis Blumbergs, "LV"	Foto: Gvido Kajons
Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē 1999.gada 14.maijā Rīgas Latviešu biedrības (RLB) namā: RLB priekšsēdētāja vietnieks Edgars Mucenieks, RLB priekšsēdētājs, LZA goda loceklis Jānis Streičs, LZA prezidents Jānis Stradiņš un LZA ģenerālsekretārs Andrejs Siliņš; Jānis Streičs un LZA goda loceklis rakstnieks Gunārs Priede