Saeimas 2012.gada 31.maija sēdes stenogramma (sākums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 11.Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.

Sēdes vadītāja. Labrīt, cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas! Pulkstenis ir deviņi!

Tā kā mūsu valstī oficiālā vizītē divas dienas viesojas Polijas Republikas Seima maršale Viņas Ekselence Eva Kopačas kundze, viņa šodien uzrunās Latvijas parlamentu.

Tātad tas ir pirmais mūsu darba kārtības jautājums.

Vārds Polijas Republikas Seima maršalei Evai Kopačai.

(Aplausi.)

E.Kopača (Polijas Republikas Seima maršale).

Cienītā priekšsēdētājas kundze! Augstais parlament!

Man ir patiešām milzīgs gandarījums par iespēju uzstāties Latvijas Saeimas sēdē. Jau pats jūsu parlamenta nosaukums raisa asociācijas ar Polijas Seimu, kura priekšsēdētāja esmu es. Vārdi „Saeima” un „Seims” atspoguļo mūsu valstu un tautu tuvumu. Mūs vieno vēsture. Senā un jaunākā vēsture.

Polijas un Latvijas vēsture daudznacionālās Žečpospolitas ietvaros 16.–18.gadsimtā. Tik milzīgi mūsu vēstures notikumi kā kauja pie Kirholmas jeb Salaspils 1605.gadā, notikumi, kas saistīti ar karaļu Sigismunda Augusta un Stefana Batorija laikiem.

No tuvākiem laikiem varam atgādināt ļoti nozīmīgo Rīgas Politehnikuma lomu. Tā absolventi bija Polijas Republikas prezidents Ignacijs Moscickis, uzvarētājs pie Montekasīno Vladislavs Anderss un tūkstoši izcilu Polijas inteliģences pārstāvju.

Mēs nevaram aizmirst arī par Polijas un Latvijas ieroču brālību Latgales kampaņas laikā, kurā piedalījās Juzefs Pilsudskis. Par kopīgo vēsturi var runāt ļoti daudz. Bet mums, parlamentāriešiem, vēl svarīgāka ir šodiena.

Mūsu valstu politika un kopējās intereses ir īpaši tuvas. Baltijas virzienam Polijas politikā ir stratēģiska nozīme. Pirms pāris dienām NATO samitā Čikāgā tika pieņemts lēmums turpināt gaisa telpas patrulēšanas misiju (Air Policing), par ko esmu īpaši lepna. Lepna tāpēc, ka brīdī, kad saku šos vārdus, Latvijas debesu drošību sargā poļu piloti. Tā būs arī turpmāk.

Ziemeļatlantijas bloka solidaritāte ir miera, attīstības un labklājības garantija. Rāmis jeb ietvars, kurā mēs attīstāmies, ir Eiropas Savienība. Ar patiesu gandarījumu var konstatēt, ka mūsu pozīcijas Eiropas debašu laikā lielākoties ir ļoti tuvas. Sarunās par Eiropas Savienības ilgtermiņa budžetu Polija un Latvija aizstāv kopīgo kohēzijas politiku un iestājas par daudz godīgāku kopējo līdzekļu sadalījumu kopējai lauksaimniecības politikai. Mēs cenšamies kopīgi gādāt, lai Austrumu partnerības programma būtu reāls instruments, kas atbalsta demokrātiskās un tirgus pārmaiņas arī pie mūsu partneriem Austrumos.

Cienītā priekšsēdētājas kundze! Godātie deputāti! Mūsu balss Briselē ir labi dzirdama arī tāpēc, ka Latvija un Polija ir valstis, kas gūst ekonomiskos panākumus. Neraugoties uz kārtējo ekonomiskās krīzes vilni, mūsu ekonomika attīstās, un ar milzīgu gandarījumu varu teikt, ka mūsu valstis attiecībā uz ekonomisko izaugsmi savstarpēji sacenšas par līdera pozīciju apvienotajā Eiropā. Tas ir īpašs iemesls, dārgie kolēģi, lai jūs apsveiktu jūsu valstī. Latvija ir izkļuvusi no ļoti dziļas krīzes. Mēs Polijā ar apbrīnu skatāmies, kā jūs veicat reformas un konsolidējat budžetu. Es lieliski zinu, es brīnišķīgi zinu, cik grūti mums – sabiedrības pārstāvjiem – pieņemt sabiedrībai sāpīgus lēmumus, tomēr tā ir mūsu atbildība ilgākā perspektīvā, nevis tikai viena sasaukuma laikā. Es zinu, ka pēc brīža jūs atgriezīsieties pie diskusijas un balsošanas par grūtām ekonomiskām problēmām. Es zinu, ka Latvijas parlamentāriešiem nepietrūks gudrības un izturības, to īpašību, kuras padarīja Latviju par lielisku paraugu visai Eiropai.

Cienītie klātesošie! Kā Polijas Seima maršale es šajā forumā īpaši gribētu pateikties Latvijai par lieliskajām attiecībām starp Latviju un šeit dzīvojošajiem poļiem. Tas ir lieliskas un gudras divu tautu savstarpējas sadarbības piemērs. Neraugoties uz budžeta grūtībām, Latvijā lieliski darbojas poļu skolas, sabiedriskās organizācijas, mediji un kultūras institūti. Ik gadus Polijā viesojas lieli kori, piemēram, koris Jutrzenka no Rēzeknes, pārstāvot ne tikai poļu kultūru, bet arī slaveno Latvijas koru dziedāšanas tradīcijas.

Liels paldies par atbalstu poļu minoritātei Latvijā. Bet es lūdzu arī nedaudz vairāk. Esmu pārliecināta, ka Saeima, pieņemot grūtus lēmumus par budžetu, atcerēsies arī par minoritātēm, it īpaši par atbalstu kultūrai un izglītībai.

Komunisma laiki ir mūs attālinājuši, tādēļ tagad rūpes pirmām kārtām par zinātni, vēsturi un jaunatnes audzināšanu palīdz pārvarēt trūkumus un veidot kopīgu nākotni. Šai nākotnei jābalstās uz savstarpēju ekonomisko izdevīgumu.

Vakar pastaigas laikā Rīgā es ievēroju, ka veikalos daudz produktu ar uzrakstu – ražots Polijā. Es zinu, ka, izņemot 2009.gadu – krīzes gadu, mūsu preču apgrozījums ik gadu pieaug. Esmu pārliecināta, ka lielie infrastruktūras projekti – tādi kā Rail Baltica, Via Baltica, elektrolīniju un gāzesvadu savstarpējie savienojumi – vēl vairāk nostiprinās mūsu ekonomiskās saites. Es ceru, ka apmēram 300 firmām, kas darbojas Latvijas tirgū, pievienosies arī citas. Pašreizējā politika, es zinu, – tā ir veiksmīgu nosacījumu veidošana ekonomiskajai sadarbībai un sadarbībai tīri cilvēciskā plāksnē.

Poliju un Latviju nešķir robežas, atliek tikai pārvarēt nepamatoto sajūtu, ka mēs atrodamies tālu viena no otras. Tas tad arī ir uzdevums mums, parlamentāriešiem. Es priecājos, ka mūsu starpparlamentu sadarbības grupās ir tik daudz izcilu parlamentāriešu. Grupu priekšsēdētāji pirms dažām dienām tikās Varšavā, bet tagad viņiem ir iespēja tikties šeit pie jums, Rīgā.

Es zinu, ka mūsu sadarbības grupas var rēķināties ar manu atbalstu, kā arī manas kolēģes – Solvitas Āboltiņas atbalstu.

Ja jau es šeit pieminu priekšsēdētājas kundzi, ir vērts uzsvērt sieviešu lomu Polijas un Latvijas attiecību veidošanā. Protams, mana uzstāšanās būtu nepilnīga, ja es šeit neatgādinātu par Itu Kozakēviču – pēc neatkarības atgūšanas pirmās Latvijas Saeimas deputāti, kura parakstīja arī Neatkarības deklarāciju, leģendāro Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāju. Neapšaubāmi, ar viņu, kuru traģiska nāve priekšlaicīgi izrāva no Latvijas un Polijas sabiedriskās dzīves, mēs būtu tikuši tālāk, nekā esam šodien.

Nobeigumā atļaušos atgādināt par vēl vienu lielisku sievieti, poļu dzejnieci Kažimiru Illakovičuvnu, kura dzimusi Latgalē, bet visu mūžu pavadījusi Varšavā un Poznaņā. Viņa bija Juzefa Pilsudska ilggadēja asistente un Polijas Ārlietu ministrijas darbiniece. Savas dzīves novakarē viņa rakstīja (es atļaušos citēt): „Man dzimtene vienmēr paliks Lietuva un Latvija. Viss pārējais – Varšava, Poznaņa – bija un ir ārvalstis. Visa mana ainava ir no turienes – no manām dzimtajām pusēm.”

Es ceru, ka kopīgi ar priekšsēdētājas kundzi mēs kopsim šīs tradīcijas, šo mantojumu, sieviešu mantojumu, veidojot starp Latviju un Poliju jaunus draudzības tiltus.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Turpinām Saeimas 31.maija sēdi.

Pirms turpinām izskatīt apstiprināto darba kārtību, ziņoju, ka ir saņemti vairāki priekšlikumi par iespējamām izmaiņām tajā.

Saeimas Juridiskā komisija lūdz izdarīt izmaiņas Saeimas 31.maija sēdes darba kārtībā un iekļaut tajā lēmuma projektu „Par Signes Dekteres apstiprināšanu par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi”. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis Juridiskās komisijas iesniegumu ar lūgumu izdarīt izmaiņas Saeimas 31.maija sēdes darba kārtībā un iekļaut tajā lēmuma projektu „Par Aijas Pāveles atkārtotu iecelšanu par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi”. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis arī piecu deputātu – Dzintara Zaķa, Arvila Ašeradena, Alekseja Loskutova, Jāņa Ozoliņa un Valda Zatlera – iesniegumu ar lūgumu izdarīt izmaiņas Saeimas 31.maija sēdes darba kārtībā un kā otro darba kārtības jautājumu izskatīt likumprojektu „Par Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā”. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Sākam izskatīt apstiprināto grozīto darba kārtību.

Nākamais darba kārtības jautājums – likumprojekts „Par Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā”, otrais lasījums.

Ārlietu komisijas vārdā – deputāts Ojārs Ēriks Kalniņš.

O.Ē.Kalniņš (VIENOTĪBA).

Cienījamais Prezidij! Godātie deputāti! Strādājam ar dokumentu Nr.950. Diezgan vēsturisks likumprojekts „Par Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā”.

Ārlietu komisija izskatīja šo likumprojektu otrajā lasījumā. Saņēmām vienu priekšlikumu no Saeimas Juridiskā biroja un to apstiprinājām.

Sēdes vadītāja. Uzsākam debates.

Vārds finanšu ministram Andrim Vilkam.

A.Vilks (finanšu ministrs).

Augsti godājamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamie deputāti! Labrīt!

Tātad šodien ļoti svarīgs līgums būtu Latvijas Saeimai jāakceptē, un tas ir Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (Fiskālās disciplīnas līgums). Manuprāt, Latvijai šī līguma būtība ir ļoti skaidra, jo Latvija gājusi cauri ļoti dziļai krīzei. Mēs patiesībā esam ratificējuši un izpratuši jau daudz no šī līguma punktiem jeb būtības. Tas varbūt ir jaunums vai kaut kas nezināms daļai Eiropas Savienības valstu, bet katrā ziņā, es domāju, par Latviju nevajadzētu būt jautājumam. Mūsu izpratne ir pietiekoši laba, un mēs lieliski saprotam, ko tas dos kopumā Eiropas Savienībai un pārējām dalībvalstīm.

Es gribētu vērst uzmanību uz septiņiem argumentiem „par” (tieši konkrēti, pragmatiski „par”!), jo tas ir ļoti svarīgi – izprast šī līguma būtību.

Pirmais arguments „par”. Līgums atbilst Latvijas interesēm – stiprināt Eiropas Savienību, novēršot pārmērīgu budžeta deficītu, kas rada finanšu tirgu nestabilitāti Eiropā. Stabila ekonomiskā un finanšu tirgu vide ir priekšnosacījums ilgtspējīgas un stabilas Eiropas ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanai, un tas pilnībā atbilst arī Latvijas interesēm.

Diemžēl līdzšinējā prakse rāda, ka Eiropas Savienības likumdošanā noteiktie mehānismi, kas paredzēti tam, lai nepieļautu pārmērīgu budžeta deficītu, nedarbojas. Eiropas Savienības valstu parlamenti ir padevušies vilinājumam veidot tādu politiku, kas rada valstij papildu izdevumus un samazina nodokļu ieņēmumus. Šādas politikas sekas jūtamas šodien pilnā mērā. Fiskālās disciplīnas līgums ir nepieciešams, lai šo praksi apturētu. Mēs to lieliski redzam, jo tagad pat tām valstīm, kur ekonomika ir pietiekami labā kondīcijā, kur fiskālais deficīts ir mazs vai pat ir tuvu pārpalikumam budžets, kur ir zemas aizņemšanās tirgus likmes... arī tās valstis cieš no tā, ka Eiropas kopējā zona tirgus novērtējumā tiek uztverta kā viens vesels mehānisms. Un jebkuras negatīvas ziņas, kaut vai tās, kas tagad ir Grieķijā vai Spānijā, pieņemsim, negatīvi ietekmē Itāliju. Kaut gan Itālijas valdība tiešām ir veikusi ļoti lielu progresu salīdzinājumā ar situāciju pirms pusgada, tik un tā Itālijas likmes no tā cieš, un tāpat tas atspoguļojas pašreiz uz Vācijas, Nīderlandes un Skandināvijas valstu reitingiem vai naudas cenu. Tā ka tas ir nepārprotami svarīgi. Investori tirgū skatās uz Eiropas Savienību kā vienu veselumu. Viņi saprot: ja vienā valstī būs problēmas, tās var pārsviesties jebkurā brīdī uz citu valsti, pēc tam var radīt, teiksim, tādu spirāles efektu.

Otrs arguments. Līgums atbilst Latvijas uzsāktajam kursam atbildīgas fiskālās politiskas īstenošanā un neradīs nepieciešamību mainīt līdzšinējo kursu uz ekonomiskajā ciklā sabalansētu budžetu.

Līgums ir nepatīkams tiem, kas uzskata, ka varam dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Kā jau es minēju, Latvija to visu ir redzējusi, tas nav nekas jauns mums. Ja šo līgumu grib ignorēt, tad jautājums ir tāds – uz ko tad oponenti vērš uzmanību. Tad acīmredzot vērš uzmanību uz lielu fiskālo deficītu, uz to, ka varētu arī palielināties valsts parāds. Tas ir, manuprāt, Latvijai nepieļaujami. Mēs esam redzējuši, kā tas ir bijis īstenots pirms krīzes.

Trešais arguments. Līgums stiprina Latvijas suverenitāti. Ievērojot Fiskālās disciplīnas līguma jeb pakta 3.panta nosacījumus, mēs izvairīsimies no nonākšanas situācijā, kurā jālūdz starptautiskā palīdzība un ar kuru saistīta suverenitātes zaudēšana budžeta veidošanā. Fiskālā līguma nosacījumi paredz labajos laikos veidot uzkrājumus, ar kuriem pārdzīvot ekonomikas lejupslīdes posmu.

Uzskats, ka fiskālais līgums laupa Latvijas suverenitāti, ir mīts, ja vien ar suverenitāti nesaprot dzīvošanu pilnīgā izolācijā. Valstis saista starptautiskie līgumi. Latvijai ir saistošas Eiropas Savienības regulas. Līdz ar to mūsdienās valstu suverenitāte nav absolūta. Šis līgums ir dalībvalstu brīvprātīga vienošanās par noteiktiem fiskālās politikas principiem. Parakstot līgumu, mēs uzņemamies saistības veidot ekonomiskajā ciklā sabalansētu budžetu, taču līgums nediktē valstu parlamentiem, kādu izdevumu vai ieņēmumu politiku īstenot. Latvija nevar būt ne Šveice, ne Norvēģija. Mēs nevaram būt izolēti. Mēs nevaram būt tā kā Albānija pirms pārdesmit gadiem. Mēs nevaram būt kā Ziemeļkoreja. Mēs esam integrēti Eiropas Savienībā, mums jārespektē tomēr tās galvenās vadlīnijas.

Ja runājam par suverenitātes zaudēšanu, tad jāteic, ka iepriekšējos gados veids, kādā tika uzraudzīts Latvijas budžets, mums esot starptautiskā aizdevuma programmā... Bija daudz, daudz grūtāki un sarežģītāki nosacījumi. Tas, kas tiek patlaban līgumā piedāvāts, absolūti neietekmē to, kādā veidā mēs skatīsimies uz saviem izdevumiem un ieņēmumiem. Tas paliek mūsu pašu ziņā.

Ceturtais arguments. Līgums samazinās maksu par Latvijas parādzīmēm. Viens no Fiskālās disciplīnas līguma mērķiem ir radīt starptautiskajām finanšu institūcijām uzticību, ka Eiropas Savienība spēj tikt galā ar savu deficītu. Šo uzticību iegūt – tā nav vēlme izpatikt, bet gan nepieciešamība, jo no tā, cik lielā mērā starptautiskās finanšu institūcijas uzticas, ir atkarīgs, cik liels procentu maksājums būs jāmaksā par aizņēmumu, ko dalībvalsts ņems, lai segtu savu deficītu.

Starptautiskās finanšu institūcijas savus lēmumus par uzticību veido, pamatojoties uz reitinga aģentūru reitingiem. Oponenti izmanto Grieķijas un Portugāles piemēru: tās fiskālo līgumu ir ratificējušas, bet lielāku uzticību nav ar to ieguvušas. Lai secinātu, ka fiskālā līguma ratifikācija vai neratifikācija nemaina reitinga aģentūru vērtējumu par valsti... Valstu apņemšanās ievērot deficīta samazinājumu, protams, nenozīmē, ka reitinga aģentūras paaugstina reitingu. Vērā tiek ņemti arī valstu panākumi fiskālās disciplīnas nodrošināšanā.

Ja valsts tomēr nevēlas ratificēt līgumu, rodas pamatots jautājums, kāpēc tas notiek. Iespējams, ka valstī dominē viedoklis, ka budžeta deficīta samazināšana nemaz nav prioritāte. Šajā gadījumā nebūtu pamata cerēt, ka reitinga aģentūras uztvers šo rīcību kā apsveicamu. Tātad, ja valsts atsakās ratificēt, vilcinās, tad ir pamatots jautājums – kādēļ tas tiek darīts? Atkal acīmredzot tādēļ, lai palielinātu budžeta deficītu vai valsts parādu.

Piektais arguments. Līgums dod papildu argumentus sarunās par lielākiem finansējumiem Latvijai nākamajā periodā. Tas, cik Latvija varēs saņemt no Eiropas Savienības fondiem, tieši nav atkarīgs no pievienošanās Fiskālās disciplīnas līgumam. Bet visas lietas ir jāvērtē kontekstā. Pašlaik notiek sarunas par Eiropas Savienības daudzgadu budžetu 2014.–2020.gadam. Līguma ratifikācija – papildu arguments mūsu pusē, iestājoties par lielāku Eiropas Savienības finansējuma daļu Latvijai. Jo, kad fiskālie jautājumi valstī sakārtoti, tad ir mazāks risks, ka fondi tiks nelietderīgi izmantoti. Par to ir pietiekami daudz signālu saņemts. Ja valstīm ir ambīcijas palielināt savus, teiksim, ieņēmumus no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, tad valstīm ir jābūt ar pietiekami labiem rādītājiem, kas netracinātu vai nesatrauktu Eiropas Savienību, ka šīm valstīm ir kaut kādas fiskālās problēmas.

Sestais arguments. Līguma ratifikācija nav jāvilcina.

Tiek piesaukts salīdzinājums, ka Latvija rīkojas kā tāds priekšzīmīgs pionieris – gatava ar degsmi pildīt jebkuru Briseles prasību, nedomājot, vai Latvijai tas ir izdevīgi. Šajā sakarā vēlamies norādīt, ka Latvija rīkojas kā pragmatiska Eiropas Savienības valsts, kas uzskata, ka fiskālā disciplīna Eiropas Savienībai ir Latvijas interesēs. Tā kā Latvija atbalsta fiskālās disciplīnas principus, ir loģiski, ka līgums tiek ratificēts bez vilcināšanās. Ar šo soli Latvija pauž savu nostāju līgumā noteikto principu iedzīvināšanai Eiropas Savienībā. Līguma ratificēšanas atlikšana būtu loģiska tikai tad, ja Latvijai fiskālās disciplīnas nosacījumi būtu nepieņemami un mēs vēlētos tos pēc iespējas attālināt... attālināt to brīdi, kad būtu jāsabalansē valsts budžets. Lai arī oponenti uzskata, ka Eiropas Savienība vislabāk varētu funkcionēt, ja Eiropas Savienības dalībvalstis bremzētu to lēmumu iedzīvināšanu, par kuriem pašas ir vienojušās, jebkura veida vilcināšanās nozīmē aizvien lielāku jau eksistējošo tirgus nervozitāti, kas diemžēl gan Latvijai, gan pārējām valstīm nozīmē to, ka ir runa par augstākām aizdevumu likmēm. Jebkurā gadījumā vilcināšanās tiek vērtēta kā vājuma pazīme, ja reiz valstis konceptuāli ir sapratušas, ka Eiropas Savienībā ir jāmaina attieksme pret fiskālajām lietām.

Septītais arguments. Līgums veicina izaugsmi.

Taupības politika, oponenti uzskata, žņaudz attīstību. Par šo jautājumu var diskutēt ļoti plaši. Šā apgalvojuma aizstāvjiem vajadzētu salīdzināt Latvijas un Igaunijas attīstību. Igaunija ievēroja taupības pasākumus pirmskrīzes laikā, turpretim mēs īstenojām politiku „gāzi grīdā!”. Tomēr tas nenodrošināja Latvijai straujāku ekonomikas pieaugumu ilgtermiņā. Toties negatīvās sekas ir redzamas. Mēs par saviem parāda procentiem vien maksājam apmēram 2 procentus no kopprodukta, savukārt Igaunijai tie ir apmēram desmit reizes mazāki maksājumi. Latvija starptautiskajiem aizdevējiem maksā ap 200 miljoniem latu, savukārt Igaunija šādu summu var atļauties ieguldīt savā tautsaimniecībā. Turpretim mēs šādu summu samaksājam tiem, no kuriem mēs aizņemamies, – starptautiskajām finanšu institūcijām!

Ideja, ka attīstībai mēs varam aizņemties, jo tas nākotnē nesīs labumu, ir teorētiski pareiza, bet kurš uzņemsies atbildību, ka aizņemtā nauda tiešām paaugstinās izaugsmi? Vai beigās nebūs tā, ka nauda tiks izlietota, bet efekts uz izaugsmi... efekts izaugsmē būs minimāls? Noteikti paliks parāds, kurš būs jāmaksā. Maksās gan esošā, gan nākamās paaudzes.

Pēdējo gadu fiskālā politika ir sekmējusi valsts ātru izeju no recesijas, konkurētspējas atjaunošanu un atgriešanos uz izaugsmes ceļa. Atcerēsimies, ka Latvijai ir pieejami struktūrfondi, kas ir paredzēti attīstībai! Šajā periodā 7 gadiem tie veido apmēram 3,5 procentus no Latvijas kopprodukta. Vidēji 0,5 procentus no kopprodukta mēs saņemam kā neatmaksājamu palīdzību no Eiropas Savienības valsts attīstībai.

Latvija ir maza valsts, un tās varējums, pārvarot krīzi, bijis ļoti liels, un Latvijas īpatsvars... Latvijas reputācija krietni pārsniegusi tās izmērus... gan valsts ekonomikas, gan teritorijas. Latvija kļuvusi daudz nopietnāks spēlētājs Eiropas Savienībā dēļ mūsu izlēmīgās rīcības, pārvarot krīzi. Un tāpēc tas ir ļoti svarīgi – stiprināt mūsu valsts izaugsmi arī turpmāk. Tāpēc es aicinu deputātus tiešām izprast, ka tas ir ļoti, ļoti svarīgi Latvijas ilgtspējīgai attīstībai turpmāk, sabalansētai attīstībai, un atbalstīt šo līgumu, jo tas tiešām rezultēsies daudz augstākā reputācijā, daudz labākā uzņēmējdarbības vidē un kredītreitingos.

Un, ja mēs runājam arī par iedzīvotājiem – mēs bieži vien aizmirstam aiz lieliem skaitļiem parasto Latvijas iedzīvotāju! –, tad jāsaprot, ka mūsu iedzīvotājs, parastais Latvijas iedzīvotājs, parastais uzņēmējs, ilgojas pēc stabilitātes, pēc ilgtermiņā izprotamas valsts attīstības, lai nebūtu šādu populistisku izgājienu, ka valsts pilnīgi aizmirst gan par fiskālajiem jautājumiem, gan par parādu jautājumiem, iekrīt kaut kādā eiforijā, solījumos. Nodrošināsim beidzot šo stabilitāti, lai mums ir ilgtspējīga attīstība, un aizmirsīsim par dažādiem izlēcieniem, kas ir bijuši līdz šim dēļ īsa mirkļa vājumiem!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Igoram Pimenovam.

I.Pimenovs (SC).

Cienījamās deputātes! Godātie deputāti! Par līgumu.

Es rosinu neatbalstīt šā līguma ratifikāciju Latvijas Republikā. Līgums neļaus nepieciešamajā apjomā uzsākt investīcijas mūsu infrastruktūrā, zinātnē, izglītības attīstībā un pat arī neveicinās mūsu demogrāfiskās problēmas risināšanu.

Kāpēc šis līgums izstrādāts? Tāpēc, ka daudz Eiropas Savienības valstu veica bezatbildīgu aizņemšanās politiku, radīja problēmas ne tikai savām valstīm, bet arī visai Savienībai, un skaidrs, ka tagad tās valstis, kas cieta visvairāk dēļ sava ieguvuma Eiropas Savienībā, vēlas nodrošināt savas pozīcijas savos eksporta tirgos. Bet Latvija nekad nebija tāda valsts, kas bezatbildīgi aizņēmās tirgos! Latvija vienmēr bija paklausīga Māstrihtas kritēriju izpildē un bija ļoti disciplinēta valsts Eiropas Savienībā, Eiropas tautu saimē.

Tālāk. Šā līguma mērķis ir ierobežot valsts tēriņus, bet šis līgums nemaz neietekmē privātā kapitāla tēriņus, tāpat kā neietekmē privātkapitāla plūsmas. Bet atcerēsimies, ka tieši privātkapitāla ieplūšana Latvijas Republikā, tāpat kā Spānijā, Īrijā un arī Portugālē, izraisīja kreditēšanas burbuļus un ekonomikas pārkarsēšanu! Līdz ar to tās pašas problēmas, kas izraisīja Eiropas ekonomikas krīzi, var atkārtoties arī turpmāk, un šis līgums nemaz neizņems nekādus iemeslus no šo problēmu klāsta.

Vēlreiz gribu atkārtot, ka līgumā ietvertais fiskālās disciplīnas piespiedu mehānisms un ārējās sankcijas par līguma noteikumu neievērošanu ir pretrunā ar Latvijas suverenitāti. Mēs zaudēsim iespējas likt lietā galveno un ļoti nopietno instrumentu mūsu turpmākajā attīstībā, proti, fiskālo stimulāciju. Tās fiskālās stimulācijas iespējas, kas ir ietvertas līgumā, ir niecīgas. Strukturālais deficīts, kurš var būt ne vairāk par 1 procentu, neļaus Latvijai tomēr risināt savas problēmas. Šīs problēmas var tikt atrisinātas valstī, kurā iedzīvotāju skaits ir lielāks par dažiem miljoniem, bet mūsu valstī, kur mūsu ir gandrīz 2 miljoni (un ne vairāk!) un kur vēl emigrācijas process turpinās un nav nekādu pazīmju, ka tas samazinās, mēs nevaram atļauties attīstīties ar tempiem, kas ir 2 vai 3 procenti gadā. Vienīgā iespēja, kā nodrošināt mūsu iedzīvotāju atgriešanos atpakaļ Latvijā, ir noslēgt... plānot budžeta deficītu ar nolūku investēt vairāk līdzekļu mūsu infrastruktūrā, veidot vairāk darba vietu, lai radītu mūsu, Latvijas, iedzīvotājos, kas tagad ir ārpus Latvijas, pārliecību, ka viņi šeit, Latvijā, atradīs ne tikai darbu, bet arī nākotni savām ģimenēm.

Tas ir vienīgais atrisinājums, kā mēs varam iziet no šīs lielākās krīzes.

Šis līgums noteikti ir izdevīgs. Bet kam tas ir izdevīgs? Tām valstīm, kas izmantoja jaunās Eiropas valūtas ieviešanu, lai mazinātu līdz nullei savas valūtas riskus. Tas ir arī mūsu mērķis. Tas gan nodrošinās mūsu iespējas, bet ne šajos apstākļos. Šis līgums mūsu valstij Latvijai ir kaitīgs, mēs nevaram šobrīd, šajos apstākļos, atļauties to atbalstīt.

Līdz ar to es aicinu jūs neatbalstīt šā līguma ratifikāciju.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Ingmāram Līdakam.

I.Līdaka (ZZS).

Labdien, cienījamie kolēģi! Runājot par tā dēvēto Fiskālās disciplīnas līgumu, daudz tiek pieminētas Latvijas nacionālās intereses.

Jā, stingras fiskālās disciplīnas ievērošana ir Latvijas interesēs – it sevišķi jau tāpēc, ka mūs spiež ārējo parādu slogs!

Tāpēc man patiess prieks, ka diskusijās par šī līguma ratifikāciju tika skarts tāds ļoti būtisks jautājums. Šīs diskusijas rezultējās ar valdošās koalīcijas apņemšanos Saeimā uzsākt – vistuvākajā laikā uzsākt! – diskusiju par Latvijas enerģētikas politiku. Esmu pārliecināts, ka šī diskusija beigsies ar Latvijas atteikšanos no līdzdalības Visaginas atomelektrostacijas projektā, kurš palielinātu Latvijas parādsaistības par vismaz 1 miljardu eiro.

Mēs runājam par Latvijas nacionālajām interesēm. Jā, Latvijas nacionālajās interesēs, neapšaubāmi, ir starppartiju sarunas un starppartiju dialogs. Šis dialogs ir noticis, un tā rezultāts būs gan ratificēts līgums par fiskālo disciplīnu, gan arī lauksaimniecības zemes iegādes kreditēšana, kura, neapšaubāmi, ir Latvijas nacionālajās interesēs, jo mūsu interesēs ir saglabāt zemi latviešiem, latviešu tautai.

Paldies.

Aicinu atbalstīt. (Starpsaucieni no SC frakcijas: „Kauns! Kauns, Līdaka!”)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds Dzintaram Ābiķim.

Dz.Ābiķis (VIENOTĪBA).

Cienījamā priekšsēdētāja! Kolēģi! Mēs, šeit, zālē, sēdošie deputāti, visi neesam finansisti un visi neesam ekonomisti, bet mēs esam politiķi. Un, neapšaubāmi, šis nav jautājums tikai par finansēm, finanšu disciplīnu. Tas ir ģeopolitisks jautājums. Šis ir jautājums par mūsu ģeopolitisko orientāciju.

Es saprotu, ka laikā, kad Eiropai neklājas viegli, ir populāri kritizēt Eiropu. Es saprotu, ka arī laikā, kad ieilgst karš Afganistānā, ir populāri kritizēt NATO. Bet pasakiet atklāti: vai mums, atrodoties šeit ģeopolitiski, ģeogrāfiski uz robežas starp... uz šīs šķirtnes starp Rietumiem un Austrumiem... Vai mēs varam atrasties tilta, kā viens otrs mīl teikt, pozīcijā? Mēs nevaram atrasties pelēkajā zonā. Mēs varam būt vai nu tur, vai tur: vai nu kopā ar mūsu Rietumu sabiedrotajiem, vai Austrumos. Un atcerēsimies, ka joprojām Austrumos, tajā pašā NVS, ir valstis, kurās nacionālais kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir desmitiem reižu mazāks nekā vidēji Eiropas Savienībā! Un mēs redzam visus tos notikumus, kuri ir notikuši Gruzijā, kuri ir notikuši Moldāvijā, kuri ir notikuši daudzos citos karstajos punktos, un tāpēc, diskutējot par šīm finanšu lietām, mums vienmēr jāpatur prātā šis pamatjautājums – ar ko mēs būsim kopā, kas būs mūsu sabiedrotie? Un vēlreiz saku: neskatoties uz to, ka šobrīd Eiropā ir sarežģīta situācija (un šeit es domāju Eiropas Savienību), mums nav citas izvēles. Kas kuram ir vairāk vajadzīgs? Vai mēs esam vairāk vajadzīgi NATO vai NATO – mums? (Starpsauciens no SC frakcijas: „Jūs NATO!”) Protams, NATO esam vajadzīgi arī mēs, bet, manuprāt, mūsu vajadzība pēc NATO ir stipri lielāka nekā NATO vajadzība pēc mums. Un līdzīgi ir arī ar Eiropas Savienību.

Tāpēc, cienījamie kolēģi, šis ir pārāk nopietns jautājums, lai tas varētu tikt pārvērsts par tirgošanās objektu, lai tirgotos par dažādām prasībām, dažādu partiju prasībām. Un man bija prieks dzirdēt iepriekšējo runātāju, ka viņi ir to sapratuši. (Starpsauciens no zāles: „Nakti negulēja!” No zāles dep. A.Bērziņš: „Es neko neesmu sapratis!”) Tāpēc, cienījamie kolēģi, ja mēs gribam būt Eiropas Savienības valsts, ja mēs gribam būt stipri kopā ar mūsu sabiedrotajiem, tad mums šis lēmums, lai cik nepopulārs tas varbūt izskatītos viena otra acīs, ir jāatbalsta.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Atim Lejiņam.

A.Lejiņš (VIENOTĪBA).

Godātais Prezidij! Kolēģes un kolēģi! Maza, bet būtiska niansīte.

Es skatos uz jums, Grigules kundze! Šis ir starpvaldību līgums. Un ar ko tas atšķiras no Eiropas Savienības tā sauktās likumdošanas? Faktiski ne ar ko. Mēs pirms gada pieņēmām te, Sarkanajā zālē, piecas... vienu direktīvu un piecas regulas, ko sauc par sešpaketi. Un būtībā šis līgums ir tas pats, ko jau mēs esam pieņēmuši. Tas ir tas pats! Un tā sešpakete – viena direktīva un piecas regulas – izauga no Stabilitātes un izaugsmes pakta... no līguma, ko savulaik Vācija pieprasīja, kad teica: „Labi, mēs atteiksimies no mūsu stiprās markas, ja būs stiprs eiro.” Vārdu sakot, mēs te neko jaunu nedarām... nepieņemam neko tādu, kas nav jau spēkā.

Un, ja mēs salīdzinām Igauniju un Latviju, kā to jau nupat darīja mūsu finanšu ministrs, tad atcerēsimies – Igaunija turējās pie Stabilitātes un izaugsmes pakta kritērijiem. Mēs – ne. Kurš tad vairāk zaudēja suverenitāti? Igaunija guva vairāk, mēs – zaudējām.

Un vēl viena lietiņa, kas arī ir viena svarīga lietiņa. Iespējams, ka būs arī tāda lieta kā izaugsmes līgums, ko pieprasa... ko lūdz Eiropas Centrālās bankas vadītājs Mario Dragi. To pašu aicina darīt arī Olands. Bet, ticiet man, nevarēs atbalstīt izaugsmes līgumu, ja nebūs Fiskālās disciplīnas līguma! Olands būs vēl niknāks taupītājs nekā mēs, ticiet man! Jaunajā Francijas parlamentā atbalstīs Fiskālās disciplīnas līgumu, bet varbūt arī pievienosies, kā es jau teicu, izaugsmes līgumam. Tā ka lūdzu... Par ko mēs te runājam? Viss jau ir izdarīts, un viss ir pareizi! Mēs faktiski šādā veidā stiprinām savu suverenitāti, jo mēs nedzīvojam vairs izolētā pasaulē, kādā mēs dzīvojām agrāk – trīsdesmitajos gados.

Paldies. (No zāles dep. I.Grigule: „Paldies, Lejiņa kungs, paldies!”)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Valdim Liepiņam.

V.Liepiņš (ZRP).

Cienītā priekšsēdētāja! Cienītās deputātes un godātie deputāti! Es kā parasti centīšos runāt ļoti īsi.

Ar izbrīnu es skatos uz „Saskaņas Centru”, ka viņi nevar saprast septiņus ļoti labus argumentus par to, kāpēc mums vajadzētu pieņemt šo likumprojektu. (No zāles dep. A.Elksniņš: „Jūs varētu atkārtot?”) Ko, lūdzu? Es tos varētu atkārtot, man tie visi ir pierakstīti, bet man ļoti žēl, ka jūs neesat klausījies un pats pierakstījis.

„Saskaņas Centrs” runā par to, ka šis līgums neveicinās izaugsmi. Man liekas, ka „Saskaņas Centrs” grib atkal kaut kādu burbuļa izaugsmi. Burbulis plīsīs, un Latvijai būs slikti, un varbūt tas saskan ar jūsu interesēm. Es domāju, ka atbildīga izaugsme ir tā, par ko mēs runājam. Un te tika jau minēti vairāki piemēri, ko atbildīga izaugsme un konservatīva fiskālā politika rāda. Visspilgtākais piemērs ir Vācija, kas pirms desmit gadiem izgāja šo pašu kursu. Varbūt ne tik smagā veidā, kā mēs esam to izgājuši, bet viņi ir to izgājuši. Un kur ir stiprākā tautsaimniecība Eiropā tagad? Tā ir Vācijā! Par to nav nekādu šaubu.

Ja mēs runājam par kaut kādu suverenitātes zaudēšanu, tad jāteic, ka tādas lielas valstis ar tik lielu iedzīvotāju skaitu kā Spānija, Portugāle, Īrija, Itālija... tās ir zaudējušas savu suverenitāti lielā mērā. Iedomājieties šīs lielās valstis! Un, ja mēs gribam būt Grieķija, tad, lūdzu, nebalsosim par šo lietu! Es negribu būt Grieķija, es gribu būt vienā labā izaugsmes Latvijā.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Sergejam Mirskim.

S.Mirskis (SC).

Godātie kolēģi! Es gribu uzdot jums jautājumu. Sakiet, vai vārdi „Latvijas neatkarība” un „suverenitāte” vispār kaut ko nozīmē priekš jums vai neko? Pavisam nesen, tikko, mēs dzirdējām Polijas parlamenta priekšsēdētājas uzstāšanos. Viņa mums stāstīja par savu vēsturi, par Batorija laikiem, viņa stāstīja par... faktiski par Polijas neatkarību... visus šos simtus gadus... Kāpēc mēs šodien dzirdam no Ābiķa puses šos vārdus – „ziniet, vai nu tur, vai tur”... Es atceros – padomju laikā Maskavā, Kremlī... šitādas ideoloģijas cilvēki kā Ābiķis skrēja un laizīja vienu vietu Kremlī. Priekš kam? (Zālē troksnis. Starpsaucieni no frakcijas VIENOTĪBA: „Ooo!”) Un tagad to pašu dara Rietumos. Un tāpēc...

Sēdes vadītāja. Mirska kungs, lūdzu, ievērojiet pieklājību.

S.Mirskis. ... Godātie kolēģi... Godātie kolēģi! Tieši tāpēc jums nav vajadzīga ne neatkarība, ne suverenitāte. Tāpēc, ka tā ir cīņa. Tā ir cīņa par savu tautu, par savas valsts interesēm. Jūs šodien atsakāties... Jebkurš no jums, kas balsos šodien „par” to likumprojektu, balsos faktiski pret Latvijas suverenitāti. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Danai Reizniecei-Ozolai.

D.Reizniece-Ozola (ZZS).

Kolēģi! Vārds austerity (jeb latviski – „taupība”, „fiskālā konsolidācija”) 2010.gadā tika atzīts par gada vārdu, un tas bija arī visbiežāk meklētais vārds internetā. Taču ir daudzi ekonomisti, kuri uzskata, ka tas ir nevis gada vārds, bet šī laika nevārds un tas faktors, kas ļoti būtiski kavēs Eiropas Savienības attīstību.

Mēs runājam par divu ātrumu Eiropu. Mēs runājam par ekonomisko izrāvienu, kas mums ir arī Nacionālā attīstības plāna galvenā prioritāte šobrīd, bet vienlaikus nonākam pretrunās, jo ar taupību vien mēs šo attīstību nodrošināt nevarēsim.

Vilka kungs ir ekonomists, viņš arī ļoti labi zina, ka šobrīd, ja mēs runājam par ekonomikas attīstību pasaules mērogā... ka mēs nerunājam vairs par to, ka lielās valstis apēdīs mazās, bet ātrās apsteigs lēnās. Un, ja mēs runājam par šī līguma parakstīšanu, par Latvijas, nu, faktiski ekonomiskās attīstības plānošanu, tad mums ir jādomā ne tikai par taupības pasākumiem, bet arī par attīstības pasākumiem. Un tas ir tas, kam es vēlos šodien pievērst uzmanību, jo tad, kad mēs runājam par Latvijas konverģences programmu, tie ir tie pasākumi, kurus mēs katru gadu saskaņojam ar Eiropas Komisiju, kur mēs rādām nevis tikai to, ka mēs taupīsim, bet arī to, kā mēs taupīsim.

Bet es gribu pievērst jūsu uzmanību dažiem skaitļiem.

2010.gadā izglītībai veltītais budžets bija 4,4 procenti no IKP. Latvija paredz, ka 2020.gadā tie būs 4 procenti, 2030.gadā – 3,7 procenti, 2040.gadā – 3,3 procenti... Tā tendence ir tāda, ka šie līdzekļi aizvien samazinās.

Uz kā rēķina mēs attīstību nodrošināsim? (No zāles dep. J.Reirs: „Uz attīstības pieaugumu!”) Mēs minam šeit ļoti... Vai tiešām tik milzīgs pieaugums būs?

Es vēl varētu pastāstīt par pensijas vecumu. Mēs sakām, ka šīs tendences, ņemot vērā sabiedrības novecošanos, vienlaikus paredzot, ka arī pensiju izdevumi būtiski kritīsies... Sabiedrība novecosies, pensijas maksāsim mazāk. Ļoti loģiski.

Tas, ko es vēlos uzsvērt: tad, kad mēs parakstīsim šo līgumu – un šodien, visticamāk, tiks nobalsots „par” pievienošanos šim līgumam –, mums nevajadzētu akli sekot... skatīties Merkeles kundzei acīs un klausīties Vācijas viedoklī, bet drīzāk atbalstīt arī tāda izcila cilvēka kā Mario Monti viedokli, ka ir jādomā arī par attīstību. Mēs Latvijas tautai stāstām, ka mūs Starptautiskais Valūtas fonds spiež tikai taupīt, taupīt, taupīt. Tā nav patiesība! Starptautiskais Valūtas fonds vēl nesen izteica ļoti atzinīgus vārdus arī Mario Monti, kurš ne tikai veica taupības pasākumus, bet arī runāja par drosmīgiem lēmumiem ekonomikas attīstībai Eiropā, un arī dara.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Ilmāram Latkovskim.

I.Latkovskis (VL–TB/LNNK).

Ļoti cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi deputāti! Man šorīt zvanīja (kā varbūt daudziem no jums) viens vēlētājs un teica, ka vajagot torpedēt to likumu.

Es balsošu „par”, bet man tādā telefonsarunā... ir ļoti grūti paskaidrot to īsā sarunā. Un te ir divi iemesli. Viens iemesls ir tās spekulācijas par suverenitātes zaudēšanu, kuras, protams, ļoti emocionāli un spēcīgi iedarbojas uz cilvēkiem, uz tiem, kuri, bez šaubām, nav pat lasījuši šo līgumu un neiedziļinās, bet nu... ka tas ir pret suverenitāti...

Otra lieta, man ir jāatzīst, ir arī varbūt steiga un zināma tirgus piesmaka... Nu, jā, es arī balsošu „par”.

Suverenitāte – nu, tas ir pirmais jautājums. Ja jau kādu tas ļoti uztrauc, tad paliek tā pēdējā iespēja – jebkurā brīdī no šī līguma izstāties, it īpaši tiem cilvēkiem, kuri ir ļoti dedzīgi par suverenitāti.

Tas nav arī balsojums par eiro, tas bieži tiek jaukts.

Šīs spekulācijas ar suverenitāti, es domāju, pieradina tautu pie tādas ilūzijas, ka mums var būt tāda unikāla, bez patvaļīgas uzvedības ekonomika un ka Latvija var būt tāda supervalstiņa, kura ļoti veikli funkcionēs starp dažādiem blokiem. Tieši suverenitāti, ja runājam par nacionālajām lietām, par nacionālo identitāti un, ja kāds grib, arī par latvisku Latviju, es saskatu tikai ekonomiski ļoti vienotā un stiprā Eiropā. Tā nav šīsdienas Eiropa, protams. Ja mēs gribam patvaļīgu ekonomisko uzvedību, baudot kaut kādu Eiropas Savienību, tad, protams, tas ir jau pieminētais Grieķijas scenārijs.

Par tām mielēm arī es nevaru nepateikt. Skaidrs, ka steiga te ir, un man ir grūti saprast, kāpēc mums vajag būt pirmajiem... vieniem no pirmajiem un aizsteigties priekšā ļoti daudziem. (No zāles dep. R.Kārkliņa: „Mēs neesam pirmie!”)

Nu, daži pauž prieku, ka te nekāds tirgus nav bijis un ka tas nav tirgošanās objekts. Man liekas, ka tomēr kaut kāds tirgus... tomēr visiem nav skaidrs, ka tas nav tirgošanās objekts.

Protams, ja mums būtu bijusi iespēja mierīgi izrunāt un arī pat izskaidrot saviem vēlētājiem, sabiedrībai, tad es varētu to arī divās minūtēs telefonsarunā paskaidrot. Šobrīd, es domāju, diez vai kāds var divās minūtēs telefonsarunā izskaidrot to.

Bet, neskatoties uz situāciju, es esmu pret šīm spekulācijām ar suverenitāti un drīzāk suverenitātes vārdā es aicinu balsot „par”.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Ivaram Zariņam.

I.Zariņš (SC).

Labdien, kolēģi! Parunāsim par sapratni, kas te tika piesaukta.

Visi šie argumenti, ko es šodien šeit dzirdēju par labu šim līgumam, liecina par to, ka šīs sapratnes – tādas fundamentālas sapratnes – par to, ko darīs šis līgums, nav. Joprojām nav nekādu racionālu argumentu, kāpēc Latvijai būtu jāsteidzas ar šī līguma ratifikāciju – bez dziļākas diskusijas un izpratnes par iespējamām sekām. Sevišķi situācijā, kad citas Eiropas valstis neievēro šos fiskālos parametrus un necenšas veikt atbilstošus fiskālās disciplīnas pasākumus, ir ļoti svarīgi, lai Latvijai būtu atbilstoša izpratne par sekām, kādas radīs šī līguma ratifikācija un kādas būs citu... un vajag saprast vispirms, kāda būs citu valstu gatavība īstenot šinī līgumā paredzēto. Jo, redziet, tā būtība šim līgumam ir tāda, ka tiek uzlikts vienāds fiskālais ietvars visām valstīm neatkarīgi no to ekonomiskās attīstības fāzes. Pēc būtības tiek piedāvāts noteikt, ka turpmāk Eiropas valstis varēs attīstīties tikai ar to potenciālu, kas ir pašu valstu rīcībā, un tas savukārt nozīmē, ka, esot vienotā telpā – un tā ir ļoti svarīga nianse, kas tiek šeit izlaista, – vienotā telpā esot, valstīm, kuru potenciāls ir lielāks vai kuras jau laikus ir izdarījušas savus mājasdarbus – investīcijas tehnoloģijās vai infrastruktūrā – piemēram, Vācijai –, tiek nodrošināts attīstības pārākums pār pārējām valstīm, kuru potenciāls ir mazs vai noplicināts, kā tas ir Latvijas gadījumā.

Valstīm ar nobriedušu ekonomiku šāds līgums ir izdevīgs – nu, līdzīgi kā pieaugušam cilvēkam ir izdevīgi, lai viņam zābaku izmērs nemainītos –, jo tas nodrošina tām nepieciešamos apstākļus stabilitātei un tādējādi arī pārākumu pār attīstības valstīm. Savukārt valstīm, kuras atrodas tikai ekonomiskās izaugsmes fāzē, kurām vajag augt, tas ir līdzīgi kā augošam bērnam spiest nēsāt visu laiku viena un tā paša izmēra zābaciņus: tas neatļaus tām normāli attīstīties un kropļos to izaugsmes pašus pamatus.

Es nerunāju par to... Tas absolūti nenozīmē, ka valstij nav jāīsteno atbildīga fiskālā politika. Bet vispirms ir jābūt samērojamībai un sapratnei, ilgtspējīgas attīstības redzējumam. Mēs ejam pretēju ceļu, darām otrādi! Un problēma, ka ir bez šāda redzējuma... Tas, kas notiek pašlaik, šī kropļošana, izskatās tā, ka Latvijai tā ir liktenīga kļūda, jo netiek ņemts vērā, ka, esot kopējā tirgū – darbaspēka, kapitāla un preču tirgū –, kur valstis savā starpā it kā godīgi konkurē, mēs nostādām sevi zaudētāja pozīcijā attiecībā pret citiem, pat ja šādā pozīcijā gūstam relatīvu labumu. Par šo relatīvo labumu tika runāts, kāds tas varētu būt, jo problēma ir tā, ka mēs attīstīsimies lēnām un primitīvāk nekā citi. Un, ilgstoši saglabājot šādu savu esošo atpalicību vienotā Eiropas telpā, mēs radām un nostiprinām savai ekonomikai un valstij graujošu faktoru ietekmi. Un tās liktenīgos rezultātus mēs jau varam redzēt, tas ir, šāda pozīcija rada un nostiprina nelabvēlīgas plūsmas darbaspēkam: darbaspēks aizplūst projām tur, kur tam ir labāks piedāvājums, kur ir iespēja vairāk nopelnīt.

Kapitāls. Arī kapitāls, augstražīgs kapitāls, pie mums neieplūdīs, jo mēs tam šeit nespēsim nodrošināt vajadzīgos apstākļus – nepieciešamo infrastruktūru, cilvēkus, kas varētu būt augsti produktīvi. Viss, ko ar šādu pasākumu izdarīsim, – nu, piesaistīsim šeit spekulatīvu kapitālu un mazražīgu kapitālu. Arī preču plūsma nelabvēlīga mums. Nebūdami spējīgi ražot konkurētspējīgas preces, mēs kļūstam par noieta tirgu citām valstīm.

Tādējādi valsts, kura savā attīstības līmenī nav spējīga konkurēt ar nobriedušām ekonomikām, atrazdamās šinī vienotajā spēles laukumā ar visstraujākās izaugsmes iespējām, pati sevi nolemj upura lomai, no sākuma barodama nobriedušo valstu ekonomiku ar savu cilvēkkapitālu un pēc tam būdama spiesta pārdot tām savus aktīvus. Tas nozīmē valstij piederošā, tautai piederošā īpašuma privatizāciju.

Tāpēc, pirms Latvijai izšķirties par tai... es aicinu, kolēģi: pirms izšķirties par to un pieņemt Latvijai atbilstošu fiskālo politiku, pareizi būtu vispirms pabeigt Nacionālā attīstības plāna sagatavošanu, valdībai nodefinēt savu solīto ekonomiskā izrāviena plānu un tad, vadoties no tā, spriest par to, kāds fiskālais ietvars un kad mums ir vajadzīgs. Un tikai tad būtu pareizi atgriezties, apspriest un ratificēt šo līgumu.

Un saviem kolēģiem no „Visu Latvijai!” es gribētu pajautāt... Jūs ar ieročiem rokās stāstījāt par to, kā savulaik Latvija aizstāvējusi savu neatkarību. Padomājiet, ko jūs stāstīsiet saviem bērniem, kā jūs to esat aizstāvējuši.

Paldies. (Aplausi. No zāles dep. J.Reirs: „Lūdzu, raksta autoru!”)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Andrim Bērziņam.

A.Bērziņš (ZZS).

Kolēģi! Es piekrītu tam, ko Atis Lejiņš teica, – ka būs mums papildinājumi... Piekrītu ne tikai tam, ko mums Reiznieces-Ozolas kundze teica, – ka attīstībai būtu jābūt.

No sākuma par piemēriem. Man, godīgi sakot, jau... man ļoti patīk mani kaimiņi igauņi. Bet tik daudz reižu, cik igauņus mēs liekam piemēros, mēs... dienā es dzirdu vismaz reizes sešas. Un tā katru dienu! Bet kas viņiem ir pozitīvs? Viens, ko tomēr igauņi ir izdarījuši, ir tas, ka viņi savulaik ir pieņēmuši bezdeficīta budžetu. Un, man liekas, tas ir tāds likumā iestrādāts un ļoti pozitīvs moments bijis. Principā viņi šo dokumentu jau ir akceptējuši stipri iepriekš.

Otrs, kas ir saistīts ar... Man bija iespēja pagājušajā nedēļā būt Eiropas Padomes Parlamentārās Asamblejas Sociālo un darba lietu komisijā, kur bija klāt mūsu kolēģi no visām Eiropas valstīm – attīstītām, mazāk attīstītām, krīzes valstīm – un kur tiek izskatīts dokuments par sociālo drošību, un tur bija runa tieši par to, ka par attīstības jautājumu obligāti būs jārunā. Un es esmu stipri pārliecināts, ka mums būs... es nezinu, kādā formā... Lejiņa kungs arī to teica, bet arī viņš to laikam riktīgi nezina... un nezinām mēs visi. Bet to, ka būs pievienots klāt vēl dokuments, kas ierobežos naudas līdzekļu tēriņu... ka būs otrs dokuments, kas būs saistīts ar to un kas būs vērsts arī uz attīstību... es domāju, ka mēs piedzīvosim arī to momentu šeit, parlamentā, ka tādu vai citādāku dokumentu mēs noliksim blakus... ka fiskālās disciplīnas dokumentam mēs pieliksim klāt arī attīstības dokumentu. Protams, tas būs reglamentēts.

Tātad es šodien balsošu par to, lai tas būtu, lai mēs to akceptētu, bet esmu stingri pārliecināts, ka mēs šeit balsosim arī par dokumentu, kurš dos iespēju mūsu valstij arī attīstīties saprātīgās robežās, nepārkāpjot daudzas normas, proti, par dokumentu, kas dos arī iespēju mūsu valstij virzīties uz priekšu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Ivetai Grigulei.

I.Grigule (ZZS).

Godātie kolēģi! Šobrīd mums visiem ir skaidri jāapzinās, ka ar šī līguma ratifikāciju mēs skaidri pasakām saviem cilvēkiem, kuri ir visus šos gadus savilkuši jostas, kuri ir taupījuši, uz kuru rēķina mēs esam izgājuši no krīzes, ka vēl ilgi, ilgi mēs nevarēsim viņus nopietni, kaut cik jūtami atbalstīt. Mēs nevarēsim palielināt algas skolotājiem, mēs nevarēsim palielināt algas mediķiem, policistiem, māmiņām, mēs nevarēsim palielināt pensijas pensionāriem, jo mums ir jāsaprot, ka šinī brīdī, ja mēs ratificējam šo līgumu, lieli budžeta līdzekļi, kas ir mērāmi miljardos, aizies kā līdzfinansējums Eiropas Savienības struktūrfondiem, un tas ir objektīvi, struktūrfondu projektiem, un arī tas ir objektīvi, – tādiem lieliem projektiem kā Rail Baltica, kā sašķidrinātās gāzes terminālis, kā Visagina. Šī nauda tiks izņemta no budžeta, un proporcionāli samazināsies izdevumi dažādām sociālām un izglītības vajadzībām. To, manuprāt, mēs visi saprotam...

Kas notiek Eiropā? Jā, protams, mēs te varam runāt par suverenitāti un par spekulācijām ar suverenitāti, kā nu kurš to traktē. Bet Čehija nav parakstījusi šo līgumu, un Čehijas prezidents ir skaidri pateicis... Atļaujiet nocitēt bez autoratlīdzības maksāšanas: „Mēs neatdosim savas valsts suverenitāti un lēmumu pieņemšanu par mūsu cilvēku likteņiem Briseles eirokrātu un birokrātu rokās.” Labi. Čehija nav parakstījusi. Francija ir parakstījusi. Kas notiek Francijā, mēs visi labi zinām. Ir ievēlēts jaunais Francijas prezidents, kura programma ir diametrāli pretēja Sarkozī kunga programmai. Viņš un finanšu ministrs joprojām uzstāj uz to, ka šādā izskatā šo līgumu Francija neratificēs. Ka Francija gatavos vai nu pielikumu, vai izstrādās pavisam jaunu dokumentu, kas būs vairāk orientēts uz eiroobligāciju ieviešanu, pret ko šobrīd stingri iestājas Vācija. Vai mums ir jāsteidzas? Varbūt sagaidīsim Francijas kolēģu priekšlikumus, izdiskutēsim Eiroparlamentā... Eiropas Komisijā un tad pieņemsim lēmumu.

Kas notiek Vācijā, šajā taupības bastionā? Vai kāds ir pasekojis, kas notiek... ko, teiksim, raksta starptautiskā finanšu prese pēdējās pāris dienās? Ja šodien būtu vēlēšanas Vācijā, Merkele nebūtu premjere. Valdību sastādītu sociāldemokrāti un „zaļie”. Vācija šobrīd šo līgumu pati nespēj ratificēt. Nespēj to ratificēt, jo sociāldemokrātu piekrišana ir vajadzīga, bet Vācijas sociāldemokrāti atbalsta Francijas sociāldemokrātus. Aizvien vairāk valstu no Vācijas attālinās. Itālija, Francija, Beļģija... Tad kāpēc mēs šobrīd liekam, tā teikt, uz nokusušu zirgu... Varbūt tomēr pagaidīsim, līdz šīs lielās dalībvalstis tiks skaidrībā savā starpā! Šeit nav runa par to, ka nevajag turēties pie principa un nevajag interpretēt. Nevajag demagoģiju. Pie principiem ir jāturas. Bet vai mums ir jāturas tik stingri un dzelžaini pie papīra, pie līguma, kas, piedodiet, būs diezgan neatgriezenisks šajā situācijā? Mēs nevarēsim šo līgumu tik vienkārši lauzt.

Ņemot vērā šos argumentus, piedodiet, cienījamie kolēģi, es šodien nevaru balsot „par” šī līguma ratifikāciju. Par principiem... Protams, man personīgi nav nekādu šaubu, ka Vilka kunga stiprajās rokās un uz Dombrovska stiprajiem pleciem šī lieta, šī fiskālā disciplīna, no pareizā ceļa Latvijā nenoies vēl vismaz trīs gadus. Es nešaubos par šo divu kungu uzņemtā kursa pareizību un nemainīgumu. Bet vai tāpēc mums ir jāsteidzas šinī brīdī, kad mēs nezinām, kā un vai vispār šo līgumu pat Vācija ratificēs?

Es atceros, pirms pāris gadiem pie Saeimas ēkas ziemas spelgonī stāvēja jauni puiši... (No zāles: „Laiks!”)

Sēdes vadītāja. Grigules kundze! Jūsu uzstāšanās laiks ir beidzies. (No zāles: „Lai runā!”, „Laiks beidzies!”)

I.Grigule. ... Lūdzu vēl vienu minūti. Es otrreiz nenākšu.

Sēdes vadītāja. Jūsu laiks ir beidzies.

I.Grigule. Labi, es atnākšu otrreiz. Paldies, kolēģi! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Andrejam Elksniņam.

A.Elksniņš (SC).

Labdien, godājamā Saeimas priekšsēdētāja un cienījamie deputāti! Protams, ir ļoti daudz dažādu runu attiecībā uz Fiskālās disciplīnas līgumu. Ir gan plusi, gan mīnusi... gan ekonomiska, gan politiska rakstura. Bet attiecībā uz tiem septiņiem punktiem, ko viens otrs kolēģis tomēr nevarēja man vēlreiz atkārtot, es vēlētos norādīt, ka tik tiešām mums būs iespējams papildus izmantot finansējumu no Eiropas stabilitātes mehānisma. Tas tiešām ir pluss. Mums būs vajadzīgi vēl aizdevumi. Minētā līguma ratificēšana pašreiz Saeimā tik tiešām ir liels pluss tam, ka mēs varēsim iestāties eirozonā. Šie argumenti, šī līguma ratifikācija tiks ņemta vērā.

Tiešām ir liels pluss tas, ka mums piecu gadu laikā būs jāiemaksā aptuveni 150 miljoni. Tas arī ir pluss... visiem tiem, kam jūs solāt algu palielinājumu.

Protams, tas arī būs pluss, ka Eiropas Savienībā mēs esam pabērna lomā un mums tiek diktēti nosacījumi par maksājumiem, ko mēs saņemam lauksaimniekiem, un arī kohēzijas maksājumiem. Tas arī ir pluss. Varbūt mēs kaut kam būsim tik lielā mērā pateicīgi un kaut kā izpelnīsimies viņu acīs, lai kaut ko saņemtu pretī. Bet tomēr es gribētu jums minēt sekojošus juridiskus apsvērumus, kuri ir rakstīti, piemēram, Fiskālās disciplīnas līguma preambulā, un nolasīt deputāta zvērestu.

Katrs no jums, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas, ne Eiropas Savienības, tautas priekšā (No zāles dep. Dz.Ābiķis: „Ak tā – tu zvērēji Putinam?!”) zvērēja (svinīgi solīja) būt uzticīgs Latvijai – ne Eiropas Savienībai, ne tam diktātam, kurš šobrīd tiek uzspiests Latvijai, – stiprināt tās suverenitāti. Vai jūsu zvērestā ir rakstīts – stiprināt Eiropas Savienības suverenitāti? „Stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu” – šos vārdus, protams, mēs izlaidīsim (Zālē smiekli un starpsaucieni.), jo tie nav attiecināmi uz šo jautājumu, bet esat arī zvērējuši aizstāvēt Latviju, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu valsti. Kur tad rakstīts par Eiropas Savienību? Fiskālās disciplīnas līguma preambulā un vairākos punktos ir rakstīts un lieliem burtiem akcentēts, ka jāņem vērā „Eiropas Savienības ekonomikas politika”. Tas ir vispārsvarīgs jautājums – ne jau Latvijas, bet gan Eiropas Savienības politika.

Eiropas Savienības ekonomikas politikas koordinācija. Ja viens otrs jurists pastudētu, ko nozīmē koordinācija, tad šajā gadījumā lielā mērā šaubu un diskusiju par to Latvijas suverenitāti un neatkarības stiprināšanu, es domāju, nebūtu.

Līgums prasa ieviest normas, lai nodrošinātu visu eirozonu. Kur te ir Latvija? Eiropas Savienības dalībvalstīm jāatturas no jebkādiem pasākumiem, kas varētu apdraudēt ekonomisko savienību mērķus. Turpmāk mēs pieņemsim lēmumus priekš Eiropas Savienības, ne priekš Latvijas. Atbalstīsim priekšlikumus, kurus Eiropas Komisija varētu iesniegt. Mēs parakstāmies attiecībā uz nākotni, uz to, ka viņi vēl kaut ko varētu iesniegt, mēs apņemamies viņus atbalstīt, izmantot kopīgi saskaņotas metodes vidēja termiņa mērķiem. Piedodiet, man ir jāpiekrīt Zariņa kungam. Nu, ar to ekonomisko izaugsmi gan mums būs tā pašvaki. Bez tam šis līgums ir veidots kā kārtīgs krimināllikums. Eiropas Savienības Tiesa piemēro soda naudas, kavējuma naudas, un līgums neparedz atteikšanos no Fiskālās disciplīnas līguma saistībām. Ļoti jauki nosacījumi. Kur mēs ejam? Tik tiešām, šajā gadījumā es jūs aicinātu nepārkāpt Saeimas deputāta zvērestu. Jūs neesat zvērējuši Eiropas Savienībai. Jūs esat zvērējuši Latvijai.

Paldies (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Vjačeslavam Dombrovskim.

V.Dombrovskis (ZRP).

Cienījamie kolēģi! Jau diezgan daudz ir pateikts. Es mēģināšu runāt īsi un minēt tikai divus argumentus, kāpēc, manuprāt, jāatbalsta Fiskālās disciplīnas līgums.

Mans pirmais arguments – es aicināšu paskatīties uz tādu ļoti lielu bildi. Un otrs arguments – sarunas par nākamā perioda daudzgadu budžetu Eiropas Savienībā.

Ja mēs runājam par lielu bildi, pavisam lielu bildi – par Eiropu kā tādu, tad mēs tomēr runājam par tādu diezgan bezprecedenta mēģinājumu apvienot vairākas valstis, izveidot jaunu federāciju bez vardarbības, kā to savulaik mēģināja Napoleons, Hitlers un tā tālāk. Vēsturē tam nav nekāda precedenta. Mēs runājam par ļoti dažādām valstīm, par ļoti dažādām kultūrām. Salīdziniet Vāciju un Grieķiju – valstis, kuras runā ļoti dažādās, vairākās valodās un atrodas ļoti dažādos attīstības līmeņos! Salīdzināsim to pašu Latviju ar to pašu Vāciju! Ir tagad tāds bezprecedenta, ļoti sarežģīts izaicinājums, vēsturisks izaicinājums, kā izveidot šādu Eiropas Savienību. Un vienotā valūta – eiro – ir viens no nepieciešamajiem starpsoļiem, viens no vairākiem starpposmiem.

Kad eiro 90.gadu beigās tika izveidots, tas diemžēl bija pārsteidzīgs solis. Vairāki ekonomisti tajā laikā brīdināja: ja būs vienota valūta, bet nebūs ciešākas fiskālās integrācijas un nebūs lielākas mobilitātes darba tirgū, tad katastrofa ir neizbēgama. Un tas diemžēl ir noticis. Bet tagad ir jautājums: kas būs tālāk? Un te ir divi ceļi.

Viens ceļš ir izmantot šo krīzi. Es atgādināšu, ka krīze... Ja nemaldos, ķīniešu valodā ir tāds hieroglifs, kurš sastāv no divām daļām: viena nozīmē „bīstamība, risks” un otra – „iespēja”. Tātad vajag izmantot šo iespēju, lai dabūtu ciešāku integrāciju gan darba tirgos, gan fiskālā ziņā, lai vienotā valūta varētu strādāt. Un te ir vieta šim fiskālajam paktam, kas arī ir viens no tiem priekšnosacījumiem, lai vienotā valūta nākotnē varētu strādāt.

Ir arī otrs ceļš. Un šis otrs ceļš, manuprāt, ved uz Eiropas kā tādas vai nu sabrukšanu, vai uz to, ka šis apvienošanās process uz vairākiem desmitiem gadu tiks nobremzēts. Savulaik viens no maniem disertācijas darbiem... Es uz Krievijas Federācijas piemēra studēju federācijas sabrukšanas procesus. Tas varbūt jauniešiem ir tāds mazpazīstams fakts, bet mani vecākie kolēģi varbūt atceras... Tomēr PSRS... starp citu, viens no sākotnējiem iemesliem, kāpēc Baltijas valstīs sacēlās nemiers, bija tā saucamais ceļu nodoklis, kura būtība patiesībā bija tāda, ka Baltijas valstīm, kuras bija Padomju Savienības bagātākās republikas, vajadzēja maksāt citām valstīm Centrālajā Āzijā tādu fiskālo transfertu. Tolaik mēs PSRS bijām kā šodienas Eiropas Savienībā Vācija, kurai šodien vajadzēja maksāt Grieķijai.

Un kas notika pēc tam? Protams, Baltijas valstis negribēja maksāt, pēc tam arī citi negribēja maksāt, ir pat attiecīgs termins par to, kas notiek ar federācijām, kad sastāvdaļas – republikas, dalībvalstis – negrib maksāt. Nu, padomājiet par Eiropas Savienību, arī tādu lielu bildi!

Pirms kādiem 20 gadiem Lielbritānija negribēja maksāt. Mārgareta Tečere bija dabūjusi tā saucamo rebate – atlaidi. Jā, tā bija viena valsts. Tagad šo valstu sarakstā ir Vācija, Nīderlande, Dānija, Francija, kuras grib dabūt atlaidi... kuras grib samazināt Eiropas Savienības budžetu. Tas process patiesībā ir vecs kā vēsture, proti, bagātās valstis vairs negrib maksāt nabagajām valstīm un negrib maksāt lielā mērā uz kohēzijas fondu rēķina.

Nu, varbūt es pārspīlēju, bet šis process... Es lūdzu atļauju runāt vēl divas minūtes...

Sēdes vadītāja. Vai zāle atļauj runāt vēl divas minūtes? (No zāles: „Nē!”, „Laiks!”, „Lai runā!”) Jūs vēlaties balsojumu par to, vai drīkst runāt vēl divas minūtes?

Tad lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par to, vai atļaut deputātam Vjačeslavam Dombrovskim turpināt debates vēl divas minūtes! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 62, pret – 4, atturas – 2. Paldies.

Lūdzu, turpiniet debates vēl divas minūtes!

V.Dombrovskis. Paldies par atbalstu, kolēģi.

Kas notiks, ja tomēr Eiropas Savienība kā tāda, ne tikai eiro, sabruks? Tad, kolēģi, jums būs pavisam pilnīga suverenitāte. Ko šī pilnīgā suverenitāte nozīmē? Pirmkārt, Latvija šobrīd ir tiešā saņēmējvalsts. Gan kohēzijas fondi, gan tiešmaksājumi zemniekiem. Protams, ja mēs būsim pilnīgi suverēni, ārpus Eiropas Savienības, nekā tāda nebūs. Zaļie un zemnieki, lūdzu, ņemiet to vērā – kā jūs skaidrosiet saviem vēlētājiem, zemniekiem, ko nozīmē šī pilnā suverenitāte. Dažas citas partijas – Nacionālā apvienība, tas ir adresēts jums. Un jūs zināt, kāpēc. Tā pilnā suverenitāte mazai valstij nozīmē, ka vēsturiski to reti izdodas saglabāt. Ja tas nebūs eiro, tad tā noteikti būs cita valūta. Varbūt arī rubļi. Tātad aicinu padomāt par to. Protams, nav tā, ka viss notiks tieši mūsu lēmuma dēļ – vai tiks nobalsots „par” fiskālo paktu vai ne, bet tas būs viens no vairākiem elementiem, vairākiem soļiem, kas varētu novest pie šāda rezultāta.

Un beidzot mans otrais arguments. Ja pievēršamies sarunām par nākamo periodu budžetu, kurās pēdējā laikā mēs kopā ar manu kolēģi Zandu Kalniņu-Lukaševicu diezgan daudz piedalāmies no parlamenta puses... Jautājuma cena ir 760 miljoni eiro, ja mēs runājam par papildu tiešmaksājumiem nākamajiem septiņiem gadiem, ko mēs prasām, ja dabūsim 80 procentus no vidējā tiešmaksājumu līmeņa... un 600 miljoni eiro no Kohēzijas fonda. Tātad sarunu process ir ārkārtīgi sarežģīts un ir atkarīgs no vairāku spēlētāju labvēlības. Un šajā brīdī, vai jums tas patīk vai ne, viens no mūsu galvenajiem argumentiem, viens no mūsu galvenajiem trumpjiem ir tas, ka mēs esam izturējuši to, ko apzīmējam ar vārdu vai nevārdu, proti, „taupība”. Mēs esam izturējuši to, kas citiem neizdevās. (Starpsaucieni no zāles: „Laiks!”) Ka mēs esam parādījuši tomēr...

Sēdes vadītāja. Dombrovska kungs, jūsu uzstāšanās laiks ir beidzies! (Starpsaucieni no zāles: „Lai runā vēl!”)

V.Dombrovskis. Tagad jau ir pieprasījums no zāles. Man patiesībā ir viena minūte, ja drīkst.

Šobrīd mēs rādām tādām valstīm kā Vācija un citām, tādām valstīm kā Grieķija un Spānija, psiholoģisku piemēru, ka ir iespējama izaugsme arī pēc taupības, ka tomēr ir gaisma tuneļa galā. Tas tomēr var būt tāds netaustāms, bet ļoti, ļoti svarīgs labums. Un šajā ziņā, ja mēs palīdzēsim tai pašai Vācijai un konkrēti kanclerei Merkelei pārliecināt pārējo Eiropu, ka izaugsme pēc taupības ir iespējama, tad tas, protams, palīdzēs mums iegūt arī Vācijas un citu valstu labvēlību sarunās par nākamo daudzgadu budžetu. Un es arī gribētu pievērst uzmanību tam, ka tā ir tiešām izvēle, vai mēs gribam palīdzēt kanclerei Merkelei vai Olanda kungam. Un tā, protams, ir politiska izšķiršanās! Bet es atgādināšu, ka Francijas prezidents Olands ir Sociālistiskās partijas...

Sēdes vadītāja. Dombrovska kungs, jūsu laiks ir trešo reizi beidzies. Es tiešām tomēr aicinu ievērot Saeimas kārtības rulli.

V.Dombrovskis. Es jau pabeidzu. Es nebūšu pārsteigts, ja „Saskaņas Centrs” atbalstīs Francijas Sociālistiskās partijas platformu, bet būs pavisam, pavisam dīvaini, ja Francijas Sociālistiskās partijas prezidenta platformu atbalstīs arī dažas partijas, kuras sevi sauc par labējām.

Paldies, kolēģi, par atbalstu. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Es tomēr vēlos atgādināt, ka Saeimas kārtības rullis nosaka runāšanai piecas minūtes pirmo reizi un divas minūtes – otro reizi.

Turpinām debates.

Vārds deputātam Dzintaram Kudumam.

Dz.Kudums (VL–TB/LNNK).

Augsti godātā priekšsēdētājas kundze! Augsti godātie kolēģi! Mēs Saeimā esam partija, kura ir bijusi no paša sākuma, un mēs arī šobrīd esam pārstāvēti. Tam ir viens iemesls – mums ir pilnīgi skaidras tās vērtības, un vēlētāji to saprot. Gribētu minēt trīs galvenās. Tā ir latviskas Latvijas veidošana, tā ir ekonomiski spēcīga Latvija un droša Latvija.

Kas attiecas... Varbūt sākšu ar drošību. Man bija tas gods strādāt no 1999.gada līdz 2002.gadam par Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītāju. Tas bija laiks, kad mēs runājām par savu aizsardzību, par savu ģimeņu drošību, savas valsts drošību, kad bija tādi atbalstītāji, kuri teica, ka mums pietiks ar divarpus tankiem un tiem kalašņikoviem, ko mēs esam dabūjuši un iegādājušies no krievu armijas tanī laikā, un mēs esam braši zēni un tiksim paši galā. Protams, vēl runājām ar igauņiem un lietuviešiem. Šeit mums klāt ir ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, viņš apliecinās, ka mēs esam bijuši... mūsu partija ir bijusi viena no tām, kura ir bijusi vilcēja šinī procesā. Mēs spējām tanī laikā pārliecināt savus kolēģus Saeimā, ka tas ir vienīgais ceļš, lai gan sākumā tas šķita utopisks. Kam mums tāds... kam mums NATO, priekš kam mēs esam vajadzīgi? Bet mēs to izdarījām. Un, pateicoties arī tālaika prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, kura bija izcila, manuprāt, ārlietu speciāliste un ar lielu ietekmi uz citu valstu vadītājiem, mēs to panācām.

Tagad par ekonomisko drošību. Mēs esam arī par ekonomisko drošību, līdz ar to es neredzu nekādu pamatu tam, ka mēs nevarētu šobrīd atbalstīt šo līgumu. Mums tas ir vitāli svarīgs, un mūsu partija viennozīmīgi to atbalstīs. Protams, šeit arī mans kolēģis minēja par taktiku, kā tas tiek izdarīts, kurā laika posmā. Bet mēs uzticamies mūsu Ministru prezidentam un viņa teiktajiem vārdiem, ka šis ir īstais laiks, ka no tā ir atkarīgi arī tiešmaksājumi vai Kohēzijas fonda līdzekļi. Un, ja tiešām tas tā ir un mēs neizdarām šobrīd šo darbiņu, tad kā mēs varēsim skatīties acīs zemniekiem, kā mēs varēsim skaidrot sabiedrībai, kāpēc nav izbūvēti ceļi vai vēl kādas lietas nav izdarītas? Viņu ģimenes nedabūs darbu un līdz ar to arī iztikšanas līdzekļus. Manuprāt, risks, neatbalstot šo līgumu, ir daudz, daudz lielāks nekā atbalstot.

Es aicinu visus atbalstīt. Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Kārlim Seržantam.

K.Seržants (ZZS).

Labrīt, cienījamie kolēģi! Ingmārs jau drusku pieskārās tam jautājumam, kas mūs šeit patiešām visvairāk interesē. Un dzirdējām arī izteikumus par to, ka ir bijis kāds tirgus. Jā, es atzīstos, bija mums tirgus un mēs ietirgojām patiešām divus ļoti svarīgus jautājumus. Mēs ietirgojām to, ka valdība beidzot sāk domāt par to, ka varētu kreditēt zemniekus zemes iegādei, un mēs ietirgojām to, ka Visaginas atomstacijas jautājums un vispār Latvijas energosaimniecības jautājums tiks izskatīts Saeimā un, iespējams, arī tiks pieņemta kāda rezolūcija par to, ar kādiem noteikumiem Latvija šinī projektā varētu piedalīties. Un es tur nesaredzu absolūti neko ne sliktu, ne nosodāmu.

Bet ir viens cits aspekts, par ko neviens šeit vēl nav runājis. Kad mēs pirms divām nedēļām tikāmies ar premjeru, viņš, protams, teica, ka gribētu, lai šo Fiskālās disciplīnas līgumu pieņemtu līdz Jāņiem, bet nekas traks jau nebūtu arī tad, ja pieņemtu rudenī, jo nekāda steiga jau īsti neesot, bet tāds labs signāls būšot. Jautājums tikai, kam šis labais signāls ir. Protams, šis labais signāls šobrīd pārsvarā ir domāts mūsu draugiem Eiropā, bet nekādā ziņā ne mūsu iedzīvotājiem un vēlētājiem, jo, atgādinu, šis līgums darbosies tikai tajās valstīs, kurās būs eiro, un pagaidām mums līdz eiro vēl ir diezgan grūts ceļš ejams. Ja kāds ir pamanījis pēdējās aptaujas, tad šobrīd eiro ieviešanu pilnībā atbalsta 4 procenti iedzīvotāju un daļēji varētu atbalstīt 11 procenti iedzīvotāju. Kopā tie ir 15 procenti. (No zāles dep. J.Reirs: „Saeima atbalsta 15...”)

Saeima atbalsta, bet mums, Reira kungs, jādomā arī par tiem, kas pēc tam ar tiem eiro staigās valstī un maciņos. Un te nu es gribētu citēt savas mīļākās juristes Ilmas Čepānes teikto, kad viņa runāja par sliekšņa pacelšanu referendumā... par to, ka nevarētu valstī būt tā, ka niecīgs mazākums diktēs savu gribu vairākumam. Un diemžēl eiro atbalstītāji šobrīd (Aplausi.) ir ļoti niecīgā mazākumā, tāpēc, pirms viens otram sitam pa muguru, uzdauzot zilumus priekā par to, ka mums šodien ir izdevies šo līgumu ratificēt, sāksim domāt, kā pārliecināt iedzīvotājus par to, ka mums to eiro vajag, citādi visa šī tirgošanās un, kā saka, darbošanās būs bijusi velta.

Tā ka domāsim par to, bet mūsu četras „zaļās” balsis jūs ar šo Visaginas vienošanos tomēr esat dabūjuši. (No zāles dep. S.Mirskis: „„Uzmetīs” jūs, „uzmetīs”!”)

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Jānim Reiram.

J.Reirs (VIENOTĪBA).

Augsti godātā priekšsēdētājas kundze! Godātie kolēģi! Pirmkārt, gribu pateikties Juridiskajam birojam par priekšlikumu, kas šī likumprojekta otrajā lasījumā deva mums iespēju runāt, diskutēt.

Tātad, pirmkārt, gribu pastāstīt par šī līguma vēsturi un mūsu valsts attīstības vēsturi, nedaudz ieskatīties šajā vēsturē. Pilnīgi nepiekrītu tiem kolēģiem, kuri saka, ka mēs ejam Eiropas Savienības pēdās, pēc Eiropas Savienības diktāta. Latvija sāka šo domu un šīs idejas iestrādāt likumā jau pagājušā gada janvārī. Finanšu ministrijā tika izveidota darba grupa, kurā bija dalībnieki no visām Saeimā pārstāvētajām partijām, un šajā darba grupā mēs jau spriedām par šo lietu. Tātad Latvija pie šīm atziņām, ka, fiskāli atbildīgi vadot valsti, var panākt izaugsmi, nonāca daudz ātrāk par Eiropu. Un līdz ar to šeit nav nekāda skriešana pakaļ Eiropai... Mums ir izdevīgi, lai šis līgums tiktu pieņemts un mēs dzīvotu stabilā Eiropā.

Tālāk. Ja jau šī diena sākās ar Polijas parlamenta spīkeres uzrunu un te tika piesaukta Polijas neatkarība un cīņa par... bet mēs tikām kaunināti... Polija sen ir izvēlējusies neatkarību Eiropā, un Polijas neatkarība... (Zālē troksnis.)

Sēdes vadītāja. (Noklaudzina ar āmuru.) Trīs minūtes līdz pārtraukumam. Pacietieties!

J.Reirs. Polijas neatkarība Eiropā ir arī apstiprināta ar balsojumu, Mirska kungs, par Fiskālās disciplīnas līgumu, kuru Polija jau ir ratificējusi. Un es uzskatu, ka šis jautājums ir tieši ģeopolitisks, un visiem, kas piesauc Latvijas neatkarību no Eiropas un atkarību austrumu virzienā, šeit nu gan ir jāsaprot, ka šī lieta ir ģeopolitiska.

Tālāk. Mēs daudz runājam par Eiropu kā tādu, par Eiropas uzbūvi, un ļoti interesantai tēmai pieskārās Vjačeslavs Dombrovskis. Kolēģi! Eiropa bez kariem Eiropas teritorijā dzīvo jau 75 gadus. Visā pastāvēšanas laikā tā nav bijis, un jautājums ir par to, ka Eiropas Savienība ir tā valstu apvienība, kura izrāva Eiropu no kariem. Jūs varat teikt, ka, jā, divtūkstošo gadu sākumā bija situācija, kad valstis pārtrauca karot, mēģināja risināt konfliktus mierīgā ceļā; ka kari nav iespējami. Nē! Karo visur un turpina karot. Līdz ar to mūsu izvēle, mūsu neatkarība ir tikai Eiropas neatkarīgā... Eiropas kopējā telpā. Un līguma parakstīšana ir viens maziņš solis šajā lietā. Šis līgums neatrisina visu, bet ir maziņš solis tajā virzienā.

Un vēl es gribētu pieskarties jautājumam, ko tad līgums dos. Te teica, ka nograus, bet neviens nepieskārās jautājumam par reitingiem, aģentūru reitingiem. Šis ir signāls, kas nepieciešams starptautisko aģentūru reitingiem, kas mums ļaus samazināt mūsu parādu.

Un parāda samazināšana ir būtiska, jo mēs tālāk nevaram aizņemties. Mēs jau pašreizējā situācijā, pateicoties bezatbildīgai fiskālai politikai, pateicoties tam, ka mūsu parāds ir apmēram 5 miljardi, maksājam gadā 300 miljonus parāda apkalpošanai. Šis ir vesels izglītības budžets! Igauņi to nemaksā. Igauņi var divkārši dot izglītībai. Mēs to nevaram tikai tāpēc, ka aizņemamies.

Un, kolēģi, kas tiek piedāvāts vēl? Aizņemties vēl vairāk, graut budžetu, atdot procentos vēl par medicīnu, par visu pārējo! Nē! Mēs nevaram aizņemties, mēs nevaram dzīvot uz mūsu bērnu, mazbērnu rēķina! Tas ir pilnībā bezatbildīgi!

Līdz ar to es aicinu būt atbildīgiem, domāt par mūsu valsts suverenitāti. Un mūsu valsts suverenitāte, kā mēs to redzam un iedomājamies, ir tikai Eiropas telpā, nevis Eirāzijas telpā, kā te mēģina ieskaitīt. Un es saprotu: jo mums labāk iet, jo kādam ir sliktāk. Tas ir tiešām! Jo situācijā, kad esam panākuši, ka mūsu attīstība, rūpniecība, mūsu eksports jau pārsniedz pirmskrīzes apjomu... Tas tiešām ir labs rādītājs. Tas ir ļoti labs rādītājs! Skaidrs, kuram politiskajam spēkam tā ir traģēdija, liela traģēdija, jo te nevar veidot nestabilitāti.

Kolēģi, es aicinu atbalstīt šo līgumu! Es aicinu atbalstīt Latvijas stabilitāti, es aicinu atbalstīt Latvijas suverenitāti... Šī līguma atbalstīšana arī ir solis uz šiem mērķiem.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Ir pienācis laiks pārtraukumam, bet Prezidijs ir saņēmis deputātu Kalniņas-Lukaševicas, Zatlera, Ozoliņa, Bišofas un citu deputātu lūgumu turpināt 31.maija sēdi bez pārtraukuma līdz šī jautājuma izskatīšanas beigām. Vai deputātiem ir iebildumi? (No zāles: „Ir!”) Jā, deputātiem ir iebildumi, man arī ir iebildumi.

Lūdzu zvanu! Balsosim par to, lai turpinātu 31.maija sēdi bez pārtraukuma līdz otrā jautājuma – likumprojekta „Par Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā” – izskatīšanai! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 51, pret – 6, atturas – 24. Tātad priekšlikums ir atbalstīts, sēde tiek turpināta bez pārtraukuma līdz jautājuma izskatīšanai.

Turpinām debates.

Vārds deputātei Ivetai Grigulei, otro reizi.

I.Grigule (ZZS).

Paldies VIENOTĪBAS kolēģiem, kas man deva iespēju nākt otrreiz! Es saprotu, ka tas, ko es saku, acīmredzot jums ir ne pārāk patīkami, bet... Labi. Tātad par Olandu. Olands un Francija aicina nevis savilkt jostas, izstrādājot jaunu likumu vai pielikumu, bet – taisni otrādi! – izlaist eiroobligācijas simtiem miljardu vērtībā, radīt jaunas darba vietas un tādējādi stimulēt ekonomiku, kā tas ir Amerikā! Tas nav nekas jauns!

Protams, tas nav pieņemams lielajām valstīm, lielajām, pārtikušajām valstīm, tādām kā Vācija, kā Austrija. (No zāles dep. J.Reirs: „Francija nav maza valsts!”) Jebkurā gadījumā, cienījamie kolēģi, es esmu pārliecināta, ka daudzi no jums, šajā pusē sēdošie, kaut kad nožēlos šo savu šodienas balsojumu. Un nesakiet, ka jūs nezinājāt, par ko balsojāt!

Un nobeigumā par tiem puišiem. Pirms vairākiem gadiem puiši ziemas spelgonī stāvēja pie Saeimas ēkas ar kailām krūtīm un uzrakstu uz tām: „Abrene”. Tam nevajadzēja drosmi, tam vajadzēja fizisku izturību, jo bija 20 grādu sals. Šodien ir pavasaris, un šodien tiešām ir vajadzīga drosme, lai šinī brīdī neatbalstītu šo līgumu. Mums nav jāsteidzas.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Ja jūs neieņemsiet vietas un nepārtrauksiet sarunāties, es pārtraukšu Saeimas sēdi. Lūdzu, ievērojiet kārtību! Jūs paši nobalsojāt par pārtraukumu. Tad, lūdzu, ieņemiet vietas, arī meitenes man pretī, lūdzu, ieņemiet vietas! Paldies.

Turpinām sēdi. Turpinām debates.

Vārds deputātam Jānim Dombravam.

J.Dombrava (VL–TB/LNNK).

Godātā Saeima! Es vēlos teikt, ka Nacionālā apvienība ir veidojusies no dažādiem politiskiem spēkiem, kuri pārstāv dažādus viedokļus attiecībā uz Eiropas Savienību. Un tāpēc ir tikai loģiski, ka mūsu frakcijā bija tiešām plašas diskusijas par šo līgumu. Es neuzskatu, ka mums būtu jāliekuļo. Šis līgums nav labs, bet šajā brīdī diemžēl nepieciešams solis. (No SC frakcijas: „Uz kurieni?”) Es ceru, ka šis līgums ir pēdējais Eiropas Savienības centiens tiekties federālas savienības virzienā. Varu teikt, ka ļoti daudzi „vislatvieši” cer, ka turpmāk Eiropas Savienība attīstīsies kā neatkarīgu valstu konfederatīva savienība.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Nikolajam Kabanovam.

N.Kabanovs (SC).

Cienījamie kolēģi! Man īstenībā nav saprotama jūsu augstprātība jeb arogance, ar kādu jūs runājat par Latvijas vietu... salīdzinot ar Grieķiju vai salīdzinot ar Krievijas Federāciju. Es gribu jums paziņot vienu statistisku informāciju, kuru izplatīja ASV Centrālā izlūkošanas aģentūra. Latvija ar 15,4 tūkstošiem ASV dolāru gadā iekšzemes kopprodukta ziņā pasaulē atrodas 80.vietā. Savukārt Krievija ar 16,7 tūkstošiem atrodas 70.vietā. Tas nozīmē, ka Latvija atpaliek no Krievijas Federācijas par 10 vietām. Piedodiet, tas ir arguments tiem cilvēkiem, kas šeit biedē mūs ar Eirāziju un citu valsts valūtu, un tā tālāk. Savukārt es nesaprotu, kāpēc cienījamie deputāti negrib dzīvot Grieķijā, jo Grieķija atrodas augstāk par Latviju – 49.vietā ar 27,6 tūkstošiem ASV dolāru. Tas ir par statistiku.

Tagad es gribētu pacelt jautājumu par Eiropas maksājumiem, kurus Latvija it kā nesaņems, ja mēs neratificēsim šo līgumu. Piedodiet, kolēģi, vai jūs nezināt, kas tagad notiek ar konkursu par Latvijas elektrovilcieniem? Tur Latvijai bija brīnišķīga iespēja saņemt Eiropas naudu, bet tagad viss sabrūk tāpēc, ka Latvijā, protams, ir birokrātija, kura ir pilnīgi nacionāla un nekāda jautājuma par tās latviskumu pašlaik nav. (No zāles dep. A.Loskutovs: „Par tēmu!”) Bet tomēr šo konkursu mēs pašlaik zaudējam.

Man nav saprotami argumenti par to, ka šā līguma ratifikācija ir kaut kādā veidā saistīta ar NATO. Piedodiet, NATO sastāvā ir tādas valstis kā ASV, Kanāda, Īslande, Turcija, kuras nemaz neatrodas Eiropas Savienības ietvaros un kurām pašām ir sava monetārā politika. Pajautājiet, lūdzu, kāpēc Īslande rīkojās ar savām bankām tā, šī valsts to izdarīja. Nesamaksāja... uz savu iedzīvotāju rēķina, bet izvēlējās šo banku īpašnieku akcijas neatdot viņiem. Man liekas, ka tagad arī mums jārunā par to, ka diemžēl notiek tā saucamā securitization jeb, teiksim, pārvēršana par drošības jautājumu. Ja mēs kādu finansiālu jautājumu pārvēršam par drošības jautājumu, tad mums nenotiek diskusijas un visi tie cilvēki, kas ir pret, ir Latvijas ienaidnieki un tā tālāk. Nu piedodiet, par to nav vērts diskutēt. Man šķiet, ka šodien viss, kā Lejiņa kungs teica, jau ir pieņemts, viss jau ir pareizi, viss ir izlemts. Man nav šaubu, ka ar ZZS palīdzību šis līgums tiks ratificēts, jo, protams, cilvēkiem ir vēlme un dažreiz varbūt arī izredzes dabūt siltu vietiņu valdošajā koalīcijā. Bet, piedodiet, pēc tam, pēc diviem gadiem, kad mums veikalos būs citi cenrāži, cita valūta, man šķiet, visi varēs atcerēties šo mūsu sēdi un lasīt stenogrammas.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Ilmai Čepānei.

I.Čepāne (VIENOTĪBA).

Labdien, godātie kolēģi! Es gribu teikt, ka Seržanta kungs šeit, zālē, ir Saeimas deputāts, nevis mīļākais žurnālists.

Un otra lieta, ko es gribu teikt, – gudrs cilvēks mācās no citu kļūdām, bet muļķis nemācās pat no savām kļūdām.

Un šodien šeit, īpaši runājot par suverenitāti, par valsts neatkarību, populisms sit ārkārtīgi augstu vilni. Man ir vienkārši, es teikšu, kauns runāt par šīm lietām. Nu tad lūdzu – man nav laika, man ir tikai dažas minūtes – izlasiet, lūdzu, visupirms, ja jūs nevarat atrast konstitucionālo tiesību ekspertu doktrīnas, tad vismaz Satversmes tiesas spriedumu, kurš tika pieņemts 2009.gada 7.aprīlī un kurā tika izanalizēts... Tātad lietas nosaukums – „Par likuma „Par Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 101.pantam”. Mēs šeit varam atrast ārkārtīgi daudz atziņu par Latvijas valsts suverenitāti saistībā ar Latvijas valsts uzsākto kursu uz iestāšanos Eiropas Savienībā.

Es arī biju šeit, Saeimā, tajā laikā, kad ar saukli „gāzi grīdā!” un realizējot pilnīgi vieglprātīgu politiku, 2007.gada beigās–2008.gada sākumā, 2009.gadā faktiski tika apdraudēti valsts pastāvēšanas pamati. Šeit bija klāt gan „Saskaņas Centrs” un to visu redzēja, gan Zaļo un Zemnieku savienība. Mēs toreiz bijām opozīcijā. Kas tad tajā laikā notika? 2009.gada vasarā un rudenī valsts patiešām bija pavisam tuvu maksātnespējai. Tātad es atgādināšu. Tajā laikā Latvijā bija visstraujākais kopprodukta kritums Eiropas Savienībā. Jūs to neatceraties? Latvijā bija visaugstākā inflācija Eiropas Savienībā, pateicoties šai vieglprātībai. Jūs to neatceraties? Kalvīša valdība un Godmaņa valdība neuzklausīja ne pašmāju, ne ārvalstu ekonomistu brīdinājumus par iespējamo tautsaimniecības sabrukumu. Tas arī Zaļo un Zemnieku savienībai, kas sēž šeit, zālē, gāja gar ausīm. Valdība nemaz neanalizēja tajā laikā pieaugošās nekustamā īpašuma akciju, vērtspapīru un privatizējamo uzņēmumu cenas. Un neizvērtēja, ka tās nebūt nav tā bagātības forma, no kuras gūst labumu visa sabiedrība. Vai tajā laikā jūs nezinājāt – man liekas, jūs arī šodien esat aizmirsuši –, ka kredīts var būt produktīvs tikai tad, kad tas tiek ieguldīts reālā ekonomikā, lai ražotu preces un sniegtu pakalpojumus? Jūs visu redzējāt un neko nedarījāt tajā laikā, kad kredīts tika izmantots spekulācijas uzkurināšanai un faktiski bagātībā iedzīvojās tikai neliels pašmāju spekulantu slānis un jaunā birokrātiskā oligarhija. Vai jūs nezinājāt, ka 2008.gadā Latvijas preču un pakalpojumu imports par aptuveni 2,7 miljardiem latu pārsniedza eksportu? Mēs visi to zinājām. Vai jūs nezinājāt, ka ārējais parāds šādas saimniekošanas rezultātā tajā laikā jau bija sasniedzis gandrīz 21 miljardu latu? Nodokļu politika, protams, arī netika pārskatīta. Un tajā laikā nemitīgi tika palielinātas algas valsts sektorā. Bet uzņēmēji privātajā sektorā vairs nevarēja samaksāt saviem darbiniekiem. Es tiešām negribētu redzēt atgriežamies to murgu, kad nauda tika bezjēdzīgi tērēta komandējumiem (bija tāda aģentūra „Jaunie „Trīs brāļi””, amatpersonas, kas braukāja pa visu pasauli), dažādiem plenēriem, ziedojumiem, maziem un lieliem pārgājieniem. Diemžēl šī sērga vēl nav izskausta. Un, manuprāt, dažiem no šeit, zālē, klāt esošajiem, piedodiet, vienkārši ir iestājies atmiņas zudums, jo pretējā gadījumā šeit šādas runas neskanētu. Protams, atsevišķiem cilvēkiem, kas nepārzina likumprojektu, šīs runas varbūt liekas patīkamas, bet nevajadzētu tomēr maldināt tautu un spekulēt ar šādām populistiskām runām. Es cienu tos cilvēkus, kas runā konstruktīvi, bet aicinu nerunāt par suverenitātes zaudēšanu, nezinot, ko jūs paši saprotat ar šo suverenitāti pašreizējā ģeopolitiski ekonomiskajā situācijā.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Igoram Pimenovam, otro reizi.

I.Pimenovs (SC).

Cienījamie kolēģi! Mūsu diskusijai ir nozīme tikai tādēļ, ka mūs tagad klausās mūsu vēlētāji. Es domāju, ja radioklausītāji mūs tagad nedzirdētu, mēs jau sen būtu apzīmogojuši šo līgumu un tagad jau tiktu citi jautājumi skatīti. (No zāles dep. J.Reirs: „Ļoti paškritiski!”)

Es... tas attiecas uz visiem šeit runājušajiem un tiem, kas runās turpmāk. Es domāju, ka tas ir svarīgs apstāklis un ka tieši tāpēc visi argumenti ir jānosauc īstajā vārdā.

Sauklis „pedāli grīdā!” nekādā gadījumā nebija skatāms šā līguma kontekstā, Čepānes kundze. Mūsu valsts Māstrihtas kritērijus pildīja kārtīgi, precīzi, vēl vairāk – 2007.gadā savu budžetu noslēdza ar pārpalikumu. Tas ir punkts numur viens.

Reira kungs! Polija ir ratificējusi līgumu, bet Polijā nacionālā valūta – zloti – mainās brīvi un valdība ļoti... ne valdība, bet banka valda šo valūtas kursu tieši tāpēc, lai veicinātu ekonomikas attīstību. Latvijas Banka to darīt ir atteikusies jau sen, sekojot valsts ievirzei, ļoti neoliberālajam virzienam, vienkārši tādēļ, lai nodrošinātu eiro ieviešanu, bet līdz ar to atteikusies arī no monetārās politikas, kas vērsta uz ekonomikas attīstību. Mēs nevaram sevi salīdzināt ar Poliju, bet tāpēc, ka Polija neieviesīs eiro agrāk par 2019.gadu... Par ko mēs runājam, kungi? Mēs arī nevaram uzskatīt, ka netaupība bija par iemeslu krīzēm Spānijā, Īrijā un, piemēram, tāpat Latvijā, kas piesaistīja latu pie eiro. Gluži otrādi. Gluži otrādi! Tieši šis apstāklis nedeva iespēju attīstīties...

Sēdes vadītāja. Pimenova kungs, jūsu uzstāšanās laiks ir beidzies. (No zāles: „Lai runā!”)

I.Pimenovs. ...ekonomikai Spānijā, Īrijā un Latvijā. Un līdz ar to...

Sēdes vadītāja. Pimenova kungs, jūsu laiks ir beidzies.

I.Pimenovs. Es lūdzu 30 sekundes.

Sēdes vadītāja. Runājiet 30 sekundes.

I.Pimenovs. Ja mēs sekotu Eiropas Savienības federalizācijai, tad droši vien Brisele jau sen būtu uzņēmusies visu atbildību par mūsu teritorijas attīstību. Bet pagaidām mēs cīnāmies par taisnīgākiem tiešmaksājumiem mūsu lauksaimniekiem un arī par to, lai tādā pašā līmenī būtu nodrošināts kohēzijas finansējums. Līdz ar to mūsu liktenis ir mūsu rokās. Gan to, kas cīnījās par neatkarību, gan to, kas pret neatkarību... Tagad ir valstis, kas ir mums priekšā... Un vienīgā svira, ar kuras palīdzību mēs varam pacelt šo smago svaru, ir izmantot tās iespējas, ko var dot mūsu likumdošana un mūsu suverenitāte. Un tā ir iespēja veikt fiskālo stimulāciju ekonomikas attīstīšanai. Ar šo līgumu mēs no šādas stimulācijas atsakāmies. Tā ir kļūda, ko mēs vēl nožēlosim, ja ratificēsim šo līgumu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Jānim Urbanovičam. (No zāles dep. Dz.Ābiķis: „Ko teica Putins?”)

J.Urbanovičs (SC).

Cienījamā priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Skaidrs, ka runāt par suverenitāti, tāpat kā par nevainību, kura jau sen, daudzus gadus atpakaļ, zaudēta, nav nekādas jēgas. To mēs, kas runājam par to, saprotam, bet ir daudz nopietnākas lietas, par kurām tomēr šodien vajadzētu atgādināt.

Skaidrs, ka, pat ja šodien, nedod Dievs, šīs sarunas nesanāks, nevainagosies ar pietiekamu balsotāju skaitu, tās vienalga turpināsies, un tas balsu skaits būs pietiekams, un mēs katrā ziņā vieni no pirmajiem šo līgumu ratificēsim un būsim tur, kur visi sapņojam būt.

Es vienkārši gribu pamatot, kāpēc mēs balsosim „pret”, saprotot šo te nolemtību.

Un mēs balsosim tieši pret šo nolemtību, tehniskai valdībai asistējošas koalīcijas nespēka demonstrāciju, piekrišanu un demonstrēšanu, ka ne tikai tagad, bet nekad Latvijā nebūs tādas valdības, kas spētu prognozēt, plānot un savus plānus īstenot. Šodien banku sektors ir zviedru, šodien televīzija – zviedru... Zviedri rādīs, zviedri stāstīs, Latvija skatīsies, Latvija klausīsies, ies uz zviedru bankām un ņems kredītu, lai... varbūt pat strādātu vai apsaimniekotu zviedriem vai citiem skandināviem piederošās zemes platības...

Šī te nolemtība ir sākusies krietni iepriekš, vēl pirms šīs valdības vai pat šīs koalīcijas... visu triju Dombrovska valdību, teiksim, strādāšanas laika... ir sākusies ar to, ka mēs vienu pēc otra atņemam sev instrumentus, ar ko varētu ietekmēt... Manuprāt, tādas iespējas bija, bet mēs tās nemitīgi uzmetam, izmetam no sava arsenāla. Proti, tiklīdz lats tika „piemetināts” pie eiro, protams, nekādas vērtības latam Latvijā vairs nebija, un mēs svārstāmies kopā ar eiro. Tad jau, protams, labāk uzreiz pāriet uz eiro.

Nelaime tikai tā, ka ir tā kā tajā pasakā par lapsu un vīnogām. Jau Vilka kungs un citi sāk stāstīt, ka tās ogas ir skābas, jo, redz, nav izredžu, ka mūs pieņems eirozonā, pat neskatoties uz grāmatvediskām manipulācijām un pašiedvesmojošiem stāstiem par milzīgo izaugsmi pēc zemā kritiena. Šīs manipulācijas ar makroekonomiskiem cipariem ir labi redzamas tur, kur tās ir jau ierasta lieta. Tāpēc nevajadzētu tagad iekarst un stāstīt, ka ir apdraudēta latviska Latvija, ka, tiklīdz mēs nebūsim starp pirmajiem, kas ratificēs šo, iespējams, nekad dzīvi nepieredzējušo, šo te mirušo līgumu... iespējams, citas valstis to nemaz neratificēs, būs kāda cita formula, kuru „izpīpēs” Londona, Berlīne un Parīze. Viss iet uz to, ka modelis Eiropā būs citādāks. Ko mēs darīsim, kad kārtējo reizi būsim nodemonstrējuši savu lielo duku atbalstīt lietas, kuras mums nemaz nav izdevīgas?

Tāpēc, nu, lai veicas visiem tiem, kas šodien ne tikai atsakās no savas spējas domāt un ražot, un darīt, bet arī paziņo visai pasaulei un paši sev, un visai Latvijai, ka viņi netic, ka Latvijai kādreiz varētu būt tāda valdība, kas spēj ne tikai pildīt un reģistrēt svešas pavēles, bet arī veidot savu likumdošanu un plānot darbu tā, lai Latvijas ļaudīm nevajadzētu braukt prom.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Augustam Brigmanim.

A.Brigmanis (ZZS).

Labdien, cienījamie kolēģi! Šodien mani uz uzstāšanos mudināja daži ekskursi vēsturē. Un es gribu atgādināt, ka Zaļo un Zemnieku savienība tiešām ir bijusi visās iepriekšējās valdībās, mēs nekad neesam baidījušies vai vairījušies no atbildības. Kad atsevišķas partijas, kas veidoja valdību, izšķīrās doties prom un pateikt: „Mēs šeit nebūsim, lai te notiek pēc mums kas notikdams!” – es gribu atgādināt to „Jaunajam laikam”, Čepānes kundze! –, jā, mēs palikām tajā valdībā, strādājām Kalvīša valdībā. Grūti gāja, bet mēs bijām, mēs neaizmukām prom! Mēs gribam atgādināt to, ka mēs palikām arī VIENOTĪBAS valdībā, „Jaunā laika” valdībā, kad Tautas partija pateica: „Nē, mēs nestrādāsim, mēs iesim prom, lai te notiek kas notikdams!”

Grūti bija, jā, bet strādājām un... Varbūt ir bijuši kļūdaini lēmumi, bet pārmest mums to, ka mēs šajā brīdī kalkulējam, kā būs izdevīgāk, vai kā... Nu, bijām kopā! Bijām kopā arī ar VIENOTĪBU šajos grūtajos gados, kad bija šie svarīgie lēmumi jāpieņem, bija mums smagas diskusijas savā starpā par to, kuri ir šie jautājumi, ko vajag risināt. Vai tās ir pensijas, vai tie ir nodokļi vai kas cits. Bet es gribu teikt, ka neviens nevar mums pārmest, ka tajos brīžos no šiem lēmumiem mēs vairījāmies vai kaut kādā veidā centāmies stāvēt malā.

Šobrīd arī mēs negribam stāvēt malā. Un jautājums, kas ir šodienas darba kārtībā, protams, ir vitāli svarīgs. Te ir dažādi aspekti. Mana konkrētā izšķiršanās par šo līgumu notika tajā brīdī, kad uzliku savu parakstu zem vienošanās ar Valdi Dombrovski. Tajā brīdī mana balss bija „par” šo līgumu. Protams, šeit var kalkulēt, kurā laikā šis jautājums parādījās Saeimā... kad ir atbilde uz otru jautājumu par tiešmaksājumiem zemniekiem, kas ir šīs vienošanās pirmajā sadaļā, kur skaidri un gaiši paredzēts, ka valdības vadītājs un sarunu vedēji ir atbildīgi par zemniekiem labvēlīgākiem tiešmaksājumiem no Kohēzijas fonda. Bet šīs vienošanās gars ir tāds, ka mūsu valsts ir piederīga Eiropas Savienībai. No tā brīža, kad mēs parakstījām līgumu par iestāšanos Eiropas Savienībā, skaidrs, ka šie kopējie notikumi un noteikumi zināmā mērā diktē arī mūsu valsts dzīvi un tālāko likteni.

Labs jautājums ir par to, vai vispār tiks iedarbināts šodien pieņemtais likums, atbalsts šim līgumam. Vai Latvija pievienosies eirozonai? Šajā brīdī, kad sabiedrības attieksme pret šo tēmu ir tik ļoti kritiska, es nebūt nepiekrītu viedoklim, ka lēmums par pievienošanos eirozonai ir jāpieņem parlamentam. Es vairāk sliecos uz to, ka tas ir referenduma jautājums, ka sabiedrībai šajā atbildīgajā jautājumā tomēr ir jāizsaka savs viedoklis daudz plašākā mērā. Saeimas mandāts, man liekas, ir gana mazs, lai šo jautājumu izsvērtu tieši šādā plāksnē.

Bet ir lieli darbi un ir mazi darbi. Un es domāju, ka tie mazie darbi ir tomēr Latvijas vēsturē paliekoši. Zemnieku kreditēšanas jautājums, kas ilgstoši bija jau iepriekšējās Dombrovska valdības darba kārtībā, paldies, beidzot ir izkustējies no kritiskā punkta. Paldies, Vilka kungs, par atbalstu šim jautājumam. Es domāju, ka pozitīvi risinās arī citi jautājumi, es ceru, ka ar konkrētu saturu un rīcību tiks piepildīta Latgales attīstības programma. Paldies, Klauža kungs, par iniciatīvu attiecībā uz Aglonu... Ilgstoši valdības augstākajām amatpersonām labpatīk aizbraukt uz attiecīgo pasākumu, bet vienmēr, cik es atceros – mēs paši esam bijuši valdībā –, vienmēr ir bijusi cīņa par to, vai dot vai nedot līdzekļus svētvietas sakārtošanai.

Es domāju tā – soli pa solim, var būt, ka tie ir tirgošanās objekti vai kas, bet tie tomēr ir tādi paliekoši darbi mūsu Latvijai. Es balsošu „par” šo līgumu.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Debates slēdzu. Vai komisijas vārdā Kalniņa kungs ko vēlas piebilst?

O.Ē.Kalniņš. Jā. Paldies.

Arī mums Ārlietu komisijā bija tikpat interesantas diskusijas kā šeit. Tikai izskanēja vēl viens arguments, ko es šeit nedzirdēju. Un tas bija atgādinājums, ka 19.aprīlī mēs šajā Saeimā vienbalsīgi apstiprinājām Eiropas stabilizācijas mehānismu. Un, ja to uzskata par glābšanas mehānismu, kas paredzēts valstīm, kuras varētu nonākt eirokrīzē, tad šo fiskālo disciplīnu var uzskatīt par kontroles mehānismu, un, ja kontroles mehānisms darbojas, tad glābšanas mehānismu nevajadzēs. Komisijā izskanēja šāds arguments: ja mēs izdarījām „A” aprīlī, tad šodien ir laiks darīt „B”. Komisija aicina atbalstīt šo likumprojektu otrajā, galīgajā, lasījumā.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Tā kā mums šī jautājuma pieņemšanai ir nepieciešams kvorums... protams, es redzu, ka zālē ir, bet, lai būtu precīzi, mums ir nepieciešams reģistrēt kvorumu pirms balsošanas.

Tātad vispirms lūdzu zvanu! Lūdzu deputātu kvoruma reģistrācijas režīmu! Paldies. Lūdzu rezultātu! Reģistrējušies 97 cilvēki. Tas ir pietiekami, lai mēs šo jautājumu varētu izskatīt.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Par Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā” atbalstīšanu otrajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 67, pret – 29, atturas – 1. Likums pieņemts. (Aplausi.)

O.Ē.Kalniņš. Paldies. Es domāju, ka šoreiz Eiropa mūs patiešām sapratīs.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Bet, tā kā mēs nobalsojām par to, ka strādāsim bez pārtraukuma līdz šā jautājuma izskatīšanai, tad... Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātu klātbūtnes reģistrācijas režīmu! Paldies.

Kamēr tiek gatavoti reģistrācijas rezultāti, es vēlos visus aicināt uz Saeimas Lielo vestibilu, kur tiks atklāta Latvijas Mākslas akadēmijas studentu darbu izstāde. Jūs varējāt vērot, kā mūs šeit ilgu laiku zīmēja. Tātad šodien varēsim vērtēt, kā studenti mūs redz.

Vārds paziņojumam deputātei Ilmai Čepānei.

I.Čepāne (VIENOTĪBA).

Godātie Juridiskās komisijas locekļi! Neskatoties uz izstādi, esiet tik laipni un šajā pārtraukumā nāciet uz Juridiskās komisijas sēdi Juridiskās komisijas telpās.

Sēdes vadītāja. Vārds Saeimas sekretāra biedram Jānim Vucānam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

J.Vucāns (11.Saeimas sekretāra biedrs).

Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies: Ingmārs Čaklais... nav zālē, Boriss Cilevičs... nav, Aleksandrs Sakovskis... arī nav.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Pārtraukums līdz pulksten 11.30.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 11.Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.

Sēdes vadītāja. Cienītie kolēģi! Pulkstenis ir 11.30.

Mēs varam turpināt sēdi.

Tātad mums ir jāturpina izskatīt apstiprināto darba kārtību.

Bet, pirms mēs izskatām apstiprināto darba kārtību, ir saņemts vēl viens priekšlikums par iespējamām izmaiņām. Deputāti Smiltēns, Zaķis, Čigāne, Ašeradens un Vjačeslavs Dombrovskis lūdz izdarīt izmaiņas Saeimas 31.maija sēdes darba kārtībā un izslēgt no tās 7.punktu – likumprojektu „Grozījums Sporta likumā”. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Tātad likumprojekts no darba kārtības izslēgts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Grozījums Enerģētikas likumā” nodot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Grozījumi Pasta likumā” nodot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Ēku energoefektivitātes likums” nodot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija. Bet Saeimas Prezidijs ir saņēmis Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vadītāja Sergeja Dolgopolova iesniegumu ar lūgumu nodot šo likumprojektu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

Ieslēdziet mikrofonu deputātam Sergejam Dolgopolovam!

S.Dolgopolovs (SC).

Labdien, cienījamie kolēģi! Tā priekšlikuma motivācija ir šāda. Pasākumi, kas paredzēti likumprojektā „Ēku energoefektivitātes likums”, sastāv no divām daļām. Pirmā daļa ir tehniskie pasākumi, kas nodrošina šīs lietas, un otra daļa ir apsaimniekošana un pārvaldīšana, ko regulē cits likums, kas ir komplekss likums un paredz arī dažādas citas procedūras. Tāpēc komisijas viedoklis ir tāds, ka šis jautājums būtu jāskata kompleksi, vienā paketē ar visiem likumprojektiem, kas regulē šo jomu, ņemot vērā to, ka pārvaldīšana ir principiāli svarīgs moments, jo bez labas pārvaldības nevar tikt realizēts neviens pasākums, kas nodrošina energoefektivitāti.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Ieslēdziet mikrofonu deputātam Vjačeslavam Dombrovskim!

V.Dombrovskis (ZRP).

Kolēģi! Šis likumprojekts jau vēsturiski ir bijis – es domāju, ka Kusiņa kungs to apstiprinās, – Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas pārziņā un nāk no Ekonomikas ministrijas, no kuras saņemtie likumprojekti arī tradicionāli ir Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas pārraudzībā. Es domāju, ka nebūs nekādu problēmu, ja Dolgopolova kunga komisija to pārņems kā līdzatbildīgā komisija. Mums nav nekādu problēmu strādāt kopā, ņemot vērā, protams, arī to, ka mūsu komisijā ir veseli četri „Saskaņas Centra” deputāti, un es domāju, ka Dolgopolova kungam nebūs nekādu problēmu strādāt ar viņiem kopā vai iesniegt savus priekšlikumus.

Tomēr lūgšu, lai šis likumprojekts paliktu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Es saprotu, ka nevienam nebūtu iebildumu pret to, ka likumprojekts tiktu nodots abām komisijām, bet ir diskusijas un domstarpības par to, kura no komisijām būtu atbildīgā komisija. Tātad ir jābalso par iesniegto priekšlikumu, par to, ka atbildīgā komisija būtu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija. Tātad likumprojekts tiktu nodots abām komisijām – gan Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, gan Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai.

Lūdzu zvanu! Balsosim par to, lai atbalstītu priekšlikumu, ka likumprojekts „Ēku energoefektivitātes likums” tiek nodots Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 48, pret – 17, atturas – 16. Tātad likumprojekts ir nodots Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, nosakot, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir atbildīgā komisija.

Paldies.

Saeimas Prezidijs ierosina Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas iesniegto likumprojektu „Grozījums Ceļu satiksmes likumā” nodot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

„Par” pieteicies runāt deputāts Ainars Latkovskis.

A.Latkovskis (VIENOTĪBA).

Kolēģi! Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija vairākās komisijas sēdēs ir izskatījusi jautājumu par fotoradaru ieviešanu. Jau pirmajā no šīm sēdēm, kuras bija veltītas šim jautājumam, komisijas deputāti norādīja uz nelāgo praksi, kuru piekopa fotoradaru uzstādītāji, slēpjot fotoradarus aiz reklāmas stendiem, ceļu norobežojumiem, stabiem un automašīnām.

Mēs lūdzām pārtraukt šādu praksi, kas diskreditē fotoradaru ieviešanas ideju.

Es jums atgādināšu, ka fotoradaru ieviešanas galvenais mērķis bija un ir, un vienmēr arī būs ceļu satiksmes negadījumu prevencija, nevis autovadītāju sodīšana un budžeta papildināšana.

Sākumā mēs lūdzām, bet nekas nemainījās, pēc tam mēs aicinājām, bet nekas netika mainīts. Visbeidzot mēs pat draudējām. Jā! Nosūtījām komisijas vēstuli Ceļu policijas priekšniecībai un aicinājām izbeigt šo praksi, norīkot dežūrekipāžas, kuras varētu apbraukāt vietas, kur jābūt pārvietojamiem fotoradariem, bet nekas nemainījās.

Tāpēc komisijas deputāti uzskatīja, ka vienīgā iespēja, kā pārtraukt attiecīgo praksi, tas ir, slēpšanu, ir tādas jaunas normas ieviešana, kura uzliek par pienākumu fotoradaru izvietotājiem nodrošināt, ka 50 metrus pirms katra pārvietojamā fotoradara apdzīvotās vietās un 200 metrus pirms katra pārvietojamā fotoradara ārpus apdzīvotajām vietām tiek uzstādīta pagaidu ceļazīme „Fotoradars”. Attiecīgās normas pieņemšana palīdzēs panākt fotoradaru ieviešanas galveno mērķi – ceļu satiksmes negadījumu profilaksi. Un tas ir pats svarīgākais šajā jautājumā.

Lūdzu atbalstīt.

Sēdes vadītāja. Paldies.

„Pret” pieteicies runāt deputāts Edmunds Demiters.

E.Demiters (ZZS).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Es saprastu, ja ar šādu priekšlikumu nāktu klajā kāds opozīcijas deputāts, es saprastu, ka kādam ir nepieciešama popularitāte, neskatoties uz to, cik absurds būtu šis priekšlikums. Bet mani pārsteidz, es pat varētu teikt, mani mulsina, ka šāds piedāvājums nāk no VIENOTĪBAS pārstāvja, jo, manuprāt, tieši jūsu rindās vajadzētu būt biedriem, kuriem būtu jāatceras, kā galu galā tapa šis projekts par fotoradariem. Galu galā jums būtu jāatceras, kā policija nonāca pie šāda privātā partnera, un būtu arī jāatceras, kā tapa šī līguma teksts, ar kuru pašlaik policijai jāstrādā un kurš pēc sava satura nebūt nav policijas pozīciju stiprinošs.

Bet, ja runājam par pārvietojamām zīmēm pirms pārvietojamiem radariem, tad pirmām kārtām būtu jāsaprot, ka pārvietojamo un stacionāro radaru sūtība un funkcijas ir pavisam dažādas.

Tātad, ja runājam par stacionārajiem radariem, tad mērķis ir, lai tie tiktu uzstādīti vietās, kur policija vēlas samazināt pārvietošanās ātrumu.

Ja runājam par pārvietojamiem radariem, tad būtiska šo radaru loma ir tāda, lai potenciālais likumpārkāpējs nekad nevarētu būt drošs, ka viņa iespējamais pārkāpums netiks fiksēts. Tātad, ja mēs pieņemtu šo likumprojektu, kas ir pašlaik ierosināts, tad mums vajadzētu loģiski, pēc loģikas principa iet vēl tālāk un pārvietojamās zīmes izvietot arī pirms policijas ekipāžām, kuras strādā ar rokas radariem, jo starpības faktiski nav nekādas.

Mēs varam iet vēl tālāk – nest zīmi pirms Valsts policijas vai pašvaldības policijas darbinieka, kurš kontrolē situāciju tirgū, jo tā būtu iespējams pabrīdināt potenciālo likumpārkāpēju, pirms policijas vai varas pārstāvis viņu satiek. Šeit iespēju izpausties ir ļoti daudz.

Tāpēc, kolēģi, es ierosinu nemēģināt būt populāriem šādā veidā un aicinu balsot „pret”, jo „pret”, kā jūs jau zināt, ir Valsts policija, un arī Ceļu satiksmes drošības direkcija izteikusi vēlmi nesteigties ar šāda likumprojekta pieņemšanu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Es... Pašlaik nav debates, var tikai viens runāt... var viens runāt „par”, viens – „pret”. Bet es gribu atgādināt, ka šo likumprojektu iesniedza Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija, nevis VIENOTĪBAS deputāti, tā ka, lūdzu, esiet precīzi savos izteikumos, kaut ko pamatojot, jo komisija ir... tātad, lai likumprojekts varētu tikt iesniegts, par to bija jānobalso komisijas vairākumam, un komisijā ir pārstāvētas visas frakcijas. (No zāles dep. A.Latkovskis: „Vienbalsīgi nobalsoja!”) Tā kā ir viens runājis „par”, viens – „pret”... (No zāles: „Par komisijas maiņu!”)

Par komisijas maiņu... Lūdzu, ieslēdziet mikrofonu deputātam Jānim Ādamsonam.

J.Ādamsons (SC).

Cienījamie kolēģi! Tā kā Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija ar šo likumprojektu ir nodarbojusies vismaz gadu... ar šīm problēmām ir darbojusies vismaz gadu un mēs esam izpētījuši no A līdz Z visas nianses, lai šo likumprojektu varētu ātrāk ieviest dzīvē, es aicinu par atbildīgo komisiju noteikt Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisiju.

Sēdes vadītāja. Vai deputātiem ir iebildumi pret Jāņa Ādamsona priekšlikumu un atbildīgās komisijas maiņu?... Nē, vispirms mums ir jābalso par atbildīgās komisijas maiņu un tad par paša likumprojekta nodošanu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par to, lai mainītu atbildīgo komisiju likumprojektam „Grozījums Ceļu satiksmes likumā”, nosakot, ka atbildīgā komisija ir Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 45, pret – 41, atturas – 4. Vienādi. Mums ir jābalso vēlreiz.

Lūdzu zvanu! Rībenas kundze, ieņemiet savu vietu! Rībenas kundze, lūdzu, ieņemiet savu vietu! Inguna, lūdzu, ieņem vietu! Paldies.

Balsosim par to, lai mainītu atbildīgo komisiju likumprojektam „Grozījums Ceļu satiksmes likumā”, nosakot, ka atbildīgā komisija ir Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 45, pret – 43, atturas – 3. Priekšlikums noraidīts. Komisija nav mainīta. Tātad atbildīgā komisija ir Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija.

Tagad mums ir jābalso par to, lai šo likumprojektu vispār nodotu komisijai.

Lūdzu zvanu! Balsosim par to, lai Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas izstrādāto likumprojektu „Grozījums Ceļu satiksmes likumā” nodotu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 65, pret – 19, atturas – 7. Likumprojekts komisijai nodots. Paldies.

Saeimas Prezidijs ierosina Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas izstrādāto likumprojektu „Grozījumi Prokuratūras likumā” nodot Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

„Par” pieteicies runāt deputāts Aleksejs Loskutovs.

A.Loskutovs (VIENOTĪBA).

Labdien, kolēģi! Runājot par tiesiskumu un par tiesiskuma stiprināšanu, jāuzsver, ka, neapšaubāmi, vadošā loma tiesiskuma stiprināšanā pieder prokuratūras iestādēm.

Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija pēc samērā ilga darba, pēc diskusijām gan ar prokuratūras pārstāvjiem, gan ar Tieslietu ministriju, Augstāko tiesu, Latvijas Prokuroru biedrību sagatavoja likumprojektu „Grozījumi Prokuratūras likumā”.

Šis likumprojekts paredz saskaņot Prokuratūras likuma normas ar spēkā esošajām tiesību normām, tajā skaitā ar likumu „Par tiesu varu”, Satversmes tiesas likumu, likumu „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”, Krimināllikumu, Civilprocesa likumu, Administratīvā procesa likumu, Kriminālprocesa likumu, kā arī Eiropas Savienības dokumentiem.

Šis likumprojekts paredz ne tikai tehniska rakstura izmaiņas, bet arī ļoti svarīgas, būtiskas izmaiņas attiecībā uz prokuroru gan iecelšanas amatā, gan atbrīvošanas no amata kārtību. Īpaši tas skar ģenerālprokuroru. Likumprojekts paredz ierobežojumus – ieņemt ģenerālprokurora amatu var ne ilgāk kā divus termiņus pēc kārtas, paredz minimālo vecumu kandidēšanai uz ģenerālprokurora amatu – 40 gadus. Ir paredzēts noteikt arī minimālo vecumu, lai vispār varētu ieņemt prokurora amatu, – 25 gadus. Un ir paredzēts noteikt prokurora amata pienākumu pildīšanai maksimālo vecumu. Likums, ievērojot prokuratūras ieteikumus, paredzētu pilnveidot prokurora profesionālās darbības novērtēšanu, ne retāk kā reizi piecos gados novērtēt prokurora funkciju izpildes kvalitāti, individuālā darba organizāciju, dalību kvalifikācijas celšanas pasākumos, analizēt darba statistiskos rādītājus un citus prokurora darbības novērtēšanas kritērijus.

Jāsaka, ka Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāti, strādājot pie pašas likumprojekta idejas un teksta, bija vienisprātis, un tāpēc es komisijas vārdā aicinu šo likumprojektu nodot izskatīšanai Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai, nosakot to par vienīgo un atbildīgo komisiju.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vai deputātiem ir iebildumi pret to, ka likumprojekts tiek nodots Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai? Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Dombravas, Zaķa, Dzintara, Lībiņas-Egneres, Olšteina, Kalniņas-Lukaševicas, Čigānes, Naudiņa, Parādnieka un Cilinska iesniegto likumprojektu „Grozījumi Autortiesību likumā” nodot Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

„Par” pieteicies runāt deputāts Jānis Dombrava.

J.Dombrava (VL–TB/LNNK).

Godātā Saeima! Ņemot vērā asās domstarpības jautājumā par publiskā izpildījuma piemērošanu un sekojošiem absurdajiem bargajiem sodiem par radio atskaņošanu darbavietās, Nacionālā apvienība kopā ar koalīcijas partneriem ir iesniegusi šos grozījumus Autortiesību likumā, paredzot, ka radioprogrammu atskaņošana nav uzskatāma par publisku izpildījumu. Līdz ar to tā sauktā radio klausīšanās nodeva nebūtu jāmaksā.

Esošo likumdošanas aktu nepilnības spilgti ilustrē nesen notikušais gadījums, kad 500 latu sods par valsts radio ziņu programmas un mūzikas atskaņošanu dažu minūšu garumā tika piemērots uzņēmumam, kurš ar mūzikas atskaņošanu peļņu negūst.

Šāda likuma piemērošana rada ne tikai problēmas nelieliem uzņēmumiem to darbībā, bet arī drošības apdraudējumu, ja iedzīvotāji neklausās nacionālo radio.

Autortiesību un blakustiesību izmantošanas jomā Latvijā joprojām, neskatoties uz Eiropas praksi, netiek atsevišķi vērtēts, vai ar autortiesībām un blakustiesībām aizsargāta darba pārraidīšana vai atskaņošana notiek komerciālā vai nekomerciālā nolūkā. Attiecīgi arī atlīdzība ir jāmaksā vienādi, neatkarīgi no tā, vai persona tādējādi gūst kādu labumu vai ne.

Pašreiz licences ir nepieciešamas gan raidorganizācijām, gan arī personām, kuras uztver raidorganizāciju veidotos raidījumus un ar radioaparātiem vai televizoriem tos dara pieejamus plašākam sabiedrības lokam. Pēc minēto grozījumu veikšanas licences būs nepieciešamas tikai raidorganizācijām.

Līdzīgu viedokli publiskajā telpā ir paudusi grupas „Prāta vētra” ģenerālmenedžere Aija Auškāpa: „Ar radio klausīšanos patlaban jau sanāk tā, ka par vienu lietu maksā divreiz. Radio samaksā par tiesībām raidīt dziesmu, un tagad tiek mēģināts iekasēt atlīdzību par to, ka kāds vēl arī to klausās. Manuprāt, tam visam pietrūkst loģiska skaidrojuma.” Citāta beigas.

Saistībā ar ieinteresētās puses atsaucēm uz konvencijām, kas liegtu veikt šādus grozījumus, manuprāt, pieminēšanas vērts ir Saeimas deputātes Ilmas Čepānes komentārs, ka deputātiem būs jāņem vērā, ka autortiesību jautājumus regulējošajā Bernes konvencijā, kuru parakstījusi arī Latvija, nav atrodamas izsmeļošas norādes par to, kas ir publiskais izpildījums. Konvencija vien nosaka, ka autoriem ir ekskluzīvas tiesības uz savu darbu publisku izpildīšanu.

Jāatzīmē, ka Bernes konvencija paredz valstīm salīdzinoši plašas iespējas definēt savu izpratni par autortiesībām un publisko izpildījumu. Tāpēc varam teikt, ka parlaments var un tam vajag veikt grozījumus šajā likumā, lai izskaustu absurdu autortiesību interpretāciju. Tajā pašā laikā mēs apzināmies, ka esošā redakcija nākamajos lasījumos ir jāpilnveido, meklējot iespējami labāku risinājumu, kas apmierinātu visas iesaistītās puses.

Izstrādājot minētos priekšlikumus grozījumiem Autortiesību likumā, Nacionālā apvienība ir konsultējusies ar Latvijas Tirgotāju asociāciju, Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociāciju un Latvijas Raidorganizāciju asociāciju. Visas minētās asociācijas likumprojektu atbalsta.

Aicinu jūs atbalstīt to.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Ieslēdziet mikrofonu deputātei Inārai Mūrniecei!

I.Mūrniece (VL–TB/LNNK).

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija lūdz noteikt to par līdzatbildīgo komisiju.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vai deputātiem ir iebildumi pret to, ka Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija tiktu noteikta par līdzatbildīgo komisiju likumprojektam „Grozījumi Autortiesību likumā”? Iebildumu nav. Vai deputātiem ir iebildumi pret to, ka likumprojekts „Grozījumi Autortiesību likumā” tiktu nodots Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai kā atbildīgajai un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai kā līdzatbildīgajai komisijai? Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijām nodots.

Paldies.

Nākamā sadaļa – „Par iesniegto patstāvīgo priekšlikumu”.

Sociālo un darba lietu komisija kā patstāvīgo priekšlikumu ir iesniegusi lēmuma projektu „Par psiholoģiskās palīdzības pakalpojumu sniegšanas darbības jomas tiesisko regulējumu”. Vai deputātiem ir iebildumi pret šī patstāvīgā priekšlikuma izskatīšanu? Deputātiem iebildumu nav. Tātad šis jautājums tiks izskatīts šīsdienas sēdes darba kārtības beigās.

Paldies.

Stenogrammas nobeigums – Saeimas materiālu nākamajā, 35.laidienā