Par 1 lata monētas ar eža attēlu laišanu apgrozībā

Monētas priekšpuse (averss):

Centrā Latvijas lielā valsts ģerboņa attēls, zem tā gadskaitlis 2012. Monētas augšā puslokā uzraksts LATVIJAS, apakšā – REPUBLIKA.

Monētas aizmugure (reverss):

Centrā ezis ar skaitli 1 uz adatām, augš­daļā pa kreisi – puslokā uzraksts LATS.

Monētas josta:

Divi uzraksti LATVIJAS BANKA, atdalīti ar rombveida punktiem.

Svars: 4,80 g, diametrs: 21,75 mm; Metāls: vara un niķeļa sakausējums;

Kalta 2012.gadā Staatliche Münzen Baden-Württemberg (Vācija);

Mākslinieki: Andris Vītoliņš (grafiskais dizains), Laura Medne (plastiskais veidojums).

Latvijas Banka 7.jūnijā laidusi apgrozībā jaunu 1 lata apgrozības monētas ar eža attēlu reversā. Tā ir likumīgs maksāšanas līdzeklis Latvijas Republikā. Monētas nonāks apritē tāpat kā cita apgrozības nauda – ar banku starpniecību sasniedzot tirdzniecības un citus uzņēmumus un iedzīvotājus.

Monētas grafisko dizainu veidojis mākslinieks Andris Vītoliņš, bet ģipša modeli – tēlniece Laura Medne.

Latvijas Bankas iedibinātajai īpašo apgrozības vienlatnieku tradīcijai nu jau ir vienpadsmit gadu; to iesāka monēta ar stārķi, un jau kopš 2004.gada tiek kaltas divas šādas monētas gadā – viena uz Jāņiem un otra uz Ziemassvētkiem.

Ezis ir Latvijas iedzīvotāju iemīļots lauku sētu un pat pilsētpagalmu iemītnieks un viesis, kam ir arī sava vieta latviešu folklorā, literatūrā un mitoloģijā.

Jaunās 1 lata monētas reversā attēlots ezis. Aversā zem Latvijas ģerboņa redzams jaunās monētas kalšanas gads – 2012. Citu atšķirību – monētas jostas, izmēra, izmantotā metāla un svara ziņā – starp jauno monētu un citām 1 lata apgrozības monētām nav.

Monētas kopējā tirāža ir 1 miljons, un tā, tāpat kā citām īpašajām apgrozības monētām, netiks papildināta.

Apgrozībā ir arī īpašie vienlatnieki ar stārķa, skudras, baravikas, Sprīdīša, Pētergaiļa, kliņģera, Jāņu vainaga, priedes čiekura, pūcessaktas, sniegavīra, ūdensrozes, skursteņslauķa, Nameja gredzena, Ziemassvētku eglītes, krupja, pakava (divu veidu), alus kausa un piparkūku sirds attēlu.

Šādas monētas paredzēts izlaist arī turpmāk, līdz Latvija kļūs par pilntiesīgu Ekonomikas un monetārās savienības dalībvalsti un ieviesīs eiro.

***

Kādi īpašības vārdi jums nāk prātā, iedomājoties ezīti? Adatains. Durstīgs. Spurains. Drosmīgs. Tieši tāds ezis nu lepni nes lata nominālvērtības uzrakstu.

Adatas un durstīgums ir pirmais, ko pamanām. Gribētos paglaudīt, bet šis saveļas kamolā, adatas izslējis, – nenāc ne tuvu! Spurains kā pusaugu puišelis. Ežulis ir pārliecināts, ka adatas viņu pasargās, un nebēg no zvēriem, kas lielāki par viņu pašu, taču pret tehniku tās ir bezspēcīgas.

Ezis dzīvo lapkoku audzēs, krūmājos un mežmalās un labprāt mājokli izvēlas arī cilvēka tuvumā – dārzos un parkos. Baltkrūtainais ezis, kam mazliet druknāks ķermenis un gaišs pavēderes un galvas apmatojums, dzīvo visā Latvijā, bet brūnkrūtainais, kas sastopams daudz retāk, – galvenokārt Ziemeļvidzemē.

Krēslā un naktī aktīvais ezis aptuveni pusi līdz pat 10 gadu ilgā mūža pavada ziemas guļā, jo, ja gaisa temperatūra nepārsniedz 10°C, viņš guļ, saritinājies no kritušām lapām, sūnām, sausas zāles paša veidotā migā. Guļot zaudēto spēku atguvis, augumā mazākais ežu vīriņš maijā rūpējas par dzimtas turpināšanu, šajā laikā vispārliecinošāk apliecinot savu kauslīgo dabu. Rūpes par jauno paaudzi gan tiek pilnībā uzticētas ar smailāku purniņu apveltītajai ežu māmiņai. Viņas vērīgā uzraudzībā, naidniekus pat ar nejaukiem spiedzieniem atvairot, pāris nedēļu laikā mazo ezēnu mīkstās adatas aizstāj cietākas un tumšākas, mēneša vecumā izaug zobi un sākas medību prasmju apguve, lai divu mēnešu vecumā viņi iegūtu pilnīgu patstāvību. Mielastam ezis labprāt izvēlas visu, kas smaržo pēc gaļas.

Daudz kas no mūsdienās plaši izplatītajiem priekšstatiem par šo dzīvnieciņu robežojas ar folkloru un mitoloģiju. Viņš nebūt nav tāds čūsku nīdējs, kā mēdzam domāt, – šie rāpuļi nav viņa ēdienkartes iecienītākā sastāvdaļa, un odzes inde var nogalēt arī ezi. Peles diezgan neveiklais dzīvnieciņš medī, vien atrokot to seklās alas. Ābolus un sēnes ziemai vākt viņam nav nekādas jēgas, jo ziemā ezis guļ, taču augļi, sēnes un sēklas tiešām ir viņa ēdienkartes sastāvdaļa. Savukārt, ēdot govs pienu, ar ko bieži mēdzam pacienāt pagalmā ienākušu ezīti, viņš var dabūt vēdergraizes.

Latviešu tautas pasakās ezis attēlots kā liels viltnieks – izdoma un drauga palīdzība ļauj viņam skriešanās sacensībā uzvarēt ašo zaķi. Attapība, drosme un pacietība ļauj mazajam ežulim iegūt princesi par sievu un pašam pārvērsties par staltu ķēniņa dēlu. Savukārt ticējums vēsta, ka vienu eža adatiņu vajag nēsāt visur līdzi iespraustu svārku stērbelē vai cimdā, tad vienmēr labi klājas. Nu, mazinot draudus eža rotai, veiksmei un labklājībai kaldināts makā liekams talismans.

Mārtiņš Grāvītis, Latvijas Bankas preses sekretārs