Šodien no Jelgavas tipogrāfijas pasaulē nāk “Latvijas Vēstneša” jubilejas lolojums “Latvijas Republikas Satversme”, kurā vienkop ‘sapulcējušies’ mūsu valsts pamatlikuma tulkojumi deviņās – latviešu, lībiešu (!), latgaliešu (!), lietuviešu, igauņu, angļu, vācu, franču, krievu – valodās. Tā vēl nekad nav bijis!

Kā zināms, pirms 90 gadiem – 1922.gada 15.februārī – Satversmes sapulce pieņēma Latvijas konstitūciju, resp. Satversmi, 30.jūnijā to oficiāli izsludināja “Valdības Vēstnesis”, un 7.novembrī, līdz ar 1.Saeimas sanākšanu, tā stājās spēkā. Nozīmīgs gads, nozīmīgi datumi, nozīmīga jubileja.

Izdevumā stāstu par Satversmi ievada Valsts prezidents Andris Bērziņš, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, to papildina Dr.iur. Jāņa Plepa valststiesiska apcere “Par Latvijas Republikas Satversmi: vēsture un mūsdienas” un Mg.philol. Oskara Gerta biogrāfisks apkopojums par likumu likuma autoriem un līdzautoriem — “Par Latvijas Republikas Satversmes tēviem, pamatu licējiem”.

Rīt Saeimas namā paredzēta prestižā, 592 lappušu sējuma publiska vaļā vēršana.

“LV” informācija

Šogad aprit 90 gadi kopš Latvijas Republikas Satversmes, mūsu valsts konstitūcijas, pieņemšanas un spēkā stāšanās. Satversme tika pieņemta 1922.gada 15.februārī, bet stājās spēkā 1922.gada 7.novembrī, kad uz darbu sapulcējās tautas vēlētais parlaments – Saeima. Šis gads iezīmēja Latvijas valstiskuma formāli juridisku sākumu.

Latvijas Republikas Satversme ir sava laika konstitucionālās domas paraugs. Satversmes lakonisms prasa no lasītāja pietiekamu kompetences līmeni un ļauj panākt saprātīgas politiskās vienošanās tās tiesību normu interpretācijā. Šī īpašība Satversmi patīkami atšķir no vairuma mūsdienu likumu smagnējām, apjomīgajām un neelastīgajām tiesību normām.

Satversme nav tikai formāls likuma teksts. Tas ir konkrētu vēsturisku, politisku un juridisku apstākļu atspoguļojums likuma vārdos. Satversme ir nodrošinājusi demokrātijas un tiesiskuma principu iedzīvināšanu, visu nāciju vienlīdzību Latvijā. Satversme tapa grūtos politiskajos kompromisos, un par tās tēviem uzskatāmi Jānis Čakste, Fēlikss Cielēns, Arveds Bergs, Marģers Skujenieks, Fricis Menders un daudzi citi.

Satversme līdz šim ir izturējusi laika pārbaudi. Mūsdienās tajā ir izdarīti tikai divi fundamentāli papildinājumi un uzlabojumi. 1996.gadā tika īstenota jau 20.gadsimta trīsdesmitajos gados piedāvātā ideja par Satversmes tiesu, kas vērtē likumu atbilstību Satversmei. 1998.gadā tika labota 1921.gadā pieļautā politiskā kļūda, un Satversmē iekļāva cilvēktiesību sadaļu.

Šie uzlabojumi lielākoties nodrošināja Satversmes atbilstību mūsdienu prasībām. Lai arī ikvienai konstitūcijai jābūt aktuālai un laikmeta atziņām atbilstošai, grozījumi nedrīkst būt viena gadījuma diktēti, fragmentāri un tādi, kurus Satversmes tēvu liktie pamati nespētu izturēt.

Valsts prezidents Andris Bērziņš

Izcilais tiesību zinātnieks profesors Vasilijs Sinaiskis savulaik ir rakstījis, ka konstitūcija ir visu pilsoņu līgums, savā ziņā pat piemineklis, kura tuvumā norimst visas kaislības. Viņš uzsvēris, ka konstitūcija ir tas visiem obligātais miera minimums, bez kura nav iespējama ne tiesiskas valsts, ne kultūras attīstība.

Man šķiet, ka šie vārdi skan aktuāli arī šodien – jau vairāk nekā divdesmit gadus pēc faktiskās neatkarības atjaunošanas un deviņdesmit gadus pēc mūsu valsts Satversmes pieņemšanas.

Latvijas Republikas Satversme šajā laikā ir kļuvusi patiešām par pieminekli mūsu tautas neatkarības centieniem un vēlmei dzīvot brīvā, demokrātiskā un tiesiskā valstī. Ciešā saistībā ar citām Eiropas tautām un balstoties uz vienkāršām vērtībām – valsts varas padotību likumam, cilvēktiesībām un taisnīguma.

Atverot Satversmi, ik reizi jāatceras tās autori – gan tie, kuri ar Latvijas tautas dotu uzticības mandātu lēma valsts nākotni Latvijas Satversmes sapulcē, gan tie, kuri ar nesavtīgu darbu, uzupurēšanos un nesalaužamu ticību Latvijas nākotnei strādāja un cīnījās, lai mums būtu sava valsts un tiesības pašiem lemt savu likteni. Satversmē varam saklausīt atbalsis no laika, kad radās jaunlatviešu kustība un Krišjānis Valdemārs ar skaudru lepnumu vāciskajā Baltijā deklarēja, ka viņš ir latvietis. Satversmē ir Jaunās strāvas romantiskie sapņi par taisnīgāku un labāku sabiedrisko iekārtu un 1905.gada revolūcijas neapturamais spēks. Satversmi darījuši iespējamu latviešu strēlnieku bataljoni un Brīvības cīņās tapušais jaunās valsts karaspēks, kas pierādīja Latvijas nākotnes iespējamību un izcīnīja savu valsti.

Man šķiet svarīgi uzsvērt, ka Brīvības cīņās par Latvijas valsti cīnījās ne tikai latvieši. Latvijas valsts nebūtu iespējama bez tajā dzīvojošo mazākumtautību atbalsta mūsu valstij un iesaistīšanās jaunās valsts aizstāvēšanā. Arī Satversmes rakstīšanā līdzās latviešu balsīm skanēja mūsu mazākumtautībām piederošo Latvijas Satversmes sapulces deputātu viedoklis. Ar lepnumu varam minēt, ka Satversmes teksta slīpēšanā savu roku un sirdi pielicis arī izcilais vācbaltu jurists un politiķis Pauls Šīmanis.

Atverot Satversmi, mēs nedrīkstam aizmirst mūsu likteņus. Spožo un intelektuālo Latviju, kuru lauza divdesmitā gadsimta totalitārie režīmi. Šajā tumsas laikā Satversme kļuva par zudušās Latvijas atgādinājumu un cerības zīmi, ka nedrīkst padoties un jāturpina ticēt un cīnīties. Tieši par Satversmes idejām cīnījās tā Latvijas sabiedrības daļa, kurai nebija pa ceļam ne ar Hitlera Trešo reihu, ne arī Staļina impēriju. Savukārt nacionālajiem partizāniem un pēcāk disidentiem vārds “Satversme” vien kalpoja kā iedvesmojošs atgādinājums, ka neatkarīga Latvijas valsts ir iespējama.

Mūsu Satversmei šajā gadā aprit tikai deviņdesmit gadu. Paraugoties uz saviem kaimiņiem tepat aiz robežām, kuriem spēkā ir jaunas un modernas konstitūcijas, varētu šķist, ka esam atpalikuši un mums steigšus jādomā par jaunu valsts pamatlikumu. Tomēr vēlos atgādināt – Satversme nav tikai pagātne. Satversme ir kā pati Latvijas valsts – tā vienmēr ir tik vērtīga un vajadzīga, cik nepieciešama mums tā šķiet. Tā vienmēr ir tik moderna un atvērta inovācijām, cik paši esam gatavi mainīties līdzi laikam.

Jau šodien Satversme ir mūsu identitātes un kultūras zīme. Tāpat kā nenoveco tautasdziesmas un Lielvārdes jostas raksti, es ticu, ka nenovecos arī mūsu Satversme. Katra jauna paaudze tajā atradīs savus vārdus un idejas, un katra jauna paaudze Satversmi rakstīs no jauna savā ikdienā, attieksmē pret valsti un demokrātiskas tiesiskas valsts vērtībām.

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa

Ikviena tauta kādā vēstures brīdī nonāk pie atziņas, ka tai ir kopīgas intereses un vērtības, kas arī kopā jāaizsargā. Šā mērķa dēļ pati tauta veido savu valsti un nosaka tās pastāvēšanas galvenos pamatus, to visu ierakstot savas valsts pamatlikumā – konstitūcijā.

“Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi” – ar šiem vārdiem sākas Latvijas pamatlikuma teksts. Tātad konstitūcija ir jāciena kā dokuments, ko paši sev esam pieņēmuši, lai mēs paši – mūsu valsts un tauta – varētu laimīgi dzīvot un attīstīties.

Konstitūcijas normas nepretendē būt tekstuāli pilnīgas, jo tās nevar noregulēt visu. Tāpēc ir likumi, lai gan arī tie ne vienmēr ir precīzi. Taču šis nosacītais “robs” nepaliek neregulēts. Satversmē ir normas, kas šīm it kā neregulētajām lietām nosaka ietvarus. Valsts pamatlikuma garu – tautas atzītās augstākās vērtības – atklāj konstitucionālie principi. Daži principi ir ietverti normās expressis verbis, citi tiek atvasināti vai tie izriet no kādas normas vai principa, vēl citi – no visa konstitucionālā regulējuma kopumā. Satversme ir jāizprot kā vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski.

Satversme nav nekas tāds, kas pastāv ārpus reālās dzīves un ārpus sabiedrības. Arī tad, ja valsts pamatlikums nemainās, tajā ietvertās domas laika gaitā var mainīties. Šādu dokumentu var atzīt par saturiski pilnīgu un aktuālu tikai tad, ja to atbilstoši konkrētajam laika periodam kā dzīvu dokumentu ir iespējams interpretēt. Satversmes interpretācija ir atvērta laika garam, tā ir tieši saistīta ar realitāti, taču ir jāuzmanās, lai tā nepakļautos īslaicīgām politiskām idejām.

Mūsu valsts pamatlikumu slavē gan tie, kas to ir lasījuši, gan tie, kas to nekad nav lasījuši, gan arī tie, kas, kaut arī izlasījuši, nav to sapratuši. Tomēr svarīgi ir ne tikai to cildināt, bet arī spēt dzīvot saskaņā ar to. Konstitūcijas nozīmi sabiedrībā raksturo tās respektēšana, ievērošana un piemērošana.

Latvijai ir skaista valsts Satversme. Tās saturā ir ietverti Latvijas tautas centieni un atzītās vērtības. Tas viss ir pateikts skaistā valodā, bez liekiem vārdiem. To mēs droši varam nolikt goda vietā. Mēs varam ar to lepoties.

Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris

* “Latvijas Republikas Satversme”, Rīga, izd. “Latvijas Vēstnesis”, 2012, 592 lpp.

Turpmāk — vēl