Eiropas Komisija: Par banku atveseļošanas un noregulējuma noteikumiem

Finanšu krīze parādīja, ka publiskajām iestādēm ir nepietiekamas iespējas rīkoties gadījumā, kad grūtībās nonāk šodienas pasaules tirgos darbojošās bankas. Lai iedzīvotājiem un uzņēmumiem nodrošinātu galvenos finanšu pakalpojumus, valdībām nākas ieguldīt publiskos līdzekļus bankās un izsniegt garantijas vēl nebijušā apmērā: laikā no 2008.gada oktobra līdz 2011.gada oktobrim Eiropas Komisija apstiprināja finanšu iestādēm paredzētus valsts atbalsta pasākumus 4,5 triljonu eiro apmērā (37% no ES IKP). Šie pasākumi lielā mērā palīdzēja novērst banku bankrotu un ekonomikas traucējumus, bet, pasliktinoties publiskajām finansēm, ir noslogojuši nodokļu maksātājus un nav spējuši atrisināt jautājumu, kā rīkoties ar lielām, grūtībās nonākušām pārrobežu bankām.

Šo situāciju mainīs priekšlikumi, kurus Eiropas Komisija 6.jūnijā pieņēma attiecībā uz ES mēroga noteikumiem banku atveseļošanai un noregulējumam. Šie priekšlikumi nodrošina, ka nākotnē attiecīgajām iestādēm būs līdzekļi, lai pārliecinoši iesaistītos pirms problēmu rašanās vai agrīni, ja tādas rodas. Turklāt, ja bankas finansiālais stāvoklis pasliktinās neatgriezeniski, priekšlikums nodrošina, ka bankas svarīgākās funkcijas ir saglabājamas, taču par izmaksām, kas saistītas ar bankrotējušo banku pārstrukturēšanu un noregulēšanu, ir atbildīgi banku īpašnieki un kreditori, bet ne nodokļu maksātāji.

Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu sacīja: “ES pilnībā īsteno savas G20 valstu ietvaros apstiprinātās saistības. Divas nedēļas pirms samita Loskabos Komisija ir iesniegusi priekšlikumu, kas palīdzēs aizsargāt nodokļu maksātājus un valstu ekonomikas no jebkādām turpmākām banku darbības problēmām. Šodien iesniegtais priekšlikums ir svarīgs solis virzībā uz banku savienības izveidi ES un liks banku nozarei kļūt atbildīgākai. Tas nākotnē veicinās stabilitāti un uzticību ES, jo mēs strādājam, lai stiprinātu un vairāk integrētu savstarpēji saistītās valstu ekonomikas.”

Iekšējā tirgus komisārs Mišels Barnjē norādīja: “Finanšu krīze nodokļu maksātājiem ir paņēmusi daudz naudas. Šodien iesniegtais priekšlikums ir galīgais pasākums, pildot G20 valstu saistības par labāku finanšu regulējumu. Mums ir jānodrošina publiskās iestādes ar iespējām pienācīgi rīkoties turpmākas banku krīzes gadījumā. Pretējā gadījumā par to atkal būs jāmaksā iedzīvotājiem, bet izglābtās bankas turpinās darboties kā iepriekš, zinot, ka tām tiks sniegta palīdzība.”

Priekšlikuma galvenie elementi

Noregulējuma režīms. Režīms ir balstīts uz vairāku dalībvalstu neseniem centieniem uzlabot valsts noregulējuma sistēmas. Režīms stiprina sistēmas galvenajos aspektos un nodrošina noregulējuma instrumentu dzīvotspēju Eiropas integrētajā finanšu tirgū.

Ierosinātie instrumenti ir iedalīti “prevencijas”, “agrīnās iejaukšanās” un “noregulējuma” pilnvarās. Situācijai pasliktinoties, iestāžu iejaukšanās kļūst arvien spēcīgāka.

1. Sagatavošanās un preventīvie pasākumi:

• Pirmkārt, režīms paredz, ka bankām jāizstrādā sanācijas plāni, kuros izklāstīti pasākumi, kas būtu jāpiemēro, lai atjaunotu banku dzīvotspēju, ja to finanšu stāvoklis pasliktinās.

• Otrkārt, iestādēm, kuru pienākums ir noregulēt banku darbību, ir jāsagatavo noregulējuma plāni ar risinājumiem gadījumā, ja bankas ir kritiskā stāvoklī un tās vairs nav dzīvotspējīgas (piemēram, informācija par noregulējuma instrumentu piemērošanu un veidi, kā nodrošināt svarīgāko funkciju nepārtrauktību). Sanācijas un noregulējuma plāni ir jāsagatavo gan grupas līmenī, gan attiecībā uz atsevišķām grupas finanšu iestādēm.

• Treškārt, ja attiecīgās iestādes šajā plānošanas procesā identificē šķēršļus noregulējamībai, tās var pieprasīt bankai mainīt juridiskās vai darbības struktūras, lai nodrošinātu, ka bankas darbību ar pieejamajiem instrumentiem var noregulēt tādā veidā, kas neapdraud svarīgākās funkcijas, nemazina finanšu stabilitāti vai nerada izmaksas nodokļu maksātājiem.

• Visbeidzot, finanšu grupas var slēgt grupas iekšējā atbalsta nolīgumus, lai mazinātu krīzes izveidošanās iespējas un ātri uzlabotu grupas vispārējo finanšu stabilitāti. Ņemot vērā, ka jāsaņem uzraudzības iestāžu un katras struktūras, kas ir nolīguma puse, akcionāru apstiprinājums, grupā ietilpstošās finanšu iestādes šādā veidā varētu sniegt finansiālo atbalstu (aizdevumu veidā, ar garantijām vai aktīviem, ko darījumos izmanto kā nodrošinājumu) citām grupas struktūrām, kas nonākušas finansiālās grūtībās.

2. Agrīna iejaukšanās:

Agrīna uzraudzības iestāžu iejaukšanās nodrošinās, ka finansiālās problēmas tiek risinātas, tiklīdz tās ir radušās. Agrīnas iejaukšanās pilnvaras izmanto, ja finanšu iestāde neievēro vai varētu neievērot pamatkapitāla prasības. Attiecīgās iestādes varētu pieprasīt finanšu iestādei īstenot jebkurus pasākumus, kas paredzēti sanācijas plānā, sagatavot rīcības plānu un tā īstenošanas grafiku, pieprasīt sasaukt akcionāru sapulci, lai pieņemtu steidzamus lēmumus, un prasīt finanšu iestādei kopā ar kreditoriem sagatavot parāda pārstrukturēšanas plānu.

Turklāt, ja ir ievērojami pasliktinājies bankas finansiālais stāvoklis un ar iepriekš minētajiem instrumentiem nepietiek, lai mainītu situāciju, uzraudzības iestādēm būs pilnvaras bankā uz ierobežotu laiku iecelt īpašu vadītāju. Galvenais īpašā vadītāja pienākums ir atjaunot bankas finansiālo stāvokli un pareiza un piesardzīga tās darbības pārvaldība.

3. Noregulējuma pilnvaras un instrumenti:

Noregulēšanu veic, ja ar preventīviem un agrīnas iejaukšanās pasākumiem nav iespējams apturēt stāvokļa pasliktināšanās, kas izraisa vai var izraisīt bankas bankrotu. Ja attiecīgā iestāde konstatē, ka alternatīvi pasākumi nepalīdzēs novērst bankas bankrotu un ka ir apdraudētas sabiedrības intereses (piekļuve svarīgākajām bankas funkcijām, finanšu stabilitāte, publisko finanšu integritāte u.c.), kompetentajām iestādēm jāpārņem iestādes vadība un jāsāk īstenot pienācīgi noregulējuma pasākumi.

Saskaņoti noregulējuma instrumenti un pilnvaras, kā arī noregulējuma plāni, kas sagatavoti iepriekš gan bankām, kas darbojas vienā valstī, gan pārrobežu bankām, nodrošinās, ka valsts iestādēm visās dalībvalstīs ir kopējs instrumentu kopums un ceļvedis banku darbības problēmu noregulēšanai. Akcionāru un kreditoru tiesību ierobežošanu, ko paredz instrumenti, attaisno būtiskā nepieciešamība aizsargāt finanšu stabilitāti, noguldītājus un nodokļu maksātājus, un tā tiek atbalstīta ar drošības pasākumiem, lai nepieļautu noregulējuma instrumentu neatbilstošu izmantošanu.

Galvenie noregulējuma instrumenti ir šādi:

• uzņēmējdarbības pārdošanas instruments, ar ko attiecīgās iestādes visu problēmās nonākušo banku vai tās daļu pārdod citai bankai;

• pagaidu iestādes instruments, ar kuru identificē drošos aktīvus vai bankas galvenās funkcijas un tās sadala, lai izveidotu jaunu banku (pagaidu banka), kas tiktu pārdota citai struktūrai. Vecā banka ar nedrošām vai nesvarīgām funkcijām tiktu likvidēta saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru;

• aktīvu nodalīšanas instruments, ar kuru nedrošie bankas aktīvi tiek nodoti aktīvu pārvaldības iestādei. Šis instruments “attīra” bankas bilanci. Lai nepieļautu, ka šo instrumentu izmanto tikai kā valsts atbalsta pasākumu, režīms paredz, ka to var izmantot tikai kopā ar citu instrumentu (pagaidu banka, uzņēmējdarbības pārdošana vai norakstīšana). Tas nodrošina, ka banka vienlaikus saņem atbalstu un tajā veic pārstrukturēšanu;

• līdzekļu ieguldīšanas instruments, saskaņā ar kuru banka tiktu rekapitalizēta, anulējot akcijas vai samazinot to skaitu un samazinot kredītzīmju vērtību vai tās pārveidojot par akcijām. Finanšu iestāde, kurai nevar atrast privātu pircēju vai kuru varētu būt sarežģīti sadalīt, varētu turpināt sniegt galvenos pakalpojumus, neveicot tās glābšanu ar publiskiem līdzekļiem, un iestādēm būtu laiks, lai to reorganizētu vai strukturēti likvidētu tās daļas. Šajā nolūkā bankām tiktu prasīts nodrošināt kopējo saistību minimālo procentuālo daudzumu, ko instrumentu veidā var izmantot līdzekļu ieguldīšanai. Ja to izmantotu, minētie instrumenti tiktu norakstīti iepriekš noteiktā kārtībā, ņemot vērā prasījumu rangu, lai finanšu iestāde varētu atgūt dzīvotspēju.

Valstu iestāžu sadarbība. Attiecībā uz ES bankām vai grupām, kas darbojas pāri robežām, režīms veicina valstu iestāžu sadarbību visos sagatavošanās, iejaukšanās un noregulēšanas posmos. Grupas noregulējuma iestādes vadībā un ar Eiropas Banku iestādes (EBI) dalību ir izveidotas noregulējuma kolēģijas. EBI veicinās kopīgas darbības un vajadzības gadījumā darbosies kā saistošais mediators. Tas veido pamatu arvien integrētākai ES līmeņa pārrobežu struktūru uzraudzībai, kas plašāk tiks pētīta turpmākajos gados Eiropas uzraudzības sistēmas pārskatīšanas kontekstā.

Banku noregulējuma finansēšana.
Lai noregulējuma instrumenti būtu efektīvi, tiem ir vajadzīgs zināms finansējums. Piemēram, ja iestādes izveido pagaidu banku, tās darbības nodrošināšanai būs vajadzīgs kapitāls vai īstermiņa aizdevumi. Ja tirgus finansējums nav pieejams, lai izvairītos no tā, ka noregulēšanas pasākumus finansē valsts, noregulējuma fondi nodrošinās papildu finansējumu, kas ļaus palielināt iemaksas no bankām atbilstoši to saistībām un riska profiliem. Šo līdzekļu apjomam 10 gadu laikā ir jāsasniedz 1% no segtajiem noguldījumiem. Tie tiks izmantoti vienīgi, lai atbalstītu pareizu reorganizāciju un noregulējumu un nekādā gadījumā bankas glābšanai. Valstu noregulējuma fondi tiktu savstarpēji izmantoti, lai jo īpaši nodrošinātu finansējumu pārrobežu banku noregulēšanai.

Lai optimāli izmantotu resursus, Noregulējuma direktīva arī paredz izmantot finansējumu, kas jau ir pieejams 27 noguldījumu garantiju shēmās (NGS). NGS un noregulējuma fonds nodrošinās finansējumu, lai aizsargātu privātos noguldījumus. Maksimālai sinerģijai dalībvalstīm tiks atļauts apvienot NGS un noregulējuma fondu, kamēr ir pieejamas visas garantijas, lai nodrošinātu, ka shēma spēj atmaksāt noguldītājiem bankrota gadījumos.

Pamatinformācija

Krīze skaidri parādīja: problēmas, kas skar vienu banku, var pārņemt visu finanšu sektoru un izplatīties pāri valstu robežām. Krīze lika arī atskārst, ka pašlaik nav sistēmas grūtībās nonākušu finanšu iestāžu pārvaldībai. Praktiski nepastāv noteikumi, kā rīkoties valstu iestādēm banku krīzes gadījumā. Tāpēc G20 valstis ir vienojušās, ka ir jāizveido krīžu novēršanas un pārvarēšanas sistēmas.

Finanšu krīze bija skaidrs apliecinājums tam, ka ir vajadzīgi stingrāki krīžu pārvarēšanas noteikumi dalībvalstu līmenī un ka ir jāievieš sistēma, lai varētu labāk rīkoties situācijās, kad bankrotē pārrobežu bankas. Krīzes laikā sabiedrības uzmanību izpelnījās vairāku respektablu banku bankroti (“Fortis”, “Lehman Brothers”, Islandes bankas, “Anglo Irish Bank”, “Dexia”), kuri atklāja nopietnus pastāvošās kārtības trūkumus. Tā kā nebija mehānismu, kā strukturēti likvidēt finanšu iestādes, ES dalībvalstu valdībām nebija citas iespējas kā vien banku pārņemšana. Komisija jau 2010.gadā publicēja paziņojumu par virzību šajā jautājumā.

Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā
Preses un informācijas nodaļa