Par Latvijas Republikas Satversmes tēviem, pamatu licējiem

Publikācijas sākums: “Latvijas Vēstnesis”,
12.06.2012., Nr.91; 13.06.2012., Nr.92

Latvijas Tautas padomes priekšsēdētājs, Satversmes sapulces priekšsēdētājs, pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste. 20.gs. 20.gadi Foto: arhīvs	Latvijas Republikas Satversmes sapulces Satversmes komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks. 20.gs. 20.gadi Foto: arhīvs

Summa cum pietate! (Ar dziļāko cieņu – lat.)

Jauna gadskaite Eiropas zemēs sākās 1918. gadā. Francijā, Kompjeņas mežā, kara lauka štāba vagonā 11.novembrī tika noslēgts pamiers. Ar to bija beidzies Pirmais pasaules karš. Bija atvērušies pašnoteikšanās, neatkarības, patstāvības vārti – dzima vai atdzima tādas valstis kā Somija (06.12.1917.), Lietuva (16.02.1918.), Igaunija (24.02.1918.), Čehoslovākija (23.10.1918.), Polija (11.11.1918.), Austrija (12.11.1918.), Ungārija (16.11.1918.), Dienvidslāvija (01.12.1918.).

Tajā pašā dienā Lielbritānijas ārlietu ministrs Arturs Džeimss Balfūrs adresē oficiālu vēstuli Latvijas pārstāvim Zigfrīdam Annai Meierovicam, kurā atzīst Latvijas de facto valstiskuma centienus. 17.novembrī Latvijā no politisko partiju, nacionālo minoritāšu, lielo novadu delegātiem tiek izveidots sava veida priekšparlaments – Tautas padome (darbojas no 1918.gada 18.novembra līdz 1920.gada 30.aprīlim), kas uzņemas suverēno varu un likumdošanas iestādes funkcijas un proklamē Latvijas Republiku. Par Tautas padomes priekšsēdētāju tiek ievēlēts jurists Jānis Čakste, par valdības vadītāju – tautsaimnieks Kārlis Ulmanis.

Pēc tam politisko stafeti pārņem tradicionālais tautas priekšstāvības orgāns Satversmes sapulce, ko tauta ievēlē 1920.gada 17.-18.aprīlī un kas darbojas no 1920.gada 1.maija līdz 1922.gada 7.novembrim, kad pie darba stājas 1.Saeima.

Satversmes sapulces tiešais un galvenais uzdevums ir valsts Satversmes izstrādāšana un pieņemšana (tiek pieņemta 1922.gada 15.februārī). Tai ir jāizstrādā tāds pamata likums, kas maksimāli piemērots savas tautas raksturam, tās dzīves apstākļiem, dzīves stilam un kas rādītu, kāda valsts mēs esam un kādu valsti mēs ceļam. Šajā lielajā darbā piedalās vai visi 152 Satversmes sapulces deputāti, jo par likuma pantu gala variantiem katram jābalso pieceļoties.

Tomēr īpašs ir Satversmes sapulces Satversmes komisijas ieguldījums. Komisijā pulcējas zinošākie valststiesību un dažādu jomu lietpratēji, kas likuma pantus formulē, tīri fiziski raksta, un pēc trijiem lasījumiem apakškomisijā un trijiem lasījumiem komisijā liek priekšā lielajai sapulcei. Tādēļ tikai pēc saspringta darba komisijas izraudzītie referenti Marģers Skujenieks un Jānis Purgalis var nākt Sapulces priekšā ar starpreferātiem. Viņiem plenārsēdēs ar savu skatījumu, analīzi un kontrpriekšlikumiem aktīvi pievienojas pārējie deputāti, kas pārstāv savu vēlētāju un savu partiju intereses un ir iepazinušies ne tikai ar Vācijas “Veimāras konstitūciju”, bet arī ar Šveices, Somijas, Francijas, Anglijas, ASV, Polijas, Čehoslovākijas, Igaunijas un pat Japānas konstitūciju.

Satversmes sapulces Satversmes komisijas Protokols Nr.1 Arhīva faksimils

Tā laika protokoli, atmiņas un memuāri glabā liecības par šiem cilvēkiem, kurus varētu godāt par Latvijas Republikas Satversmes tēviem.

Pirmām kārtām tas ir Latvijas Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste un Satversmes sapulces Satversmes komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks.

Jānis Čakste (dz. 1859. Jelgavas apr.) – censonis, kas audzis un veidojies jaunlatviešu, īpaši Krišjāņa Valdemāra, ideju gaisotnē un jau ģimnāzijas gados ieaudzinājis sevī dziļu latvisko pašapziņu. No 1882. līdz 1886.gadam studē Maskavas universitātes Juridiskajā fakultātē, īpašu vērību pievēršot romiešu tiesībām, bet sabiedriski izpaužas kā Maskavas latviešu studentu biedrības organizētājs, no kuras izaug plašā akadēmiskā vienība “Austrums”. Pēc studijām Čaksti ievēlē par Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieku, kur kādam priekšlasījumam par moto viņš ņem viedus vārdus: “Tā zeme, kur tu stāvi, ir svēta!” Viņš liek pamatus Jelgavas Lauksaimniecības biedrībai un daudzām citām biedrībām un komisijām, rediģē un izdod nedēļas laikrakstu “Tēvija”, kas aizstāv mazgruntniecību un apkaro muižniecības privilēģijas. 1905.gada kustībai (revolūcijai) izvēršoties, Čakste kopā ar citiem izstrādā Latvijas autonomijas programmu, 1906.gadā tiek ievēlēts par 1.Krievijas Valsts domes deputātu, bet pēc tās atlaišanas paraksta t.s. Viborgas aicinājumu, par ko 1908.gadā izcieš cietumsodu. Pirmā pasaules kara laikā Čakste ir bēgļu apgādāšanas organizāciju priekšgalā, Krievijas Pagaidu valdības posmā 1917.gada aprīlī viņš tiek ievēlēts par Kurzemes komisāru (gubernatoru) un Petrogradas Nacionālās padomes sēdēs oficiāli uzstājas par neatkarīgas Latvijas valsts ideju.

1918.gada 11.novembrī Čakste no Kazaņas atgriežas Latvijā un dodas uz savām lauku mājām, kur 18.novembrī uzzina, ka Tautas padome viņu ievēlējusi par priekšsēdētāju, bet nākamajā nedēļā, atstājot Padomes vadību vietnieku Marģera Skujenieka un Gustava Zemgala ziņā, jau tiek pilnvarots ārzemēs, Londonā un Parīzē, organizēt Latvijas aizstāvību. 1919.gada vasarā viņš atgriežas, 13.jūlijā uzņemas pilnus Tautas padomes priekšsēdētāja pienākumus, Satversmes sapulces 1920.gada aprīļa vēlēšanu rezultātā kļūst par tās priekšsēdētāju, bet pēc 1.Saeimas vēlēšanām – par Latvijas Republikas pirmo Valsts prezidentu. Latvijas Universitātes profesors starptautiskajās publiskajās tiesībās, Dr.iur. (1919).

Savas prezidentūras laikā, no 1922.gada 14.novembra līdz lielajai aiziešanai 1927.gada 14.marta vakarā, Jānis Čakste izsludinājis ne vien Latvijas Republikas Satversmi, bet arī 402 valsts likumus, tāpat 1921.gada 15.jūnija kopsēdē pieņemto likumu par valsts galvenajiem simboliem – Likumu par Latvijas Republikas karogu un ģerboni (“Valdības Vēstnesis”, 20.06.1921.).

Par Satversmes sapulces priekšsēdētāja biedru tiek ievēlēts jaunais Staņislavs Kambala (dz. 1893. Rēzeknes apr., miris 1941.) – aktīvs saimniecisks darbinieks, beidzis Pēterburgas Katoļu garīgo semināru, bet vēlāk studējis tieslietas un kļuvis par Latvijas Bankas valdes locekli.

Otrs Satversmes sapulces priekšsēdētāja biedrs Andrejs Petrevics (dz. 1882. Liepājas apr., miris 1939.) – studējis tieslietas, zvērināts advokāts, vēlāk Saeimas sekretārs.

Satversmes sapulces sekretārs ir Roberts Ivanovs (dz. 1883. Jelgavas apr.) – studējis Rīgas Politehniskajā institūtā un Cīrihes universitātes Tirdzniecības fakultātē komerczinības, pēc Satversmes sapulces laika 12 gadus strādā atbildīgajā Valsts kontroliera amatā. Roberta Ivanova paraksts cauri gadu desmitiem līdzās Jāņa Čakstes parakstam apstiprina mūsu Satversmes kanonisko tekstu.

Daudzos tehniskos uzdevumus pilda Satversmes sapulces sekretāra biedrs Erasts Bite (dz. 1880. Rīgas apr. Vidzemes pusē) – beidzis Tērbatas universitātes Juridisko fakultāti, advokāts ar Rīgas pilsētas Domes sekretāra pieredzi, viens no Tautas padomes dibinātājiem, Rīgas apgabaltiesas loceklis, vēlāk – Latvijas Senāta virsprokurora biedrs, tieslietu ministrs (1926–1927), 1941.gadā deportēts uz Padomju Savienību.

Otrs Satversmes sapulces sekretāra biedrs Mārtiņš Antons (dz. 1888. Valmieras apr., miris 1941.) – beidzis Pēterburgas universitātes Juridisko fakultāti, advokāts Rīgā, Vidzemes guberņas Zemes komitejas sekretārs un priekšsēdētājs.

Marģers Skujenieks (dz. 1886. Rīgā) – pašos brieduma gados kļūst par Satversmes sapulces Satversmes komisijas priekšsēdētāju. Viņš ir gan politiski, gan profesionāli labi sagatavots sociāldemokrāts un tautsaimnieks, aktīvs 1905.gada revolūcijas dalībnieks, septiņus mēnešus turēts cietumā, saņēmis aizliegumu dzīvot Baltijas guberņās. Tad studē Maskavas komercinstitūta Tautsaimniecības fakultātē un kļūst par statistiķi. Pēc Krievijas Februāra revolūcijas darbojas visur, kur tiek risināti Latvijas valstiskuma jautājumi.

1918.gadā Skujenieks – Tautas padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks, Satversmes sapulces un visu pirmskara Saeimu deputāts, Latvijas delegācijas loceklis Versaļas miera sarunās Parīzē, organizē un ilgstoši vada Latvijas valsts statistikas pārvaldi. Divas reizes – Latvijas Ministru prezidents, vienu reizi – Ministru prezidenta biedrs, divas reizes – iekšlietu un vienu reizi – finanšu ministrs. Skujenieks jau 1913.gadā saraksta apceri “Nacionālais jautājums Latvijā”, bet brīvvalsts laikā izdod autoritatīvus statistikas krājumus par valsts svarīgākajām nozarēm. Satversmes sapulces Satversmes komisijā kā priekšsēdētājs uztur koleģiālu, demokrātisku garu, par ko Jānis Čakste izsakās: “Lai gan Marģeram Skujeniekam vajadzēja būt kreisākam, mūsu starpā un debatēs viņš iznāk it kā būtu labā spārna pārstāvis.” Marģeram Skujeniekam nācās piedzīvot 1940.-1941. “baigo gadu”: viņu apcietināja, deportēja uz Padomju Savienību un 1941.gada jūlijā Maskavas cietumā nošāva.

Marģera Skujenieka argumenti, apspriežot Satversmes projekta nodaļas un pantus, neskaitāmas reizes bija izšķiroši. Tā 1921.gada 11.oktobra sēdē, caurskatot 2.nodaļu, izvērtās debates par to, kā saukt mūsu parlamentu. Deputāts Kārlis Puriņš – autoritatīvs tautsaimnieks, finansists, Dr.oec., tiesībnieks – uzskatīja, ka vārds saeima “nesaskan ar latviešu valodas dabu”, ka varbūt labāk būtu teikt saeja vai saiešana, kas it kā “latviešu valodai stāv daudz tuvāki un pastāvīgi tiek lietoti”, vai pierasto nosaukumu Valsts Dome. Savukārt deputāts Juris Pabērzs nāca ar nosaukumu Valsts Padome. Tad prezidējošais Jānis Čakste katedrā aicina Satversmes komisijas priekšsēdētāju Marģeru Skujenieku, kas izšķir:

“Komisijā bij, ja es nemaldos, kādi 13 dažādi nosaukumi likti priekšā, un komisijas vairākums vienojās uz vārdu ‘Saeima’, pie kam šis vārds nav patapināts ne no somiem, ne no poļiem, kā to aplam teica Puriņa kungs, bet šis vārds ir atrodams vecākos rakstos. Es to esmu sastapis pie Kronvalda Ata, kur viņš ar vārdu ‘saeima’ apzīmē to, ko vāciski sauc par ‘landtagu’; tāpat arī Somijas saeima vāciski top saukta par landtagu. Bez tam ar šo vārdu komisija ir griezusies pie augstskolas filoloģiskās fakultātes, un filoloģiskā fakultāte šo vārdu ir atradusi par pieņemamu, viņa necēla pret to nekādus iebildumus. Tā ka Puriņa kunga filoloģiskie iebildumi, man liekas, nebūs sevišķi pamatoti. Komisijā bij priekšlikums nosaukt mūsu likumdošanas iestādi par ‘Valsts Domi’, bet šis priekšlikums dabūja ļoti niecīgu balsu skaitu, un, ja nemaldos, tad aiz tā iemesla, ka mūsu likumdošanas iestādes nosaukumu negribēja patapināt no diezgan bēdīgi pazīstamās Krievijas valsts domes. ‘Valsts Padome’ – tāds priekšlikums arī bija komisijā, bet pret to cēla iebildumus tādēļ, ka mums te iet runa par likumdošanas iestādi un ne par padomi. Tas varētu izsaukt domas, ka tā nav vis augstākā likumdošanas iestāde, bet ka viņa ir kādam augstākam orgānam padota padomus dodoša iestāde. Komisijas vārdā es lūdzu piepaturēt komisijas priekšā likto vārdu ‘saeima’.”

Rezultātā, par Valsts Domi balsojot, sākumā pieceļas tikai divi deputāti, par Valsts Padomi – vienpadsmit, bet beigās pret Saeimu vairs nav neviens.

Kur būtu sācies latviešu vārds saeima? Jā, tas nav aizgūts vārds, bet latviešu jaunvārds. Pirmais par tā autoru izsakās vēlākais “Valdības Vēstneša” redaktors Āronu Matīss, kurš ievērojamā tautas atmodas darbinieka Kronvaldu Ata papīros atrod kādas citas rokas rakstītu manuskriptu “Viedamo vārdu saraksts” un pieņem, ka šīs 15 lapas puses ir Jura Alunāna darbs. Pēc tam apsvērumos iesaistās arī viens no latviešu valodniecības pamatlicējiem Kārlis Mīlenbahs, un viņa atzinums (1909., 1912.gada publikācijās) jau ir viennozīmīgs – šis vācu vārdu Landtag un Reichsrat latviskā adekvāta meklētājs un autors ir Juris Alunāns (1832–1864). Tērbatas universitātes absolvents, latviešu mākslas dzejas pamatlicējs, viens no pirmajiem jaunlatviešiem, ļoti daudzu jaunvārdu darinātājs. No vārda iet senas 1.personas formas es eimu, mēs eima(m). Un, kad kāds pulks cilvēku sanāk, saiet kopā, sapulcējas un apspriežas, veidojas sa+eima, resp., saeima.

Šodien šo vēsturi informatīvi aktualizējusi arī akadēmiķe Valentīna Skujiņa, Akadēmijas korespondētājlocekle Māra Grudule un citi. Un mums acīm redzami, savu parlamentu minot, nav jāļauj citiem to saukt vārdos seims, sejm, сейм vai kā citādi, bet tikai – Saeima!

Marģers Skujenieks par Satversmes komisijas priekšsēdētāja biedru uzaicina deputātu Jāni Goldmani (dz. 1875. Rīgas apr. Zemgales pusē) – cilvēku ar pamatīgu valststiesībnieka pieredzi un zināšanām. 1912.gadā viņš tiek ievēlēts Krievijas 4.Valsts domē, 1915.gadā ierosina latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu un kopā ar domnieku Jāni Zālīti izsludina uzsaukumu “Pulcējaties zem latviešu karogiem!”. 1917.gadā ievēlēts Krievijas Satversmes sapulcē, kļūst par Latvijas valdības zemkopības un kara ministru, par Tautas padomes un Satversmes sapulces deputātu, darbojas Satversmes komisijas 1.apakškomisijā, kas izstrādā valsts iekārtas projektu, 1. un 2.Saeimas deputāts. Mirst 1955.gadā emigrācijā ASV.

Par Satversmes komisijas sekretāru tiek uzaicināts un kļūst advokāts Rūdolfs Benuss (dz. 1881., miris 1940.). Pirms tam – Tautas padomes loceklis, iekšlietu ministra biedrs, 1920.–1921.gadā – tieslietu ministrs.

Latvijas Republikas Satversmes sapulces (01.05.1920.– 07.11.1922.) prezidijs: centrā – Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste, pa kreisi – priekšsēdētāja biedri Staņislavs Kambala un Andrejs Petrevics, pa labi – Satversmes sapulces sekretārs Roberts Ivanovs, sekretāra biedri Erasts Bite un Mārtiņš Antons Arhīva foto: Mārtiņš Lapiņš

Satversmes komisija izveidojās plaša – tajā darbojās 26 Satversmes sapulces deputāti. Skaidrs, ka tik lielam pulkam veikt konkrēto darbu būtu grūti. Tāpēc tika nolemts sadalīties divās apakškomisijās: viena izstrādās valsts iekārtas projektu, otra izstrādās pilsoņu brīvību un tiesību deklarāciju.

Tā pirmajā apakškomisijā vienojas 13 deputāti, un par tās vadītāju tiek ievēlēts enerģiskais Fēlikss Cielēns (dz. 1888. Rīgas apr. Vidzemes pusē, miris 1964.). Viņš savulaik, Parīzē studējot, bija iedziļinājies konstitucionālajās tiesībās un Rietumu parlamentārismā un jau 1915.gadā, domājot par Latvijas politisko autonomiju, publiskoja savus valsts iekārtojuma pamatprincipus. Fēlikss Cielēns bija guvis pamatīgu izglītību un politiskā darba pieredzi: 1906.–1910.gadā studējis tieslietas Pēterburgas universitātē, 1912.–1913.gadā Parīzes universitātē, no 1904.gada kaismīgi piedalījies revolucionārajā kustībā. Tā kā 1906.gadā lauka karatiesa aizmuguriski piesprieda viņam nāves sodu, bija spiests emigrēt un gadiem darboties Briselē, Parīzē un Šveicē, publicēt savus darbus “Cīņā”, citos sociāldemokrātiskos un demokrātiskos izdevumos. Latvijai liktenīgajā laikā viņš bija klāt Tautas padomē, Satversmes sapulcē, 1., 2. un 3.Saeimā, ārlietu misijās un Ārlietu ministrijā. Viņa vadītā apakškomisija nāca klajā ar tādiem pamatuzstādījumiem kā valsts centrālais varas orgāns parlaments un tā vēlēšanas, Valsts prezidents un parlamenta priekšsēdis, Ministru kabinets, Ministru prezidents un ministri, tiesneši, Valsts kontrolieris, referendumi, konstitūcijas grozīšana.

Izvērstu pārskatu un analīzi pa pantiem līdz ar M.Skujenieku 1921.gada septembrī sniedza Jānis Purgalis (dz. 1868. Valkas apr., miris 1934.). Viņš bija studējis tieslietas Maskavas universitātē (1892–1896), kļuvis par zvērinātu advokātu, ievēlēts par Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja biedru, Rīgas pilsētas Domes priekšsēdētāja biedru, aktīvs namsaimnieku organizators Rīgā un Latvijas namsaimnieku delegāts Holandes, Austrijas, Vācijas un Itālijas namsaimnieku forumos. Pēc Satversmes sapulces – 1.Saeimas deputāts.

Gan apakškomisijās, gan komisijās aktīvi darbojās arī pārējie Satversmes sapulces deputāti – Arveds Bergs, Pauls Kalniņš, Pauls Šīmanis, Gustavs Zemgals, Alberts Kviesis, Kārlis Ulmanis, Valērija Seile, Francis Kemps, Juris Pabērzs, Oto Nonācs, Fricis Menders, kā arī Latvijas Universitātes autoritatīvie mācībspēki – valststiesībnieks Kārlis Dišlers, tautsaimnieki, valodnieki un daudzi citi.

Arveds Bergs (dz. 1875. Rīgā) – jurists un plaši pazīstams sabiedriskais darbinieks, beidzis Tērbatas universitātes Juridisko fakultāti un tūlīt pēc augstskolas – Pēterburgas apgabaltiesā un Tiesu palātā, pēc tam Rīgas Latviešu biedrībā, “Baltijas Vēstneša”, “Dzimtenes Vēstneša” un citu izdevumu faktiskais vadītājs, progresīvās inteliģences organizators, nozīmīgu publikāciju autors par Latvijas starptautisko stāvokli un Krieviju franču, vācu, angļu un krievu valodā. Kārļa Ulmaņa trešajā un ceturtajā valdībā ieņem iekšlietu ministra amatu, Parīzes Miera konferences delegāts, Satversmes sapulces, 1. un 2. Saeimas deputāts. Pēc 1940.gada okupācijas arestēts, deportēts uz Padomju Savienību un 1941.gada 19.decembrī Orenburgas cietumā nošauts.

Pauls Kalniņš (dz. 1872. Jelgavas apr.) – pēc Liepājas ģimnāzijas studējis Maskavas universitātē dabaszinātnes un Tērbatas universitātē medicīnu, aizrāvies ar sociālistu idejām, par ko izraidīts no Baltijas, strādājis par asistentu Cīrihes klīnikā, vācu sociāldemokrātu presē rakstījis par cara soda ekspedīcijām Baltijā, 1906.gadā atgriezies Latvijā, turpinājis ārsta praksi, paralēli publiskajām aktivitātēm darbojies nelegāli – rakstījis pagrīdes izdevumiem, arī sociāldemokrātu laikrakstam “Cīņa”. Sākoties Pirmajam pasaules karam, mobilizēts un bijis kara ārsts gan Helsinkos, gan Rīgas frontē.

1918.gadā kopā ar Frici Menderu, Marģeru Skujenieku un Kārli Ulmani Pauls Kalniņš izstrādā un nosūta Vācijas Reihstāgam rezolūciju par neatkarīgu Latviju. 1918.–1920.gadā viņš ir Tautas padomes loceklis, 1920.–1922.gadā – Satversmes sapulces loceklis, no 1922.gada – visu četru pirmo Saeimu deputāts, no 1925.gada līdz 1934.gadam – Saeimas priekšsēdētājs. Vācu okupācijas laikā 1943.gadā, saglabādams konsekventu stāju pret jebkādu sadarbību ar okupācijas varām, piedalījies Latvijas Centrālās padomes dibināšanā un iestājies par parlamentāras Latvijas Republikas atjaunošanu. 1944.gadā dodas uz Zviedriju, taču nonāk Austrijā un 1945.gada augustā tur mirst.

Pauls Šīmanis (dz. 1876. Jelgavā, miris 1944.) – vācbaltiešu sabiedriskais darbinieks, studējis tieslietas, vēsturi un literatūru Berlīnē, Marburgā, Minhenē, Greifsvaldē un Bonnā, Dr.iur., savulaik “Rigasche Rundschau” un citu izdevumu galvenais redaktors, Krievijas armijas virsnieks Pirmajā pasaules karā, par vācu bruņniecības kritiku izsūtīts uz Berlīni kā “letofils un demokrāts”, bet atgriežas Rīgā un kā vācu minoritātes līderis ir Latvijas Tautas padomes loceklis, Latvijas Satversmes sapulces deputāts un visu pirmo Latvijas Saeimu Vācu frakcijas vadītājs, daudzu konstitucionālo un minoritāšu problēmu risinātājs, 1925.–1935.gadā Eiropas Nacionalitāšu kongresa Ženēvā viceprezidents, Eiropas Nacionālā izlīguma apvienības dibinātājs un vadītājs.

Gustavs Zemgals (dz. 1871. Jelgavas apr., miris 1939.) – beidzis Maskavas universitātes Juridisko fakultāti, piedalījies Krievijas–Japānas karā un 1905.gada revolūcijā, laikrakstu un žurnālu redaktors, 1917.–1920.gadā – Rīgas pilsētas galva, 1918.–1920. – Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāja biedrs. 1918.gada 18.novembrī vada Tautas padomes sēdi, kurā tiek pasludināta Latvijas Republika, aizvieto Jāni Čaksti viņa ārzemju misijas reizēs, divu Saeimu deputāts, savulaik apsardzības un finanšu ministrs. No 1927. līdz 1930.gadam – Latvijas Republikas otrais Valsts prezidents.

Alberts Kviesis (dz. 1881. Jelgavas apr.) – beidzis Tērbatas universitātes Juridisko fakultāti, zvērināta advokāta palīgs un zvērināts advokāts Jelgavā (1907–1915), Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētāja biedrs un priekšsēdētāja vietas izpildītājs, Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces deputāts, Tiesu palātas priekšsēdētājs, 1., 2. un 3.Saeimas deputāts (1922–1930), Saeimas priekšsēdētāja biedrs (1926–1928), iekšlietu ministrs (1921–1923). Vienlaikus viņš aizraujas ar mūziku: kopā ar dēlu muzicē un ir viens no latviešu operas organizētājiem, Latvijas Nacionālās operas valdes un direkcijas locekļiem, kā arī aizrautīgs 7. un 8. Vispārējo dziesmu svētku protektors. No 1930. līdz 1936.gadam – Latvijas Republikas trešais Valsts prezidents, 1936.–1940.gadā – zvērināts advokāts Rīgā, vācu okupācijas laikā – atsevišķos tieslietu dienestos. Mirst 1944.gada augustā uz vācu kuģa, gatavojoties doties uz Vāciju.

Kārlis (Vilhelms Augusts) Ulmanis (dz. 1877. Jelgavas apr.) – nerimtīgs sabiedriskais, politiskais, valsts darbinieks, tautsaimnieks; 19 gadu vecumā devies uz Austrumprūsiju, lai apgūtu piensaimniecības lietas, studējis Cīrihes Politehniskā institūta Lauksaimniecības fakultātē (1902–1903), Leipcigas universitātes Lauksaimniecības fakultātē (1903–1905), beidzis Nebraskas universitātes Lauksaimniecības fakultāti ASV, Linkolnā (1909), kur ieguvis lauksaimniecības bakalaura grādu. 1902.gadā un vēlāk noorganizējis pirmos piensaimniecības kursus Latvijā. 1905.gada revolūcijas laikā apcietināts un ieslodzīts Pleskavas cietumā, no 1906.gada emigrācijā Vācijā un ASV. 1917.gada aprīlī ievēlēts par Vidzemes guberņas vicekomisāru, Tautas padomes loceklis (1918–1920), Satversmes sapulces deputāts (1920–1922), visu pirmo četru Saeimu deputāts (1922–1934), četrreiz ārlietu ministrs, vienreiz – apgādības ministrs, divreiz – zemkopības ministrs, vienreiz – apsardzības ministrs, septiņreiz – Ministru prezidents. Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāte piešķir Dr.agr. grādu (14.09.1934.), bet Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāte – Dr.oec. grādu (20.09.1934). 1934.gada 15.maija valsts apvērsuma vadītājs. Apvērsuma rezultātā tika apturēta Satversmes un Saeimas darbība, kuras veidošanā bija ielicis ne mazumu savu domu un pārliecības. 1936.gada 11.aprīlī uzņemas Valsts prezidenta funkcijas, kuras pilda līdz 1940.gada 21.jūlijam, arī Padomju Savienības armijai un okupācijas varai ienākot. 1940.gada 22.jūlijā deportēts uz Ziemeļkaukāzu, 1941.gada 5.jūlijā apcietināts, sūtīts tālākā etapā, 1942.gada 20.septembrī pa ceļam miris Krasnovodskas (tagad Turkmenbašī) cietumā, kapa vieta nav zināma…

Šis cilvēks, kuram dzīvē augstāk par visu bija Latvijas valsts, vērtēts ļoti dažādi. Izcilais latviešu vēsturnieks (un arī viņa kritiskais biogrāfs) Edgars Dunsdorfs atzīst: “Grūti iedomāties, ka kāds cits būtu varējis būt Latvijas pirmais Ministru prezidents. Nav šaubu, ka, vadoties tikai no spējām, latviešu jaunajā inteliģencē bija daudzi, kas būtu varējušo ieņemt šo amatu. Tomēr nevienam nebija vajadzīgās drosmes, lai satvertu nātres; Ulmanim šāda drosme bija.” Turklāt – visus dzīves un darbības gadus.

Arī šodien ietilpīgi un tēlaini skan Kārļa Ulmaņa formulējums: “Tauta ir ideja par kopējām asinīm, kopēju zemi.”

Valērija Seile (dzimusi 1891. Rēzeknes apr., mirusi 1970.) – ievērojama pedagoģijas autoritāte, Latgales sabiedriskā darbiniece, beigusi Petrogradas Bestuževa Augstāko sieviešu kursu Filoloģijas un vēstures fakultāti (1916), skolotāja Rēzeknē un Rīgā, Latgales latviešu kongresa organizētāja, Latvijas Tautas padomes locekle, Satversmes sapulces deputāte (viena no sešām Sapulces deputātēm), ilggadēja Daugavpils Valsts skolotāju institūta direktore (1920–1940), skolas grāmatu autore skolēniem un skolotājiem.

Francis Kemps (dz. 1876. Rēzeknes apr.) – viens no galvenajiem Latgales pirmās atmodas (1904–1917) rosinātājiem un vadītājiem, nacionālās apziņas veidotājiem, kas mūsu jēdzienu sistēmā un valodā inflantiešu, vitebskiešu, Vitebskas latviešu un citu nosaukumu vietā iestiprina tādus vārdus kā Latgale un latgalieši (1900-1901), bez kuriem nevaram iedomāties latviešu kopumu. Četrus kursus nomācījies Pēterburgas Katoļu garīgajā seminārā, izstājas no tā, iztur konkursu, mācās un ar izcilību iegūst Pēterburgas Civilinženieru institūta inženiera-arhitekta specialitāti. Par iekrātiem studenta rubļiem sāk izdot pirmo latgaliešu laikrakstu “Gaisma”, pirmo latgaliešu žurnālu un vairākus citus izdevumus. Jau laikraksta ievadrakstā (27.11.1905.) viņš kaismīgi aicina:

“Bròli-Latwîši! (..) Laiks jau ari mums, Latwîšim, nùmest malnas kolpa drèbes, nùstot cytu tautu ejlê un sacit: asmu Latwits, cytom tautom lejdzigs, asmu cylwaks, brejwam cylwakam lejdzons!” (Autora redakcijā.)

Kā rezerves virsnieks cīnījies Galīcijas frontē, ievainots, kontuzēts, apbalvots ar Krievijas valsts ordeņiem, strādājis kara būvniecības resorā. Atgriezies Latgalē, iestājas par Latgales kultūrnacionālo autonomiju, Latvijas nacionālajai armijai ieņemot Rēzekni, kļūst par Rēzeknes pilsētas galvu, kopā ar novadnieku Franci Trasunu izveido Latgales demokrātu partiju (1924), tiek ievēlēts Satversmes sapulcē un 1.Saeimā, tiek uzaicināts par jaunās valsts satiksmes ministra biedru, pēc tam – par ministrijas galveno inspektoru. Savās dzirnavās netālu no Ludzas pabeidz savu sirdsdarbu – grāmatu “Latgales likteņi” (1937).

Padomju vara 1949.gadā šo darbīgo, savu zemi dziļi mīlošo cilvēku deportē uz Sibīriju, uz Tomskas apgabalu. Viņam izdodas apmesties kādā latgaliešu kolonistu ciema kolhozā “Latgolija”, pat apmesties atsevišķi vecā pirtiņā. Taču 1952.gada rudenī mītne aizdegas un tās mītnieks aiziet nebūtībā…

Juris Pabērzs (dz. 1891. Daugavpils apr., miris 1961.) – jurists un literāts, studējis Petrogradas universitātes Juridiskajā fakultātē (1912–1917), miertiesnesis Daugavpils apriņķī (1917–1918), Daugavpils apgabaltiesas priekšsēdētāja vietnieks (1934–1940), arī Satversmes sapulces (1920–1922), vairāku Saeimu (1928–1934) deputāts, ministrs Latgales lietās, trīsreiz tieslietu ministrs, labklājības ministrs, dažādos amatos Latvijas PSR laikā.

Oto Nonācs (dz. 1880. Madonas apr., miris 1942.) – pēc Valkas skolotāju semināra beidzis Rīgas Politehniskā institūta Tirdzniecības nodaļu, Cand. rer. merc., bijis aktīvs politisko procesu žurnālists, zemniecības un agrāro problēmu pārzinātājs, laikraksta “Latvija” (1905–1914), “Latvijas Vēstnesis” (1925) un citu izdevumu redaktors un aprakstnieks, ievēlēts Latvijas Tautas padomē, Satversmes sapulcē, 1. un 2. Saeimā, bet atbalstījis Kārļa Ulmaņa autoritāro vadību, kas 1934.gada 15.maijā apturēja arī viņa izstrādāto Satversmi.

Fricis Menders (dz. 1885. Rīgā) – studējis tautsaimniecību un tieslietas Vīnes universitātē (1907–1911) un Bernes universitātē (1911–1912), Briseles Socioloģijas institūtā (1913), Dr.iur., aktīvs 1905.gada revolūcijas dalībnieks, sociāldemokrātu vadītājs, arestēts un izsūtīts uz Sibīriju, Jeņisejas guberņu, no izsūtījuma izbēdzis, atgriezies Latvijā, Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces un visu pirmo četru Saeimu deputāts Ārlietu un Juridiskajā komisijā. Vācu okupācijas laikā iesaistās Latvijas Centrālajā padomē, pēc kara – dažādos juridiskos darbos, līdz 1948.gadā atkal citas pretvaras arestēts un deportēts uz Mordoviju, miris 1971.gadā Rīgā.

Kārlis Dišlers (dz. 1878. Kuldīgas apr.) – ievērojams latviešu valststiesībnieks, viens no Latvijas valststiesību zinātnes izveidotājiem. Studējis un beidzis Pēterburgas universitātes Juridisko fakultāti, izcili aizstāvējis pētījumu “Administratīvā justīcija Francijā un Vācijā”, atstāts fakultātē Valsts tiesību katedrā gatavoties akadēmiskajai darbībai. 1917.–1920.gadā – valststiesību docents Omskas Politehniskā institūta Ekonomikas nodaļā. 1920.gadā tiek aicināts atgriezties Latvijā un kļūt par 1919.gada 28.septembrī atklātās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes mācībspēku – sākumā par docentu administratīvajās tiesībās, vēlāk arī valststiesībās, iegūst Dr.iur. grādu, tiek ievēlēts par profesoru un fakultātes dekānu, tiek ievēlēts par 2.Saeimas deputātu un tajā pilda Izglītības komisijas priekšsēdētāja funkcijas. Vēlāk gan cenšas juridiski pamatot arī Kārļa Ulmaņa 1934.gada maija valsts apvērsumu. 1941.gadā tiek deportēts uz Krieviju, Krasnojarsku, strādā gan par tehnikuma naktssargu, gan skolotāju aizvietotāju, atgriežas Latvijā, 1949.gadā nosūtīts atpakaļ un Sibīriju, 1954.gada rudenī tur arī mirst…

Plašs un dziļš ir Kārļa Dišlera kā jurista un cilvēka redzesloks: viņš darbojas gan žurnālos “Tieslietu Ministrijas Vēstnesis”, “Darba Tiesības”, “Tautas Tiesības”, “Valsts Darbinieks”, “Jurists”, “Skaidrība”, gan populārajā laikrakstā “Jaunākās Ziņas”, raksta dzeju un īsprozu, tulko latviešu literāros darbus krievu valodā. Sarakstījis vairākas fundamentālas apceres: “Anglijas parlamenta vēsture”, “Demokrātiskas valsts iekārtas pamati”, “Latvijas valsts varas orgāni un viņu funkcijas” un citas. Viņš dod to racionālāko un labāko Latvijas valsts iekārtas celtnei un ar patriota un profesionāļa gaišumu valsts desmitgadē – 1928.gadā vērtē padarīto:

“(..)Latvijas tauta ir pratusi savu demokrātisko satversmi veidot, attīstīt un sargāt, un varam būt pārliecināti, ka tauta pratīs to arī turpmāk – Latvijas Republikas nākamos gadu desmitos un gadu simteņos.”

Neapstrīdami: Latvijas Satversmi veidoja latviešu augstākās raudzes inteliģence, bagātas kultūras cilvēki. Viņu vidū – mūsu lielie gara darbinieki, Latvijas valstiskuma idejiskie līderi ilgu gadu garumā: Rainis un Aspazija, Kārlis Skalbe, Francis Trasuns, Andrejs Kurcijs un daudzi citi.

Rainis – Jānis Pliekšāns (dz. 1865. Jēkabpils apr.) – visaugstākās raudzes latviešu gara darbinieks, beidzis Pēterburgas universitātes Juridisko fakultāti (1888), dažādās vietās advokāts un notārs, iesaistījies gadsimta beigu idejiskā latviešu inteliģences kustībā “Jaunā strāva”, apcietināts, izsūtīts piespiedu nometinājumā uz Ziemeļkrieviju (1899–1903), viens no 1905.gada revolūcijas iedvesmotājiem, kopā ar dzīvesbiedri Aspaziju (kopš 1897) devies trimdā (1905–1920) uz Šveici, visu mūžu lolojis Latvijas valstiskuma ideju un tautas garīgās attīstības, izglītības un demokrātiskos centienus, nepaguris publicējies Šveices un Vācijas laikrakstos par Latviju un latviešiem, devis izcilu ieguldījumu simboliskā virziena latviešu dzejas un dramaturģijas attīstībā, 1919.gadā ar sajūsmu sveic latviešu valsts nodibināšanos: “Sveika, brīvā Latvija!” Abi ar Aspaziju 1920.gadā atgriežas Rīgā un tiek ievēlēti Satversmes sapulcē un Saeimā, Rainis kļūst par Dailes teātra direktoru (1920–1921), Nacionālā teātra direktoru (1921–1925) un izglītības ministru (1926–1928). Tiek virzīts Nobela prēmijai literatūrā. Tiek virzīts, bet netiek ievēlēts par Satversmes sapulces priekšsēdētāju, zināmā mērā viļas politisko partiju sašķeltajā sabiedrībā. Mirst pēkšņi ar sirdstrieku Rīgas Jūrmalā 1929.gadā.

Aspazija – Elza Pliekšāne (Rozenberga) (dz. 1865. Jelgavas apr.) – pirmā lielā latviešu dzejniece un dramaturģe, temperamentīga “Jaunās strāvas” kustības dalībniece, kuras dzīves kredo visspilgtāk izpaužas pirmās latviešu romantiskās drāmas “Vaidelote” varones vārdos: “Es vētras zvanis esmu / un zvanu negaisu!”. 1895.gada rudenī viņa grib iestāties Cīrihes augstskolas Medicīnas fakultātē, bet pieviļ veselība, kopš 1896.gada nešķirama Raiņa mūža pavadone gan izsūtījumos, gan miera dzīvē. Dzejniekus Satversmes sapulcē spilgti, kaut, iespējams, subjektīvi tēlo cits deputāts, partijas biedrs Fēlikss Cielēns, aprakstot Raiņa nedrošās oratora spējas katedrā un Aspaziju, kas gan uzstājusies nedaudzas reizes, bet kuras balss “bija skaļa un skaidra, valoda plūda bez piepūles; runai nebija nekāda sentimentāla pietoņa, nekādu samākslotu, lirisku izpušķojumu. Viņa runāja kā īsta cīnītāja un nekautrējās ar ironiju sadot pretiniekam (..)”. Veselības problēmu un depresijas mākta, dzejniece vientuļi aizgāja Rīgā 1943.gada nogalē.

Andrejs Kurcijs – Kuršinskis (dz. 1884. Aizputes apr., miris 1959.) – rakstnieks, sabiedriskais darbinieks, studējis Rīgas Politehniskajā institūtā tirdzniecības zinātnes, Vācijā, Jēnas universitātē – filozofiju un medicīnu, ieguvis Dr.med. grādu, pēc tam beidzis Kazaņas universitātes Medicīnas fakultāti (1913) un papildinājies filozofijas un mākslas studijās Berlīnē. Iesaistījies nelegālās sociālistiskās organizācijās, piedalījies 1905.gada revolūcijā, kļuvis Latvijas pašnolemšanās savienības priekšsēdētājs (1918), ievēlēts Tautas padomē, Satversmes sapulcē un Saeimā. Vairāku moderno dzejas virzienu un prozas grāmatu autors. Varas iestāžu vajāts, apcietināts, deportēts pēckara laikā (1949).

Francis Trasuns (dz. 1864. Rēzeknes apr.) – mācītājs, apgaismotājs, sabiedriskais darbinieks – mācījies Pēterburgas Katoļu garīgajā seminārā, beidzis Pēterburgas Garīgo akadēmiju, pēc dabas opozicionārs, varas izsekots, kratīts, arestēts un mētāts pa draudzēm Daugavpilī, Rīgā, Pēterburgā, Rēzeknē, Narvā, Novgorodā, Rēvelē, Gatčinā, par piedalīšanos latgaliešu atmodas kustībā izsūtīts uz Vladimiru, atgriežas Pēterburgas seminārā kā docētājs un profesors (1902). Ievēlēts Krievijas 1.Valsts domē, piedalījies Latgales latviešu kongresa organizēšanā (1917.gada aprīlis–maijs), ar savu lielo autoritāti atbalstījis Latgales atraušanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar pārējo Latviju.

Franci Trasunu viņa bezkompromisu rakstura dēļ publiski pazemo: 1924.gadā viņam tiek aizliegts pildīt priestera pienākumus, arhibīskaps un kūrija uz Romu aizsūta apmelojošu ziņojumu, un – pāvests Pijs XI izdod bullu par Franča Trasuna izslēgšanu no Baznīcas. Un 1926.gada Lieldienās viņš tiek fiziski izraidīts pat no baznīcas nama priekštelpas… Tad šī nacionālā, stingrās stājas latgalieša šīs zemes gaitas arī beidzas ar sirdstrieku…

Rainis konstatē: “Francis Trasuns bija pirmais latgalietis, kas meklēja un atrada ceļu uz saprašanos starp divām šķirtām mūsu tautas daļām.” Valsts prezidents Jānis Čakste viņa aiziešanas reizē 1926.gada aprīlī saka: “Francis Trasuns ielika mūsu Latvijas ģerbonī trešo zvaigzni – Latgali.” Tāds bija šis latgalietis – Latgales Pagaidu zemes padomes priekšsēdētājs (1917–1918), Latvijas Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces, 1. un 2. Saeimas deputāts.

Kārlis Skalbe (dz. 1879. Cēsu apr.) – tautskolotājs, iemīļots rakstnieks, sabiedriskais darbinieks, piedalījies 1905.gada revolūcijas notikumos, jau tad iestājies par patstāvīgu Latviju, bijis spiests emigrēt uz ārzemēm, sākumā uz Cīrihi, vēlāk uz Somiju, Norvēģiju. Pēc tam atgriežas dzimtenē, turpina būt sabiedriski aktīvs, nododas galvenokārt literārajam un publicistikas darbam, viens no lielā laikraksta “Latvijas Vēstnesis” (19.07.1920.–15.12.1925.) izveidotājiem un pirmajiem redaktoriem, vada Latvijas Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrību. Latvijas valstij liktenīgajos gados ir Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces un pirmo četru Saeimu deputāts. 1944.gada rudenī vienā no pēdējām bēgļu laivām spiests pamest mājas un doties uz Baltijas jūras otru krastu – uz Zviedriju, kur 1945.gada pavasarī Stokholmā mirst…

Tā gan viņi, gan daudzie citi (lai neapgalvotu, ka visi 152) Satversmes sapulces deputāti izstrādāja un pieņēma Latvijas Republikas pamatu likumu – Satversmi.

Latvijas Republikas Satversmes pirmais atsevišķais izdevums (arhīva reprodukcija)

Pa to laiku Rīgā tiek noslēgts Latvijas–Krievijas Miera līgums un beidzas Brīvības cīņas (11.08.1920.), tiek pieņemts vitāli svarīgais Agrārās reformas likums (pa daļām, 16.09.1920.– 03.05.1922.), Bulduros notiek Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Somijas (piedaloties Ukrainas un Baltkrievijas priekšstāvjiem) konference par Baltijas Antantes dibināšanu (06.08.1920.–06.09.1920.), notiek tautas skaitīšana, uzrādot Latvijā 1,6 miljonus iedzīvotāju, Antantes valstis atzīst Latvijas Republiku de iure (26.01.1921.), Latvija kļūst par Tautu Savienības locekli (22.09.1921.), tiek nodibināta sava nauda (03.08.1922.: 1 lats – 0,2903226 grami tīra zelta), notiek 1. Saeimas vēlēšanas (07.-08.10.1922.), stājas spēkā Latvijas Republikas Satversme, uz pirmo sēdi sanāk 1.Saeima (07.11.1922.), tiek ievēlēts Latvijas Republikas pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste (14.11.1922.).

Jānis Čakste, slēdzot Satversmes sapulci, atzīst: “(..) Mēs esam savu darbu pabeiguši. Par mūsu darba labumu mēs paši nevaram spriest, lai tauta spriež par viņu un tālākās paaudzes. (..) Latvijas tautas pirmie likumīgie pārstāvji ir pierādījušies par spējīgiem strādāt parlamentārisku darbu, un šis darbs nav bijis arī bez panākumiem. Latvijas valsts ideja, apziņa par Latvijas valsts vajadzību ir nostiprinājusies tautā cieši. Es domāju, mums tagad neatradīsies neviens pats, kas būtu pret šo Latvijas valsts ideju. Jaunā Latvija, pie kuras izbūves mēs esam strādājuši divarpus gadus, attīstīsies, plauks un zels mūsu tālākām paaudzēm.”

Bet 1922.gada 7.novembrī, lielgabalu salūtam nodārdot un pirmo Saeimu atklājot, Jānis Čakste padarīto vērtē vēl vēsturiskāk: “Taisni šinī brīdī Latvijas valstī stājas spēkā Latvijas jaunā valsts Satversme. Šī jaunā Satversme ieved Latvijā jaunu iekārtu, viņa rada pa daļai jaunus valdības orgānus un ciešāk noteic tikpat esošiem, kā arī jauniem orgāniem viņu funkcijas. No šī brīža šī jaunā Satversme būs tas pamats, uz kā varēs darboties valdības iestādes un valdības personas labāki un pilnīgāki, nekā tas līdz šim bija iespējams. Mēs cerēsim visi un būsim pārliecībā, ka šī jaunā Satversme mums līdzēs galīgi nodibināt Latvijā likumību un taisnību un līdz ar to tautas labklājību un kārtību. Lai šī jaunā valsts Satversme padara Latviju laimīgu un stipru!”

Šo Latvijas valstiskās idejas pārliecināto cilvēku ieguldījums nu palicis stenogrammās un Satversmes tekstā kā dārgs mantojums mums. Pamats demokrātiskai, izsvērtai, harmoniskai valsts dzīvei un tās pilsoņu dzīvei.

Laikraksta “Latvijas Vēstnesis”
galvenais redaktors
Mg.philol. Oskars Gerts