Ārlietu ministrs:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 30.maijā

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Intervija Latvijas Radio 30. maija raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnāliste Judīte Čunka

— Šajās dienās daudz tiek runāts par NATO un drošības jautājumiem, tādēļ arī šodien par šo tematu telefoniski iztaujāšu ārlietu ministru Induli Bērziņu, kas šobrīd Budapeštā piedalās Eiroatlantiskās partnerības padomes sēdē, kur tiek runāts par NATO un Eiropas Savienības sadarbību drošības jomā. Labdien, Bērziņa kungs! Ar ko jūs jau esat ticies, kādās diskusijās piedalījāties, un kas vēl gaidāms?

Indulis Bērziņš: — Vakar vakarā bija neformāla diskusija, kur man bija iespēja pārrunāt ar saviem kolēģiem NATO paplašināšanās jautājumu vakariņu laikā, un šodien man bija uzstāšanās šinī sanāksmē, kur piedalās visas NATO dalībvalstis, kā arī partnervalstis, tai skaitā Krievija. Uz šo sanāksmi ir ieradies gan Krievijas ārlietu ministrs, vakar viņš bija šeit, gan arī valsts sekretārs Pauels no Amerikas Savienotajām Valstīm. Šodien sanāksmē es runāju par NATO paplašināšanās nepieciešamību, par masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu kā problēmu un, protams, par Balkāniem, jo šodien daudz uzmanības tiek veltīts Balkāniem, un par to, kā jāsadarbojas visām organizācijām un visām valstīm, lai panāktu mieru un stabilitāti Balkānos.

Man bija divpusēja tikšanās ar Norvēģijas ārlietu ministru; Norvēģija neapšaubāmi ir mums draudzīga valsts, kas atbalsta NATO paplašināšanos, un no rīta bija visu kandidātvalstu ārlietu ministru tikšanās ar ASV valsts sekretāru Pauelu.

— Ko Pauels teica?

I.Bērziņš: — Šobrīd tiek saglabāti tie formulējumi, kuri mums ir ļoti pozitīvi, tas ir, ka neviena valsts netiks izslēgta no NATO paplašināšanās, neraugoties uz ģeogrāfiju vai vēsturi. Man liekas, ka šie divi vārdi ir tieši saistīti ar Baltijas valstīm, jo tieši mūsu ģeogrāfija vai vēsture, šajā gadījumā tas, ka mēs esam bijuši spiesti būt Padomju Savienības sastāvā, it kā varētu būt par šķērsli mūsu līdzdalībai. Nē, saka Pauela kungs, un tas ir ļoti būtiski. Tieši tāda pati pozīcija ir tām valstīm, kuras mums ir draudzīgas, jau manis pieminētā Norvēģija, piemēram.

Tā bija īsa tikšanās no rīta, bet, kā jūs saprotat, šī tikšanās bija vairāk domāta kā tāds signāls pārējai pasaulei — Amerika joprojām rūpējas par NATO paplašināšanās procesu, un par to šeit daudz runā kuluāros. Protams, kandidātvalstis gaida prezidenta Buša vizīti Eiropā, kur viņš, mēs ceram, pateiks arī ko vairāk. Man personīgi liekas, ka šī diskusija par NATO paplašināšanos ir sākusies agrāk, nekā daudzas dalībvalstis to gaidīja, un, pateicoties kandidātvalstu, arī Latvijas, aktivitātei, gribu minēt šeit mūsu prezidentes vizīti Vašingtonā, šī diskusija ir ieguvusi jau ļoti nopietnas formas, un tāpēc arī dalībvalstis bieži vien nav spējīgas atbildēt uz visiem tiem jautājumiem, kurus mēs uzdodam. Bet līdz reālai paplašināšanās iespējai, līdz Prāgas sanāksmei vēl ir pietiekami ilgs laiks un pietiekami daudz iespēju diskutēt par šiem jautājumiem.

— Kādas ir prognozes — vai Budapeštā tiks pieņemts apspriedes galadokuments, un kas tajā varētu būt lasāms, un kādi varētu būt tuvākie mērķi un uzdevumi?

I.Bērziņš: — Protams, ir šāds galadokuments, un katrā ziņā ir jāiepazīstas ar tekstu. Tur būs, kā parasti šādās apspriedēs, apskatīts viss jautājumu loks, kas saistās gan ar pašreizējo stabilitāti un drošību, gan to, kas vērsts uz nākotni. Nedomāju, ka tas būs kaut kas, kas varētu mūs pārsteigt. Bet kopumā tendence, kā teica mans norvēģu kolēģis, ir pozitīva, un tas varbūt ir pats svarīgākais.

— Vai NATO ārlietu ministri gatavojas kaut kādā veidā oficiāli reaģēt uz deviņu kandidātvalstu premjeru nesen Bratislavā pieņemto aicinājumu, ka nākamā gada vasarā vajadzētu nosaukt valstis, kuras var pretendēt uz NATO paplašināšanās otro kārtu?

I.Bērziņš: — Kā jau teicu, lielākoties NATO dalībvalstis un tai skaitā to ārlietu ministri šobrīd vēro situāciju Vašingtonā un to, cik plaši Vašingtona gribēs redzēt šo paplašināšanās procesu. Mēs zinām, ka Vašingtonas jaunās administrācijas nostāja kopumā ir pozitīva, mums ir atbalsts gan Senātā, gan Kongresā, vēl, protams, nepietiekams, ļoti daudz būs jāstrādā gan latviešiem Amerikā, gan mūsu vēstniecībai, gan ārlietu ministram un ministrijai, gan visiem pārējiem, bet mēs esam uz pareizā ceļa. Konkrēta atbilde jau netika prasīta, tāpēc arī konkrēta atbilde netiks dota. Svarīgi, ka šobrīd visas deviņas kandidātvalstis, ja skaitām klāt Horvātiju, tad desmit, demonstrē spēju darboties kā komanda, un tas bija svarīgākais, kas nāca no šīs Vīnes tikšanās reizes, kur es arī piedalījos jau vairāk nekā pirms gada. Man liekas, spēja strādāt kā komandai ir ļoti būtisks arguments par labu šo valstu uzņemšanai NATO, jo NATO jau arī ir komandas darbība.

— Analītiķi atzīmē, ka Budapeštas saiets ir nozīmīgs vēl viena iemesla dēļ — tur ir notikušas ASV un Krievijas ārlietu ministru sarunas, un, kā izteicies Ungārijas ārlietu ministrs Jānošs Martoņi, šai Kolina Pauela un Igora Ivanova apspriedei varētu būt izšķiroša ietekme uz NATO paplašināšanās procesu. Kādēļ?

I.Bērziņš: — Es domāju, nevajadzētu pārvērtēt vienas tikšanās nozīmi. Mums kā Krievijas kaimiņvalstij ir svarīgi, lai būtu šis dialogs starp Ameriku un Krieviju, bet tikpat svarīgi ir — un to arī vairākkārt pasvītrojusi NATO un Amerikas Savienoto Valstu vadība —, ka nevienai citai valstij, tai skaitā arī Krievijai, nav veto tiesību, tātad nav iespējama aizmuguriska vienošanās par kaut ko. Latvijai, protams, ir panākumi, tai pašā laikā vēl diezgan daudz darāms mājās, jo runa nav tikai par militāro gatavību, runa ir par tirgus ekonomiku, par demokrātijas procesu kopumā, par cīņu pret korupciju un tā tālāk — tās ir lietas, kas mums īstenībā jādara pašiem neatkarīgi no tā, vai mēs stājamies NATO vai nestājamies. Bet kopumā tās valstis, kas būs gatavas, droši vien tiks uzņemtas. Bet mēs esam ļoti ieinteresēti šajā dialogā starp Krieviju un Amerikas Savienotajām Valstīm un varam tikai apsveikt šāda veida tikšanos un sarunas.

— Krievija nupat ir izteikusi viedokli, ka Baltijas valstīm nav vajadzības iestāties NATO un pietiekamas drošības garantijas dotu līdzdalība Eiropas Savienībā. Kā jūs komentētu un atbildētu uz šādu argumentu?

I.Bērziņš: — Jā, vienā ziņā, protams, Eiropas Savienība ir zināma drošība. Tā ir ekonomiskā drošība, sociālā drošība, tās ir lielas garantijas, bet tā nav tā drošība, ko dod NATO un 5. paragrāfs. Turklāt, lai Latvija un Baltijas valstis spētu izrauties no savas negatīvās vēsturiskās pieredzes, ko mēs visi atceramies, man liekas, ka mums ir jādod šī iespēja, un mums — es esmu pārliecināts — tiks dota šī iespēja iestāties tajās organizācijās, kurās mēs vēlamies, tajās organizācijās, kuru vērtības mēs dalām, kur ir tādas pašas vērtības kā Latvijai, un šajā gadījumā tās ir gan Eiropas Savienība, gan NATO. Es pat varētu teikt — šīs abas organizācijas vairāk ir kā monētas divas puses. Īstenībā runa tiešām ir par drošību abos gadījumos, bet NATO gadījumā tā ir pavisam cita drošība, un mums, protams, NATO ir nepieciešama, tāpat kā mums ir nepieciešams labs dialogs un labas attiecības ar Krieviju, jo neatkarīgi no tā, kad mēs iestāsimies šajās organizācijās, — es esmu pārliecināts, ka mēs iestāsimies abās, gan Eiropas Savienībā, gan NATO —, Krievija paliks mūsu kaimiņvalsts, un mēs vairāk varbūt kā “vecās” dalībvalstis būsim ieinteresēti labās attiecībās ar Krieviju. Un es uzskatu, ka mēs tās varam panākt.

— Budapeštas apspriedes uzmanības lokā ir arī ASV un Krievijas domstarpības par Vašingtonas ieceri izveidot nacionālo pretraķešu aizsardzības sistēmu, pret kuru iebilst arī NATO. Vai šīs domstarpības nevar iespaidot paplašināšanās procesu, ņemot vērā, ka drošības situāciju nosaka ASV, Krievijas un NATO attiecības?

I.Bērziņš: — Pirmkārt es negribētu pārspīlēt domstarpības starp pārējām NATO valstīm un Amerikas Savienotajām Valstīm šinī jautājumā. Visiem ir skaidrs, un par to es runāju arī savā uzstāšanās reizē, ka jādomā, kādā veidā cīnīties pret masu iznīcināšanas ieroču izplatību. Arī NATO mēs stājamies ne tāpēc, ka esam pret Krieviju vai kādu citu valsti; mēs stājamies, lai kopā ar NATO dalībvalstīm cīnītos pret nākotnes izaicinājumiem, un viens no šādiem izaicinājumiem šobrīd jau ir zināms. Mēs nevaram paredzēt citus, bet tā ir nekontrolēta masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanās. Te var būt runa par terorismu un arī par valstu terorismu, kad veselas valstis, kurās ir nedemokrātiski režīmi, izmanto šādus ieročus. Par šīm briesmām ir perfekti informētas arī Eiropas NATO valstis, tā ka šeit lielu domstarpību nav. Krievijai, man liekas, pirmām kārtām ekonomisku iemeslu dēļ, šobrīd nav iespējams veidot šādu jaunu aizsardzības sistēmu, protams, Krievija tam nepiekrīt. Bet šai gadījumā pats labākais ceļš ir diskutēt un pārliecināt Krieviju par elementāru patiesību — šāda aizsardzība nav vērsta pret Krieviju, jo Krievija neapšaubāmi ir valsts, kuru neviens — ne Amerika, ne Eiropa, ne Baltijas valstis — nesauc par neprognozējamu valsti.

— Eiropas diplomāti ar bažām gaida ASV ārlietu ministra Kolina Pauela paziņojumus par amerikāņu miera spēku skaita samazināšanu Balkānu reģionā. Vai tas jau ir noticis, un kādas varētu būt sekas?

I.Bērziņš: — Es ceru, ka tas princips, ko amerikāņi ir pauduši, — ka mēs reizē iegājām Balkānos un reizē ar eiropiešiem no turienes iziesim, — tiks saglabāts. Protams, sekas amerikāņu aiziešanai no Balkāniem būtu dramatiskas gan Balkāniem, gan Eiropai, jo, lai kā arī Eiropa šobrīd domātu (un droši vien arī pareizi darām, ka domājam par lielāku mūsu līdzdalību drošības garantēšanā nākotnē, tai skaitā šo 60 tūkstošu lielo miera uzturēšanas spēku izveidošanu Eiropā jau tuvākā nākotnē) šobrīd Eiropa, protams, viena nav gatava tikt galā ar izaicinājumiem, kas ir, piemēram, Balkānos. Mums vajag sadarboties, un īstenībā tas ir visiem izdevīgi — gan amerikāņiem, gan Eiropai.

— Vai ir mazinājušās Eiropas Savienības un NATO domstarpības, kas saistītas ar Eiropas ātrās reaģēšanas spēku izveidi?

I.Bērziņš: — Grūti teikt. Šobrīd Eiropa un Amerika ir tādā ilgā diskusijā, kad tiek diskutēts gan par terminiem, gan par realitāti. Manā uztverē, situācija ir vienkārša — ir jāpieņem formula “Vairāk Eiropas nenozīmē mazāk Amerikas”. Un otra formula — “Eiropas spēki nenozīmē aizsardzību”, tātad tā nav aizsardzība, NATO turpina būt aizsardzības organizācija, kamēr šie spēki varētu tiešām tikt izmantoti miera iedibināšanai vai uzturēšanai. Ja šāda formula tiks pieņemta, tad, man liekas, lielu domstarpību nebūs. Amerikā un, man liekas, arī pie mums, Latvijā, drusku pārspīlē šīs pretrunas. Vēsturiski Amerika un Eiropa ir visnopietnākie partneri, kas kopā garantējuši mieru un stabilitāti, tieši tāpēc mēs gribam iekļauties gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Un nevajadzētu pārvērtēt tās pretrunas, kas dažreiz izskan; arī žurnālistiem ir tendence šīs pretrunas pārspīlēt pēc amerikāņu un eiropiešu tikšanās reizēm.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā