Ar sveicienu no mājām

“Nekas jau nezūd, ja mīlam” — Elzai Ķezberei 5.maijā palika 90

Elza Ķezbere nāk no garīgi spēcīga Latvijas novada, kas mums devis Jāni Poruku, Andrievu Niedru un Marisu Vētru, brāļus Egles, Jāni Misiņu, Jūliju Straumi un vēl citus kultūras cilvēkus. Viņa piedzima Tirzas pagasta “Kalvīšos” un mācījās vienā klasē ar Kārli Sebri. Elza auga bez mātes, kuras bēres notika tai pašā dienā, kad meitenīti kristīja. Bet Elza neauga bez mīlestības. Viņu loloja un pat lutināja tēvs, kas tikai vienā jautājumā uzspieda savu gribu: meitai bija jāpabeidz Priekuļu lauksaimniecības skola. Tā arī notika, taču par lauku saimnieci viņa nekļuva. Elza jau draudzes skolā bija sākusi rakstīt dzejolīšus un izdomājusi pat pseidonīmu — Saulcerīte. Viņa dzejoja par mīlestību, un ar 1937.gadu cita pēc citas iznāca dzejas grāmatas “Profils stiklā”, “Dziedošais gliemežvāks” un “Vēstules Pēram Gintam”. Elzas dzīvē ienāca arī liela mīlestība, viena pēc otras piedzima divas meitiņas. Bet tad viņu dzīvē ielauzās 1941.gads. Elzas vīrs Osvalds Ķezbers bija starp tiem latviešu virsniekiem, ko naktī no 14. uz 15.jūniju nodevīgi apcietināja un sadzina aizrestotos vagonos, lai sūtītu pretim iznīcībai. Arī Elza šo nakti pavadīja Gulbenes stacijā. Tapa dzejoļi, kas stindzina ar skaudru klātbūtnes elpu, bet reizē pauž paļāvību uz Dievu un ticību Latvijas karogam. Osvalds vēlāk izsūtījumā apprecējās, un viņi viens otru atkal ieraudzīja tikai 1992.gadā, kad dzejniece ciemojās dzimtenē.

Kara gadu likstās un bēgļu gaitās Elza bija viena ar savām meitām. 1944.gadā viņas trijatā devās uz Vāciju, bet kopš 1950.gada dzīvo Amerikā. Trimdā izdotajos krājumos “Krēslainie spoguļi”, “Ilūzijas” un “Koncerts” tēlotas atmiņu ainas, svešzemju realitāte salīdzināta ar dzimtenes dabu un tikumiskajām vērtībām. Nostalģiskā noskaņā Elza Ķezbere raksta par Ņujorku: “Plūst ļaudis — daudzkrāsaini pali, / viļ debesskrāpji un smailes kāpt debesīs./ Ar baigumu diženums mainās,/ smej akmens par laimi un bēdām.” Šai pilsētā, kur dzejniecei lemts pavadīt nu jau vairāk par pusgadsimtu, viņas domas it bieži aizklīst uz dzimteni, kur “Tirzā kapu svētkus svin./ Puķu smarža ceļas debess telpā.”

Pirms daudziem gadiem, ieradies te no savas mītnes zemes Zviedrijas komandējumā, veselu mēnesi pie Elzas Ķezberes viesojies Andrejs Eglītis. Dzejnieks atceras: “Elza bija ļoti viesmīlīga, kaut dzīvoja pašauri. Esam arī ilgus gadus sarakstījušies. Es vēstules parasti iesāku ar uzrunu: “Esi sveicināta, Elīzabet!”. Virzam bija tāda rindiņa — Elīzabet, Elīzabet, man vienu sārtu rozi met! — vai varbūt mazliet citādi, bet man ļoti iepatikās. Elza nāk no Tirzas krastiem. Kad dzirdu Tirzmalietes dziesmu “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”, vienmēr domāju ne par autori, bet par viņu. Toreiz, kad Elza ar abām meitiņām brauca projām, es viņas pavadīju uz kuģi. Tas bija bēdīgi. Bet vēl bēdīgāku skatu es redzēju, kad vēlāk savās kara korespondenta gaitās ieraudzīju cilvēku pamestās Ķezberu mājas. Labība bija palikusi nepļauta, govis neslauktas klīda pa laukiem. Ne tikai bēdīgi, tas bija briesmīgi!”

Par Elzas Ķezberes lielo viesmīlību tika runāts arī dzejnieces 90 gadu jubilejas sarīkojumā Rakstnieku namā. Viņa bija viena no tām trimdas latvietēm, kas visādi centās atrast kontaktus ar dzimteni, tiklīdz tas kļuva iespējams. Pie Elzas Ķezberes ciemojies fotogrāfs un kultūrvēsturnieks Pēteris Korsaks, kad viņš 1990.gadā kā viens no pirmajiem saņēma Kultūras fonda iedibināto Spīdolas stipendiju, lai Amerikā vāktu materiālus Fotogrāfijas muzejam. Korsaku ģimene savukārt uzņēma dzejnieci, kad viņa 1992.gadā ieradās Latvijā. Pēteris Korsaks atceras: “Viņai pašai tādu līdzekļu nebija, braucienu izkārtoja Irēna Krečko, kas palīdzēja ļoti daudziem latviešiem un vēlāk tika apbalvota arī ar Triju Zvaigžņu ordeni. Elza Latvijā pavadīja tikai divas nedēļas, un var tiešām apbrīnot, cik daudzus viņa paguva apciemot, cik daudz kur pabūt — pie Brīvības pieminekļa, Doma baznīcā un Brāļu kapos, pie saviem tuviniekiem Tirzas kapsētā un vēl, un vēl. Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumā toreiz notika viņas 80 gadu jubilejas sarīkojums.”

Priekulieši Elzu Ķezberi sveica kā savējo. Tehnikuma muzeja veidotājs un ilggadējais vadītājs Aleksandrs Lingarts apgalvo, ka tik bagātīgu materiālu par dzejnieci kā viņiem muzejā nav nekur citur pasaulē — ne Latvijā, ne Amerikā. Un patiesi — te ir gan viņas rokraksti un dzejoļu krājumi, gan fotogrāfijas un vēstules.

Kā zili putni

Ar zelta spārniem

Pār mani aizlido

Dienas un gadi...

Tās ir rindas no pirmās Vēstules Pēram Gintam. Bija arī otrā, trešā un pēdējā, un visas kopā 1938.gadā iznāca skaistā miniatūrgrāmatiņā. Ar Norviļa, Ķepīša un Mediņa mūziku tās skanējušas koncertos. Arī Latvijā pēckara paaudzes Elzu Ķezberi pazīst lielākoties kā šo Vēstuļu autori.Viņas dzeja iedvesmojusi daudzus mūziķus. Tiek minētas 130 dziesmas ar Elzas Ķezberes dzeju, bet dzirdēts arī daudz lielāks skaitlis. Latvijā līdz ar Atmodu atgriezusies viņas “Lūgšana”, kam mūziku rakstījuši Bruno Skulte, Viktors Baštiks, Valdemārs Ozoliņš un vēl citi komponisti. “Tu, kam klausa zvaigžņu bari,/ Kuŗam saules lec un riet” — tā ir dziesma, kas ar Ievas Akurāteres balsi skanēja mūsu dziesmotās revolūcijas laikā un skan joprojām.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Foto: Pēteris Korsaks

Elza Ķezbere ciemu dienās dzimtenē 1992.gada vasarā

Kopā ar Irēnu Krečko viesos pie latviešu skatuves karalienes Elzas Radziņas

Pie Mūžīgās uguns Brāļu kapos

Pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem, tiekoties ar savu Osvaldu Ķezberu… —“Glāsts zied kā rožu koks, kā ērkšķis dzeļ”